Ir svētdiena!

Kristus ir augšāmcēlies! Kā daudzi no mums dzirdēja savā kristību dienā – par Tevi cietis, miris un augšāmcēlies! Lieldienu rītā divas uzticīgas sievietes devās uz kapu, lai apkoptu Jēzus mirušās miesas un raizējās par lielo akmeni kas bija aizvelts priekšā. Šogad svētku līksmību arī aizšķērso tāds kā akmens. Lielākā daļa no mums Kristus augšāmcelšanos svin attālināti. Daudz kur pasaulē sērgas dēļ dievnamu durvis vispār ir slēgtas. Kāda vairs Šengenas zona? Dažviet cilvēki bez atļaujas nedrīkst iziet no mājām vai atrasties tālāk par simt metriem no dzīvesvietas. Un neviens droši nezina, kad tas beigsies.

Varbūt jūtamies līdzīgi mācekļiem, kuri pašas pirmās Lieldienas arī sagaidīja aiz durvīm, kas drošības pēc bija slēgtas. Varbūt jūtamies līdzīgi sievām, kuras gāja rūpju pilnas, vēl nezinot par dzīvības uzvaru, necerot uz eņģeli baltās drēbēs, kurš novels akmeni, par kuras viņas tā raizējās.

Cilvēkus visā pasaulē nospiež raizes un neziņa? Vai mūsu valsts ir izvēlējusies pareizo ceļu? Vai šis viss nav globāla sazvērestība? Vai mēs dzīvosim vai mirsim? Un, ja Dievs gribēs un dzīvosim – tad kā? Mana mūža laikā nekad neesam varējuši tik dziļi sajust sevi to sieviešu vietā, kuras Lieldienu rītam tuvojās pilnas apdraudējuma nojausmu. Vienā mirklī visa dzīve bija sagriezusies otrādi.

Kas pirms 24 stundām likās uzvaras pilna ieiešana galvaspilsētā, kas šķita neapšaubāms apstiprinājums viņu izvēlētajam ceļam piepeši bija izgaisis. Uzvaras gājiens bija atdūries kapa bedrē.

Pagājušajās Lieldienās, mēs varējām tikai apcerēt, kā jutās Jēzus mācekļi, kad vienā mirklī viss, uz ko viņi paļāvās, viss kas likās tik stabils, lai tajā balstītu savu nākotni, apvērsās pilnīgi pretēji. Kas pirms gada bija vingrinājums iztēles kontemplācijā par mācekļu piedzīvoto, tas šajās Lieldienās kļūst par pašu pieredzi.

Taču mums ir priekšrocības. Mēs ejam jau iemītās pēdās. Veselības jautājumos varam mācīties no sasniegumiem un kļūdām tajās valstīs, kuras pandēmija sasniedza dažas nedēļas agrāk. Cilvēcisku izdzīvošanas pieredzi varam mācīties no Kristus mācekļiem un Lieldienu rīta sievām. Kā tas notika, ka viņi no izbiedētiem, izklīdinātiem cilvēkiem kļuva par spēku, kas uzcēla jaunu, labāku pasauli? Tādas zināšanas mums noderētu.

Viņi piedzīvoja, ka dzīve spēji mainās, taču ne tikai no labklājības uz katastrofu, bet tikpat fundamentāli arī no nāves uz Augšāmcelšanos. Ļoti spilgti tas izskan slavenajā baptistu mācītāja S.M. Lokridža sprediķī, no kura jums nolasīšu nelielu fragmentu:

- "Ir piektdiena. Jūda nodod. Mācekļi skrien kā aitas bez gana, Marija raud, Pēteris aizliedz. Bet nāk svētdiena!

- Ir piektdiena. Pilāts cīnās, Sinedrijs kaļ sazvērestības, pūlis zākā, un viņi pat nezina, ka svētdiena nāk!

