“Viņš, gaisma, bija pasaulē, un pasaule caur viņu radās, bet pasaule viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva.”
(Jņ 1:10-13)
Ir sācies mūsu Kunga žēlastības 2020. gads. Tāds apaļš skaitlis. Divdesmit divdesmit. Šogad iekrīt vēl citi apaļi gadaskaitļi. Piemēram, pirms 130 gadiem mūžībā tika aizsaukts itāļu rakstnieks, žurnālists un humorists Karlo Lorencīni, kuru labāk pazīst ar pseidonīmu Karlo Kolodi. Desmit gadus iepriekš, t.i., pirms 140 gadiem viņš sāka rakstīt stāstu bērniem Storia di un burattino jeb stāsts par marioneti, kuru pirms 55 gadiem latviešu bērni saņēma Alekseja Tolstoja pārstāstā. Šogad aprit arī 80 gadu, kopš stāstu par koka zēnu Volta Disneja studija ekranizēja animācijas filmā Pinokio – tā savas pasakas tēlu bija saucis arī Kolodi.
Sakarā ar šīm gadadienām es filmu atkal noskatījos un nobrīnījos, cik dziļu nospiedumu mūsu kultūrā ir atstājuši senie vēstījumi, ja tie spēj izpausties pat caur politiskas satīras autora spalvu un Disneja zīmējumiem! Viens no filmas galvenajiem motīviem izskan runājošā circenīša dziesmā:
Kad tu kaut ko vēlies, raugoties uz zvaigzni,
Kā zibens no skaidrām debesīm
Par tevi iestāsies Liktenis
Un pie tevis atnāks viss, ko alkst tava sirds.
Arī mēs mēdzam kaut ko vēlēties, kad redzam krītošu zvaigzni. Zvaigzni, kura no tālā izplatījuma krīt uz mūsu zemi. Tas ir tāds ikdienišķs rituāls, gluži kā māņticība. Taču tā ir simboliska darbība, kurā var nolasīt dziļas saknes. Raudzīties uz zvaigzni nozīmē pacelt acis pāri savam apvārsnim. Pievērsties gaismai, kura spīd tumsībā. Mūsos mīt ar prātu nedz pierādāma, nedz atspēkojama nojausma, ka sakopojot uzmanību uz transcendento, uz gaismu, kas spīd tumsībā, tā spēs mūs izmainīt uz labu.
Rīt kristietības Rietumu tradīcijā mēs svinēsim Ziemsvētku divpadsmito dienu – Epifāniju jeb mūsu Kunga atspīdēšanu, ko tautā sauc arī par Zvaigznes dienu. Tanī dienā baznīcās lasa stāstu par trim gudrajiem ķēniņiem, Kasparu, Melhioru un Baltazāru, kuri, sekodami zvaigznei, no austrumu zemes nāk uz Bētlemi, lai pielūgtu jaundzimušo Jēzu. Īstenībā ne gluži tā. Evaņģēlijā nav teikts, ka tie bija ķēniņi. Tur ir vārds “màgoi”, kas var nozīmēt austrumzemju zinātniekus – astrologus, skolotājus, priesterus, dziedniekus, pareģus, sapņu tulkotājus un pat burvjus.
Matejs nestāsta, cik viņu bija. Gudrie atnesa Jēzum zeltu, vīraku un mirres. Trīs dāvanas, tātad trīs dāvinātāji – tā varētu spriest. Tradīcija to tā ir pieņēmusi. Evaņģēlists nemin viņu vārdus. Sīriešu, Armēņu, etiopiešu kristieši viņus sauc dažādos vārdos, bet Rietumu tradīcijā kopš 6. gadsimta ir nostiprinājušies Kaspars, Melhiors un Baltazars – iespējams, ka pateicoties baznīcām, kuras imperators Justiniāns lika izrotāt un kur šie vārdi ir ierakstīti mozaīkās. Kas ar spalvu uzrakstīts, to ar cirvi neizcirst. Tā nu daudzi kristieši Zvaigznes dienā virs savām durvīm ar svētītu krītu raksta formulu, kas sastāv no gada skaitļa, krustiem un gudro ķēniņu iniciāļiem.
