(Sprediķis Rīgas Domā 2013. gada Lieldienās) 

Cilvēki Bībelē mēdz meklēt padomu. Svētajos Rakstos mēs lūkojamies pēc kādas labas pamācības dzīvei. Varbūt paradoksāli, ka viens no labākajiem padomiem Bībelē nāk no gluži negaidītas puses – no Poncija Pilāta. Viņš norāda uz Jēzu un saka: „Redzi, cilvēks!“ Nezinu, vai viņš pats to tā bija domājis, taču viņa padoms ir šāds: „Lūk cilvēks! Skaties uz Jēzu, un tu redzēsi, kādam jābūt īstam cilvēkam.“ 

Tiešām, lūkosimies uz augšāmcelto Kristu! Viņā var redzēt daudz no mūsu pašu dzīves, jo Dievs piedzima pasaulē tieši ar tādu nolūku – lai dzīvotu tāpat kā mēs. Taču Kristus personā mēs varam redzēt dzīves pilnību. Cilvēka dzīvi paša Dieva izpildījumā. Jēzus dzīve nebija atvaļinājums dienvidu kūrortā. Dievs izvēlējās pasaulē dzīvot īstu, izaicinājumiem un pārbaudījumiem pilnu dzīvi. Viņu apmeloja, nodeva, sagūstīja, mocīja un sita krustā. Viņš mira agonijā un pat kapā nebija atdusas – viņš nokāpa ellē un skatīja pekles šausmas. Raugoties uz Jēzu, mēs viņa mūžā varam ieraudzīt daudz ko no savējā. Pat ja mums nav gluži jānokāpj ellē, taču reizēm varbūt jūtamies tieši tā. 

Viena lieta Jēzum noteikti bija kopīga ar mums – arī viņš juta tuvojamies galu. Es to tā pa īstam sāku izjust, kad man bija gadu 15 vai 16. Manā istabā par laikrādi bija šaha pulkstenis, kas skaļi tikšķēja. Man likās, ka tā ir giljotīna, kas ar katru tikšķi nocērt manai dzīvei vienu sekundi un tuvina mani kapam. Tad vēl ik pa stundai nokrita karodziņš, par zīmi, ka laiks iztecējis. Beigās nevarēju vairs izturēt un apturēju pulksteni, bet laiku jau apturēt nevar. Jēzus zināja, kas viņu gaida. Visu mūžu viņš dzīvoja krusta ēnā. Jo tuvāk tas nāca, jo skaudrāk tas kļuva, līdz kamēr Ģetsemanes dārzā jau viņš drebēja un svīda asins sviedrus, redzot cilvēces grēku kalnu, kas viņam jāizpērk pie krusta. Viņš mēģināja to apturēt: „Tēvs, ja tu gribi, ņem šo biķeri no manis!“ Taču laiku nevar apturēt, un Jūdass ar gūstītājiem jau bija ceļā. Varbūt arī mūsu dzīvē ir kāda liktenīga ēna, kāda stigma, kas apzīmogo katru mūsu mirkli? Pilāts saka: „Skaties uz Jēzu!“ Un tu redzēsi, kā viss atrisinās.

Lieldienu rītā viss bija beidzies. Mēģināsim iejusties Jēzus vietā - viņš iznāca no kapa, ieraudzīja saullēktu, ieelpoja spirgto rīta gaisu, satika draugus, satika savu māti, debesu Tēvs atkal bija ar viņu. Lieldienas Jēzum bija neaprakstāmi laimīgs rīts. Pat krusts, kas Ģetsemanes dārzā biedināja līdz asins sviedriem, nu bija prom uz visiem laikiem. Nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju. Tikai dzīvības pilnība! Lūkosimies uz augšāmcelto Kristu – kā viņš izbauda to, ka ir dzīvs! Kā viņš izbauda mirkli, kuru dzīvo, nepieminēdams pagātni: lai Dievs piedod tiem, kas nezināja ko dara; un neraizēdamies par nākotni: jā, priekšā daudz kas jāpaveic, taču neko nevar nokavēt, viņa rīcībā ir visa mūžība. Un galvenais – viņš ir pilnīgā vienībā ar Debesu Tēvu. Tad nekas nevar noiet greizi. Dzīvot šo mirkli vienībā ar Dievu – tā ir dzīves pilnība. Raugies uz Jēzu un „redzi – cilvēks!“ Bet Jēzus saka: „Es dzīvoju un arī jūs dzīvosit.“ 