- Ir piektdiena. Romieši sit manu Jēzu, tērpj viņu purpurā, kronē ar ērkšķiem, un farizeji līksmo, ka viņu plāns ir sasniegts. Bet viņi nezina – ir tikai piektdiena. Svētdiena nāk!

-Ir piektdiena. Karavīri naglo manas Pestītāja rokas pie krusta, viņi naglo mana glābēja kājas pie krusta, un tad tie viņu paceļ blakus noziedzniekiem. Bet ļaujiet man jums ko pateikt – nāk svētdiena!

- Ir piektdiena Viņš karājas pie krusta, jūt, ka viņu atstāj Tēvs, paliek viens un mirst, vai viņu neviens nevar izglābt? Ir piektdiena, bet svētdiena nāk.

- Ir piektdiena. Zeme trīc. Debesis kļūst tumšas, mans ķēniņš atdod savu garu. Bet svētdiena nāk.

- Ir piektdiena. Pasaule uzvar. Cilvēki grēko. Un ļaunums ņirdz. Cerība ir zaudēta. Nāve ir uzvarējusi. Grēks ir ņēmis savu tiesu un sātans tikai smejas. Bet nāk svētdiena.

- Ir piektdiena. Jēzus ir apbedīts, karavīri stāv sardzē, un vietā tiek ievelts akmens.
Bet tā ir piektdiena. Ir tikai piektdiena – svētdiena nāk!"

Ko mācītājs ar to gribēja teikt? Kas ir ar to svētdienu, kura nāk? Tradicionāli svētdiena ir pirmā nedēļas diena. Ar to mūsu senči vēlējās sev atgādināt, ar ko sākās jauns laikmets. Cauri visiem komunistu laikiem krievu valodā radio skanēja: "Внимание, товарищи! Говорит Москва! Сегодня воскресение, 12 апреля." ("Uzmanību, biedri! Runā Maskava! Šodien ir svētdiena, 12. aprīlis) Воскресение – Augšāmcelšanās.

Ar savu nāvi Kristus satrieca nāvi. Mūsu un ikkatru nāvi. Ar savu augšāmcelšanos viņš svinēja uzvaru pār visiem ļaunajiem pretspēkiem un viņu plāniem. No svētdienas atskatoties uz piektdienu, var izsaukties kā apustulis Pāvils: "Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? Pāvils kādā vietā pavisam pārsteidz. Viņš raksta: "Es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ!" Būtu grūti iedomāties, ka budistam vai musulmanim ienāktu prātā teikt: "Es nekaunos Budas vai Muhameda mācības dēļ." Kādēļ lai viņi kaunētos? 

Taču krusts bija domāts, lai apkaunotu. To rezervēja zemākajiem, nicinātākajiem noziedzniekiem. Saudzējot mūsu jūtas, Jēzu pie krusta attēlo ar apsēju ap gurniem, taču parasti notiesāto sita krustā kailu. Golgātu bieži glezno kā virsotni pret debesīm, no kuras paveras plašs skats. Taču tā būtu pat zināma greznība, kas atļautu zināmu privātumu. Taču Golgāta atradās pie paša pilsētas mūra, blakus vārtiem, kur svētku laikā garām staigāja tūkstošiem cilvēku, zaimodami un uzjautrinādamies par tavām mokām. Krustam vajadzēja iemiesot katras ciešanas un pazemojumu, kādu vien cilvēks var piedzīvot. Taču tā ir piektdiena. Svētdiena nāk!

Vai mūs nomāc krīze un ārkārtas stāvoklis? Apnikums un spriedze izolācijā? Gaidāmais ekonomikas pagrimums un izredzes nogrimt nabadzībā? Aizdomas ka viss netiek darīts pareizi politiski un garīgi? Ka slepeni spēki ir sazvērējušies? Vai biedē tas, ka pat veselīgam cilvēkam iespēja saslimt un nomirt piepeši ir tik nereāli reāla? Jā, tā ir piektdiena. Un ne tikai ārkārtas stāvokļa, bet arī parastā laikā sāp zaudējumi un sūrst dziļi aizvainojumi. Tas pieder piektdienai. Taču ļaujiet man jums ko teikt – nāk svētdiena, augšāmcelšanās diena.

Tajā rītā Kristus iznāca no kapa dzīvs. Nodevība, pazemojumi un sāpes bija aiz muguras. Priekšā – nebeidzama dzīvība kopā ar Dievu. Ienaidniekiem neaizsniedzams, Kristus pulcina ap sevi savus draugus, iedvesmojot viņus drosmei un darbībai. Jā, tas Augšāmcelšanās svētkos ir pats skaistākais. Kristus ne tikai izbauda uzvaru pats. Viņš aicina mūs tajā ar viņu dalīties. Lai arī mūsu dzīvi piepildītu viņa Augšāmcelšanās prieks, spēks un miers.

Paceļot Jēzu pie krusta tādā vietā, kur katrs to var redzēt, viņa ienaidnieki neiedomājās, ka piepilda senu vēstījumu un arī Jēzus paša vārdus. 1440 gadus pirms Golgātas Mozus tuksnesī pacēla kārts galā bronzas čūsku. Tautu bija piemeklējis indīgu čūsku uzbrukums. Kurš tika sadzelts, tam bija jāskatās uz šo čūsku. Tad tas nenomira. Kad viņa laiks bija tuvu, Jēzus mācekļiem teica par sevi: "Kā Mozus paaugstināja čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai katram, kas viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība."

Tam ir dziļš, reliģisks skaidrojums. Dieva likums ir kā čūska, kura dzelonis ir nāve. Kas to mīda kājām, tam jāmirst. Un mēs esam to darījuši. Katrs mēs savu reizi esam samīdījuši Dieva likumus – tīši vai netīši, apzināti un neapzināti. Inde ir ienākusi mūsos un mums jāmirst – laikā un mūžībā. Taču Dieva beznosacījumu mīlestības dēļ Vārds tapa miesa, Dievs tapa cilvēks un mūsu vietā nodzīvoja nevainojamu, Dieva likumiem pilnīgi paklausīgu dzīvi. Bez nopelna, aiz tīras žēlastības viņš tam, kurš viņam tic, savu svēto dzīvi uzdāvina kā drēbes, kurās ietērpties, kad jāstājas Dieva priekšā. Jēzū nebija indes, bet viņš uzsūca sevī mūsējo. Viņam nebija jāmirst, bet viņš nomira – ne savu, bet mūsu nāvi. Izģērbts kails, kaunam pakļauts, pielīdzināts laupītājiem, Kristus sāpēs izdzīvoja mūsu mūžības likteni, lai tie, kas ticībā raugās uz krustā paaugstināto Dieva Dēlu, dzīvotu mūžīgi un dalītos ar viņu augšāmcelšanās priekā.

Vēstījums ir daudzslāņains. Tam ir arī sava ikdienai domāta psiholoģiskā nozīme. Jo arī ikdienā mūs moka tādas kā indīgas čūskas. Bailes, neziņa, briesmu sajūta, ļaunas nākotnes nojausmas. Kā lai tās uzveic? Britu filozofs Alfrēds Vaitheds teica, ka mēs attīstām domas, lai tās varētu mirt mūsu vietā. Mēs varam domas sūtīt dažādos nākotnes scenārijos kā avataru datorspēlē un skatīties, kur tas izdzīvo un kur aiziet bojā. Lai tad paši ietu pa izdzīvošanas ceļu. Kā Mozus izveidoja čūsku no bronzas, tā mēs domās varam nākotnei, kura mūs biedē, izveidot attēlu, nolikt to sev priekšā un ilgi uz to raudzīties – nevis, lai kristu izmisumā, bet lai sagatavotos un iegūtu dvēseles stāvokli, kurā nākotnes čūska pārstāj mocīt. Tad mēs nemirsim.

Ir daudz labāk un cerīgāk raudzīties nevis vienkārši uz priekšu, bet uz paaugstināto Dieva Dēlu. Vērot, kā viņš piektdienu dara par svētdienu un apzināties, ka esmu aicināts šajā uzvarā būt ar viņu. Kopā ar uzvarētāju paši uzvarēsim.

Kā lai svinam Lieldienas šajā ārkārtas laikā? Kā lai dzīvojam? Labs padoms būtu – mērķēt uz paradīzi un pievērsties šodienai. Paturēt dvēseles acis pievērstas augšāmceltajam Kristum un darīt to, kas jādara šodien. To, kas padara stiprāku, gudrāku, prasmīgāku un izdzīvot spējīgāku.

Lieldienu rītā tās divas sievietes par sevi atklāja kaut ko svarīgu. Atklāsim to par sevi arī mēs! Viņas bija parasti cilvēki, taču bija staigājušas kopā ar Jēzu. Tumsa bija liela, šķēršļi nepārvarami un pretspēks varens, taču izrādījās, ka viņās pietiek spēka, drosmes un apņēmības, lai sasniegtu mērķi. Un, kad viņas tā gāja, pat eņģeļi ieradās palīgā un novēla akmeni, par kuru viņas raizējās. Taču eņģeļi spožās drānās neparādās katru dienu. Dievs vairāk darbojas caur cilvēkiem. Mēs katrs varam būt drusku eņģeļi cits citam, noveļot kādus akmeņus un atvieglojot raizes. Šajā laikā medicīnas darbinieki ir tādi eņģeļi. Analīžu ņemšanas punktos medicīnas māsiņas ir tērpušās viscaur baltā. Un ne tikai mediķiem mēs esam pateicīgi. Neskaitāmi cilvēki strādā citu labā – aptiekāri, sociālie darbinieki, garīdznieki, pārdevēji, šoferi, montieri, televīzijas un radio darbinieki, valsts amatpersonas, atkritumu savācēji un daudzi citi – lai dzīve turpinātos, līdz sērgas akmens būs novelts. Mēs jums esam ļoti, ļoti pateicīgi, paturam jūs lūgšanās – un meklējam katrs savu eņģeļa iespēju, lai ar to, ko darām vai nedarām, noveltu kādu akmeni dzīvībai no ceļa.

1927. gadā, Meksikā, baznīcas vajāšanas laikos, bez izmeklēšanas un tiesas tika nošauts nepatiesi apsūdzēts priesteris, svētīgais Migels Pro. Viņa pēdējā vēlēšanās bija nomesties ceļos lūgšanai. Viņš neļāva sev aizsiet acis. Skatoties acīs šāvēju nodaļai, viņš teica: "Lai Dievs apžēlojas par jums! Lai Dievs jūs svētī! Kungs, Tu zini, ka es esmu nevainīgs. No visas sirds es piedodu saviem ienaidniekiem." Un pirms atskanēja pavēle šaut, viņš pacēla rokas, ar savu ķermeni izveidojot krusta zīmi, un sauca: "Lai dzīvo karalis Kristus!" Tas bija izaicinājums visām netaisnajām varām. Jūs domājat, ka jūsu šautenes mūs nobiedēs? Dieva mīlestība ir stiprāka par visām pasaules varām.

Ar savu augšāmcelšanos Kristus padarīja krustu no iebiedēšanas un apkaunojuma rīka par apliecinājuma un uzvaras simbolu. Šajā īpašajā laikā arī mēs, skatoties acīs saviem apdraudējumiem un izaicinājumiem, varam pacelt rokas, no sevis pašiem izveidojot krusta zīmi, un sacīt: "Lai dzīvo karalis Kristus!" Kristieši zina, ka mīlestība, ko Dievs ir atklājis, mūsu labad uzmodinot Kristu no nāves, ir stiprāka par visu, kas varētu tikt mests mums sejā. Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Ir svētdiena!