Kāda kundze no Mērsraga draudzes reiz Mārim novēlēja Dieva svētību un teica: “Jūs man liekas kā tāds īsts mācitājs”. Dažs labs mācītājs tādā brīdī teiktu: “Paldies par laipnu vārdu!” vai “Pateicība Dievam!” Vai jūs varat iztēloties Māra atbildi? Viņš svarīgi paziņoja: “Johaidī! Tā man vēl neviens nav teicis!” Tik raksturīgi Mārim, ka gluži vai varam saklausīt neatkārtojamo toni un izteiksmi, kādā viņš to saka. Māris neiekļāvās ierastā mācītāja tēlā, tomēr bija īsts - kā nenoslīpēts un nenopulēts tīrradnis.
Huligāns, labsirdīgais, romantiskais, šerpais, taisnīgais, atklātais, nepacietīgais un reizē pacietīgais, dedzīgais, komforta cienītājs, gardēdis, pavēlošais, brīvais no aizspriedumiem - Māris! Savā dzīvē neesmu sastapusi nevienu cilvēku, kurš absolūti neuztraucās, ko par viņu domā citi. Brīvs domāt, brīvs izteikties, brīvs rīkoties! Tā par viņu saka Irēna, līdzgaitniece dzīves ceļā, kam Māris reiz teica: “Tu man esi tikusi vistuvāk klāt.”
Ventonis no saviem Kovboja zābakiem līdz deķeļa divkāršajam lietuvēna krustam un ar cigāru zobos – tā viņu atceras korporācijas biedrs Mārtiņš. Studentu korporācijā Ventonia Māris iesaistījās 1960. gadā un aktīvi piedalījās pasākumos arī pēc pārcelšanās uz dzīvi Latvijā. Vīnu un alu nedzēra, bet cigāru gan kūpināja. “Māris nebija no paklausīgajiem, viņš mierīgi varēja noraut STOP - krānu vilcienam, kurš sācis kustēties, lai visi paspētu iekāpt. Viņš bija kā Rīgas pašpuika, tikai uzaudzis Čikāgā. Tur vienmēr esot bijusi velosipēda ķēde kabatā ja nu sanāk kauties ar citādi domājošiem no blakus kvartāla.” Māris esot jokojis, ka korporācija ir labdabīga mafijas tipa organizācija, uzsverot – labdabīga! Tā atceras Mārtiņš.
Māris nepielāgojās un neizlikās. Kā domāja, tā teica. Viņš bija tas Dieva bērns, kurš redzēja un arī pateica, kad karalis ir kails. Viņš varēja pretinieku uzslavēt un draugam likt trūkties – un, protams, arī pavāram par slikti pagatavotu steiku vai saldēdienu. Atceros, kā reiz viņš man teica – tu mani negribētu sev par ienaidnieku. Tur viņam bija taisnība. Lai arī ne vienā vien jautājumā mums uzskati atšķīrās, es par viņu labāk domāju kā par draugu un darba biedru. Viņš mēdza būt tiešs un reizēm sarkastisks, taču ar Māri es varēju būt drošs par vienu lietu – viņš neko nedarīs aiz muguras. Intrigas viņš nevarēja ciest.
Ja nepatika koncerts vai izrāde, Māris tur nesēdēja tāpēc, ka par biļeti samaksāts, bet sāka grozīties un nopūsties un teikt savu parasto: “Man šitais sāk apnikt!” Un tad cēlās un gāja prom. Gribot vai negribot, bija jāiet arī tiem, kas bija kopā ar viņu. Uz viņu varēja dusmoties, bet tajā pašā lakā gribējās smieties, jo brīžiem Māris esot varējis būt kā mazs puika, kurš piecērt kāju – es gribu tā! Viņam bija grūti atzīt, ka ir kļūdījies un lūgt piedošanu. Katru reizi tas nāca ar lielām grūtībām.
Māris bija interesants sarunu biedrs, un cienīja viedus cilvēkus, taču kompānijās diez ko daudz nerunāja. Ja ko teica tad īsi un trāpīgi, kā naglai uz galvas. Neskatoties uz jokiem un asprātībām viņš lēti nevienu savā dzīvē neielaida. Arī tas savā veidā bija valdzinoši. Kultūrai Māris vienmēr turēja roku uz pulsa. Teātri un mūziku viņš mīlēja īpaši. Viņu valdzināja Elīnas Garančas balss un Raimondu Paulu viņš apbrīnoja ne tikai mūzikas dēļ, bet arī kā unikālu piemēru tam, kā cilvēks ir spējis kļūt atpestīts no atkarības valgiem. Pēc dievkalpojuma ērģelniece vienmēr nospēlēja vai nodziedāja papildus skaņdarbu. Mācītājs Māris ar acu skatienu prata palūgt vai pieprasīt kādus 3 skaņdarbus. Tādos brīžos varēja redzēt viņa “iekšējo bērnu”.
No kultūras notikumiem Māri varēja iepriecināt filmas “Straume” panākumi, jo viņam ļoti patika kaķi. Viena no retajām reizēm, kad Māri redzēja raudam, bija tad, kad nācās iemidzināt viņa balto kaķīti Bjanko, kas viņam atceļoja līdzi no Kanādas. Viņam mācītājs Māris veltīja svētdienas sprediķi. Laukos, mīļajā Latgalē viņš sēdēja uz terases, pīpēja cigāru un vietējie lauku kaķi nāca mieloties ar viņa gādātajiem labumiem. Māris teica: paskaties uz kaķiem - lai cik nošņurcis, bet aste gaisā un galva augšā. Lepni iet. Varbūt tā bija viņa paša pieeja dzīvei? Taču Mārim uznāca arī “pazušanas dienas”, kad viņš nezvanīja, nerakstīja – pilnīgs klusums. Kaut kāda grūtsirdība, pārdomas…
Bet kopumā Māris prata svinēt dzīvi. Viņš stādīja puķes, sevišķi rozes un pēc tam tās fotografēja. Viņam patika liliju smarža, sevišķi uz altāra. Viņš bija izmeklēts gardēdis. Ierādīja draugiem kā jāēd austeres, lai tas būtu tā - pa smalko. Un franču sīpolzupu ar kanādiešu tostermaizi, kas cepta ar kļavu sīrupu. Un viegli izceptu steiku. Bet nesmādēja arī latviskos zirņus ar speķi vai karbonādi. Māris prata ēdienu ne tikai baudīt, bet arī to pagatavot un izpausties visā savā gardēža krāšņumā. Un kur tad vēl kūkas un krembrulē! Vai caffe americano, vai latte ar cigāru iecienītajā Ķuzes kafejnīcā. Vai pie Mērsraga bākas.
Jā, cigāri… Tie Mārim bija kā piederums pie tēla un drusku kā spēle. Lai gan viņš zināja, ka tā īsti nav mana lieta, viņš man dāvināja cigāru ik reizi, kad iegriezās pie manis kancelejā, un teica, ka mums reiz vajadzētu “pakūpināt to vīraku kopā.” Man dāvinātie cigāri gan parasti nonāca pie mākslinieka Jura Jurjāna un varbūt ir iekūpējuši kādā krāšņā gleznā. Māris mēdza teikt, ka labākais nobrauciens ar slēpēm esot dienas beigās. Kalna galā aizkūpina labu cigāru un laižas lejā ... un tā līdz kalna pakājei tā lieta ir darīta un cigārs ir galā.
Uz slaloma slēpēm Māris nostājās kādu 50 gadu vecumā un tā aizrāvās, ka draudzē bijusi noruna ziemas laikā, pirmdienā nemirt un neprecēties, jo tad mācītājs slēpo. Viņš bija liels sporta, īpaši hokeja līdzjutējs un labi pazina šo spēli. Baznīcu nakts pasākumā Mērsraga baznīcā visi skatījās pasaules čempionāta pusfinālu starp Latvijas un Kanādas hokeja izlasēm. Nez’, kurai no tām Māris sirdī juta līdzi?Lielāko dzīves daļu Māris nodzīvoja Kanādā un sevišķi Amerikā, kuru mīlēja līdz beigām. Viņš piedzima Latvijā, Jaunaucē. Māra tēvs bija mācītājs, mamma – Kaucmindes skolas absolvente un aizsargu organizācijas dalībniece. Zinot, ka noteikti nonāks izsūtāmo latviešu sarakstā, kara laikā devās trimdā uz Vāciju un vēlāk uz Ameriku.
Izvešanu piemiņai veltītos dievkalpojumos mācītājs Māris draudzes vidū atcerējās savas ģimenes likteni: 1941.gada jūnijā bija dota pavēle izvest tēvu, māti, pašu Māri, kuram tajā laikā bija 6 mēneši, bet ģimene paspēja paslēpties rudzu laukā, jo viņus pabrīdināja. “Ko es kā pusgadu vecs bērns biju noziedzies?” mācītājam, par to stāstot, aizlūza balss. Šim stiprajam vīram acīs bija asaras. Mēs tajā brīdī sajutām visas savas tautas sāpi – atceras Mērsraga draudzes ļaudis. No pirmajiem dzīves gadiem Latvijā viņš atcerējās prombraukšanu. "No Jaunauces uz Liepāju ar zirgu aizbraucām. Bija nakts. Priekšā bija milzīgs kuģis ar mazām trepītēm. Mamma šausminājās, kā pa tādām var uzkāpt. Jūrnieks, kam bija viena roka, paņēma mani un uznesa augšā," tā Māris stāstīja Latvijas Radio.
Trimdā Māris pabeidza filozofijas, vēstures un teoloģijas studijas. Palika pie teoloģijas. Pēc ordinācijas mācītāja amatā viņš kalpoja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (tagad - Pasaulē) draudzēs dažādās Ziemeļamerikas pilsētās – Filadelfijā, Čikāgā, Otavā, Monreālā un Kalgari. Savulaik viņš darbojās arī LELBA pārvaldē. Māris bija viens no latviešu trimdas mācītājiem, kuriem Latvija un tās baznīca interesēja neviltoti un nesavtīgi. Viņš neko negribēja te iegūt vai pārņemt, bet tikai dot un kalpot. Viņš bija viens no tiem, kas meklēja tikšanos, brauca ciemos, piedalījās 3X3 nometnēs, atbalstīja un palīdzēja kā vien spēja.
Pēc 70 gadiem viņš atgriezās Latvijā uz pastāvīgu dzīvi un desmit gadus kalpoja mūsu baznīcas Mērsraga draudzē. Un, protams, arī tas ar Māri nebija kā ar citiem cilvēkiem. Mums ir kārtība, ka mācītājs, kurš no citas baznīcas pārnāk kalpot pie mums, paraksta mūsu mācītāja solījumu. Taču Māris teica: “Es esmu solījies Jēzum Kristum un nevienam cilvēkam nekādus solījumus neparakstīšu!” Tā nu viņš desmit gadus kalpoja Mērsragā kā viesmācītājs. Mēs pie tā pieradām un aizmirsām. Taču nesen caur draugiem es uzzināju, ka īstenībā tāds stāvoklis Māri skumdina, un mēs bīskpu kolēģijā runājām, ka solījums ir priekš cilvēka, nevis cilvēks priekš solījuma. Apmeklējot Māri jau slimnīcā, es viņam jautāju, vai viņš tomēr gribētu, lai viņu uzņem mūsu mācītāju sarakstā, kam viņš ar entuziasmu piekrita un priecīgs saņēma uzņemšanas rakstu. Tagad atskatoties, tas šķiet daudz par vēlu. Atskatoties jāatzīst, ka viss bija kā Jēzus līdzībā par dēliem, kurus tēvs sūta darbā tīrumā. Viens dēls saka: “Jā, jā, es iešu”, bet nekur neaiziet. Otrs dēls saka: “Nē, es neiešu”, tomēr aiziet un izdara. Bija mācītāji, kas atbrauca un solījumu parakstīja, bet darīja, ko paši gribēja. Māris neparakstīja, bet sirsnīgi un uzticīgi kalpoja Mērsraga draudzē desmit gadus.
Taču, protams, ar Māri nebija tā, kā ar citiem mācītājiem. Draudze atceras jubilejas dievkalpojumu, kurā piedalījās ekumeniskie viesi, garīdznieki no citām baznīcām. Sadraudzības brīdī pie bākas Māris viņiem izdalījis priekšautus ar uzrakstu: “Kalpoju ar prieku” un licis dalīt kafiju svētku dalibniekiem. Draudzes talkās Māris ar humoru aicināja visus uz darbu “Ja Tu gribi pīrādziņu, tad atnāc vispirms pastrādāt”. Viņš pats piedalījās visās talkās. Kā saimnieks, ar neiztrūkstošo, kūpošo cigāru. Pagājušā gada Baznīcu nakts pasākumā bija ļoti karsts. Māris šortos sēdēja pie sakristejas durvīm, sagaidīja apmeklētājus, sacīdams: “Ja gribat pīrādziņu, tad ejiet pa šīm durvīm, ja nē, tad ejiet apkārt pa oficiālo ieeju”. Tie, kas nebija viņu agrāk redzējuši, bijuši pārsteigti, ka tas ir slavenais Ķirsons. Māra sprediķi bija neierasti īsi, taču asprātīgi un saturīgi. Tajos vienmēr bija kāds āķīgs jautājums, kas lika domāt, kāds grauds, kuru paņemt līdzi lai dīgst un nes augļus vēlāk.
Taču īstenībā Mārim nebija vienkārši te iedzīvoties. Viņš bija cīnījies par Latvijas brīvību kā reti kurš. Daudziem vēl ir atmiņā 1980. gada demonstrācija Madridē, kur starptautiska kongresa laikā Māris burtiski lēja asinis uz padomju karoga, protestējot pret to, ko okupanti dara ar viņa dzimteni. Fotoattēli ar viņu nonāca pasaules laikrakstos un kļuva par nozīmīgu manifestāciju, līdzīgi kā vēlāk Baltijas ceļš. Taču, dzīvojot Latvijā, viņam bija grūti pieņemt, ka Latvija, ko viņš bija atstājis un par kuru tā cīnījās, nebija tāda, kādu viņš bija domājis atrast. Viņš bieži salīdzināja to ar Kanādu vai Ameriku, un tas ne vienmēr bija Latvijai par labu. Mašīnā braucot, Māris mēdza klausīties dziesmu, un dungot līdzi: “Tautietis svešumā klīst, no tēvu zemes dzīts…”
Klausoties atmiņas par Māri var likties pārsteidzoši – viņš tik ļoti atšķīrās no Latvijā ierastā mācītāja tēla, tomēr kundze no Mērsraga saka: “Jūs man liekaties kā tāds īsts mācitājs” Kovboju zābakos, ar cigāru zobos, hokeja fans, gardēdis, dzīves baudītājs un joku plēsējs – varētu domāt, vai nu maz tādu ir redzēts. Bieži tie drīzāk krīt uz nerviem. Tomēr viens no tuvākajiem draugiem, Sandis, par viņu saka: Māris bija mans Tao(ceļš) vai varbūt bija vienkārši cilvēks, kurš gāja to pašu ceļu pirms manis, vai arī liktenīga sakritība vai mistisks mana ceļa lukturis. Viņam bija īpaša nozīme manā dzīvē. Viņš bija mans patiesais draugs. Izcils draugs.
Kad sarunas laikā žēlojoties sāc saprast cik smieklīgi izklausies, kad sāc saprast cik nobijies esi, kad sāc saprast cik tas patiesībā nav būtiski...kad neērta klusuma brīžos nerodas vajadzība mākslīgi meklēt tēmu sarunai un kad tai mirklī saproti, ka dzīvē viss ir labi un būs labi, jo ir tikai viena diena kas jāizdzīvo – ne divas, ne nedēļa, ne mēnesis, bet tikai 24 stundas un pēc tam vēl 24 bet ne vairāk. To Māris vispirms darīja pats, pats dzīvoja tā, kā ieteica citiem, pats rīkojās tā, kā ieteica rīkoties, pats zināja savus vājumus un tikumus un tos ne izcēla ne slēpa. Māris neatteica tikšanos, viņš bija tuvumā, kad vien bija vajadzīgs. Cigārs un latte ar mācītāja kungu… kur pat neapzinies ka tā ir gan grēksūdze, gan vēlme redzēt apliecinājumu, ka kāds klausās ar vieglu galvas mājienu un saprotošu rokas žestu. Tā mēdza būt tāda dziedinoša sajūta kas pārņēma satikšanās reizēs. Viņa gudrība un viedums paliks atmiņās, kā pamācošs piemērs, par ko vienmēr būsim pateicīgi. Tā saka Sandis.
Kundze no Mērsraga un Sandis lūkojās dziļāk par neierasto ārieni, tāpat Mārtiņš un, protams, Irēna, ar kuru līdzās pavadīti 11 gadi. Visi, kam Māris bija mīļš un kurus viņš bija pielaidis sev gana tuvu, redzēja, ka aiz brīžiem izaicinošās anturāžas ir kas vairāk. Daudz vairāk. Tādēļ tā likās drīzāk pievilcīga nevis piedauzīga kā mēdz būt tad, ja aiz tās nekā cita nav. Man liekas, ka tas bija tādēļ, ka Māris bija godīgi ielūkojies savā dzīvē, izpratis to un izdarījis secinājumus – pareizus, glābjošus, dzīvību nesošus secinājumus, kuri dara brīvu. Viņš nenoliedza un neslēpa dzīves posmu alkohola atkarībā. “Tā bija ellīga dzīve”, viņš godīgi teica. Viņš zināja, ka daudziem ar to nodarīja pāri, tostarp pašiem tuvākajiem. Viņš apzinājās, ka nekad nespēs to izlabot. Taču Māris atrada ceļu laukā, brīvībā. Gluži kā stāstā par Jāzepu, kas bedrē iemests un nāvei nolemts, no tās izkļūst un top par glābiņu brāļiem, tā Māris, izkļuvis no atkarības bedres, daudziem palīdzēja izrauties brīvībā. Savu grūto pieredzi viņš vērta par ieguvumu un dāvanu savai dzimtenei, iedibinot šeit Minesotas programmu. Daudzi viņam ir sūtījuši pateicības par saviem skaidrības gadiem.
