Apustuļa Sv. Pāvila važas

LR1 Svētrīts 06.03.2022

Ierakstu var noklausīties šeit

2.Kor 6:1-10 “            Mēs, Kristum līdzi darbodamies, aicinām jūs nebūt tādiem, kas velti saņēmuši Dieva žēlastību. Jo viņš saka: savas labvēlības laikā es tevi uzklausījuun glābšanas dienā es nācu tev palīgā. Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena. Mēs nekur neesam par iemeslu piedauzībai, lai mūsu kalpošana nesaņemtu pārmetumus, bet visur parādām sevi kā Dieva kalpus ar lielu izturību ciešanās, trūkumā un bezizejā, zem sitieniem, cietumos, nemieros un smagā darbā, bez miega un bez ēdiena, šķīstībā, ticības atziņā, pacietībā un krietnumā, Svētajā Garā un neliekuļotā mīlestībā, patiesības vārdā un Dieva spēkā ar taisnības ieročiem gan labajā, gan kreisajā rokā, ar pagodinājumu un apkaunojumu, ar apmelojumiem un slavinājumiem, kā tādi, kas maldina, tomēr ir patiesi, kā nepazīstami, tomēr labi zināmi, kā mirēji, bet redzi – vēl aizvien esam dzīvi, kā pārmācībai pakļauti, bet nenogalināmi, kā nobēdājušies, bet vienmēr priecīgi, kā nabagi, bet kas daudzus dara bagātus, kā tādi, kam nav nekā, bet kam ir viss.” – Tā Kunga vārds!

 

Svēto rakstu lasījumu vai sprediķi bieži noslēdz ar “āmen!” Un draudze atsaucas – āmen! Pirmskara Latvijā, daži mācītāji, kas vēlējās dievkalpojumus pilnīgi latviskot, āmen vietā teica – patiesi! “Āmen” nozīmē – jā, es piekrītu, tā tiešām ir.

 

Vai uz nupat nolasītajiem apustuļa Pāvila vārdiem mēs varam teikt savu “āmen”? Kad viņš saka: “Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena”, vai mēs teiksim: “Jā, es piekrītu, tā tiešām ir?” 

 

Ielūkojoties savās sirdīs pēdējo dienu laikā, daudzi drīzāk teiktu, Nē, es nepiekrītu, tā nu galīgi nav.” Paskatieties, kas notiek ar gāzes un degvielas cenām! Droši vien būs vēl ļaunāk. Sankcijas pret Krieviju skars arī mūs. Un, ja Ukraina kritīs, Putins nāks pēc mums. Daudzi tik jau ļoti dzīvo šajās domās, ka ne vairs miega, ne vairs darba – apziņa ir ļauno nojausmu gūstā. Kāds tur vēl Dieva labvēlības laiks?!

 

Taču mēģināsim vispirms palūkoties apkārt uz savu situāciju un tad pašķirt nākamās nodaļas 2. Korintiešu vēstulē, lai redzētu Pāvila situāciju, kurā viņš runā par glābšanas dienu. Viņš raksta:

 

“Es esmu smagā darbā – daudz vairāk nekā viņi, 

cietumos – daudz vairāk, 

šaustīts – pāri mēram,

nāves briesmās – tik bieži. 

 

No jūdiem pieckārt esmu saņēmis četrdesmit sitienus bez viena; trīskārt esmu pērts ar rīkstēm, vienreiz esmu nomētāts akmeņiem, trīskārt esmu cietis kuģa avārijā, diennakti pavadīju ūdenī atklātā jūrā. Bieži esmu bijis ceļa grūtībās, briesmās šķērsoju upes, laupītāju apdraudēts, savas paša tautas apdraudēts un pagānu apdraudēts, esmu bijis briesmās pilsētā, tuksnesī, uz jūras, esmu bijis briesmās, atrodoties starp viltus apustuļiem. Esmu bijis grūtībās un sūrā darbā, bieži bez miega, badā un slāpēs, gavēņos, aukstumā un kailumā. Bez visa cita vēl – ikdienas aizņemtība, rūpes par visām draudzēm.

 

Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena. Mjā…

 

Vēstulē filipiešiem Pāvils apraksta stāvokli sabiedrībā un pašapziņu kas viņam reiz bija. “Es varētu dižoties, ka esmu cēlies no Israēla, no Benjāmina cilts, ebrejs, cēlies no ebrejiem, pēc bauslības farizejs. Pēc bauslības taisnības biju nevainojams.” Taču tālāk viņš stāsta, ka visu to ir zaudēja: “Viss pārējais man ir zudis”, viņš raksta. Ja nu viņš būtu teicis – kāda nelaime, kas par katastrofu! – mēs varētu sacīt: “Āmen! Patiesi, tā tas ir!” Taču Pāvils, būdams važās un cietumā, raksta: “Visu, ko esmu zaudējis, es uzskatu par mēsliem. Priecājieties, es jums vēlreiz saku – priecājieties!”

 

Tas ir kaut kas tik neparasts, ka grūti pat aptvert. Taču tieši tad, kad prātā un sirdī sabiezē ļaunu nojautu tumsa, Pāvila spēja šādi uztvert savu stāvokli šķiet ne tikai neparasta, bet ļoti, ļoti vajadzīga. Tā iedrošina un dod cerību. Mēs ceram un lūdzam, lai karš neatnāk uz Latviju. Bet ja tomēr? Bet ja tomēr… Ko mēs iesāksim? Kā mēs to izturēsim? Kā es izturēšu? 

 

Pārsvarā jau mēs neesam varoņi, bet parasti cilvēki. Izcili varonības piemēri drīzāk liek nokaunēties nevis iedvesmo, jo sevī neatrodam tādu varonības avotu. Varbūt neticami, taču tādu sevī neatrod arī Pāvils. Lūk, kā viņš raksturo sevi un savus darbabiedrus:

 

“Mēs esam, kā nepazīstami, kā pārmācīti, kā nobēdājušies, kā nabagi, kā mirēji kā tādi, kam nav nekā.” 

 

Āmen! Tieši tāpat varētu justies mēs, domājot par milzīga ienaidnieku pārspēka iebrukumu. Karavīriem tas ir citādi, bet mierīgie iedzīvotāji? Taču palūkosimies uz Pāvilu un viņa darbabiedriem. Paši sevī viņi jūtas vāji un trausli. Viņi ir tādi. Nevis teiksmaini varoņi, kam jūra līdz ceļiem, bet tādi paši cilvēki kā mēs. Taču darbībā un bīstamos, naidīgos apstākļos viņi izpaužas pavisam citādi. Apkārtējie viņus redz citādus.

 

“Mēs esam labi zināmi, patiesi, vēl aizvien dzīvi un nenogalināmi, vienmēr priecīgi un tādi, kas daudzus dara bagātus, jo mums pieder viss.”

 

Ja mēs tā varētu… Vai mēs tā varētu? Teorētiski varētu. Pāvils un viņa darbabiedri nebija teiksmaini varoņi, bet vienkārši, īsti cilvēki. Tādi, kā mēs. Ja viņi tā varēja, tad teorētiski varam arī mēs. Jāatrod tikai viņu noslēpums, kā viņi to dara, vai ne?

 

Atslēgu varam meklēt Pāvila vārdos, kur viņš stāsta par to, ka ir visu zaudējis. Cilvēks nevar dzīvot, visu zaudējis, un turklāt vēl būt nenogalināms un priecīgs. Acīmredzot kaut kas viņam tomēr ir. Un viņš pastāsta, kas tas ir:

 

“Visu, kas toreiz man bija ieguvums, es Kristus dēļ vērtēju kā zaudējumu. Jā, patiesi, es visu iepriekšējo vērtēju kā zaudējumu tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana – viņa dēļ viss pārējais man ir zudis un es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu!”

