Covid un Lieldienas. Šie ir jau otrie Kristus Augšāmcelšanās svētki globālās pandēmijas zīmē. Kāda ir Jūsu personiskā pasaules, ticības un iekšējā Dieva sajūta šajās Lieldienās? 

Sajūta ir diezgan autentiska. Pēc Jēzus krustā sišanas mācekļi bailēs no vajāšanām slēpās pa mājām. Tagad draudzes, draudzības, ģimenes, darba, sporta, kultūras kolektīvi ir tādi kā izklīdināti. Visa pasaule ir izklīdināta. Attālinātie dievkalpojumi palīdz, taču normāli tas nav. Visvairāk biedē, ka tam neredz gala. Nāk arvien jauni viļņi un mutācijas. Šobrīd vēl nevar novērtēt, kā ir mainījusies un vēl mainīsies cilvēku uztvere, attiecības, rīcības modeļi. Kas visu savāks atkal kopā? Apustuļus sapulcināja augšāmceltā Kristus parādīšanās viņu vidū. No izkliedēta pulciņa viņi kļuva par efektīvu komandu, kas iestartēja pagāniskās pasaules pārveidošanu par kristīgu civilizāciju. Arī mums vajadzēs kaut ko, kādu vēstījumu, kas izārdīto spēs sašūt – nevis atpakaļ, bet jaunā, darbīgā veselumā. Tādēļ pandēmijas gadadienā es aicinu draudzes iekšēji tam gatavoties. Nepierast pie iziruma. Uzturēt sevī ilgas pulcēties ap dzīvo Kristu dzīvā mācekļu kopībā. Ja esam ap viņu, tad lai nāk kas nākdams. To pašu vajadzēs arī citām kopienām. Augšāmcelšanās vēsts būs ļoti vajadzīga. Īstā strupceļā nekas cits nelīdz.

Daļa sabiedrības jau ieradusi gaidīt Jūsu svētku uzrunas, kurās Jūs parasti pievēršaties arī būtisku sabiedrības procesu analīzei, ne tikai Evaņģēlija sludināšanai klasiskā veidā. Otra daļa pēc tam Jums dažkārt pārmet – Baznīca atkal jaucas valsts lietās! Kas Jūs mudina tomēr šo publisko analīzi veikt?

Valsts un baznīcas šķirtība nozīmē tikai to, ka Latvijā nav valsts baznīcas vai oficiālās reliģijas. Nav bīskapa valsts vai ordeņa valsts kā viduslaikos. Mēs pat nespējam tā domāt, tā šķirtība mums jau ir asinīs. Taču valsts un baznīca sadarbojas par labu visai sabiedrībai sociālajā darbā, pieminekļu aizsardzībā, laulību reģistrācijā, kapelānu dienestā un daudz kur citur. Svētku dievkalpojumi ir viena izpausme. Cilvēkiem varbūt šķiet, ka es tur runāju par politiku, taču es joprojām runāju par evaņģēliju, tikai cenšos konfrontēt dzīves aktualitātes ar kristīgo vēsti un skaidrāk izcelt tās izpausmes dzīvē. Nāciju rada kopīgas vērtības. Paaudze paaudzei vērtības nodod ar vēstījumiem. Pat ar tautas teikām un pasakām. Kristīgā vēsts ir viens no lielajiem naratīviem, kas ir veidojis un uzturējis Rietumu pasaules klasisko vērtību sistēmu, ko ne velti dēvē par kristīgo kultūru. Arī mēs tai piederam. Ikdienā pat nepamanām, cik dziļi kristietība visu caurauž – attiecības, ieražas un likumus. Kādēļ es tā runāju 18. novembrī? Tādēļ, ka esmu Latvijas pilsonis, kam viņa amats uzliek tādu pienākumu. Baznīcas atbildība tautas priekšā ir glabāt, uzturēt un atsvaidzināt šo vitāli svarīgo vēstījumu. 

Pēdējā laikā arī Latvijā sāk izpausties diezgan izteikta sabiedrības uzskatu polarizācija, kurai šķiet aizsākumi meklējami ASV – “progresīvie” pret “konservatīvajiem”. Vai Baznīcas un Kristus vēsts spēj šos it kā nesamierināmos uzskatus vienot? 

Baznīcā pašā ir savi konservatīvie un liberāļi. Piederību vieniem vai otriem lielā mērā nosaka cilvēka temperaments. Liela loma tur ir iedzimtībai. Konservatīvie ir apzinīgāki un piešķir lielāku vērtību kārtībai, principiem. Liberāļi ir radošāki, vairāk gatavi pārkāpt robežas un noteikumus. Tādēļ liberāļi labāk spēj apgūt jaunas jomas, bet konservatīvie – tās uzturēt un pārvaldīt. Ja organizācijā ir tikai konservatīvie, tai draud pārkaļķošanās. Ja tikai liberāļi, tā “aiziet pa pieskari”. Ir vajadzīga tāda kā deja, kurā vieni un otri piedalās ar savu stipro pusi, viens otru līdzsvarojot. Diemžēl mūsdienās līdzsvars arvien vairāk tiek izjaukts par labu liberāļiem, jo tie ir ņēmuši virsroku medijos un augstskolu mācībspēkos, kur sevi auglīgi atražo. Konservatīva, šķiet, ir palikusi baznīca un varbūt bruņotie spēki. Taču ir jānoskaidro termini. Klasiskie liberāļi mūsdienās izsktās visnotaļ konservatīvi. Tas, ko tagad dēvē par liberālismu, ir kreisums, “progresisms”, kā jūs to nosaucāt, vai īstajā vārdā – neomarksisms. Un marksisms nav diez ko ieinteresēts ar kādu vienoties. Tā gēnos ir cīņa un pasaules revolūcija, revolūcijas eksports. Tieši kā Jūs teicāt – no ASV pa visu pasauli. Ar kristietību marksismam ir īpašas attiecības. No Feierbaha līdz Sartram marksisti ir zvērināti ateisti. Ja runa ir par vienošanu, es neesmu optimists. Es drīzāk teiktu, ka Kristus vēsts ir viena no nedaudzajām, kas vēl uztur līdzsvaru sabiedrībā.

“Netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti”, ir Jēzus vārdi. Kā tas saskan ar aizvien lielāku popularitāti iemantojošo t.s. “izdzēšanas kultūru” (“cancel culture”)? Jūs pat iesaistījāties publiskajā polemikā, aizstāvot kādu jaunu meiteni vārdā Elīna Didrihsone, kura atļāvās intervijā izklāstīt savus uzskatus par ģimeni. Kur, jūsuprāt, slēpjas šī fenomena cēloņi – vai tiešām apspiesto sabiedrības grupu vēlmē pēc taisnīguma? 

Vismazāk “izdzēšanas kultūru” interesē taisnīgums. Tā ir pūļa līksma agresija pret cilvēku, kurš ir pārkāpis kādu nerakstītu un bieži sev nezināmu tabu. Tās mērķis ir viņu sociāli, morāli un ekonomiski izdzēst no kopienas dzīves. Disidentu iznīcināšana vēsturei nav sveša. 20. gadsimta marksisms ar to īpaši izcēlās. Taču mūsdienu “cancel culture” uzrāda zīmīgu pagriezienu. Manas “būmeru” un arī X paaudzes bērni socializējās pagalmā, skolas sarīkojumos vai ģimeņu viesībās. Ja vispār varēja runāt par virtuālo vidi, tā bija piedeva, kuru patērējām pasīvi – skatījāmies televizoru, gājām uz kino. Taču kādā brīdī par psiholoģiskās attīstības noteicošo vidi ir kļuvusi virtuālā pasaule, kuru tu vari veidot līdzi. Ko cilvēks dara, ja sociālajos tīklos kāds “uzkrīt uz nerviem”? Nomjūtē, izbano, nobloķē, ziņo administratoram. Feisbukā kāda kretīna izdzēšana no draugu loka un izraidīšana no burbuļa sniedz intensīvu gandarījumu. Kādēļ to pašu nedarīt reālajā pasaulē? Tā ir jauna domāšanas paradigma, kur reālā pasaule sāk šķist kā piedeva, uz kuru jāpārnes īstās, virtuālās pasaules likumi.

