Uzruna 18. novembrī

KRISTUS VĀRDĀ - CELIES UN STAIGĀ! 

Pārdomas 2012. gada 18. novembrī. 

Pēteris un Jānis gāja uz templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tobrīd tika nests kāds vīrs, kas bija kropls jau no mātes miesām. Viņu ik dienas nolika pie tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no ienācējiem templī. Viņš, ieraudzījis Pēteri un Jāni, kas gāja iekšā templī, lūdza žēlsirdības dāvanu. Bet Pēteris, viņu cieši uzlūkojis, sacīja reizē ar Jāni: “Paskaties uz mums.” Un tas uzlūkoja viņus, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. 

Tad Pēteris sacīja: “Zelta un sudraba man nav, bet es tev došu to, kas man ir: Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā – celies un staigā!” Viņš satvēra to pie labās rokas un piecēla; un tūlīt pēdas un locītavas tam kļuva stingras, viņš pielēca kājās un sāka staigāt un kopā ar viņiem iegāja templī, staigādams, lēkādams un slavēdams Dievu.     (Apustuļu darbi, 3:1-8)

Vai šajās dienās jums kāds jautāja: „Ar kādām izjūtām tu gaidi 18. novembri?“ Man vaicāja vairākkārt un kopš tā brīža es visu laiku mēģinu sevī izmanīt un satvert galveno. Ko es visvairāk izjūtu Latvijas valsts dzimšanas dienā? Par sevi man jāatbild – prieku, pateicību, cerību.

Vai kaut kas ir ļoti mainījies? Vai visas grūtības uzveiktas, vai problēmas atrisinātas? Nē, tādas lielas pārmaiņas, kas ļautu dzīvi ieraudzīt pavisam citādi, es neredzu. To pašu, ko šajā vietā teicu pagājušajā un aizpagājušajā gadā, es varētu teikt arī šogad. Īstenībā gadu no gada kļūst arvien grūtāk kaut ko piebilst pie jau pasacītā. Un vārdi no svētku tribīnes vai pat no kanceles jau nav burvju vārdi, kas mirklī visu izmaina. Tie ir domāti ikdienai un ilgam laikam.

Tad kādēļ no visa, kas sirdī sakustas, domājot par 18. Novembri, galvenais ir prieks, pateicība un cerība? Tādēļ, ka arī iepriekš bija tāpat. Arī atmodas gados, kad bija papilnam grūtību un nedrošības. Arī padomju laikos, kad Latvijas valsts nebija vispār. Toreiz un vienmēr 18. novembris bija priecīga, patriotiska diena. Ne tādēļ, ka svētkos uzliekam rozā brilles, bet tādēļ, ka valsts ir ilgtermiņa projekts, uz ko jāraugās kopumā, ne stopkadrā.

18. novembri Vilis Plūdons izsaka vārdos: „Tev mūžam dzīvot, Latvija!“.  „Mūžam“ – tas ir ļoti ilgi. Valsts patiešām ir „ilgtermiņa projekts“ ar virsotnēm, bedrēm un atkal virsotnēm. Valstis pastāv simtiem gadu, piedzīvo mēri, karu un iznīcību tā, ka nedzird vairs gaili dziedam vai suni rejam. Kad tas notiek, ir grūti saskatīt ko labu. Bet, kad tas brīdis vēsturē ir pagājis, tā pati valsts atkal uzplaukst. Vislielākajos posta brīžos tajā allaž ir potenciāls augšāmcelties, lai uz bērnu bērniem būtu savai nācijai par dzimtajām mājām. Mēs esam izredzēti starp tautām, ka mums ir sava valsts. „Pats Dievs sen senis svētīja še tavas āres mums par mājām“ – tā par Latviju Vilis Plūdons.

