svētdiena, 2013. gada 13. janvāris

Erotisks korālis Latvijas medijiem

Raksts „Latvijā ir tikai viens mācītājs – erotikas fotogrāfs“ ir tik daiļrunīgs un tik izsmeļoši komentēts, ka nav ko piebilst. Taču tas man atgādināja jautājumu, ko jau pasen gribēju pavaicāt Latvijas žurnālistiem. Kādi ir jūsu darba principi un mērķi?

Kad Valteram Korālim atņēma mācītāja amatu, viņam tika pateikts atlaišanas iemesls. Tas nebija neviens no tiem, kurus viņš jebkad ir nosaucis.  Tai pašā dienā viņš apstaigāja vairākas redakcijas stāstot, ka atlaists par pretošanos virsvaldes plāniem atņemt Valmieras draudzei īpašumus. Pēc pieciem gadiem katrs var pārliecināties, ka visi īpašumi joprojām draudzei pieder, tomēr solīdi laikraksti izpalīdzīgi tiražēja viņa versiju. Rezultātā daudziem palicis atmiņā, ka godīgu mācītāju, taisnības cīnītāju atlaida “par zemēm”. Kad šī versija vairs necēla spārnos, V.Korālis aizpagājušajā gadā intervijā nosauca citu atlaišanas iemeslu – viņš esot atcelts “par uzskatiem”. Sirdsapziņas dēļ vajātā tēls nenoliedzami ir simpātisks un cildens. Šogad jau nākošā versija: viņš esot atlaists “par fotografēšanu”. Māksla prasa upurus un vajāšanas vairo mākslinieka vērtību. Man ir viscaur saprotams bijušā kolēģa aprēķins, to visu stāstot, taču ne vienmēr izprotu žurnālistu motivāciju. Vai tas, ka aprakstu varonis tā maina versijas, vienkārši paslīd garām, vai arī medijem, kas tā dara, nešķiet svarīgi, ka viņi palīdz cilvēku apziņā sēt nepatiesību?

Un vēl viens jautājums. Hipotētiski pieņemsim, ka baznīcā X garīdznieks Y ir seksuāli izmantojis draudzes jauniešus. Ja baznīca uz to skatītos caur pirkstiem, mediji taču skarbi kritizētu  baznīcas vadību par piesegšanu, vai ne? Bet, ja baznīca tādu mācītāju padzītu no amata, jūs atkal skarbi kritizētu baznīcas vadību par neiecietību, bet atlaistajam veidotu popularitāti, izplatot viņa pasakas un pasniedzot kā spilgtu personību sadaļā “Slavenības”, vai ne? Tādēļ vēlreiz gribas vaicāt - kādi ir jūsu darba principi un mērķi?



3 komentāri:

otrdiena, 2013. gada 8. janvāris

Salas straumē: mana padomju nostaļģija


Erceņģeļa Mihaila pareizticīgo baznīca Maskavā, Troparevas rajonā.

Jaunā gada pirmajās dienās uzmanību saistīja ziņa, kas šķita komiska ar savu starptautisko rezonansi: kāds Latvijas diplomāts uzvīteroja, ka Latvija tikai tad būs īsti eiropeiska, kad beigs vecgada vakarā skatīties padomju filmu “Likteņa ironija”, jo tā piesārņojot prātu ar padomisku domāšanu un nostalģiju. Krievijas medijos tas izraisīja protestu vētru, bet man lika pārdomāt, kādēļ arī es šo filmu reizi gadā tik labprāt noskatos. Vai tiešām manī būtu patvērusies nostalģija pēc padomiskā? Un jāatzīst – ir! Šajā liriskajā filmā padomju cilvēka dzīvi var ieraudzīt no aspekta, kas ir nostalģijas vērts.

Darbība norisinās vietā, kas bija brežņevščinas simbols – pelēkā, neglītā sērijveida dzelzbetona paneļu māju guļamrajonā, kādā dzīvot bija tik daudzu padomju cilvēku sapnis. Tās taču bija “jaunās mājas” ar apkuri, tualeti un silto ūdeni. Un šajā truli padomiskajā vidē norisinās filmas varoņu īsta dzīve, sirsnīgas, cilvēcīgas attiecības. Neviena sirpja un āmura, neviena uzraksta “Slava PSKP”. Aleksandra Kočetkova “Balāde par piesmēķēto vagonu” un Marinas Cvetajevas “Pie spoguļa” uzvēdī pilnīgi nepadomisku, nostalģiski smalku un pat reliģisku noskaņu. Stāsts ir it kā par pārpratumiem, Jaungadu sagaidot, bet tam cauri vīd daudzu cilvēku izkoptā spēja sociālisma ideoloģijas plūdos izveidot savas gara un kultūras salas, kur dzīvot ar citām vērtībām.
Rietumnieki un latviešu pēcatmodas paaudze mēdz ar arogantu vispārinājumu runāt par homo sovieticus. Velti jūs tā. Es cienu un apbrīnoju homo sovieticus erectus jeb taisni stāvošo padomju cilvēku, kas bija neticami radošs, meklējot veidus, kā saglabāt cilvēka cieņu un iekšēju neatkarību. Tiešām, ar nostalģiju atceros, kā padomju cilvēki klausījās dzeju, kā stāvēja rindā pie izstādēm un Beberbeķu mežā atrada aizliegtu samizdata literatūru. Ar kādām bijīgām trīsām viņi atvēra dievnama durvis! Pa kādiem ceļiem ieguva ziņas, ko no viņiem gribēja noslēpt! Kā viņi galējā nebrīvē prata izteikt brīvību mājienos, tēlos un skaņās – un savējie saprata, ka dziesma ir kliedziens. Tas iedvesmoja, gandarīja un ļāva dzīvot. “Likteņa ironija” ik gadus caur lirisku smaidu atgādina padomju laika mācību – stāvi pretī, neļauj ārējiem apstākļiem pārņemt tavu iekšējo pasauli, bet ļauj garīgām vērtībām ienest gandarījumu un aizrautību dzīvē, kas citādi būtu nožēlojama.
Šī prasme būs vajadzīga arī jaunajā gadā. Ārējie apstākļi reizēm tā spiež, ka pārņem sirdi un domas, ko Dieva miers gribētu pasargāt Kristū Jēzū. Padomju ideoloģija ir gandrīz prom, taču cita kāpj vietā, un straumes vidū nebūs viegli palikt stāvus ar savām vērtībām. Agere contra. Stāvēt pretī. Apkārt ir tik daudz tāda, kas nemaksā daudz, bet spēj ienest dzīvē lielu prieku. Pašu vērtīgāko Dievs dāvina bagātīgi un nekā nepārmezdams. Kaut sirds spētu tajā atrast piepildījumu un laimi. Varbūt tiešām nav vērts skatīties daudzkārt redzētu filmu tikai asprātību un liriskas izklaides dēļ. Taču to var skatīties arī, atpazīstot Klaiva Steiplza Lūisa domu: “Neļauj savai laimei būt atkarīgai no tā, ko vari pazaudēt.” Lai mums izdodas ar Dieva palīgu!
Attēlā: filmas “Likteņa ironija jeb vieglu garu” kadros redzamā erceņģeļa Mihaila pareizticīgo baznīca Maskavā, Troparevas rajonā.

0 komentāri:

Bloga veidne izstrādāta Clairvo