Naktī uz 16. jūniju no dzīves aizgāja pazīstamais advokāts un rakstnieks Andris Grūtups. Viens no iespējamiem nāves cēloņiem – pašnāvība. 21. jūnijā viņu izvadīja pēdējā gaitā no Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas. Par to saņēmu vēstuli ar jautājumu:

“Vai pašnāvību izdarījuša cilvēka izvadīšana no baznīcas ir normāla kristīga prakse? Vai tas nemudinās arī pārējos ar vēzi un citādi sirgstošos kristiešus iet šo ceļu paļāvībā, ka pēc nāves iestāšanās viss nokārtosies - mācītājs gan jau par dvēseli parūpēsies un viss būs kārtībā. Taču vai patvarīga savas dzīvības atņemšana nav ceļš pa taisno uz elles liesmām?”

Šis jautājums būs nodarbinājis daudzus. Ļaudis arī jautā, par kādiem īpašiem nopelniem dažus mirušos izvada no baznīcas, kamēr citiem jāpietiek ar ceremoniju kapličā? Ja mūžībā pavada ievērojamu cilvēku, izvadīšanai no baznīcas var būt pavisam praktisks iemesls – neviena kapliča nespēs uzņemt simtiem pavadītāju. Taču izvadīšanu no baznīcas nevajadzētu uzlūkot par īpašu godu vai izņēmumu. Draudzes locekļu izvadīšanai no dievnama, pat ar pilnu dievgalda dievkalpojumu vajadzētu būt normālajai kārtībai. Andri Grūtupu vai Imantu Ziedoni izvadīja no baznīcas nevis tādēļ, ka viņi bija ievērojami cilvēki, bet tādēļ, ka viņi bija draudzes locekļi.

Būtu maldīgi domāt, ka mācītājs bērēs parūpējas par dvēseles iekļūšanu debesīs. Jebkuras izvadīšanas jēga, pirmkārt, ir dot cienīgu noslēgumu cilvēka mūžam, pieminēt galvenos dzīves notikumus un veikumus. Otrkārt, mērķis ir palīdzēt tuviniekiem pārdzīvot sēras. Kristīgas izvadīšanas īpašais mērķis turklāt ir apliecināt ticību, pateikties Dievam un iepriecināt palicējus ar mūžīgās dzīvības cerību. Taču nekāda izvadīšanas ceremonija nevar principiāli izmainīt dvēseles likteni mūžībā. Izglābts top nevis tas, par kura bērēm “parūpējas” mācītājs, bet tas kas ar savu muti apliecina Kristu par Kungu un sirdī tic, ka Dievs viņu ir uzmodinājis no mirušiem. (Rom 10:9). Izglābts tiks tas, kas tic un top kristīts. Pazudīs tas, kurš netic. (Mk 16:16)

Vai pašnāvība ir ceļš pa taisno uz elles liesmām? Bībelē ir aprakstīti pieci pašnāvības gadījumi: Sauls (1.Sam 31:4), Saula ieroču nesējs (1.Sam 31:5), Ahītofels (2.Sam 17:23), Zimrī (1.Ķēn 16:15-20), un Jūda Iskariots (Mt 27:3-5). Daži tiem pieskaita arī Simsonu (Soģu 16:25-30), kamēr citi viņa nāvi drīzāk pielīdzina karavīram, kas sevi upurē kaujā un Ebr 11:32 viņš ir nosaukts starp vīriem, kas ticībā guvuši uzvaru. Pieminētās rakstu vietas stāsta par nelabiem notikumiem, taču nevienā no šīm rakstu vietām, nedz arī kur citur nav norādīts, ka pašnāvības dēļ viņi ir pazudināti. Jāņa 17:12 Kungs Jēzus runā par pazušanas dēlu, ar ko acīmredzot domāts Jūda Iskariots, taču var saprast, ka viņa pazušanas cēlonis ir neticība Kristum, tāpat kā viņa pašnāvības cēlonis ir neticība Dieva žēlastībai un piedošanai. Kas netic, tiks pazudināts. (Mk 16:16)

Ir daudz iemeslu, kādēļ Baznīca nopietni cenšas atturēt cilvēkus no pašnāvības. Apustuļu darbu grāmatā Pāvils aptur cietumsargu, kurš mēģina sevi nonāvēt. (Apd 16:28) Pirmo vispārējo pašnāvības nosodījumu izteica Sv. Augustīns grāmatā “Dieva pilsēta” (De Civitate Dei). Viņš salīdzina 5. bausli “Tev nebūs nokaut” ar 8. bausli “Tev nebūs dot nepatiesu liecību pret savu tuvāko”. Pēc Augustīna domām, tas, ka 5. bauslī nav konkretizējuma par “savu tuvāko”, norāda, ka arī sevi nokaut ir grēks. Mūsdienās baznīcas noraidošo attieksmi pret pašnāvību pamato pirmkārt ar to, ka dzīvība ir Dieva īpašums. Tā ir mums uzticēta, bet nepieder, tādēļ tā jāglabā, jāsargā un jāizlieto Dievam par godu. Pašnāvība ir pretrunā ar bausli mīlēt Dievu pāri visam un tuvāko kā sevi pašu. Nogalināt sevi nozīmē sagādāt sirdssāpes Dievam, rīkoties krasā pretrunā ar mīlestību uz sevi, un sagādāt daudz ciešanu tuviniekiem. Visbeidzot, pašnāvība var rādīt  priekšzīmi citiem cilvēkiem viņu grūtībās, kas pastiprina pašnāvnieka atbildību par viņa soli. Populārākais pamatojums domai, ka pašnāvība ved pa taisno elles liesmās, laikam ir spriedums, ka pēc nāves šo grēku vairs nav iespējams nožēlot un saņemt piedošanu.

Vēstures gaitā centieni atturēt cilvēkus no pašnāvības ir izpaudušies visai radikālās formās. Pašnāvību ne tikai atzina par smagu grēku, bet pat par kriminālnoziegumu. Neveiksmīgs pašnāvības mēģinājums varēja nozīmēt izslēgšanu no Baznīcas ar visām civilajām sekām. Pašnāvniekam liedza apbedīšanu svētītajā kapsētas zemē, bet viņa un ģimenes īpašumus konfiscēja. Kaut kas no tā vēl atbalsojas mūsu baznīcā pazīstamajā ieražā, ka, izvadot pašnāvnieku, mācītājs iet aiz zārka nevis tam pa priekšu. Labi domātie pasākumi, kam vajadzēja atturēt cilvēkus no pašnāvības, palicējiem sagādāja vēl lielākas ciešana. Šodien tiem vairs neliek apglabāt tuvinieku aiz kapsētas žoga, taču īpašā attieksme pret cilvēku, kas pats atņēmis sev dzīvību, tuvinieku sirdis apkrauj ar smagumu un ievaino vēl vairāk.

2003. gada filmā par Luteru ir aizkustinoša epizode, kur viņš pakārušos zēnu pašrocīgi apglabā svētītajā zemē. Pārsteigtajam pūlim viņš jautā: “Vai jūs domājat ka šis zēns, kas, velna pārmākts, sev izmisumā ir atņēmis dzīvību, ir vainojams vairāk nekā nevainīgs vīrs, ko mežā nokāvis laupītājs?” Protams, tā ir tikai filma, taču visumā korekti atspoguļo Reformācijas gaitu un uzskatus. Luters atzina, ka cilvēks vienmēr mirst, neizsūdzējis un nenožēlojis visus grēkus kaut vai tādēļ, ka  daudzus ne vien neatceras, bet pat neapzinās. Dvēseles glābšana nav atkarīga no tā, vai cilvēks ir nožēlojis un izsūdzējis visu līdz pēdējam, bet gan no ticības uz Dieva Jēru, kurš aiznes prom visus pasaules grēkus.

Tikai Dievs zina, vai cilvēks ir atņēmis sev dzīvību neticībā un tādēļ ies pazušanā. Tikai Dievs zina un saprot katra cilvēka ciešanu vai izmisuma dziļumu, kas pat kristieti var pagrūst tā rīkoties. Vienā no savām Galda runām M.Luters saka: “Es neuzskatu, ka pašnāvnieki katrā ziņā ir nolādēti. Es domāju, ka viņi nevēlas sevi nogalināt, bet viņus ir pārmākusi velna vara.” Taču viņš arī brīdina, lai viņa teikto nepārprot vai aplami nelieto, lai cilvēku prātos mazinātu šī grēka nopietnību un briesmas.[1] Arī Romas katoļu Baznīcas katehisms atzīst: “Mums nevajadzētu būt izmisušiem par to cilvēku mūžīgo pestīšanu, kas ir atņēmuši sev dzīvību. Pa sev vien zināmiem ceļiem Dievs var sagādāt glābjošas atgriešanās iespēju. Baznīca lūdz par cilvēkiem, kas ir sev atņēmuši dzīvību.”

Tādēļ es nedomāju, ka baznīca rīkotos pareizi, liedzot saviem pašnāvībā mirušajiem draudzes locekļiem izvadīšanu no dievnama vai vietu draudzes kapsētā. Pašnāvību novēršanā daudz svarīgāk ir vērīgi lasīt zīmes savā tuvākajā, lai pamanītu, kad viņam vajadzīga palīdzība, atbalsts un mierinājums, pirms jau ir par vēlu. Bet par to, vai atļaut kādu mirušo izvadīt no dievnama un ko sacīt sprediķī, mācītājam jāizšķiras, vadoties no tā, vai tas palīdz īstenot kristīgās izvadīšanas mērķus – cienīgi noslēgt cilvēka mūža gājumu, sniegt mierinājumu tuviniekiem, pasludināt Dieva vārdu un celt Viņa godu.

[1] Luther's Works, American Edition, Vol. 54, p. 29