Kur ir tā gailošā ogle, kas ļauj piecelties? Kas ir dīgt spējīgā sēkla, kas politiski administratīvu veidojumu ar nosaukumu „valsts“ padara par dzimtajām mājām? Dažreiz liekas, ka Dievs mums ir kaut ko noskaudis. Ja mums zem kājām būtu naftas lauki kā kurdiem Irākā, tad gan mēs dzīvotu laimīgi. Atliktu tikai urbt un sūknēt no zemes laimi tīrā veidā. Tomēr gan kurdu, gan visas Irākas liktenis, gan senais notikums Jeruzalemē pie tempļa Krāšņajām durvīm vedina domāt ko citu.

„Pēteris, viņu cieši uzlūkojis, sacīja reizē ar Jāni: „Paskaties uz mums! Zelta un sudraba man nav, bet es tev došu to, kas man ir: Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā – celies un staigā!“

Slimības sakropļoto cilvēku piecēla vīri, kam nebija ne naftas, ne zelta, ne sudraba. Viņiem bija kas cits, kas lika vārgajām locītavām kļūt stingrām, tā ka viņš varēja pielēkt kājās un staigāt.

Vai tā nav bijis arī Latvijas vēsturē? Brīvības cīņu dalībniekiem nebija ne zelta ne sudraba, bet viņi deva to, kas tiem bija. Un Latvija cēlās. Vācu okupācijas laikā Konstantīns Čakste un citi pretestības kustības dalībnieki deva ne sudrabu, ne zeltu, bet to, kas viņiem bija. Tāpat padomju okupācijas laikā darīja Gunārs Astra un citi pretpadomju disidenti. Arī atmodas laikā Tautas fronte un „baltās beretes“ un visi barikāžu dalībnieki. Un Latvija atdzima Dieva noliktā laikā. Katru reizi kad Latvija ir cēlusies, lai staigātu, tas ir noticis tādēļ, ka bija cilvēki, kas deva no sevis. Tas nebija ne zelts ne sudrabs. Latvijas kritieniem un grimšanai gan iemesls it bieži ir bijis tas, ka domas pārlieku saistījās pie dārgiem metāliem un cietas valūtas.

Šodien Latvija tiek saukta par Eiropas veiksmes stāstu. Latvijas ekonomika ir visstraujāk augošā Eiropas savienībā. Mūsu premjeru slavē pasaulē un viņš dod padomus citu valstu vadītājiem. To ir prieks dzirdēt. Ne jau tikai nacionālas pašapziņas dēļ, kā tad, kad priecājamies, kad mūsējie plūc sporta laurus, pārspējot citu valstu komandas. Visvairāk prieks ir par cerību, ka ļaunākais jau aiz muguras, ka bija vērts, ka ceļš atkal sāk iet uz augšu. Mums vajadzētu to novērtēt un prast par to priecāties.

Taču ne tikai šo starptautisko lauru dēļ mūsu premjers līdzinās 3. gs. diakonam, svētajam Labrencim. „Laurentius“ latīniski nozīmē „lauriem vaiņagotais“. Kad imperatora Valeriāna kristiešu vajāšanu laikā Romas prefekts Labrencim pieprasīja atdot baznīcas dārgumus, tas augstā ierēdņa priekšā esot atvedis nabagus, slimus, aklus un kroplus, sakot – lūk, te būs - viņi ir mūsu dārgumi. Tas sabalsojas ar Latvijas veiksmes stāstu, kurš līdzinās brokastīm ar olu un bekonu. Vista tām dod zināmu ieguldījumu, bet cūkai tās maksā miesu un asinis. Burtiskā nozīmē. Valsts vadītāji Latvijas panākumos ir ieguldījuši zināšanas, apņēmību, darbu, bet uz sava skausta tos iznesa tauta – reizēm ar izmisumu, reizēm ar asarām un asins sviedriem. Tauta, kam nav ne zelta, ne sudraba, bet kas deva savu izpratni un nenogurstošu pacietību - unikālu visā Eiropā. Bez tās pat visprātīgākā valdīšana ātri atdurtos sienā. Arī viņai pienākas starptautiskās atzinības un uzslavas.

