ceturtdiena, 2013. gada 31. oktobris

Helovīna svētvakars


31. oktobris ir diena ar daudzslāņainu nozīmi. Nepretendējot uz nopietnu analīzi, var vienkārši pieminēt, ka senie ķelti šajā dienā atzīmēja ražas vākšanas beigas un ziemas sezonas sākumu. Viņi dedzināja ugunskurus, lai atvairītu nāves un sairšanas spēkus un ar cienastu  pielabināja ziemas un tumsas garus, kas citādi varēja ar viņiem izspēlēt kādu ļaunu joku.  Sākot no 8. gadsimta kristīgā baznīca 1. novembrī svin Visu svēto dienu, pieminot asinslieciniekus, kas atdeva dzīvību par ticību uz Kristu. 31. oktobri sauca par All Hallow’s Evening no kā arī cēlies vārds Helovīns. Tas bija vakars, kad svinēt Dieva vārda apsolījumu, ka ticībā tiks uzveikts arī pēdējais no ienaidniekiem - nāve.


Pirms teju 500 gadiem 31. oktobris ieguva vēl kādu nozīmi. Var teikt, ka ar āmura palīdzību. 1517. gada Helovīna svētvakarā doktors Mārtiņš Luters pienagloja pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm 95 tēzes, kurās izteica  savus teologa uzskatus par izplatīto indulgenču jeb grēkatlaižu tirgošanu. Tas bija ierastais veids, kā ierosināt akadēmisku disputu, taču Lutera tēzes iekūra teoloģisku ugunskuru, kas izplatījās visā Eiropā. Mēdz teikt, ka viņa āmura klaudzieni atbalsojās pat Romā un uz visiem laikiem izmainīja Rietumu civilizāciju.
Indulgenču sākotnējā ideja nebija gluži tik brutāla kā grēku piedošanas pārdošana par naudu.   Romas katoļu baznīca mācīja, ka Kristus upura nopelns ir nesalīdzināmi lielāks, nekā bija vajadzīgs pasaules grēku izpirkšanai. Pārpalikums līdz ar svēto nopelniem veido neizsmeļamu nopelnu un tikumu krājumu, ko pārvaldīt Kristus ir uzticējis baznīcai. Pāvests tos ar zināmiem noteikumiem var cilvēkiem izdalīt atlaižu veidā. Ar indulgenci pārdeva nevis grēku piedošanu - tā joprojām bija jāiegūst grēksūdzes sakramentā - bet atbrīvošanu no laicīgā soda, kas cilvēkam par grēkiem tomēr jāizcieš. To varēja izciest vai nu dzīves laikā, labprātīgi lūdzoties, gavējot un gandarot, vai arī šķīstītavas ugunīs. Taču, samaksājot par indulgenci, varēja sevi vai kādu mirušu tuvinieku no soda izciešanas izpirkt. Lai gan prāts var izsekot šīs konstrukcijas loģikai, tomēr tā arī rada jautājumus. Piemēram, tika vaicāts - ja pāvestam tiešām ir vara un līdzekļi atbrīvot dvēseles no šķīstītavas mokām, kādēļ viņš to nedara ar visiem? Kādēļ Kristus vietnieks neizrauj dvēseles no ciešanām tikpat žēlsirdīgi, cik žēlsirdīgi Kristus par tām izlēja savas asinis, neprasot samaksu?
Tomēr īstenība bija vēl ļaunāka. Atšķirībā no pašreizējā pāvesta Franciska, kurš, amatā stājoties, paziņoja, ka “karnevāls ir beidzies” un atlaida no amata bīskapu, kas sev bija ierīkojis rezidenci par trīsdesmit miljoniem, viduslaiku pāvesti dzīvoja visai ekstravaganti. Viņiem vajadzēja finansēt gan dižu dievnamu celšanu, gan antīko skulptūru kolekcijas un citas aizraušanās. Lielus līdzekļus prasīja krusta kari. Vajadzību bija daudz un atlaižu pārdošana kļuva par ievērojamu Romas baznīcas ienākumu avotu. Lutera laika pāvests Leons X centās pārspēt visus citus galmus. Kā varenības simbolu viņam vajadzēja pabeigt diženāko no dievnamiem, Sv.Pētera Baziliku. Pārsteidzošā celtne un mākslas darbi, kas joprojām sajūsmina apmeklētājus, bija iegūstami par dārgu maksu. Lai vāktu līdzekļus, pa Vāciju ceļoja dominikāņu mūks Johans Tecels, pārdeva indulgences un īpaši necentās zemniekiem izskaidrot teoloģiskos smalkumus. Viņš skandināja pantiņu:
“Tiklīdz nauda lādē krīt,