Augšāmceltā Kristus sakarā tas varbūt pārsteidz. Vai tad arī mēs varam piedzīvot tādu prieku, kā iznākot no kapa? Vai arī mums, mirstīgiem, trausliem cilvēkiem ir iespējama augšāmceltas dzīves laimīgais miers un pilnība? Tāds tiešām ir Dieva nodoms. Varbūt tad vispirms jāsaprot, kur ir tas kaps, no kura varam iziet. Kur mēs esam kapam līdzīgā vietā? Par aizliegto augli Dievs teica: „Kad tu no tā ēdīsi, tu mirtin mirsi.“ Brīdinājums vispirms attiecas uz mūžības lietām. Tiešām, grēka sekas ir nāve. Cilvēks mirst tādēļ, ka grēko. Un grēko cilvēks tādēļ, ka nespēj negrēkot, jo pēc dabas ir grēcinieks. To varam it labi sajust pie sevis. Varam teikt līdz ar apustuli Pāvilu: „Es gan varu gribēt labu, bet piepildīt nevaru. Gars ir apņēmīgs, bet miesa vāja.“ 

Taču Ēdenes brīdinājumam ir arī ikdienas izpausme. Iekožot grēka auglī, mēs piedzīvojam, kā sirdsapziņa mirtin mirst. Tu palūkojies uz savu dzīvi un saproti, ka esi nodevis pats savus principus, apgānījis pats savus ideālus un ka ir neērti rādīties Dieva priekšā, kauns skatīties acīs cilvēkiem un arī nespēj cienīt pats sevi. Tas ir tā, kā dzīvojot mirt. Traģiski, ka ar to atkārtojam Ēzava kļūdu, kurš izsalkuma brīdī savu pirmdzimtību pārdeva par lēcu virumu. Kaut gan vajadzēja tika nedaudz paciesties līdz pusdienām. Arī mēs, kad rīkojamies pretēji sirdsapziņai un Dieva aicinājumam, esam pēc kaut kā izsalkuši, varbūt ceram uz lielu un vērtīgu ieguvumu. Bet pēc tam, kad esi to ieguvis, lēcu virums izrādās plāns. Guvums iztek kā smiltis caur pirkstiem, tas ir kā Leprikonu zelts varavīksnes galā, kas dienas gaismā pārvēršas par sausām lapām, bet tu par to esi pārdevis dvēseli. Lūk, tas ir tā kā iekrist kapā. Un ļaunākais apziņa, ka padarīts ir padarīts. „Ko tu esi darījusi?!“ Dievs jautā Ievai. Ko tu esi darījis – Dievs jautā man. Dažreiz es varbūt pat varu izlabot savas rīcības sekas, bet nevaru padarīt par nebijušu tās faktu. Tas ir galīgs un neatsaucams. Tas nodod liecību par mani. Kā kapam uzvelts akmens. 

Mūsu augšāmceltais Kungs ir novēlis akmeni. Viņš neieradās pasaulē, kā daždien tūristi dodas uz Liepāju, lai pavadītu nakti cietumā. Ne jau īstā, bet meklējot asus pārdzīvojumus. Jēzum viss bija nopietni un viņa mērķis bija piedošana. Lūkojies uz Kristu, krustā sisto! Visus Ēzava maldus, visu mūsu grēku un kaunu viņš ir uzņēmis sevī, lai pienaglotu pie krusta un iznīcinātu. Pieceļoties no kapa, viņš to visu pameta zudībai un aizmirstībai. Tā vairs nava. Izpērkot cilvēces grēkus, viņš ir sagādājis piedošanu. 

