Kristus mīļotie – gan tie, kas viņu jau sastapuši, gan tie, pie kuriem viņš vēl ir ceļā, vēlu jums gaišus, dziļus un svētītus Ziemsvētkus!
Interesants kalendārs mums šī gada nogalē – vispirms Advents, tad pasaules gals, tad Ziemsvētki un Jaunais gads. Tikai retais nesenās pasaules gala gaidas uztvēra nopietni, taču šaubu kripatiņa mums sirdī varbūt iekrita – ja nu tiešām? Ko tad? Ir veselīgi apdomāt, ko es iesāktu, ja šī ierastā pasaule beigtos? Vai man ir vēl kas cits? Vai ir pasaule aiz pasaules, dzīve aiz dzīves? Vairums cilvēku, ja nezina, tad vismaz jūt, ka kaut kam jābūt. Nojausma, ka pasaule aiz pasaules Ziemsvētku laikā ir tuvu klāt pienākusi, liek sajust brīnuma gaidas. Nupat, nupat notiks kaut kas nozīmīgs un labs!
Vai vārdiem “Ziemsvētku brīnums” ir arī konkrēts saturs? Es neticu, ka Ziemsvētkos zirgi runā vai piepildās vēlēšanās. Bet tiešām brīnums, ka Dievs nepalika turpat kur bijis – savā debesu svētlaimē, pilnībā un harmonijā. Brīnums, ka viņš izlēma piedzimt pasaulē, lai dzīvotu tāpat kā mēs. Neviena dzīva būtne nevēlas atstāt svētlaimi un pilnību, lai dotos briesmās un mirtu. Kas Dievu dzina to darīt? Kas viņam nedeva miera? Kas manā dzīvē ir tāds, kas Dievam debesīs liek nodrebēt? Ko mēs tādu darām ar savu mūžu, ar savu zemi, ar pasauli, ka Dievs nevarēja izturēt un metās mūs glābt – no mums pašiem?
Tikai aptverot, no kāda likteņa mūs atpestī par cilvēku dzimušais Dievs, rodas jēga vārdiem par Ziemsvētku prieku. Var svinēt, var lustēties, bet priekam nav iemesla, ja dzīvē nenotiek nekas tāds, par ko priecāties. Ziemsvētkos ir par ko priecāties: pasaulē dzimušais Kristus cilvēku izvelk no grēka mēslubedres, nomazgā tīru un dod viņam iespēju dzīvot pēc Dieva tēla un līdzības. Un kad cilvēkam pienāk viņapasaules gals, tad savējiem Kristus palīdz nenonākt tiesā, bet no nāves ieiet dzīvībā. Par savējo Kristum var kļūt ikviens – lūk, tas tiešām ir brīnums un prieks.
Kristus piedzima kā patiess cilvēks un patiess Dievs. Viņš ņēma visu labo, kas ir cilvēka esībā un saveda to kopā jaunā sintēzē ar dievišķo. Arī mūs viņš aicina tajā iekļauties. Kā? Gluži ikdienišķi - esot citam priekš cita viņa Baznīcā. Baznīca nav celtne, organizācija vai biedrība. Baznīca ir cilvēki, kas dzird Kristus balsi un kristības sakramentā ir savienoti ar Viņu un savā starpā. “Nav labi cilvēkam būt vienam”, Dievs teica, un arī viņa Dēls savā mācībā ļoti uzsver kopību: ja vēlies būt ar mani, tad esi ar manējiem. Kopā jūs esat pat ne vienkārši mana Baznīca, bet mans ķermenis pasaulē. Ja vienam loceklim sāp, visi cieš līdzi, ja vienam loceklim prieks, priecājas visi. Un visi viņā ir dzīvi.
Nav jāpierāda, cik svarīgi tas ir gan Baznīcā, gan ģimenē, gan sabiedrībā. Ziemsvētki ir labākais laiks, kad sev blakus ieraudzīt otru cilvēku un, iepriecinot viņu, iepriecināt Dievu. Tieši tā Dievs grib, lai mēs viņu iepriecinām. Lai tas mums izdodas, cik vien mūsu spēkos un no mums atkarīgs! Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus!
Sirsnībā,
Jānis Vanags,
Rīgas arhibīskaps
0 komentāri: