“Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē, nevis lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta.” (Jņ 3:16-17) 

Jēzus Kristus mīļotie, es sveicu Jūs Kristus dzimšanas svētkos! Visiem ļaudīm, bet īpaši viņa draudzei Ziemsvētki  ir visskaistākie svētki gadā! Kādēļ tā? Viena no svarīgākajām prasmēm ir pamanīt Dieva pieskārienus savā ikdienā. Tie var būt pavisam parasti notikumi, kuriem uzreiz nepiešķiram reliģisku nozīmi, taču tos var pazīt pēc dzīvības “smaržas”. Jēzus teica – es nācu, lai jums būtu dzīvība un būtu pārpilnībā. Pamanot mirkļus, kuri iedvesmo, ceļ, dod spēku un vairo dzīvību, varam zināt – lūk, manai dzīvei, manai ikdienai pieskārās Dievs.

 

Ziemsvētki ir skaisti ar to, ka visapkārt ir tik daudz lietu un notikumu, kuros dvēselei pieskaras Dievs. Mirdzošas eglītes, piparkūku smarža gaisā Gluži vai debesis lāso no augšienes priecīgās priekšnojautās. Gods dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts! Cik skaistas ir Ziemsvētku dziesmas! Es skaistu rozīt’ zinu, Jūs bērniņi nāciet, Klusa nakts, svēta nakts… Tās nevar sajaukt ne ar ko citu. 

 

Tomēr šogad Ziemsvētku brīnumu es visvairāk sajutu senā balādē par Skārboro gadatirgu. Dziesmā par nepiepildītu mīlestību. Daudzi to droši vien atceras Saimona un Garfunkela izpildījumā: “Are you going to Scarborough fair?” Skaisti, taču viņi ir ļoti saīsinājuši vārdus. Īstenībā balāde ir daudz garāka un ar dziļāku jēgu.

 

Puisis liek sacīt meitenei: lai viņa bez adatas uzšuj man kreklu bez vīlēm. Lai viņa to izmazgā sausā akā, kur nekad nav bijis ūdens, nedz lijis lietus. Lai viņa to izžāvē krūmā, kāds nav ziedējis kopš Ādama radīšanas – tad viņa būs mana patiesā mīlestība. 

 

Meitene atbild: lai viņš atrod tīrumu starp jūras ūdeni un krasta smiltīm. Lai viņš to uzar ar jēriņa ragu. Lai apsēj to visu ar vienu graudu. Lai nopļauj ar sirpi, kas taisīts no ādas, un sasien ar virvi, kas vīta no viršiem. Tad lai nāk pēc sava krekla. Tad viņš būs mana patiesā mīlestība.

 

“Ai, saki man, ka tu vismaz mēģināsi, jo citādi tu nekad nebūsi mana patiesā mīlestība.”

 

Ja viņiem jautātu, kādēļ viņi prasa no otra neiespējamas lietas, viņi atbildētu – man taču kaut kā ir jāzina, vai es esmu viņa (vai viņas) patiesā mīlestība! Ak, jaunieši… Katrs cilvēks ar dzīves pieredzi zina, ka nereālas gaidas nes vilšanos. Prasīt pierādīt mīlestību ar varoņdarbiem ir savtīgi un cietsirdīgi. Nekļūt viņiem par ģimeni. Nav brīnums, ka dziesmā par mīlestību dziedāts kā atmiņās par kaut ko pagātnē.   Būtu brīnums, ja viņiem šādi kaut kas izdotos. 

 

Tad kādēļ šī dziesma mani uzrunāja Kristus dzimšanas svētkos? Tādēļ, ka Dievs paveica patiešām neiespējamas lietas. Salīdzinot ar tām, krekls bez adatas vai sirpis no ādas ir nieks. Cilvēkiem tas būtu neiespējami, bet ne Dievam. Visuma Radītājs pats cēlās no troņa, ienāca pasaulē, piedzima no jaunavas, atklāja cilvēkiem Dieva patieso Tēva sirdi, nodzīvoja mūsu vietā nevainojami svētu dzīvi, uzvarēja mūžseno ienaidnieku, augšāmcēlās no kapa un atprasīja nāvei mūsu dzīvības. Ar divpadsmit vienkāršiem vīriem viņš iesāka izcilāko kultūru pasaules vēsturē. 

 

Ja mēs jautātu, kādēļ Tu, Kungs, to visu darīji, viņš varētu atbildēt: “Tādēļ, lai jūs zinātu, ka esat mana patiesā mīlestība.” Tas ir īsts Ziemsvētku brīnums. Ielūkosimies sevī, kad Dievs saka: “Es to darīju tādēļ, lai jūs zinātu, ka esat mana patiesā mīlestība. Lai TU zinātu, ka esi mana patiesā mīlestība.” Kā tas liek man justies? Kas manī notiek, to dzirdot? Kādi tad man ir Ziemsvētki, Kristus dzimšanas svētki?

 

Deus Dixit. Dievs ir runājis. Tagad “bumba” ir mūsu laukuma pusē. Kā viņam atsauksimies? Vai mums ar viņu izdosies? Vai būsim viņam ģimene? Vai esam viņa bērni? Ziemsvēki pirmkārt un galvenokārt ir ģimenes svētki tieši šajā nozīmē. Dieva ģimenes nozīmē.  Kas priekš tā ir vajadzīgs? 

 

Evaņģēlijā teikts: “Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.” Ikviens, kas viņam tic… Droši vien kāds nodomās, ka tas ir uzaicinājums būt naivam. Ticību bieži jauc ar lētticību un saka – ja esi ticīgs, tad tev nav kritiskās domāšanas. Tu nelieto prātu, tādēļ esi gatavs jebkam noticēt.  Nekas nav tālāk no tās ticibas, par kādu runā Jēzus un viņa draudze. 

 

Ticība, par kādu viņš runā, atrodas prāta apgabalam nevis tuvajā bet tālajā malā. Tur kur prāts savu jau ir padarījis. Tas ir rūpīgi pētījis un vērtējis, bet tad nāk tas Deus Dixit, jeb Dievs teica brīdis - kāds paziņojums, kāda atklāsme, kuru es nevaru pārbaudīt ne ar prātu, ne pētniecību, bet ir jāpieņem lēmums, vai es tam ticu.

 

Tas ir tāpat, kā ar kādu sabiedrībā pazīstamu cilvēku. Jūs esat viņu redzējuši televīzijā, dzirdējuši radio, varbūt lasījuši kādas intervijas un biogrāfijas aprakstus. Jums ir zināšanu apjoms, kas dod pamatu kaut ko par viņu spriest. Taču tad viņš tieši jums pasaka par sevi kaut ko tādu, ko jūs nevarat nedz pārbaudīt ārējos avotos, nedz ar prātu izprātot. Viņpus tā visa, viņš jums atklāj sevi pats. Vai es viņam ticēšu? Arī ārpus reliģijas lauka cilvēkam tādus lēmumus nākas pieņemt ikdienā.

 

Droši vien mums reizēm iet tāpat kā slimā zēna tēvam no Marka evaņģēlija, kurš vērsās pie Jēzus: “Ja tu ko spēj, iežēlojies par mums!” Jēzus sacīja: “Ja spēj? Kas tic, tam viss ir iespējams.” Tūlīt bērna tēvs iekliedzās: “Es ticu! Palīdzi manai neticībai!” 

 

Es ticu, palīdzi manai neticībai… Kas palīdzēs izšķirties un ieticēt? Meklēsim un salīdzināsim. Kad Jēzus saka – “Es nācu, lai neviens, kas man tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” – vai no viņa tas izklausās ticami? Vai tas saskan ar liecībām par viņu, kuras es varu atrast laikabiedru liecībās? Seno tekstu pētniecība ir nopietna zinātne. Kā tas saskan ar to, ko es par viņu zinu, varu noskaidrot, secināt, ja lietoju nevis aizspriedumus, bet prātu un sirdi? Meklējot, lasot, pārdomājot, kontemplējot jeb vērojot viņu lūgšanas apcerē. Lēmums atrodas prāta apgabalam tālajā, ne tuvajā malā. Lai gan – vienkāršie gani uz to tiešām nereti atrod īsāku ceļu nekā gudrie.

 

Deus Dixit. Ziemsvētkos Dievs runā Kristus dzimšanā: “Es to darīju, lai jūs zinātu, ka esat mana patiesā mīlestība.” Tagad vārds mums.

 

Nenobīsimies, ka Dieva darbiem tagad jāliek pretī kaut kas līdzvērtīgs. Lūk, Caķejs – mazais, blēdīgais vīriņš, kurš gribēja redzēt Jēzu. Viņā nebija nekā varonīga. Varbūt vienkārši ziņkārības dzīts, viņš uzkāpa kokā. Tik vien. Taču ar šo mazo dirkstelīti pietika. Jēzus apstājās pie viņa, runāja ar viņu, nāca viņa namā un pilnīgi izmainīja viņa dzīvi. 

 

Mīlestības pierādījumu nasta guļ uz viņa, caur ko mums miers nāk. Viņš pats to uzņēmās mūsu labad. Esi sveicināts, Miera Ķēniņ, mans Kungs un mans Dievs!

 

No pirmās dzirkstelītes, ja to tīši neapslāpējam, bet glabājam un uzpūšam, iedegas interese, meklējumi, satikšanās, iepazīšana un ticība. 

 

Viena no dziļākajām ticības formām ir pateicība. Tā nozīmē, ka esmu ne tikai kaut ko sapratis un piekrītu, bet arī augstu vērtēju un atbilstoši rīkojos. Tādu ticību mūsos vēlas izraisīt un redzēt Dievs. Ja esmu ieticējis tam, ko Dievs runā Kristus dzimšanā – kā es varu pateikties? Ko es varu darīt?

 

Pieminēsim, ka arī Ukrainā cilvēki gaida un svin Ziemsvētkus. Ļoti, ļoti dauziem nav to ārējo dzīvību dodošo pieskārienu, kuri ir visapkārt mums. Nav gaismiņu, eglīšu, svecīšu, piparkūku un karstvīna, kas Ziemsvētkus dara tik krāšņus. Daudziem nav māju un nav vairs pat ģimenes. Taču Kristus arī priekš viņiem ir dzimis – kā dziesmā dzied – “dzestrumā, pie aukstās ziemas saules”, toties skaudri patiesi un būtiski. Neviens negaida Glābēju vairāk, kā viņi. Mēs, kas Ziemsvētkos bagātīgi saņemam dzīvinošos Dieva pieskārienus, varam tos padot tālāk viņiem.

 

Tādēļ līdz 6. janvārim, kad mums noslēdzas, bet lielākajai daļai ukraiņu sākas Ziemsvētku laiks, ziedosim siltu apģērbu, pārtiku, Ziemsvētku gardumus, siltas drēbes un citas noderīgas lietas. Ziedosim līdzekļus strāvas ģeneratoriem un visam, kas vēl vajadzīgs. Lai iemirdzas gaisma tumsībā. Lai no jauna iedegas spuldzes kādā dzemdību namā. Lai siltums ieplūst vēl kādā ģimenē. Ziedosim dāsni un ar prieku kā tādi, kas ir ieticējuši, ka Kristus par mums ir dzimis, lai mēs zinātu, ka esam Dieva patiesā mīlestība.

 

Mūsu Kunga dzimšanas svētkos es novēlu mums laimīgas ilgas redzēt Jēzu. Tā lūkoties, lai viņš pienāk tuvu, ienāk mūsu mājās un sirdīs. Neprasot neiespējamo, lai viņš pats dara sevi par mūsu patieso mīlestību! Svētītus, dzīvības un mīlestības pilnus Ziemsvētkus!

Āmen!

 

  

 

Beloved of Christ, let's joyfully celebrate the 104th anniversary of our great, our best Republic of Latvia! How good it is to simply be together in the church again! How good that we have each other and can build our country together! How good it is that we have friends and partners present from other countries, whose support we can count on! On this God-given and nation-won holiday, we can celebrate life! However, it is also appropriate to reflect on it during the celebrations.

 

Søren Kierkegaard once said that you can only understand life backward, but you have to live it forwards. His point is clear. Living forward, we often don't see what's around the corner. Only by looking back can we understand what we experienced. But is it really so? Is it that easy to understand? We are one land, one country, one nation, but how differently do we understand recent and current events! The last few years have increased the contradictions between us. Will a joint holiday help overcome it?

 

We spent two years in the grip of the pandemic. For some it was a global health crisis, for others it was a conjured illusion. For some government, restrictions seemed necessary to protect the public. Others saw it as a tyrannical restriction of human rights and freedoms.

 

Government support measures with benefits have kept thousands of companies out of bankruptcy and tens of thousands of people kept their jobs. They are genuine and sincerely grateful to their state today. Tens of thousands more lost their jobs because of the same government's vaccine policy. Today, they feel deeply betrayed and wounded by their state. Both the gratitude and the disappointment are genuine and genuine on both sides. How to understand that? How to understand each other?

 

Can we even understand February 24th this year in retrospect? Can you understand what Russia is currently doing to Ukraine? What does a man do to a man in this war? At least in this respect, there could not be different assessments, could they? But there are. And the separation does not follow the line of nations, ethnicity, or language, as one might think.

 

I recently spoke about Russia's invasion of Ukraine with a high-ranking and highly educated Western colleague. We talked about everything that was happening there, and suddenly he said to me: "However, it may be that the president of Russia is a better Christian than our president." In a similar conversation with an American Latvian, I recently heard the idea that Russia does well what it does because it has seen the gates of hell in Western civilization. On a YouTube channel of conservative Americans, I read choruses of comments that Putin is the kind of leader they would want for their nation because he stands for natural values. May this be true? At least he talks about them a lot.

 

In the summer of this year, a monument in Riga fell. For some, it was a day of deep and genuine joy, because the symbol that reminded the most evil in the history of the Latvian nation and many families was finally removed. For others, it was a day of pain, as they saw it as a desecration of the memory of loved ones who fell in the war. A Russian journalist asked - after the demolition of the monument if there was anything left that would assure the Latvian Russians that this land is also their homeland and this state is also their state?

 

A Latvian singer saw the wings of an angel in the splashes of water created by the falling pillar. Maybe we really need an angel of God so that we can understand this event together, and not against each other?

 

The different perception of the same things has also set us against each other. It has to be said, “Friends, this is not good!”[1] How do we find a common point of view? What would be the indisputable measure that would help to understand such contradictory people and events in a unified framework? How can I check if I am "zombified" or not - as we like to characterize each other?

 

The touchstone was given to me by my cat Samurai. We had to put him to sleep this summer. In the clinic, I held him on my lap sick and barely alive. After a short time, I held him dead in my arms. To say that there was a big difference between "barely alive" and "dead" is an understatement. There was an abyss between one and the other. Something irreconcilable, irrevocable, insurmountable, and irreparable. Existentially felt, palpable with hands. On one side was life. On the other side, there were none.

 

In the entire known universe, God chose the planet Earth and made it special among all the heavenly bodies by endowing it with life. Life is an indisputable, unquestionable value and a measure to weigh and evaluate when it is difficult to understand who stands for what and why they do what they do.

 

For example, in order to understand whether the war in Ukraine is really a Christian fight for "the de-Satanization of Europe", as they claim, and how it resonates in the minds of many, including among us, we need to remember the words of the Lord Jesus: " I came that they may have life and have it abundantly." He calls the abundance of life the goal of his mission.

 

How is a campaign that leaves behind the mass graves of the peaceful population and abandons its fallen, whose rotting corpses poison the waters and wells, compatible with the purposes of Christ? How do the nightly shellings that seek to destroy what people have built for decades to live contribute to the fullness of life? How is the mission of Christ fulfilled by those for whom weapons of death seem not enough, but who bring forth famine, and hazardous pollution and rely on frosty weather to finish even those who are beyond the reach of bullets?

 

Our Lord Jesus says: “I am the light of the world. Whoever follows me will not walk in darkness, but will have the light of life.” How can efforts to plunge cities into darkness and cold, like Dante's last circle of Hell, be connected with the essence of Christ? In addition to this, there are endless lies and victim blaming - Ukrainians themselves have provoked the war, and Ukrainians themselves destroyed their cities. Ukrainians were Nazis. At the same time, they unapologetically proclaim Russian supremacy.

 

Would our Lord really have chosen as his God bearers those who catch their men on the street and in their homes and make them choose - to die in the fire of an aimless war or to rot in a prison pit? As Boris Grebenshchikov[2] prophetically sang twenty years ago:

 

«Моя родина как cвыня жрёт свой синовей».

(My homeland devours its sons like a pig.)

 

If we ignore this and take seriously claims of being defenders of the faith and traditional values just because of talks against pride marches in “Gayrope”, then we are indeed like Jesus said: "You strain out the gnats and swallow the camels!"

 

The Good Spirit gives life. The evil spirit delivers death. The values ​​of life are not created or protected by anyone who walks in the spirit of death. Today in Russia, Christian values ​​are rather represented and defended by those who raise their voice against the war. Blessed are those who are persecuted for righteousness' sake, for theirs is the kingdom of heaven!

 

Perhaps the representatives of the countries and nations are also present here, whose cities witness demonstrations with slogans: "We are for peace! Don't give weapons to Ukraine, so that the war ends sooner!" Such naivety, even if well-intentioned, calls for leaving an entire Christian nation defenseless before such an attacker, whose actions fit exactly into Jesus' description of the enemy of the human race, the father of lies: "The thief does not come except to steal, kill and destroy." (John 10:10)

 

We can be proud of our country only when it stands for life.

 

Are we like that? We also need to test ourselves. People have a psychological need to feel that they are on the right side. The easiest way to get that feeling is to point the finger at someone else's injustice. Thank You, God, that I am not like this sinner! But that would be a cheap righteousness. It is easy to point to an aggressor who is condemned by everyone. Can we do this with a clear conscience?

 

You should not get angry or offended about such a question, but check it. There is no sin that each of us cannot commit under certain circumstances. Let it settle in the consciousness: there is no such sin that each of us cannot commit under certain circumstances! What matters is how we try to protect ourselves from it. Are we creating an environment around us whose ethos and sense of sacredness helps us not to do this? Or are we trying to weaken and deconstruct even what we have inherited?

 

Two weeks ago, a meeting of foreign ministers of the G7 countries took place in a historic European town hall. The crucifix, which had been there for five hundred years, was removed from the meeting hall, under which the peace treaty that ended the Thirty Years' War was signed. Someone thought that the ancient work of art did not fit in a modern meeting of leaders. Around the same time, in Daugavpils, the Mark Rothko Art Center opened an exhibition by Estonian ceramist Sander Raudsepp, where a "crucifix" is displayed, where the image of Christ on the cross is replaced by a realistically reproduced male genital organ. Someone apparently thought that such a work of art fits perfectly into the modern cultural space. Two separate events? Or two signs of the times?

 

Some find it good and progressive, and some will probably say that they are the ones who are moving forward. Others don't think it's good, and it will be said about them - they want to go back. You can try to explain everything so simply. Always forward - good. Back is always bad. Four legs - good! Two legs - bad! But the truth is not arrived at either by simple clichés or by doing the exact opposite, as my opponent says. A wiser path leads along the ridge of the mountain, where to the left is the "only forward" cliff of chaos and to the right is the "only backward" gorge of stasis. "Narrow is the way that leads to life," says Jesus, but we have the opportunity to choose it.

 

However, looking more closely at the signs of the times - what are we doing with the sense of sanctity in our society? Are we not increasing the credibility of the talk about the need to de-Satanize the West? If the one who points out our wrongs is a war criminal, does that mean we are doing everything right? It needs to be checked.

 

A sense of sanctity prevents a person from making big mistakes in matters that are not regulated by laws. Especially where the legislator does not try to create a social reality with laws rooted in values ​​and ideals but adapts the laws to social reality. Social reality obeys the Second Law of Thermodynamics, too, and in its course tends towards chaos, which eventually leads to death in various roundabout ways.

 

If we would like to argue that we are not doing anything bad, let's think again. Over the last five years, a total of more than 16 thousand induced abortions have been performed in Latvia. The same amount as on June 14,1941 when people were taken out of Latvia in livestock wagons to face death. Every year, as many as the population of Kandava or Broceni or Pļaviņas. Or in a sizeable Ukrainian village. How do we pass the test of life?

 

I know this is an explosive topic. Stephen Adley Girgis in his play  “The Last Days of Judas Iscariot” which was lately staged in the Daile Theater as "The Midnight Show with Judas Iscariot" is assassinating even Mother Teresa's character for having, somewhere, at some point, associated the ethos of abortion with death and war. I too was recently challenged on Twitter: "What would you say to a Ukrainian woman who conceived a child from the abuse of a Russian soldier?"

 

One could debate how correct it is to argue with extreme situations from a war zone when living in peaceful conditions. But I would never talk to a woman like that on Twitter. Only if sufficient trust is established in a pastoral, non-judgmental, and supportive conversation, would I perhaps dare to ask if she might consider giving the only chance, if only through adoption, to that person, to that unique personality, who would otherwise not be there? Because it is about the miracle of life, which had the misfortune to begin in such a terrible way and is threatened with an equally terrible end.

 

Maybe she would say no. Maybe it would be too horrible for her. That is not the point. God also loves and has mercy on a person who has made an unfortunate decision and certainly takes into account the difficult circumstances as it has happened.

 

It is quite another thing when we, living in peace, gleefully deconstruct the sense of sanctity, make fun of virtue as a dark ignorance, disparage marriage as an anachronism, admire art whose salt is to cross limits and shock feelings of propriety, celebrate the pop culture for "breaking all taboos." Well done! – but we are not going "forward" with that. Such civilizations have already existed and sunk long ago. With this, we lose vitality. With this, we increase premature and unfounded cynicism in the new generation.

 

There is no sin that each of us cannot commit when the soul has lost the sense of sanctity. We need to win it back. For each and every one. Otherwise, we increasingly embrace an ethos and way of life that eventually leads to lives we don't expect, don't want, and don't want to take responsibility for. And the problem is solved by throwing them in the garbage.

 

It becomes really problematic when modern society defines the right to do so as a sign of development and a measure of democracy. From the point of view of life, there is something hellish about it, too.

 

Rather, we should encourage births and eliminate conditions that make children seen as a path to poverty and an obstacle to good opportunities in life. We should raise the safety of children in stable families as a flag in the fight for life. We could be no less proud of this than the fact that we are helping Ukraine, bearing hardships and the cost of living with dignity.

 

I know that this topic will seem taboo to many. But if we welcome the breaking of taboos, maybe this is not the worst reason. Maybe we should also think about it and talk about it. Not to restart closed debates, but because it is fair to evaluate ourselves in the light of life as we have evaluated others. It helps to make better decisions.

 

Why are we so divided in the West anyway? How can it be that even highly educated and spiritually developed Western people, both English and Latvian speaking, see something defendable and even Christian in the speeches and actions of the Russian regime?

 

It is possible that from what they observe and experience from their own elites in the so-called culture wars, they feel so deeply wounded and worried that the principle comes into play: my opponent's opponent is my ally. Even if he kills people, he still criticizes the destruction of my culture. This is not trivial. When a person is deprived of his culture, he is deprived of his home. Not as violently as the destruction of cities in Ukraine, but still hurtful.

 

People notice similarities. For example, the postmodern idea is that everything can be justified by finding the right construction of words. Call the war a special operation. Call the occupation a liberation. Or call the killing of a child a simple healthcare intervention, as written on the World Health Organization's website. Although there is an irrevocable, irreparable abyss between the unborn and the dead.

 

Or the principle - if you want to defeat your opponents, raise their children. Cossack classes are being created in the occupied regions of Ukraine, where Ukrainian children must wear the military uniforms of the conquerors and learn to love great Russia. Particularly progressive politicians in Latvia say: "The way we think, everyone will think in the future. We will take care of it through education and school."

 

In Russia, they put people in prison who honestly say what they see and call war a war. In a Nordic country, a Lutheran bishop is accused and tried for an old article in which marriage and human sexuality are discussed in the light of the Holy Scriptures.

 

Of course, it's not all the same. The level of violence and brutality, at least for now, is incommensurable. But the approach to things is not that different. It's divisive, and if a factor of power is involved, it's also frightening. And that, friends, is not good!

 

We often stand on two sides of the road, but maybe we can agree on at least one common measure - life? Christ said, "I came that they might have life more abundantly."

 

I remember a thought expressed by the former resident of Riga, now a Ukrainian political commentator Mikhail Sheitelman: “I used to think that the function of the state was – well… maybe to pay pensions and benefits to the poor and unemployed. I was always independent, so I felt that the state was hardly relevant to me. But the Russian invasion made me realize that my state was the only thing standing between me and the invading horde. Between me and death is only my state with its armed forces and everything that supports them." If he still lived in Latvia, he would probably add: "..with the mandatory military service." So that Latvian men in a case of mobilization would not arrive to the frontline unprepared like "chmobiks" who only know how to die.

From the point of view of life, it probably cannot be said more profoundly and truly: "My state is what stands between me and death." Just six weeks ago we elected a new Saeima. Three-quarters of new people's representatives. This could be a good wish and reference point for the next four years. Stand in such a way that our nation wants to live and live in Latvia. Work so that its life force increases. This should be the main and common measure for both the coalition and the opposition to be taken into account in every decision and vote.

 

If our state stands between us and death, we want it to be as strong and united as possible. Unfortunately, the last couple of years has increased tensions and divisions. New injuries have been added to the historical ones. However, in crisis and war, everything can be seen in a new light. What must we overcome for our state to stand stronger between death and me? Jean-Paul Sartre said that freedom is what we do with what others do with us. What could we as free people do with what has been done to us?

 

In his novel “The Buried Giant” British writer Kazuo Ishiguro tells an ancient legend about the Britons and Saxons. While a female dragon, Querig, blew a mist of oblivion into their land, the two tribes were able to live in harmony because they did not remember the wrongs they had done to each other. It might work for us too. Forget the past like in a fog. But there was always a knight who wanted to kill Querig so that the mist would clear and a new war would begin.

 

We do the same sometimes. Obviously, we need something better than the mist of oblivion. For example – to understand, forgive and learn. In understanding and learning the key would help us that was given to me by my cat Samurai but given to the world by our Lord Jesus Christ. Life.

 

In the struggle through the unknown, we were often on opposite sides of the road and harbored anger. The hurt and pain are real. But let's try to look at those on the other side as we look at ourselves. We judge others by their actions, and ourselves by our motives. If we wanted to see the motives of others as well, then maybe we would discover that it was one thing for all of us - life.

 

Those who called for strict restrictions and mandatory vaccines did so for the sake of life. Those who fought back, also for the sake of life - if only to avoid having anything to do with the cells of an aborted child. And those who introduced, yes, the sometimes flawed, sometimes exaggerated restrictions, were trying to fulfill the state's mission to stand between their society and death. Then maybe we would be able to analyze what we experienced without anger and objectively, in order to really learn what was right, what was wrong, and what should be done in the future.

 

The toppled monument was loved by some and hated by others. Opposite feelings, but the same reason - lost life. Some hated it as a symbol of relatives killed in Soviet repressions and ethnocide. Others loved it as a symbol of memory for family members who died in the war. Although on two sides of the road, we could understand each other in terms of motives. If I were invited, I would hold a memorial service for the slain souls of both sides.

 

But the monument had to fall - for another reason, which can be significant for all of us. The Putin regime had long ago hijacked May 9 and the monument from the commemoration of the fallen and turned it into a sacrament of the imperial "Russian World" ideology. A “sacrament” through which it gathered its congregation of adherents. Year after year at this pillar and its small likes all over the land, as in a cult, new generations were initiated, which no longer had anything to do with the old war. This year, it was revealed to the whole world that it is a death cult, spewing menace and death in all directions from its abysmal stocks.

 

Russian missiles in Ukraine also destroy Russian-speaking cities and both Ukrainians and Russians suffer and die under them. Language or ethnical origin does not protect them. Only their state protects them. In our country, both Latvians and Russians should understand that only this state of Latvia stands between us and the deadly serious Iskanders.[3] It is much smaller, but that's exactly why we want it - we need it to be strong and united. It can only be so when it is supported by a united, internally reconciled nation. If nothing else, then for our own lives.

 

I hope there is some grain of reason in these reflections. Yet, Rudolfs Blaumanis said: "Feelings easily climb over the fence built by the reason." Whatever the reasoning of the mind, we tend to find satisfaction in nurturing feelings of resentment and bitterness. "For standing on two sides of the road, I come to ask for your forgiveness", sings Bus in the sky.[4] It's hard to ask for forgiveness without understanding. It is even more difficult to forgive when we do not learn because then the hurtful experience seems unforgivable. But there is no reconciliation without forgiveness. Feelings need to be healed as well.

 

Let's look at the crucifix. Not to that void in the old town hall and not to that artifact in the Rothko Center, but to a real crucifix. If our eyeballs were turned inward, we would probably see within ourselves deeds we mourn, words we regret, thoughts we are ashamed of, and inactions that make us unable to respect ourselves. But when our eyes turn normally and look ahead, we see and all our impurity, all that we cannot forgive ourselves, is on him. As the prophet says:

 

“He was pierced for our transgressions;

he was crushed for our iniquities;

upon him was the chastisement that brought us peace,

and with his wounds, we are healed.." (Isaiah 53:5)

 

It is the way to peace with God and also to peace with ourselves. As long as we trust and pray. The next step is like a leap of faith. If what I did to others rests on him, then what others did to me also rests on him. In him is the way not only to peace with God and with oneself, but also with other people. Even with those with whom we stand on both sides of the road.

 

Let's look at the Crucified and Resurrected! Contemplating Him makes a vivifying sense of sanctity grow. Aristotle suggested that a relationship succeeds when two who love each other also love a transcendent Third. The third above us. Lord Jesus Christ says: "When I am lifted up from the earth, I will draw all people to myself."(John 12:32) Let us exalt him as our common transcendent Third! As we draw closer to Him, we also draw closer to each other.

 

And also, let's pray to God for our country! We often criticize our state, more rarely praise it, but we should pray a lot about it. Imagine - this ancient church was built, and therefore we are gathered in it today because someone prayed to God for it long ago! Obviously, prayers work! Thus, let us also pray for what we have recognized, searching together, understanding, learning, and forgiving, with life as a guide on our common path! May God bless Latvia!

---

[1] The words that our Prime Minister Krišjānis Kariņš once said about the spread of Covid-19 and which became a popular meme.

 

[2] A legendary Russian musician and songwriter, labeled as a “foreign agent” by the regime.

 

[3] Iskander – a Russian ballistic missile. “Не смешите наши «Искандеры» (Don’t make our Iskanders laugh) – a popular and defiant Russian slogan in response to Western sanctions or any claims of Russia’s smaller neighbors on respect or equal treatment.

 

[4] Autobuss debesīss – a popular Latvian rock group.

 

“Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mt 28:18-19)

 

Kā jūs jūtaties šajā brīdī? Droši vien visatbilstošākāk būtu justies vēsturiski. Tieši pirms 500 gadiem, šajā pašā vietā – Rīgas Sv. Pētera baznīcā, tādā pašā 12. jūnija  dienā, varbūt pat tajā pašā stundā notika saruna. Viena no tām sarunām, kuras rada vēsturi. 

-   Saruna kā toreiz, kad Jēzus sacīja: “Es esmu dzimis un esmu pasaulē nācis tādēļ, lai liecinātu patiesību. Katrs, kas ir no patiesības, dzird manu balsi.” Un Pilāts atjautāja: “Kas ir patiesība?” 

 

-       Saruna, kā toreiz, kad Mārtiņam Luteram Vormsas Reihstāga priekšā ar draudiem jautāja, vai viņš atsauc darbus, kurus viņš sarakstījis. Un viņš atbildēja: “Es atsaukšu tikai, ja tikšu pārliecināts un pārspēts ar svēto Rakstu liecībām vai atklātiem, skaidriem un gaišiem pamatojumiem. (…) Mani ir pārliecinājuši Svēto Rakstu vārdi, (…) mana sirdsapziņa ir Dieva Vārda gūstā - es nevaru un negribu neko atsaukt, jo nav ne droši, ne ieteicami darīt kaut ko pret sirdsapziņu. Šeit es stāvu, es nevaru citādi. Dievs, palīdzi man! Āmen.”

Tikai gadu vēlāk šajā vietā, Sv. Pētera baznīcā satikās ticīgi vīri, lai ar skaidriem un gaišiem pamatojumiem runātu par Svēto Rakstu liecībām. Tas Rīgu padara unikālu kā vienu no pirmajām ja ne pašu pirmo Reformācijas galvaspilsētu pasaulē. Lūk, stāsts, kuru Rīgai vajadzētu par sevi stāstīt pasaulē! Šeit bija rātskungi, kas uzmanīgi klausījās. Šeit bija mūki, domājams, no franciskāņu ordeņa, lai sargātu sava laika baznīcā esošo stāvokli. Un šeit bija Rīgas un Livonijas Reformācijas apustulis Andreass Knopkens, lai atjaunotu ticību autentiskam Kristus evaņģēlijam – tīrai, ar cilvēku iedomām un paražām neapmiglotai Dieva mīlestības un žēlastības vēstij.  Viņa vārdi bija tik pārliecinoši un runa tik skaidra, tik pamatota, ka mūku delegācija atstāja šo dievnamu pavisam noklususi, savukārt dziļi iespaidotā Rīgas rāte ar Lielās un Mazās ģildes atbalstu drīz vien iecēla Knopkenu par Sv. Pētera baznīcas arhidiakonu (mācītāju), lai viņš tajā sludinātu atjaunotās ticības Labo vēsti.  Viņa līdzstrādnieks Silvestrs Tēgetmeijers kļuva par mācītāju Jēkaba baznīcā, kur divus gadus vēlāk izveidojās pirmā latviešu luterāņu draudze. Tā tas sākās.

 

Arī šodien mēs esam liecinieki vēstures tapšanai. Mēs esam sapulcējušies Pētera baznīcā, kad tā beidzot ir atguvusi savu Dieva nama statusu. Latvijas Republikas Saeima ir izbeigusi trīsdesmit gadus ilgušo pagaidu stāvokli un atjaunojusi vēsturisko taisnīgumu, atgriežot baznīcu Baznīcai. Vairs nebūs tā, ka draudze pulcējas muzejā, bet būs tā, ka kultūra un vēsture piemērotā un cienīgā veidā atradīs savu vietu dievnamā. Šodien varam pateikties Rīgas pilsētai un visiem darbiniekiem, kas šo namu uzturēja un apsaimniekoja līdz šim.

 

Sv. Pētera baznīcā atkal ieskanas vācu valoda kā tas bija pirms kara un okupācijas. Arī šajā ziņā te top vēsture, jo latviešu un vācu luterāņu baznīcas Latvijā ir nolēmušas atjaunot agrāko vienību. Pētera baznīcā turpmāk darbosies gan vācu, gan latviešu draudze.  Mēs ceram, ka šeit dzīs ievainojumi, kas savulaik tika nodarīti latviešu un vācbaltiešu attiecībās, un tiks aprūpēts vācbaltu kultūras mantojums, kas Latvijai ir nozīmīgs, jebšu novārtā atstāts. 

 

Un vēl – ja mūku delegācija pirms 500 gadiem atstāja šo namu bēdīga un nokaunējusies, tad tagad, kad ir augusi sadarbība un uzticēšanās starp konfesijām, Pētera baznīcā norunātā skaitā un laikos notiks svētku dievkalpojumi arī Romas katoļu baznīcai, ar kuru mēs veselu pustūkstoti gadu esam gājuši paralēlus, tomēr šķirtus ceļus. Lai tā ir liecība, ka Reformācijas mērķis nebija baznīcu sašķelt, bet atjaunot. Cilvēku nepilnība noveda pie šķelšanās. Lai Svētais Gars vada mūs tuvāk vienībai.

 

Ir svarīgi pamanīt, ka Reformācja sākās nevis no sacelšanās vai dumpja, bet no godīgas, prātīgas un argumentētas sarunas. Šī saruna Pētera baznīcā ir viens no svarīgākajiem notikumiem latviešu tautas un valsts vēsturē. Reformācija nebija kaut kāda iekšbaznīcpolitiska intriga. Tā pārveidoja daudzas dzīves jomas lielā daļā Eiropas un pat visā Rietumu kristīgajā pasaulē. Ir, piemēram, tāds jēdziens kā protestantu darba ētika, kas runā par to, kā Reformācija iespaidoja tautsaimniecību, ko parasti uztver kā jomu, kas ir tālu no reliģijas. 

 

Bībeles tulkojums latviešu valodai palīdzēja attīstīties no zemnieku valodas par Eiropas literāru valodu.  Dievkalpojumi tautas valodā mudināja radīt dziesmas un latviešu garīgo dzeju. Sprediķu krājumi bija teju pirmā latviešu proza. Brāļu draudžu kustība, latviešiem pulcējoties saiešanas namos, palīdzēja mūsu tautai sākt apzināties savu potenciālu būt ne tikai etniskai grupai, bet organizētai nācijai ar savu valstiskumu. Uzskaitīt varētu vēl un vēl. Reformācija atstāja ārkārtīgi dziļu iespaidu uz to, kas mēs šodien esam. Daudz ko no savas identitātes mēs pieņemam kā dabisku lietu, neatcerēdamies, ka šūpulis tai ir kārts šeit, Pētera baznīcā un garīgā sarunā.

 

Kā saruna spēj darīt tādas lielas lietas? Dievs visu pasauli veidoja, runājot vārdus: “Lai top! Lai top! Lai top!” Vārdiem ir spēks radīt un veidot. Runājot Vārdu, Dievs no tukša un neiztaisīta haosa izveidoja labu un apdzīvojamu kārtību. Ja nesam sevī Dieva tēlu un līdzību, tad mums vajag vismaz censties darīt līdzīgi. Runāt patiesības vārdus, lai veidotu labu un apdzīvojamu kārtību.
Patiesīgi runāts Dieva vārds vispirms veido cilvēka sirdi – no haosa par dzīvību uzturošu kārtību. Disputs par Andreasa Knopkena 24 tēzēm nepavisam nebija no realitātes atrauta spriedelēšana par senu ēbrēju vai grieķu tekstu pareizāku tulkošanu. Tā bija visdziļākā saruna par cilvēka dzīvi. 

 

Ieklausīsimies vārdā “Reformācija”. Tas skan kā pretstats vārdam “deformācija”. Re-formācija ir formas atdošana tam, kas zaudējis sākotnējo apveidu. Pēterbaznīcas sarunas mērķis bija runāt tīru Kristus patiesību. Tā necentās klausītājus pārliecināt par ražīgāku tautsaimniecību, taisnīgāku sabiedrisko iekārtu vai efektīvāku valsts pārvaldi. Tā ķērās pie pašām saknēm – pie cilvēka ticības, lai to atjaunotu veselīgā, dzīvību dodošā formā. No ticīgas sirds un patiesību satvēruša prāta aug gan taisnīgums sabiedrībā, gan kārtība sadzīvē. To vajadzētu pieminēt mūsu paaudzei, kad pašas pamatlietas sāk zaudēt savu sākotnējo apveidu. Kad mēs vairs skaidri neredzam, kas ir vīrietis un sieviete, kas ir laulība vai ģimene. Kad jēdzieni kļūst plūstoši un vērtības nenosakāmas. Deformāciju laikmetā re-formācija ir arvien aktuāla. Norise kura sākas tad, kad Dieva vārds uzrunā sirdi un rada ticību.

 

Baltijas Reformācijas 500. gadadiena sakrīt ar Trīsvienības svētkiem. Es esmu drusku priecīgs par to, jo ar labu iemeslu varu daudz runāt par vēsturi. Par Trīsvienību runāt ir daudz grūtāk. Trīsvienības svētki esot sprediķotāja murgs. Viens Dievs trīs personās, kuras nav sajaucamas, bet nav arī nodalāmas. Kas to spēj saprast? Kurš to spēj izskaidrot? Svētais Augustīns domāja, ka maldinoša ir ikviena valoda, ko lietojam, lai runātu par šo mistēriju. Viņš teica, ka mēs tās saucam par personām, lai mums būtu ko teikt, kad cilvēki jautā, kas tās ir.  Sv. Kenterberijas Anselms 11.gs teica, ka Svētā Trīsvienība ir trīs nescio quid – trīs “es nezinu, kas”. 

 

Taču šī patiesība nepārprotami izriet gan no Kristus vārdiem, gan no apustuļu rakstiem. Jēzus saka: “Tēvs mani ir sūtījis”, bet arī: “Es un Tēvs esam viens. Kas redz mani, redz Tēvu.” Par Garu viņš saka, ka nāks cits Aizstāvis, taču Rakstos Gars ir tāds pats un dara to pašu ko Tēvs un Dēls. “Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā!”

 

Varbūt var palīdzēt līdzības. Arī mēs spējam aplūkot sevi vienlaicīgi kā divas personas. Mēs izsaucamies: “Ko gan es domāju!” Tajā brīdī mūsos ir it kā divas personas – viena, kas domā un otra, kas uz to noraugās un vērtē. Varbūt varam iedomāties, ka Dievs liek sevī dzimt pilnīgam sevis attēlam, kuru mēs saucam par Dēlu. Viņi ir vienādi būtībā. Viņi raugās un iemīl viens otru. Mēs varam iedomāties starp viņiem mīlestības nopūtu, ko saucam par Garu. Gars Vecās Derības valodā arī ir saukts ruah – dvaša. Trīs, kas ir no viena un viens. Visās tautās trīs ir īpašs skaitlis. Apzināti vai neapzināti tas izpauž To, no kura nāk visa esme. Arī viens ir labs skaitlis. Tajā mēs esam vienoti, esam viens. Ēnas puse ir tā, ka tas slēpj sevī apspiešanas briesmas. Visi ir vienādi, dara vienādi, domā vienādi. Divi arī ir labs skaitlis, jo tas nozīmē dialogu, attiecības, dažādību. Ēnas puse ir tā, ka tas nes līdzi konflikta iespēju. Trīs ir pilnīgais skaitlis, jo ir trešais – mīlestība. Trīs ir tur, kur divi ir vienoti mīlestībā. Tur ir pilnība.

