pirmdiena, 2018. gada 21. maijs

Sveicieni Vasarsvētkos! Nāc, Svētais Gars! 

Drīz upēm skaidru ledu acīs liks.
Kad gulbji aizlaižas, tad trešā dienā snigs.
Bet grūtākās mums būs šīs dienas trīs
Bez gulbjiem un bez sniega debesīs.

Šis Imanta Ziedoņa dzejolis ir kā par desmit dienām Baznīcas gadā starp mūsu Kunga debesbraukšanu un Svētā Gara sūtīšanas svētkiem jeb Vasarsvētkiem. Mācekļu acu priekšā Jēzus ir pacelts debesīs un nozudis aiz mākoņa. Viņš solīja, ka sūtīs viņiem aizstāvi un mierinātāju Svēto Garu, kad būs nonācis galā, taču tajās dienās nekāds gars vēl nav nācis. Mācekļiem atliek tikai gaidīt. Kas ar viņu tur notika tur, aukstā un naidīgā visumā? Apustuļu pārbaudījums bija dienas šīs – bez Kristus un bez Gara debesīs.

Tas man atgādina niršanu uz vrakiem Baltijas jūrā. Kad esam izbraukuši gumijas laiviņā kādus 20 kilometrus no krasta, uz visām pusēm līdz apvārsnim ir tikai viļņi. Cauri ūdens virsmai redzēt neko nevar un tikai eholota pīkstieni stāsta, ka tur, lejā ir “Nordmarks” vai “Beverīna".  Baltijas jūra nav kā Sarkanā jūra ar siltu, dzidru ūdeni līdz pašam dibenam. Doties lejā ir kā nogrimt saltā, biezā, zaļā miglā. Straume var aiznest prom un, vraku neatradis, vari uznirt tālu no laivas. Tad atliek tikai cerēt, ka laivā tevi pamanīs starp viļņiem un izglābs. Tādēļ kapteinis vispirms izmet boju, ap kuru aptīta aukla, kuras galā ir smags dzelzs gabals. Kad tas ir sasniedzis dibenu un boja beigusi griezties, pār bortam dodas pirmais nirēju pāris. Viņu uzdevums ir atrast vraku un piesiet tam bojas auklu. Pārējiem atliek skatīties uz boju gaidīt. Nez, kā viņiem tur lejā iet? Vai atradīs? Vai viss būs kārtībā? Un tad boju sāk raustīt kā makšķeres pludiņu. Tas ir signāls! Viss kārtībā, viņiem ir izdevies! Vraks ir atrasts un mēs varam droši doties pāri bortam. Mums ir vadaukla, kas ļaus droši nogrimt dziļumā un arī pacelties virs ūdens tur, kur ir laiva un dzīvība. 

Dienās starp Debesbraukšanas dienu un Vasarsvētkiem mācekļiem arī neatlika nekas vairāk kā gaidīt. Vai Jēzum izdosies? Vai varbūt viņu tur ķēris meteorīts vai iesūcis kāds melnais caurums? Bet tad nāk signāls, bojas aukla tiek paraustīta. Atskan rūkoņa un Gars kā liesmu mēles nolaižas pār apustuļiem. Ja viņi būtu nirēji, viņi iesauktos: “Yesssss!” Jēzum ir izdevies. Viņš ir nonācis galā un sēdies pie Dieva Tēva labās rokas. Viss, ko viņš teica, ir taisnība. Mēs varam viņam sekot. Mums ir iezīmēts ceļš. Mums ir aukla, kurai sekojot varēsim vispirms – jā – nogrimt dziļumos. Mēs kļūsim vecāki, slimāki un beidzot apgulsimies kapā tāpat kā Jēzus. Taču, sekojot viņam, zinām, ka izdarīsim to pareizi. Un pēc tam varēsim pacelties tur, kur ir Viņš, kur debesis un kur mūžīgā dzīvība.

Visbiežāk nirēji uz vrakiem dodas no Liepājas Karostas. Kad daivi beigušies, ir jātiek malā. Citur atrast ceļu varētu tikai ar navigācijas ierīcēm, taču šeit ir kas īpašs. Pēcpusdienas saule atspīd Karostas katedrāles zeltītajos kupolos un tie mirdz pie horizonta kā spoža dzirkstele. Atliek tikai kuģot turp un atradīsi mājas. Vasarsvētkus sauc par Baznīcas dzimšanas dienu. Dievs tai dāvināja savu mierinātāju, aizstāvi Garu. Nekur citur to nevar atrast. Novēlu jums  ceļā uz mājām sekot viņa spožajai gaismai Kristus Baznīcas kupolos!

0 komentāri:

ceturtdiena, 2018. gada 10. maijs

Kristus uzkāpa debesīs


Tad tie, kas bija sapulcējušies, viņam jautāja: “Kungs, vai tu šajā laikā no jauna uzcelsi Israēlam ķēniņvalsti?” Viņš tiem sacīja: “Nav jūsu daļa zināt laiku vai stundu, ko Tēvs ir nolicis savā varā, bet jūs saņemsiet Svētā Gara spēku, kas nāks pār jums, un jūs būsiet mani liecinieki gan Jeruzālemē un visā Jūdejā, gan Samarijā un līdz pat pasaules galam.” Un, to pateicis, viņš, tiem redzot, tika pacelts, un mākonis uzņēma viņu prom no to acīm. Viņam aizejot, tie cieši lūkojās debesīs, un, redzi, divi vīri baltās drānās pie tiem nostājās un sacīja: “Galilejieši, ko stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas uzņemts debesīs prom no jums, tāpat nāks, kā jūs redzējāt viņu debesīs aizejam.” (Apd.1:6-11)


„Kungs, vai tu šajā laikā uzcelsi Israēlam valstību?“, mācekļi jautā. Te atliek tikai izsaukties: „Kooo?! Viņi grib nodot varu to rokās, kas viņus nupat vajāja un no kuriem viņi slēpās aiz aizslēgtām durvīm? Lai viņiem nebūtu pat nevienam jālūdz atļauja sist Jēzu Krustā?“ Viņi jautā pēc dienas un stundas, lai gan Jēzus skaidros vārdos bija teicis, ka to zina tikai Tēvs viens pats? Mācekļi neizskatās diez cik gatavi Lielajam uzdevumam.

