(18. novembrī, 2024)
Redzot Jēzu staigājam, Jānis Kristītājs sacīja: “Redzi, Dieva Jērs!” Abi Jāņa mācekļi dzirdēja viņu tā runājam un sekoja Jēzum. Bet Jēzus, redzot viņus sekojam, tiem jautāja: “Ko jūs meklējat?” Tie viņam sacīja: “ Skolotāj, kur tu mājo?” Viņš tiem sacīja: “Nāciet un redzēsiet!” Tad tie aizgāja un redzēja, kur viņš mājo, un palika to dienu pie viņa. (Jņ 1:35-39)
Kristus mīļotie Latvijas iezīvotāji un sirsnīgi cienītie mūsu valsts draugi partneri un viesi – sveicu mūs visus Latvijas Republikas 106. gadadienā! Mūsu vēstures garajos gadsimtos brīvības posms ir bijis īss. Pateiksimies Dievam, ka esam izredzēti tajā dzīvot. Pateiksimies paaudzēm, kas grūtā atbrīvošanās karā un iedvesmas pilnā Atmodas cīņā izcīnīja brīvu Latviju. Pateiksimies visiem, kas to uzcēla čaklā darbā. Pateiksimies tiem, kas ceļ Latviju mūsu dienās un to sargā! Palīdzēsim viņiem pēc labākās apziņas un lūgsim Dievu par viņiem! Būsim paši starp tiem!
Svētkus mēs sākam ar dievkalpojumu Māras baznīcā jeb Rīgas Sv. Marijas Domā. Šis dievnams ir simbolisks latviešu nācijas kristalizācijas centrs. Kristus baznīcas klātbūtne veicināja dažādo un pretrunīgo baltu un lībiešu cilšu saliedēšanos par vienu nāciju un noturēja to Rietumu kultūras apgabalā. Ir vēsturnieki, kuri spriež, ka brāļu draudžu saiešanas bija vieta, kur latvieši mācījās pulcēties, lai vēlāk paši lemtu par savu dzīvi Latvijas Republikas Saeimā. No dziedāšanas svētkiem Dikļu draudzē izauga mūsu nācijas Dziesmu svētki. Ir dabiski svētkus iesākt šeit.
Tomēr mūsu dienās sākt valsts svētkus ar dievkalpojumu nav gluži pats par sevi saprotams. Ne katrā valstī tas ir iespējams. Šeit ir izskanējis atšķirīgs skatījums uz mūsu dzīves un pasaules notikumiem. Tas man liek just prieku lepnumu par mūsu Latviju.
Jo, vai tad tā nav tā brīvība, par kuru mēs cīnījāmies, ka cilvēkam drīkst būt savas domas, kuras viņš drīkst izteikt atklātībā? Ka mums atkal un joprojām ir iespēja brīvi sarunāties par dažādām idejām? Ne visās valstīs tā var. Brīvība domāt un sarunāties ir katras brīvības sākumā. Tauta ar rokām aizbēra Gunāra Astras kapu cerībā, ka Latvijā vairs nenākts tāda vara, kas cilvēkus spiež neticēt savām acīm un ausīm, un klusēt. Sargāsim brīvību un lietosim to Dievam par godu un savai valstij par labu.
Kopš neatkarības atgūšanas man ir bijis gods jūs uzrunāt valsts svētkos. Šogad es to daru pēdējo reizi. No visa, ko gribētos teikt, nākas izvēlēties svarīgāko.
Vai kāds no jums ir dzirdējis Billijas Holidejas dziesmu “Fine and Mellow”? Valdzinošā blūza balss smeldzīgi stāsta par disfunkcionālu dzīvi. Tad pievienojas saksofons ar maigu džeza melodiju. To pārņem trompete – tik viegli, tik gaisīgi un skaisti, ka klausoties, var aizvērt acis, aizmirst visas rūpes un ļaut sevi ieaijāt rūgti saldā cerību pasaulē. Blūzs ir radīts, lai tiktu pāri sirdssāpēm un bezcerībai.
Tas man atgādina mūsdienu sabiedrību. Mēs esam ļāvuši sevi ieaijāt melodijai, ka cilvēce nepārtraukti progresē, pieaug piemīlībā un gudrībā, un dodas pretī arvien labklājīgākai nākotnei, kur visi būs vienlīdzīgi, iekļauti un samierinātā dažādībā dzīvos draudzīgi, cienīs un mīlēs cits citu. Atbilstoši tam mēs izglītībā, kultūrā, medijos pamazām veidojām sev dzīves telpu, kas ir piemērota dzīvei labklājīgos un mierīgos laikos –
- kur nav īstu briesmu;
- kur vienīgais ienaidnieks ir citādi domājošais, kurš var aizvainot mūsu jūtas;
- Kur cilvēks var atļauties būt jūtīgs vienpatnis, kam galvenais ir nevis uzņemties atbildību, piemēram, slēgt laulību, radīt bērnus vai aizsargāt savu valsti, bet pēc iespējas pilnīgāk īstenot savu personīgo brīvību un izvēlēto identitāti.
Jo mēs taču dzīvojam 21. gadsimtā.
Taču šis gadsimts ir sācis skanēt nevis kā džeza trompete, bet drīzāk kā eņģeļa bazūne no Jāņa atklāsmes grāmatas jeb Apokalipses. To nevar ignorēt, tā prasa tūlītēju uzmanību – mostieties, paskatieties apkārt! Pārbaudiet, vai jūsu izvēles ir piemērotas izdzīvošanai pasaulē, kura nāk pār jums.
Tūkstoš dienu turpinās karš Ukrainā. Vairāk nekā gadu turpinās kaujas Svētajā zemē un Tuvajos austrumos. Teroristi uzbrūk mierīgajiem iedzīvotājiem. Valstis uzbrūk kaimiņiem un apmainās šāviņiem. Pilsētas tiek sagrautas, cilvēki nogalināti. Mums ir jāaptver realitāte, ka miers mūsu robežās nav pats par sevi saprtotams. Drīzāk ir privilēģija zināt, ka šonakt tavas mājas nesagraus un tavu ģimeni nenogalinās miegā.
Filmā Gladiators ir aina, kur Maksimus cīņas gaidās stāv arēnas vidū un saka saviem biedriem: “Lai arī kas nāktu pa tiem vārtiem, mums ir lielākas izredzes izdzīvot, ja darbosimies kopā!” Tomēr Rietumu pasaule, tajā skaitā Latvija kļūst arvien pretrunīgāka. Nē, nevis kļūst – mēs to tādu padarām ar savām izvēlēm.
Ir vēl cits karš, “Fronte tēva pagalmā”. Kad pret prezidentu Donaldu Trampu tika izdarīts atentāta mēģinājums, vēsturnieks un publicists Marks Soloņins teica, ka tādi notikumi ir mirkļi, kad uz brīdi par karsto pārvēršas aukstais karš, kurš jau vairāk nekā desmit gadus norisinās Rietumu pasaulē. Mūsu it kā mierīgajā un drošajā sabiedrībā ik pa brīdim uzplaiksnī vardarbība un grautiņi, kas liecina par dzīlēs augošām pretrunām.
Viens no gada nozīmīgākajiem notikumiem bija Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija, kurā miljoniem cilvēku visā pasaulē uz mirkli ieraudzīja Leonardo da Vinči “Svētā vakarēdiena” ainu. Kunga Jēzus un apustuļu vietu pie galda ieņēma spokaini dragkvīni. Sakramenta vīna biķera vietā zils un pliks pagānu vīna dievs Dionīss. Līdzība nebija fotogrāfiska, tomēr atjautības uzdevumos mēs viegli izlasām tekstu arī tad, ja zilbes ir sajauktā secībā.
Varētu teikt: “Tas taču bija tikai šovs!” Tomēr padomāsim vēlreiz. Tas bija Rietumu vēstījums pasaulei par nākotnes redzējumu. Tas neradās nejauši, bet izteica laikmeta garu.
Šova nolūks esot bijis attēlot iekļaušanas svētkus, kurā aicināti un līdzdalīgi ir visi. Tā ir skaista ideja, ko ir viegli pārdot. Taču vai simboliskajā ainā starp svētku dalībniekiem jūs pamanījāt arī kādu, piemērm, zilos džinsos un rūtainā kreklā? Iekļaušanas dzīrēs tādam vieta neatradās.
Šogad notika dažādas vēlēšanas gan Eiropā, gan Amerikā. Ziņas par rezultātiem tika uztvertas gluži kā vēstis no frontes. Daudzi jutās satriekti un izmisuši. Esot noticis uztraucošs pagrieziens pa labi. Kas nu būs ar Eiropu, ar NATO, ar Ukrainu, ar mums? Politika bieži ir kā svārsts. Tā virzās pa kreisi, pa labi un atpakaļ. Tā ir bijis vienmēr. Kādēļ tagad tik apokaliptiskas izjūtas?
Padomāsim, vai pagrieziens nav tik krass tādēļ, ka uz nākotnes iekļaušanas svētkiem nebija uzaicināts parastais cilvēks ar viņa vērtībām, kuras līdzšinējām paaudzēm bija dabiskas un saprotamas? Ka parastais, veselīgais cilvēks tādā nākotnē vairs neatrod sev vietu un negrib, ka tādu gatavo viņa bērniem? Vai Rietumu demokrātijas ceļš, kas ilgus gadus bija tautām priekšzīme, nav kļuvis pārāk ekstravagants un tās vairs neredz tajā sev pievilcīgu nākotni?
“Svētā vakarēdiena” ainu Olimpiskajās spēlēs esot iedvesmojis cits mākslas darbs par antīko dievu dzīrēm. Redzot abus gleznojumus blakus, tiešām grūti saprast, kuram no tiem aina vairāk līdzinājās. Un tas, šķiet, bija visskaidrākais vēstījums.
Jau divus gadu tūkstošus Svētais vakarēdiens ir bijis veids, kā Rietumu sabiedrība veido kopību – savedot dažādību vienotībā pie svētā vakarēdiena, kas ir baznīcas centrā, pilsētas centrā, kopienas centrā un kristīgo nāciju centrā. Tas ir bijis Rietumu kultūras Lielais Atraktors – kā gravitācijas centrs visumā, uz kuru virzās mūsu Piena Ceļš kopā ar simttūkstoš citām galaktikām.
Dionīsa svētkiem ir pretējs virziens. To elements bija “sparagmos” jeb saplosīšana, kur dzīru dalībnieki sarāva gabalos kādu dzīvnieku vai pat cilvēku – atcerēsimies stāstu par Orfeju, kuru dzīrēs saplosīja trakojošas bakhantes. Dionīsa svētki uzsver atšķirīgo, neviennozīmīgo, dažādo.
Ja kāds vēlas pamatos izmainīt Rietumu sabiedrību, izšķīdināt līdzšinējo identitāti un veidoto jaunu – universālisku, nebināru, transhumānisku, kur viss ir nenoteikts un plūstošs, tad skaidrs, kādēļ Svēto vakarēdienu vajag simboliski sapludināt ar bakhanāliju. Kādēļ vienojošo svētumu vajag aizstāt ar tādu, kurš vairo neviennozīmību, uzsver atšķirību un visu izvērš daudzveidības varavīksnē.
Tas var izklausīties valdzinoši kā džeza trompete, jebšu stāsta par disfunkcionālu dzīvi. Taču 21. gadsimts skan kā septītā eņģeļa taure. Maksimus teica: “Mēs izdzīvosim, ja turēsimies kopā.”
Dionīss nespēj vienot. Viņš ir dažādības dievs. Viņa paspārnē nāves civilizācija saņem brīvības un tiesību apmetni. Dionīss nespēj būt Saurona pretinieks, tikai laupījums. Vai tā ir puse, kurā gribētu stāvēt patiesi liberāli cilvēki?