Dvēs’le debesīs tūlīt.”
Luters to sauca par “ticīgu cilvēku dievbijīgu krāpšanu”, kas aizvilina kristiešus no patiesas grēku nožēlas un patiesi labiem darbiem. Viņam piekrita Erasms un citi izglītoti prāti, bet vācu firsti to sauca vienkārši par “Romas assinsūkšanu”. Zīmīgi, ka publicēt tēzes Luteru mudināja ne tikai raizes par dvēseļu labklājību, bet arī bažas par baznīcas un pāvesta autoritāti izglītotu cilvēku acīs.
Iesākusies par atlaižu tēmu, reformatoriskā diskusija turpināja izvētīt visu baznīcas dzīvi un paražas.  Trīspadsmit gadus vēlāk galvenās atziņas tika izteiktas svarīgākajā Reformācijas dokumentā - Augsburgas ticības apliecībā. Iztēlosimies, kā uz Tecela komerciālo panākumu  fona izskan tās svarīgākie artikuli:
“Cilvēki netiek attaisnoti Dieva priekšā ar saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet viņi bez maksas Kristus dēļ tiek attaisnoti ticībā, kad viņi tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kas ar savu nāvi ir gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs pieņem kā taisnību savā priekšā.”
“Tādai ticībai ir jānes labi augļi un jādara Dieva pavēlēti labi darbi Dieva gribas dēļ, nevis paļaujoties, ka ar šādiem darbiem nopelnām attaisnošanu Dieva priekšā. ... Tā tas ir Dieva iedibināts, ka tas, kas tic uz Kristu, top izglābts bez darbiem, saņemdams grēku piedošanu bez maksas - vienīgi ticībā.”
Reformācijas notikumi noveda ne tikai pie luterāņu baznīcas izkristalizēšanās. Tie arī izveidoja labāku Romas katoļu baznīcu, liekot tai skaidrāk formulēt savu teoloģiju. Lielākā daļa no reformatoru aicinājumiem šodien ir atraduši vietu katoļu baznīcas mācībā un dzīvē.  Diemžēl tajā laikā baznīca neatrada sevī spēku pārdzīvot ticības un paražu auditu sev par svētību un nesašķelties. Viens no iemesliem manuprāt bija tas, ka Lutera kritika grāva Tecela biznesu un apdraudēja varenu cilvēku lielus plānus. Tādēļ Luteru centās nevis uzklausīt, bet apklusināt. Viņam uzdeva tikai divus jautājumus - vai šie teoloģiskie sacerējumi ir viņa un vai viņš ir gatavs tos atsaukt. Tāda ultimāta priekšā Luters tad saka pazīstamos vārdus: “Ja vien man neuzrāda un mani nepārliecina ar Svēto Rakstu liecību vai neslēptiem, skaidriem un noteiktiem iemesliem un spriedumiem - un mana sirdsapziņa ir Dieva vārda gūstā -, es nevaru atteikties un to nedarīšu, jo rīkoties pret sirdsapziņu ir bīstami un negudri.” Un tad piebida: “Te es stāvu un citādi nevaru. Dievs, palīdzi man! Amen.”