Visbeidzot, Matejs nestāsta, ka zvaigzne vadīja gudros vīrus visu ceļu. Ir rakstīts, ka viņi to vispirms ieraudzīja “austrumos” un pēc tam no jauna Betlēmē, par ko vareni nopriecājās.
Taču arī bez visām tradicionālajām detaļām šis stāsts pārsteidz. Austrumu gudrie ieraudzīja zvaigzni un devās ceļā. Tradīcija uzskata, ka viņi nāca no Persijas, no Etiopijas vai no abām vietām. Viņi nelidoja ar lidojošo paklāju. No Persepoles Irānā vai no Etiopijas Meroē tagadējā Sudānā, ejot astoņas stundas dienā, līdz Bētlemei būtu jāceļo pusotru, divus mēnešus. Kādēļ viņi to darīja? Kādēļ tā nopūlēties gar attālas provinces jaundzimušu ķēniņu, kurš viņu dzīves laikā varbūt nemaz vēl nesēdīsies tronī? Savā zemē viņi bija cienījami pagānu civilizācijas gudrību adepti. Spriežot pēc atnestajām dāvanām, arī pārtikuši. Viņu dzīve bija izdevusies. Kas viņus dzina uz svešādo Jeruzalemi?
No vienas puses magu ceļojumā var saskatīt dievišķu providenci. Viņi saprata, ka jāiet uz Jeruzalemi. Taču zvaigzne viņiem nenorādīja ceļu tieši pie Kristus. Viņiem nācās jautāt jūdu priesteriem un rakstu mācītājiem. Tikai tā viņi noskaidroja, kur meklēt jaundzimušo. Un tadviņi atkal ieraudzīja zvaigzni un atrada bērnu kopā ar Mariju, viņa māti. Viņi metās ceļos, pielūdza un pienesa dāvanas.
Savukārt Hēroda sasauktie rakstu mācītāji varēja pateikt kur Kristum jādzimst, bet nezināja, ka viņš jau ir dzimis. Viņiem tas bija jāuzzin no austrumzemju magiem. Katram bija sava loma.
Gudro ceļojums miniatūrā iezīmē daudz lielāku vēsturisku norisi:
· Pagānu tautām, kuras viņi pārstāvēja, Kristus bija jāatrod saskaņā ar Vecās Derības Dieva tautai doto atklāsmi un Rakstiem. Visas tautas uzzināja par Mesiju no tās tautas, kura pirmā saņēma Dieva aicinājumu.
· Taču pēc tam šīs citas tautas kļuva par Kristus pielūdzējām un galvenajām lieciniecēm. Tās pieņēma viņa mācību, sargāja to un veidoja pēc tās savu dzīvi, liekot lietā visas savas dāvanas.
· Tāpat kā magi atrada Jēzu kopā ar viņa māti, tā visas tautas joprojām atrod Kristu kopār ar māti Baznīcu, kuru Marija attēlo.
Jā tiešām, austrumu gudro vīru ceļš ir simbolisks notikums, kurā ir nolasāma dziļa vēsturiska jēga. Taču man liekas, ka viņu gājums attēlo ne tikai to, bet arī atsevišķā cilvēka ceļu. Kas tieši viņiem lika doties ceļā?
Es mēģinu likt lietā savu iztēles dāvanu un iejusties tāda austrumu gudrā tēlā. Ja es būtu viens no viņiem, tad, veicot savus astrologa un zīmju tulka pienākumus, es būtu bieži lūkojies debesīs, cenšoties izprast to vēstījumus. Un kādā brīdī robežā, kas šķir Dieva valstību no pasaules pavērās sprauga. Caur to es ieraudzīju vienu Dieva prāta sinapsi, kura kvēloja kā zvaigzne. Tajā bija nolasāms vēstījums. Kaut kas vai kāds kā bāka, kā miglas taure cauri debesu sfērām raidīja savu aicinājumu:
· Es esmu pasaules gaisma. Kas pie manis nāk, tas nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.