Ar teiktā dzēšanu vai negaidīti asu nosodīšanu nupat sastapušies arī divi izcili Latvijas kultūras dižgari – Alvis Hermanis un Māra Zālīte. Vienā gadījumā no liberāli progresīvo aktīvistu un sociālā tīkla  Facebook robotu, otrā – šķiet, ka tikai Facebook robotu puses. Par ko tas liecina? Vai sociālo tīklu un robotu laikmetā arī mūsu pasaules skatījums nekļūst robotizēts? 

Tā ir ļoti nopietna parādība, kuras mērogi un ietekme vēl nav īsti aptverta. Es par to sāku domāt, kad tika slēgts YouTube kanāls, kam sekoju. Kāds cilvēks tur bija veidojis savas lekcijas, ieguldījis gadus un intelektuālo potenciālu, sapulcinājis kopienu, faktiski izveidojis dzīvi. Un tad kāds anonīms tehnokrāts to izgaisināja ar peles klikšķi. Bezmaz vai dievišķa vara!  Kronis visam bija varenākās lielvalsts prezidenta izmešana no Tvitera. Neievēlēto un tautas nekontrolēto tehnogigantu vara kļūst neaptverama un draudīga. Algoritmus, kas kontrolē virtuālo vidi, arvien vairāk darbina mākslīgais intelekts. Ir taču zināms, ka vairumā gadījumu nevis cilvēki darbojas ar idejām, bet idejas darbina cilvēkus. Algoritmi mūs ar tām apgādā. Mēs nezinām, kādi tie ir un mūs nebrīdina, kad tie mainās. Mēs tīmeklī skatāmies veco filmu Matrix un nepamanām brīdi, kad mūs sāk darbināt mākslīgais intelekts. Nē, kristietība nav pagātnes palieka. Vajadzība pēc stabilas, racionāli un emocionāli sakņotas atskaites sistēmas kļūst aizvien akūtāka. Kristietība ir tāda sarkanā tablete.

Šī šobrīd aktuālā viļņošanās – geju, lesbiešu un neskaitāmu dzimšu (“gender”) tiesības, politkorektums, “izdzēšanas kultūra” un eksperimenti ar sabiedrības sociālo un psiholoģisku struktūru maiņu – vai tas tiešām ir paliekoši? Vai arī cilvēce pēc 100 gadiem uz to raudzīsies kā uz attīstītas globālās civilizācijas jaunības pārmērībām?

Arī tas ierakstās jaunajā paradigmā. Kādi ir virtuālās pasaules likumi? Es varu sevi pasniegt par ko vien gribu, izveidot kādu avataru vien vēlos. Es varu būt āfrikānis, sieviete, kentaurs vai kaķis. Kādu es sevi pasniedzu, tādu visiem mani jāpieņem. Kurš sāk iebilst, ka īstenībā es taču esmu baltais vīrietis, tas ir kretīns, kuru vajag izbanot. Par viņu jāziņo administratoram. Nē, labāk lai algoritms pats viņu izķer. Un vainīgais saņems paziņojumu, ka viņa izteikumi ir pārkāpuši kopienas politiku un principus, tādēļ profils tiek slēgts. Reālā pasaule pamazām tiek pielāgota šiem pricipiem. Ar masu gatavināšanu, konvencijām un tiesas spriedumiem tādas idejas pamazām tiek pārveidotas “kopienas politikā un principos”. Kad tie kļūs par likumiem, tad virtuālas izbanošanas vietā nāks pavisam reālas restes. Tā nav fantāzija, šur tur tas jau ir noticis. Grūti paredzēt, kas būs pēc simt gadiem, taču paaudžu maiņas ceļā politiskā vara arvien vairāk nonāks to rokās, kas uzauguši virtuālajā vidē. Ja necelsies kristīga atmoda kā Brāļu draudžu laikos vai kāds tai līdzīgs ideju pavērsiens, viss turpināsies uz priekšu un kļūs tikai radikālāks. Runājot par politkorektumu, tas manuprāt nokauj spēju domāt. Domāšana nenozīmē, ka man pa galvu klīst domas. Domāt nozīmē izvirzīt tēzi, un tad savā prātā to pārbaudīt, mēģinot apgāzt no dažādām pusēm. To spēj tikai retais un labi, ja savā specialitātē. Tādēļ domāšanas procesu cilvēki parasti pārceļ uz diskusijām, srunājoties cits ar citu. Politkorektums diskusijai atņem iespēju kļūdīties bez ļaunām sekām un līdz ar to arī domas patiesumu un brīvību. Kopumā tas notrulina un noplicina sabiedrību.

 Vai šī izjūta, ka cilvēks kontrolē visu, savā veida nav saistīta arī ar eitanāzijas piekritēju aktivizēšanos Latvijā, mēģinot panākt būtiskas likumdošanas izmaiņas šajā jomā? Tajā pašā laikā - vai publiskajā diskusijā netiek jaukti cieņpilnas un nāves un asistētas pašnāvības jēdzieni? 

Cilvēkiem, kas no miršanas procesa baidās vairāk nekā no nāves, eitanāzija šķiet tik elegants risinājums, ka aptumšo visus citus apsvērumus. Pie mūsu paliatīvās aprūpes jaudas to var labi saprast. Tomēr dzīvības un nāves jautājumos nedrīkst rīkoties impulsīvi. Kristieši teiktu, ka tikai Dievs zina īsto brīdi un ka arī grūtu beigu mirkļi var būt dārgi cilvēka mūžības liktenī. Vai tas jāņem vērā likumdevējiem? Vai nav tā, ka kristīgie lai dara kā grib un neticīgie, kā atzīst par pareizu? Teorētiski es varētu piekrist. Ir starpība starp abortu, kur nogalina cilvēku, kurš nespēj lemt vai aizstāvēties, un eitanāziju, kur pieaudzis cilvēks pieņem apzinātu lēmumu. It kā. Bet vai tā vienmēr notiks? Sākot slīdēt pa nogāzi, ir grūti apstāties. Vai drīkst uzlikt ārstam pienākumu nogalināt? Vai eitanāzija valstij nekļūs par lētu aizstājēju paliatīvai aprūpei? Vai uz veciem cilvēkiem neizdarīs spiedienu nomirt, lai neapgrūtina jaunos? Vai eitanāziju reiz nepiedāvās kā līdzekli vienkārši nomāktības vai traģisku pārdzīvojumu brīdī? Vai tas neizvērsīsies par biznesu, varbūt pat saistītu ar orgānu tirdzniecību? Nesenā diskusija Saeimas komisijā varēja radīt iespaidu, ka eitanāzijas jautājumā notika izšķiršanās starp laicīgo un kristīgo viedokli. Protams, ka tas saniknoja neticīgos. Taču tā tas nebija un nav. Problēmu pietiek arī laicīgā skatījumā. Jālemj ir ļoti piesardzīgi. Taču pliks “nē” arī nav atbilde. Ir jāveltī pūles un līdzekļi cienīgas paliatīvās aprūpes nodrošināšanai. Jāsāk jau tagad, tūlīt.

 Ko ir mainījis Covid? Dēļ nemākulīga krīzes menedžmenta no valdības puses aizvien niknāka kļūst sabiedrība, ko rāda arī socioloģisko pētījumu dati. Šķiet, ka elite un tauta aizvien vairāk atsvešinās, nevis saliedējas, kas ir visbūtiskākais krīzes pārvarēšanā. 