 

Lūk! Viņi ir parasti cilvēki, kam sevī pašā nav nekā ārkārtēja, bet ir iemantojuši Kristu. Un tad viņi ne tikai paši kļūst dzīvi un priecīgi, bet vēl daudzus dara bagātus un laiku, ko citkārt uztvertu ka postu un nelaimi, viņi izdzīvo kā Dieva labvēlības laiku un glābšanas dienu.

 

Paga, paga – mēs teiksim, vai tad mums nav Kristus? Viņš taču ir tepat, viss visā! Mūsu kultūrā, mūsu tradīcijās. Viens mans vectēvs bija luterānis, viena mana vecmāmiņa bija katoliete. Es pats samērā bieži aizeju uz baznīcu. Vai ne? Nu labi, varbūt es drusku sabiezinu, taču jūs sapratāt mājienu. Jā, mums ir Kristus – tas pats, kas Pāvilam un viņa līdzstrādnieiem. Kādēļ tad neesam tādi kā viņš? Kādēļ nākotnes draudu priekšā nejūtamies tikpat droši un priecīgi?

 

Divi vārdi: komforts un mērenība. Cilvēks parasti cenšas izveidot sev komforta zonu. Tā var nebūt smalki labiekārtota vide, bet tāda, kurā var eksistēt bez lieliem izaicinājumiem un satricinājumiem. Kur nav jātērē daudz enerģijas. Tāda vide, kur nav nepieciešama izcilība. Tur ir labi tāpat. 

 

Izklausās tīri labi, taču slavenajai britu progresīvā roka grupai Pink Floyd ir dziesma “Comfortably Numb” jeb “ērti pamiris”. Cilvēks bez izaicinājumiem, bez vajadzības sasprindzināt spēkus, bez prasības pēc izcilības paliek tāds, kāds ir – komfortabli pamiris. 

 

Iepretī tam Pāvils apraksta vidi, kuru izvēlējās viņš: 

 

“smagā darbā, bez miega un bez ēdiena, šķīstībā, ticības atziņā, pacietībā un krietnumā, Svētajā Garā un neliekuļotā mīlestībā, patiesības vārdā un Dieva spēkā ar taisnības ieročiem gan labajā, gan kreisajā rokā, ar pagodinājumu un apkaunojumu, ar apmelojumiem un slavinājumiem.”

 

Iemantojis Kristu, viņš savu ieguvumu liek lietā pilnā mērā, un no viņa vārdiem var noprast, ka viņš pat nav atstājis savu komforta zonu – viņš to ir paplašinājis. Viņa komforta zona tagad tā ietver arī to, no kā cilvēki tā baidās, ka sastingst kā pelīte čūskas priekšā.

 

Ja mēs gribam justies tā kā viņš, tad arī mums jāsāk paplašināt savu komforta zonu. Kā to dara? Tiecoties pēc izcilības tajā, ko esam iemantojuši – Jēzū Kristū.

 

Nupat ir sācies lielais gavēnis. Īstais laiks, kad tiekties pēc garīgas izcilības. Lielais gavēnis ir gada desmitā tiesa, kura pienākas Dievam un kuru vajag mēģināt nodzīvot saskaņā ar saviem augstākajiem, kristīgajiem ideāliem. Iztēloties, kāda varētu būt mana ideālā svētdzīve. Varbūt pat atgādinājumam uzrakstīt to uz papīra un mēģināt tā dzīvot. Veidot tik tuvas un personīgas attiecības ar Dievu, cik vien spējam.

 

Ar ko sākt? Parasti visu sāk ar vietas sakopšanu, ar tīrīšanas darbiem. Ļoti noderīgs vingrinājums ir dienu noslēgt ar izvērtējumu. Atrast divdesmit minūtes mierā un vienatnē, lai Svētā Gara gaismā izstaigātu aizvadīto dienu. Kur es biju tuvāk savam ideālam? Kur manai dzīvei pieskārās Dievs? Ko es darīju tad, kad sajutu Dieva dzīvi ieplūstam manī? Tad pateikties Dievam un apņemties to darīt vairāk. Tad vēlreiz atcerēties dienu un pamanīt, ko es darīju brīžos, kad sajutos tālāk no Dieva. Ar ko viņu apbēdināju? Ar ko es pats sev neļāvu pilnīgāk iemantot Kristu? Par to izlūgties piedošanu un apņemties tā darīt mazāk. Ievingrinoties tā izmeklēt savu dienu, mēs līdzīgi varam izmeklēt pavadīto nedēļu, mēnesi, gadu – vai visu dzīvi un nest to Dieva priekšā, izsūdzot grēkus un saņemot absolūciju (grēku piedošanu). Kungs Jēzus savu kalpošanu uzsāka ar aicinājumu: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju!” Lielais gavēnis ir Dieva labvēlības laiks, kad izmeklēt un izlabot savu dzīvi.

 

Tālāk – lūgšana. Kura ir pati svarīgākā lūgšana? Kopīga lūgšana draudzes vidū svētdienas dievkalpojumā. Divus gadus mums nebija ļauts to darīt tik brīvi un daudz kā būtu gribējies. Varbūt pa šo laiku arī gribēšana kādam ir ērti pamirusi. Taču tagad stingrie ierobežojumi ir atcelti. Vairs nav ne iemesla, ne attaisnojuma svētdienā nedoties uz savu baznīcu. Dievam pienākas kopīgi pienests gods un mēs arī cits citam esam parādā kopību un sadraudzību. Kristus miesa tiek lauzta un pa gabaliņam pasniegta Svētajā vakarēdienā, lai mēs to atkal savestu kopā draudzes kopībā. Kopībā mazās lietas top stipras.

 

Atsvaidzināsim ikdienas lūgšanu praksi mājās, ģimenes lokā. Lai tad, kad gavēnis noslēgsies un mēs priecīgi gaidīsim Augšāmcelšanās svētkus, kopīga ikdienas lūgšana jau būtu kļuvusi par ģimenes tradīciju.

 

Tālāk Dieva vārda lasīšana, studēšana un apcere. Tas ir svarīgākais veids, kā iepazīt Dievu tā, lai lūgšanās varētu ar viņu veidot tuvas, paresonīgas attiecības. Tas ir aizraujošs un atklājumiem bagāts ceļš. Lai cik daudz mēs nebūtu Bībeli lasījuši, tā arvien spēj pārsteigt un pavērt kaut ko jaunu. Kad Dieva vārds saskaras ar mūsu dzīvi, tā iegūst citu dimensiju un atklājas jaunās nozīmēs. Tur piedzīvojam, ka varam būt kā nenogalināmie nabagi, kam tomēr pieder viss. Bībeles lasīšanai ir daudz metožu, veidu un palīglīdzekļu sākot no ikdienas lasīšanas plāna, līdz Lectio Divina jeb dievišķajai lasīšanai un rekolekcijām jeb retrītiem. Lielais gavēnis ir labvēlīgākais laiks, lai atrastu un praktizētu savējo.

 

Šajās dienās mūsu tauta ir iedegusies gatavībā palīdzēt Ukrainas tautai – ziedot naudu, dāvināt vajadzīgākās lietas un pat uzņemt bēgļus. Tādu motivāciju, tādu pacēlumu un arī vienotību neesam piedzīvojuši kopš atmodas laikiem. Un mēs jūtam, ka tajā paši kļūstam labāki. Mūsu dzīve iegūst jaunu elpu. Kalpošana tuvākajam atdzīvina un svētdara. Tā tas ir ne tikai lielu notikumu vai satricinājumu laikā. Klaivs Steiplzs Lūiss mudina palūkoties uz līdzcilvēkiem un ieraudzīt, ka līdzās Vissvētākajam sakramentam pati svētākā lieta ir tavs tuvākais, jo viņā mājo Kristus atspulgs. Kalpošana līdzcilvēkiem sākas ar aizlūgšanām un turpinās, piemēram, ar ziedošanu un ar anonīmu palīdzību lielākajās vajadzībās. Tās ir labākās ir zāles pret acu kārību, miesas kārību un dzīves lepnību, kura ir visa ērtā pamiruma māte. Tur kur tavs dziļākais prieks sastopas ar pasaules lielākajām vajadzībām, mājo tavas dzīves aicinājums.

