Tāds virsraksts īstenībā pienāktos rakstam, kuru vēlos nedaudz komentēt. Lai gan vairākus gadus vecs, tas acīmredzot vēl šķiet gana aktuāls. Pirms dažām nedēļām kāda tvitera lietotāja uzvīteroja saiti uz šo rakstu kā uz „skatu no iekšpuses“, tātad kā uz zinātāja viedokli par luterāņu baznīcu. Turpat Tviterī tam sekoja neliela diskusija, kuras gaitā apsolīju uzrakstīt šīs pārdomas. Mans nolūks nav apkarot godājamo kolēģi, kura izteikumi rakstā citēti. Drīzāk varu būt pateicīgs, ka viņš vienuviet apkopojis tik daudz populāru klišeju, dodot iespēju tās komentēt. Tomēr konkrētu vērtējumu, kas izteikts par mūsu baznīcu, man nākas tikpat konkrēti izvērtēt.

E-mistērijas publikācijā  Dr. Juris Cālītis saka:

"Ja vērtējam godīgi un profesionāli, un šinī brīdī izteikšos kā Teoloģijas fakultātes mācībspēks, atšķirības starp Romas katoļu baznīcu un evaņģēliski luterisko baznīcu nepastāv. Neredzu, kāpēc vajadzētu būt divām tik līdzīgām konfesijām Latvijā. Lai abas apvienojas!”

Profesors uzskaita pazīmes, kas viņaprāt liecina par to, ka līdzība ir pilnīga un ir izpildīti visi priekšnoteikumi, lai Latvijā luterāņi un katoļi apvienotos:

“Teoloģiski, rituāli, ar ārējo greznību un pēc viedokļu, pozīcijas sakrišanas tas taču ir viens un tas pats. … Nupat luterāņi ievēlējuši divus jaunus bīskapus, tādējādi mainot līdzšinējo sistēmu, kad bija arhibīskaps un prāvesti. Visa vara baznīcā pārgājusi triju cilvēku rokās. … Un arī te ir katoļu sistēmas pielāgošana luterāņiem. Katoļiem tāda administrācija bijusi no laika gala, luterāņiem – pilnīgi no jauna."

 Visbeidzot viedokļa autors izsaka vērtējumu par sava aprādījuma visaptverošo mērogu:

“Man par to žēl. Latviešiem laupīta iespēja piedzīvot, pirmkārt, īstu protestantismu, otrkārt, vairs nav izvēles iespējas.”

Skartie temati ir nopietni un būtu pelnījuši dziļu, pamatīgu analīzi. Uz to šajā komentārā nepretendēju - galvenokārt tādēļ, ka arī godātā kolēģa izteikumus šoreiz nevērtēju kā dziļus un pamatīgus. Mēģināšu paskaidrot, kādēļ – un tas arī ir šī komentāra nolūks.

„Teoloģiski luterāņi un katoļi Latvijā ir viens un tas pats“

Kas ir teoloģija? Katrs zinās, ka tā ir mācība par Dievu. Kas raksturo luterāņu un katoļu teoloģiju? To varēs pateikt nedaudzi. Teoloģiskās attiecības ar Romu Luters iezīmē „Šmalkaldes artikulos“, kurus 1537. gadā sagatavoja plānotajam (bet nenotikušajam) koncilam Mantujā:

      1)   jautājumi, kuros ar Romu pretrunu nav – mācība par Trīsvienību un Kristu;

      2)    jautājumi, kuros nevar piekāpties – taisnošana tikai no ticības, mises upuris, klosteri, pāvesta vara;

      3)   citi jautājumi, “par kuriem var diskutēt ar mācītiem un saprātīgiem cilvēkiem“.

Liekot ķīlā savu godīgumu, profesionalitāti un Teoloģijas fakultātes mācībspēka reputāciju, Dr. Juris Cālītis apgalvo, ka luterāņi un katoļi Latvijā māca bez atšķirības vienu un to pašu ne tikai šajos, bet visos jautājumos! Katrs kaut cik informēts cilvēks, saprot, ka tāds apgalvojums ir nepatiess. Taču lasītājiem, kas ir tālu no teoloģijas, to būs grūti pārbaudīt. Iespējams, ka viņi paļausies uz piesaukto godīgumu, profesionalitāti un mācībspēka statusu. Viņus es aicinu padomāt loģiski. Baznīcas teoloģiskā identitāte vispirms izpaužas mācīšanā un sludināšanā. Visvairāk to dara garīdznieki, kas ir galvenie teoloģijas nesēji. Lielākā daļa LELB garīdznieku ir izglītoti Lutera akadēmijā, kas tika izveidota pēc tam, kad Teoloģijas fakultāte pārstāja būt luteriska mācību iestāde. Akadēmijas dibināšanas mērķis bija topošos mācītājus sagatavot par luteriskiem teologiem. Dogmatiku tajā pasniedza profesori Reinhards Slencka un Viljams Veinrihs, kuru luteriskums ir priekšzīmīgs pasaules mērogā. Nav iemesla apšaubīt arī vietējos pasniedzējus – Gunti Kalmi, Induli Paiču un citus. Kā jums pašiem šķiet – no veselā saprāta viedokļa – vai izcilu luterisko profesoru audzēkņi, mācītāji, kas ir mācīti konfesionāli luteriskā teoloģijā, var tā pēkšņi sākt visi kā viens sludināt Romas katoļu mācību? Neiespējami kaut vai tādēļ, ka viņi to tik labi nepārzina. Tad varbūt visi katoļu priesteri Latvijā pēkšņi ir sākuši mācīt luteriski? Tas ir tikpat maz ticams. Visticamākā iespēja ir tā, ka cienījamais eksperts nerunā taisnību.

Tvitera diskusijā tika ierosināts Dr. Cālīša izteikumu uztvert kā retorisku paņēmienu, lai norādītu, ka Latvijā luterāņi ir īpaši tuvu katoļiem. Taču, pirmkārt, pats autors uzsver, ka tā nav retorika, bet godīga, profesionāla un akadēmiska analīze. Otrkārt un galvenokārt – tieši no teoloģiskā viedokļa tā nav taisnība. Līdz šim lielākais teoloģiskās tuvināšanās sasniegums luterāņu un katoļu dialogā ir „Kopīgais paziņojums par taisnošanas mācību“, ko 1999. gadā parakstīja Romas katoļu baznīca un Pasaules Luterāņu federācija. Tas bija ievērojams solis tuvināšanās virzienā, taču šajā dokumentā ir atzīts, ka ir vēl daudz neatrisinātu jautājumu, kuri neļauj sasniegt pilnīgu vienību. Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca iekļaujas globālajā ekumeniskajā procesā ar visiem tā sasniegumiem un iebildēm.  Taisnīgi būtu teikt, ka Latvijā starp dažādām konfesijām valda neparasti draudzīgas, uzticēšanās pilnas attiecības, kas ir labs priekšnoteikums dialogam un sdarbībai, taču sacīt, ka luterāņi un katoļi Latvijā teoloģiski ir viens un tas pats, ir tīrā maldināšana.

