Jaunākie raksti

svētdiena, 2016. gada 24. aprīlis

Ar Augšāmcelto augšāmcelts (Sprediķis Lieldienās)

  1.Kor 5:6-13     “Izmēziet veco raugu, lai jūs būtu jauna mīkla, kādi jūs jau arī esat bez rauga. Mūsu Pashas jērs Kristus taču ir par mums upurēts.   Tā ka svētkus lai svinam nevis ar veco raugu, ļaunuma un samaitātības raugu, bet ar skaidrības un patiesības neraudzēto maizi. Es jums vēstulē rakstīju, lai jūs nesaejaties ar netikļiem, un nedomāju:ar šīs pasaules netikļiem vai alkatīgajiem un laupītājiem, vai elku pielūdzējiem vispār – tad jau jums vajadzētu šo pasauli pamest, es jums rakstīju nesaieties ar tādu, kas gan saucas brālis, bet ir netikls vai alkatīgs, tāds, kas kalpo elkiem, kas runā rupjības, ir dzērājs vai laupītājs, – ar tādu pat neēdiet kopā. Kādēļ gan lai es tiesātu tos, kas ārā? Vai jums nav jātiesā tie, kas iekšā?   Tos, kas ārā, tiesās Dievs. Izmetiet ļauno no pašu vidus.”

Mk 16:9-18        “Augšāmcēlies rīta agrumā nedēļas pirmajā dienā, Jēzus vispirms parādījās Marijai Magdalēnai, no kuras viņš bija izdzinis septiņus dēmonus. Viņa gāja un to pavēstīja tiem, kas ar viņu bijuši kopā un tagad sēroja un raudāja. Bet, dzirdot, ka viņš esot dzīvs un ka tā viņu redzējusi, tie neticēja. Pēc tam viņš parādījās citā izskatā diviem no viņiem, kad tie gāja uz laukiem. Arī tie aizgājuši pavēstīja to pārējiem, un arī tiem viņi neticēja. Vēlāk viņš parādījās tiem vienpadsmit, kad viņi pie galda sēdēja, un viņš norāja viņu neticību un sirds cietību, ka viņi neticēja tiem, kas bija redzējuši viņu pēc augšāmcelšanās.   Un viņš tiem sacīja:“Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un tiks kristīts, tas tiks glābts, bet, kas netic, tas tiks pazudināts. Bet tiem, kas tic, ies līdzi šādas zīmes: manā vārdā tie izdzīs dēmonus, runās jaunās mēlēs; tie ņems rokās čūskas, un, pat ja tie dzers indi, tā tiem nekaitēs. Neveseliem tie rokas uzliks, un viņi atlabs.”




Kristus ir augšāmcēlies! Priecīgas visiem Lieldienas!

·      Lieldienas svētās, svētījošās un svētdarošās!
·      Lieldienas diženās un noslēpumainās!
·      Lieldienas visugodīgās, nesamaitātās un bezvainīgās!
·      Lieldienas dzīvību Kristū rādošās!
·      Lieldienas paradīzes durvis atdarošās!


·      Kristus mūsu labā piepildīja visu bauslību, visas svētās Dieva prasības;
·      Kristus uzkrāva sev cilvēces grēku nastu un uzņēma sevī to sekas – viņš mira pie krusta, apgūlās kapā un nokāpa ellē – mūsu labad;
·      bauslība satrieca taisno un bezvainīgo Dieva Dēlu, tādēļ  zaudēja varu satriekt mūs – netaisnos un vainīgos cilvēkus;
·      velns un nāve uzbrūka tam, kurš pie krusta likās vājš, taču uzdūrās visuvarenajam, kurš tos abus satrieca un pakļāva.
·      Kristus uzcēlās no kapa, vedot pasaulē dzīvības uzvaru
·      Jā, un paradīzes durvis tiešām tika atvērtas, šie ilgotie pērļu vārti.

Garīgajā pasaulē tas bija apvērsums uz labo, uz dzīvību un prieku. Nekas tik liels nebija noticis kopš pasaules radīšanas. Dievs devās titāniskā cīņā pret mūžveco ļaunumu un uzvarēja. Šī uzvara katram cilvēkam dod iespēju šai saulē dzīvot gaismas pusē un mūžībā būt mierā un svētlaimē.

Kā uz diženo uzvaru atsaucas izglābtā cilvēce? Ko dara pateicīgā tauta? Reizi gadā krāso olas, šūpojas šūpolēs un izrotā skatlogus ar zaķiem. Tāda ir dzīve. Tāda ir drošā, pārtikusī un mierīgā dzīve, kura neko vairāk no Lieldienām nekāro.

Taču dzīve mainās. Tas, par ko parasti dzirdējām trauksmainās ziņās no tālām zemēm, ir pienācis daudz tuvāk. Agrāk karavīri frontē bija tie, kam jārēķinās ar dzīvības briesmām no lodēm un eksplozijām. Tagad fronte ienāk mūsu mierīgajās ielās, lidostās, stacijās, kafejnīcās. Ir sākušās globālas norises, kuru dēļ daudzās sirdīs iezogas bailes un nedrošība par nākotni. Svinēt Lieldienas var šķist pat neiederīgi. Kādas tur vairs olas un šūpoles, kad nupat ir noticis kaut kas tik ļauns?

Izbiedētām sirdīm Labā vēsts ir tā, ka bez zaķiem un šūpolēm Lieldienām priekš mums ir krājumā arī kas cits. Cauri visiem četriem evaņģēlijiem augšāmcelšanās Kungs Kristus nemitējas sacīt: “Nebīstieties! Turiet drošu prātu! Nebīstieties!” Ko viņš ar to domā? Vai viņš dod garantijas, ka mūs neskars nekas ļauns? Nē, bet - “to es jums esmu teicis tādēļ, lai jūs rastu mieru manī. Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu – es pasauli esmu uzvarējis.”

Atcerēsimies, kādos apstākļos dzima Lieldienas! Fanātiski vīri savas reliģiskās pārliecības dēļ un arī skaudības, varas un naudas dēļ sagūstīja Jēzu, un aizveda viņu romiešu pārvaldnieka priekšā. Eiropeiskais Pilāts bija pārāk mīksts, lai pretotos fanātiķu spiedienam un nodeva Jēzu krustā sišanai. Ar to nebija gana – Jēzus kapam uzvēla akmeni, aizzīmogoja un nolika sardzi. Nu viņu prieks bija pilnīgs. Jēzus nevarēja izbēgt no viņiem ne pirms, ne pēc nāves. Kas vēl varēja viņiem atņemt uzvaru?

Tas, ko viņi negaidīja – augšāmcelšanās. Kristus piecēlās no kapa un visas ienaidnieku pūles izrādījās veltīgas. Viņu šķietamā uzvara palika kaunā Visļaunākajos un bezcerīgākajos apstākļos Jēzum palika pēdējais vārds. Viņam vienmēr pieder pēdējais, uzvarošais vārds.

Šodienas apstākļi daudz kur līdzinās tiem, kādos dzima Lieldienas. Fanātiski vīri savu reliģisko motīvu dēļ un arī skaudības, varas un savu tumšo dziņu dēļ cenšas radīt apstākļus, lai viņu upuri nevarētu izbēgt. Eiropeiski vīri un sievas ir pārāk mīksti, lai pretotos spiedienam un ir gatavi piekāpties, lai tikai nevienu neaizvainotu. Lieldienu vai Ziemsvētku rotas dažā Eiropas pilsētā jau ir atmestas kā aizskarošas.

Ja notiktu tā, ka globālie procesi nekontrolēti pavēršas par sliktu mūsu mierīgajai un labklājīgajai dzīvei,  Lieldienas tādā situācijā iederas labāk kā jebkas cits. “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas man tic, dzīvos jebšu tas mirtu un kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Tādēļ nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un vairāk neko neiespēj. Bīstieties no tā, kas dvēseli pazudina.” Lielo vajāšanu gadsimtos augšāmcelšanās Kristus mācekļiem deva drosmi un izturību daudz skarbāku izaicinājumu priekšā.

Augšāmcelšanās ir Dieva radikālā atbilde ļaunākajam, kas var mūs apdraudēt – pat nāvei. Ienaidnieka uzvaras tā atstāj tukšas un kaunā. “Es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet”, saka Kristus savai mācekļu saimei. Nebīsties! Kopā ar Augšāmcelto arī pats būsi augšāmcelts.

Tas varbūt ir vājš mierinājums, ja raugās no drošas un labklājīgas dzīves skatpunkta. Taču dzīve mainās. Lieldienām priekš mums ir kaut kas krājumā arī dzīves nopietnībai. Vienīgi jāsaprot, ka būs vajadzīga liela iekšēja pārmaiņa, lai zaķu un olu vietā no Lieldienām paņemtu augšāmcelšanos.

Es ļoti labi varu iedomāties, ka daudzi jautā – nu ko viņš tur runā? Vai tie nav tikai skaisti vārdi? Vai tam ir jēga reālajā dzīvē? Vai tam var ticēt?

Lieldienām piederas arī šaubas. Kad nāca Marija Magdalēna ar savu stāstu, tie neticēja, bet sēroja un raudāja, apšaubīdami ka Kristus ir dzīvs un reāls. Kad divi no pašu vidus nāca un liecināja, arī tiem viņi neticēja, jo tie bija mazākumā. Vairākuma viedokli bieži uzskata par patiesību un vairākumam Kristus bija miris un prom. Tādā stāvoklī, ir grūti noticēt, ka augšāmcelšanās var būt pa īstam un ka tai ir nozīme “reālajā dzīvē”. Taču patiesībā Kristus jau tanī brīdī bija dzīvs un reāls. Patiesībā mācekļiem vairs nebija iemesla ne raudāt, ne sērot.

Baiļošanās, gaušanās un raudāšana dzīvē ienāk tādā mērā, kādā Kristus ir miris un prom. Latvijas publiskajā telpā, sevišķi interneta komentāros baiļošanās, gaušanās, lādēšanās un raudāšana ir pastāvīgais fons. Vajadzētu lūkot, vai neesam ļāvuši Kristum jau pārāk tālu iziet laukā no mūsu dzīves. Iespējams, ka starp tiem, kas publisko telpu piepilda ar gaušanos un sūkstīšanos ir ne mazums tādu, kas sevi pieskaita kristiešiem. Vajadzētu uzmanīgi palūkoties, kas ar sērojošiem mācekļiem notiek tālāk: Kristus ierodas pie viņiem un tos norāj: “Ko jūs te sēžat? Ko šķiežat puņķus un asaras? Ko tas palīdz? Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai! Lai to dara katrs, kas ir mans māceklis!”

Šis ir svarīgs vārds Kristus mācekļiem, kas dzīvo gaušanās un sūkstīšanās noskaņā. Ko palīdz sūkstīties par dzīvi, par valsti, par valdību, par migrāciju, par draudošu islamizāciju un citām nebūšanām? Ar raudām un gaudām taču neko nevar mainīt! Ja nezinām, ko darīt, Kristus pateica priekšā: ejiet pa visu pasauli – kas tā laika terminos nozīmēja – pa visu jums sasniedzamo zemi, un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem.

Sludināt evaņģēliju var šķist nepraktiski. Ir grūti ieraudzīt, kā tas var līdzēt praktiskajās lietās, ar ko dzīvē neesam apmierināti. Tomēr mēs runājām par iekšējām pārmaiņām, kas vajadzīgas tad, kad dzīve no bezrūpības un labklājības pavēršas uz nopietno pusi.
Kurš pirmais ieraudzīja augšāmcelto Kristu? Marija Magdalēna, no kuras Jēzus bija izdzinis septiņus dēmonus. Tas ir svarīgi: lai acis atvērtos, lai pa īstam ieraudzītu Kristu un lai ietu un darītu to, kas ir pareizi, vispirms ir jātiek brīvam no saviem dēmoniem. Visos līmeņos. Turklāt jāsāk vispirms ar sevi. Cilvēkiem ir tendence meklēt vainīgos un rādīt ar pirkstu kaut kur laukā. Tomēr apustulis Pāvils korintiešiem raksta: “Kādēļ lai es tiesātu tos, kas ārā? Vai jums nav jātiesā tie, kas iekšā? Tos, kas ārā, tiesās Dievs. Izmetiet ļauno no pašu vidus!”

Kādi ir mani dēmoni, no kuriem jātiek vaļā man? Jautājumu secībā šis ir pirmais. Kas manā raksturā, manās alkās un dziņās, manās piesaistēs ir tāds, kas kavē darīt to, ko pats atzīstu par svētu, pareizu un kristīgu un liek darīt slikto, ko ienīstu? Kurš caurums manā laivā jāaizbāž? Kurš Ahilleja papēdis jāapbruņo? No kādiem dēmoniem jāatbrīvojas?

Vieglāk pateikt nekā izdarīt? Atcerēsimies, ka Mariju Magdalēnu no viņas dēmoniem atbrīvoja Kristus. Viņa tiecās būt viņa tuvumā. Arī mēs drīkstam spiesties būt tuvu Augšāmceltajam – ik dienas. Jēzus pats saka – es esmu pie jums ik dienas. Tātad viņš to vēlas. Marija spiedās viņa tuvumā un Kristus tuvums viņu atbrīvoja. Brīvam no visa traucējošā, ieraudzīt Kristu skaidri, iemīlēt pilnīgi un sekot viņam tuvu – tā ir katra personīgā, “mazā” augšāmcelšanās, kas patiesībā ir liela un dārga.