 

Jēzus teica saviem mācekļiem: Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Jūs būsiet mani liecinieki līdz pat pasaules galam. Mēģināsim katrs to pa īstam aptvert – es drīkstu būt Kunga Jēzus kristus liecinieks un vēstnieks! Viņa labā vēsts, kas cilvēku aizved mūžīgajā dzīvībā, var izskanēt manā balsī! Viņš  man tik ļoti uzticas, ka ir gatavs cilvēkiem atklāties manā veidolā un manā dzīvē! No tāda pagodinājuma pat elpa aizraujas un sirds notrīs. Liekas absurdi un nejēdzīgi, ka mēs pret to varētu būt nevērīgi, laiski, neieinteresēti, taču diemžēl pārāk bieži tas tieši tā ir. Lielais gavēnis ir piemērotākais laiks, lai atklātu un izkoptu sevī Kristus liecinieku, kurš apliecina viņu ar vārdiem un ar dzīvi.

 

Atgriešanās no grēkiem / dievkalpojums un lūgšana / Dieva vārds un sakramenti / kalpošana tuvākajam / un Kunga Kristus apliecināšana – piecas lietas kā pieci akmeņi Dāvida lingā, ar kuru viņš izgāja pret Goliātu. Uz milzīgā filistieša lamām un draudiem Dāvids atbildēja: “Tu nāc pret mani ar zobenu, šķēpu un pīķi, bet es nāku pret tevi ar Dieva, vārdu, jo tu viņu esi izaicinājis.” Un Goliāts krita uz savas lāstu pilnās mutes zemē beigts. Cik piemērots vārds šim laikam.

 

Kristus mīļotie, šīs septiņas nedēļas līdz Lieldienām ir īpašs Dieva labvēlības laiks nebūt tādiem, kas velti saņēmuši Dieva žēlastību. Laiks, kad izrausties no ērtās mērenības dīvāna un kļūt vairāk tādiem kā apustulis Pāvils un viņa darba biedri. Svētā vakarēdiena liturģijā mācītājs dzied: “Paceliet savas sirdis!” un draudze atbild: “Mēs tās paceļam uz To Kungu!” Šis ir labvēlīgākais laiks, kad nevis tikai ar balsi, bet īstenībā, garā un patiesībā pacelt savas sirdis uz Kungu. Un tad varam būt droši, ka viņš pacels mūsējās tajā brīdī, kad tas būs visvairāk vajadzīgs. Slava Ukrainai! Pateicība Dievam!

 

lasīt tālāk

Lk 15:8-10   Vai ir kāda sieviete, kurai pieder desmit drahmas, ja tā vienu pazaudē, vai viņa neiededz lukturi un neizmēž māju, un rūpīgi nemeklē, līdz to atrod? Atradusi to, viņa sasauc draudzenes un kaimiņus un saka: priecājieties līdz ar mani, jo esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi. Es jums saku: tāpat ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu atgriezušos grēcinieku.”

Viena atziņa no šīs līdzības - tev ir kaut kas, ko var pazaudēt! 

Paklausieties vien, kā tas skan – Drahma! Šķiet, tas ir kaut kas noslēpumains, kas cilvēkam var piederēt, bet var arī pazust. To var izdoties atrast, bet var arī neatrast.

Šai sievietei par labu nāk tas, ka viņa pārzina savu īpašumu. Pataustot kabatā, viņa jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Drahmas vairs nav! Tā steidzami jāatrod. Cik daudzi cilvēki dzīvo pat nenojauzdami, ka vajadzētu kaut ko meklēt. Un jo ilgāks laiks kopš zudības paiet, jo mazāk izredžu atrast. 

1965. gada Bībeles tulkojumā rakstīts, ka Kungs Jēzus stāsta līdzību par pazudušo grasi. Jā, drahma ir sudraba monēta, kādu lietoja Jēzus laikā. Bet Jēzus šo līdzību stāsta mums, mūsu laikā. Kas ir mana drahma, kas jāatrod? Kas ir tavējā?

Ja šo jautājumu uzdod baznīcā, tad šķiet, ka ir tikai viena atbilde. Kas man jāatrod? Protams, ka Debesu valstība un mūžīgā dzīvība! Tomēr franciskāņu mūks un garīguma skolotājs Ričards Rors reiz trāpīgi aizrādīja, ka pārāk bieži mēs kristīgo ticību padarām par tādu kā izejas stratēģiju. Ka kristietība, šķiet, noder tikai tam, lai svētīgi aizietu no šīs pasaules. Taču pirms tam mums jānodzīvo vesels mūžs! Kas ir mūsu drahma nevis miršanai, bet dzīvei? Nevis tikai baznīcā, bet tur, kur pavadām lielāku daļu sava laika – mājās, ģimenē, darbavietā, draugu un paziņu lokā, savā pilsētā, valstī, tautā.

Šajā līdzībā ir runa par pazaudēšanu un atrašanu. Tas pats Ričards Rors raksta, ka praktiskajā reliģijā nekas nav svarīgāks, kā atklāt to sevi, kas jāpazaudē, un to sevi, kas jāatrod.

Kas būtu tas sudraba grasis, kas ir jāpazaudē? Vērtība,  no kuras jātiek vaļā? Katrs noteikti varētu nosaukt dažu labu lietu, gan domājot par sabiedrību, gan jo vairāk par sevi pašu. Lai izvēlētos vienu piemēru – varbūt tikai asociatīvi vai poētiski, atcerējos parunu par to, ka runāšana ir sudrabs, klusēšana – zelts.  

Varbūt sudrabs, kurš jāatrod, ir runāt patiesību? Taču bieži vien runāt patiesību ir liela, augsta lieta, ko nespējam pat gribēdami. Tad varbūt sākt ar sudrabu, kas jāpazaudē? Piemēram - beidz runāt lietas, par kurām tu zini, ka tie ir meli? Tas nav gluži tas pats, kas runāt patiesību. Jo bieži vien – ko gan mēs zinām par patiesību? Bet katrs var pārstāt runāt lietas, par  kurām zina, ka tā ir nepatiesība. 

Varētu gan iebilst, vai tad melošanu var salīdzināt ar sudrabu, kas tomēr ir kaut kāda vērtība? Taču cilvēki melošanā tiešām atrod parocīgu vērtību, lietošanas vērtību. Tā ļauj izvairīties no tūlītējām nepatikšanām. Tā īstermiņā ļauj kaut ko sasniegt, kaut ko iegūt. Un vislabāk būtu, ja ar to vēl tiek sveikā cauri. 

Taču ir viena patiesība, kuru varam zināt no pieredzes. Neviens, nekad ne ar ko netiek sveikā cauri. Mēs nevaram ar meliem vērpt un ļodzīt esmes struktūru bezgalīgi. Tā tieksies iztaisnoties un dos atsitienu. Ja ne citādi, tad padarot vāju. Ir lietas, kuras nostiprina tavu veselumu un ir lietas, kuras liek tam sairt. Nepatiesība sairdina no iekšpuses.  To var pat fiziski sajust un par to maksā ar savu miesīgo un psihisko veselību.

Cilvēks, kurš ir sevi ir aizvedis dzīves stāvoklī, kuru spēj uzturēt tikai ar meliem, stāv tumšā, bīstamā vietā, jo tā viņš samaitā dvēseles instrumentu ar kuru uztver pasauli. Pasaule viņam sāk atklāties savērpta un sagrozīta, tādēļ viņš nespēj pieņemt labus lēmumus. Tāds cilvēks ir kā narkotiku reibumā – bīstams sev un citiem. Lūk, runāšanas sudrabs, kas jāpazaudē.

Tas ir garš ceļš. Bet sākt tiešām var ar to, ka pārstāj teikt lietas, kas izvaro tavu sirdsapziņu. Beidz runāt un darīt lietas, kas liek sairt un justies vājam! Ej prom no stāvokļa, kurš jāuztur ar meliem. Sāc ar to, un tu zināsi nākamo soli. 

Bet kā ar to drahmu, kas jāatrod? Sudrabs, kas dzīvē jāatrod ir tas, kas tu vari būt.  Tas, kas ir vairāk nekā tu esi šodien. 

Cilvēki labprāt dodas svētceļojumos, lai pieskartos svētumam. Svētajā zemē katrs grib pielikt roku vietai, kur atradās Jēzus silīte vai krusts, vai Getsemanes klintij, uz kuras lūdzās Kristus. Tāpat cilvēki ar svētbijību ierodas vietās, kurās bijis, piemēram Asīzes Francisks vai kāds cits no lielajiem svētajiem.  Un projām dodas laimīgā pacilātībā, it kā svētums būtu drusku pārgājis arī uz viņiem pašiem.

Bet kādas izjūtas piepildītu, pašam kļūstot par tādu svēto? Dzīvojot tā, kā dzīvoja viņi? Tas būtu daudz vairāk nekā blakus pastāvēt. Vai nebūtu aizraujoši to izmēģināt? Tā būtu drahma, ko ir vērts meklēt un atrast!

Varbūt tas liekas un arī ir pārāk augstu un tālu. Kā gan es tā ņemšu un kļūšu par svēto? Tas liekas kā neaptverams kosmoss. Taču Jēzus līdzībā sieviete drahmas meklējumus sāka ar kaut ko nelielu un ikdienišķu. Viņa iztīrīja un sakārtoja savu istabu.

Šī mazā detaļa Jēzus līdzībā ir tiešām ģeniāla! Sāc meklēt savas dzīves sudrabu, sakārtojot savu istabu – burtiski!! Neviens nevar aptvert kosmosu, bet, ieejot savā istabā tev priekšā ir kosmosa daļa, kuru tu spēj aptvert un pārvaldīt.  

Cilvēki dodas politikā un piesaka revolucionārus sabiedrības uzlabošanas plānus, bet kā var uzlabot sabiedrību un kā var udzdrīkstēties kontrolēt citus cilvēkus, ja pašam iekšā ir jūklis? Ir ļoti grūti uzlabot lielas sistēmas kā sabiedrība, valsts vai baznīca. Padarīt tās ļaunākas ir pavisam viegli.  Ja gribi manīt pasauli – jāsāk no sevis sakārtošanas un jādarbojas uz āru. Tava istaba ir tavas iekšējās telpas ārēja izpausme. Pamēģini vispirms savest kārtībā to, lai tev ir vieta, uz kuru ir vērts doties nevis tāda, kur visapkārt kaut kas mētājas, un tu ienīsti savu dzīvi katru reizi, kad tajā ieej. Katram ir vajadzīga vieta, uz kuru ir vērts doties. Sakārto to, un tu zināsi nākamo soli!

Tas nav tik piezemēti, kā pirmajā brīdī var likties. Tavai istabai ir jābūt iekārtotai, atbilstoši taviem mērķiem, citādi tu tajā nejutīsies labi.  Iekārtojot istabu, nākas domāt – bet kāds tad irmans mērķis? 

Ja tev nav mērķa, tad tu esi bezmērķīgs. Tev jābūt uz kaut ko orientētam, citādi tu esi dezorientēts un haotiski riņķo apkārt, ciešot pats un liekot ciest citiem. Ja tev nav sava mērķa, tad tev to pasniegs uz paplātes un visdrīzāk padarīs par marioneti kāda cita mērķiem. Turklāt dzīvē nevar izbēgt no ciešanām.  Kāds būs tavs mērķis, kurš attaisnos tavas dzīves ciešanas? Iekārtojot savu kosmosa daļu, var savus mērķus pārdomāt un saplānot tiem laiku. Un tu zināsi nākamo soli.

Varbūt tu gribēsi ne tikai iekārtot istabu mērķtiecīgi, bet arī skaisti? Varbūt ienest kādu telpaugu, par ko rūpēties? Varbūt kādu gleznu – kaut vai reprodukciju, bet tādu, kas pa īstam patīk?  To darot kontemplatīvi un bez steigas, tu piedzīvosi kā atraisās un uzplaukst tava Dieva dāvātā gaume un skaistuma izjūta.

Turklāt ienest savā savā dzīves telpā ir skaisto ir uzdrīkstēšanās, jo katrs esam ar trūkumiem. Kāds gleznotājs teica – mēs gleznu liekam rāmī, jo negribam, lai skaistums no tās līst ārā pa visu māju. Ir jau ļauni diezgan, ka tas ir tur, pie sienas, un stāsta par to, kā visam vajadzētu būt, bet nav. Skaistums apkārtējā telpā liks saskatīt, kur paši neesam skaisti. Ideāls ir arī tiesnesis un liek nokaunēties. Taču tas iedvesmo un palīdz augt. Uzdrīksties savu istabu padarīt tik skaistu, cik vien spēj, un tu zināsi nākamo soli.

Jēzus teica, ka, drahmu meklējot, sieviete iededza lukturi, lai kliedētu tumsu un varētu redzēt. Ceļā uz svēto katram nepieciešamais solis būs –  savā kārtīgajā un skaistajā telpā iekārtot vietu lūgšanām un meditācijai. Papūlēties iekārtot to tik skaistu un iedvesmojošu, ka gribas turp steigties un ar prieku kavēties. Iegrimt Dieva vārda apcerē un sarunā ar Visuaugstāko. Bez tā daudz kas no cerētā neizdosies. No sarunām ar Dievu nāks skaidrība par patiesajiem un vērtīgajiem mērķiem. No Jēzus personas vērošanas nāks prieks nerunāt ērtos ikdienas melus. No stundām, kas pavadītas Dieva vārda apcerē, nāks viedums pazīt nepatiesību un – kas zina, varbūt pat zināt patiesību un katru nākamo soli. No turienes nāks spēks pārvarēt pretestību. 

Jā, pretestību. Kunga Jēzus stāstītajā līdzībā sieviete liekas nedaudz naiva un labticīga. Viņa sasauc draudzenes un kaimiņus, domājot, ka visi kopā ar viņu priecāsies par izmēzto istabu un atrasto drahmu. Taču, ja tur, kur tu sāc veidot savu pilnības saliņu, dzīvo citi cilvēki, kuri dzīvē atrodas zemā vietā, var gadīties, ka viņi par tevi nepriecāsies, bet centīsies vilkt atpakaļ. Jo, tev ceļoties, vieta, kurā viņi paliek, sāk likties vēl sliktāka. Un tad var nākties sadurties, tēlaini, vai pat burtiski runājot – ar dēmoniem, kas mīt tavā paša namā. Šiem “dēmoniem” var būt dinastijas vairākās paaudzēs un Dievs vien zina, ar ko var iznākt cīnīties, lai tos pārspētu. Taču rezultātā tu iegūsi atbrīvotu saimi un labāku “namu”. Tavā skaistajā lūgšanu vietā pavadītais laiks dos tam iekšēju drosmi un labvēlīgu izturību. 

