Šonedēļ ziņās dzirdēju, ka Eiropa Latviju sodīs par dējējvistu mocīšanu. Tās tiekot turētas sprostos A4 lapas lielumā. Īpašnieki saka - lielāki sprosti esot pārāk dārgi. 

Olas lielveikalā var dabūt dažnedažādas. Kuras es izvēlos? Skaidrs, ka lētākās un lielākās. Ne tādēļ, ka man tā būtu spiesta lieta. Vienkārši tāds pircēja reflekss - nopirkt vairāk, maksājot mazāk. Kādu dienu atkal pārnesu mājās lēti pirktu olu kārbu un uz tās atradu uzrakstu, kas izskaidroja zemās cenas noslēpumu: sprostos dētas olas. Gan jau esam redzējuši sižetus par putnu fabrikām, kur inkubatorā izperinātos cālēnus saliek niecīgos būros, no kuriem tie vairs neiziet, iekāms no viņiem ir paņemts viss, ko var paņemt. Olas uz pannas, gaļu katlā, spalvas spilvenos, galvas un kājas - nezinu - varbūt kažokzvēriem citos sprostos. Pat mēslus pārdod mazdārziņu kopējiem.

Kad Dievs radīja vistu, viņam bija sapnis par vistas dzīvi. Ne jau kaut kas liels, bet tomēr, ka tā varēs čāpot pa pļavu, kašņāt sēkliņas un tārpus. Izperēt cāļus  un izvest tos saulītē. Mēs to viņām esam atņēmuši. Pat vārdu neatstājām. Avīzē lasīju, ka tas, ko pērkam veikalā, nav vista, bet radījums ar kodu Ros-380. Kāpēc mēs tā darām? Ne tādēļ, ka mums patiktu mocīt mājputnus. Mēs tikai gribam, lai tie būtu lēti.

Ir cilvēki, kam zemā cena palīdz izdzīvot. Viņus pašus tur kā vistas sprostā. Salīgtus par minimālo algu, kas reizēm kavējas mēnešiem. To, kas aploksnē, saņem kā kuro reizi - dažreiz maz, citreiz nemaz. Kad no viņiem ir paņemts viss, ko varēja paņemt, tad pensijas un slimības pabalsti ir kā jau no minimālā.  Kādēļ ar viņiem tā apietas? Viņu saimnieki nav ļauni. Tiem tikai vajag, lai viņi būtu lēti. Tas palielina konkurētspēju. Cilvēkiem,  pēc Dieva tēla un līdzības radītiem, atņem Dieva sapni par viņu vienīgo, neatkārtojamo dzīvi. Pat vārdu neatstāj. Vienkārši mazturīgie. Darba devēji to nedara ar nolūku mocīt. Viņi paši jūtas, ka viņus tur sprostā kāds, kas barības ķēdē ir augstāk - nodokļi, likumi, negodīgi konkurenti, nežēlīgi kreditori. Un tā mēs cits citu, pa ķēdīti uz leju. Es vistu, saimnieks mani, Ieņēmumu dienests saimnieku, ministrija dienestu, oligarhs ministriju, velns oligarhu un mūs visus, izņemot vistu...

Mūsdienu ekonomika ir tik globalizēta un peļņas dzīta, ka nevainīgs ikdienas pirkums mani iesaista mežu izciršanā, klimata izmaiņās, naftas noplūdēs, dzīvnieku mocīšanā, bērnu verdzināšanā, diktatoru kukuļošanā, militāros apvērsumos korporāciju interesēs un citās lietās, ko pat nenojaušam. Ko lai dara? Es nevaru izmainīt pasauli. Bet es varu nopirkt brīvas turēšanas apstākļos dētas olas. Tās maksā gandrīz divtik, taču daudzi no mums to var atļauties bez bēdām. Kas no tā? Varbūt viena vista nodzīvos savu mūžu atbilstoši Dieva sapnim. Nav nekas liels, bet mazās lietas nav nicināmas. Laimīgajai vistai tas nozīmē visu. Cilvēkam tas ir mazs ieguldījums, bet svarīgs pavērsiens. Ja esmu ieraudzījis īsto virzienu, bet vēl nespēju tajā lidot vai skriet, tad varu kaut vai nogulties uz to pusi. Ja, pērkot olas, iedomājamies par vistām, nākamreiz varbūt iedomāsimies par cilvēkiem. Visā pasaulē darbojas "Fairtrade" jeb godīgo pirkumu tīkls, kas gādā, lai ražotāji nabadzīgajās valstīs netiktu nežēlīgi izmantoti. Tas darbojas, kad cilvēki ir gatavi samaksāt vairāk nevis tādēļ, ka produkts ir labāks vai veselīgāks, bet tādēļ, lai nepazīstams zemnieks otrā pasaules malā saņemtu godīgu samaksu. Sev mēs ar to pērkam izejas biļeti no savstarpējas izmantošanas apburtā loka, kurā ik mirkli pasaulē dzimst baismīgi daudz ciešanu. Mēs mācāmies pa ķēdīti uz leju nevis ekspluatēt, bet atbrīvot. Jo augstāk ķēdē atrodamies, jo vairāk spējam mainīt, taču kaut ko spējam katrs un mūsu ir daudz. Varbūt katrs konkrētais solis nav liels, taču uz pareizo pusi. Bez izmaiņām domāšanā nebūs iespējams izrauties no netaisnības shēmām, no kā cieš tik daudz cilvēku tepat Latvijā.

Gribēdami paši būt kungi savā zemē, raudzīsimies uz Kristu, uz patieso Kungu, kas nāca nevis iesprostot un kalpināt, bet atbrīvot un kalpot. Kas viņu dzina atstāt dievišķo svētlaimi debesīs, piedzimt, ciest un nest krustu? Viņu dzina spēja iejusties mūsu liktenī un apņēmība to mainīt uz labu. Ja meklējam sevī līdzību Kristum, šis ir virziens, kurā vismaz nogulties. Tajā virzienā ir arī Latvijas nākotne.