Goda vārds, es pašlaik negribētu būt valdības vietā! Iepriekš nepiedzīvotā situācijā, kur dotie lielumi visu laiku mainās, tai jālīdzsvaro daudzas jomas ar pretējām vajadzībām. Tur nevar nekļūdīties un nevar piepildīt visas cerības. Būt par ministru un īpaši par premjeru pašlaik nozīmē nolikt galvu uz bluķa. Es varbūt nesaprotu visus lēmumus, daži noteikti ir neloģiski un par šo to ir nīgrums vai vīpsna, taču es nepavisam neesmu drošs, ka pats prastu lemt pareizāk. Ceru, ka šī krīze cilvēkiem, kuri domā doties politikā, liks novērtēt, cik superkvalificētam ir jābūt, lai uzdrīkstētos lemt par veselas tautas dzīvi, dzīvību un nākotni. Likmes ir tieši tik lielas. Es ceru, ka jauno paaudzi tas iedvesmos tiekties uz izcilību, lai spētu tādu atbildību uzņemties Es arī cenšos neļauties niknumam, kādu jūs aprakstāt. Dusmas izkropļo īstenības uztveri un grūž uz neapdomīgu rīcību. Tā savukārt rada ciešanas un briesmas kā dusmās pie stūres trakojot uz slidena ceļa. Šajā laikā ir vajadzīga savaldība un vēss prāts.

Šodien, tautas valodā Zaļajā ceturtdienā, kad svinam Jēzus pēdējās vakariņas ar iespējams viņa pēdējiem vārdiem saviem mācekļiem – “Mīliet, kā es Jūs esmu mīlējis!” – ko tas Jums nozīmē? 

Jēzus mācība par mīlestību ir mulsinoša. Mēdz būt grūti mīlēt pat savus vecākus vai bērnus, kur nu vēl ienaidniekus. Taču mīlestība, par kuru runā Jēzus, ne vienmēr nozīmē maigas jūtas. Ienaidnieka gadījumā tas būtu  pat kaut kā slimīgi. Mīlestība, kuru māca Jēzus, pirmkārt nozīmē vēlēt otram labu. Tādu mīlestību var apzināti izkopt pret visiem cilvēkiem. Tā mīlēt var pat ienaidnieku. Reizēm man ir uznākuši niknuma uzplūdi. Piemēram, dzirdot par teroristiem, kuri atkal kaut kur ir mocījuši un nogalinājuši cilvēkus. Ak, ja viņi tādā brīdī trāpītos manā varā, tad gan es… Taču pēc mirkļa nākas nomierināties un atcerēties Jēzus vārdus. Iedomāties, ka reiz arī viņi savām mātēm piedzima kā jauki bērneļi, bet velns viņus ir pievīlis un viņiem vajag pestīšanu. Tas neliedz stāties viņiem pretī, ja vajadzīgs, bet neliedz arī vēlēt tiem labu un nepadara mani viņiem līdzīgu. Tāda mīlestība neļauj vairoties tumsai pasaulē un ir augstāka pat par ticību un cerību. Dievs ir mīlestība, jo viņš bez cēloņa ārpus sevis, bez nosacījumiem un robežām vēl labu visiem.

Un ciešanu pilnā Lielā piektdiena, kad Jēzus tika piesists Krustā – tieši Jums? 

Kristus krusta nāves centrālā nozīme ir tā, ka viņš tur mani izpirka no manu grēku sekām. Par to esmu viņam bezgala pateicīgs. Taču līdzās tam ir vēl citas nozīmes. Viena no manām mīļākajām lūgšanām ir Anima Christi - Kristus dvēsele, svētdari mani! Bieži to lūdzot, katrai rindai ir izveidojies savs paplašinātais saturs. Viena no rindām ir: Kristus ciešanas, stipriniet mani! Kā tās var mani stiprināt? Man dzīvē ir bijuši sāpīgi pārbaudījumi un noteikti būs vēl. Kas zina, varbūt Dievs mani pārbaudīs pie maniem paša vārdiem par eitanāziju. No sāpēm un traģēdijām nevar izbēgt. Var tikai atrast veidu, kā pacelties tām pāri. Kristus ciešanas var mani stiprināt tad, ja savas sāpes piedzīvoju kā tuvību viņam, kā dalīšanos ar Jēzu viņa liktenī. Tad gan ir svarīgi, lai ciešanas es sev nebūtu sagādājis ar savu nekrietnību. Šo stiprinājumu nevar sev iestāstīt. Sāpes ir teju vienīgais, ko nav iespējams racionalizēt. Šo lūgšanas rindu var tikai pieredzēt dzīvās attiecībās. Vēl Lielā piektdiena man nozīmē ekumenisko Krusta ceļu, kas ir viena no skaistākajām vienojošas, kristīgas mīlestības izpausmēm.

Vēl viena ciešanu pilna diena – un Jēzus Kristus būs augšāmcēlies! Kristiešu sapratnē un pārliecībā. Ko Jūs Lieldienās  novēlētu viņiem un arī nekristiešiem vai nevienai formālai reliģijai nepiederošajiem  - ļaudīm, kuri pēc labākās sirdsapziņas dzīvo savas dzīves, mīl, tic savam iekšējam sirdsapziņas kompasam un bieži vien kādai Augstākajai varai?

Es novēlu raudzīties uz Kristu. Lasiet par viņu evaņģēlijos. Neatkarīgi no ticības tā ir vērtīga lasāmviela katram cilvēkam.  Vērojiet Jēzus personību. Tādā vērošanā uzdīgst mīlestības asni, kas cilvēku dara stiprāku. Lielajā piektdienā Pilāts norādīja uz Jēzu un teica: “Lūk, Cilvēks!”. Arī es varu tiekties būt Cilvēks, līdzinoties Jēzum. Brīži, kad nometos pie sava mājas altāra un raugos uz Kristus ikonu lūgšanā un apcerē, ir laimīgākie manā dienā.

 

AGNESE: Tiekamies Lieldienu laikā. Vai augšāmcelšanās stāstu esat izjutis arī savā dzīvē? 

JĀNIS: Katrs Lieldienu dievkalpojums ir dalīšanās ar Kristu viņa augšāmcelšanās priekā. Patiesībā katrs dievkalpojums. Krieviski svētdienu sauc voskreseņije – augšāmcelšanās. Taču pēc augšāmcelšanās visvairāk ilgojas satricinājuma brīžos. 2008. gada ekonomikas krīze smagi skāra baznīcu. Attiecības saspīlējās. Tieši tajā laikā mēs zaudējām dēlu. Septiņus mēnešus nezinājām, kas ar viņu noticis. Bija tāds samezglojums, katra diena bija maza nāve. Domāju, ko man iesākt – palikt savā vietā, vai doties tālu prom, darīt kaut ko citu. Tādos brīžos palīdz tikai augšāmcelšanās. Man tā atnāca caur Garīgajiem vingrinājumiem. 

 

Kas ar jums šo vingrinājumu laikā notika? 

Trīsdesmit dienas es meditācijās raudzījos uz savu Kungu Jēzu Kristu. Piecas, septiņas stundas katru dienu. Izsūdzēju grēkus par visu dzīvi. Un tad viņš paraudzījās uz mani tā, ka viss izmainījās. Mana ticība, mana pasaule. Es no tās vairs nebaidījos. Viss kļuva gaišāks, mīlīgāks, apdzīvojams. Garīgie vingrinājumi ir ļoti gudri izveidota Svēto Rakstu apceres un meditāciju sērija, kas cauri šķīstīšanās un apgaismības procesam ved pie mērķa apzināšanās un pie mīlestības uz Dievu. Tā liek ielūkoties savā ellē un ieraudzīt savas debesis. Palīdz atraisīties no pieķeršanās tam, kas nav pakārtots tavas eksistences mērķim. Biju tā iedvesmots, ka pats apguvu vingrinājumu vadīšanu, lai varētu pavadīt citus. Tas deva jaunu saturu, jaunu jēgu.  Īstā augšāmcelšanās dzīvei, man šķiet, ir atbrīvošanās no bailēm.