„... rituāli – viens un tas pats“

Paralēles dievkalpojumu kārtībā tiešām var atrast un tam ir labs iemesls. Luterāņi līdzi ar katoļiem un anglikāņiem pieder kristietības Rietumu atzaram un viņiem ir 1500 gadu kopīgas vēstures. Kā raksta ievērojamais luterāņu teologs A.Pipkorns, luteriskās baznīcas dievkalpojums ir rietumu euharistiskais rits ar dažām vidēji vēlīnām viduslaiku iezīmēm. Ne tikai Latvijā, bet, kur vien pasaulē luterāņu baznīca ir saglabājusi tradicionālo liturģiju, tur dievkalpojuma daļas un to secība, kā arī teksti – introiti, graduāli, kolektas ir gandrīz vienas un tās pašas kā luterāņu, tā katoļu ritos. Tas arī saprotams. Pretēji populārām klišejām, reformācijas nolūks nebija to visu atmest. Lielais reformācijas teologs, Lutera līdzgaitnieks Filips Melanhtons raksta:

"Vispirms mums vēlreiz ir jāatkārto, ka „mēs neatmetām misi, bet ar dievbijību to paturam un aizstāvam. ... Tiek ievērota arī ierasto ceremoniju kārtība: Svēto Rakstu lasījumi, lūgšanas, mācītāju apģērbi un tamlīdzīgas lietas.“ (Ap.XXIV (XII): 1)

„Lielāko daļu seno rituālu mēs jo rūpīgi ievērojam. Katrā ziņā tā ir nepatiesa apsūdzība, ka mūsu draudzes atmetot visas ceremonijas, visus vecos kultiskos iekārtojumus.“ (CA XXIV:4)

Reformācija tikai vēlējās attīrīt dievkalpojumu no rituāliem, kas pēc reformatoru uzskatiem nav pamatoti Svētajos Rakstos un patiesi katoliskā tradīcijā:

 „Jau agrāk bija vispārēja žēlošanās par kaitīgām ieražām ierastajos baznīcas rituālos. Tā ka ar skaidru sirdsapziņu tās nevarēja atzīt par labām, tad tās ir daļēji labotas. (CA XXIV:5)

 Pārējais varēja palikt iepriekšējā veidā, „vienīgi vietām latīniskajiem dziedājumiem klāt ir nākušas vācu dziesmas, kas pievienotas ļaužu pamācīšanai.“ (CA XXIV:2) Ja kāds grib pārmest luterāņu baznīcai, ka tā nav izskaudusi līdzību ar dievkalpojuma formām, kādas pazīstamas arī katoļu baznīcā, tas pats rīkojas pretī luterisma garam un burtam.

Protams, kopš reformācijas laika luterāņu dievkalpojums ir mainījies ne reizi vien. Dažreiz ceremonijas tiešām tika vienkāršotas. Taču notika arī pretējais. Pēc liturģijas panīkuma racionālisma laikmetā, 19. gadsimta beigās sākās liturģiska atjaunotne. „Latvijas laika“ luterāņu dievkalpojums jau bija ievērojams solis ceremoniju bagātības atjaunošanā. Pēc Atmodas un neatkarības atgūšanas attīstība turpinājās. Tikai izveidots vēl viens, izvērstāks liturģijas variants. Taču tas ir luterāņu nevis katoļu dievkalpojums. Dr. Juris Cālītis piedalījās tā veidošanā, tādēļ labi zina, ka tajā nav atjaunots nedz mises upuris, nedz arī kādi citi specifiski katoļu mises elementi, kas nebūtu piederīgi luterāņu mācībai. Kādēļ viņam tagad par savu veikumu gribas teikt, ka rituālā ziņā luterāņi un katoļi ir viens un tas pats, man paliek mīkla.

„... ar ārējo greznību viens un tas pats“

Džordža Orvela „Dzīvnieku fermā“ aitām bija uzticēts svarīgs ideoloģisks uzdevums. Ja izšķīlās kāda domu dzirkstelīte, viņām to vajadzēja nomākt, blējot lozungu: „Četras kājas – labi! Divas kājas – slikti!“ Runājot par konfesionālo identitāti, lietpratīgu spriedumu bieži aizstāj ar lozungu: „Luterāņi – vienkārši! Katoļi – grezni!“ Taču tas drīzāk ir aizspriedums nekā patiesība. Palūkojieties uz šo foto:

Diez vai būsit redzējuši kardinālu Pujatu, metropolītu Stankeviču vai pašu pāvestu tik greznā tērpā. Bet attēlā ir redzams Zviedrijas luterāņu arhibīskaps Andress Vejrīds. Aizbraucot uz Apriķiem, Nurmuižu vai Liepāju jūs atklāsit, ka greznākās baznīcas Latvijā pieder luterāņiem, turklāt tās ir celtas tieši kā luterāņu dievnami.

Apriķu baznīca

  

                    

                   

Par sevi man jāteic, ka liturģijas, tērpu un ceremoniju krāšņumu novērtēt es mācījos pie luterāņiem Zviedrijā, bet vienkāršības skaistumu iemīļoju pie jezuītiem Anglijā. Nevar noliegt, ka luterāņu mācītāja tēls pirmskara Latvijā un padomju laikos saistās ar melnu talāru. Tā ir godājama tradīcija, bet ne absolutizējama. Tā nav luterisma esence, bet tikai vietēja ieraža, jeb, kā reiz teica profesors Leons Taivāns, „mazā tradīcija“. Baltā alba ar stolu un kāzulu liturģiskajam laikam atbilstošās krāsās ir normāls luterāņu mācītāju ietērps visā pasaulē. Tā ir  „lielā tradīcija“ visā Rietumu baznīcā. Dibinot Latvijas luterisko baznīcu tika noteikts, ka bīskaps valkā īpašu tērpu. Mūsu pirmais bīskaps Kārlis Irbe tādā ir attēlots prof. Tilberga gleznotajā portretā. Viņam ir pat mežģīņu apkakle! Luters reformācijas laikā ir attēlots, valkājot „greznos katoļu tērpus“. Mācītāji tērpās dažādi līdz pat 19. gadsimtam, kad prūšu ķeizars Frīdrihs Vilhelms III noteica valkāt melnu talāru ar baltu befhenu  valsts ierēdņiem - tiesnešiem, mācītājiem un rabīniem.

            

        Pasaules Luterāņu federācijas                            Latvijas luterāņu baznīcas pirmais

     prezidents, Jeruzalemes bīskaps                                     bīskaps Dr. Kārlis Irbe

                 Munibs Junans

No sacītā vajadzētu secināt galveno – reformācija nebija banāls kašķis par ceremonijām vai par priesteru tualetēm. Tā bija skaidra evaņģēlija mācības atjaunošanas kustība, bez izšķirības, kas kuram mugurā. Profesionāli un akadēmiski baznīcas luteriskumu būtu vērtēt pēc mācības satura, nevis apelējot pie klišejām un aizspriedumiem.

„Latviešiem nolaupīts īsts protestantisms...“

Grūti pateikt, kas tieši ar to domāts, jo vispār šis teikums noslauka pagaldē arī baptistus, reformātus, anglikāņus, metodistus, vasarsvētku draudzes un citas Latvijas konfesijas, kuras ir pieņemts pieskaitīt protestantiem. Ja ar „īstu protestantismu“ saprot luterismu Kanādas latviešu izpausmē, tad Latvijā to tiešām būs grūtāk atrast. Diez vai šejienes latvieši pēc tā sevišķi kāro. Bet ja runa ir par klišeju, ka protestantiem visos jautājumos jābūt pretējam viedoklim nekā katoļiem, tad paši reformatori bija tālu no tādiem uzskatiem. Vārds protestantisms ir cēlies no pro-testare jeb „liecināt par“. Luterāņu galvenais teoloģiskais dokuments, Augsburgas ticības apliecība ir tāda „liecība par“, sarakstīta ar nolūku demonstrēt, ka reformatori nav ne ķeceri, ne šķeltnieki, jo nemāca neko citu, ko katoliskā baznīca ir mācījusi visos laikos:

„Mūsu sirdsapziņa šajā jautājumā ir tīra, jo mēs zinām, ka mūsu ticības apliecība ir patiesa, dievbijīga un katoliska.“ (Ap.XIV:3)

Viņi tikai vēlas attīrīt baznīcu no cilvēcīgiem jaunievedumiem, kas ir pretrunā Bībeles vēstij. Jā, tādos jautājumos nevar būt kompromisu vai neskaidrību. Galvenos no tiem jau minēju „Šmalkaldes artikulu“ sakarā. Taču, runājot par vispārcilvēciskiem morāles jautājumiem, viedokļi bieži sakritīs ne tikai protestantiem un katoļiem, bet arī ar pareizticīgajiem, ebrejiem, musulmaņiem, pagāniem un pat ateistiem.

„vairs nav izvēles iespēju...“

Ar to acīmredzot ir gribēts pateikt, ka Latvijas luterāņu baznīca ir varmācīgi unificēta ārējā greznībā un ir tik monolīta „katoļu rituālos“, ka luterāņu cilvēkam vairs nav kur savu protestanta dūšu piesiet. Nekas nav tālāk no patiesības. Ceremoniālā greznība, par ko Dr.Cālītis runā, ne tuvu nav Latvijas luterāņu ikdiena. Tāda ir sastopama, taču katedrālēs, parasti lielajos svētkos – tas nozīmē, pāris reizes gadā. Nu, varbūt vēl šur vai tur, kur ir piemērots dievnams un liturģijā ieinteresēts mācītājs. Vēl retu reizi īpašos dievkalpojumos, piemēram iesvētot bīskapus. Bet caurmērā mūsu baznīcā dievkalpojumi ir tikpat grezni vai vienkārši, kādi tie allaž bijuši. To katrs varēja redzēt pats, noskatoties beidzamajās svētdienās dievkalpojumu pārraides.

Izvēles iespēja nav atņemta, gluži otrādi, tā ir radīta. Kad bija tikai viens dievkalpojuma veids un viens mācītāja tērps, tad gan nebija izvēles iespēju. Tieši tagad draudzes var izvēlēties, pēc kuras no pieņemtajām kārtībām turēt dievkalpojumu, un mācītājs var izvēlēties, ko vilkt mugurā. No Torņakalna līdz Biķerniekiem jūs atradīsit veselu spektru dažādu izvēļu un vēl vairāk ceļa gabalā no Liepājas līdz Daugavpilij. Esmu novērojis, ka lielākā daļa draudžu dievkalpojumus joprojām notur pēc vecās „Latvijas laiku“ kārtības, šur tur pat ar visu „mums tāds žēlīgs rādās“ un „viss ienaids jau pagalam“. Arī melnais talārs nekur nav zudis. Ir gan cita problēma: dažus ļaudis tāda izvēles iespēja apbēdina un kaitina. Tas ir jūtams arī Dr. Cālīša rakstā. Tomēr luterāņiem nevajadzētu ļaut sev nolaupīt brīvību, kāda ir  nostiprināta citā svarīgā reformācijas dokumentā – Konkordijas formulā:

"Mēs ticam un mācām, ka Dieva draudzei katrā vietā, katrā laikā atbilstoši apstākļiem ir vara mainīt ceremonijas tā, kā tas Dieva draudzei būtu visderīgāk un celsmīgāk." (Ep.X:4)

un

„Mēs noraidām un nosodām arī to, ka šādas adiaforas lietas tiek atceltas, tā, it kā tās nebūtu lietojamas Dieva draudzē brīvi, katrā laikā un vietā atbilstoši apstākļiem, tā kā tas baznicai kristīgā brīvībā, lietojot vienu vai vairākas no tām, ir visnoderīgāk.“ (PD.X:5)

Tiek prasīts tikai tas, lai ceremonijas būtu saturiski pamatotas, nevis ārišķīga māžošanās, un lai tās neradītu iespaidu, ka mēs piekrītam mācībām, ko luterāņu baznīca neatzīst.

„Visa vara baznīcā pārgājusi triju cilvēku rokās...“

Latvijas luteriskā baznīca ir dibināta ar „sinodāli episkopālu iekārtu“. Tas nozīmē, ka sava daļa pilnvaru ir demokrātiskiem orgāniem – sinodei, virsvaldei, dažādām sapulcēm, un sava daļa garīdznieku hierarhijai – mācītājiem, prāvestiem, bīskapiem. Par to, kādiem jābūt pilnvaru samēriem, ir diskutēts jau pirms kara un tiek diskutēts joprojām. Taču, runājot par faktiem, visa vara baznīcā nepieder trim cilvēkiem, ar ko acīmredzot ir domāta Bīskapu kolēģija. Augstākais lēmējorgāns joprojām ir sinode. Praktiski visus lēmumus pieņem koleģiāli – sinode, virsvalde, kapituls, atbilstoši satversmei iesaistot mācītāju konferenci, iecirkņu konventus utt.. Pretēji apgalvotajam, tieši tagad prāvesti patiešām ir iesaistīti baznīcas vadīšanā un kapitulā ne reizi vien ir pārbalsojuši bīskapus. Taisnība – ir ievēlēti vēl divi bīskapi un teikšana, kas līdz šim bija viena arhibīskapa rokās, tagad ir sadalīta koleģiāli trim bīskapiem, bet ja to sauc par centralizāciju, tad es laikam nezinu, ko šis vārds nozīmē. Arī Luters nebija pret bīskapu kolēģijām, jo Šmalkaldes artikulos raksta:

„Baznīca nekad nevar tikt labāk pārvaldīta un saglabāta kā tad, ja mēs visi dzīvojam Kristus kā vienas galvas pakļautībā un visi bīskapi, līdzīgi pēc amata (ja arī tie nebūtu līdzīgi pēc savām dāvanām) , cītīgi turas kopā vienotā mācībā, ticībā, sakramentos, lūgšanās, mīlestības darbos, utt.“ (IV,9)

“Un arī te ir katoļu sistēmas pielāgošana luterāņiem…”

Pašreizējā LELB satversme ir veidota nevis pielāgojot katoļu sistēmu, bet pēc Zviedrijas luterāņu baznīcas parauga, sākuma posmā piedaloties pat Zviedru baznīcas juristiem. Tas nebija nejauši.  Arī 20. gadsimta sākumā, kad līdz ar jauno Latvijas valsti no luterāņu draudzēm tika veidota Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca, mūsu dibinātāji tēvi priekšzīmi ņēma no zviedru luterāņiem. Sākumam izveidoja vienu diecēzi ar vienu bīskapu, bet padomā jau bija vairāku diecēžu veidošana. To aizkavēja Ulmaņa apvērsums, pēc kura sinode vairs nevarēja sapulcēties, un padomju okupācija, kad par to vairs nebija runas. Tomēr baznīcas vēstures zinātājs profesors R.Feldmanis nebeidza uz to mudināt. Izveidojot diecēzes, mūsu baznīca ir pabeigusi jau sen iecerēto.

“Katoļiem tāda administrācija bijusi no laika gala, luterāņiem – pilnīgi no jauna.”

Tas ir pilnīgi aplams apgalvojums. Pirmkārt, jāatceras, ka reformatoriem nebija nolūka mainīt baznīcas pārvaldi. Filips Melanhtons raksta:

“Mēs nopietni vēlamies saglabāt baznīcas pārvaldi un bīskapu amatu, kaut arī tie ir cilvēku ieviesti. Mēs zinām, ka baznīctēviem bija labi un pamatoti iemesli iedibināt garīgo disciplīnu draudzē, kas aprakstīta senajos kanonos. …  Mēs šeit no jauna gribam apliecināt savu vēlmi saglabāt baznīcas un kanonisko pārvaldi... Mūsu dziļākā vēlēšanās bija to paturēt.” (Ap.XIV:1,5)

Vārdos izteikto reformatori centās īstenot arī darbos. Sākumā luterāņu baznīcu mēģināja veidot, turpinot esošo kārtību, tikai ieceļot par bīskapiem evaņģēliskus vīrus, vai arī mēģinot esošos dabūt savā pusē. Vācijā tas īsti neizdevās, jo “bīskapi ir spieduši mūsu priesterus noraidīt un nosodīt to mācību, ko mēs apliecinām”, raksta Melanhtons. “Vecā stila” bīskapi nevēlējās reformācijas pusē pārgājušajās zemēs iesvētīt jaunus. Vācijā bīskapi vienlaicīgi bija arī savu valstu valdnieki, tādēļ šo amata nosaukumu luterāņiem lietot bija liegts. Tad viņi grieķu cilmes vārdu “bīskaps” pārtulkoja latīniski – “superintendents”, taču amats lielā mērā palika tas pats. Kas reformācijai neizdevās Vācijā, izdevās Zviedrijā. Tur saglabājās gan bīskapi apustuliskajā pēctecībā, gan diecēzes. Zviedru luterāņiem “tāda administrācija” nav nekas “pilnīgi no jauna”. Viņiem citas nekad nav bijis, tāpat kā daudzām luterāņu baznīcām pasaulē. Kā jau minēju, zviedru modelis kalpoja par priekšzīmi, veidojot Latvijas luterāņu baznīcu 20. gadsimta sākumā un arī vēlāk.

No luteriskā viedokļa pārvaldes modelis nepieder būtiskajām baznīcas pazīmēm. Katra baznīca to var veidot tā, kā uzskata par lietderīgu, un palikt luteriska. Karstais jautājums reformatoriem bija pāvesta pretenzija uz dievišķām tiesībām būt par visas kristietības galvu un par valdnieku pāri visiem bīskapiem un ķēniņiem. Taču pat par to Filips Melanhtons saka, parakstot Šmalkaldes artikulus:

“Par pāvestu es domāju: ja viņš atļautu sludināt Evaņģēliju, tad miera un to kristiešu, kas atrodas viņa pakļautībā un tajā varētu arī palikt, vispārējas vienprātības labad arī mēs no savas puses varētu atzīt, ka pēc cilvēku iedibinātiem likumiem viņam var būt vara pār bīskapiem, kas jau viņam tāpat ir.”

Tas liecina par samērā brīvu pieeju pārvaldes modeļa izvēlei. Tādēļ pasaulē ir sastopamas luterāņu baznīcas ar visdažādāko iekārtu, no tīri episkopālām (bīskapu vadītām) līdz pilnīgi kongregacionālām (katra draudze par sevi). Pieņēmums, ka ir kāda noteikta, luteriska baznīcas administrācija, ir principā kļūdains. Taču var sacīt, ka mēs Latvijas luterāņu baznīcā esam visai tuvu sekojuši luteriskajās apliecībās izteiktajām reformatoru vēlmēm.

Noslēgumam...

Apustulis Pāvils Kristus baznīcu sauc par Kristus ķermeni zemes virsū. Katra šķelšanās kristiešu starpā ir ievainojums Kristus miesā. Pats Jēzus lūdza Dievu par saviem mācekļiem: “Lai visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, manī un es tevī, lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis.” (Jņ.17:21) Ekumeniskais process ir ļoti nozīmīgs, nopietns un sarežģīts teoloģisks darbs. Tas ir globāls un atklāts process, kurā piedalās arī Latvijas luterāņu un katoļu baznīcas. Tādēļ baznīcas vienības tēmu nevajadzētu banalizēt. Nedz reformācija bija sadzīvisks strīds par ceremonijām un tērpiem, nedz baznīcām ir iespējams apvienoties, balstoties uz ārējām līdzībām. Tāpat kā ar tērpiem vai ceremonijām nav iespējams nodrošināt luterisku identitāti. Īsts protestantisms necentīsies cilvēku sirdsapziņu par jaunu iejūgt ārišķību jūgā, pat ne melna talāra vai reducētas liturģijas izskatā. 

No eksperta, kas izsaka viedokli par luterismu vai ekumenismu, tiešām gribētos sagaidīt godīgu, profesionālu un akadēmisku spriedumu. Sodīšanās par netīru bļodu vai nenotikušu apvienošanos labāk lai paliek studentu kopmītnēm. [1]

[1] Šeit un virsrakstā teiktais ir saistīts ar raksta tapšanas laikā populāru YouTube video. Studentu kopmītnē bija izcēlies strīds, kura gaitā viens no strīdniekiem ļoti emocionāli jautā: "kāpēc.. trīs reizes nedēļā ... bļoda ir netīra?!"

Šo interviju žurnāls “Sestdiena” man lūdza sakarā ar to, ka janvārī apritēja 20 gadu, kopš mūsu baznīcas sinode mani izraudzīja Arhibīskapa amatam. Lasot šo interviju, var rasties iespaids, ka divdesmit gadi pagājuši episkā cīņā pret liberālismu, homoseksuālismu un sieviešu ordināciju. Īstenībā  daudz nozīmīgāks darbs ir bijusi diakonijas attīstība, baznīcas un valsts attiecību veidošana, teoloģisko mācību iestāžu – Lutera akadēmijas un Sv.Gregora skolas dibināšana un uzturēšana, baznīcas vadības ikdienas pienākumi, sludināšana, mācīšana, sakramentu pasniegšana, draudžu apmeklēšana, ikdienas sarunas ar cilvēkiem. Tāpat arī starptautiskajā un ekumeniskajā jomā – darbošanās Pasaules Luterāņu Federācijas padomē un Projektu komitejā, Starptautiskajā luterāņu padomē un divpusējās attiecībās gan ar luterāņu, gan citu konfesiju baznīcām. Tomēr intervijās nākas atbildēt uz tādiem jautājumiem, kādus uzdod un šajā reizē “Sestdienas” žurnālistu Ģirtu Kasparānu atkal vairāk interesēja “karstie” punkti. Saruna bija interesanta un lūk, kas galā iznāca. :-)

Latvijas lielāko kristīgo konfesiju līderi nav vairījušies paust savu viedokli par sabiedriski politiskiem jautājumiem. Jūsuprāt, kur velkama robeža starp viedokļa paušanu un politikas ietekmēšanu? Piemēram, vai esat gatavs iesaistīties diskusijās par šobrīd aktuālo eiro ieviešanu?

Baznīcai jābūt šķirtai no valsts, arī es tā domāju, bet tas nenozīmē, ka Baznīcai jābūt izolētai no sabiedriskiem procesiem. Tas nenozīmē neko vairāk kā to, ka Latvijā nav valsts baznīcas vai oficiālās reliģijas. Baznīca drīkst ietekmēt arī politiskās norises, taču tai jāspēj labi izvērtēt, kādos gadījumos to darīt un kā. Manuprāt baznīcai nav jāiesaistās politikā, aģitējot vēlēšanās par kādu partiju, taču mēs varam atbalstīt labus mērķus vai kritizēt sliktus darbus. Jāapzinās arī, par ko esam kompetenti izteikties un par ko ne. Es, piemēram, neņemos izteikt viedokli par eiro ieviešanu, jo šajā jomā man nav ne zināšanu, ne atklāsmes no Dieva.

Biežāk izskanējis jūsu viedoklis par dažādiem sociāliem jautājumiem, piemēram, abortiem vai viendzimuma laulībām. Vai šajos jautājumos baznīcai ir lielāka komptence? Daudzas sievietes teiktu, ka jūs kā vīrietis neesat tiesīgs spriest par abortiem.

Nedomāju, ka esmu par abortiem vai homoseksuālismu izteicies biežāk, nekā par citiem sociāliem jautājumiem. Tas tikai ir piesaistījis vairāk uzmanības. Bet tā ir aplamība, teikt, ka aborts attiecas tikai uz sievieti. Ja bērns ir tikai sievietes darīšana, kādēļ no vīrieša prasa alimentus? Kopš alu laikmeta aizstāvēt bērna dzīvību ir viena no vīrieša pamatmisijām. Jautājumi par dzīvību un nāvi, par ģimeni, par sabiedrības morāli tieši ir mūsu “profesionālais lauciņš”. Skaidrs, ka baznīca par to izsakās biežāk nekā par kodolenerģiju.

Tomēr arī kristiešiem ir ļoti dažādi viedokļi par morāles un ētikas jautājumiem. Piemēram, Ziemeļvalstu luterāņu baznīcas atļāvušās svētīt arī viendzimuma laulības. Vai kaut kas tāds būtu iedomājams Latvijā?

Ziemeļvalstu luterāņu baznīcas ar to ir aizgājušas maldos. Jebkura normāla baznīca par savas dzīves un mācības pamatu atzīst Bībeli. Bībelē homoseksuāla aktivitāte ir skaidros vārdos nosaukta par grēku. Jā, grēks ir dzīves realitāte, arī baznīca ir pilna ar grēciniekiem. Taču katra normāla baznīca arī aicina grēkus nožēlot un no tiem atgriezties. Ja baznīca sāk grēkus svētīt, tā ir “aizgājusi pa pieskari”. Tādēļ arī attiecības ar Ziemeļvalstu kolēģiem mums ir stipri apsīkušas. Viena dzimuma pāru svētīšana šķeļ baznīcu visā pasaulē. Tas nav aiz naida pret homoseksuāliem cilvēkiem, bet tādēļ, ka šajā jautājumā iezīmējas robeža starp “veco” ticību, kas vēlas pakļauties Svētajiem Rakstiem kā Dieva autoritātei, un “jauno ticību”, ko varbūt iedvesmo postmodernā neticība objektīvai patiesībai, pat ja tā ir izteikta Bībelē. Būtībā tā ir plaisa starp diviem domāšanas modeļiem, divām ticības sistēmām.

Pašlaik mēs redzam, ka daudzi Latvijas kristieši tā sauktās «Rietumu vērtības» uztver kā draudu, jo raizējas, ka Rietumu dzīvesveida propaganda izraisa morāles pagrimumu. Vai tas nav zināms paradokss, jo bez Rietumu ietekmes mums Latvijā nebūtu arī kristietības un luteriskās baznīcas?

Nedomāju, ka kristieši iebilst pret Rietumu vērtībām kopumā. Rietumos ir daudz labu vērtību, kas nāk no Bībeles.  Piemēram, cieņa pret cilvēktiesībām un ideja par līdztiesību nāk no bibliskā priekšstata, ka visi esam vienlīdz radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Baznīca varbūt viskrasāk izjuta pāreju no padomju totalitārisma uz Rietumu brīvību. Mēs to protam novērtēt. Taču apustulis Pāvils teica – viss man ir atļauts, bet ne viss man der. “Rietumu vērtības” ir kā debesu valstība, ko Jēzus salīdzināja ar zvejnieka tīklu: tajā ir gan labās, gan puvušās zivis. Mēs cenšames labās paturēt un puvušās izmest.  Par draudu es uztveru piespiešanas metodes, lai neļautu mums tās zivis izšķirot pašiem. Kad ārvalstu vēstnieki maršē pa Rīgas centru praidā vai atbalsta šeit “eiropraida” sarīkošanu, tā savā ziņā ir vēršanās pret demokrātiju (tautvaldību), jo liek Latvijas politiķiem vairāk rēķināties ar citu valstu administrācijām nekā ar savu tautu. Dažreiz pamudinājums no ārpuses var būt uz kaut ko labu, taču, ja tas mūs stumj tuvāk nāves civilizācijai, tas noteikti ir drauds.

Katoļu pāvests Benedikts XVI arī nereti kritizējis mūsdienu pasaules «morālo relatīvismu», saskaņā ar kuru nav iespējams atšķirt labo no ļaunā.

Pāvests var likties vecmodīgs un morālais relatīvisms - pievilcīgs. Vai nav kruti, ja es pats varu izvēlēties, kas ir labs vai ļauns un neviens man nedrīkst uzspiest savas vērtības? Taču tas darbojas tikai tik ilgi, kamēr cilvēki kaut vai aiz inerces ievēro tos pašus desmit baušļus. Kad kāds izvēlas tādu morāli, pēc kuras ir labi ietriekt lidmašīnu augstceltnē, tas vairs nav cool. Pēkšņi visi aptver, ka labajam un ļaunajam ir arī objektīvas mērauklas. Labi, neargumentēsim ar ekstrēmiem, bet mēs taču redzam kā noveco un zaudē dzīvības spēku Eiropas sabiedrība, tai skaitā Latvija. Morālais relatīvisms izaug no tā, ka cilvēks  grib brīvību rēķināties tikai ar sevi. Zūd motivācija solidaritātei, kopīgai rīcībai.  Tāda vide nav labvēlīga dzīvībai. Mūsu misionāri nesen aizbrauca uz Indiju; viņi stāsta, ka ir neparasta sajūta dzīvot zemē, kur puse cilvēku ir jaunāka par 16 gadiem. Kā ir mums? Labi, ja divi bērni ģimenē.

Raugoties globālā mērogā, tā būtu katastrofa, ja katram pasaules iedzīvotājam būtu trīs bērni, jo mūsu planētas resursi neizturētu arvien straujāku iedzīvotāju skaita pieaugumu. Nedod Dievs, visa pasaule sāktu ievērot mākslīgo pretapaugļošanās līdzekļu aizliegumu, kas noteikts katoļu baznīcas doktrīnā...

Lai par to raizējas indieši un ķīnieši, kur tā ir problēma. Mums Latvijā ļoti derētu vairāk bērnu, citādi drīz nebūs, kas pelna mums pensiju un runā latviski. Luterāņi nav pret kontracepciju principā, tikai pret tādu, kas faktiski nozīmē agrīnu abortu.  Bet starp dzimstību un vērtībām ir tiešs sakars. BBC klausījos par kādu Japānā veiktu pētījumu: jo vairāk japāņu sieviešu pieņem Rietumu dzīvesveidu, jo mazāka ir dzimstība.

Kāds tad ir risinājums? Atgriezties pie XIX gadsimta uzskatiem par sievietes lomu sabiedrībā, tradicionālās kombinācijas Kinder, Küche, Kirche (bērni, virtuve, baznīca)?

Vēl bija arī Kleider – drēbes. Šo KKK bieži piesauc kā sinonīmu tumsonībai un atpalicībai, taču padomāsim, kāda ģimene ir bez bērniem, bez kopīgām maltītēm, bez kopīga garīguma? Būtu tikai pareizi, ja cilvēki labprāt rēķinātos, ka 15-20 gadus no dzīves vajadzēs veltīt bērnu radīšanai un audzināšanai. Protams, to nevar pieprasīt tikai no sievietes, vajag meklēt līdzsvaru. Taču, ja viens no vecākiem tiešām veltī dzīvi ģimenei uz savas izaugsmes un karjeras rēķina, tad ir svarīgi, ka otrs viņu pēc tam neuzmet, bet, kā baznīcas laulības solījumā: “apņemos tevi mīlēt un cienīt, nedz no tevis nedz novērsties, nedz šķirties, kamēr pats Dievs mūs šķirs laicīgā nāvē.” Vecmodīgi, bet labi. Kristīgu vērtību kompleksa iedzīvināšana būtu ļoti veselīga latviešu tautas dzīvībai.

Tomēr mēs redzam, ka kristīgās vērtības zaudē konkurences cīņā ar citiem uzskatiem, reliģijas loma mūsdienu sabiedrībā ir daudz mazāka. Jūsuprāt, kādi ir cēloņi un vai to iespējams apturēt?

Par sarūkošo reliģijas lomu nav iemesla runāt triumfējošā noskaņā. Kristus teica: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” Kad nogrima “Titāniks”, glābšanas laivās iekļuva salīdzinoši maz pasažieru. Lielākā daļa palika aiz borta. Diez vai skaitliskais pārsvars vairoja viņu labsajūtu. Bet par iemesliem – vai esat ievērojis, cik viegli lauki aizaug ar latvāņiem un cik grūti tam ir pretoties? Pēc otrā termodinamikas likuma, visam ir tieksme noārdīties, nonākt haosā. Būt kristietim nozīmē izrauties no vispārējās sairšanas tendences. Tas prasa nopietnu garīgu piepūli un daudzi tam nav gatavi.

Vai pirms 100 gadiem bija gatavāki? Vai arī svētdienā uz baznīcu gāja ieraduma dēļ, pēc principa «visi iet, tad es arī»?

Jums taisnība, pirms simt vai piecsimt gadiem ārēju stimulu uz kristīgu dzīvi bija daudz vairāk. Viduslaikos valdīja uzskats, ka Dievs ir patiesība. Garīdznieki šo patiesību izskaidroja tautai. Dzīves centrā bija katedrāle no kuras nāca atziņa par labo un ļauno. Šodien valdošā atziņa ir, ka patiesības nav. Dzīves centrā ir tirgus, kura uzdevumā jaunie priesteri – dažādi eksperti – neesošo patiesību skaidro atbilstoši tam, ko kurā brīdī vajag panākt ietekmīgiem tirgus dalībniekiem. Patiesība ir tas, kas varenajiem nes peļņu vai ietekmi. Reliģija šādai sistēmai ir nevēlams šķērslis.

Varbūt mūsdienu cilvēka dzīve vienkārši kļuvusi pārāk laba un ērta, jo nav noslēpums, ka pie Dieva cilvēki parasti vēršas grūtā brīdī, nevis tad, kad klājas labi? Ja vēders ir pilns, Dieva jautājums vairs nav tik aktuāls.

Man tiešām ir nācies sastapt tikai divus cilvēkus, kas pie ticības Dievam nonākuši, prātojot par jautājumu: «Kādēļ man dzīvē tik labi klājas?» Kamēr cilvēks dzīvo komfortā, viņš nav sevišķi motivēts kaut ko mainīt. Taču tas vairāk attiecas uz Eiropu; pasaule kopumā kļūst arvien reliģiozāka. Kristietības centrs ir aizvirzījies no mūsu pasaules daļas; šobrīd lielākais kristiešu skaita pieaugums vērojams Āzijā un Āfrikā. Tur neviens nesūdzas, ka baznīcas kļūst tukšākas.  Tā ir Eiropa, kas ar savu individuālisma kultu zaudē gan reliģiju, gan dzīvotspēju. Tautas noveco un izčākst. Vajadzētu saprast, ka Eiropu savulaik par varenāko civilizāciju padarīja kristietība. Daba necieš tukšumu arī reliģijas jomā. Ja zaudēsim kristīgo identitāti, ar laiku mūs pārņems vitālākas civilizācijas, piemēram, islāms.

Vai islāms, jūsuprāt, uzskatāms par draudu?

Nedomāju, ka islāms apdraud kristīgo ticību, jo kristieši dzīvo arī Afganistānā, Irākā un citās musulmaņu valstīs. Atceros, kā bija būt kristietim padomju laikā – laba deva adrenalīna. Taču, ja islāms pārņemtu Latvijas teritoriju un šeit ieviestu stingrus šariata likumus, mēs zaudētu savu dzīvesveidu. No latviskuma nepaliktu ne miņas.

Tikpat labi dievturi varētu teikt, ka XIII gadsimtā šeit ienāca kristieši, iznīcināja iepriekšējo kārtību un uzspieda mums savus tikumus. Tad jau islāma kundzība būtu tikai jauna stadija Latvijas vēsturē...

Droši vien. Tikai jautājums, vai mēs to gribam?

Luteriskā baznīca savulaik dzima kā protests pret iepriekšējo sistēmu. Vai luterāņu baznīcā vēl ir saglabājies protesta gars? Tagad vairāk rodas iespaids, ka baznīca ir konservatīva, vērsta uz agrāko tradīciju saglabāšanu.

Latīņu valodā protestare nozīmē «liecināt par» nevis strīdēties pret. Arī mēs neesam pret, bet par – par skaidru, evaņģēlisku ticību. Re-formācija nozīmē formas atjaunošanu tam, kas bijis deformēts. Var teikt, ka luteriskā reformācija bija drīzāk reakcionāra nekā revolucionāra. Tās mērķis bija izmēzt cilvēcīgos jaunievedumus, piemēram, grēkatlaižu tirgošanu par naudu, un saukt baznīcu atpakaļ pie senajām apustuļu saknēm. Reformatoru mērķis nebija izstāties no Rietumu baznīcas un radīt jaunu, pareizāku baznīcu. Viņi neatšķēlās, viņus izslēdza, bet viņi aizstāvējās, protestējot – jeb liecinot par to, ka mēs nemācām neko citu, ko vienmēr ir mācījusi īstenā baznīca, mēs gribam saglabāt senās tradīcijas, ceremonijas, seno baznīcas kārtību, bet mēs nevaram pieņemt to, ko cilvēki no jauna ieveduši, atkāpjoties no Svētajiem Rakstiem. To pašu Luters teiktu par daudziem mūsdienu jaunievedumiem.

Drīz apritēs 500 gadu kopš Mārtiņš Luters pienagloja savas tēzes pie Vitenbergas baznīcas durvīm. Cik daudz mūsdienu luteriskā baznīca ir saglabājusi no Lutera mantojuma?

Pēc definīcijas “luterisks” nozīmē uzticīgs Bībelei un luteriskajām ticības apliecībām jeb Bībeles skaidrojumiem, kas ir apkopoti t.s. “Vienprātības grāmatā”. Tur nav nekā par melnajiem talāriem, vīraku, dievkalpojumu vienkāršību vai tamlīdzīgām lietām, pēc kā ir populāri spriest par luterismu. Centrālais jautājums ir par to, kā grēcīgais cilvēks tiek attaisnots Dieva tiesā, jeb kas ir vajadzīgs, lai izglābtu dvēseli mūžīgai dzīvībai. Drusku vienkāršoti sakot, mūsdienās ir luterāņi, kas vairāk vai mazāk strikti turas pie Bībeles un luteriskajām apliecībām. Tās mēdz saukt par konfesionālām baznīcām. Ir arī tādi luterāņi, kas uzskata, ka vajadzība būt laikmetīgiem un kontekstuāliem ir tik liela, ka drīkstam koriģēt Bībeles un reformatoru mācības atbilstoši mūsdienu domāšanas veidam. Latvijas luteriskā baznīca noteikti pieskaitāma pie konfesionālo baznīcu grupas, kaut gan cenšamies būt arī veselīgi kontekstuāli.

Vai baznīcai vajadzētu turēties pie tradicionālās liturģijas, vai arī nepieciešams «modernizēties», ieviešot mūsdienu cilvēkam tuvākas formas, piemēram, mūsdienu mūziku dievkalpojumu laikā?

Nemaināma ir tikai vēsts, ko esam saņēmuši no Kristus: Katrs cilvēks ir grēcinieks nevis tādēļ, ka grēko, bet gan grēko tādēļ, ka pēc dabas ir grēcinieks. Grēka alga ir nāve un elle, bet bezgrēcīgais Kristus, nāvi nepelnījis, mira pie krusta mūsu vietā, lai izpirktu no pazudināšanas tos, kas viņam tic. Tiem viņš bez nopelna dāvina savu svētumu un mūžīgo dzīvi. To mēs nevaram mainīt. Tāpat arī Dieva baušļus un citus principus, ko Kristus uzdevis mācīt. Pasaule bieži gaida, ka baznīca savu mācību, pielāgos sabiedrības ik brīža idejām. To mēs nevaram darīt. Tad mēs nodotu savu Kungu un pakļautu briesmām cilvēku dvēseles. Dievkalpojuma ārējās formas mainīt var, tikai jāskatās, cik tas ir lietderīgi. Popkultūras ienākšana baznīcā ir iespējama; arī pats Luters ņēma populāras tautas melodijas un pielika klāt kristīgu tekstu. Taču ar to jābūt uzmanīgiem. Arī tradīcijai ir liela nozīme. Piemēram, ja jums piedāvātu automašīnu un liktu izvēlēties starp divām markām – Volvo vai Mahindra. Kuru jūs ņemtu?

Droši vien Volvo. Par tādu Mahindra neko neesmu dzirdējis.

Tieši tā. Volvo ir vēsture, tradīcija, zīmols. Mahindra ir Indijā populāra automašīnu marka, bet mēs par to neko nezinām. Kristus aicināja apustuļus, tie ar roku uzlikšanu iesvētīja savus pēctečus, bīskapus. Tie savukārt nākošos bīskapus. Es esmu iesvētīts par bīskapu nepārtrauktā pēctecībā no pašiem Kristus apustuļiem un mācu to pašu ko viņi. To pašu, ko reformatori. Tas ir uzticams un pārbaudāms zīmols. Mūsu dievkalpojumam ir noteikta izcelsme un tradīcijas; rituāls un teksti ir noslīpēti gadsimtu gaitā. Baha mūzikai ir kvalitāte, pat ja tā nesapulcina tik daudz klausītāju kā Lady Gaga. Tomēr godīgi jāatzīst, ka šobrīd mēs pat nespētu plaši izmantot modernās formas, jo neesam pacentušies sasniegt izcilību popmūzikas laukā. Tur Aleksejs Ļeģajevs mūs pārpēj jebkurā nedēļas dienā. To varam no viņa mācīties.

Ko domājat par tādām kustībām kā Ļedajeva vadītā Jaunā paaudze, kas uz tradicionālo konfesiju fona izceļas ar alternatīvu piedāvājumu? Vai viņi vispār uzskatāmi par kristiešiem?

Protams, viņi ir kristieši. Man būtu grūtāk sadarboties ar tādām reliģiskām kopām kā Jehovas liecinieki vai mormoņi, kam jau mācības pamatos ir citi avoti, ne tikai Bībele. Jaunā paaudze apliecina Dieva vārdu un Kristus centrālo lomu. Protams, es nepiekrītu visam, ko dažādas jaunās kustības māca, piemēram, Labklājības evaņģēliju: ja pietiekami stipri ticēsi, tad būsi bagāts, vesels un veiksmīgs. Kristiešiem tas nekur nav apsolīts. Jēzus bija veiksmīgs savā misijā, taču nebija ne karjerists, ne bagāts, ne labklājīgs. Bet labāk, lai cilvēki apmeklē viņu dievkalpojumus, nekā kaut kur aiz stūra smēķē zālīti.

Jūs esat mēģinājis tuvināties arī ar katoļu baznīcu, uz ko daļa luterāņu raugās ar aizdomām. Vai tas neprasīs pārāk lielus kompromisus?

Luterisma centrālais teoloģiskais dokuments ir Augsburgas ticības apliecība. Tās priekšvārdā ir teikts, ar kādu mērķi tā ir sarakstīta: "lai ar ticības jautājumiem saistītos dažādo pušu viedokļus un izteikumus varētu savā starpā mīlestībā, lēnprātībā un laipnībā abpusēji uzklausīt, apdomāt un apspriest, lai ... atgrieztos pie vienas vienkāršas patiesības un kristīgas vienprātības, lai mēs turpmāk varētu aptvert, paturēt un atbalstīt vienu patieso reliģiju." Baznīcas vienotība uz Bībeles un apustuļu pamata ir luteriskās reformācijas mērķis. Īstenībā būt luterānim nozīmē arī būt ekumeniskam. Dialogs starp luterāņiem un katoļiem pasaulē notiek jau desmitiem gadu. Ir parakstīti kopīgi dokumenti, tiek gatavoti jauni. Tas ir nopietns, atklāts un globāls process. Latvijas baznīca ir šī dialoga daļa. Tādas ziņas kā viņgad De facto par Latvijas luterāņu baznīcas pievienošanos katoļiem pelna „Zelta aveni“ par kuriozāko paziņojumu LTV vēsturē. Tā lietas vienkārši nenotiek.

Nesen publicētā jaunā Bībeles tulkojuma sagatavošanu koordinēja mācītājs Juris Cālītis, kurš savulaik izslēgts no LELB. Līdzīgi notika ar Māri Santu. Kāda būtu jūsu atbilde kritiķiem, kas jums pārmet nevēlēšanos pieņemt atšķirīgus uzskatus?

Arī man ir žēl, ka mums nācās šķrties no Jura Cālīša. Viņš ir patīkams un gudrs vīrs un dara lielisku darbu ar bērniem “Zvanniekos”. Tomēr baznīcai ir sava iekšējā kārtība. Mūsu sinode ir lēmusi, ka neviens nevar ieņemt amatu, ja svētī viendzimuma savienības vai māca, ka homoseksuāla kopdzīve ir pieņemama alternatīva vīrieša un sievietes laulībai. Gan Juris Cālītis, gan Māris Sants apzināti gāja pret šo likumu. Sekas bija iepriekš paredzamas. Un tad vēl tā piedalīšanās mūnistu vīna ceremonijā. San Mjang Mūns māca, ka Jēzus “izgāza” savu misiju, tādēļ Dievs Jēzus vietā sūtīja citu mesiju – pašu Mūnu. Piedalīties vīna ceremonijā nozīmē atzīt Mūnu par Kungu un Jēzu par lūzeri. Tie vairs nav atšķirīgi uzskati, tā ir cita reliģija. Uzskatu dažādība var būt, bet tik ilgi, kamēr paliekam uz kopīga pamata. Ja jūs būtu piedalījies mūsu mācītāju konferencēs, tad redzētu, ka neviens netiek vajāts par atšķirīgiem uzskatiem vai pat skarbu kritiku.

Ko tad jūs ieteiktu darīt cilvēkiem, kas izjūt homoseksuālas tieksmes? Vispār atturēties no seksuālās dzīves, vai arī mēģināt «izārstēties» un atrast pretējā dzimuma partneri?

Es viņiem teiktu: “Welcome to the club!” Dievam jūs esat tikpat mīļi, kā mēs visi pārējie grēcinieki. Mēs visi cīnāmies ar savām grēcīgajām tieksmēm. Krītam un ceļamies augšā visa mūža garumā. Nožēlojam grēkus un ticam uz Kristu. Pūlamies ar Dieva palīgu izlabot savu dzīvi. Ir liecības, ka ticība ir palīdzējusi homoseksuāļiem mainīt savu orientāciju. Ja arī ne, tad, saskaņā ar pirmo no Lutera tēzēm, cīnīties ar grēku ir visa kristieša dzīve. Taču vēlēšanās savam grēkam saņemt Dieva svētību un baznīcas akceptu, samaitā gan baznīcu, gan paša dvēseli. Tas arī atver galu nepārredzamam maisam. Attaisnojumus, ko lieto, lai leģitimētu vai pat svētītu homoseksuālu dzīvesveidu, tikpat labi var attiecināt uz pedofīliem. Galu galā, arī pedofīli neizvēlas savu orientāciju, bet ir tādi piedzimuši.

Pedofili seksuāli izmanto nepilngadīgus bērnus. Tas, ko guļamistabā dara pieauguši geji vai lezbietes, ir viņu pašu darīšana.

Tas ir mūsu šī brīža pieņēmums. Antīkajā sabiedrībā teica, ka tas, ko pedofīls dara savā guļamistabā ir viņa darīšana. Pavisam nesen arī homoseksuālisms bija kaut kas nosodāms. Masu mediji īsā laikā izmainīja oficiālo uzskatu par homoseksualitāti. Ja neturamies pie Bībeles vadlīnijām, tad, pie attiecīga pasūtījuma un aktīva lobija, tikpat viegli un ātri izmainīs arī uzskatus par pedofiliju, incestu un visu pārējo. Mēs neviens nevaram izvēlēties savas noslieces, bet mūsu atbildība ir tās turēt grožos.

Vai sabiedrības normām vienmēr jāpaliek nemainīgām? Pirms pusgadsimta Amerikā melnādainais nedrīkstēja precēties ar balto; mūsdienās šādu likumu uzskatītu par nosodāmu rasisma izpausmi.

Normas pastāvīgi mainās. Reizēm tām pat vajag mainīties uz labu. Tomēr nav labi mainīt to, ko Dievs ir noteicis ar gudru ziņu. Galu galā, viņš ir mūs radījis, tādēļ pazīst caurcaurēm. Viņš zina, kas mums nāk par labu. Baušļi ir doti cilvēku labklājībai, ne mocīšanai. Ja to ignorējam, tad kaitējam sev un visai sabiedrībai.  Rasu segregācija nav Bībelē pavēlēta. Cilvēki to ieviesa un cilvēki atmeta. Citādi ir ar homoseksuālismu, laulības pārkāpšanu, zagšanu vai melošanu. Šo lietu legalizācija sabiedrībai kaitētu, bet Dievu darītu par nejēgu un meli.

Vai tikmēr, kamēr esat Latvijas luterāņu vadītājs, sieviešu ordinācijas jautājums ir pilnībā noņemts no dienaskārtības?

Tieši pašlaik diskusija ir atjaunojusies, lai gan no negaidītas puses. Divi baznīcas iecirkņi ierosināja ierakstīt baznīcas satversmē, ka ordinēt drīkst tikai vīriešus. Noteikumi paredz to pārrunāt. Kad kandidēju uz bīskapa amatu, brīdināju, ka sievietes neordinēšu. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ mani vispār ievēlēja. Pieņemu, ka arī tagad šo nostāju atbalsta vairākums mūsu garīdznieku un nedomāju, ka mans pēctecis būs liberālāks par mani. Tā nav sieviešu noniecināšana, viņas dara lielu un vērtīgu kalpošanu daudzās baznīcas darba jomās. Tomēr tā ir no Bībeles gana skaidri secināma pārliecība, pie kā turas gandrīz visas baznīcas Latvijā. Esam par to daudz diskutējuši ar vācu kolēģiem. Domāju, ka mūsu atšķirīgā nostāja tāpat izpauž atšķirību starp “veco” un “jauno” ticību.

Kāds ir jūsu viedoklis par mācītāja Jura Rubeņa praktizēto kristīgo meditāciju? Vai šī prakse ir atbilstoša LELB vadlīnijām?

Man liekas zīmīgi, ka visas vietas viņa rekolekciju namā ir aizņemtas pusgadu uz priekšu. Tātad interese par kristīgo reliģiju  arī Latvijā nekur nav pazudusi. Vienkārši cilvēkus sāk interesēt citi kristietības aspekti. 19. gadsimtā bija cieņā racionāli skaidrojumi un ētiskas pamācības. Tagad cilvēkus daudz vairāk interesē personīgs Dieva piedzīvojums, dvēseles ceļš. No baznīcas gaida līdzgaitniecibu iekšējā izaugsmē. Vai tas ir kas jauns? Īstenībā, nē. Baznīcai gadu simtos par to ir uzkrāts daudz zināšanu un liela pieredze. Tā tikai jāaktualizē un jāliek lietā. Juris Rubenis ir izvēlējies meditācijas skolu, kas vairāk saistās ar tā saukto apofātisko teoloģiju, saskaņā ar kuru Dievs ir neizzināms, tādēļ jāatraisās no visiem priekšstatiem par Viņu. Ir arī citas meditācijas un rekolekciju formas, kuras vadīt esmu mācījies gan es pats, gan arvien vairāk mūsu mācītāju. Katrā ziņā rekolekciju kustībai es redzu labu perspektīvu.

Vai Rubenim nedraud mācītāja Cālīša liktenis?

Juri Rubeni es pazīstu jau 30 gadus; viņš vienmēr ir bijis meklētājs ar plašu skatu, taču nekad nav novērsies no Kristus un ir bijis lojāls savai baznīcai. Amata brāļi viņa jauno kalpošanu tiešām vērtē dažādi. Jautājumu un arī kritikas ir gana daudz, jo tas ir kaut kas visai neierasts luterāņu baznīcai. No otras puses, bieži vien tieši neparastais ir nesis labus augļus. Visvairāk piesardzību izraisa paralēles ar meditāciju Austrumu reliģijās.  Tas nozīmē, ka šīs lietas vēl savā starpā pamatīgi jāizrunā. Taču es gribu uzsvērt kaut ko būtisku: meditācija neatceļ ne baznīcas mācību, ne dievkalpojumus ne citas lūgšanas. Gluži pretēji – katram, kas grib meditēt vajadzētu vēl labāk pārzināt savas baznīcas uzskatus, jo tas ļauj interpretēt meditācijā iegūto pieredzi.  Meditācija arī nerisina jautājumu par dvēseles pestīšanu, bet par cilvēka kristīgu ikdienas dzīvi. Tiem, kas meditē, joprojām ir spēkā tas pats Dieva likums un evaņģēlijs.

Tieslietu ministrijas pārskats pērn vēstīja, ka Latvijā ir vairāk nekā 700 000 luterāņu. Jūsuprāt, vai pie luterāņiem var pieskaitīt arī cilvēkus, kas baznīcā parādās labākajā gadījumā pāris reižu gadā?

Šis skaitlis ir aptuvens, bet arī nav gluži patvaļīgs. Tas ņemts no SKDS pētījuma, cik cilvēku Latvijā sevi atzīst par luterāņiem. Ar precīziem skaitļiem ir grūti, jo 50 padomju gadu laikā kristītos bieži nereģistrēja, mājās slepeni nokristīja un viss. Ir konfesijas, kas savus locekļus nereģistrē vispār, tikai lēš, cik tādu varētu būt. Šajā kontekstā mums nākas nosaukt kādu skaitli. Stingri ņemot, par ticīgu var saukt cilvēku, kas atbilstoši ticībai pieņem lēmumus un izdara savas ikdienas izvēles. Pēc šādas mērauklas luterāņu Latvijā ir daudz mazāk nekā rāda aptaujas. Taču mēs arī nevēlamies būt ekskluzīvs klubs. Mūsu baznīca ir atvērta un pieejama visiem, kas sevi sauc par luterāņiem.

Pirms dažiem gadiem ekonomikas krīze diezgan smagi skāra arī LELB, jums bija nopietnas finansiālās problēmas. Vai šobrīd tās ir atrisinātas?

Mēs tiešām nepratām prognozēt nekustamā īpašuma tirgus sabrukumu. Varbūt varam sevi mierināt, ka  nebijām vienīgie tādi ne Latvijā, ne pasaulē. Īpašumu mums ir diezgan daudz. Redzot, kā to vērtība kāpj debesīs, domājām – kādēļ mums to neizmantot, lai strauji attīstītu baznīcas darba nozares un pieliktu algas mācītājiem, no kuriem daudzi bija starp trūcīgākajiem sabiedrības locekļiem? Tā arī izdarījām. Taču īpašumu vērtības kritums Latvijā bija otrais lielākais pasaulē. Ja tas skāra visu valsti, būtu dīvaini, ja tas nebūtu trāpījis arī mums. Nācās pat pārdot vairākus namus, lai atalgojuma kritums nebūtu tik krass un sāpīgs. Cilvēki tomēr svarīgāki par namiem. Stāvoklis ir stabilizējies, lai gan viegli nav arī tagad. Runas par baznīcas bankrotu gan bija liekas, jo pat dziļākajā krīzes punktā mūsu īpašumu vērtība pārsniedza parādsaistības.

Vai šo 20 gadu laikā jums nekad nav bijušas šaubas par izraudzītā kursa pareizumu?

Viegli ir turēties pie uzskatiem, ja tie skar tikai tevi. Kad tavi uzskati ietekmē citu cilvēku dzīvi, piemēram, jautājumā par sieviešu ordināciju, tad vienmēr ir ja ne šaubas, tad vismaz dzinulis savu nostāju atkal un atkal pārbaudīt. Šī paša iemesla dēļ man nepatīk monarha vara. Apmēram zinu, ko par manu autoritārismu runā ārpusē, taču īstenībā es ļoti paļaujos uz kopīgiem lēmumiem. Manu priekšteču vadības stils bija daudz vienpersoniskāks – arī laiks bija tāds. Kopš stāšanās amatā esmu baznīcas vadības procesu padarījis koleģiālāku, jo augstu vērtēju savu amata brāļu padomu.

Vai pēc ievēlēšanas par arhibīskapu izdevās saglabāt agrākos draugus?

Ziniet, ir tāds joks: «Kādā klosterī pusdienlaikā pienāk ziņa, ka viens no brāļiem iecelts par bīskapu. Blakus sēdošais mūks pieliecas viņam pie auss un saka: «Apsveicu, tēvs, turpmāk jūs vairs nekad nesaņemsiet sliktu ēdienu vai patiesu vārdu!»» Šajā jokā ieskanas dzīves pieredze. Nonākot priekšnieka lomā, attiecības vienmēr mainās. Par saviem draugiem uzskatīju gan Juri Cālīti, gan Māri Santu, bet pienāk brīdis, kad ir pienākums nolikt draugu būšanu malā. Taču nav jau tik traki. Daudzus savus kolēģus izjūtu kā draugus, un tādi man ir arī ārpus baznīcas.

Par savu ticību Dievam nekad neesat šaubījies?

Paldies Dievam, nē. Lai arī kas ir bijis jāpiedzīvo, nekad nav radušās šaubas par Dieva labestību.

Pat grūtākajos dzīves brīžos?

Tieši grūtākajos brīžos mīloša Dieva klātbūtne bija spēka avots, kas palīdzēja piešķirt jēgu tam, kas notiek. Drošība par Dieva labestību ļāva saglabāt cerību un atrast ceļu tālāk. Kristietība jau nav baušļu skaldīšana vai dogmu iekalšana, kristietība ir mīlestība uz Dievu, dzīve kopā ar Viņu. Skatos uz XIII gadsimta svēto Asīzes Francisku, kurš bija daudz nabadzīgāks par ikvienu mūsdienu Latvijas iedzīvotāju, bet rakstīja fantastiski priecīgu dzeju. Viņš jutās saskaņā ar Dievu. Tā ir neaprakstāma sajūta, un brīdī, kad to izdodas sasniegt, cilvēks patiešām ir laimīgs.

01.02.2013.

Ģirts Kasparāns, Sestdiena

Foto: Matīss Markovskis