Daudziem kristiešiem gribas būt pretējā pusē, taču kur tā ir? It kā būtu dabiski to meklēt zemēs, kurās tam visam pretojas. Tādās zemēs, kuru vadītāji saka: “Mēs esam kristīga nācija.” Mēs pat zinām kādu zemi, kur to dara, un daudzi Rietumu konservatīvie to uztver nopietni. Viņi Krievijā redz sabiedroto kultūras aukstajā karā un ir ar mieru pievērt acis uz noziegumiem Ukrainā un brīvības sabradāšanu pašā Krievijā. Bet Kungs Jēzus teica: “Ko jūs saucat uz mani – Kungs, Kungs, bet nedarāt to, ko es jums saku?”
Krievijas režīms slavē kristīgās vērtības, bet savos cilvēkos potē naidu un agresiju. Tas slavē kristīgos tikumus, bet spīdzina, iesloga un nogalina oponentus. Tas iestājas par ģimeni un tradicionālo laulību, bet iebrūk kaimiņvalstī, lai aplaupītu un izvarotu. Tas atbalsta kristiešu projektus, bet grauj baznīcas Ukrainā, nogalina cilvēkus rūpnieciskā mērogā un iznīcina miljoniem cilvēku nākotni. Nesen lidmašīnā redzēju jaunu vīrieti T-kreklā, uz kura bija rakstīts krievu valodā: "Lielgabalu gaļa". Vai tā būtu puse, kur kristieši un konservatīvie gribētu stāvēt? Saurons nav sabiedrotais. Viņš nespēj radīt brīvu, kristīgu, dzīvību uzturošu sabiedrību. Viņš ir važu un tumsas Kungs.
Latvijai nevajadzētu sevi apzināties kā tādu, kam jāizvēlas starp Dionīsu vai Sauronu, bet drīzāk kā Odiseja kuģi, kam starp Skillu un Haribdu jāatrod ceļš uz savām mājām. Tad mēsvarētu to rādīt un piedāvāt draugiem.
Diskutējot par jūtīgiem jautājumiem, nereti dzirdam argumentu, ka mēs esam atpalikuši, ka citās Eiropas valstīs jau sen tā dara. Taču vajadzētu kritiski apdomāt, ka varbūt mēs neesam atpalikuši, bet cenšamies saglabāt līdzsvaru un iekšējo mieru. Vērtības nav tas, ko var atdot izlemšanā citiem. Ja mēs nestāvēsim par savējām, kurš cits to darīs? Jaunas idejas ir vajadzīgas, taču ir jābūt uzmanīgiem pret haosu, ko tās var izraisīt.
Pareizā atbilde uz vienu ekstrēmu gandrīz nekad nav pretējais ekstrēms. Kad ideoloģiskais svārsts dodas iekšā galējās pozīcijās – vienalga, pa labi vai pa kreisi, tas daudz ko sašķeļ un sagrauj, ko pēc tam ir grūti sadziedēt. Mīlestība daudzos izdziest un vairojas spītība, necieņa un atsvešināšanās. Latvijai nav katrā ziņā jāizstaigā līdzi viss svārsta ceļš turp un pēc tam atpakaļ. Mums ir svarīgāk palikt un darboties kopā. Ar tādu mērauklu vajadzētu apsvērt katru svarīgu soli.
Arī mūsu mīļajai latviešu valodai vajadzētu saliedēt nevis atsvešināt. Gan medijos gan privātās sarunās bieži var dzirdēt domu: “Mēs jau katrs esam citāds, patiesība katram sava.” Tas izskan tikpat viegli un vienkārši kā ēēēē, ar ko aizpildām pauzes. Īstenībā tam vajadzētu mūs uztraukt un izbiedēt. Vai tiešām jau ir tik slikti? Ja esam katrs par sevi, ja pamatos mums nav nekā kopīga, kā mēs darbosimies kopā? Kā izdzīvosim 21. gadsimtā?
Drīz būs ziemsvētki un plašsaziņas līdzekļos skanēs ierastās frāzes: “Kristīgie ziemsvētki un latviskie ziemsvētki. Kristīgās ieražas un latviskās ieražas.” Ar vienu teikumu tautu sadala latviešos un kristiešos. Apzināti vai bezdomīgi kristiešus atsvešina no latvietības. Tas piederējās okupācijas varai, bet vai tā piederas darīt pašiem 21. gadsimtā? Varbūt vajadzētu teikt, piemēram, kristīgās un etnogrāfiskās ieražas, ja negribam teikt “pagāniskās”?
Šie varbūt nav paši svarīgākie piemēri, taču valoda bieži domā mūsu vietā. Ir jābūt vērīgiem pret pieņēmumiem, ar kādiem ikdienā dzīvojam.
Vēl vajadzētu apdomāt, vai netiek atsvešinātas ģimenes un sairdinātas dzimtas, kad skolās un pat bērnudārzos, apejot vecākus, mēģina iedabūt idejas, kuras ģimenē nav pieņemamas. Vai tas nevairo rūgtumu pret valsti un nekurina “auksto karu” pašu mājās? Vai tiešām tā ir prioritāte septītā eņģeļa bazūnes laikos?
Kad tiek pieņemts kāds strīdīgs likums – parastā vai steidzamības kārtā – pārmetoši skatieni vēršas uz Saeimas vai valdības pusi. Taču lēmumi nerodas nejauši. Tie nāk no dzīlēm, kur ir vērtības, kultūra, mediju politika un galvenais – izglītība. Izglītībai vajadzētu veidot tādu pamatu, uz kura visi varam stāvēt. Lūk, drošības prioritāte 21. gadsimtam.
Man daudzkārt ir vajadzējis sacīt lūgšanu cilvēku vidū, kuri nav parastie baznīcā gājēji. Tad es parasti lūdzu “Mūsu Tēvs debesīs” un redzu, ka gandrīz visi to saka līdzi. Tas ir skaists un vienojošs kopības brīdis. No personīgas ticības vai no kultūras tradīcijas, bet ir kaut kas, ko visi pazīstam un kopīgi darām. Tāpat kā dziedot tautas dziesmas. Tas ir garīgās kompetences pats minimums. Vai kompetenču izglītība, kuru esam ieviesuši, tādu sniedz jaunajām Latvijas paaudzēm? Vai tām būs, ko sacīt kopā?
Atmodas laikā bija vienkārši. Mums, dažādajiem, bija viena kopīga doma:
- Brīvību Tēvzemei nelūdzam – pieprasām!
- Dzīvību Tēvzemei nelūdzam – pieprasām!
Mēs darbojāmies kopā, izdzīvojām, uzvarējām un ieguvām brīvību. Tagad vairs nav vienkārši. Mums vairs nav vienas domas. Mums ir fronte tēva pagalmā un liels karš pie mūsu robežām. Tādā brīdī kopīgs princips un pamats ir sevišķi nepieciešams.
Tā vietā, lai citam citu izsmietu un dēmonizētu, mums vajadzētu ar atvērtu sirdi un prātu vērsties pie avotiem, lai bez dusmām, objektīvi un kopīgi apdomātu pamatlietas:
- Kas ir cilvēcība? No kurienes nāk cilvēka cieņa?
- Kas ir brīvība un kā to īstenot?
- Kas ir kopība un kā to dzīvot?
- Kas ir labs, skaists, patiess un svēts?
- Kas nes un vairo dzīvību un kāds ir tās mērķis?
Skan utopiski. Parastos apstākļos cilvēki tā nemēdz darīt. Taču mēs dzīvojam 21. gadsimtā, un tas jau ir pietiekams iemesls, lai vajadzētu darīt kaut ko neparastu.
Skaidrs, ka no faktiem nevar pa taisno nonākt pie vērtībām. Starpā vienmēr jābūt interpretācijas satvaram. Kur tādu ņemt? Svētie Raksti jeb Dieva vārds daudz runā par pamatlietām. Rietumu kultūrā Bībeles raksti bija interpretācijas satvars gadsimtos, kad tā kļuva par diženu civilizāciju. Kad tos nolika malā, nepagāja ilgs laiks, līdz Rietumi sāka runāt par savu norietu un apšaubīt savas kultūras leģitimitāti.
Nelaime, no kuras izaug daudzas mūsu problēmas, ir tā, ka mēs arvien mazāk dzirdam un redzam Dievu. Gluži kā lasījumā par Samuēlu: “Kunga vārds tajā laikā bija retums un atklāsmes netika skatītas.” Tas nesa panīkumu, līdz Samuēls saklausīja Dieva balsi un kā pravietis izveda tautu gaismā.
Viena no lielākajām bagātībām katrai nācijai ir labi vadītāji. Tādēļ baznīca katru svētdienu aizlūdz par mūsu vadītājiem un viņu kalpošanu. Bībelē ir aprakstīti izcili vadītāji – Mozus, Samuēls, apustuļi Pēteris un Pāvils. Viņi bija dažādi cilvēki dažādos laikos, bet viņiem bija kaut kas kopīgs. Viņi dzirdēja Dievu un veda savu tautu uz apsolīto zemi vai pasaules tautas uz Dieva valstību.
Bērns mācās runāt no tā, ko viņš dzird. Nedzirdīgs bērns neiemācās pareizi izrunāt skaņas. Mēs te Latvijā uzmanīgi klausāmies un ātri mācāmies labklājīgās, sekulārās pasaules valodu, bet arvien mazāk dzirdam Dievu. No tā ceļas daudzas problēmas.
Britu filozofs Rodžers Skrūtons grāmatā “Dieva seja” raksta, ka ateisma kultūra cenšas izbēgt no vērtējošās acs. Vai jums kādreiz ir gadījies stāvēt ikonas priekšā un sajust, kā Kristus acis vērtē un sver? Diezgan uztraucoša sajūta.
Sabiedrība, kas pieradusi dzīvot mierā un pārpilnībā, vairās no vērtējošās acs tādēļ aizsmērē Dieva seju ar patērēšanu un baudu meklēšanu. Taču cilvēki lasa cits cita sejā un uztver neizrunātas nozīmes. Dieva sejā viņi nolasa savu patību, sava aicinājuma un brīvības zīmes. Dieva sejas izdzēšana aizsmērē arī viņu kā Dieva līdzībā radītu cilvēku seju. Tas vairo iziruma un bezmērķības sajūtu.
No Dieva skatiena nav jābēg! Tas vērtē un sver, lai dziedinātu un lai celtu. Ne Dieva vēlme notiesāt un sodīt aizveda Kristu pie krusta, bet vēlme attaisnot un glābt. Tā Dievs pasauli mīlēja, ka deva savu Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību. Tavā vietā viņš nodzīvoja svētu un nevainojamu dzīvi, lai tajā tevi ietērptu, lai atjaunotu Dieva līdzībā un ievestu mūžīgā priekā. Latviešu valoda mums ir īpaši vērtīga tādēļ, ka labo vēsti tajā varam vislabāk saprast.
Kā jums šķiet, kādēļ cilvēki pieder baznīcai un iet uz dievkalpojumiem, kaut ziemā tur mēdz būt auksti? Vai tādēļ, ka tic pasakām vai baidās no soda? Nē, bet tāpēc, ka tas viņus dara laimīgus. Viņus ir savaldzinājis Kristus personības skaistums. Ir skaisti dzīvot ar Dievu. Tas piešķir jēgu ciešanās, un dod cerību zaudējumos. Ir liels mierinājums cauri pārbaudījumiem iet kopā ar Augšāmcelto Kristu!
Cilvēkus reizēm agrūž vārdi kā “bauslis” vai “dogma”. Taču tā sauc sarunu, kur es, mainīgais sarunājos ar nemainīgo un mūžīgo, kura līdzībā esmu radīts. Es mācos piedalīties Tā dzīvē, kurš visu ir izsaucis no nebūtības esamībā. Ja es klausos, tad saruna ir izzinoša un interesanta.