 

Bailes jau gan dotas arī tāpēc, lai pasargātu mūs. 

Jā, protams, no neprātībām. Bet te ir runa drīzāk par raizēm, kas liek baidīties dzīvot, baidīties paraudzīties nākotnē. Bailes no zaudējumiem, pārbaudījumiem, pamestības. Neviens nevar izbēgt no ciešanām, jo tās ir dzīves daļa. Taču ir lietas, kuras ļauj pacelties pāri – nozīme un mīlestība. Nīče teica, ka cilvēks spēj izturēt gandrīz jebko, ja zina kādēļ. Jūs noteikti esat piedzīvojusi, ka dzīvot ir vieglāk tad, kad darāt kaut ko nozīmīgu. Bezjēdzība un dīkdienība nobeidz. Savukārt mīlestība… Kad kādu mīli, gribi būt ar viņu kopā, dalīties ar viņu visā. Kad iemīli Kristu, tad gribi piedalīties viņa dzīvē. Bet viņa dzīve veda cauri nodevībai, netaisnībai, ciešanām un nāvei. Kad savējā piedzīvojam to pašu, tad esam tur, kur ir viņš. Tas piešķir nozīmi arī bezjēdzīgām ciešanām. Garīgo vingrinājumu kulminācija ir tad, kad vari no sirds pateikt lūgšanu: “Pieņem, Kungs, visu, kas es esmu un kas man pieder. Dari ar to, ko gribi. Man dod tikai mīlestību uz tevi un savu žēlastību. Man ar to pietiek.” Šis “man ar to pietiek” piedzīvojums ir īstas brīvības brīdis. Pat ja nespēj tajā palikt vienmēr, ir bezgala svētīgi tur pabūt, lai zinātu, ka tas ir iespējams un lai vajadzības brīdī pie tā atgrieztos.

 

Daudz vieglāk ir cilvēkam, kas Dievam tic. Bet ko iesākt tādam, kas nemaz nesaprot, par ko jūs šobrīd runājat? 

Ziniet, pa īstam ticēt nebūt nav viegli. Lai piedzīvotu to, ko iepriekš teicu, man bija smagi jācīnās ar savu veco cilvēku un jālauž sava miesīgā daba. Bet jums taisnība, ticības motivācija ir pārpasaulīga un nav saprotama miesīgai loģikai. Man reizēm ir teikuši: mācītāj, nāciet un pasakiet spēka vārdus, kas mūs darīs stiprus. Taču man nav vārdu, kas darbotos kā burvju tabletīte – norij un pēkšņi viss pāriet. Evaņģēlija shēmu var izstāstīt diezgan ātri, piecās minūtēs. Bet padarīt to par savu, par to, no kā tu dzīvo un kas tev reāli palīdz... Tas nav tik vienkārši. Postmodernais laiks vispār neatzīst autoritātes un reti kurš ar godbijību kaut ko uzklausīs tādēļ vien, ka to saka bīskaps. Ar neticīgu cilvēku es varu dalīties savā pieredzē un teikt – redzi, ko esmu atradis! Pamēģini, varbūt palīdzēs arī tev. Pat ja tu domā, ka tā ir fikcija – ir tādas fikcijas, kurām sekojot, cilvēkam klājas labāk nekā nesekojot. Bet ja gribat paši piedzīvot, skatieties uz Kristu! Lasiet evaņģēliju un raugieties uz Viņa personību. Tādā vērošanā uzdīgst mīlestības asni. Tie dara cilvēku stipru. 

Šis ir laiks, kad daudzi, līdzīgi kā jūs savulaik, pieredz kāda tuva cilvēka zaudējumu. Viens ir cipars statistikā, pavisam kas cits, ja tas ir tavs cilvēks. 

Protams! Gan attiecībā uz dēlu, gan vecākiem man bija svarīgi, ka viņi bija izlīdzinājušies ar Dievu. Gan māmiņa, gan tētis pirms beigām izsūdzēja grēkus un saņēma sakramentu. Arī mūsu dēls Krists pirms nāves bija pastiprināti pievērsies baznīctēvu lasīšanai. Bet zaudējums un sēras jau nepazūd, tepat tās ir. Laiks kaut ko dziedē, bet ne pilnībā. Joprojām gribas vecākiem piezvanīt. Ģimenes kapu ierīkošana piešķir dzīvei jaunu krāsu tāpat kā rudens druvām un mežiem. Kasparam Dimiteram ir tāda dzejas rinda: «Cik aprēķināta dzīve ir slima, cik neiemīlēta nāve ir baiga». Iemīlēt nāvi nozīmē atrast savas mirstības nozīmi un nozīme ļauj pacelties pāri. Atkal jācitē Dimiters – dzīvība ir krātiņš, nāve – izspertas durvis… Lieldienām un Kristus augšāmcelšanās vēstījumam ir simboliska un psiholoģiska vērtība, taču tas ir arī vēsturisks notikums, kurā Dievs salauza nāves varu un atvēra cilvēkam mūžīgās dzīvības durvis.

Mēdz teikt – kad kāds aiziet, mēs raudam par sevi. Bet, manuprāt, tā īsti nav. Vecāki ir tie, kas bija pirms mums, un bērni ir tie, kam būtu jāpaliek pēc mums. 

Jā, mēs raudam par sevi, ja nāve ir bijusi tik dabiska un secīga, kā teicāt. Trūkst attiecību ar aizgājēju un grauž sirdsapziņa, ka nepateicām vai neizdarījām tā, kā vajadzēja. Par mirušajiem raudam, ja nāve ir bijusi pāragra, vardarbīga. Tad sāp viņu nenodzīvotie gadi, un piedzīvotās mokas. Gan tēvam, gan brālim bija nāves tuvuma pieredze, un abi teica vienu un to pašu – ja tāda ir tā miršana, tur nav ko baidīties. Pieņemu, ka neticīgs cilvēs mūža otrā pusē pret nāvi attieksies pat mierīgāk, domājot, ka aiz tās nekā nav. Kā aizmiegot anestēzijā uz operāciju galda. Pat nepamanīsi kā neatmodīsies. Tas arī iedvesmo vēlmi pēc eitanāzijas – cilvēki no miršanas procesa baidās vairāk nekā no pašas nāves. 

Ticīgam cilvēkam tas ir citādi? 

Ir tāda filma Sala, kurā tēvam Anatolijam jautā – vai nav bail mirt? Viņš atbildēja: Mirt nav bail. Bail būs stāvēt Dieva priekšā. Ticīgs cilvēks uz nāvi raugās mūžīgās dzīvības cerībā, taču arī apzinoties, ka būs jādod Dievam norēķins par savu dzīvi. Tāpēc mums vajadzīgs Pestītājs, kurš beznosacījumu mīlestībā ir izpircis un piedevis visu, par ko dvēsele ir nemierīga. Svēto, bezvainīgo dzīvi viņš nodzīvoja mūsu vietā un ietērpj tajā savējos, lai būtu ar ko stāvēt Dieva priekšā.

 

Kāda ir jūsu nostāja par eitanāziju? 