Kādi no šiem soļiem var likties tik sadzīviski, ka par tiem nebūtu jārunā svētrunā. Tomē arī tādi ir soļi uz svētumu. Sieviete atrada drahmu, kad bija izmēzusi un sakārtojusi istabu. Es tiešām apbrīnoju, cik dziļas un ģeniālas ir mūsu Kunga līdzības un cik daudz ir apslēpts – vai tieši otrādi, atklāts – dažos īsos vārdos. Un galvenais – konkrēti par šo varu teikt, ka tā darbojas. Es pārbaudīju.

Taču katrai monētai ir divas puses un tāpat arī  mūsu Kunga līdzībai par sudraba drahmu. Līdz šim runājām par to pusi, uz kuras ir mūsu attēls un uzraksts. Par to, ko varam un ko vajag darīt mums.

Otra puse ir tā, kas Dievam pieder. Kur Kristus Ģerbonis un Svētā Gara zīmogs virsū. Un tur mēs redzam Jēzus līdzības otru nozīmi, kas īstenībā ir pirmā un galvenā. Drahmas Dieva pusē pats Debesu Tēvs ir tā sieviete, ko urda nemiers, ka viņai ir pazudis kaut kas vērtīgs. Pats Kristus ir tas, kurš rūpīgi meklē, līdz zudušo atrod. Pats Svētais Gars ir tas, kas izgaismo, izmēž un sakārto. Un visbeidzot – pazudušais grasis grīdas šķirbā esmu es pats, vai tu, vai katrs cilvēks.

Grīdas šķirbā vai pagultē vēl ir labi. Vai jums ir gadījies pamanīt zemē monētu, kura ir tā saskrambāta, sabradāta un notriepta, ka jūs nepapūlaties noliekties, lai to paceltu? Bet ja paceļat, tad uzreiz nevarat noteikt tās vērtību – tik netīra un nodeldēta tā ir.

Tā mēdz notikt ar cilvēkiem. Īsā laikā mēs varam noklīst tik pamatīgi un nonākt tik nelāgās vietās, ka pēc laika neviens mūsos vairs neredzētu vērtību un nepastieptu roku. Tas parasti nāk kopā ar to, ka istabā ir juceklis, un nav vietas lūgšanām, uz kuru gribas steigties. 

Bieži vien tā pat nav cilvēka paša vaina. Mūsu baznīcai ir dienas centri, kas palīdz augsta sociālā riska ģimenēm. Ir tiešām baisi redzēt, kādos apstākļos bērni nāk pasaulē un kādās mājās viņi uzaug. Dienas centru darbinieki tad cenšas viņiem kaut dažas stundas dienā piedāvāt dzīvi sakārtotā vidē, lai dotu iespēju uzmirdzēt kaut kur dziļi apraktajai drahmai. Lai kāds to ieraudzītu šajos bērnos,  lai viņi paši to ieraudzītu un varētu atrasties. Taču itin bieži cilvēku arī no labvēlīgas vides līdz pašam dibenam noved viņa paša izvēļu virkne. Uz tiem apkārtējie raugās ar vēl mazāku līdzjūtību. Pats vainīgs, lupata tāds!

Tomēr apdomāsim, ka nodeldēto, nosmulēto grasi, 

-       ko neviens negrib pacelt, 

-       aiznesot uz banku, kura to ir izlaidusi – tam būs tāda pati vērtība, kā jaunai, spožai monētai.  Pilna vērtība. 

-       Tāpat cilvēkam Dieva acīs, kas viņu ir radījis.

Dievs izveidoja cilvēku, iedvešot viņā no sava gara. Katrā cilvēkā mīt dievišķs dāvinājums. Citos senajos mītos un kultūrās dievišķa vērtība bija tikai valdniekiem un augstajiem priesteriem. Turpretī Bībeles un īpaši Kristus vēsts ienāk pasaulē ar jaunu, pārsteidzošu patiesību, ka tāda vērtība piemīt katram cilvēkam. 

Tas ir mūsdienu cilvēktiesību idejas avots. Dieva ieliktās vērtības dēļ mums ir tiesības vēlēt Saeimu. Valsts Satversme tās mums nepiešķir, bet tikai konstatē. Varbūt ir negaidīti ieraudzīt Bībeles vēstījuma sekas tik dziļi politikā un jurisprudencē, taču patiešām – uz tā ir būvēta visa kristīgā civilizācija.

Īpašā veidā šo izpratni apliecina tas, ka vēlēšanās balso arī ieslodzītie. Viņi lielākoties nav cienījami pilsoņi, kam rūp sabiedrības intereses. Ir daudz labu iemeslu, kādēļ būtu prātīgi tiem neļaut balsot. Un ir tikai viens iemesls, kura dēļ to atļaut – kaut vai uz sabiedrības labuma rēķina. Lai cik noskrambāta nebūtu drahma, tai tomēr ir vesela drahma. Lai cik pagrimis nebūtu cilvēks, Dieva acīs viņam ir pilna vērtība.

Tādēļ Dievs meklē un glābj visus pazudušos. Arī tos, no kuriem cilvēki ir novērsušies. Farizeji un rakstu mācītāji kurn, ka Jēzus pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem un viņš atbildei tiem stāsta līdzību par pazudušo drahmu.

Tā patiesi ir labā vēsts katram no mums, kas savus grēku dēļ cieš sirdsapziņas mokas. Tā ir labā vēsts katram, kas jūtas pārāk netīrs un necienīgs, lai Dievs viņu pieņemtu. Tieši šī iemesla dēļ Kristus nāca pasaulē – meklēt un glābt pazudušo. Jēzum nav lielāka prieka par to kā viņu pacelt, notīrīt un likt iemirdzēties pilnā, neaptumšotā vērtībā.

Nonākt Jēzus rokās nozīmē būt izglābtam un dzīvot. Visa mūsu netīrība paliek uz tām. Labākais, ko mēs savā dzīvē varam darīt ir censties palīdzēt Jēzum mūs atrast vai vismaz neslēpties. Kad mums mājās jāatrod, piemēram, maks vai mašīnas atslēgas, mēs vispirms meklējam parastajās, loģiskajās vietās. Ja to tur nav, tad meklēšana var ievilkties. Jēzus jau tāpat mūs arvien no jauna atrod, tomēr ir labāk, ja cenšamies biežāk uzturēties tajās vietās, kur būtu loģiski meklēt kristīgu cilvēku. Piemēram, draudzes baznīcā. Piemēram, savā skaisti iekārtotajā lūgšanu vietā. Piemēram, darot Kristus darbu pasaulē.   

 Āmen!

Lūgsim! Kungs Dievs, kas esi sargs tiem, kuri cer uz Tevi, valdi pār mums ar tavu apžēlošanos, lai mēs dzīves gaitā lietojam laicīgos labumus tā, ka nepazaudējam mūžīgos. Liec, lai svētums, kuru tavas žēlastības dēļ saņemam, dara mūs dzīvus un sagatavo mūžīgajai dzīvei. To lūdzam caur mūsu Kungu, Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda Dievs no mūžības uz mūžību! Āmen!

lasīt tālāk

"Svētrīts" Noklausīties Latvijas Radio arhīvā

“Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu.” (Mt 3:13) Viens teikums. Pusteikums. Vai kādreiz esam pie tā pakavējušies? Droši vien biežāk esam ar acīm pārskrējuši pāri, steidzoties pie īstajiem notikumi. Taču aiz šī īsā teikuma ir vesela pasaule. Pat vairāk nekā pasaule. Ja šos dažus vārdus lasām uzmanīgi un ar dzīves pieredzes acīm, tie kļūst par logu, pa kuru ieraudzīt Kristus diženumu un debesu Tēva sirdi. 

Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu. Mēs esam lasījuši, kas tur notika. Jānis kristīja Jēzu Jordānas upē. Debesis atvērās. Svētais Gars nolaidās pār Jēzu un balss no debesīm teica: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” Pēc tam Gars aizveda Jēzu tuksnesī, lai viņš tiktu velna kārdināts. Tie mums šķiet īstie notikumi, pie kuriem, lasot, steidzamies. Bet kas notika Galilejā? Kas notika Nācaretē? Par to rakstīts nav gandrīz nekas. Taču mēs no pieredzes zinām, kā cilvēka bērns pieaug no mazuļa par puiku, no puikas par pusaudzi un no pusaudža par jaunieti. Jēzus bija patiess cilvēks. Pazīstot cilvēka dzīvi, mēs varam svētītā iztēlē apcerēt arī Jēzus apslēptos gadus, kuri nav aprakstīti. Savukārt, kontemplējot viņa dzīves cilvēcīgos notikumus, varam meklēt dievišķo jēgu, kas tajos atklāta, jo Jēzus ir arī patiess Dievs.

Kopš pašas dzimšanas Jēzus pildīja kādu misiju. Varētu domāt – kāda tur vēl misija? Zīdainis taču pats neko nespēj. Taču tieši mazuļa nespēkā Jēzus veica uzdevumu, kas mums ir tik svarīgs.  Vēstulē ēbrējiem ir vārdi, kas sniedz lielu mierinājumu: “Mums augstais priesteris nav tāds, kas nevar just līdzi mūsu nespēkam. Viņš, tāpat kā mēs, ir visādi kārdināts.” 

Mans brālis kā zemessardzes bataljona komandieris reiz bija iesaukts mācībās, kur viņam līdzi ar citiem komandieriem lika rakt ierakumus. Virsnieki sāka iebilst, kādēļ viņiem liek rakt, ja viņi labi zina, kādam jābūt ierakumam? Instruktors, kurš bija no ārzemju latviešiem, atbildēja – mazliet mīkstinot viņa vārdus: “Tādēļ, lai jūs, sarkanie komunistu kuces bērni, zinātu, cik tas laika prasa.” Un tiešām, ir liela atšķirība starp zināt, kāds ir pareizs ierakums, un pašam to izrakt, pakļaujoties ārzemniekam, kurš tevi, brīvās Latvijas virsnieku, sauc par komunistu un tavu māti par kuci.

Dievs zina, pēc kādiem principiem mēs darbojamies, jo pats ir mūs radījis. Bet viņš nolēma arī piedzīvot, kā tas ir – uzaugt kā zēnam vienkāršā namā, okupētā zemē, kur svešzemnieki raugās uz tevi kā uz suni, un pat savējo elite viebjas – vai no Nācaretes var nākt kas labs? Dievs vēlējās tevi iepazīt tik dziļi, ka nāca rakt ierakumu kopā ar tevi. Tas, kurš nosprauda ceļu planētām, zvaigznēm un galaktikām, nu mācījās staigāt, turoties pie mēbelēm un vecāku rokām. Tas, kurš radīja atomus un organismus, kazuārus un kvazārus, nu mācījās ēst ar karoti un izgatavot ķeblīti. Mūžīgais Logoss sevi apslēpa tik dziļi cilvēka veidolā, ka viss viņam bija jāmācās no jauna, kā bērnam. “Berešīt barā Elohīm ēt hašamaīm veēt haēres.”  Tas nozīmē: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi”. Tas, kurš to paveica, tagad mācījās to izrunāt ar neveiklu bērna muti. 

Jaunais Jēzus mācījās cilvēcību. Viņš atklāja un iegaumēja, kā cilvēks jūtas vienā vai citā situācijā – kas ievaino un kas dziedina. Savas tautas vidū viņš mācījās pildīt likumus, kurus pats tai caur Mozu bija devis. No aizmūžiem viņš bija viens ar Tēvu un Garu, bet tagad lūgt Dievu viņam varēja būt drusku kā sarunāties ar sevi caur spilvenu vai aizvērtu logu. 

Jaunais Jēzus rādīja cilvēcību. Visu zināšanu avots, pat apslēpts, nav mēms. Jēzus ir arī patiess Dievs. “Tāpat kā mēs, visādi kārdināts - bet bez grēka”, tā par viņu teikts rakstos. Raugoties uz Jēzu,  apkārtējie varēja vērot un mācīties, kā kārdinājumu brīžos izturas patiesa, grēka nenomākta cilvēcība. Zēnu rotaļās viņš piedalījās aizrautīgi, taču nespēlēja netīri, lai uzvarētu par katru cenu. Kā visiem jaunekļiem, viņam patika meitenes un viņu uzmanība, kuru viņš necentās savtīgi izmantot. Jādomā, ka viņš jau apzinājās savu likteni, neplānoja ģimeni un arī nevienai meitenei nedeva cerības. Viņa dabā nebija atbildēt ar dusmām uz dusmām un ar ļaunu uz ļaunu. Ja kāds uz Jēzu apskaitās un teica: “Tu esi muļķis”, varu iedomāties Jēzu pasmaidām un sakām: “Jā, reizēm es esmu rīkojies diezgan muļķīgi.” Droši, ka viņš bija viens no laipnajiem, atklātajiem, jaunajiem vīriešiem, kuru klātbūtnē jūties reizē labi un neveikli – un nokaunies par netīru joku. Tāds, kuram līdzās gribas būt, tam kas tu vari būt.

Te varētu jautāt – kāda jēga no tādas iztēles, ja mēs nezinām, vai bija tieši tā vai citādi? Bet, lasot Rakstus, mēs  notikumus neizbēgami iztēlojamies, un tas, ko iztēlojamies, mēdz būt tālu no realitāes. Atceros, pirms gadiem trīsdesmit es sprediķī runāju par Jēzu, kurš nesa krustu uz golgātu – cēli, stalti, kā varonis, bez neviena vaida vai asaras. Ko gan es toreiz biju iedomājies – ka Jēzum nesāpēja, kad viņu sita? Ka viņam neplūda asinis, kad viņu ievainoja? Ka viņš nejutās salauzts, pazemots un nāves baiļu nomākts? Ka viņš nebija cilvēks kā mēs visi? Aizstājot īstu cilvēku ar teiksmu varoni, mēs zaudējam īstenības izjūtu un neaptveram Jēzus personības dziļumu un rakstura lielumu. Mēs nenovērtējam, ko viņam maksāja būt tam, kas viņš ir. Turpretī, izjūtot mūsu Kunga patieso cilvēcību, mēs ieraudzīsim, ko sevī nes pat īsais pusteikums: “Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu.”

Galileja bija viņa bērnības un jaunības zeme. Nācarete bija viņa mājas. Trīsdesmit gadus Jēzus tur bija mācījies būt cilvēks.  Iziet uz Jardānu viņam nebija kā jaunietiem pēc vidusskolas doties uz galvaspilsētu, baudīt studenta dzīvi un brīvdienās braukt mājās, pie vecākiem. Jēzum tas nozīmēja aiziet, lai 40 dienas gavētu un stātos pretī velnam tuksnesī. Aiziet, lai mirtu pie krusta, apkrautam ar pasaules grēkiem. Izejot pa vārtiem, Jēzus zināja, ka dodas uz nāvi, lai neatgrieztos. Mūsu labad.