Taču to nedrīkst pārprast vai izmantot. Tautas pacietība nav brokastīm kaujams bekons. Kā leģendā par svēto Labrenci, gudrs vadītājs atzīst – lūk, kur valsts dārgums - tās ļaudis, tās tauta. Cilvēki bez zelta un sudraba, bet ar sūru patriotismu, kuru tie dod, lai Latvija izturētu un celtos. Bet ar dārgumiem apietas ar cieņu un saudzīgi, lai tos nesalauztu.

Virspusēji raugoties, varētu likties, ka viss saistīts ar naudu. Ja Latvijas demogrāfiskie rādītāji izraisa bažas, tad jāpiešķir papildu līdzekļi demogrāfijai. Ja raizes dara patriotisma zudums, tad jāfinansē patriotiskās audzināšanas programmas. Loģiski, taču tā ir tikai daļa patiesības. Pravietis Jeremija ļoti mūsdienīgi saka:

“Celiet namus un dzīvojiet tajos! Dēstiet dārzus un baudiet to augļus! Ņemiet sievas un dzemdiniet dēlus un meitas! Ņemiet arī saviem dēliem sievas un dodiet savām meitām vīrus, lai viņas kļūst par mātēm dēliem un meitām, ka jūs vairojaties un neejat mazumā!” (Jer.29:5-6)

Kas ir vajadzīgs, lai cilvēki uzdrošinātos to darīt? Māmiņu algas? Jā, tās palīdzēs. Laukos ir vajadzīgi ceļi, lai cilvēki gribētu tajos dzīvot un lauki nekļūtu pavisam tukši. Taču  pats svarīgākais ir kaut kas tāds, kas nav ne zelts, ne sudrabs, pat ne asfalts. Piemēram, pieredzē pārbaudāma pārliecība,

• ka tas, par ko Jeremija runā, patiešām ir Latvijas valsts dārgums.

• ka grūtības tiešām ir objektīvas un stāvoklis ir tāds, kāds tas ir, pēc tam, kad ir izdarīts viss iespējamais.
• ka Latvijas veiksmes stāsts un augošā ekonomika ir domāta visu labklājībai nevis dažu.

It kā sen zināmas lietas – brīvība, brālība, vienlīdzība – kas izriet pat ne no nacionālā kopprodukta, bet no attieksmes un gluži nemateriālām vērtībām. Tās ir lietas kas ceļ vairāk nekā dažu latu pielikums.

Brīvība, brālība, vienlīdzība – to nespēj atļauties cilvēks, kas ir tik nabags, ka viss, kas viņam ir,  ir daži miljoni latu, eiro, dolāru. Tam vajadzīgs bagātāks cilvēks – tāds, kam ir aicinājums. Ko tas nozīmē, būt valstsvīram (un valstssievai) pēc aicinājuma?

• Aicinājums ir tur, kur tavs dziļākais prieks sastop tautas dziļākās vajadzības.
• Tu esi savā vietā, ja tavs dziļākais prieks sastopas ar līdzcilvēku dziļākajām vajadzībām.

Ja izdarītu pētījumu, ko Latvija ļaudis izjūt kā savu dziļāko vajadzību, var gadīties, ka iznākums būtu izsakāms nevis ciparos un procentos, bet:

• ka viņus ciena,

• ka novērtē viņu nestos upurus,
• ka pret viņiem izturas taisnīgi,
• ka dalās ar viņiem liktenī, un dzīvo ar viņiem vienu dzīvi, kopā pa īstam – ar miesu un asinīm. Ar visdziļāko prieku. Kā atmodas laikā.

Traģiski, ja nākas atbildēt: „Zelta un sudraba man ir daudz, taču nav tā, kas bija Pēterim un Jānim, tā kas piecēla saliekto vīru. Nav arī tā, kas reiz ļāva celties zemē notriektajai Latvijai.“ Būt unikāli pacietīgai tautai zem aprobežotas, savtīgas un iedomīgas valdīšanas būtu traģēdija, no kā lai Dievs mūs žēlīgi pasargā.