· Kas pie manis nāk, to es patiesi neatstumšu.
Es vienmēr tiku meklējis apslēptu gudrību un atrodot juties laimīgs. Un te piepeši tāds vēstījums! Tajā ir jūtams debesu dziļums un autoritāte. Tas zaigo kā visdārgākā pērle visu līz šim atrasto vidū. Tas ir tik valdzinoši, ka es un mani brālības locekļi sākam pēc tā, pēc viņa ilgoties – un liels ir mūsu pārsteigums, kad no zīmēm saprotam, ka vēstījuma avots ir mazs bērns Jūdu zemē.
· Nāciet pie manis visi, kas esat iztvīkuši un nopūlējušies, un es jūs atvieglināšu!
Mēs nākam. Kaut arī būtu kājām jāšķērso kalni un tuksneši. Mēs nespējam nenākt.
Nu, lūk - tā bija tikai neliela iztēles kontemplācija kas nepretendē būt par faktu, taču tā man ļāva personīgāk sajust, kas varēja pamudināt cienījamus gudros no pazīstamas lietu kārtības doties nezināmā ceļā pie bērna.
Tad es atceros pats sevi pusaudža gados – kas mani mudināja zem apģērba nēsāt krustiņu? Tas mani ievilka nepatikšanu virpulī, kad fizkultūras ģērbtuvē skolotāja to ieraudzīja. Kas mani mudināja glābt no makulatūras un nest mājās senas Bībeles? To dēļ es iekļuvu dažā labā strīdā ar vienaudžiem, kas mēģināja par tām pasmieties. Es taču neko nezināju ne par baušļiem, ne par evaņģēliju. Kādēļ tas man likās nepatikšanu vērts? Tas bija nenoformulēts, bet spēcīgs Jēzus personības valdzinājums. Mātes Baznīcas valdzinājums. Prātnieki par tādām lietām mēdz vīpsnāt – kur te saprāts un kāda gan te loģika?!
Tomēr šādiem dievišķiem pamudinājumiem ir vērts pievērst uzmanību. Tie nerodas tāpat vien. Vai esat novērojuši, ka, piemēram, klausoties kādu lekciju vai kaut vai šo pašu sprediķi, ir lietas, kuras vienkārši iet gar ausīm, bet tad pēkšķi kaut kas it kā noklikšķ un ieslēdzas uzmanība? Mēs nespējam interesi izraisīt ar piespiešanos. Mēs nespējam lietām vai idejām pavēlēt mūs valdzināt. Kā tad tas notiek?
Par to interesanti raksta pazīstamais psihologs Karls Jungs. Viņš runā par cilvēka īsto “es”, kas ir tāda kā pāri mums pašiem esoša realitāte. Cilvēka patiesais es ietver sevī ne tikai to, kas viņš bija un ir, bet arī to, kas viņš vēl būs – vai drīzāk to, par ko viņam jābūt. Kad tu saņem kā zīmi no debesīm, kas spēji savaldzina tavu interesi, tur tavs ārpus laika esošais “es” pieskaras mirklim, kurā tu dzīvo. Tur pie durvīm klauvē nākotne, par kuru tev jākļūst.
Varbūt tā var izskaidrot gudro vīru došanos ceļā. Tā noteikti var izskaidrot aicinājumu, kas reiz mani pamudināja atstāt drošo un nenoliedzami vērtīgo skolotāja darbu, un doties garīdznieka ceļā. Padomju laikos tas bija solis no kārtības neparedzamā haosā. Taču šādā nozīmē haoss nav kaut kas ļauns. Tas ir nezināmais, kurā kaut kas var tapt. Kā tukšais un neiztaisītais, uz ko Dievs saka: “Lai top”, un tas izveidojas par labu un apdzīvojamu pasauli. Nebaidīsimies spert gudro soli!