 

Ja šāda līdzība kam der, tad tam, ka palīdz runāt par to, kas ir nozīmīgs Reformācijas gadadienai, kura iekrīt Trīsvienības svētkos. Evaņģēlija notikumos mēs redzam, ka Tēvs sūta Dēlu mūsu cilvēcīgajā īstenībā. Vispirms tas ir kaut kā, varētu teikt – normāli. Tēvs sūta Dēlu mācīt, sludināt, palīdzēt cilvēkiem. Tas šķiet dabiski un saprotami. Taču tad Tēvs sūta Dēlu līdz pašām cilvēcīgā posta galējām robežām – pazemojumos, ciešanās, nāvē. Saikne starp Tēvu un Dēlu tiek izstiepta līdz pat tādai kā pamestības izjūtai: “Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu mani esi atstājis?!” Kas viņus vēl satur kopā? Mīlestība, kuru mēs saucam par Svēto Garu. Kristus ir tur, uz galējās robežas – “uz kraujas rudzu laukā”, kā slavenajā Selindžera romānā, kura varonis iedomājas sevi glābjam bērnus, kuri skraida pa rudzu lauku kraujas malā, un noķer viņus, pirms tie iekrīt aizā. Kad mēs, radīti, lai būtu Dieva bērni, sekojam savai kaislību kārajai dabai un skrienam prom, tālu no Tēva, mēs ieskrienam Dēla atplestajās rokās. Un tad Tēvs Svētā Gara spēkā visus aizklīdušos velk pie sevis savā Dēlā.

 

Šī nepilnīgā līdzība ļauj ieraudzīt cilvēka pestīšanu kā grandiozu, kosmiska mēroga Dieva darbu. Cik dīvaini, nožēlojami un traģikomiski, kad mēs to cenšamies pārspēt un aizstāt ar saviem mazajiem veikumiem! Taču cilvēki atkal un atkal to dara, uzslāņojot dažādas pašu izdomātas tradīcijas. Cerot nopelnīt Debesis, sakrauj pienākumu nastas, kuras Dievs nav pavēlējis nest. Reformācijas rūpes bija vērst skatu no tā, ko cilvēki cenšas darīt Dievam, uz to, ko Dievs dara cilvēkā: “Tikai Kristus, tikai žēlastība, tikai ticība.” Kā teica Mārtiņš Luters: “In ipsa fide Christus adest” – pašā ticībā Kristus ir klātesošs. Kas redz viņu, redz Tēvu.

 

Ko tas cilvēkam dod? Brīvību. Sirdsmieru. Prieku tuvoties Dievam. Tavas dvēseles glābšanai Dieva žēlastības dēļ visu ir paveicis Kristus un dāvina tev, kurš viņam tici. Šī apziņa noveļ milzu nastu un aizdzen bailes. Dieva baušļi nedziedina dvēseli. Tie ir domāti, lai brīdinātu tā, kā klaburčūska brīdina, lai tu nekāp virsū savai nāvei. Bauslība sapurina un iztrūcina paviršībā, grēkos un garīgā slinkumā iegrimušos. Dvēseli dziedina tikai evaņģēlijs. Tikai Dieva mīlestības un piedošanas vēsts, kas dod cerību piecelties un sākt no jauna. Kopt tikumus un darīt labus darbus nevis ar bailēm, vai pietiks, lai iemantotu pestīšanu, bet pateicībā, lai iepriecinātu Dievu, savu Glābēju.

 

Viens no Reformācijas lielajiem uzsvariem bija Dieva vārds un dievkalpojums tautas valodā. Latīņu valodai tiešām bija savas priekšrocības. Tā baznīcu darīja patiešām universālu. Visās pasaules malā tai bija viena valoda. Taču to saprata tikai izglītotie. Kristus nāca, lai runātu ar visiem. Svētā Gara sūtīšanas dienā visi dzirdēja un saprata apustuļus kā savā dzimtajā valodā runājam.  Arī šajā ziņā bija vajadzīga sākotnējā apveida atdošana. Re-formācija. Lai cilvēki evaņģēliju satvertu kā savu Labo vēsti. Reformācjas 500 gadadienu mēs atzīmējam ne jau tikai lai atskatītos uz to, kas notika pirms daudziem gadiem. Mums vajag Reformāciju darīt par savu. Par savējo. Tas nenozīmē, ka mums katram jāpaveic tas pats, ko darīja Luters un Knopkens. Viņi ar Dieva palīgu savu padarīja un viņu darba augļi paliek līdz mūsu dienām. Mūsu aicinājums ir reformēt savu dzīvi. Lai tā iegūst Dieva sākotnēji iecerēto apveidu.

 

Re-formācija notiek, kad atgriežam uzmanības viduspunktā Dieva lielos darbus. Kad tos par jaunu satveram un darām par savējiem. Priekš atsevišķā cilvēka Dievs šim nolūkam ir devis žēlastības īdzekļus –  savu Vārdu, sakramentus, dievkalpojumu, baznīcu. Šajos ārējos līdzekļos Tēv mums pasniedz Svēto Garu, lai savā Dēlā mūs vilktu un turētu pie sevis. Ja pārstājam tos lietot, varam drīz vien nonākt tālajā rudzu laukā uz kraujas – un diemžēl arī nokrist.  Kad apzīmējam sevi ar krusta zīmi nedarīsim to vienkārši ieraduma pēc, bet atgādinot sev grandiozo, glābjošo darbu, ko manis dēļ veic trīsvienīgais Dievs – Tēvs un Dēls un Svētais Gars. Lai liktu sevī iekvēloties alkām piederēt šim darbam un atrast tajā savas dzīves lielo piedzīvojumu.

 

Bet pilsētas un valsts līmenī, joprojām ir vajadzīga godīga, argumentēta un garīga saruna. Mūsu dzīve notiek dažādos līmeņos. Mēs dzīvojam attiecībās ar saviem tuvākajiem ģimenē, starp radiem un draugiem. Mēs dzīvojam plašākā sabiedrībā, attiecībās ar savu darba devēju vai ar savu pašvaldību. Mēs dzīvojam attiecībās ar savu valsti un tās struktūrām. Visbeidzot mēs dzīvojam attiecībās ar Dievu. Īstenībā ne “visbeidzot”, bet pirmām kārtām. Ja kaut kas nav kārtībā mūsu attiecībās ģimenē vai darbā; ja kaut kas ir nekārtībā attiecībās, kas noris pašvaldības vai valsts līmenī, tad cēlonis visdrīzāk ir jāsāk meklēt attiecībās ar Dievu. Acīmredzot tur kaut kas nav kārtībā. Tur kaut kam vajag atdot pareizu apveidu. 

 

Lutera un Knopkena laikā turku karaspēks apdraudēja Eiropu, taču rīdziniekiem svarīgāka par to likās saruna, kurā meklēt Dieva patiesību. Mūsu dienās Eiropu apdraud Krievijas karapūļi, bet joprojām ir svarīga TĀ saruna, kurā lietas saskatīt to īstajā gaismā un nozīmē. Tāda saruna veido vēsturi. Pravietis Jeremija reiz rakstīja:

 

“Tā saka Tas Kungs: "Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei!” 

 

Lai Dieva Gars, gaismas un patiesības Gars mūs vada, lai savā Latvijā spējam šo pravieša padomu piepildīt!

  

“No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu.” (Apd. 17:24…)

 

Šos vārdus apustulis Pāvils saka Atēnu iedzīvotājiem, kuri savu laiku vislabprātāk pavada, klausoties jaunumus. Līdzīgi kā mēs šajās dienās. Un Pāvils viņiem pavēsta kaut ko jaunu: “No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas…” Tas nozīmē, ka Aicinājumam uz “brīvību, brālību, vienlīdzību” ir dabisks pamats, jo mēs visi esam vienādi radīti. Visi esam cilvēki ar radniecīgām ilgām un vajadzībām, tiesībām, vērtību un cieņu. Kad sakām “brāļi un māsas”, tam ir būtiskāks pamats nekā tikai siltas jūtas vai labi nodomi. Dievs mūs par tādiem radīja. Un Dievs uzlūkoja to, ko bija radījis – redzi, tas bija ļoti labs.