Tas ir sarežģīts jautājums. Luters pašnāvnieku uzlūkoja par cilvēku, kuru pārmācis un nokāvis velns. Vai tāds ir vairāk vainīgs par kādu, ko mežā nokāvis laupītājs? Dvēseli pazudina neticība nevis tas, ka neesi izsūdzējis visus grēkus. Visus tu tāpat nekad neatceries un neapzinies. No otras puses kristīgā baznīca cilvēkus vienmēr ir centusies atturēt no pašnāvības. Tam ir daudz iemeslu – kaut vai novērojumi, cik vērtīgi var būt grūto beigu mirkļi. Atceros mūsu izcilo mācītāju Robertu Feldmani. Padomju laikā viņš bija kā no citas planētas – veco laiku džentlmenis ar smalku valodu un manierēm. Ļoti zinošs, sirsnīgs, bet dažbrīd ironisks un ciets. Mūža beigās viņš zaudēja redzi un labu daļu no realitātes uztveres. Nespēja karoti trāpīt mutē. Kāds man taisni jautāja, vai viņam nebūtu labāk aiziet? Kādēļ Dievs pieļauj tādu sabrukumu? Taču, apmeklējot profesoru dažas dienas pirms nāves, es redzēju pārvērtību. Viņš bija norimis, gaišs un maigs, izlīdzinājies ar visu, pret ko bija turējis rūgtumu. Beidzot gatavs doties. Tikai Dievs zina īsto laiku – tāda būtu kristieša attieksme. Cits jautājums, vai no tās jāvadās likumdevējiem? Lai taču ticīgie dara kā grib, un ļauj neticīgjiem darīt tā, kā viņi grib? Viņu mūžības liktenis taču no tā vienalga nemainās? Tam es pat varu piekrist. Tomēr arī bez reliģiskajiem apsvērumiem ir virkne ētisku problēmu. Vai ārstam var uzlikt pienākumu nogalināt? Vai tas nav vienkāršs veids kā nerūpēties par paliatīvo aprūpi? Vai eitanāzija vienmēr būs brīvprātīga, pie pilnas apziņas? Vai uz vecajiem cilvēkiem netiks izdarīts spiediens, lai beidz sēdēt uz kakla un “pieņem šprici”? Vai eitanāzija nekļūs par biznesu, kas turklāt saistīts ar orgānu transplantāciju? Vesela slidena nogāze. Man šķiet pareizi, ka Saeima strauji nelēma šo jautājumu. Tas prasa dziļu un rūpīgu diskusiju.

 

Kad tuvs cilvēks aiziet, bieži ir sajūta – nepaspēju, nepaguvu. Kā paspēt? 

Diez vai var nodzīvot un šķirties tik ideāli,  ka nekas nekremt. Taču uz to var tiekties, ļaujot sevi veidot Dieva Garam, kura augļi ir mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Ar gribasspēku mēs spējam pieklājīgi uzvesties līdz kārtējam klupienam, bet īstas, iekšējas pārmaiņas spēj izraisīt tikai Dievs.

Ko teiktu jūsu tuvinieki - gara augļi jūsos jau iesakņojušies vai tomēr tas ir mūža darbs? 

Kaut kur jau tie ir (smejas). Garīgajos vingrinājumos, šķiet, ieguvu pavisam citu dzīves uztveri. Tā man pašam liekas, tā ir teikuši citi un arī attiecības pēc tam veidojās citādi. Ja atskatos, kā es pirms tam uzvedos un rīkojos… Es gan arī biju jaunāks, un jauniem cilvēkiem daudz kas ir citādi (smaida). Taču svēttapšana ir ceļš, kas jāiet visu mūžu. Palaižoties var notikt regress un beigas būs sliktākas nekā sākums. 

 

Šis laiks liedzis arī jūsu prieku – ceļošanu. Kā bez tās dzīvojat? 

Nedrīkstu žēloties, esmu priviliģētā situācijā. Dzīvoju mājā ar dārzu Rīgas nomalē, kur var staigāt gar Mārupīti. Man ir arī baznīca, kurp varu aiziet. Iztēles kontemplācijā varu staigāt pa Svēto zemi. Daudz smagāk ir ģimenei daudzdzīvokļu mājas vienā vai divās istabās. Protams, ceļojumi vilina. Agrāk priecājos par iespēju nokļūt eksotiskās zemēs, taču tagad gribētu vairāk apskatīt Eiropu, kamēr mums tā vēl ir.

 

Ko jūs gribat teikt ar vārdiem – kamēr vēl ir Eiropa? 

Eiropa strauji mainās. No vienas puses masu imigrācija un multikulturālisma eksperiments, kurš ienācējiem neprasa pielāgoties vietējiem tikumiem un kultūrai, bet drīzāk mudina palikt pie savām tradīcijām. Man liekas iracionāli savest vienuviet lielas cilvēku grupas bez vienojoša vēstījuma, un cerēt, ka viņi dzīvos mierā un saskaņā. Iepretī tam Eiropa ir apmulsusi pati savā identitātē. Neticība objektīvai patiesībai, skepse pret lielajiem vēstījumiem, tāda kā kaunēšanās no savām nacionālajām un reliģiskajām vērtībām… Tas nevieno cilvēkus un nedod nācijai mugurkaulu. Šādā izkārtojumā civilizāciju sadursme neatrisināsies par labu eiropiešiem un viņu kultūrai. Mēs vēl neesam gluži tur, kur “vecā Eiropa”, taču būsim, ja centīsimies to visā atdarināt.

 

Kuras ir tās kļūdas, kas mums jāņem vērā?

Eiropa šķiet pazaudējusi ideju, kura savulaik to padarīja tik izcilu. Viens no pamatelementiem tajā bija kristīgā vēsts. Mēs mēģinām ņemt atziņas, kas ir kristīgās idejas auglis, un likt tās jaunas morāles pamatos, nocērtot koku, kurš augļus ir nesis. Taču to zināja jau Nīče, ka, zaudējot kristīgo ticību, mēs nevarēsim paturēt vērtības, kas no tās ir izaugušas. Un paredzēja kreiso totalitārismu. Būsim pateicīgi pūļa imunitātei, kas padomju laika dēļ mums vēl ir pret marksisma atdzimšanu. Rietumos tā ir reāla problēma, kas atbalsojas arī šeit. Mums vēl nav vardarbīgu nemieru un pieminekļu demolēšanas, bet cenzūru sociālajos tīklos un izslēgšanas kultūras aizmetņus jau sākam novērot.

 

Atgriežoties pie ceļošanas – ko tā jums dod?

Ceļošanā es meklēju sastapšanos ar skaisto. Īpašs vaļasprieks man ir niršana zemūdens alās. Sevišķi krāšņas tās ir Meksikā. Desmitiem un simtiem kilometru gari labirinti, kam šur un tur ir iegruvuši griesti, izveidojot senotes jeb akas. Pa tām var iekļūt ar akvalangu, tur ir ļoti skaisti. Pats process rosina domāt, saprast un secināt.

 

Kā tas notiek? 

Reiz redzēju bīstamāko sporta veida sarakstu, kur alu niršana bija pirmajā vietā. Jā, alās ir gājuši bojā daudzi nirēji, bet pārsvarā tāpēc, ka devās tur bez apmācības un pienācīga aprīkojuma. Ievērojot protokolu, ieniršana alā var būt valdzinošs un relaksēts ceļojums. Galvenais ir neapmaldīties un zināt brīdi, kad jāgriežas atpakaļ. Gaiss balonos ir tavs atlikušais dzīves laiks. Trešdaļa peldēšanai iekšā, trešdaļa atceļam un trešdaļa rezervei, ja tev vai partnerim gadās kas neparedzēts. Nirēji, kas alu atklāja un izpētīja, tur novilka “zelta auklu”. Simbolisks nosaukums, lai gan iemesls tam ir praktisks – dzeltenā aukla savulaik bija vislētākā. Uz tās nirējs katrā krustojumā atstāj ceļa zīmes kā Ansītis un Grietiņa drupačiņas, lai vienmēr zinātu, ceļu atpakaļ. Ar zelta auklu ne uz mirkli nedrīkst zaudēt kontaktu. Man tas liekas līdzīgi garīgajai dzīvei. Arī tās mērķis ir ceļot tā, lai atrastu izeju, kur saules gaisma un bezgalīgi daudz dzīvības, ko elpot. Cilvēki saka – man nepatīk, ka baznīcā ir dogmas un skaidri nospraustas  mācības. Kur paliek mana izvēle, mana brīvība, mans radošums? Tas tev ir, taču savos meklējumos jāpaliek kontaktā ar zelta auklu. Dodoties kādā neizpētītā ejā, ir ir jāpiesien auklai sava spole, lai nekļūdīgi atgrieztos. Tā sauktās dogmas jeb baznīctēvu un iepriekšējo paaudžu pārbaudītie Dieva vārda skaidrojumi ir šī zelta aukla. Nav gudri nievāt to, kas rāda ceļu uz dzīvību.

