Par pulcēšanās ierobežojumiem

Šodienas ziņu portālos būtu gribējies lasīt mazāk maldinošus virsrakstus nekā: “Uz dievkalpojumiem pulcēšanās ierobežojumi neattiecas”. Patiesības labad gan jāatzīst, ka situācijai ir grūti atrast vienkāršu skaidrojumu.

Pirmkārt, sabiedrībā ir liela neizpratne par baznīcas statusu. Postmodernajā domāšanas modelī daudziem izdodas kaut kā apvienot divus pretrunīgus uzskatus. Vieni un tie paši cilvēki dažbrīd uzsver, ka baznīca ir īpašā statusā, šķirta no valsts kā neviena cita kopiena, bet citā brīdī uzstāj, ka baznīca ir tieši tāda pati, kā jebkura deju studija, skola vai sporta komanda. Taču kūku nevar reizē apēst un paturēt. Baznīca vai nu ir īpašā statusā, vai arī tā nav šķirta no valsts. Pirms daudziem gadiem, skaidrojot baznīcas statusu, tolaik vēl tiesnesis Egils Levits atzina, ka baznīca ir sui generis – veidojums ar savu unikālu dabu, kurš nav līdzīgs citiem. Tādēļ arī risinājumi ne vienmēr būs tādi paši kā visur. Latvijas Republikas Satversme un 

Reliģisko organizāciju likums paredz, ka valstij nav tiesību iejaukties reliģisko organizāciju darbībā, tajā skaitā noteikt ierobežojumus dievkalpojumiem vai regulēt to norisi. Tikai apzinoties stāvokļa nopietnību, atzīstot valsts varas nolūku aizsargāt cilvēku veselību un solidarizējoties ar pārējo sabiedrību, baznīca brīvprātīgi un apzinīgi piedalās pasākumos pandēmijas ierobežošanai.

Otrkārt, tautā ir iesakņojies priekšstats par dievkalpojumu kā par publisku pasākumu uz kuru baznīca aicina visus cilvēkus. Normālos apstākļos tā tiešām ir, taču tagad ir izveidojušies neparasti apstākļi. Baznīcas ir vienojušās ar valsti Tieslietu ministrijas personā, ka laika posmos, kuros ir noteikti attiecīgi Covid-19 ierobežojošie pasākumi, baznīcas neaicina cilvēkus uz dievkalpojumiem, bet iesaka palikt mājās un sekot dievkalpojumiem tiešraidēs. Sakramenti tiek pasniegti individuāli. No otras puses, vairākās konfesijās garīdzniekiem ir pienākums dievkalpojumus noturēt neatkarīgi no tā, vai tajos kāds piedalās vai ne un viņi to dara baznīcā, parastajā laikā. Dažreiz dievnams vienkārši ir atvērts lūgšanai vai apskatei, dažreiz tajā skan mūzika, bet noteiktos laikos garīdznieks vada liturģiju. Baznīca ir sabiedriska telpa, kura nav slēgta apmeklētājiem. Cilvēki tajā drīkst ienākt, kad vien tā ir atvērta. Saprotu, ka ir neparasti tā raudzīties uz dievkalpojumu, taču mēs dzīvojam neparastā laikā.

Tur tad arī rodams izskaidrojums Tieslietu ministrijas paziņojumam, kas daudziem likās mulsinošs. Dievkalpojumi netiek organizēti, tādēļ tie nav ne publiski, ne privāti pasākumi. Tikai tādēļ uz tiem neattiecas šādiem pasākumiem paredzētie ierobežojumi. Taču tas nenozīmē, ka ierobežojumu nav vispār. Tādi ir un mēs tos apzinīgi pildām. Neatkarīgi no tā, vai dievnamā kas notiek vai nenotiek, ienākot tajā, cilvēkiem jāievēro vismaz 2m atstatums kā arī jālieto sejas maskas un dezinfekcijas līdzekļi. Ir noteikta pieļaujamā robeža, cik apmeklētāju tajā drīkst atrasties. Līdz 6. novembrim ir brīvdienas svētdienas skolām un draudžu koriem, izņemot ja dalībnieki dzīvo vienā saimniecībā. Tādēļ nav jāraizējas, ka to baznīcu dievkalpojumos, kuras piedalās šajā norunā un ievēro noteikumus, inficēšanās risks būtu lielāks nekā jebkur citur.

Noslēgumā gribu izteikt pateicību tieslietu Ministrijai un īpaši Lailai Medinas un Olgai Zeiles kundzei par nopietno gatavību iedziļināties jautājumos, lai atrastu drošu un līdzsvarotu risinājumu.