Taču gudro ceļš nebija akla mešanās tuksnesī. Gudrie bija saņēmuši zīmi no debesīm. Viņu tradīcija un līdzšinējās zināšanas ļāva to pareizi izskaidrot. Tādēļ viņu gājums bija mērķtiecīgs. Cilvēks nevar dzīvot pilnīgā nenoteiktībā, jo tad stress viņu sadedzinātu. Ir vajadzīga atskaites sistēma, kas palīdz noteikt virzienu. Raugoties pāri apvārsnim, ir vajadzīgs princips un pamats, uz kura stāvēt.
Cilvēks arī nevar dzīvot tikai zināmo un izprasto lietu un kārtības laukā, jo tur dvēsele var pārkaļķoties un netop nekas jauns. Tur gaisma spīd tumsībā, bet cilvēks to negrib satvert. Katrs droši vien būs saticis tādus gudros, kuri visu ir redzējuši, visu zina un kam par visu ir skaidri formulēts viedoklis. Par to, kas tajā neierakstās, viņi pavīpsnā – un pat netaisās nekur doties. Zvaigznes dienas gudrie nav tādi. Viņi arvien pacēla acis pāri savam horizontam. Pievērsās gaismai, kura spīd tumsībā. To vajadzētu darīt arī mums.
Jaunajā Derībā var atrast izlobīt ieteikumu turēt pazīstamo un nezināmo, kārtību un potenciālu veselīgā līdzsvarā. Zināmo, kas ir nesis svētību, neatmest, un jauno, kas izaicina, tāpat vien nenoraidīt. Pārbaudīt visu un paturēt to, kas labs. Tas būtu gudrs veids, kā dzīvot pasaulē, kaut arī prasa piepūli un iedziļināšanos uz kuru ne katrs ir gatavs.
Protams, solis nezināmajā nav bez riska. Piemēram, Pinokio - viņš ir marionete, lelle, kuru aiz aukliņām vada kāds cits. Sākumā tas ir kokgriezējs Džepeto, kurš viņu izveidoja no koka. Taču, tikko Pinokio atdzīvojas un iegūst zināmu patstāvību, viņa aukliņas sāk raustīt dažādi blēdīgi tipi, kas viņu vedina kļūt te par meli, kas izliekas labāks nekā īstenībā, te par patērētāju un neirotisku upuri izpriecu salā, kur galu galā visi pārvēršas ēzeļos un vergo sālsraktuvēs. Kādā brīdī blēdīgie biedri paši pārbīstas, ieraugot baiso, ragaino būtni, kura savukārt rausta viņus. Gluži kā dzīvē, vai ne? Daudzi vecāki sapratīs, par ko ir runa.
Taču Pinokio glābj vairākas lietas. Pirmkārt, viņš pašā dzīves sākumā ir saņēmis ziņu, ka kļūs par īstu zēnu, ja būs drosmīgs, patiesīgs un nesavtīgs. Kaut arī viņš dara visu ko citu un nonāk nelāgās vietās, viņš tomēr ir dzirdējis un atceras bērnībā ielikto vēstījumu. Vēl svarīgāk – viņu visur pavada runājošais circenītis. Būtne, kura iedvesa Pinokio dzīvību, norīkoja circenīti būt par viņa oficiālo sirdsapziņu. Viņš vienmēr ir blakus kā saucēja balss, kas vada uz mērķi. Un te vēlreiz var pabrīnīties, cik dziļi mūsu kultūrā ir iesūkušies Jaunās Derības vēstījumi, ka izpaužas pat Disneja filmā!
Circenīša vārds ir Džimini Krikets. Līdzīgi kā latviešu teiciens “Mī un Žē” ir eifēmisms izsaucienam “Jēzus, Marija”, tā Jiminy Cricket! angļu sarunvalodā ir aizvietotājs izsaucienam Jesus Christ!” Marionetei, kuru aiz aukliņām rausta dažādi spēki, tapšanā par īstu būtni ir ceļabiedrs. Ir līdzās iedvesmotājs un padomdevējs, kurš runā sirdsapziņā un aicina uz patiesības ceļu. Jēzus Kristus.
“Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav izgrebti no koka, un nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc vīra iegribas, bet no Dieva.”
Varbūt liekas savādi, ka es tik daudz runāju par bērnu filmu, taču šogad tā man palīdzēja Zvaigznes dienu ieraudzīt tādā aspektā, kā es to nebiju iedomājies, 35 gadus par to sprediķodams. Džepeto no savas guļvietas ierauga debesīs neparastu zvaigzni un var izteikt vēlēšanos. Kad vari vēlēties, ko vien vēlies, bet tikai vienu lietu, tad esi spiests saprast, kas tev ir pats svarīgākais. No tūkstoš lietām, Džepeto vēlas tikai vienu – lai viņa izveidotais Pinokio kļūtu par zēnu. Tas ierosina marionetes transformāciju par īstu būtni.
35 gadus es atspīdēšanas laikā lasīju un citiem stāstīju par zvaigzni – kā uz to raudzījās Gudrie, vai kā uz to skatīties mums. Džepeto ļāva man saprast, ka īstenībā tas, kurš pirmais raugās uz Betlēmes zvaigzni ir tavs Radītājs ar vienu vienīgu vēlēšanos – lai viņa radījums kļūtu par īstu cilvēku. Par īstu personību, kas ir apņēmusies iet attīstības ceļu, kas nes vislielāko labumu gan pašam, gan viņa ģimenei un sabiedrība. Dievs atsakās no visa šīs viena nodoma dēļ. Ne es, ne gudrie, bet debesu valstība līdzinās tirgonim, kas atdod visas pērles par vienu visdārgāko – mani!
Tādēļ, paceļot savas acis pāri pasaulīgo lietu apvārsnim uz gaismu, kas spīd tumsībā, uz Kristus atklāsmi, uz mūsu Kunga atspīdēšanu, tu vari zināt, ka tu un tavs radītājs raugāties uz vienu un to pašu. Tā ir brīnumainākā lieta pasaulē – jūs abi, Dievs un tu, redzat un vēlaties vienu un to pašu – tavu atbrīvošanos no visām nolādētajām aukliņām, lai taptu par īstu būtni, ne no koka, ne no iegribas, bet no Dieva.
Tā gan īsti nav nav luterāņu ieraža, tomēr man ir patīkami redzēt virs mājokļu namdurvīm formulu – jūs zināt: 20*K+M+B*20. Tikai tas nav jālasa “Kaspars, Melhiors, Baltazars”. Īstenībā tie ir pirmie burti no Christus Mansionem Benedicat – lai Kristus svētī šo namu. Lai Kristus svētī tavu ieiešanu un iziešanu, došanos ceļā un atgriešanos mājās.
Kā Sv. Patrika lūgšanā:
Kristus ar mani,
Kristus manā priekšā,
Kristus aiz manis,
Kristus manī,
Kristus zem manis,
Kristus pār mani,
Kristus pa kreisi,
Kristus pa labi,
Kristus mājās, Kristus ceļā,
Kristus pie stūres un laivas priekšgalā.
Tur sākas pārdzimšana. Kristus atklāsmē. Gaisma spīd tumsībā. Pacelt acis pāri pasaules apvārsnim. Vērot viņu. Vēlēties viņu. Viņš pats ir iedvesmotājs, padomdevējs un darītājs. Tikai nenovērsties.
Lūgsim:
Kungs Dievs visuvarenais, svētī mūsu namus, lai tajos mājo veselība, tikumība, spēks pastāvēt, pazemība, labestība un žēlsirdība, Tavu likumu pildīšana un pateicība Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam. Lai šī svētība Jaunajā gadā paliek uz mūsu mājām un visiem, kas tur dzīvo. Caur Kristu mūsu Kungu. Amen
0 komentāri: