svētdiena, 2014. gada 20. aprīlis

Kristus uzcēlies no kapa? Ko viņš tur meklēja?

Lieldienās cits citu sveicinām: „Kristus ir augšāmcēlies! Vai kādreiz nav gribējies atbildēt jautājuma izteiksmē: „Patiesi augšāmcēlies?“ Ar tādu skepsi saskārās jau apustulis Pāvils, kad mēģināja sludināt grieķiem Atēnās. Vispirms tie priecīgi klausījās, jo uzzināt jaunumus bija viņu iemīļotais laika kavēklis. Taču, kad Pāvils teica, ka „ Dievs ir devis ticības pierādījumu caur savu izredzētu vīru, ko viņš uzmodinājis no mirušajiem“, tad vieni sacīja – parunāsim par to citreiz, bet citi vienkārši sāka smieties. Tāds brīnums viņiem likās par lielu. Vai gan ir redzēts, ka tas, kurš ir miris, atgrieztos atpakaļ dzīvs?

K.S. Lūiss teica: „Brīnumi tikai ar maziem burtiņiem atkārto to, kas ir rakstīts pāri visai pasaulei ar burtiem, kas dažiem ir pārāk lieli, lai tos redzētu.“ Ja zinām, ka Dievs radīja visumu no nekā, ja zinām, ka Dievs radīja dzīvību tur, kur tās ipriekš nebija, tad nemaz nav tik liels ticības solis aptvert, ka Dievs lika dzīvībai atgriezties tur, kur tā nesen jau bija.

Īstais brīnums ir cits.  Jēzus teica: „Kas redz mani, redz Tēvu. Es un Tēvs esam viens.“ Apustulis Pāvils raksta Kolosiešiem: „Visai Dieva pilnībai labpatika iemājot viņā.“  Jāņa evaņģēlija pašā sākumā lasām: „Viss ir radies caur viņu, un nekas, kas ir radies, nav radīts bez viņa.“ Tad lūk – vislielākais brīnums man šķiet tas, ka Kristus vispār nonāca kapā. Dievs, pats dzīvības avots nonāk kapā! Ko viņš tur meklēja?! Tavu sabiedrību. Jo kur tad cilvēku visdrošāk var atrast? Dzīvē mēs staigājam dažādus ceļus, uzturamies dažādās vietās. Taču, kad mūžs ir galā un ir sasniegta galastacija, kad atskan pavēle visiem izkāpt, tad ikviens esam kapā. Tur Kristus apguļas kā viens no mums. Ne lai pasauli tiesātu, bet lai pasauli glābtu. Īstais brīnums ir tas, ka Dievs nevis pacieš mūs kā nevīžīgus, trokšņainus kaimiņus vienā kāpņu telpā, cerot ka pēc 70 vai 80 gadiem mēs aizvāksimies, bet apmaina savu debesu troni pret kapa bedri tādēļ, lai mani, tādēļ lai tevi, tādēļ lai katru no mums varētu ievest savā Debesu valstībā. Dalīties ar mums savā dievišķajā dzīvē. lai varētu ar mums būt kopā ne 70 vai 80 gadus, bet mūžīgi.

Apstāsimies uz mirkli un padomāsim pie sevis – Dievs grib ar mani būt kopā debesu svētlaimē mūžīgi? Ko tas nozīmē? Cik ļoti Dievs man uzticas, ja ir gatavs ielaisties ar mani uz tik ilgu tuvumu! Kādas jūtas Dievam liek no debesu godības iekrist kapā manis dēļ? Nupat kādā portālā lasīju, ka stila eksperti bija mani nokritizējuši par apaviem, kādos biju atnācis uz vakariņām ar karali. Es gan uzvilku labākos, kādi man ir, taču vienalga tie esot bijuši pārāk ikdienišķi. Tur bija rakstīts, ka nākt kurpēs tieši no kapa malas pie karaļa esot necieņa pret augsto personu. Tad iedomāsimies, ka pats debesu Ķēniņš, karaļu Karalis, tevis dēļ, manis dēļ ierodas nevis uz vakariņām, bet uz krusta nāvi. Ne svētku apavos, bet izģērbts kails. Ne pie kapa malas, bet kapā iekšā – lai tikai būtu kopā ar mums. Cik lielai ir jābūt viņa mīlestībai! Zināt, kas ir pats brīnumainākais un reizē mulsinošākais? Mēs taču neesam izdarījuši neko, kas dotu iemeslu tādai mīlestībai! Gluži otrādi. Nāve ir grēka sekas. Mūsu dzīve ved uz kapu tādēļ, ka esam darījuši kļūdas, cūcības, ļaunus darbus un grēkus. Labā salīdzinoši ir bijis tik maz.