Varbūt šie vārdi ir pārāk lieli. Reizēm gadās, ka desmit latu naudas zīme neko nelīdz, kad vajag samaksāt par autostāvvietu, bet nav monētu. Tā arī ar lieliem vārdiem un augstām patiesībām. Piemēram, „Lieldienu prieks“ vai „Kristus augšāmcelšanās“. Ko lai ar to iesāk? Kā lai to pārtulko ikdienas valodā? Ko tas nozīmē ikdienas dzīvē?  Kristus ir samainījis savas augšāmcelšanās bagātību dārgās zelta monētās. Viņš to ir sagatavojis ikdienā lietojamā veidā un liek mūsu rokās kā grēksūdzes sakramentu. Patiesa grēkapziņa un nožēla ir rūgta kā nāve. Svētā absolūcija jeb atraisīšana ir kā augšāmcelšanās. „Tavi grēki tev ir piedoti.“ Tie ir vārdi, kas vainas apziņas šaustītu dvēseli izceļ no kapa, ka tā ierauga sauli, jo ir izkliedēta tumsa, kas ap to tinās. Cilvēks ieelpo ar pilnu krūti, jo smagums ir novelts no krūtīm. Viņš satiek draugus, viņš var atjaunot samezglotās attiecības. Viņš jūt, ka debesu Tēvs viņu uzlūko beznosacījumu mīlestībā. Dievs gan nekad nebija novērsies, taču tagad dvēsele to atkal spēj sajust. Tas ir laimīgs brīdis. Cik labi ir dzīvot, kad tev ir piedots! Kāda liela svētība, ka Dievs savai baznīcai ir devis pilnvaru sacīt: „Kristus vārdā es tevi atraisu no taviem grēkiem.“ Tās ir Lieldienas ikdienā. Tie ir vārdi, kas nevis liek skatīties atpakaļ, bet ļauj dzīvot uz priekšu. Tā ir iespēja mēģināt veidot dzīvi no jauna – saskaņā ar ticības ideālu, Svētā Gara vadībā. 

Attiecības ar veco grēku apgriežas pretēji. Bez piedošanas grēks ir nāves slazds, kas velk bezdibenī. Piedota grēka pieredze ir mācība censties otrreiz nekļūdīties. Tā arī māca labāk saprast citus cilvēkus viņu kļūdās un maldos. Uz otra grēkiem raudzīties kā uz savējiem. Cilvēks kas tiesā otru, vēl nav īsti sapratis, cik daudz un par kādu cenu ir piedots viņam pašam. 

Var gadīties, ka cilvēki neaizmirsīs un nepiedos. Ja cilvēkam jāizcieš sods par noziegumu, tad grēksūdze un absolūcija viņu no cietuma neatbrīvos. Tā nenodrošinās līdzcilvēku labu attieksmi. Tomēr cilvēkam, kuram vissvarīgākais ir Dieva viedoklis un kuram Dievs ir mūža mīlestība, Kristus piedošana ir bezgala svarīga. Dievs nepiemin. Dievs pat neatceras. Piedod arī tu pats sev, nemoki sevi vairs, bet celies, ej un negrēko vairs. Tāda ir augšāmcelšanās ikdienā. 

Dieva beznosacījumu labvēlības piedzīvojums ir drosmes avots. Mainīt dzīvi pamatos, sākt dzīvot ar jaunu, garīgu motivāciju var būt biedējoši. Tas ir kā iebraukt līkumā, kur tu neredzi, kas būs aiz tā. Kas ar mani notiks, ja es atlaidīšos no tā, kas varbūt bija slikti, taču līdz šim nodrošināja panākumus? Vai man vēl patiks mana dzīve, ja atteikšos no tā, kas dod kaut grēcīgu, taču apmierinājumu? Dieva vārds apsola, ka ne bēdas, ne nelaimes, ne vajāšanas, ne bads, ne kailums, ne briesmas vai zobens mūs nešķirs no Kristus mīlestības. Tādēļ apustulis Jānis saka, ka bailēs ir mokas, bet pilnīga mīlestība aizdzen bailes. Jo pilnīgāka ir mīlestība uz Kristu, jo laimīgāka jūtas dvēsele, kad ir tuvu viņam un saskaņā pati ar sevi. Absolūcijas brīdī pēc labas grēksūdzes Kristus ir ļoti tuvu, un šo tuvumu neviens nevar atņemt. Jo kā saka apustulis Pāvils:

“vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā.” 

Nupat tviterī izlasīju skaistu atziņu: „80% no cilvēka organisma ir ūdens. Ja dzīvē nav ne sapņu, ne mērķu, principā viņš ir vertikāla peļķe.” Un tad es domāju – cik brīumains ir Kristības sakraments! Uz šiem 80% ūdens vēl virsū nedaudz ūdens, kas savienots ar Dieva vārdu un saņemts ticībā, un vertikāla peļķe top par cilvēku, kas savienots ar Kristu un kam ir potenciāls augt Dieva līdzībā, lai augšāmceltos atjaunotai dzīvei un savā laikā arī mūžīgajai dzīvībai kopā ar Dievu! Vai nav brīnišķīgi, ka Lieldienu naktī kristījām desmit jaunus, skaistus cilvēkus un rīt iesvētīsim vēl divpadsmit! „Redzi, top cilvēks!“ Augšāmceltais, piedošanas atdzīvinātais, ko Dieva mīlestības piedzīvojums iedrošina nebaidīties dzīvot pēc ticības. Tur mēs ieraugām savas dzīves pilnību. 