 

Taču jau no iesākuma brālībā parādās kaut kas dramatiski baiss. Pirmie pasaulē dzimušie, Kains un Ābels ir ne tikai līdzīgi kā brāļi, bet arī ļoti atšķirīgi. Ābels ir “labais puisis”. Dievs viņam smaida un visiem viņš patīk. Ābelam viss iet no rokas. Kad viņš savā dzīvē kaut ko upurē, šie upuri viņa dzīvi dara labāku. Kains gribētu būt kā Ābels, taču nav. Upuri, ko viņš nes, īsti nedarbojas. Viņš spriež, ka tā ir netaisnība no Dieva puses. Taču Dievs atbild – paraugies uz sevi! “Vai tu nebūtu uzlūkots, ja būtu darījis labi? Un ja slikti tu dari – grēks pie durvīm apmeties, tas tevi iekāros.”

 

Kad tev liekas, ka ar tevi apietas netaisnīgi, tad vismazāk vēlies dzirdēt, ka tavu neveiksmju avots ir tevī. Sevišķi grūti to dzirdēt, ja to tev saka Dievs, jo pret Dievu jau nepastrīdēsies. Kains nevis apdomāja Dieva teikto, bet kļuva rūgts, aizvainots, atriebīgs un slepkavīgs. Viņš cēlās pret savu brāli un viņu nokāva. Nogalināja savu ideālu. Iznīcināja to kāds gribēja būt pats.

 

Ilgi un uzstājīgi Krievijas vēstījums ir bijis tas, ka krievi un ukraiņi ir brāļu tautas. Tas ir tiesa pat dziļākā nozīmē nekā līdzīga valoda, kultūra un vēsture. No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas. Taču šajā patiesajā, brālīgajā vēstījumā ir ienācis kaut kas ļauns un baiss. Kains atkal ceļas pret Ābelu un meklē viņu nokaut. Mēs varam iztēloties drāmu savu acu priekšā: divi līderi. Viens, kuram visa pasaule smaida, kurš ir “labais puisis” un kura nestie upuri vairo viņa cieņu, iedvesmo uz cerību un nākotni. Un otrs, sevī un bunkurā noslēdzies, aizvainots, atriebīgs un sūta slepkavas nonāvēt to, kura vietā gribētu būt. Tāds, kurš upurē savu zēnu dzīvības un savas tautas nākotni, bet šie upuris tikai uzliek Kaina zīmi viņam un viņa valsti padara par pasaules tekuli un bēguli. 

 

Paaudžu paaudzēs cilvēce ir varējusi mācīties no pirmo brāļu traģēdijas un vēlas nepieļaut tās atkārtošanos. Arī mēs lūdzam un strādājam, lai Kains beidzot atstāj Ābelu mierā, savāc savus upurus un atgriežas savās teltīs. Tas mums kaut ko maksā, bet esam gatavi šo upuri nest, ticot, ka tas mūsu nākotni darīs labāku.

 

Taču biedējošais ir tas, ka Bībelē pēc vēstījuma par Kainu un Ābelu nāk stāsts par lielajiem plūdiem. Kad Kaina dvēseles stāvoklis kļūst pandēmisks, tad nāk lielas un iznīcinošas nelaimes. Ja plūdu stāsts Radīšanas grāmatā vēsta par pagātni, tad Atklāsmes grāmata jeb Apokalipse runā par nākotni: “Tad izjāj cits – ugunīgs zirgs, un tam, kas sēž uz tā, tiek dota vara atņemt zemei mieru, ka cilvēki cits citu apkautu; un viņam tiek dots liels zobens. Un es ieraudzīju, redzi – bālganzaļš zirgs, uz tā kāds sēž, un viņa vārds ir nāve, un elle sekoja viņam, un tiem tika dota vara pār ceturto zemes daļu – nokaut ar zobenu un badu, un nāvi, un ar zemes zvēriem.” (Atkl. 6). Tas liek nodrebēt. Kas mums tagad jādara, lai pastāvētu? 

 

Paskatīsimies uz Ukrainu – tās spēks un izdzīvotspēja ir nācijas vienotībā. Pasaulē notiek tektoniska pārbīde un saskares līnija ir tieši mums blakus, varbūt pat zem mums. Lai izglābtos un pastāvētu, mums vairāk par visu vajag tādu vienotību kā Ukrainas nācijai. Liksim labi vērā likumsakarību, ka lielā iznīcība nāk tad, kad Kaina gars ir kļuvis pandēmisks. Kaina gars – tas ir iesīkstējis rūgtums, aizvainojums, nenovīdība un naids. 

 

Šī ir svarīga vēsts mums, Latvijā dzīvojošajiem. Atmetīsim fantāzijas: šīs ir mūsu mājas – citu mums nav un nebūs. Šie ir mūsu līdzcilvēki, mūsu tautieši – citu mums nav un nebūs.  Ja gribam pastāvēt, tad nav jēgas atkārtot kā mantru – dzīvosim draudzīgi un sirdī glabāt un lolot rūgtumu. Mums jāizlūdzas jauna sirds un jaunas acis, lai tiešām spējam cits citā saskatīt tos brāļus un māsas, kas mēs Dieva radīšanas nodomā bijām un tādēļ varam būt stipri vienotībā. Tas nav vienvirziena ceļš. No vienas puses mums jābeidz vainot savus krievu līdzcilvēkus par citu paaudžu nodarījumiem vai citas valsts valdības lēmumiem. No otras puses, krieviem un cittautiešiem ir jābeidz nēsāt veci aizvainojumi. Visiem un katram ir jāatsakās no impērisma un putinisma. Pat ja nespējam saprasties vēstures uztverē, patiesība par šodienu ir brīvi un bagātīgi pieejama. Brāļu asinis brēc uz debesīm. Neviens nevar aizbildināties, ka nezināja. Ikviens, kas atbalsta karu Ukrainā, ir līdzvainīgs un katrs, kurš to attaisno, ir līdzdalīgs. Simboliskais Z burts ir jaunā Kaina zīme. Neizdzēšama kauna zīme. Patiesība un cilvēcība atbrīvo. Lai mūs vieno patiesība un universāla cilvēcība. Lai mūs vieno tas, ka ar prātu atzīstam un ar sirdi pieņemam Latviju par savu vienīgo, kopīgo dzimteni. 

 

Tuvojas 16. marts un 9. maijs, kad notiek gājieni un sapulces ar gluži pretējiem lozungiem. Līdz šim tie ir padziļinājuši pretrunas un savstarpēju neuzticēšanos. Šogad abām dienām varētu būt vienādi lozungi:

 

Karam – nē! 

Latvijai – jā! 

Mūsu visu Latvijai – jā!

 

Tā ir iespēja pagriezienam no vājuma pretstāvē uz spēku vienībā. Tad krīze nevis tuvinās nāvi, bet vedīs uz dzīvību un labu nākotni. Lūgsim, lai Dievs izravē no mums Kaina garu un piepilda ar Svēto Garu, kas ir gaismas, patiesības, gudrības, miera un mīlestības gars!