Taču no otras puses – ko pašai tautai nozīmē tas, ka viņa ir dārgums? Ko vispār nozīmē tautai piederēt? Reiz kāds citvalstnieks internetā komentēja: „Latvieši paši sagraus savu valsti. Mums atliek tikai nopirkt popkornu.“ Tas nozīmē – apsēsties ērtāk kā kinoteātrī un noskatīties, kā viss iet uz paraušanu, un jo trakāk iet, jo lielāks šovs.  Skan gluži dabiski no citas, ne pārāk draudzīgas valsts piederīgaā mutes. Bet vai līdzīgu nostāju neesam ieņēmuši arī mēs paši – latvieši, Latvijas pilsoņi? Mēs sakām - Latvija? Patriotisms? Paldies, bez manis, es vairs ne. Es nopirkšu popkornu. Katram, kas tā jūtas, ir savs stāsts. Un tomēr – vai tā nav sveštautieša, citpavalstnieka nostāja? Vai, šādi apsēžoties malā, es vairs piederu tautai? Tai, kura ir valsts dārgums? Vai es neizdaru liktenīgu kļūdu, viena vēstures brīža dēļ atsakoties no savas valsts uz bērnu bērniem? Saprotot, ka bez Latvijas valsts drīz vairs nebūtu arī latviešu tautas?

Tauta ir dārgums  vēl  arī citā nozīmē. Tauta ir avots, no kā tiek smelti tās līderi. Ja gaidām, ka mūsu vadītāji būs nesavtīgi ideālisti, taisnīgi un godīgi, vai ko nu vēl no viņiem prasām, tad mums, tautai ir jābūt videi, no kuras tādi var nākt. Cilvēks nepārvēršas par kaut ko citu, nonākot amata krēslā. Tur tikai leknāk saplaukst tas, kas viņā jau ir. Ideāli, ko vēlamies redzēt uz komandtiltiņa, vispirms ir jākultivē savā starpā kā nācijas vērtības.

Kā ir attīstījusies mūsu nācijas vērtību sistēma divdesmit brīvības gados? Lai Dievs dod, ka es kļūdos, bet vai nav tā, ka mēs arvien vairāk ļaujam norietēt visiem citiem mērķiem, izņemot personīgo labsajūtu? „Es vēlos brīvību darīt visu, ko gribu“ – vai tas diezgan tuvu neizsaka šodien valdošo dzīves motto? Par ko tas var uzplaukt biznesā, politikā, valsts pārvaldē? Kā katrai brīvībai, arī tādai indivīda brīvībai ir cena. Mēs jau par to maksājam. Ar savu vēl nepiedzimušo bērnu dzīvībām. Ar to, ka lielākā daļa mūsu bērnu nāk pasaulē ārlaulībā, jo ģimene prasa kaut ko upurēt no personīgās brīvības. Maksājam ar skaidrību par to, kas labs vai slikts, atbalstāms vai nosodāms,  vīrietis vai sieviete. Dažās kaimiņvalstīs ir iets tālāk, atmetot arī vārdus „tēvs“ un „māte“, jo tie varot kādu aizvainot.

Taču, lai arī provokatīvas, šīs ir tikai detaļas. Raugoties kopumā, valsts veidojas cilvēku attiecībās. Nācija, sabiedrība ģimene pastāv attiecībās. Visi desmit baušļi aizliedz graut attiecības – pirmie četri attiecības ar Dievu un pārējie seši attiecības ar cilvēkiem. Mēs zinām, ka to dara sociālās nevienlīdzības grēks, taču tieši tāpat arī radikāls, egoistisks individuālisms. Tas sadrumstalo sabiedrību un dara to par dzīvībai nelabvēlīgu vidi. Ja personīgā labklājība kļūst par vienīgo mērķi, tad arī saikne ar dzimteni kļūst visai trausla. Ja labklājības tajā nav, tad cilvēks nespēj justies laimīgs un sevi cienīt. Tad dabiski ir doties projām neatskatoties. Par indivīda labsajūtas mērķi mēs maksājam ar tautas dzīvības spēku un izdzīvošanas spēju.

Un vēl kāds jautājums, galvenokārt pamatnācijai, latviešiem: Vai pēc mūsu domām tauta - tā, kas ir Latvijas valsts dārgums, tās vērtību glabātāja un līderu avots – ir ierobežojama tikai uz latviešiem, vai arī mēs esam gatavi par tādu atzīt arī šeit dzīvojošos cittautiešus? Vēl vairāk – varbūt mēs vēlamies viņus aicināt, pat ielūgt piedalīties Latvijas valsts tālākā celtniecībā? Uz ko mēs esam gatavi un uz ko ir gatavi viņi, lai to varētu darīt ne vairs kā „mēs“ un „viņi“, bet kopā, kā Latvijas pilsoņi un patrioti? Vai šāds mērķis mums šķiet vēlams? Vai iespējams? Uz kādiem noteikumiem?

Es zinu, ka abās pusēs ir radikāli noskaņojumi. Ir tie, kas sapņo par Latviju, no kuras deportēti krievi un ir tie, kas Latvijā redz tikai uz brīdi aizmaldījušos Krievijas guberņu. Visradikālākie mērķi mēdz būt visskaļāk paustie, bet ar tādiem saruna nevar izdoties. Kas pie tādiem turas, lai pērk vien popkornu un gaida malā - vieni, kad pūcei aste ziedēs un otri, kad vēzis kalnā svilps. Taču starp šīm galējībām ir daudz saprātīgu cilvēku, kam tautību pretnostatījums šķiet aplams un postošs. Nesen Daugavpilī man skaidrā krievu valodā teica: „Tas, ka mēs ar Rīgu strīdamies ir mūsu darīšana, bet cauri Latgalei tanki uz Rīgu netiks.“

Tad kādēļ mums ir tik grūti sarunāties? Tādēļ, ka neuzticamies. Mēs cits citam esam devuši daudz iemeslu neuzticēties un pieraduši skabargu meklēt tikai brāļa acī. Meklēt pamatu sarunai, kurā varētu veidoties vispirms uzticēšanās, tad izlīdzināšanās un ar Dieva palīgu arī saskaņa un vienotība (šo vārdu sākotnējā nozīmē) – to  uzsākt vajadzētu labas gribas cilvēkiem no visām tautībām, kas ir vienoti gatavībā nelaist tankus pāri Latvijas brīvībai. Viņiem  tikai vispirms citam citu jāatrod un jāsadzird.  Lūk, uzdevums, kurā veiksmes stāsts Latvijai ir vitāli nepieciešams.

Kad vienlaicīgi sanāk kopā tik svarīgi uzdevumi, no kuru vairuma šķiet –debess satumst, ir svarīgi saprast, kurš ir galvenais. Kad atrisina to, risinās arī citi. Reiz bērnībā, Liepājā, kad kopā ar tēvu stāvējām pagalmā, kāds vīrs jautāja, vai mums nevajag abšnites. Tēvs teica, ka vajaga gan, bet man nebija ne jausmas, kas tās tādas – abšnites. Kad nu mums atveda veselu kravu ar abšnitēm, es ieraudzīju malku, nelīdzenas līstes, kas paliek pāri, kad apzāģē dēļus. Latviski tos sauc par nomaļiem. Tos var kurināt krāsnī, var uzsildīt ūdeni un nomazgāties tīrs pēc darba. Ar vārdu sakot, vajadzīga, noderīga lieta. Un tomēr tikai blakusprodukts. Galvenais, kas tika pagatavots, bija kokmateriāli, no kā celt mājas un gatvot mēbeles.

Mums jākāpina ekonomikas izaugsme? Jāceļ sabiedrības labklājība? Mums jāpārvar daudz sociālās nevienlīdzības? Jāmazina plaisas starp varu un tautu? Jāglābj demogrāfiskā situācija? Jāmeklē pamats dialogam sabiedrības saliedēšanai ap valstiskām vērtībām? Jānostiprina vērtību domāšana vispār? Un, lai to paveiktu, mums jābūt profesionāļiem tautsaimniecībā, finansēs, sociālajos jautājumos, komunikācijā, diplomātijā? Jā, nenoliedzami, tam ir jābūt. Taču tas viss ir abšnites. Nomaļi. Labs, vajadzīgs blakusprodukts.

