Jāņa ev. 16:5-15 „Bet tagad es aizeju pie tā, kas mani sūtījis, un neviens no jums nejautā man: kurp tu ej? Jūsu sirds ir skumju pārpilna tādēļ, ka to jums esmu pateicis. Taču es jums saku patiesību: jums ir labāk, ka es aizeju. Ja es neaizeju, Aizstāvis pie jums nenāks, bet, ja es aizeju, es viņu sūtīšu pie jums. Un atnācis viņš pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un tiesu: par grēku – tādēļ ka tie netic man; par taisnību – tādēļ ka es aizeju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet; par tiesu – tādēļ ka šīs pasaules valdnieks ir notiesāts. Man vēl ir daudz, ko jums teikt, bet šobrīd jūs to nespējat nest. Bet, kad nāks viņš – Patiesības Gars, viņš vadīs jūs visā patiesībā; jo viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un pasludinās jums visu, kas nāks. Viņš pagodinās mani, jo viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. Viss, kas pieder Tēvam, ir mans, tādēļ es jums sacīju: viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās.”
Ieklausīsimies uzmanīgi, ko Kungs Jēzus šeit saka: “Jums ir labāk, ka es aizeju.”
Tas runā pretī visam, ko par to zinām. Gan mācībās, gan pieredzē esam mācījušies, ka vissvarīgākais ir Jēzus tuvums. Virs dievnamu altāriem rakstām, ka Jēzus ir pie mums ikdienas līdz pasaules galam, un gūstam tajā izturību un cerību. Kā var nākt par labu tas, ka Jēzus aiziet?
Varbūt vietā būs līdzība no dzīves. Ir grūti uztvert kā ieguvumu kāda tuva, dārga cilvēka aiziešanu. Gluži otrādi, mēs sērojam par zaudējumu. Taču mēdz būt tā, ka aizgājējs ir atstājis mantojumu, kas atrisina mūsu grūtības, dāvina jaunas iespējas un visu dzīvi paceļ citā līmenī. Tad varbūt kaut paši sev atzīsimies – man šī aiziešana nāca par labu. Mana dzīve kļuva labāka.
Jēzus, aiziedams, savu ķermeni nodeva Arimatijas Jāzepam guldīšanai kapā. Varbūt tas nebija patīkamākais novēlējums, taču ierakstīja Jāzepu pasaules vēsturē starp pazīstamākajiem vīriem, ko cilvēce piemin ar labu. Savu māti Jēzus uzticēja apustulim Jānim. Kareivjiem tika viņa drēbes. Ko Kristus novēlēja saviem mācekļiem? Viņi bija atstājuši cits laivu, cits tīklus, cits muitas būdu, tātad līdzšinējo drošību un sakārtoto dzīvi, lai viņam sekotu. Tagad Jēzus saka – Vēl īsu brīdi Es esmu pie jums, bet tad aizeju pie Tā, kas Mani sūtījis!Mācekļi varēja justies pamesti un pievilti. Taču Jēzus, aiziedams, atstāj viņiem ķēnišķīgu mantojumu -
“Aizstāvi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa to neredz un nepazīst, bet jūs to pazīstat, jo viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.”
Ikdienā nāk priekšā vārds “ekskluzīvs”. Ekskluzīvs auto, ekskluzīvi dzīvokļi, ekskluzīvas mēbeles. Dzirdot šo vārdu “ekskluzīvs”, iedegas acis un sirds iepukstas straujāk. Ekskluzīvs nozīmē “lielisks”, “izcils”, “sevišķi labs”. Taču ne vienmēr ienāk prātā, ka tas ir cēlies no latīņu excludere, kas nozīmē izslēgt, atstāt ārpusē. „Ekskluzīvs“ nozīmē, ka lielākā daļa cilvēku to nevar atļauties, vai arī nevar dabūt. Kam tas ir, var justies kā izredzēts, kā kaut kas īpašs.
Nesen es redzēju video, kur meitene ar golfa nūju stāv dīķa krastā. Tā vidū ir uzstādīts spainis – diezgan tālu. Puisis viņai ķircinot saka: „Ja tu trāpīsi, es tev nopirkšu Birkinu.“ Meitene sit pa bumbiņu un, neticamā kārtā, tiešām trāpa spainī.
Vai jūs zināt, kas ir „Birkin“? Es arī nezināju, tādēļ uzreiz nesapratu reakciju komentāros. Izrādās, ka „Birkin“ ir sieviešu somiņas modelis, kas var maksāt līdz pat pusmiljonam dolāru. Tās izgatavo slavenā modes namā no vērtīgiem materiāliem, piemēram, no ārkārtīgi reta, albīna krokodila ādas. Bet galvenais – pat ja tev ir nauda, tu to nevari dabūt, jo tās izgatavo ierobežotā daudzumā. Lūk, kāda ekskluzīva somiņa!
Jēzus saviem mācekļiem atstāj patiešām ekskluzīvu mantojumu – abās nozīmēs. Kaut ko izcili labu un vērtīgu, un kas nav pieejams visiem.
Paruna saka:“Ja beigas labas, tad viss ir labs.” Debesu valstība beigās atsver katru nelaimi, kas cilvēku var piemeklēt. Tur vairs nav ne bēdu, nedz vaidu, nedz asaru. Viss ir darīts jauns. Debesu valstība ir labākais, kas ar cilvēku var notikt. Tik laba, ka mēs par to teiktu – ekskluzīva!
Taču tā ir ekskluzīva arī otrajā nozīmē. Lai arī pasaulei to ir grūti pieņemt, debesu svētlaime ir Kunga Jēzus dāvana, kuru nekā citādi nevar iegūt. Uz to aizved Aizstāvis, Patiesības Gars. Jēzus saka mācekļiem – jums tas būs, bet pasaule to nevar dabūt.
Ja par „Birkin“ somiņu pasaulei viss ir skaidrs, tad par Patiesības Garu, Aizstāvi un Debesu valstību gan ne.
Pirms 35 gadiem par gada ienesīgāko kļuva filma „Spoks“ – romantiska drāma par puisi un meiteni, kas mīl viens otru un dzīvo kopā. Kad puisi vārdā Sems uz ielas nogalina laupītājs, viņa gars turpina dzīvot starp cilvēkiem. Viņš ir bezgala pārsteigts, redzot savu mirušo ķermeni no malas. Filma beidzas tā, kā jābeidzas. Ļaundari iet bojā, un melni gari viņu dvēseles ievelk pazemē, bet Sema dvēsele, skaistai mūzikai skanot, aiziet pērļainās debesīs.
Tā lietu kārtību saprot pasaule. Laupītājus un slepkavas, protams, savāc tumsas gari, bet tādi kā Sems nonāk debesīs. Tas nekas, ka domas par Dievu un pēcnāves dzīvi viņam aprobežojās varbūt vienīgi ar izsaucienu „Ak, Dievs!“ vai „Pie velna!“. Viņš pat nebija apprecējis meiteni, ar kuru dzīvoja. Taču pasaules izpratnē, ja debesis vispār ir, tad tās pienākas normālam vidusšķiras cilvēkam.
Ļauni darbi tiešām ved uz to, lai tumsas gari ievilktu pazemē. Tas katram šķiet dabiski un taisnīgi. Pasaulei ir grūtāk pieņemt to, ka atturēšanās no ļauniem darbiem vai pat labi darbi nenodrošina debesis. Visi ir grēkojuši. Nevienam nav dievišķās godības. Mūsu Kungs saka: “Šaurs ir ceļš uz debesīm. Es esmu ceļš. Es esmu durvis. Neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur mani.“
Debesu valstība nav ne cilvēktiesības, ne rātnas vidusšķiras dzīves dabīgas iznākums. Normāls vidusšķiras cilvēks nonāk debesīs tad, ja tic un top kristīts. Kas netic un netop kristīts, tas paliek ārpusē. Labajiem darbiem ir jāizaug no attaisnošanas, ko cilvēks ir satvēris ticībā uz Kristus nopelnu. Tad tikumiska dzīve liecina par svētdarīšanu, ko dvēselē dara Aizstāvis, Patiesības Gars. Tā ir ekskluzīva dāvana. Ja Dievs nedāvina, tad cilvēks pats to paņemt nespēj.
Atkarība no Dieva lēmuma – dot vai nedot – var likties biedējoša. Labā ziņa ir: “Kas tic un top kristīts – taps svēts!”. Kungs Jēzus to apsola, lai zinām, ka neesam atkarīgi no Dieva kaprīzes. Mēs taču varam noskaidrot, kā nokristīties? Mēs varam pieteikties mācībās un izdarīt visu kas prasīts? Grūti noticēt, ka kāds vispār vēl žēlojas, ka tas prasot pārāk taudz pūļu un laika. Tas ir neticami viegls priekšnoteikums tik ekskluzīvam ieguvumam.