 

Pieredzējuši nirēji dodas sānu ejās. Jūs arī esat tas pieredzējušais? 

Esmu apguvis pilnu alu niršanas kursu un saņēmis sertifikātus. Pagaidām gan nirstu kopā ar kādu pieredzējušāku nirēju. 

 

Adrenalīns, vēlme iekarot ir tāda vīriešu lieta. Atceros, salīdzinoši nesen sacījāt – vīrieša loma, vieta ir nonivelēta. Vīrieši kļuvuši izlietojami un izmetami. Ko jūs ar to domājāt? 

Pēdējās desmitgadēs feminisms Rietumos ir radījis noskaņojumu, kurā vīriešu pienesums sabiedrībā tiek uztverts kā nenozīmīgs – tāpat kā viņi paši. No katastrofām vai terora aktiem ziņo, ka upuru vidū ir sievietes un bērni. Vīrieši neskaitās. Ir daudz publikāciju par to, kā pandēmija skar sievietes un ko tur vajadzētu darīt, bet ne par to, kas būtu jādara pret to, ka no kovida pārsvarā mirst vīrieši. Tiek klusējot pieņemts, ka vīrieši dosies novērst avārijas Černobiļā vai Fukušimā, darīs smagākos, bīstamākos darbus un atdos sievietei vietu glābšanas laivā. Tajā pat laikā feministes publicē uzsaukumus: Vīrieši, jums no mums nekas nepienākas! Feminisms stāsta par vīriešu privilēģijām, lai gan lielākā daļa kara un slepkavību upuru ir vīrieši. Lielākā daļa bezpajumtnieku un atkarīgo ir vīrieši. Lielākā daļa pašnāvnieku ir vīrieši. Zēni atpaliek mācībās, jo mācību materiālus pārsvarā gatavo sievietes priekš meitenēm. Vīrieši par tiem pašiem noziegumiem saņem smagākus sodus. Taču ieminēties par vīriešu problēmām? Daudzas lasītājas šo uztvers ar smaidu, ja ne ar izsmieklu. 

 

Kas jums ir pret feminismu, kāpēc to uzskatāt par neatbalstāmu? Cīņa taču ir par sieviešu tiesībām, piemēram, par vienu un to pašu darbu saņemt tādu pašu algu kā vīrietim. 

Feminismam ir dažādas pakāpes un izpausmes, taču kopumā tā ir aizvainojuma ideoloģija. No aizvainojuma neizaug nekas labs. Un aizvainojumu izraisa, lūk, šādi stāsti par algas starpību starp dzimumiem par vienu un to pašu darbu. Vai tiešām par vienu un to pašu? Skaitli iegūst, salīdzinot vīriešu un sieviešu vidējo izpeļņu, neņemot vērā būtiskus apstākļus, piemēram, profesiju, amatu vai darba apstākļus. Visu izskaidro ar seksismu. Taču sievietes bieži izvēlas mazāk atalgotas profesijas, jo negrib strādāt uz naftas platformām Ziemeļjūrā. Cilvēces vēsturi feminisms attēlo kā sieviešu apspiešanu, lai gan īstenībā vīrieši un sievietes ir sadarbojušies, lai izdzīvotu skarbajos apstākļos. Vīrieši bieži iznesa smagāko daļu zaldātos un ogļu šahtās. Pret feminismu man ir tas, ka šī ideoloģija dzimumu savstarpējību aizstāj ar aizvainojumu un bailēm. Rietumos mācītāji pastorālas sarunas laikā ar sievieti mēdz atstāt durvis atvērtas, jo baidās tikt apsūdzēti uzmācībā.

 

Bet jūs taču negribēsiet teikt, ka sievietes melo par seksuālu vai emocionālu uzmākšanos?!

Protams, ne katra sieviete to darīs, taču tādi gadījumi arī nav retums un ir pat atzīti tiesā. #MeToo kustība sākās kā visnotaļ atbalstāma pretošanās sodāmai seksuālaja vardarbībai. Tāda pastāv un ir stingri jāapkaro. Taču aktīvisti arī labas lietas samaitā, novedot līdz galējībām. Nemitīgi paplašinot vardarbības jēdzienu un prasot bez pierādījumiem ticēt katrai apsūdzībai, radikālie feministi faktiski prasa piešķirt sievietēm varu ar vienu vārdu sagraut jebkura vīrieša dzīvi un iemest viņu cietumā. Attaisnojošs spriedums tiek nosodīts kā uzbrukums sieviešu tiesībām. Tas sēj bailes un vēlmi distancēties. Jebkuras civilizācijas izdzīvošanai ir vajadzīga vīriešu un sieviešu savstarpējība un sadarbība. Daudz ilgtspējīgākas attiecības piedāvā apustulis Pāvils – vīri, mīliet sievas tāpat kā Kristus savu draudzi. Sievas, cieniet vīrus. Kopā priekos un bēdās, laimē un nelaimē, līdz nāve mūs šķirs.

 

 

Un kāpēc sievietes nav vēlamas luterāņu baznīcā mācītājas amatā? 

Kādēļ tieši luterāņu? Sievietes neordinē ne katoļu, ne pareizticīgo, ne baptistu baznīcā. Varbūt kādreiz vajag pajautāt Zbigņevam Stankēvičam vai metropolītam Aleksandram, nevis vienmēr man. Šeit saduras divas pieejas, kur katrai sava taisnība. Neordinēt sievietes šķiet pretrunā vienlīdzīgo iespēju principam, kurš laicīgajā dzīvē ir taisnīgs un atbalstāms. Taču baznīca ne vienmēr var sekot pasaules loģikai. Tai ir jāseko Kristus priekšzīmei, un viņš par apustuļiem aicināja vīriešus. Baznīcai ir jāizpilda Svētie Raksti, kur iespēja ordinēt sievietes ir noraidīta gana skaidri. Nevajag to mērīt ar laicīgām mērauklām. Tieši tādēļ baznīca ir šķirta no valsts, lai savas iekšējās lietas varētu veidot atbilstoši “zelta auklai”. Dažas baznīcas rīkojas citādi, bet mēs nolēmām turēties autentiskajās pozīcijās.

 

Tas nozīmē – kamēr esat amatā, luteriskajā baznīcā nebūs sievietes mācītājas? 

Es amatā vairs nebūšu pārāk ilgi - man jāiet pensijā un es netaisos kā Putins mainīt satversmi, lai pagarinātu savu kalpošanas laiku (smejas). Bet lēmumu par sieviešu neordinēšanu jau pieņēma sinode. Par to nobalsoja trīs ceturtdaļas sinodāļu, no kuriem gandrīz puse bija sievietes. Lai kāds no maniem pēctečiem ordinētu sievietes, būs atkal jāiegūst trīs ceturtdaļu vairākums. Ja tas notiks, tā jau būs pavisam citāda baznīca. 

Mūsu dzīve dažkārt ir kā jūsu pieminētā pazemes ala. Ar dažādām blakusejām, kurās iemaldāmies un nezinām, kā tikt laukā. Kā orientēties, ja striķa nav? 

Mums ir sirdsapziņa un ir Dieva vārds. K.S. Lūiss dzīvi salīdzināja ar koku, nevis alu, bet princips jau tas pats. Ja ejam pa koku, tad var gadīties noiet pa kādu sānu zaru. Labā ziņa ir tā, ka var atgriezties. Bet nav cerību, ka zars ar laiku kļūs par stumbru, ka ļaunais ceļš attīstīsies par labo. Ir jāatgriežas tur, kur izdarīji nepareizo lēmumu un tālāk jāiet pareizi. Bet, lai varētu laikus atgriezties, jāvērtē katra nodzīvotā diena. 

 

 Mk 16:1-7  “Kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome nopirka smaržīgas zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu. Nedēļas pirmajā dienā rīta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa un sarunājās savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?” Pacēlušas acis, tās redzēja – akmens jau novelts. Bet tas bija ļoti liels. Ienākušas kapā, tās ieraudzīja baltās drānās tērptu jaunekli sēžam labajā pusē, un tās izbijās. Bet viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu, Nācarieti, krustā sisto, viņš ir augšāmcēlies, un viņa šeit nav. Redziet, vieta, kur tie viņu nolika. Bet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un             Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsit, kā viņš jums sacījis.”

 

Kristus ir augšāmcēlies! Ar šo lielo un nozīmīgo notikumu es mūs visus sirsnīgi apsveicu! 

 

Dažas dienas pirms tam, Zaļās ceturtdienas vakarā Jēzus ar mācekļiem svinēja Pashas svētkus. Tad, pateicības dziesmu dziedājuši, viņi izgāja uz Eļļas kalnu. Mēģiniet stādīties priekšā – dažas stundas pirms katastrofas – ko Jēzus darīja? Viņš kopā ar mācekļiem dziedāja pateicības dziesmas!  Mācekļi priecīgi dziedāja līdzi, jo viņi nezināja, kas tūlīt notiks. Bet Jēzus zināja! Viņam īstenībā vajadzēja būt nāves baiļu nomāktam. Tomēr viņš kopā ar draugiem dziedāja par glābšanu, kuru Dievs savai tauta bija sagādājis pirms gadu simtiem. 

 

Lai sastaptu to, kas notiek šodien, nepietiek ar atmiņām par seniem notikumiem. Jēzus dziedāja pateicības dziesmu, jo zināja, ka trešajā dienā Tēvs viņu piecels no kapa varenā spēkā, kas pārspēj katru saprašanu. Tas nemazināja priekšā stāvošās šausmas, taču tieši tādēļ bija tik labi zināt, ka pēc tam nekad vairs nebūs ne baiļu, ne asins sviedru, ne ciešanu. Nāve būs aprīta uzvarā. Ellei tiks izrauts dzelonis. Un ne tikai priekš viņa paša, bet priekš visiem viņa draugiem līdz pasaules galam. Dažas stundas pirms moku ceļa Jēzus dziedāja pateicības dziesmu, jo viņš – zināja.

 

Mācekļi no svētku noskaņas tika izrauti spēji un skarbi. Dzīves īstenība apklusināja viņu dziesmu un izklīdināja tos pa malu malām. Taču Lieldienu rītā viņu dzīvē ienāca Augšāmceltais. Nē, uzreiz viņi nesvinēja. Vispirms viņi pārbijās, domājot, ka redz spoku. Tikai tad, kad tie viņu pazina, kad pieskārās viņa brūcēm – jā, tad viņus sagrāba Lieldienu prieks. Tas bija pat vairāk nekā prieks. Tas bija spēks un drosme. Kad pēc tam viņiem pašiem bija jāpiedzīvo līdzīgs gals, tas nespēja viņus apturēt un izklīdināt, jo nu arī viņi zināja.

 

Šajā Lieldienu dievkalpojumā un īstenībā – katrā dievkalpojumā mēs sapulcējamies kā mācekļi ap Jēzu. “Mūsu Kungs Jēzus Kristus tanī naktī, kad viņš tapa nodots…” Katrā dievkalpojumā atskan šie vārdi, kas to pašu notikumu padara tikpat reāli klātesošu. Sakramentāli klātesošu. Katrā dievkalpojumā mēs dziedam pateicības dziesmu tāpat, kā kopā ar Jēzu dziedāja pirmie mācekļi. Un mirkli vēlāk viņš lauž ar mums maizi tāpat kā ar mācekļiem ceļā uz Emmausu. Tas viss notiek tādēļ, lai mēs pieskartos viņa brūcēm un viņu pazītu. Lai mēs zinātu. Lai arī mēs droši zinātu un lai mūs sagrābtu augšāmcelšanās prieks. Nevis kā atmiņas par seniem notikumiem, bet kā tas, kas ar mums notiek tagad.

 

Tagadnes apziņa, klātbūtnes pieskaršanās ir tik svarīga, jo jau veselu gadu dzīves īstenība mēģina mūs kā Kristus draudzi izklīdināt. Padarīt dievkalpojumus par par  senu notikumu atmiņām un augšāmcelto Kristu par tādu kā rēgu. Neļausim tam notikt! Pretosimies tam savā sirdī un garā! Neļausim atdzist ilgām reiz atkal savā dievnamā un draudzē satikties ar dzīvo Kristu, lauzt ar viņu maizi un un mācekļu pulkā dziedāt pateicības  dziesmu. Lai vienmēr zinātu. Šobrīd ir labākais veids, kā sveikt augšāmcelšanos ir turēties pie Kristus, pie viņa baznīcas un dievkalpošanas. 

 

Marka evaņģēlija vēstījums sākas ar vārdiem: “Kad sabata diena bija pagājusi”. Sabats bija svēta diena, kad daudzas ikdienišķas lietas nedrīkstēja darīt. Pēc Jēzus nāves tas viņa tuvajiem varēja būt mokoši, jo rosīšanās ļauj nedomāt, neiedziļināties. Sievietēm būtu vieglāk izturēt, ja viņas dotos uz kapu pie Jēzus, lai sagatavotu viņa ķermeni dusēšanai. Taču viņas to nedrīkstēja, jo bija sabats. Tādēļ mēs varam lasīt: “Nedēļas pirmajā dienā rīta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa.” Visu sabata dienu viņas bija domājušas, kad reiz beidzot varēs doties pie Jēzus. Pie pirmās iespējas viņas devās ceļā – aizcietušās, noilgojušās, jau pirms rīta gaismas. Kad ir liegts viss, kas parasti piepilda dienu, priekšplānā iznāk tas, bez kā īstenībā nevar iztikt. 

 

Nu jau veselu gadu mums ir liegts daudz kas no tā, kas līdz šim aizpildīja dzīvi. Tas nevienam nepatīk, taču kurnēšana nepalīdz. Varbūt drīzāk varam savu stāvokli atvieglot, mēģinot paraudzītes uz apstākļiem ar citādām acīm? Kā būtu, ja mēs ierobežojumus un aizliegumus uztvertu kā sava veida sabata laiku, kurš mums ir dots vai vismaz, kuru mēs varam izmantot,  lai asāk un skaidrāk ieraudzītu, kas dzīvē ir pa īstam nozīmīgs? Bez kā pa īstam nevaram un noteikti negribam iztikt?

 

Mēs mēdzam iztēloties, kā tas būs, kad atkal varēsim darīt visu, ko darījām agrāk. Varbūt vēl ilgi tā nebūs. Varbūt tā vairs nebūs nekad. Bet ja nu no dzīves pirms pandēmijas varētu atgūt atpakaļ vienu lietu – ko es izvēlētos? Kas ir tas, bez kā es pa īstam nevaru iztikt? Vai, ja tās būtu trīs lietas? Kuras man būtu vissvarīgākās? Kuras es steigtos darīt, tikko sāktu aust rīts? Izpētot un sarindojot savas ilgas mēs daudz ko par sevi uzzinātu – kur un kas patiesībā esam.