Mūsu svarīgāko problēmu risinājums nesākas zināšanās vai profesionālismā. Tas sākas sirdī un prātā. Sirdsprātā un cilvēka garīgajā satvarā. Vispirms ir jāgādā par dēļiem, par brusēm, no kā mūsu garā, gribā un sirdsprātā var uzcelt garīgu namu Dievam par godu. Tad arī zināšanas un prasmes kā labi nomaļi sāks dot gaismu, siltumu un nomazgās visu tīru.

„Pēteris, viņu cieši uzlūkojis sacīja: „Paskaties uz mums! Zelta un sudraba man nav, bet es tev došu to, kas man ir: Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā – celies un staigā!“

Tas ir ļoti aktuāls vārds Latvijai un tās ļaudīm: „Kristus vārdā – celies un staigā!“ Mēs neko daudz nepaveiksim bez vēsts, kas spēj vienot un iedvesmot tā, kā Eiropu reiz veidoja un vienoja Kristus vēsts. Tā ir vēsts par Dieva beznosacījuma mīlestību. Par to, kā Dievs tapa cilvēks, lai mēs viņā atgūtu Dieva līdzību. Kā viņš uzņēmās sodu par mūsu grēkiem, lai mums tos piedotu. Kā viņš mira pie krusta, lai mēs varētu dzīvot pa īstam, gan Latvijā, gan Debesīs. Kā viņš augšāmcēlās, lai arī mēs varētu celties viņa vārdā.

Mēs raizējamies par visu, kas jāpaveic? Tad jāsāk no tā, ka ļaujam Dievam mūs atrast. Ļaujam viņam mūs taisnot un svētdarīt – tā nopietni, bez ārišķības un skaļiem vārdiem, bet ieliekot garīgu, tikumisku mugurkaulu, kas nosaka mūsu ikdienas izvēles. Tad pārējais pašķirsies ar Dieva svētību un mūsu talanti un ambīcijas nesīs nevis sliktus, bet labus auglus. Nomaļi tiešām ir laba, noderīga lieta.

Viena no skaistākajām latviešu brīvības dziesmām man šķiet Imanta Kalniņa „Mēs tie, kas ilgi tumsā dzīvojuši“.  Tā stāsta par laiku, kad dzīvojām nebrīves tumsībā bet dziedājām brīvu sauli debesīs. Pēdējais pants skan:

Tā dziedājuši savu mīļo sauli

Ka vēl ikvienā mazā dziesmā viz

Ar gara gaismu apstarotas

Tās mūsu tumšās debesis

Nu mums ir brīvības gaisma par ko tumsā dziedājām, taču izrādījās, ka ar to nepietiek. Īstenība ir sarežģītāka un daudziem liekas, ka debesis atkal satumst no problēmu un uzdevumu daudzuma. Kurš ir pats svarīgākais? Mums jāatrod saule, gara gaismas saule, kas liek tautai iemirdzēties kā dārgumam. Mums Eiropā, 21. gadsimta Latvijā vairāk nekā jebkad ir vajadzīga Kristus vienojošā, svētdarošā vēsts. Mums vajadzīgs tas, ko saņemot, vārgais top spēcīgs un pie zemes noliektais ceļas augšā. „Kas man seko, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma“, saka Kristus. Pārējais ir abšnites.

Mums tādēļ ir tāda zeme, ka esam pietiekami radoši un strādīgi, lai to apkoptu. Mums ir tāda vēsture tādēļ, ka esam gana gudri, lai ar to tiktu galā. Mums ir tāda dzīve tādēļ, ka esam pietiekam stipri, lai to dzīvotu. Lai Dievs svētī Latviju, ka atrodam un piepildām savas valsts dzīvības potenciālu. Kristus vārdā – celies un staigā!