Lai cik traģiski tas neliktos, otrs iemesls varēja būt nesaprašanās valodas lietojumā. Mūsdienu ekumeniskie teologi, pētot Reformācijas laika dokumentus, nāk pie secinājuma, ka teoloģiskajos disputos pāvesta pārstāvji un reformu aizstāvji ir dažādi izpratuši pašu galveno atslēgas terminu “ticība”. Pāvesta teologi to saprata kā intelektuālu piekrišanu kādām patiesībām, tādēļ Lutera tēze, par to cilvēks top izglābts vienīgi ticībā, viņiem šķita kliedzoša aplamība. Kur tad paliek mīlestība uz Dievu, sirds satriektība un atgriešanās, bez kuras cilvēks nevar izglābties? Luters, runājot par ticību, ietvēra tajā gan mīlestību, gan nožēlu, gan atgriešanos. Politiskais saspīlējums neveicināja to, lai viņi cits citu sadzirdētu. Bez šaubām, bija arī citi iemesli, bet šos ir vērts pamanīt.
Mums šodien paliek atvērts Augsburgas apliecības priekšvārdā izteiktais nolūks: lai ar šiem ticības jautājumiem saistītos dažādo partiju viedokļus un izteikumus varētu savā starpā mīlestībā, lēnprātībā un laipnībā abpusēji uzklausīt, apdomāt un apspriest, lai pēc tam, kad novērsts un izlabots tas, ko abas puses savos rakstos aprakstījušas un sapratušas atšķirīgi, šos [mācības artikulus] labi pamatotu un atgrieztu pie vienas vienkāršas patiesības un kristīgas vienprātības, lai mēs turpmāk varētu aptvert, paturēt un atbalstīt patieso reliģiju.” Tā ir vienkārša, skaidra un galvenais - luteriska ceļa karte ekumeniskajam procesam pasaulē un arī Latvijā.
Droši vien tēžu publicēšanai Luters izvēlējās Visu svēto dienas priekvakaru tādēļ, ka uzskatīja savu soli par autentiskas ticības apliecināšanu Dieva mīlestībai un Kristus nopelnam, kas atbrīvo cilvēka sirdsapziņu un ļauj priecīgi svinēt dzīvības uzvaru pār nāvi. Kopš tā laika miljoniem cilvēku 31. oktobris ir Reformācijas diena jeb ticības atjaunošanas svētki. Ir viegli aizmirst, par ko esam pateicību parādā reformatoru drosmei pirms 500 gadiem. Reformācijas sociālās sekas bija milzīgas. Bībeles tulkojums tautas valodā darīja to pieejamu vienkāršajai tautai un deva nenovērtējamu ieguldījumu valodas attīstībā, lasītprasmē un vispārējā izglītībā. Protestantu uzsvars uz visu kristīto ticīgo priesterību vēlāk veda pie koncepcijas par demokrātiskām pārvaldes formām. Reformācija veicināja ticības un sirdsapziņas brīvību, kas tālāk vadīja pie vārda brīvības, preses brīvības, pulcēšanās brīvības un citām politiskās un sociālās brīvības formām.
Uhh, nupat durvju zvans džinkstēja kā traks, pēc tam no kaimiņu mājas atskanēja logā iesviesta priekšmeta blīkšķis un suņu rejas.Varbūt nedaudz ironiski, ka šīs pašas brīvības mums šodien ļauj atzīmēt Helovīnu tik dažādi? Mūsu atbrīvotajai apziņai ir ļauts brīvi izvēlēties, kurā no šī vakara saturiskajiem slāņiem gribam atrast savu vietu. Kurp prasās mūsu sirds? Kurp gribam vest savus bērnus?
- Vai tur, kur, noslēdzot ražas vākšanas sezonu, dedzina ugunskurus un ar cienastu pielabina ziemas un tumsas garus?
- Vai tur, kur Kristus izpirktais un viņa piedošanā šķīstītais cilvēks ticībā svin dzīvības uzvaru pār nāvi?
Vai arī tur, kur paši pārģērbjamies par mošķiem un tumsas gariem, ko cilvēki cienā ar saldumiem, baidoties, ka citādi nāksies piedzīvot kādu ļaunu joku?