Es tā domāju – varbūt Māris savā ziņā tīšām centās neiekļauties ierastajā mācītāja tēlā, lai ārēji izpaustu iekšēju piedzīvojumu, dziļu garīgu atziņu – cik ļoti viņam ir vajadzīgs Glābējs. Ka viņam pašam nav nekā, ko viņš uzskata par pietiekami svētu un baltu, lai to ar pašapziņu nestu Dieva priekšā. Gluži kā par sevi teica apustulis Pāvils, ka visu, ar ko viņš varētu lepoties, viņš uzskata par mēsliem ieguvuma dēļ, ko dod tas, ka viņš ir atzinis Kristu, jeb pareizāk – ka Kristus ir atzinis viņu. Jo tiešām, ielūkojoties savas dzīves spogulī, ne Māris, ne kāds no mums tur redzētu ko tādu, ar ko pietiek, lai stāvētu Dieva priekšā.
Es to dzirdēju no viena cita kanādiešu teologa, bet tas varētu būt arī piemērs no Māra sprediķa: Dieva likumi un baušļi ir spogulis, kurā mēs ieraugām, cik tālu esam no svētuma, kuru no mums gaida Dievs. Ko mēs darām, ja ieraugām, ka esam netīri? Mēs taču necenšamies notīrīties ar spoguli, bet ieejam dušā! Tā duša ir Glābējs, mūsu Kungs Jēzus Kristus. Viņš mūsu vietā nodzīvoja to svēto, nevainojamo, Dievam pilnīgi paklausīgo dzīvi, kuru mēs nespējām un bieži arī negribējām dzīvot. Viņš pie krusta izpirka visu mūsu ellīgo dzīvi un ietērpj savā svētumā tos, kas viņam tic un top Kristīti.
Cigārs, slēpes vai krembrulē var nebūt priekš mums. Ne to Māris mēģināja mums iemācīt – bet pašu svarīgāko – cik ļoti mums katram ir vajadzīgs Glābējs. Kristus. Gardēdis? Austeru cienītājs? Kaķu un ziedu mīļotājs? Kādēļ gan ne? Jo tā ir patiesība, ka Dievs nenogurstoši pūlas mūsu labā, sākot no galaktiku rotācijas līdz zieda uzplaukšanai Latgales dārzā. Vēl vairāk – Dievs ne tikai sniedz savas dāvanas. Dievs tajās mums pasniedz pats sevi. Droši vien ir riskanti to teikt, bet es domāju… varbūt savam gaišajam dumpiniekam, savam bērnam Mārim Dievs sevi pasniedza arī tajā cigārā? Jo Dieva ceļi pie cilvēka ir noslēpumaini un Viņš ir atrodams katrā pieredzē, kas cilvēkam palīdz būt pateicīgam, slavēt Dievu un kalpot dvēselēm sev lidzās. Meklēsim viņu arī mēs, jo Dievs ir atrodams visās lietās.
Apustulis Pāvils teica: “Dzīvot man ir Kristus un mirt man ir ieguvums.” Tiem, kas Kristū ir satvēruši mūžīgās dzīvības apsolījumu, viņa doma ir labi saprotama. To, ko neviena acs nav redzējusi, neviena auss nav dzirdējusi un kas nav nācis neviena cilvēka sirdī – to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl. Tomēr pati miršana, vecuma nespēks un slimība var būt grūta. Arī par to Māris teica savu slaveno: “Man šitais sāk apnikt.” Taču tikai vienu reizi teica, ka vēlas mirt. Bet vispār viņš ar šķelmīgu smaidu atkārtoja: “Es esmu neuzveicams!” Un tā arī ir. Apustulis Pāvils taču teica: “Tiem, kas ir Jēzū Kristū, nav nekādas pazudināšanas.”
Cik Māra dzīve bija spilgta un notikumiem bagāta, tik aiziešana uz Tēva mājām bija klusa un mierīga. Kā Dievmātes aizmigšanas ikonā – teica Irēna. Arī par to – pateicība Dievam.
Mūsu palīdzība ir Kunga vārdā, kas ir radījis debesis un zemi. Ar mieru mēs novēlam Māri Ķirsonu tavās, debesu Tēvs, rokās. Ne viņa paša taisnības dēļ, ne arī mūsu taisnības dēļ, bet mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, kā vārdā Tu esi apsolījis mūs uzklausīt.
Āmen!
