Vārds maniem līdzkristiešiem par Jāņiem

Šodien ir piektā svētdiena pēc Vasarsvētkiem un tā iekrīt pašā vasaras vidū, saulgriežu laikā. No rīta varējām doties uz baznīcu kā svētdienā piederas, bet vakarā… Jā, ko tad vakarā? Šis būs vakars, kad Latvijā svin Jāņus. Katru gadu ap šo laiku man sāk jautāt, vai kristieši drīkst svinēt pagānu svētkus. Pirms ugunskura dedzināšanas un Jāņa bērnu sagaidīšanas pateikšu dažus vārdus, ko es par to domāju.

Kristietim pilnīgi noteikti nav pareizi piedalīties pagānu svētkos. Taču tas mani netraucē svinēt Jāņus. Pēc manas pārliecības Jāņi nav pagānu svētki. Jāņi ir tautas svētki. Latviešu svētki. Latviešu identitāte ir veidojusies no latviešu folkloras un kristīgās ticības. Nav tādas latvietības, kurā nebūtu klāt gan vienas, gan otras. Vēršoties pret folkloras mantojumu vai pret kristīgo mantojumu, latvietis vēršas pret savām saknēm.

Savu nostāju jautājumā, vai kristieši drīkst svinēt Jāņus, es balstu pārliecībā, ka Jāņu svētkos, kādus es svinu, nav nekā reliģiska – ne pagāniska, ne kristīga.



·       Reliģiski svētki ir Jāņa Kristītāja diena baznīcā.
·       Reliģiski svētki ir jaunpagānu rituāli viņu sapulcēs.
·       Jāņi, kādus svinēja skroderdienās Silmačos, nebija reliģiski svētki.
·       Jāņi, kādus svinēja manā bērnībā, nebija reliģiski svētki.
·       Jāņi mūsdienu Latvijā nav reliģiski svētki.

Tikai pirms kādiem 15-20 gadiem medijos aktīvi sāka potēt apziņu, ka Jāņi esot pagānu svētki. Daļa kristiešu uz to reaģēja ar dedzīgu Jāņu noraidījumu, varbūt negribot, taču faktiski izrādot piekrišanu, ka Jāņi tiešām ir pagānu svētki, kas savukārt lej ūdeni uz to dzirnavām, kas runā, ka kristietība esot pretlatviska un sveša reliģija.

Kaut ko līdzīgu var novērot dzīvnieku pasaulē. Kad āpsis izrok alu, atnāk lapsa un atstāj tajā savas "zīmes". Āpsis to nevar paciest un aiziet, atstājot alu lapsai. Lapsa nu var svinēt Jurģus un smiet kuplajā astē. (Par šo līdzību pateicos māc. Aleksandram Bitem.) Vai mēs būsim tādi āpši, ka atstāsim skaisto Jāņu dienu tiem, kas nāk virsū ar stāstiem par pagānu svētkiem?

Līdzīgi man ir jautājuši arī par Dziesmu svētkiem — kā gan, Dziesmu svētkus atklājot, drīkst Domā turēt dievkalpojumu, ja karogā būšot pagāniskas zīmes? Dziesmu svētki ir mūsu rakta ala, tie radās luterāņu baznīcā, Dikļu draudzē. Es nevaru noteikt, kas būs dziesmu svētku karogā, bet es varu darīt to, kas manos spēkos, lai latviešu tautai šajā vislielākajā kultūras notikumā netiek atrauts Dieva vārds, ka no dziesmu svētkiem  netiek izspiests evaņģēlijs, bet par zemi un tautu tiek pienestas lūgšanas un aizlūgšanas dzīvajam Dievam. Es esmu kristietis, bet savas kristības dēļ nenoliedzu savu latvietību, nedz arī atdodu to jaunpagānu talibiem, kas nāk virsū un stāsta, ka būt latvietim nozīmē būt pagānam. Blēņas!

Apustulis Pāvils pret “Jāņu svinēšanu” izturējās diezgan mierīgi. Vēstulē Korintiešiem, 10. nodaļā viņš raksta —

Viss ir atļauts, bet ne viss der, viss ir atļauts, bet ne viss ceļ. Ēdiet visu, ko tirgū pārdod, un neapgrūtiniet sirdsapziņu ar pārmetumiem.

To viņš saka īpaši jūtīgajiem kristiešiem, kas baidījās, ka tirgū var nopirkt tāda dzīvnieka gaļu, kas iepriekš upurēts pagānu dieviem. Vai tad elks ir kaut kas? Tas ir izdomāts tēls, rokām darināts priekšmets vai prāta darināta koncepcija, kuras personālai esamībai bieži pat netic.

Pāvils raksta: “Ja kāds no neticīgajiem jūs aicina un jūs nolemjat iet, tad ēdiet visu, ko jums liek priekšā un neapgrūtiniet sirdsapziņu ar pārmetumiem. Bet, ja kāds jums teiks: tas ir elku upura ēdiens, – tad neēdiet”, turklāt nevis savas, bet šī sacītāja sirdsapziņas dēļ, lai viņu neieļaunotu.

Tādēļ, ja mēs, kristieši savā starpā, ģimenes vai draugu lokā svinam Jāņus un zinām, ka mums tas nav elku dievkalpojums, tad lai svinam ar mierīgu prātu, tikai ievērojot mērenību un tikumu. Varam arī pieminēt Jāni Kristītāju, par ko Jēzus saka: “Viņš bija lukturis, kas deg un apgaismo, bet jūs gribējāt tikai brīdi palīksmoties tā gaismā.” (Jņ.5:35) To pašu Jāni, kurš par Jēzu teica: “Kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani, es neesmu cienīgs pienest viņa sandales, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī.”  (Mt.3:11) Šie vārdi, kristiešiem izsenis saistās ar tradīciju Jāņu naktī iedegt ugunskuru, tāpat kā lēkšana pār to daudziem atspoguļo šķīstīšanas ideju, ko Jānis izsaka pravietojumā par Kristu: “Viņš iztīrīs savu klonu un savāks savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.”

Ja tomēr mums nav mierīgs prāts un mēs domājam, ka varbūt ar to dodam godu pagānu tradīcijām vai arī topam līdzīgi pasaulei, tad nesvinēsim, jo nav labi darīt neko, par ko sirdsapziņa ir nemierīga. Tikai nemēģināsim cits citu par to tiesāt vai kontrolēt. Arī Pāvils raksta:

Kādēļ gan lai cita sirdsapziņa spriež par manu brīvību? Ja es ēdu ar pateicību, kādēļ mani zaimo par to, par ko es pateicos? Tādēļ, vai ēdat vai dzerat, vai ko citu darāt, visu dariet Kungam par godu.

Tomēr apustulis šai brīvībai redz arī robežas. Kristietis nedrīks iesaistīties kultos, kas kalpo citu dievību godāšanai. Tādās lietās Pāvils vairs nav bezrūpīgs:

“Bet es saku: ko tie upurē, to upurē dēmoniem, nevis Dievam, bet es negribu, ka jūs nonāktu kopībā ar dēmoniem. Jūs nevarat dzert gan no Kunga biķera, gan no dēmonu biķera, jūs nevarat piedalīties gan Kunga mielastā, gan dēmonu mielastā”, viņš raksta.

Dievturi un citi jaunpagāni reliģiskus rituālus Jāņos praktizē, kopjot savu ticību. Tur kristiešiem nav ko meklēt. Taču var gadīties, ka vienkārši publisku pasākumu vadītāji ievieš kādus pašu izdomātus kulta elementus, upurē ugunij, piesauc kādas dievības, iesaka kādu maģiju un tamlīdzīgi. Ja jums liekas, vai jūs pat redzat, ka tiek pārkāptas tautas svētku robežas un svinēšana tiešām kļūst par reliģisku rituālu ar burvestībām un ar upurēšanu elkiem, tad aizejiet no turienes vai vislabāk — tādās vietās nemaz neejiet.

Lai mūs svētī un pasargā visuvarenais Dievs — Tēvs un Dēls un Svētais Gars!