Taču mēs varam būt ne tikai piedošanas augšāmceltie. Mēs paši varam piecelt no kapa citus. No kāda kapa? No nepiedošanas kapa, kurā esam viņus aprakuši un izslēguši no savas dzīves. Kad izjūtam pārestību, mēs reaģējam. Miesīgi motivēts cilvēks atriebjas, dažreiz pat nogalina pāridarītāju. Mazliet izsmalcinātāks, „garīgāks“ cilvēks arī nogalina, bet „garīgāk“, savā sirdī. Viņš apglabā otru aizvainojuma un nepiedošanas kapā. Viņš saka – pasaulē ir tik daudz cilvēku, kas viens otru nepazīst un lieliski iztiek viens bez otra. Kādēļ gan arī mēs turpmāk nevarētu būt starp tiem? Tas viņam sagādā tādu kā nevardarbīgu atriebes saldmi. Taču tad gribas atcerēties Talmuda mācību par to, ka ikviens, kurš iznīcina vienu dvēseli, iznīcina veselu pasauli. Līdz ar katru cilvēku, mēs zaudējam viņa pasauli. Mēs vairs neko neiegūstam no viņa pieredzes vai gudrības un nevaram neko dot, lai palīdzētu viņam augt. Mūsu pasaule ir kļuvusi nabagāka un atsvešinātāka. 

Apzinoties, cik daudz mums ir piedots – bez nopelna, tikai žēlastības dēļ, mēs, kā no kapa iznākušie varam teikt: „Es tev piedodu pārestību, ko nevar atsaukt. Es tevi atraisu no sava aizvainojuma, sarūgtinājuma un novēršanās. Kā Dievs man ir Kristus dēļ piedevis, tā arī es no sirds Tev piedodu, un no savas puses izlūdzos tev piedošanu par visu.“ Cik labi ir dzīvot, kad esi piedevis! Kā ieelpot spirgto Lieldienu rītu. Raugies uz viņu un redzi – cilvēks! Trausls un vājš savā cilvēcībā, bet līdzi man ietverts Dieva mīlestībā. Piedošana dara bagātu, jo, atgūstot vienu cilvēku, tu atgūsti veselu pasauli. Tā atbrīvo arī mani pašu, jo nav taču viegli nēsāt sevī tādu aizvainojuma un nepiedošanas kapu. 

Piedošana ir Lieldienu viduspunkts, jo atraisa grēka mezglus, liek nokrist nāves važām un visu dara jaunu. Lieldienas tiešām pārvērš pasauli, darot to par labāku vietu, kur dzīvot. Taču augšāmcelšanās ir kā Debesu valstība, ko Jēzus salīdzina ar raugu, “ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekāms viss sarūga." Mīklas rūgšana līdz gatavībai ir pakāpenisks process un vēl nav galā. Ne manī, ne jūsos, ne pasaulē. Tam jānotiek atkal un atkal, dienu no dienas, varbūt klūpot un krītot, bet atkal ceļoties un mācoties staigāt Garā ar Dievu. Kā sacīja Sv. Jānis no Krusta – ceļu apgaismo tikai slāpes. Es mums visiem Lieldienās novēlu nepazaudēt slāpes pēc Dieva, pēc Kristus tuvuma, pēc augšāmcelšanās!

Nebaidīsimies ielūkoties sevī un nosaukt lietas īstajos vārdos. Satverot piedošanu un dodot to citiem, paļāvībā uz Dievu, izbaudīsim dzīvi dzīvā ticībā! Tā mēs rūgstam Dieva valstībai un gatavojamies lielajai dienai, kad mūs patiešām guldīs kapā zem akmens ar Kristus apsolījumu: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas man tic, dzīvos kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam!“ Lai mums visiem priecīgas Lieldienas! 

Kristus mīlestībā, 

+ Jānis 

Rīgas arhibīskaps