 

Nupat Feisbukā piedzīvoju atgadījumu, kurš man lika domāt. Lielās piektdienas ierakstam es biju pievienojis attēlu ar Jēzu. Tad nu Feisbuks man piedāvāja “atzīmēt draugu”. Jūs jau zināt kā tas notiek – algoritms attēlam uz sejas uzliek četrstūrīti un aicina ierakstīt vārdu. Kad sāc rakstīt, tas no taviem draugiem piedāvā kādu, kam vārds sākas ar tādiem burtiem. Es sāku rakstīt “Jēzus”, taču izrādījās, ka starp maniem daudzajiem Feisbuka draugiem viņa nav! Pieņemsim, ka Kungs Jēzus tur nav ierīkojis sev profilu Feisbukā – bet kā būtu dzīvē? Jautāju sev pavisam nopietni. Vai, izrunājot Jēzus vārdu, mans dzīves algoritmes parādītu Jēzu kā draugu? Jūs zināt Jēzus vārdus: “Ne katrs, kurš uz mani saka: “Kungs, kungs…”. Šis sabata laiks ir laba iespēja izvērtēt savas attiecības ar viņu.

 

Var apskaust dvēseles stāvokli, kāds bija sievietēm sabata dienā. Būsim taču pamanījuši, cik grūti reizēm ir sakopot domas. Darot kādu darbu, sēžot kādā sapulcē un pat klausoties sprediķi, domas aizklīst tā, ka attopies un brīnies – kā es līdz šejienei esmu aizdomājies? Izklaidība lūgšanas laikā ir labi zināms garīgās dzīves apgrūtinājums. Kaut varētu tā, kā šīm sievietēm sabatā – visas domas pie Jēzus. Lai aizsapņojoties un domām sākot klejot, tās vienmēr aizklīstu pie viņa, pie Kristus.  Tad mēs zinātu, ka viņš arī dzīvē ir draugs, patiesi augšāmcēlies un dzīvs. Lūk, lieta starp pašām pirmajām, ko vēlēties un izlūgt no Dieva.

 

Varbūt pandēmijas laiks to ir jau veicinājis. Klusās nedēļas intervijās man vienmēr jautāja, ar ko šīs Lieldienas atšķiras – kad jau vesels gads pavadīts ārkārtas apstākļos? Es teiktu – ar to, ka pat publiskajā telpā tās ir dziļākas nekā parasti. Kopš nav tirdziņu, šūpoļu, olu ripināšanas sacensību un citu virspusēju lietu, kas citkārt piesaistīja daudz uzmanības, jebšu nebija nekas vairāk par jauku izklaidi, kas ļauj nedomāt un neiedziļināties, mēs uz Lieldienām esam palūkojušies dziļāk, nopietnāk. 

 

“Vai tad jūs nezināt, ka mēs, kas kristīti uz Jēzu Kristu, esam kristīti uz viņa nāvi? Tā mēs kristībā līdz ar viņu esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, kas caur Tēva godību uzmodināts no mirušajiem, arī mēs staigātu jaunā dzīvē.” (Rom. 6:3-4)

 

Tik svinīgi nopietni apustulis Pāvils runā par Lieldienu jēgu. Mēs līdz ar Kristu topam aprakti nāvē, lai līdz ar viņu uzmostos jauna veida dzīvei. Kataklizmu laiks, kur pandēmijai nāk līdzi klimata pārmaiņas un dažādi nemieri – tas jau ir daudz ko apracis un vēl apraks. No tā var nebūt citas izejas, kā uzmošanās ne tik baudāmai, taču dziļākai un sakopotai dzīvei. Tādai, kur Kristus priekš mums piecēlās no kapa, kurā viņu apraka tā laika varenākā vara. 

 

Varētu iebilst, ka tas neder visiem, bet tikai kristiešiem. Taču mēs visi dzīvojam zemē, kuras kultūru, vērtības, attiecības un likumus lielā mērā ir veidojusi Kristus priekšzīme un apustuļu vēsts. Augšāmceļoties tā ceļ augšup arī mūs. Reiz lasīju atziņu, ka būt kristietim nozīmē raudzīties uz Kristu ar apustuļu acīm.  Kur mums vajadzētu viņu ieraudzīt savā atjaunotajā dzīvē? Tieši dažās galvenajās lietās, bez kurām nevar iztikt.

 

“Jūs, vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi un pats sevi tās labā ir ziedojis… mīliet savu sievu kā sevi pašu, bet sieva lai jūt bijību pret vīru. Bērni, esiet paklausīgi saviem vecākiem Kungā, jo tas ir taisni. Jūs, tēvi, netramdiet savus bērnus, lai neizaug bailīgi, bet audziniet viņus ar Kunga doto audzināšanu un pamācību.” Ar tādiem vārdiem apustulis Pāvils stāsta par ģimeni. Tā viņam nav radošu izmēģinājumu lauciņš paša priekam, bet Kristus atspulgs, dārgums un dievišķa dāvana, kas izauklē dzīvību augšāmceltu nākotni.

 

Nāciju un valsti veido kopīgas vērtības. Šis vārds gan ir tik bieži lietots, ka tam sāk zust nozīme. Kas tas ir “vērtības” un kur tās var likt? Precīzāk būtu runāt par tikumiem. Vērtības var kaut kur dziļi noglabāt un vajadzības brīdī apcerēt, ka mums tādas ir. Tikumi ir tikai tad, kad tos liek lietā. Pārējā laikā to nav.  Nesenās diskusijās tika piedāvāts definējums, ka tikumība esot vienkārši labi paradumi. Varbūt pasaulē, kur augšāmcelšanās vietā ir krāsainas olas, tāds spriedums būtu gana dziļš. Taču atjaunotā, paaugstinātā dzīvē tikums ir neaizstājams instruments, ar kuru iedarboties uz pasauli, lai to veidotu labu un apdzīvojamu. Raugoties uz Kristu ar apustuļu acīm, tikumība ir atsaukšanās mīlestībā tam, kurš par mums cieta, mira un augšāmcēlās; tam, kurš teica: “Kad es būšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.”

 

Raudzīties uz augšāmcelto Kristu ar apustuļu acīm… Lieldienu rītā tie bija ieslēgušies un norobežojušies no visa. Viņi neuzdrošinājās iziet no mājām, baidoties par savu veselību un dzīvību. Pasaule priekš viņiem beidzās pie istabas sliekšņa un par nākotni nekas nebija skaidrs. Tas ir tik mūsdienīgi pazīstami, ka ļoti gribas zināt, kā gan šis izbiedētais pulciņš kļuva par efektīvu komandu, kas pagānisko pasauli sāka pārveidot par kristīgo kultūru un par civilizācijas augstāko virsotni. Tas notika tā, ka galēja apmulsuma un izmisuma brīdī viņu vidū ienāca augšāmceltais Kristus. Jūsu sirdis lai neizbīstas! Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu – es pasauli esmu uzvarējis!

 

Tajā brīdī mācekļi piedzīvoja iekšēju pārvērtību, kas atbrīvoja no bailēm un neziņas. Viņi joprojām nezināja, ar ko viss beigsies, taču zināja vienu – ja Kristus ir dzīvs un pie manis, tad lai nāk kas nākdams. Šī dzīves uztvere viņus padarīja par apustuļiem, patiesības lieciniekiem un pasaules atjaunotājiem. 

 

Arī mēs nezinām, ar ko šis beigsies, taču kopš Lieldienu rīta varam raudzīties uz Augšāmcelto ar apustuļu acīm. Un tad lai nāk, kas nākdams. Ja viņš ir ar mums, kas būs pret mums? Jēzus nogāja visu ceļu līdz sāpēm, izmisumam, atsvešinātībai un pat Dieva pamestībai. Taču ceļa galā viņš augšāmcēlās un gaida mūs. Tur mēs krītam augšāmceltā Dieva Dēla atplestajās rokās. Mēs esam pielāgoti dzīvei šādā pasaulē ar visām tās pandēmijām un kataklizmām. Tātad mūsos ir spēja pastāvēt un uzvarēt. Atradīsim un atraisīsim sevī šo potenciālu, raugoties uz augšāmcelto Kristu ar apustuļu acīm un Lieldienu rīta sievu acīm. Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Priekš manis, priekš tevis un priekš mums visiem. Priecīgas Lieldienas!