Esiet mani liecinieki līdz pasaules galam! Dariet par mācekļiem visas tautas! Pārsteidzoši, ka Jēzus tik lielam uzdevumam aicina šķietami nepiemērotus un negatavus cilvēkus. Tomēr Jēzus to dara – un apsola, ka viņi saņems Svētā Gara spēku, kas nāks pār viņiem. Un patiesi, pēc Vasarsvētkiem apustuļi vairs nerunāja muļķības.

To vajag atcerēties, kad mums šķiet, ka mums nav spēka vai gudrības paveikt to, uz ko Dievs aicina. Kad viņš tiešām aicina, tad nevis aicina tikai kvalificētos, bet arī kvalificē aicinātos. Galvenais priekšnoteikums, lai sekmīgi sekotu aicinājumam, ir tikt ietērptam Svētā Gara spēkā. Ir jāļauj uzplaukt mūsos ieliktajām Gara dāvanām.

Ko mācekļi šajā brīdī dara? Viņi nenovērsdamies raugās uz vietu, kur Jēzus pazuda mākoņos. Droši vien viņi vēl jutās apmulsuši no tā, kā Jēzus viņu taujāšanu aprāva, dodams lielu uzdevumu. Tas bija, it kā Jēzus būtu teicis – beidziet taujāt par otršķirīgām lietām! Ja es jums dodu uzdevumu, ar to pietiek! 

Vai man ar to pietiek? No sirds sacīt: „Man pietiek ar Jēzu“ ir viena no grūtākajām lietām kristieša dzīvē. Ar daudzām saitēm un stīdziņām mēs esam piesaistīti tūkstoš lietām, kuras pat nav sliktas vai kaitīgas, lai katrā ziņā būtu atmetamas. Tomēr ir vienalga vai putnu piesien ar zelta važiņu vai pakulu auklu – viņš vienalga nelidos. Sekot aicinājumam traucē ne tikai grēki, bet arī skaistas un labas lietas. Tirgotājam, kurš meklēja visdārgāko pērli, taču piederēja citas pērles un pērlītes nevis kaut kādi atkritumi. Atdot tās un teikt: „Man pietiek ar vienu visdārgāko“ – tas ir liels pārbaudījums. Jēzus rāda priekšzīmi, nokāpdams no debesu godības līdz Golgātas krustam, lai kā visdārgāko pērli iegūtu mūs, mūsu nemirstīgo dvēseli.

Lai pietiktu ar Jēzu, galvenais ir viņu mīlēt. Ja kādu ļoti mīlam, tad varam saprast, kā tas var būt, ka nevajag neko citu, bet tikai būt kopā ar mīļoto. Mācekļi bija Jēzu iemīlējuši, diendienā viņu vērodami. Arī tagad viņi nenovērsdamies raugās uz Mākoni, kas bija Jēzu aizsedzis. No mākoņa apskaidrošanas kalnā bija runājusi balss: „Šis ir mans mīļais Dēls. Klausiet viņu!“ Mācekļi raugās mākonī, it kā gaidot vēl.

Kalpošana vienmēr ir kontemplatīva, raugoties uz Jēzu, pievēršoties Kristum. Darbošanās bez kontemplācijas un lūgšanas ir vienkārša aktivitāte, kas var kaitēt gan aktīvistam pašam, gan tiem, kam viņš pūlas kalpot. Kalpojošajai baznīcai jābūt kontemplatīvai, kas uzmanīgi raugās uz Kristu, gaida, izlūdz un saņem.

Taču, kad mācekļi tā brītiņu ir stāvējuši, nogrimuši kontemplācijā, Jēzus dod pirmo atbildi „no turienes“, no mākoņa otrās puses. Viņš atsūta divus no eņģeļiem, kas viņu tur sagaidījuši. Tie tuvojas mācekļiem kā vīri baltos tērpos un saka: „Pietiek skatīties mākoņos! Ejiet un dariet to, ko viņš jums lika!“ Kalpošana nevar būt tikai kontemplatīva. Tai jābūt arī darbīgai. Baznīcai ne tikai jālūdz un jāmeditē. Tai jāturpina Kristus Darbs pasaulē.

Eņģeļi teica: „Jēzus, kas uzņemts debesīs prom no jums, tāpat nāks, kā jūs redzējāt viņu debesīs aizejam.” Mākonī viņš aizgāja un debess padebešos atkal nāks.“ Atnāca nabags un pazemīgs, lai izpirktu mūs no nāves. Atgriezīsies lielā spēkā un godībā, lai tiesātu dzīvus un mirušus.“ Tas lai uztur mūs nomodā, jo stundu neviens nezina. Lai atnākdams, kungs atrod mūs nomodā, kontemplatīvus un darbīgus. 

Kungs Dievs, debesu Tēvs, svētī un palīdzi, ka tad, kad Tavs Dēls nāk, lai viņš atrod mūsos uzpostu mājvietu!

1 komentāri:

Bloga veidne izstrādāta Clairvo