Rūpīga un Gara vadīta iztēle palīdz emocionāli tuvoties Jēzus pieredzei, viņam stāvot uz izšķiršanās robežas starp mierīgo dzīvi ģimenē un šaušalīgo cīņu ar velnu, grēku un nāvi. Jēzus taču varēja palikt. Ar šo domu viņam bija jātiek galā. Viņam bija neskaitāmi iemesli palikt. Varam iztēloties Jēzu ieejam darbnīcā un pārlaižot roku amata rīkiem, viņa delnām tik pazīstamiem. Kā viņš apsēdās savā gultā un pēdējo reizi lūkojās pa logu uz ainavu, kas bija mīļa kopš bērnības. Varbūt viņš pabužināja suni, kas ar viņu bija devies pastaigās un tagad vēdināja asti, neko nenojausdams, vai gluži otrādi – nojausdams šķiršanos.

Atvadīties bija sanākuši radi, draugi, kaimiņi. Jēzus spieda tiem roku, ielūkojās acīs, atceroties kopīgās lietas. Lielāko daļu no tiem viņš vairs nekad šādi nesatiks. Nākošajā reizē Nācaretes vīri viņu izdzīs no pilsētas un mēģinās nogrūst no kraujas. Jēzus, piegāja pie savas mātes, atvadoties apskāva viņu un Marija juta, kā sirdī duras Sīmeāna pareģotais zobens. Kad Jēzus izies pa vārtiem, viņa vairs neredzēs savu puisēnu. Ja vēl satiks Jēzu, tad ne vairs kā dēlu, bet kā pasaules Pestītāju. “Sieviete, redzi, tavs dēls!” – jau drīz viņš no krusta norādīs uz Jāni. Tanī brīdī viņa bija pieredzē vienota ar Debesu Tēvu, kurš pirms trīsdesmit gadiem tā pavadīja savu Dēlu pa mūžības vārtiem pasaulē.

Jēzus stāvēja vārtos. Vienā pusē bija viss, kas viņam līdz šim bija nozīmīgs un dārgs. Otrā pusē – pasaule, kura viņu ienīdīs, vajās un nogalinās, taču kura viņam jāizpērk ar savām asinīm. Jēzus varēja palikt. Viņam bija tūkstoš iemeslu palikt. Vai viņam bija kāds iemesls doties? Viņš nāca pasaulē piepildīt Tēva gribu. Nu viņš izgāja pa vārtiem piepildīt Tēva gribu. Doties ceļā uz to, kas patiesībā esi, atnes mierinājumu, drosmi un līdzsvaru, pat ja tas prasa atstāt kaut ko dārga. Kā cilvēkam, kas ar prieku iet un pārdod visu, kas tam ir, lai iegūtu tīrumu, kurā ir apslēpts dārgums. Jēzus aizvēra vārtus aiz sevis. No klusās skaņas nodrebēja elle un iekaucās dēmoni. Tas bija sācies! Un krusts vairs nebija atturams.

Par Romas senatoru Katonu, kurš dzīvoja 200 gadu pirms Jēzus, stāsta, ka viņš katru runu par jebkuru tematu noslēdza ar vārdiem: “Es uzskatu, ka Kartāga ir jānoposta.” Viņam iebilda ietekmīgais senators Korkuls, kurš domāja, ka ārējs ienaidnieks uztur Romas tautu vienotu. Katru savu runu viņš noslēdza ar vārdiem: “Kartāga ir jāsaglabā.” Kopš brīža, kad Jēzus aiz sevis aizvēra vārtus, lai dotos uz Jardānu, viss, ko viņš kādā lieta teica vai darīja, nesa vienu vēsti: “Velna valstība ir jānoposta. Dieva valstība ir jāsaglabā.” Atrauti no tā, nevar pilnībā saprast ne Jēzus vārdus un darbus, ne gavēni, kurš nupat ir iesācies.

Jā, šī ir pirmā svētdiena Lielajā gavēnī. Īpatā kārtā tieši gavēnis mēdz piesaistīt plašākas sabiedrības interesi. Arī neiebaznīciskoti cilvēki tajā atrod kaut ko savu. Piemēram, vegānisms ir stilīgs. Ja cilvēki neēstu gaļu, rastos mazāk siltumnīcas gāzu. Nabadzīgās tautas varētu lētāk iepirkt labību, ja to neizbarotu lopiem. Gavēnī var nomest svaru, pasaudzēt aknas no alkohola un izniekot mazāk laika spēlītēm. Tam visam ir vieta un vērtība. Taču baznīcas gavēņa jēgu nevar saprast atrautībā no Jēzus vēstījuma: “Velna valstība ir jānoposta. Dieva valstība ir jāsaglabā.” Īstā gavēnī viss, ko darām vai nedarām, ir pakārtots šim mērķim.

40 dienās pirms Lieldienām baznīca uzlūko Kunga Jēzus dzīves skaudro pusi. Iedziļinās viņa pārbaudījumos. Gremdējas viņa ciešanu stāstā. Kontemplē viņa nāvi. Gavēņa laika atslēgas vārds ir līdzcietība. Nevis žēlums, bet līdz-cietība. Ciest līdzi Jēzum, kopā ar viņu. Kādēļ Jēzum to vajag un ko tas viņam palīdz? Pat ja nevaram palīdzēt, mēs sēžam mirstoša tuvinieka gultas, lai būtu klāt un lai viņam nebūtu jāmirst vientulībā. Klātbūtne garā un gavēnī no mūsu puses izpauž draudzību. Pat ja Jēzum to nevajag, tad es tik ļoti vēlos, lai Jēzus dzīves patiesība būtu pilnīgi arī manējā, ka, žēlastības iedvesmā, atrodu sevī vēlēšanos viņam sekot tik personīgā vienībā, kāda vien ir iespējama – kad viņa pieredzētais atspoguļojas manā pieredzē. Tur es atrodu savu iepriecinājumu. 

Tur es atrodu savu iepriecinājumu… Kādā reizē Jēzus teica: “Kad gavē, tad nerādi drūmu vaigu, bet sakopies un mazgā savu seju.” Jā, tas bija brīdinājums pret liekulīgu izrādīšanos, bet ir vēl kas vairāk. Gavēnī vingrinātā spēja uzņemties ierobežojumus un atrast tajos iepriecinājumu, ļauj ne tikai paciest izsalkumu, bet panest savu eksistenci. Varbūt to ir grūti iztēloties, taču pati mūsu esamība ir cēlusies no ierobežojumiem. Iedomājieties sarunu, kad kāds saka: “Uzspēlēsim spēli!” Tu atbildi: “Labi, spēlēsim!” Tad viņš saka: “Tu sāc!”  Labi, bet ko – sākt? Kas man jādara? Kamēr es varu darīt jebko, nekas neiznāk. Lai rastos spēle, ir vajadzīgi noteikumi. Iespēju klāsts ir jāierobežo. Un tā tas ir ar visu esamību. Neierobežots ir tikai Dievs un viņš ir viens vienīgs. Cilvēks rodas, dievišķo ierobežojot laikā, telpā, vielā un iespējās.

Arī pieaugšana saistās ar ierobežojumiem un upuri. Nule piedzimis bērns ir tikai bezgalīgs potenciāls. Viņš var būt jebkas, taču vēl nav nekas.  Viņš var kļūt par izcilu svarcēlāju, bet tad nekļūs ne par baletdejotāju, ne par neiroķirurgu. Vienmēr nākas izvēlēties. Lai par kaut ko taptu, viņam no sava potenciāla nākas upurēt lielāko daļu. Jā, gadās, ka bērns pieaug un negrib atlaist bērnību. Tas ir stāsts par Pīteru Penu, par zēnu, kurš negrib pieaugt – un rezultātā kļūst par pazudušo puiku vadoni Nekurzemē. Varbūt šajā pasaku tēlā ir kaut kas romantisks. Pīteram nav nākotnes ar Vendiju, kura ir ar mieru pieaugt un vēlas īstu ģimeni, tomēr viņam vismaz ir feja Skārdulīte. Taču fejas dzīvo Nekurzemē. Reālajā dzīvē tur nekā romantiska nav. Ir infantils, teiksim, gadus 40 vecs, bērns, kuram fejas vietā par draudzeni ir pornogrāfija internetā. Labāk ir pašam izvēlēties savu pieaugšanas upuri, iekāms to uzspiež laiks. Jo izbēgt nav iespējams. Pītera Pena stāstā kapteini Ķeksi vajāja krokodils ar pulksteni vēderā un jau bija dabūjis vienu gabalu – viņa roku. Katram no mums dzenas pakaļ laika krokodils un nokož pa gabalam mācīties spējas, veselības, miesīgā spēka un skaistuma. Labāk ir viņu apsteigt un ierobežot sevi mērķtiecīgi. Upurēt to, kas esi šodien, lai paspētu kļūt par kaut ko īstu, kas vari būt.

Varbūt tas izklausās skumji. Bieži dzirdam vēlējumu nepazaudēt sevī bērnu. Taču Karls Jungs teica, ka, pareizi pieaugot, cilvēks dzīves otrajā pusē no jauna atklāj sevī bērnu, kuru māceklības laikā pameta. Kļūstot par kaut ko īstu, cilvēkam priekšā atveras jauna pasaule ar bezgalīgu potenciālu. Varbūt dzīve lika aizmirst bērnības sapni būt par pasaules apceļotāju. Tā vietā tu kļuvi, par dārznieci vai par automehāniķi. Taču labam  amatniekam apkārt veidojas vesela pasaule. Labs santehniķis vai skolotājs var kļūt par savas kopienas balstu un dvēseli – ja pats mīl cilvēkus un ir dvēselē bagāts. Tā cilvēks var reizē upurēt savu potenciālu un to paturēt.

Pareizi pieaugot, cilvēks no jauna sevī atklāj bērnu, kuru atstāja māceklības laikā.  Varbūt tas ļauj dziļāk izprast, ko mūsu Kungs domāja ar to, ka nav neviena, kurš, kaut ko atstāj Dieva valstības dēļ un nesaņem pretī daudz vairāk – pat mūžīgo dzīvību. Ko Jēzus domāja ar līdzību par cilvēku, kurš pārdodot visu, iegūst tīrumu ar apslēptu bagātību. Un vārdus, ka ka Dieva valstību nedabū tas, kurš  tajā neieiet kā bērniņš. Dievbērnība nenozīmē 40 gadus būt infantilam kristietim. Piedzimt no augšienes drīzāk nozīmē nonākt jaunu iespēju pasaulē, kura atklājas, kad vairāk par visu iemīlam vienu – Kristu. 

Iemīlēt Kristu ir lielākais dārgums arī tādēļ, ka dzīvē tas noder vairāk nekā jebkas cits. Cilvēka esamība izriet no ierobežotības, bet ierobežotība atnes ciešanas. Ierobežotība veselībā un dzīvildzē. Ierobežotība iespējās un līdzekļos. Ierobežotība prātā un pievilcībā. Tas viss sagādā ciešanas. Vai atceraties kā sauca vienu no pirmajiem meksikāņu seriāliem Atmodas laikā? “Bagātie arī raud”! Un tā ir taisnība. Kādēļ baznīcas gadā ir Kristus ciešanu piemiņas laiks? Kādēļ mūsu Kungs cieta? Tādēļ, ka viņš tapa cilvēks un dzīvoja cilvēka dzīvi. Būt nozīmē ciest. Tas ir fakts, par kuru katrs savā reizē pārliecināmies.

Varētu teikt – ja tā, tad labāk lai tādas esamības vispār nav. Ir cilvēki kas tā arī dara.  Viņi cenšas iespītēt tādai esībai, kļūst aizvainoti un ciniski, posta sevi un apkārtni. Galējā izpausmē viņi sarīkojo apšaudi kādā skolā un pēc tam nošaujas. 

Cits ceļš, dzīvības ceļš ir atrast iespēju, kā pieņemt faktu, ka esamība nozīmē arī ciešanas un tās pārspēt.  Mīlestība uz Kristu ir tāda iespēja. Ja kādu mīlam, tad gribam būt tuvu un visā ar viņu dalīties. Bet Dītrihs Bonhēfers teica – tu nevari būt tuvu Jēzum, ja atsakies iet turp, kur viņš ir. Arī pie krusta. Iemīlot Kristu, es spēju pieņemt, ka viņa pieredzētais atspoguļojas arī manā pieredzē. Varbūt žēlastības iedvesmā pat sāku ilgoties, lai viņa dzīve būtu manējā. Piedzīvojot eksistences ierobežojumu skaudrumu, traģēdiju un pat saskaroties ar apzinātu ļaunprātību, es zinu, ka piedalos Kristus dzīvē un eju ceļu, ko gāja viņš.  Tur es atrodu savu iepriecinājumu.

Tādēļ gavējot nerādi sadrūmušu vaigu! Gavēnī mēs sākam ar to, ka panesam nelielu izsalkumu, lai kaut nedaudz dalītos dzīvē ar izsalkušo Kristu. Varbūt pamazām spēsim līdzīgi uztvert arī nabadzību, atraidījumu, pazemojumus, sitienus vai ko nu esamība nesīs. Ja ar Svētās Trīsvienības otro personu tā apgājās manis dēļ un viņš to pieņēma, tad es mīlestībā gribu atdarīt ar to pašu. Tur es atrodu savu iepriecinājumu. 

Mēdz gan teikt, ka sirdij nevar pavēlēt. Traģikomisks likās lugas nosaukums: “Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini!” Kā lai piespiež sevi mīlēt Kristu? Var likties, ka tas pat nav mūsu varā. Taču mēs varam viņu vērot. Meditēt viņu. Pirmkārt tas nozīmē uzmanīgi un ar lūgšanu lasīt un apdomāt viņa vārdus un darbus. Varam mēģināt viņa dzīves notikumus lasīt un izdzīvot tā, it kā paši būtu tur klāt. Kristus vērošana liks uzaugt mīlestības asniem. Atņemot laiku citām nodarbēm lai kontemplētu  Kristus dzīvi, mēs pārdodam neauglīgos tīrumus, lai iegūtu vienīgo, kurā ir apslēpta dzīvības pilnība.

Lielajā gavēnī  nostāsimies blakus Jēzum vārtos starp Galileju un Jardānu. Kas man vēl jātstāj, lai es vairāk ieietu dievbērnības iespēju pasaulē? Kas mani traucē iemīlēt viņu un dalīties ar viņu dzīvē? Kas mani biedē sekot viņa aicinājumam? Ne vienmēr tas būs  kaut kas slikts vai netīrs. Arī pieņemamas un labas lietas var nostāties starp mani un Kristu, starp mani šodien un mani, kas es varu būt. Priekšā ir sešas gavēņa nedēļas, lai kopā ar Jēzu mēģinātu to skaidrāk ieraudzīt un aizvērtu aiz sevis vārtus. Lai Svētais Gars palīdz, ka to klusais klaudziens atbalsojas mūsos: “Tas ir sācies! Velna valstība manī jānoposta. Dieva valstība jāceļ. Es eju ar Kristu būt par to, kas patiesībā esmu. Es vairs negriezīšos atpakaļ.”

Lūgsim: Kungs Dievs, Tu, kas ik gadus skaidro savu Baznīcu četrdesmit dienu gavēnī – dod, ka tas, ko Tavi ļaudis paļāvībā no Tevis gaida, parādās viņu labajos darbos. To lūdzam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību. Āmen.

lasīt tālāk