Un nav tā, ka baznīca varētu stāvēt lepni, kā taisnā tiesāt netaisnos tos tur ārā. Tieši baznīcai apustulis Pāvils saka: ”lai svētkus svinam ar skaidrības un patiesības neraudzēto maizi, nevis ar ļaunuma un samaitātības veco raugu raugu.” Tieši baznīcu viņš brīdina ka nedaudz rauga saraudzē visu mīklu – tādēļ izmetiet ļauno no pašu vidus. Mūsu Pashas jērs Kristus taču ir par mums upurēts. Mums jābūt pirmajiem, kas savus grēkus pamana, atzīst un nožēlo, nevis piecieš un piesedz. Baznīca ir Kristus miesa – lai nepadarām viņa locekļus par netiklības locekļiem. Tiem, kas par sevi saki – es esmu luterānis, vai es esmu katolis, vai es esmu pareizticīgais – ir jābūt pirmajiem, kas atgriežas pie augšāmceltā Kristus, lūdzot lai viņš piedod, atjauno un dod spēku izlabot dzīvi. Baznīcai jābūt pirmajai, kur piepildās augšāmcelšanās!

Arī, domājot par valsti, par sabiedrību, ir diezgan ierasts rādīt pāri robežām uz tiem, kas ir pie visa vainīgi. Pāvils saka: Tos, kas ārā, tiesās Dievs. Izmetiet ļauno no pašu vidus. Vai varam beidzot izmest no sava vidus, piemēram, korupciju, kas nozog valsti, kas bija mūsu lielā cerība un ir latviešu tautas pēdējā iespēja? Vai varam izmest no sevis dēmonu, kas mudina dot, ņemt un prasīt kukuļus, padarot visu pērkamu? Korumpētajam cilvēkam ir jāmainās vai arī viņš ir jāmaina.   Vai varam padzīt dēmonu, kurš pleš platāk plaisu starp bagātajiem un nabagajiem un zemāko ešelonu darbaļaudīm spiež baiļoties un ciest klusu par netaisnībām, ka tikai nepazaudē to pašu darbu, kurš gan sniedz noteikto algas minimumu, bet ne minimālo cilvēka cieņu? Vai varam izmest laukā mošķību, par kuru visi šausminās, kad kāds pētniecisks raidījums kaut kko izvelk gaismā, bet kas citādi sēž klusi zem ūdens virsmas un sapin kājas tautsaimniecībai? Neizvērsīšos, šis ir svētku dievkalpojums, taču tā būtu Latvijas augšāmcelšanās.

Vieglāk pateikt, nekā izdarīt? Iesīkstējuši cilvēki tā paši no sevis nemainās? Kristus rāda brīvības atslēgu. Kristus tuvumā var mainīties arī iesīkstējušais  cilvēks, jo Dieva gars spēj izraisīt iekšējas pārmaiņas, ko cilvēka samaitātā griba nespēj un nevēlas. Tā ir labā ziņa. Kas atgriežas no grēkiem un tic uz evaņģēliju, tam Dievs piedos un viņš dzīvos.

Arī domājot vēl plašāk – par rietumu civilizāciju, kuras dzīvesveidu piedāvājam pasaulei kā pašu labāko cilvēces sasniegumu. Vai tajā vēl ir tik daudz kristīgu vērtību, lai neļautu rietumu kompānijām nežēlīgi izmantot resursus nabadzīgajās valstīs, vietējiem atstājot tikai piesārņojumu? Vai vēl pietiek kristīgo vērtību, lai savaldīt rietumu biznesu, kas Trešajā pasaulē uzpērk valdības un kukuļo ierēdņus, korumpējot valsts pārvaldi, grūžot tautas nabadzībā un bruņotos konfliktos, no kuriem vēl nopelna, pārdodot ieročus? Tas viss papildina migrācijas straumes tieši ar ekonomiskajiem bēgļiem, kurus pēc tam negribam pie sevis uzņemt. Vai meklējot plauktā lētāko produktu, sev arī pajautājam, vai zemā cena nav iegūta, mokot dzīvniekus vai verdzinot bērnus kādā nabadzīgā valstī?

Visbeidzot, mēs ceram ka NATO mūs sargās. Ka mūsu karavīri vajadzības noliks galvu par savu valsti un tautu. Lai to prasītu, ir vai nu ļoti daudz jāmaksā, vai arī jādod viņiem iespēja lepoties ar valsti, sabiedrību un vērtībām, kas tiem jāaizstāv. Vai varam, liekot roku uz sirds, sacīt ka visi tikumi, ko piekopjam savā civilizācijā ir tādi, par kuriem ir gods nolikt galvu un ar ko lepoties citu civilizāciju priekšā? Ka tie palīdz Eiropai būt jaunai un vitālai, ģimenēm stiprām, bērniem un veciem cilvēkiem laimīgiem? Mēs tiešām varam lepoties ar daudz ko labu, tomēr mums arī jāizmet ļaunums pašiem no sava vidus, pirms liekam sevi par mērauklu citiem.

Vieglāk pateikt nekā izdarīt? Tā gan. Kā lai vienkāršs cilvēks vispār saprot, no kura gala klāt ķerties? Saviem mācekļiem un gan jau arī citiem augšāmceltais Kristus saka priekšā – izmēz no sevis veco raugu un sludini evaņģēliju visā zemē, visai radībai. Katrs pēc savām iespējām. Katrs savā vietā. Ja arī ar vārdiem, bet vispirms jau taisnīgi un kristīgi izpildot savus pienākumus. Dēmoni atkāpjas dzīvā Kristus tuvumā, un Kristus grib augšāmcelties un pa īstam dzīvot katrā cilvēkā.

Sašļukuši, iebiedēti un sērojoši mācekļi neticēja arī tiem, kam Jēzus bija parādījies citā izskatā. Par to ir vērts padomāt. Tiešām var būt grūti noticēt, ka tie, kam Jēzus parādījies citā izskatā, patiešām ir redzējuši Jēzu. Taču izrādījās, viņi patiešām bija redzējuši Jēzu. Latvijā ir vairāku konfesiju baznīcas. Katrā no tām mācekļi Jēzu redz nedaudz citā izskatā. Vai tiešām tas ir Jēzus, ko viņi redz? Cauri bargiem, ļauniem laikiem mēs sūri, grūti mācījāmies tam ticēt. Jā, tiešām – arī viņi ir satikuši to pašu Kungu Jēzu.

Šai atziņai ir liela vērtība, kad dzīve atkal pagriežas uz nopietno pusi. Mēs nevaram atļauties cīnīties vēl cits ar citu. Vēl vairāk – mēs varam un mums vajag kopīgi kalpot Latvijas tautai un tās vienotībai. Mēs te kopā dzīvojam ne tikai dažādām konfesijām, bet arī dažādām tautībām piederošie. Starp mums ir neatrisināti jautājumi – pie kāda pieminekļa kurš iet, kādā skolā sūta savus bērnus, kādus televīzijas kanālus kurš skatās un kas kuram rakstīts uz Latvijas pases. Domstarpības mēdz tā aizmiglot acis, ka nespējam cits citā ne tikai Jēzu, bet cilvēku saskatīt.

Ja acis noskaidrotos, mēs ieraudzītu cik tāds stāvoklis ir bezcerīgs. Raizējamies, ka tur ārā fronte zogas tuvāk, bet mums fronte jau ir tepat, tēva pagalmā! Kur pagriezies, tur pretinieks. Kā mēs ceram pastāvēt? Mēs to vienkārši nevaram atļauties, kad dzīve vēršas uz nopietno pusi. Kas spēj mūs vienot?

Valsts svētkos es liku priekšā, ka tā varētu būt māte Latvija. Ja mēs visi vienotos neviltotā uzticībā kā māti apskaut Latviju, būtu vieglāk vienoties par visu. Diemžēl to stipri kavē vecais raugs un neizmestais ļaunums, kas traucē savu valsti sirsnīgi mīlēt un ar to lepoties. Kristus augšāmcelšanās svētkos es viņa mācekļiem gribētu ierosināt vēl kaut ko: mācīties pirmā skatiena mākslu. Visās tautībās, starp pilsoņiem un nepilsoņiem ir daudz tādu, kas sevi pieskaita kādai kristīgai baznīcai. Mums vajadzētu iemācīties lūkoties uz saviem līdzcilvēkiem tā, ka ar pirmo skatienu ieraugām nevis pilsoni vai nepilsoni, krievu, latvieti, ukraini, armēni vai lietuvieti, bet mācekli, kas redz to pašu Jēzu.

Tas nenozīmē, ka nebūs otrā un trešā skatiena, ka citas lietas būtu nesvarīgas un zem paklāja slaukāmas – bet ka pirmo cits citā ieraugām augšāmcelto Kristu. Jo vairāk mums būs kopīgas identitātes, jo vieglāk būs runāt arī par sāpīgo un atšķirīgo. Mēs vairs nevaram atļauties nemēģināt.

Protams, tas darbosies tikai tad, ja Kristus mūsos būs patiesi augšāmcēlies nevis piesprausts kā lentīte pie atloka. Kristus lai ir dzīvs sirdī un viņa mācība – darbos. Tādēļ mācīt evaņģēliju pa visu zemi ir svarīga un ļoti praktiska kalpošana savai valstij un tautai. Kristiešiem to vajadzētu ne tikai saprast, bet arī darīt, bet nekristiešiem, kuri saprot, vajadzētu to atbalstīt.

Izklausās pēc nopietniem uzdevumiem, pēc kārtīgas nastas, kas jāceļ. Svētkos tik ļoti gribas viegluma. Tomēr Kungs Jēzus bez mitas atgādina – nebīstieties! Mans jūgs ir patīkams. Mana nasta ir viegla. Tas tādēļ, ka dvēselei nav nekā skaistāka, ievesmojošāka un patīkamāka, kā stāvēt līdzās dzīvajam Kristum un būt saskaņā ar Dievu. Tie ir brīži, kad augšāmcelšanās iemirdzas sirdī, ēnas paliek aiz muguras un – kā psalmos teikts – tu iegūsti jaunus spārnus kā ērglim. Nudien - kas var būt labāks par to?

Īstais, dziļais Lieldienu prieks rodas tad, kad atklājam, ka augšāmcelšanās atbild uz mūsu urdošajiem jautājumiem un bailēm. Īstais, dziļais Lieldienu prieks uzplaukst tad, kad Kristus mūs ieaicina dalīties viņa priekā būt dzīvam. Olām un šūpolēm nav ne vainas, kamēr vien atceramies un paturam sevī prieka iemeslu. Svinēsim Lieldienas, ļaujot augšāmceltajam Kristum mūs augšāmcelt no visām bailēm un no katra dvēseles kapa un slazda. Kā mēs varam viņam to ļaut? Tiecoties būt Kristum ļoti tuvu – viņa vārdos, sakramentos, lūgšanā, baznīcā. Izmēžot visu, kas nostājas starp mani un viņu. Esot ar viņu kopā. Ar Augšāmcelto arī pats būsi augšāmcelts. Nebīsties! Nebīsties! Nebīsties! Kristus dzīvo, lai arī Tu dzīvotu!


Āmen.
lasīt tālāk

svētdiena, 2016. gada 3. aprīlis

Intervija ar Romānu Meļņiku, Diena, 2016




Izskatās, ka Eiropā dažādu multikulturālisma un sekulārisma ideju dēļ iestājusies tāda kā identitātes krīze. Ja imigranti, kas pēdējā laikā ieceļo milzīgā skaitā, ir ar savu stingru vērtību un tradīciju sistēmu, no tās negrasās atteikties, tad eiropiešu galvenā vērtība nu ir, ka katram var būt savas vērtības un tradīcijas, bet skaidrs, ka tas nevar kalpot par pamatu integrācijai, drīzāk pretēji – dezintegrācijai. Kā jūs uz to raugāties?

Jūs precīzi aprakstījāt situāciju. Postmodernā domāšana neatzīst patiesības, kas derētu visiem. Tā balstās uz cilvēka personīgo izvēli un indivīda brīvību. Ir jumta jēdzieni kā politkorektums un tolerance, taču tie tikai apsedz reālo sadrumstalotību. Dzīve tādos brīvības apstākļos nav nepatīkama – kamēr vien politkorektums nekļūst represīvs. Taču sadrumstalota sabiedrība ir ievainojama. Tā izdzīvo drošos, labklājīgos apstākļos, kad nevajag kopā saucēja. Bet kopsaucēja mums īsti vairs nav. Mēs ne tikai zaudējam kopējo bildi, pēc kuras salikt sabiedrības puzli, bet mūsu kārbiņā ir gabaliņi no dažādām puzlēm. Komfortablajā, drošajā Eiropā tas var būt dzīvotspējīgs modelis, taču dzīve mainās.

Masveida imigrācija Eiropā piedzīvota arī iepriekš. Zinām, piemēram, turku blīvi apdzīvotas teritorijas Vācijā, kas pastāv teju vai kā valstis valstī. Vai nemācamies no pieredzes?

Tas ir dabiski. Mēs, latvieši, lepojamies, ka aizbraukušie vairākās paaudzēs saglabājuši savu latvietību, ka pasaulē ir latviešu skolas. Latviešu emigranti piederēja Rietumu civilizācijai un pēc dabas bija viensētnieki, tomēr gribēja turēties kopā, nezaudēt identitāti. Vēl vairāk to vēlas iebraucēji no Tuvajiem austrumiem, kur ir spēcīga ģimeņu un klanu sistēma. Vide tiem ir svešāka, nekā latviešiem, izceļojot uz Vāciju vai Ameriku. Tādēļ viņi turas kopā, veido anklāvus ar savu subkultūru.

Valstu, kuras uzņem iebraucējus, interesēs taču būtu, lai šie cilvēki iekļaujas vietējā sabiedrībā. Un tas ir ne tikai drošības jautājums, par ko terorisma kontekstā pēdējā laikā daudz runājam.

Tāpēc jau būtu valstiski gudri censties uzņemt bēgļus, kam ar mums ir vairāk kopīga, jo viņi vieglāk iekļausies. Kristiešu integrācija būtu daudz vienkāršāka. Daudzi mūsu sadzīves principi ir cēlušies no kristīgās idejas, pat ja ikdienā tiem nemeklējam reliģisku pamatojumu. Vienlīdzība, kas ir mūsdienu cilvēktiesību pamatā, nāk no judeokristīgās pārliecības par cilvēka līdzību Dievam un par to, ka ikvienā cilvēkā meklējams Kristus atspulgs, tāpēc viņš ir vērtība. Lieldienās sarīkotiais kristiešu slaktiņš Pakistānā liecina, ka Tuvajos austrumos, Ziemeļāfrikā un citur notiek kristiešu genocīds. Viņiem reāli nav citur kur glābties kā tikai Eiropā. Diemžēl sarunā Saeimas komisijā mudinājumu pēc iespējas uzņemt kristiešus bez lielām runām noslaucīja no galda, jo Latvijas valsts nevarot šķirot cilvēkus. Rīkoties saprātīgi un rīkoties politkorekti bieži nav savienojamas lietas.

Bet veidojas tāda kā nemitīga kauja pašu mājās starp pilnīgiem kristietības noliedzējiem, kas iestājas arī pret Lieldienu un Ziemassvētku svinēšanu, un kristīgās tradīcijas aizstāvjiem. Rezultātā mēs vēl vairāk sevi novājinām.

Tverot plašāk, tā ir pretruna starp konservatīvi domājošo sabiedrības daļu un, teiksim, progresistiem. Ne vieni, ne otri nedomā ļaunu. Tie ir divi pasaules redzējumi. Konservatīvie cenšas saglabāt to, kas pagātnē nesis svētību. Tās ir vērtības, ko pieskaita kristīgajām taču arī tādas, kā piemēram, tauta, nacionāla valsts. Progresisti ir ieraudzījuši pilnīgi jaunu modeli nākotnes sabiedrībai un aizrautīgi to būvē. Es kā konservatīvs pilsonis viņiem liekos reakcionārs sprungulis progresa spieķos, bet man viņu modelis šķiet izdomāta konstrukcija, kas nevadās no pieredzes, realitātes un veselā saprāta. Fronte tēva pagalmā nāciju, protams, dara ievainojamāku sadursmē ar citādu civilizāciju.

Tas izskatās pēc totāla savas sabiedrības iznīcināšanas ceļa, jo īpaši situācijā, ja masveidā ieceļo cilvēki, kuri stingri respektē tradīcijas, dzimumu atšķirības. Tas ir ceļš uz to, lai pēc gadiem 50 šeit būtu islāma valsts, kā teica Roberts Klimovičs.

Atšķirība starp sabiedrības modeli, kādu imigranti pazina pirms ierašanās, un to, ko viņi atrod Rietumeiropā un Ziemeļvalstīs, ir milzīga. Pat daudzi rietumnieki vairs nesaprot, kurp viņu sabiedrība dodas. Piemēram, ASV skola pēc skolas, pašvaldība pēc pašvaldības izdod noteikumus, ka ir jādod brīva pieeja meiteņu tualetēm un dušām puišiem, kuri vienkārši pasaka, ka viņi ir meitenes. Atsevišķas labierīcības nedrīkst ierādīt. Pat aizkaru nedrīkst pielikt. Kādreiz feministes teica, ka par meiteni piedzimst, bet par sievieti kļūst, jo sabiedrība viņai uzspiež dzimuma lomu. Tagad vairs nepiedzimst, tagad arī bioloģija vairs neskaitās. Prominentas feministes nu netoleranti protestē, ka nepietiek vīrietim nogriezt orgānus un uzlikt parūku, lai viņš būtu sieviete. Taču viņās neklausās, viņas ir pagātne. Karavāna dodas tālāk un nepaliks Amerikā, bet būs pie mums ātrāk, nekā domājam. Pirmie kamieļi ar Kārļu un Karlīnu grāmatiņām jau ir ieradušies. Ja paši rietumnieki to nespēj sagremot, ko var prasīt no ieceļotājiem?  Vērtību sadursme ir neizbēgama un varam sev pajautāt, vai šīs vērtības tā iedvesmo, lai par tām cīnītos?  Turklāt, vai Rietumu sabiedrība zina, kā cīnīties? Kad Ķelnē imigrantu pūlis uzmācās sievietēm, Nīderlandē vīrieši uzvilka minisvārkus un izgāja atbalsta demonstrācijā.

To varēja saprast un tas varēja ietekmēt tikai vietējos, nevis iebraucējus.

Kāda žurnāliste komentēja, ka vīrieši tur rīkojās kā sievietes. Atklājās viņu apjukums identitātē un dzimumu lomās. Sievietes sāk atskārst, ka jaunajos apstākļos viņu vīrieši nepratīs viņas aizstāvēt. Gadu desmitiem ilgā postmodernisma un feminisma cīņa pret vīrietību nav bijusi bez panākumiem.

Pārmaiņas virza ideoloģija, kas 60., 70. gados attīstījās intelektuāļu vidē, tai skaitā universitātēs, kur mācījās topošie žurnālisti. Tādēļ virzība ir neticami strauja. Medijos ir daudz progresistu, bet mediji ir spēcīgs pārliecināšanas instruments. Ja kāds pauž pretējas idejas, tam jārēķinās ar uzbrukumiem, kas bieži ir vienkārši melnais PR, apsaukāšana un iebiedēšana.

Tad, atvainojiet, vienīgais, kas var vest pie prāta, ir terora akti?

Terora akti ir vēl lielāks neprāts, kas ved tikai uz iznīcību. Es labāk izvēlos dzīvot Eiropā ar visām progresa utopijām nekā Daēš kalifātā. Taču vai tiešām izvēle ir tikai starp galējībām? Vai normāla, dzīve ar veselīgiem ideāliem ir kļuvusi nevajadzīga? Baznīcai pārmet, ka tā cenšas atgriezt viduslaikus vai tamlīdzīgi. Es teiktu, ka baznīca drīzāk cenšas saglabāt normālu dzīvi un normālas, dabiskas attiecības starp cilvēkiem. Es nevēlos nodarboties ar vispārēju kritiku, tikai jautāju, cik utopija ir gatava reālajai pasaulei? Terora akti pieder reālajai pasaulei tāpat kā masu migrācija. Tas liek pārbaudīt miera laikam derīgās idejas. Vēl pirms Briseles uzbrukumiem Mosulas arhibīskaps Amels Šimons Nona, kura bīskapiju iznīcināja Islāma valsts, rakstīja eiropiešiem atklātā vēstulē: “Arī jums jāapdomā Tuvo austrumu pieredze. Arī jūs esat briesmās. Jums jāpieņem cieti un drosmīgi lēmumi, kaut arī tas jums maksātu nonākt pretrunā ar saviem principiem.” Pagaidām Eiropa tam nav gatava.

Kāda var būt mūsu sabiedrības nākotne?

Varam paņemt kalkulatoru un parēķināt nākotnes izredzes – latviešu pasaulē ir kāds pusotrs miljons, Latvijā palicis aptuveni miljons. No tiem bērnu radīšanas vecumā ir ap 40%. Cik no tiem ir regulārie bāriņtiesu klienti, kas dzīvo no pabalstiem? Mūsu baznīca daudz strādā ar sociālā riska ģimenēm un realitāte ir labi redzama. Arī ja pieskaitām nelatviešu minoritāti, aina būtiski neizmainās. Turklāt Latvijā ir tāda neveselīga, nesadarbīga pretimstāvēšana starp latviešiem un nelatviešiem, kādu ne vieni, ne otri patiesībā nevaram atļauties.

Vēl viena iekšējā šķelšanās, kas novārdzina?

Tieši tā. Mēģināsim mazliet saprast mērogus. Uz pasaules fona Latvijā iedzīvotāju pietiek vienai kārtīgai pilsētai. Kādi divi miljoni. Ķīnā ir 60 miljoni pianistu. Ja mēs nespējam vienoties kopīgam darbam savas valsts labā, tas ir fatāli. Jā, mums ir bijusi smaga, traģiska pagātne, taču, uzturot konfrontāciju, gudri nerīkojas ne latvietis, ne nelatvietis.

Jāņem vērā arī tas, ka postmoderna Rietumu sabiedrība ir demogrāfijai nedraudzīga vide. Laulība dekonstruēta. Ģimene plūstoša. Aborts ir neaizskaramas cilvēktiesības. Karjera un pašrealizācija vairāk atbalstīta nekā bērnu audzināšana. Latvijā demogrāfija ir viena no bēdīgākajām Eiropā. Konservatīvais pilsonis par to uztraucas, bet progresists saka – nav liela nelaime, jo pasaule jau ir pārapdzīvota, tuvajos austrumos ģimenēs ir 8-10 bērni, bet tauta un nacionāla valsts ir novecojuši priekšstati. Lai stāvoklis Latvijā mainītos, būtu kaut kas jāmaina dzīvesveidā, domāšanā. Jāatgriežas pie kristīgās reliģijas, jāstiprina tradicionālas ģimenes, jāpievēršas bērnu radīšanai un audzināšanai. Taču daudziem tas nozīmētu nonākt pretrunā ar eiropeiskajiem progresa principiem, uz ko viņi nav gatavi. Un tā ir apzināta izvēle.

Esam lasījuši, ka virknē terora aktu, kas pēdējā laikā notikuši Rietumvalstīs, galvenie izpildītāji bijuši nevis no islāma valstīm ieceļojušie, bet gan vietējie, kas pieņēmuši ticību. Tā dēvētie konvertīti.

Konvertītiem ir raksturīgi būt radikālākiem. Kad luteriskajai ticībai pievēršas kāds, kuram tā nav paaudzēs ģimenē praktizēta, viņam sava luteriskā identitāte jāmeklē pašam. Viņš ņem un lasa reformācijas dokumentus, kas tapa 16. gadsimtā, kad starp reformācijas piekritējiem un pretiniekiem notika pat kari. Katoļu baznīcai tur pa laikam veltīti ļoti asi izteikumi. Konvertīts to lasa kā svaigu tekstu un pārņem arī konfrontatīvo attieksmi, it kā simt gadu ekumeniskā dialoga nebūtu bijis.  Pieļauju, ka ar musulmaņu radikalizēšanos ir līdzīgi. Ekstrēmisti bieži nāk no imigrantiem otrajā, trešajā paaudzē. Iepriekš dzīvojuši pasaulīgu dzīvi, bet pievērsušies ticībai viņi iet pie pirmavotiem un pārnes uz mūsdienām attieksmes no 7. gadsimta Muhameda kariem, izlaižot iepriekšējo paaudžu eirointegrācijas procesu. Starp citu, tas parāda, cik riskanta ir vēlme izskaust kristīgo audzināšanu skolās, bet ģimenēs vecākiem sacīt – lai mans bērns pats izvēlas, kad izaugs. Vienmēr būs jaunieši, kas meklēs Dievu. Ja nebūs reliģiskās tradīcijas, viņi kļūs par konvertītiem.

Pirms šīs intervijas mēs abi piedalījāmies Latvijas Radio 4 raidījumā Darbojošās personas. Tur minējāt, ka migrācijas spiediens un pēdējā laika dramatiskie notikumi arī Eiropas līderiem tomēr likuši domāt par mūsu kopīgo kristīgo identitāti.

Jā, retorika ir nedaudz mainījusies. Politiķi sākuši runāt par kristīgo Eiropu, par savu valstu kristīgo identitāti. Citas vienojošas pozitīvās idejas jau nav. Deivids Kamerons televīzijas uzrunā teica, ka briti respektē piederību katrai vai nevienai reliģijai, taču Lielbritānija ir kristīga valsts. Pēc kristiešu slaktiņa Lahorā viņš aicināja visu ticību britus celties aizstāvēt kristīgās vērtības. Šajā ziņā svarīga bija mūsu Satversmes Preambulas pieņemšana, kur kristīgā ticība ir nosaukta par vienu no valsts identitātes avotiem. Vismaz kaut kā esam sevi definējuši.

Tas jo īpaši būtiski, ņemot vērā šābrīža jauno realitāti – masveida imigrāciju no Tuvajiem Austrumiem, Ziemeļāfrikas.

Mēdz atgādināt, ka viens no kristietības principiem ir pieņemt svešinieku. Tā ir taisnība. Bībelē ir priekšraksti, kā attiekties pret svešinieku. Viņu nedrīkst aplaupīt, apspiest, darīt pāri. Nenopļaut tīruma stūrus, lai svešinieks varētu salsasīt vārpas. Parasti tie bija ceļinieki vai tirgotāji, kas apmetās starp israēliešiem.

Runa ir par atsevišķiem cilvēkiem, nevis, kā tiek lēsts, pat līdz simts miljoniem, kas gaida, kad varētu pārvietoties uz Eiropu.

Tās varēja būt arī lielākas grupas – ģimenes, saimes. Bībelē teikts, ka svešiniekiem, kas ieradās, nebija jāpāriet Mozus ticībā, taču viņi nedrīkstēja upurēt citiem dieviem un viņiem bija jāievēro sabats.  Mūsdienu valodā, iebraucējiem bija jāievēro vietējie likumi, dzīves kārtība, tradīcijas. Vajadzētu tikai pašiem būt skaidrībā, kādas tās mums ir.

Mēs mierinām sevi ar domu, ka uz tik aukstu un nabadzīgu valsti jau nebrauks, gluži kā paši gribēdami, lai Latvija vienmēr būtu tik atpalikusi.

Un tomēr mēs dzīvojam brīnišķīgā zemē, kas ir auglīga, bagāta ar resursiem, kaut ne ar naftu. Teritorija ir lielāka nekā Šveicei, Nīderlandei, Beļģijai vai Dānijai,

taču vienlaikus arī vismazāk apdzīvotā Eiropā,  – cik ilgi tā stāvēs tukša pārapdzīvotā pasaulē, kā jums šķiet?...
lasīt tālāk

trešdiena, 2016. gada 17. februāris

Ārpus Baznīcas nav pestīšanas

Cilvēks nepārbauda tilta nestspēju ik reizi, kad iet tam pāri. Viņš pieņem, ka tas izturēs. Tā tūkstoš lietās mēs ikdienā vadāmies no vesela pieņēmumu komplekta, ko nepārbaudām. Tas atvieglo dzīvi. Taču reizēm vajadzētu apdomāt, vai skatāmies uz lietām caur pareizām brillēm? No tā atkarīga secinājumu pareizība. 31. janvāra raidījums “Saknes debesīs” risināja sarunu par garīgumu ārpus baznīcas. Vai ticībai baznīca ir vajadzīga? Saruna par to nevar būt jēgpilna, nepadomājot par to, kas baznīca ir. Gan raidījuma viesu sarunā, gan brīvmācītāja monologā tika izteikti spriedumi, balstoties uz pieņēmumiem par baznīcas dabu un sūtību. Vai visi šie pieņēmumi bija pareizi? Gribu uz mirkli iesaistīties diskusijā.

Pirmkārt, vai nepareizi pieņēmumi vispār pastāv? Varēja manīt, ka saruna rēķinās ar postmodernā laika pārliecību, ka objektīvas patiesības nav. Tas izskanēja retoriskā jautājumā: “Kas definē, kā vajadzētu? Kas to pateiks?”[1] Postmodernisma ieskatā katram cilvēkam drīkst būt savs viedoklis. Kamēr tas nekonfliktē ar politkorektumu, tas ir līdztiesīgs visiem citiem uzskatiem. Iespēju laukā bez gala un malas iederas tikpat nenoteiktais vārds “garīgums”. Tāds “garīgums” ne tikai var pastāvēt ārpus baznīcas – tas pastāv tikai ārpus baznīcas. Baznīcā mājo kristīgā reliģija, konkrēta ticība uz Trīsvienīgo Dievu. Tajā ir gluži skaidrs, kas definē pamatpieņēmumus – Sv. Rakstos dotā Kristus un apustuļu mācība.

Nav citas baznīcas kā viena, svēta, kristīga un apustuliska Jēzus Kristus baznīca.  Nav pareizi sacīt “mormoņu baznīca” vai “Apvienošanās (Mūna) baznīca” un nepavisam ne “Ateistu megabaznīca”[2]. Šādu nosaukumu lietošana norāda uz kļūdainu pieņēmumu, ka baznīca ir reliģiska organizācija, kuru vienalga kādi ticīgie izveido, lai labāk apmierinātu savas reliģiskās vajadzības. “Cilvēks var definēt savu ticību un var pieturēties pie kaut kā, nebūdams baznīcas ietvaros, bet tiem, kas to nespēj, tiem ir ļoti vajadzīga kopiena” – izskanēja raidījumā. Kristietības avotos par baznīcu ir cits priekšstats. Baznīca ir Kristus ķermenis, kurā viņš pēc debesbraukšanas mājo zemes virsū, lai turpinātu savu darbu. Apustulis Pāvils to pasaka skaidriem vārdiem: “Bet jūs (t.i. – baznīca, ἐκκλησία, ekklēsia)  esat Kristus ķermenis un katrs par sevi tā locekļi.”  (1.Kor 12:27). Lai arī baznīcā jau no iesākuma ir pamanāma struktūra un organizācijas pazīmes, tā nav tikai kristīga biedrība. Lielais latviešu ekleziologs[3] Edgars Rumba savā disertācijā raksta: “Cilvēki, reliģiskos nolūkos sadodamies kopā, nespēj paši radīt baznīcu. To rada Dievs no augšas. Tā ir Dieva celtne, nevis tiesisks organisms. .. Tā ir pats Kristus, kristus miesa un (Jēra) līgava jeb sieva. Kristus ir baznīca un baznīca ir Kristus. .. Jēzus nevien reprezentē Dieva tautu un baznīcu, bet pats ir baznīca. .. Bez Kristus nav baznīcas, bet bez baznīcas nav arī Kristus. ” [4] No šī baznīcas dabas redzējuma Rumba izdara neizbēgamo secinājumu: nevar piederēt Kristum ārpus viņa ķermeņa. “Pestīšana nav iespējama bez pievienošanās baznīcai.”  Tādēļ kļūmīgs bija raidījuma diskusijā dažbrīd nomanāmais pieņēmums, ka nepiederēt baznīcai ir vienkārši mazliet tālāks solis nekā reti iet baznīcā. Nebūs arī gluži pareizi teikt: Cilvēki baznīcā smejas, joko, spēlē mūziku un savā būtībā ir tādi paši, kā cilvēki ārpus baznīcas. Tieši būtībā nevis ārējās izpausmēs atšķirība ir tikpat bezdibenīga kā starp bagāto vīru un nabaga Lācaru. “Iestāties baznīcā un kļūt atpestītam ir gluži tas pats”[5]  

Šeit E. Rumba atklātj vēl vienu kļūdainu pieņēmumu – ka baznīcas jēga ir mācīt cilvēkiem “turēšanos pie labas dzīves principiem un spēju atšķirt labu no ļauna un pārdomu procesā nonākt pie skaidrības, kā viņiem jārīkojas.” To cilvēks, protams, var mācīties arī citur. Ārpus baznīcas ir daudz dziļi domājošu, kulturālu un morāliski augstvērtīgu cilvēku. Taču ārpus baznīcas nevar iegūt izlīdzināšanos ar Dievu Jēzū Kristū un izglābšanos no pastarās tiesas. Ārpus baznīcas nav pestīšanas. (Kartāgas Kiprians, 3.gs) Tā ir galvenā baznīcas sūtība.

Lūk, ko par atšķiršanu no baznīcas jeb ekskomunikāciju raksta ievērojamais vācu teologs Edmunds Šlinks: “Tāpat kā absolūcija, arī ekskomunikācija ir paša Dieva balss, kas runā caur cilvēka – viņa pilnvarota kalpa muti. Kā šeit, virs zemes Dieva vārdā pasludināta absolūcija apliecina, ka grēki ir piedoti debesīs, t.i. pastarās tiesas spriedumā, tā ekskomunikācija no baznīcas nozīmē to, ka Dievs patur grēkus un patur arī viņa Dēls, nākot uz pastaro tiesu.”[6] Šo liktenīgo seku dēļ ekskomunikāciju lieto nevis kā sodu, bet kā pēdējo glābšanas līdzekli, kam cilvēku jāmotivē atgriezties no pašposta ceļiem. Tādas pašas sekas izraisa arī pašekskomunikācija jeb labprātīga izstāšanās no baznīcas.  Tādēļ Edgars Rumba var apgalvot: “Aiziet no baznīcas nozīmē zaudēt katru pestīšanas cerību. Grēku piedošana un mūžīgā dzīvība ārpus baznīcas nav atrodama.”

Tas tad izgaismo galveno problēmu “ticībā bez piederības” un rituālos “ārpus reliģiskajām organizācijām”, t.i. ārpus baznīcas. Tie neved uz pestīšanu. Sakraments ir Kristus iedibināta darbība, kurā ar vārdu un matērijas elementiem tiek pasniegtas garīgas žēlastības un galvenokārt grēku piedošana. Visu žēlastības un piedošanas pilnību Dievs pasniedza iemiesotajā Vārdā. Kristus ir pirmsakraments. Visi sakramenti ir no viņa un viņā. Ārpus viņa ķermeņa, ārpus baznīcas, tātad ārpus Kristus nav ne kristības, ne svētā vakarēdiena, ne absolūcijas, ne ordinācijas. Tikai ceremonijas bez satura un iedarbības. Jēzus teica: “Bez manis jūs nenieka nespējat darīt. Kas nepaliek manī, tas ir kā zars, kas tiek izmests ārā un sakalst. Tos savāc un met ugunī, un tie sadeg.” (Jņ 15:6)

Šo draudīgo īstenību nereti mēģina apiet, sakot: “Baznīca, kā zināms, ir redzamā un neredzamā. Es ticu neredzamās baznīcas realitātei un sevi pieskaitu pie tās.” Taču nav divu baznīcu – viena redzama un otra neredzama. Kristum ir tikai viena līgava,  viņa baznīca, kas ir gan redzama, gan neredzama. Edgars Rumba raksta: “Garīgā baznīca, dzīvības baznīca .. pārlaicīgā, preeksistentā, debešķīgā baznīca ir tā pati, kas pasaulē parādās redzamā veidā. .. Lai gan baznīcai ar pasauli nav nekā būtiski kopīga, tomēr baznīca ir pasaulē reālā un redzamā veidā kā Nōas šķirsts grēku plūdos.” Filips Melanhtons “Apoloģijā” skaidro, kas ir neredzamā baznīca – patiesi ticīgie, kuri ar ticīgu, paklausīgu sirdi pareizi pasniedz un saņem evaņģēliju un sakramentus. Neredzama tā ir tādēļ, ka līdzās ir arī liekuļi, kas ārēji pieder baznīcai, jo dzird evaņģēliju, iet pie dievgalda un pat pārstāv patieso apliecību. Taču viņi to dara bez ticības paklausības. Viņi nav Kristus locekļi, jo Kristus nedarbojas viņos. Viņi ir baznīcai piejaukušies, nevis tai pieder. Patiesi svēto klātbūtnes dēļ visu šo jaukto kopību sauc par baznīcu. Robeža starp vieniem un otriem ir saskatāma tikai Dievam. Cilvēkiem patiesās baznīcas aprises ir neredzamas. Taču piederība neredzamajai baznīcai vienmēr notiek caur piederību redzamajai kopībai. “Amerikāņu Luters” K.F.V. Valters raksta: “Redzamajā kopienā ir apslēpta neredzamā, patiesā, tā sauktā ticīgo, svēto un Dieva bērnu baznīca. Ārpus šīs [redzamās] aicināto kopienas izredzētie nav meklējami.”[7] Tādēļ atšķiršana/ās no redzamās baznīcas vienlaicīgi nozīmē atšķirtību arī no “neredzamās”.

Baznīca ir Kunga Jēzus valentīndienas dāvana. Mīlētāja dāvana. Tajā viņš pats dzīvo starp saviem ļaudīm. Tā ir ķermenis, kurā mājo Svētais Gars un ieplūst visos locekļos, lai tos svētdarītu un apbruņotu kalpošanai. Mēs esam šie locekļi. Mūsu labad  baznīcā jau divtūkstoš gadus bez mitas skan Dieva balss un plūst sakramentu dzīvais avots. Tur mums tiek pasniegts Svētais Gars. Uz dievkalpojumu mēs ejam pēc Svētā Gara. Jo biežāk ejam, jo vairāk saņemam, jo dzīvāki esam. Baznīca glabā neskaitāmu paaudžu ticības, lūgšanu, domu, pieredzes un kalpošanas krājumu – mēs varam pļaut, kur neesam sējuši un plūkt augļus, kur neesam strādājuši. Tā ir brāļu un māsu kopiena, kur saņemt un dot, kopā ceļojot uz Tēva mājām. Un īstenībā baznīca ir vienīgā vieta visumā, kur dzīvo un notiek kristīgā ticība, jo tāda ir tās daba – būt iemiesotai tāpat kā Kristus bija iemiesots. Jēzus ik dienas, līdz mūsu pēdējam elpas vilcienam aicina pievienoties, atgriezties un gūt atveldzi viņa debešķīgajā baznīcā. Kurš var parādīt labu iemeslu, lai viņa aicinājumu atraidītu? Lai dzīvotu ārpus viņa? Lai ticētu bez piederības? Tas būs man parādījis brīnumu.




[1] Šeit un turpmāk treknrakstā citāti no raidījuma
[2] https://youtu.be/y4syLS3-fdA
[3] Eklezioloģija – mācība par baznīcu. E. Rumba ir aizstāvējis doktora disertāciju ar nosaukumu “Baznīca un garīgais amats oikumeniski-luteriskā uztverē.”
[4] Edgars Rumba, Krājums “Viņpus aizspriedumiem, noliegumiem un ilūzijām”, Klints, 1994; Disertācijas faksimila 75., 76. lpp, krājuma otrajā daļā.
[5] Turpat, 77. lpp., arī sekojošie E.Rumbas citāti.
[6] Edmund Schlink, Theology of the Lutheran Confessions, Concordia Publishing House, Saint Louis, 215. lpp
[7] C.F.W. Walther, Church and Ministry, Concordia Publishing House, Saint Louis; 20. lpp, Thesis VI
lasīt tālāk
Bloga veidne izstrādāta Clairvo