- Tagad tagad es zinu, kas es esmu
- Tagad es zinu, kāpēc es dzīvoju
- Tagad es zinu, kas man jādara
- Un ar Dievu viss ir iespējams.
Lūk, tas patiešām ir aizraujoši. Tādēļ cilvēki pieder baznīcai – lai kopā ar svētajiem un praviešiem vienoti dzīvotu tūkstošgadīgā, nepārtrauktā, garīgā un intelektuālā tradīcijā. Lai dzirdētu Dievu un atsauktos latviešu valodā.
Kungs Jēzus reiz teica kurlmēmam vīram: “Atveries!”, un tas sāka dzirdēt un skaidri runāt. Izrādījās, ka viņam ir ko teikt! Un viņu saprata! Viens Kristus vārds saveda viņu ar savējiem nebijušā tuvībā. Kristus vārds dažādās ciltis mūsdienu Latvijas teritorijā saliedēja par vienu nāciju. Kristus vārds aicināja tautas kopībā, kuru mēdz saukt par kristīgo civilizāciju, kur cilvēki no dažādām valodām, rasēm un klimata zonām pamata lietās saprata cits citu. Tā notiek, ja cilvēki nevis daudz runā par Dievu un Dieva vietā, bet dzird Kristus balsi un tai klausa. Kā Samuēls – runā, Kungs! Tavs kalps klausās.
Angļu aktieris un rakstnieks Stīvens Frai reiz teica, ka Vinstonam Čērčilam ar viņa raksturu, varoņa slavu un premjerministra varu bija svētīgi reizi nedēļā doties pie karalienes, paklanīties un sniegt ziņojumu. Nav tālu jāmeklē, lai redzētu, kā valdnieks apmaldās, kad nav nevienam atbildīgs, un augstais priesteris nāk pie viņa klanīties, glaimot un izteikt padevību. Jo augstāks stāvoklis un lielāka vara, jo svarīgāk ir dzirdēt Visaugstākā balsi un just atbildību viņa priekšā.
Kristus vārds: “Atveries!” lai nāk pie mums Latvijas dzimšanas dienā! Lai arī mēs dzirdam Dievu un varam runāt skaidri. Kā Imanta Ziedoņa dzejolī:
Un, ja dažā pavārtē
Pēc nekrietnības smirdēs,
Sauciet: man ir tikai viena sirds!
Sauciet, un jūs dzirdēs.
Sērens Kjerkegors teica – svētais ir tas, kura sirds alkst tikai pēc viena. Ar to viņš domāja, pēc Dieva. Vienalga, valstsvīrs, politiķis, ierēdnis, bīskaps vai viedokļa līderis, latvietis vai krievs – vadītājs pēc Dieva prāta ir tas, kura sirds alkst tikai pēc viena. Pēc: “Dievs, svētī Latviju!” Tur mēs varam darboties kopā.
Jāņa Kristītāja mācekļi jautāja Jēzum: “Skolotāj, kur tu mājo?” Jēzus atbildēja: “Nāciet un redzēsiet.” Un tie palika to dienu pie viņa.
Kristus mīļotie, šodien es jūs valsts svētkos uzrunāju pēdējo reizi (vismaz šajā amatā), un gribu atgādināt svarīgāko. Vienmēr jautāsim Kungam Jēzum arī mēs kā Jāņa mācekļi: “Skolotāj, kur Tu mājo?” Pasaulē starp Dionīsu un Sauronu, starp Skillu un Haribdu īstā vieta kur palikt un kur celt savu namu ir tur, kur mājo Kristus. Ap viņu mēs varam būt kopā un dzīvības pilnībā. Jēzus teica: “Nāciet un redzēsiet.” Nāksim, un mēs rezēsim, kā mūsu dzīve izmainīsies. Lai Dievs mūs svētī!