Ne jau savas vainas dēļ Kristus saņēma nāvi. Viņš nodzīvoja nevainojamu un pilnīgu dzīvi. Ne jau tāpat vien viņš  mira pie krusta, bet lai ar savu nāvi izpirktu mūsu kļūdas, cūcības, ļaunos darbus un grēkus. Mūsu labā trūkumu viņš pārpārēm gandarī ar savējo. Mūsu labad viņš pat nokāpa ellē, lai tai pateiktu: „Tev ir vara pār daudziem, bet ne pār tiem, kas man tic. Tev pieder daudzi, bet ne tie, kas kristībā kopā ar mani ir aprakti nāvē. Viņi nav tavi. Viņi ir mani. Es viņiem devu varu būt par Dieva bērniem. Viņus es augšāmcelšu pastarajā dienā.“ Cik liela ir Dieva mīlestība, kas viņu spieda to darīt!

It kā jau tā nekur nav apslēpta. Diženajā galaktiku rotācijā un maza zieda izplaukšanā Dievs pūlas savas radības labā. Minerāliem viņš dod esamību, augiem augšanu, dzīvniekiem sajūtas un instinktus. Cilvēkiem prātu, jūtas, talantus, draugus, iespējas, laiku un zemi, kur dzīvot. Pat ciešanu neizprotamajā, smagajā darbā viņš cenšas sasniegt vislielāko labumu. Dieva mīlestība ar milzu burtiem ir rakstīta pāri visai pasaulei, taču visskaidrāk tā ir izlasāma Kristus nāvē un augšāmcelšanās brīnumā.

Nu un ko mēs par to? Pirms pāris dienām es stāvēju garā rindā pie kases veikalā RIMI. Kad jau biju tuvu kasei, blakus atvēra vēl vienu kasi. Kasierīte sauca: „Nāciet pie manis visi, kas esat nostāvējušies un nogaidījušies!“ Kā cilvēki steidzās! Bet es jau biju izlicis savus pirkumus uz lentas. Un cilvēki, kas bija pēdējie, tālu aiz manis, pēkšņi bija man priekšā. Cik laimīgi un lepni viņi izskatījās! Viņi bija ieguvuši vismaz 5-10 minūtes.

Kristus sauc: „Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un iztvīkuši, es jūs gribu atvieglināt! Es dodu jums mūžību.“ Vai par to esam tikpat sajūsmināti kā par piecām minūtēm pie kases? Vai tāpat steidzamies, dzirdot Kristus aicinājumu kā dzirdot labās kasierītes balsi? Reizēm mēs paši esam sev mīkla un pārsteigums, vai ne? Mūsu spēja, vai drīzāk nespēja ar sirdi dzīvot saskaņā ar to, ko prāts atzīst par svarīgo vai mazāk svarīgo.

Tas ir raksturīgi cilvēkiem, kas dzīvo salīdzinošā labklājībā un mierā. Mums diezgan sen nav bijis karu, revolūciju un līdzīga posta. Mums nav zemestrīču, kas sgrauj pilsētas un paisuma viļņu, kas noslauka ciemus. Mums nav brutāla, asinskāra režīma. Lai arī ir lietas, ar ko būt neapmierinātiem, tomēr mēs dzīvojam vēl tik labklājīgi un mierīgi, lai drīzāk steigtos pie kases, nekā pie Kristus.  Citādi ir kristiešiem, ko režīms ticības dēļ met cietumos un nogalina. Citādi ir cilvēkiem, kas zaudē tuviniekus, grūstot namiem, zemestrīcēs un plūdos. Citādi ir tautām, kuru zemē iebrūk ienaidnieks. Taču kad viss, ko savā dzīvē esam centušies sasniegt, piepeši kļūst trausls un nenoturams, tad ieraugām, cik akli un muļķīgi ir priecāties par iegūtām piecām minūtēm pie kases vai tamlīdzīgiem niekiem, bet Kristus apsolījumu – neviens jūs neizraus no manas rokas – nolikt plauktā vēlākam laikam.

Pēdējā laika notikumi mūs dara redzīgākus un nopietnākus. Mūsu karavīri gatavojas aizsargāt valsti. Mūsu sabiedrotie sola palīdzēt. Taču arī uzvarošs karš ir briesmīgs un var bez izšķirības atnest daudz posta un nāves. Tas palīdz ieraudzīt, cik svarīga ir Kristus augšāmelšanās arī mūsdienu attīstītajā gadsimtā. Nekas mums nav garantēts, vienīgi Dieva beznosacījumu mīlestība.

Kristīgā ticība ir sekošana Kristum. Ja turamies pie viņa stiprā ticībā, tad viņa ceļš ir arī mūsējais. Tas nozīmē, ka mums tāpat kā viņam var nākties piedzīvot vardarbību, uzbrukumus, pazemojumus, ievainojumus, nāvi un kapu. Taču, ja mūsu ceļš ir Kristus ceļš, tas aizved pie augšāmcelšanās un uzvaras. Lai notiktu, kas notikdams, gala iznākums būs uzvara. Valstība ir mūsu un neviens to nevarēs atņemt. Jo vairāk spējam noskaņoties tā, ka ar to pietiek, jo mazāk ir baiļu un jo vieglāk ir izturēt pārbaudījumus. Pat cīņā ir vieglāk doties, zinot, ka Kristus man apsola mūžīgo dzīvību  un savus solījumus pilda.

Kad mums nepelnīti dāvina kaut ko tik lielu, nevilšus sāc domāt, ko dot pretī. Ko Kungs Jēzus varētu gribēt no manis? Ko es viņam vispār spēju dot? Tajā, kao viņš cilvēkiem saka, dominē divi vārdi – „Nāciet!“ un „Ejiet!“

Nāciet un ticībā satveriet visu, ko es jums dodu. Nāciet bez bailēm, jo es jūs esmu mīlējis ar dievišķu mīlestību. Dievišķa mīlestība ir tāda, kas tevi mīl nevis pat „neskatoties uz taviem trūkumiem un grēkiem", bet tos redzot un zinot labāk nekā tu pats. Kristus saka – es jums piedodu, ja nožēlojat, lai dotu iespēju atgriezties, mainīties un augt. Dziedina nevis tiesāšana, bet žēlastība.

Ejiet un dariet savam tuvākajam to, ko es esmu darījis jums. Mīliet ar tādu pašu mīlestību. Ja Kungs Jēzus mudina mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, tad varbūt tiešām mums vispirms jāiemācās pieņemt un mīlēt sevi, arī redzot savu nepilnību un grēcīgumu. Daudziem vajadzētu beidzot piedot sev un nemocīt sevi ilgāk tur, kur Kristus jau sen ir piedevis, bet dzīvot atjaunotu dzīvi – lai pēc tam mīlētu savu tuvāko kā sevi pašu. Nevis tādēļ, ka šim tuvākajam nebūtu trūkumu, nevis neskatoties uz viņa grēkiem, bet arī tos redzot. Ja teikt taisnību, tad mīlestībā. Ja runāt stingri, tad tomēr mīlestībā. Tā māca apustulis: „Runājiet patiesību mīlestībā“, dodot iespēju kaut ko labot, mainīties un augt. Bauslība nokauj, dzīvu dara evaņģēlija žēlastība.

Sastopot citam citu ar tiem sirds un dvēseles gabaliņiem, kuros valda augšāmceltais Kristus, veidojas stipras un laimīgas ģimenes, saskanīga sabiedrība, labklājīga valsts un svēta Baznīca. Ko dot pretī Kristum, kas mums dāvā augšāmcelšanos? Savu sirdi un dvēseli, kur viņam valdīt. „Nāciet!“ un „Ejiet!“, saka augšāmceltais Kristus. Viņam lai pateicība mūžīgi!

4 komentāri:

Bloga veidne izstrādāta Clairvo