Lai jums Gara apgaismota izvēle un priecīgs Helovīna svētvakars!

5 komentāri:

  1. Pēc šī izglītojoša raksta man radās kāds praktiskas dabas jautājums. Interesanti, kā piecgadīga bērna acīm izskatās vakars, "kur Kristus izpirktais un viņa piedošanā šķīstītais cilvēks ticībā svin dzīvības uzvaru pār nāvi"? Un vēl - parasti bērnus cienā ar saldumiem, nevis lai nepiedzīvotu kādu ļaunu joku, bet gan lai viņus iepriecinātu. Tik vienkārši.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Šis sarežģītais teikums tiešām tika rakstīts pieaugušajiem.:) Ar piecgadīgu bērnu to var lieliski izdzīvot, piemēram, lietojot Montesori metodē balstīto Godly Play (www.bdl.lv). Pagāušajā nedēļā kāda pedagoģe man teica - ja piecgadīga bērna uzmanību var noturēt divas stundas, tas patiešām darbojas.

      Ar saldumiem diez vai ir TIK vienkārši. Būtībā "trick or treat" ir izspiešana, rekets. Pagājušogad ap helovīnu skatījos televīzijā, ko bērni stāsta, kā viņi izjoko tos, kas nedod konfektes. Lielākoties jau iztēle nesniedzās tālāk par "jēlu olu pa logu vai mašīnu - ziniet cik grūti pēc tam notīrīt". Normālā sadzīvē par to būtu sods, bet reizi gadā bērns dabū indulgenci, ietērpjoties mošķa maskā... Teikšu godīgi, man tas nešķiet labākais veids, kā iepriecināt bērnus.

      Kā jau rakstīju, katrs var brīvi izvēlēties kādu helovīnu svinēt. Tikai abus reizē laikam nevarēs. Apustulis Pāvils raksta: "Neejiet nesaderīgā jūgā kopā ar neticīgajiem: kas gan kopīgs gaismai ar tumsu? Kāda var būt saskaņa Kristum ar Beliaru?"

      Dzēst
  2. Aizvien biežāk prātā ienāk doma, ka mūsu tauta pēc neatkarības iegūšanas ir pazaudējusi savu sapratni noteikt robežas un uzņemties atbildību. Gan praktisku, gan garīgu.

    Desmitiem ģimeņu, kuru bērni ir vecumā no ~20 līdz ~28 gadiem, sastopas ar savas bezatbildības sekām, kas nāk pār mums, kad no padomju sistēmas rokām, kas audzināja sev sekotājus, atbildība ir atdota atpakaļ vecākiem. Savukārt, viņiem nav ne izpratnes, ne prasmju un daudzos gadījumos pat nojausmas ne, ka bērniem ir ārkārtīgi svarīgi iemācīt izpratni par lietu kārtību pasaule, par atbildību un par savas izvēles nozīmi un sekām. To vecāki tā viegli atstāj "dzīvei" vai "brīvajai mūsdienu pasaulei". Bērni izaug paši, tas gan. Bet bērni paši sevi izaudzināt nav spējīgi. To atbildību Dievs ir uzticējis vecākiem. Tas, ko vecāki ar to dara, ir viņu brīvība. Manuprāt, tik svarīgo lietu, kā audzināšanu (kurā izveidojas un nostiprinās identitāte, domāšana un uztvere) nevajadzētu bez kritiskas izvērtēšanas nogrūst helovīniem un citiem mūsdienu "brīvību" apliecinošajiem fenomeniem.

    Paldies arhibīskapam par pārdomām!

    AtbildētDzēst
  3. Piekrītu, ka Godly Play varētu būt piemērots veids. Vai ir kāda vieta, kur bērni 31.oktobra vakarā var doties, lai izdzīvotu svēto piemiņas dienu caur Godly Play?
    Par saldumiem ir vēl vienkāršāk par TIK vienkārši. Ja ikkatrs viens, kas uzskata sevi Kristus gaismā dzīvojam, atvērtu šiem izjokotājiem durvis, pacienātu ar kārumiem un pastāstītu, ka šajā vakarā piemin svētos, kas miruši par savu ticību, būtu izdarīts milzīgs ieguldījums izglītotākas sabiedrības veidošanā.
    Bērni izaug paši. Tas gan. Un nākamais lielums pēc vecākiem un ģimenes ir sabiedrība, kas esam ikviens no mums, vienalga vai mums ir bērni vai nav.
    P.S. Esmu pārliecināta, ka tie, kam sagādā prieku jēlas olas mešana pa logiem, negaida līdz Halovīniem, bet iepriecina sevi daudz biežāk. :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Godly Play tiešām ir vēl pagrūti sacensties ar industrializēto komercelovīnu, taču Visu svēto dienas vakars jau arī neuzkrīt kā sniegs uz galvas. Vecāki, kas saviem bērniem vēlas veselīgu alternatīvu, pameklēs savlaicīgi un arī atradīs vai nu Godly Play, vai arī kādu citu svētdienas skolas formu. Protams, ja sāk par to domāt tikai tās dienas rītā, tad būs grūtāk. Jūsu aizrādījums ir vietā, ka baznīcai un draudzēm šis piedāvājums būtu jādara pieejamāks.

      Piekrītu, ka tad, ja izjokotājiem izdotos izskaidrot svētku īsto nozīmi, būtu paveikts liels izglītojošs darbs. Tomēr ekspektācijām vajadzētu būt saprātīgām un diez vai ir pamats cerēt uz sekmēm izglītot bērnus, kas izgājuši / izvesti saldumu sirojumā. Viņu mērķis ir dabūt konfektes un pēc iespējas ātrāk doties tālāk, lai dabūtu vēl. Tādēļ šis izglītošanas plāns man šķiet utopisks.

      Kaut kāda taisnība ir tai teicienā, ka bērni izaug paši. Katrā ziņā viņi izaug lieli, ja izdzīvo līdz attiecīgam vecumam. Cits jautājums, kādi viņi izaug. Par to ir daudz pārdomu mūsu diakonijas dienas centros ielu bērniem (tagad tos sauc smalkākā vārdā). Viņos var redzēt gan Dieva doto bērnišķību, gan to, ko uzslāņo vērtības, ar ko viņi diendienā saskaras. Tieši tādēļ man helovīns nešķiet tik nevainīga izprieca. Pirmkārt, "saldumus vai izjokosim" būtībā ir izspiešana ar iebiedēšanu un tāda paliek arī tad, ja "upuris" piekāpjas labprātīgi, aiz vēlmes bērnu iepriecināt. No prasītāja puses tas ir paliek rekets, kas patur piedurknē trumpi, piemēram olu, ko iemest logā. Otrkārt, maskas valkāšana paredz identificēties ar tās tēlu. Tādēļ saģērbt savu bērnu par mošķi un likt viņam identificēties ar dēmonu... Atceraties Ufo reklāmu: "Vakar masku ballē saģērbos par vellu un nu vairs netieku no maskas vaļā!"
      Par tiem olu metējiem nevar zināt. Cilvēki reizi gadā iet uz Ziemsvētku dievkalpojumu, jo tā to sankcionē tradīcija. Pārējā laikā viņi sevi ar baznīcas apmeklējumiem bieži neiepriecina. Lai vienkārši tāpat mētātu olas, jābūt gatavam huligānam, bet ja to sankcionē tradīcija, daudzi "pavilksies".

      Dzēst

Bloga veidne izstrādāta Clairvo