Vai jums ir gadījies, ka, stāvot rindā, pēkšņi atnāk vēl viena pārdevēja un atver otru kasi? Acīgākie un manīgākie paspēj pie tās pirmie – arī tādi, kas stāvēja aiz mums. Ai, kā tas var sarūgtināt! Tā nav godīgi! Bet, ja paši esam tie, kuri paspēja citiem priekšā, tas uzlabo garastāvokli. It kā smieklīgi, jo ieguvām varbūt 10 minūtes, kuras tik vienkārši izniekojam citur. Taču prieks ir par to, ka pamanījām un izmantojām savu izdevību! Mīļais cilvēk, tev ir izdevība iegūt nevis 10 minūtes, bet mūžību. Dievs ik brīdi atver „otru kasi“ tepat blakus. Tas nenotiek pēkšņi vai slepeni. Šai „kasei“ ir zvans, kas dimdina pāri pilsētai – nāciet! Nāciet! Satveriet mūžīgo dzīvību, uz ko esat aicināti!
Cilvēki mēdz atrunāties – lai ticētu Dievam, nav jāiet uz baznīcu! Taču vai esam kādreiz pamēģinājuši piespiest sevi kaut kam ticēt? Piepūst vaigus, saņemt sevi rokās un no sirds ticēt? Tā tas nenotiek. Mēs nespējam likt sev ticēt. Ticība ienāk kā dāvana. Sev vien zināmā ceļā to mūsos ienes Aizstāvis, Patiesības Gars – un līdz ar ticību arī mūžīgo dzīvību. Dievs arī ir nolicis ceļu, kā tas notiek. Svētā Gara dāvana tiek pasniegta ar Dieva vārdu un sakramentiem. Vietu, kur tiek sludināts Dieva vārds sludināts, gan pasniegti sakramenti, sauc baznīca. To sauc draudze.
3.Mozus grāmatā 14:17 varam lasīt kādu mīklainu norādījumu: “No atlikušās eļļas, kas ir priestera saujā, lai viņš ziež uz šķīstāmā cilvēka labās auss skripstiņas un uz viņa labās rokas īkšķa un uz labās kājas lielā pirksta virs vainas izpirkšanas upura asinīm.” Ko te var saprast? Svaidāmā eļļa, ir Gara simbols, un to Dievs pavēlēja likt virs vainas izpirkšanas upura asinīm. Tas zīmju valodā un laikam pa priekšu atklāj, ka Svētais Gars tiks likts ekskluzīvi uz tiem, kas ir šķīstīti ar Augstā Priestera Kristus upura asinīm. Tātad uz tiem, kas ir Kristus mācekļi, viņa Baznīcas locekļi. Tas nav politkorekti, taču bibliski.
Pasaule Svēto Garu nevis vienkārši nesaņem, bet nevar viņu saņemt, tādēļ, ka tā ir opozīcijā Tēvam. Tajā ir cita vērtību sistēma. Apustulis Jānis raksta: “Viss, kas ir pasaulē - miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība - nav no Tēva.” Ja pašķirsta kaut vai žurnālu “Cosmopolitan”, kas jaunajām sievietēm mūsdienu pasaulē esot Bībeles vietā – tur ir opozīcija Dievam no pirmā vāka līdz pēdējam. Miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība katrā lappusē. Vērtības no tā, kurš ir melis un melu tēvs.
Ja izglābšanās ir tikai ticībā uz Kristu, ja ticība uz Kristu ir tikai Svētā Gara darbs, un ja Svētais Gars ir dots tikai Baznīcai, tad robeža starp dzīvību un nāvi, starp debesīm un elli šķiet nepārvarama. Kā gan lai cilvēks, kas ir “ārā”, nonāk “iekšā”? Katram, kurš sevi atrod dzīvības pusē, vajadzētu būt laimīgi satricinātam – Kā tas var būt? Kādēļ es? Kādēļ man?
Dievs negrib nevienu cilvēku atstāt nāves pusē. Viņš spēra pirmo soli. Viņš ienāca pasaulē un aicināja mācekļus. Viņš pūta uz tiem un teica: “Ņemiet Svēto Garu!” Tiem, kas to saņēma, viņš teica: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.”
Varbūt tādēļ Jēzus teica mācekļiem: “Jums ir labāk, ka es aizeju.” Pirms viņš bija aizgājis pie Tēva, viņš apstaigāja Svēto zemi, sludinot Labo vēsti. Kas ir bijis Svētajā zemē, tas zina, cik tā ir maza. Tikai trešā daļa no Latvijas. Pavisam mazs gabaliņš pasaules, pavisam maza daļa cilvēces. Jēzum bija tikai viena balss, ar kuru to uzrunāt. Kad viņš devās prom, vispirms kapa akmens un pēc tam padebeši viņu apslēpa no cilvēku acīm.
Taču, kad viņš bija gājis un sēdies pie Tēva labās rokas, viņš sūtīja Aizstāvi, Patiesības Garu. Tas nāca pār apustuļiem. Tagad viņi spēja nest! Nu jau Jēzum bija divpadsmit balsu, kas varēja doties divpadsmit virzienos un sasniegt divpadsmitkārt vairāk cilvēku. Viņi kļuva par sēklu, kas nes desmitkārtīgus augļus – un drīz jau sešdesmitkārtīgus, simtkārtīgus un tūkstoškārtīgus. Jo tagad Kungam Jēzum bija daudz kāju, ar ko doties un daudz balsu ar kurām sludināt – arī tavējā.
Apustulis Pāvils raksta Korintiešiem:
„Dievs Kristū pasauli samierina ar sevi un nepieskaita cilvēkiem viņu pārkāpumus, un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums: Kristus dēļ mēs lūdzam – saņemiet šo izlīgumu ar Dievu!“
Svētdienu, kurai paredzēts šis lasījums no Jāņa evaņģēlija, sauc Cantate – dziediet! Nosaukums ir ņemts no 98. psalma: „Dziediet Kungam jaunu dziesmu, jo viņš ir darījis brīnumus!“ Bez kāda nopelna, tīri savas mīlestības un žēlsirdības dēļ Dievs ir mūs apdāvinājis ar ekskluzīvu dāvanu. Ko mēs ar to darīsim? Kas mums ar to jādara?
Daudzi kristītie izturas kā laicīgi ļaudis. Smejas par tiem pašiem jokiem,skatās tos pašus telekanālus, šķirsta tos pašus žurnālus. Uz notikumiem reaģē tāpat kā visi. Tikai stāsts par Jēzu Kristu mājo viņu atmiņā. To viņi stāsta sev un cits citam, un var šai ziņā iedegties līdz strīdiem.
Stāsts par Jēzu Kristu ir nozīmīgs un dārgs. Ir svarīgi zināt, ko Jēzus mācīja. To var un vajag apgūt no grāmatām un priekšlasījumiem. Taču tas paliek neauglīgs, kamēr mājo tikai prātā un atmiņā, debatēs un strīdos. Stāstu pasaulē ir daudz. Stāstam par Jēzu ir jāveic ceļš no prāta, atmiņas un diskutēšanas līdz sirdij, līdz dziļākajai motivācijai. Lai būtu redzams, ka mūsu izvēles un rīcību izraisa Patiesības Gars nevis pasaules vai laikmeta gars.
Dievs mīl pilsētas. Viņš mīl tavu pilsētu. Dievs mīl katru tās iedzīvotāju. Katru, kuru jūs satiekat. Pat tos, kuri jūs kaitina. Arī viņus Dievs grib iekļaut savā atpestīto draudzē. Dievs mūs ekskluzīvi apdāvināja tādēļ, lai „caur mums sauktu: Kristus dēļ mēs lūdzam – saņemiet šo izlīgumu ar Dievu!“ Lai tie, kas vēl ir ārā, kļūtu par tiem, kas ir iekšā.
Kāpēc apustulis Pāvils, kurš raksta: Kristus dēļ mēs esam sūtņi“, uzsver, ka “gara auglis ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība?”[1]Tādēļ, ka ir ļoti grūti kādu pārliecināt ar vārdiem, ja runātājā nav saskatāms Kristus. Apdomāsim to!
Noslēdzot dienu, veltīsim laiku, lai palūkotos uz sevi no malas. Kuros brīžos cilvēki, kurus es šodien satiku, redzēja manī patiesības un žēlastības pilno, skaisto Kungu Jēzu? Kā es tajos brīžos jutos? Ko es tad darīju? Kā es varētu to darīt vairāk?
Mēģināsim arī ieraudzīt, kuros brīžos es, Kristus sūtnis, izpaudos kā pasaulīgs cilvēks un palaidu garām izdevību vēl kādu cilvēku tuvināt viņam? Kāpēc es to darīju? Kā es varētu to darīt mazāk?
Un tad ar visām dvēseles saknēm tieksimies dziļāk brīnišķīgajā Kristus dāvinājumā, lai tas ar mums dara brīnumus. Bez viņa mēs nenieka nespējam darīt. Lai mūs svētī, un pasargā Kungs Svētais Gars, vadot mūs visā patiesībā!
0 komentāri: