Apustuļa Sv. Pāvila važas
LR1 Svētrīts 06.03.2022
Ierakstu var noklausīties šeit
2.Kor 6:1-10 “ Mēs, Kristum līdzi darbodamies, aicinām jūs nebūt tādiem, kas velti saņēmuši Dieva žēlastību. Jo viņš saka: savas labvēlības laikā es tevi uzklausījuun glābšanas dienā es nācu tev palīgā. Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena. Mēs nekur neesam par iemeslu piedauzībai, lai mūsu kalpošana nesaņemtu pārmetumus, bet visur parādām sevi kā Dieva kalpus ar lielu izturību ciešanās, trūkumā un bezizejā, zem sitieniem, cietumos, nemieros un smagā darbā, bez miega un bez ēdiena, šķīstībā, ticības atziņā, pacietībā un krietnumā, Svētajā Garā un neliekuļotā mīlestībā, patiesības vārdā un Dieva spēkā ar taisnības ieročiem gan labajā, gan kreisajā rokā, ar pagodinājumu un apkaunojumu, ar apmelojumiem un slavinājumiem, kā tādi, kas maldina, tomēr ir patiesi, kā nepazīstami, tomēr labi zināmi, kā mirēji, bet redzi – vēl aizvien esam dzīvi, kā pārmācībai pakļauti, bet nenogalināmi, kā nobēdājušies, bet vienmēr priecīgi, kā nabagi, bet kas daudzus dara bagātus, kā tādi, kam nav nekā, bet kam ir viss.” – Tā Kunga vārds!
Svēto rakstu lasījumu vai sprediķi bieži noslēdz ar “āmen!” Un draudze atsaucas – āmen! Pirmskara Latvijā, daži mācītāji, kas vēlējās dievkalpojumus pilnīgi latviskot, āmen vietā teica – patiesi! “Āmen” nozīmē – jā, es piekrītu, tā tiešām ir.
Vai uz nupat nolasītajiem apustuļa Pāvila vārdiem mēs varam teikt savu “āmen”? Kad viņš saka: “Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena”, vai mēs teiksim: “Jā, es piekrītu, tā tiešām ir?”
Ielūkojoties savās sirdīs pēdējo dienu laikā, daudzi drīzāk teiktu, Nē, es nepiekrītu, tā nu galīgi nav.” Paskatieties, kas notiek ar gāzes un degvielas cenām! Droši vien būs vēl ļaunāk. Sankcijas pret Krieviju skars arī mūs. Un, ja Ukraina kritīs, Putins nāks pēc mums. Daudzi tik jau ļoti dzīvo šajās domās, ka ne vairs miega, ne vairs darba – apziņa ir ļauno nojausmu gūstā. Kāds tur vēl Dieva labvēlības laiks?!
Taču mēģināsim vispirms palūkoties apkārt uz savu situāciju un tad pašķirt nākamās nodaļas 2. Korintiešu vēstulē, lai redzētu Pāvila situāciju, kurā viņš runā par glābšanas dienu. Viņš raksta:
“Es esmu smagā darbā – daudz vairāk nekā viņi,
cietumos – daudz vairāk,
šaustīts – pāri mēram,
nāves briesmās – tik bieži.
No jūdiem pieckārt esmu saņēmis četrdesmit sitienus bez viena; trīskārt esmu pērts ar rīkstēm, vienreiz esmu nomētāts akmeņiem, trīskārt esmu cietis kuģa avārijā, diennakti pavadīju ūdenī atklātā jūrā. Bieži esmu bijis ceļa grūtībās, briesmās šķērsoju upes, laupītāju apdraudēts, savas paša tautas apdraudēts un pagānu apdraudēts, esmu bijis briesmās pilsētā, tuksnesī, uz jūras, esmu bijis briesmās, atrodoties starp viltus apustuļiem. Esmu bijis grūtībās un sūrā darbā, bieži bez miega, badā un slāpēs, gavēņos, aukstumā un kailumā. Bez visa cita vēl – ikdienas aizņemtība, rūpes par visām draudzēm.
Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena. Mjā…
Vēstulē filipiešiem Pāvils apraksta stāvokli sabiedrībā un pašapziņu kas viņam reiz bija. “Es varētu dižoties, ka esmu cēlies no Israēla, no Benjāmina cilts, ebrejs, cēlies no ebrejiem, pēc bauslības farizejs. Pēc bauslības taisnības biju nevainojams.” Taču tālāk viņš stāsta, ka visu to ir zaudēja: “Viss pārējais man ir zudis”, viņš raksta. Ja nu viņš būtu teicis – kāda nelaime, kas par katastrofu! – mēs varētu sacīt: “Āmen! Patiesi, tā tas ir!” Taču Pāvils, būdams važās un cietumā, raksta: “Visu, ko esmu zaudējis, es uzskatu par mēsliem. Priecājieties, es jums vēlreiz saku – priecājieties!”
Tas ir kaut kas tik neparasts, ka grūti pat aptvert. Taču tieši tad, kad prātā un sirdī sabiezē ļaunu nojautu tumsa, Pāvila spēja šādi uztvert savu stāvokli šķiet ne tikai neparasta, bet ļoti, ļoti vajadzīga. Tā iedrošina un dod cerību. Mēs ceram un lūdzam, lai karš neatnāk uz Latviju. Bet ja tomēr? Bet ja tomēr… Ko mēs iesāksim? Kā mēs to izturēsim? Kā es izturēšu?
Pārsvarā jau mēs neesam varoņi, bet parasti cilvēki. Izcili varonības piemēri drīzāk liek nokaunēties nevis iedvesmo, jo sevī neatrodam tādu varonības avotu. Varbūt neticami, taču tādu sevī neatrod arī Pāvils. Lūk, kā viņš raksturo sevi un savus darbabiedrus:
“Mēs esam, kā nepazīstami, kā pārmācīti, kā nobēdājušies, kā nabagi, kā mirēji kā tādi, kam nav nekā.”
Āmen! Tieši tāpat varētu justies mēs, domājot par milzīga ienaidnieku pārspēka iebrukumu. Karavīriem tas ir citādi, bet mierīgie iedzīvotāji? Taču palūkosimies uz Pāvilu un viņa darbabiedriem. Paši sevī viņi jūtas vāji un trausli. Viņi ir tādi. Nevis teiksmaini varoņi, kam jūra līdz ceļiem, bet tādi paši cilvēki kā mēs. Taču darbībā un bīstamos, naidīgos apstākļos viņi izpaužas pavisam citādi. Apkārtējie viņus redz citādus.
“Mēs esam labi zināmi, patiesi, vēl aizvien dzīvi un nenogalināmi, vienmēr priecīgi un tādi, kas daudzus dara bagātus, jo mums pieder viss.”
Ja mēs tā varētu… Vai mēs tā varētu? Teorētiski varētu. Pāvils un viņa darbabiedri nebija teiksmaini varoņi, bet vienkārši, īsti cilvēki. Tādi, kā mēs. Ja viņi tā varēja, tad teorētiski varam arī mēs. Jāatrod tikai viņu noslēpums, kā viņi to dara, vai ne?
Atslēgu varam meklēt Pāvila vārdos, kur viņš stāsta par to, ka ir visu zaudējis. Cilvēks nevar dzīvot, visu zaudējis, un turklāt vēl būt nenogalināms un priecīgs. Acīmredzot kaut kas viņam tomēr ir. Un viņš pastāsta, kas tas ir:
“Visu, kas toreiz man bija ieguvums, es Kristus dēļ vērtēju kā zaudējumu. Jā, patiesi, es visu iepriekšējo vērtēju kā zaudējumu tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana – viņa dēļ viss pārējais man ir zudis un es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu!”
Lūk! Viņi ir parasti cilvēki, kam sevī pašā nav nekā ārkārtēja, bet ir iemantojuši Kristu. Un tad viņi ne tikai paši kļūst dzīvi un priecīgi, bet vēl daudzus dara bagātus un laiku, ko citkārt uztvertu ka postu un nelaimi, viņi izdzīvo kā Dieva labvēlības laiku un glābšanas dienu.
Paga, paga – mēs teiksim, vai tad mums nav Kristus? Viņš taču ir tepat, viss visā! Mūsu kultūrā, mūsu tradīcijās. Viens mans vectēvs bija luterānis, viena mana vecmāmiņa bija katoliete. Es pats samērā bieži aizeju uz baznīcu. Vai ne? Nu labi, varbūt es drusku sabiezinu, taču jūs sapratāt mājienu. Jā, mums ir Kristus – tas pats, kas Pāvilam un viņa līdzstrādnieiem. Kādēļ tad neesam tādi kā viņš? Kādēļ nākotnes draudu priekšā nejūtamies tikpat droši un priecīgi?
Divi vārdi: komforts un mērenība. Cilvēks parasti cenšas izveidot sev komforta zonu. Tā var nebūt smalki labiekārtota vide, bet tāda, kurā var eksistēt bez lieliem izaicinājumiem un satricinājumiem. Kur nav jātērē daudz enerģijas. Tāda vide, kur nav nepieciešama izcilība. Tur ir labi tāpat.
Izklausās tīri labi, taču slavenajai britu progresīvā roka grupai Pink Floyd ir dziesma “Comfortably Numb” jeb “ērti pamiris”. Cilvēks bez izaicinājumiem, bez vajadzības sasprindzināt spēkus, bez prasības pēc izcilības paliek tāds, kāds ir – komfortabli pamiris.
Iepretī tam Pāvils apraksta vidi, kuru izvēlējās viņš:
“smagā darbā, bez miega un bez ēdiena, šķīstībā, ticības atziņā, pacietībā un krietnumā, Svētajā Garā un neliekuļotā mīlestībā, patiesības vārdā un Dieva spēkā ar taisnības ieročiem gan labajā, gan kreisajā rokā, ar pagodinājumu un apkaunojumu, ar apmelojumiem un slavinājumiem.”
Iemantojis Kristu, viņš savu ieguvumu liek lietā pilnā mērā, un no viņa vārdiem var noprast, ka viņš pat nav atstājis savu komforta zonu – viņš to ir paplašinājis. Viņa komforta zona tagad tā ietver arī to, no kā cilvēki tā baidās, ka sastingst kā pelīte čūskas priekšā.
Ja mēs gribam justies tā kā viņš, tad arī mums jāsāk paplašināt savu komforta zonu. Kā to dara? Tiecoties pēc izcilības tajā, ko esam iemantojuši – Jēzū Kristū.
Nupat ir sācies lielais gavēnis. Īstais laiks, kad tiekties pēc garīgas izcilības. Lielais gavēnis ir gada desmitā tiesa, kura pienākas Dievam un kuru vajag mēģināt nodzīvot saskaņā ar saviem augstākajiem, kristīgajiem ideāliem. Iztēloties, kāda varētu būt mana ideālā svētdzīve. Varbūt pat atgādinājumam uzrakstīt to uz papīra un mēģināt tā dzīvot. Veidot tik tuvas un personīgas attiecības ar Dievu, cik vien spējam.
Ar ko sākt? Parasti visu sāk ar vietas sakopšanu, ar tīrīšanas darbiem. Ļoti noderīgs vingrinājums ir dienu noslēgt ar izvērtējumu. Atrast divdesmit minūtes mierā un vienatnē, lai Svētā Gara gaismā izstaigātu aizvadīto dienu. Kur es biju tuvāk savam ideālam? Kur manai dzīvei pieskārās Dievs? Ko es darīju tad, kad sajutu Dieva dzīvi ieplūstam manī? Tad pateikties Dievam un apņemties to darīt vairāk. Tad vēlreiz atcerēties dienu un pamanīt, ko es darīju brīžos, kad sajutos tālāk no Dieva. Ar ko viņu apbēdināju? Ar ko es pats sev neļāvu pilnīgāk iemantot Kristu? Par to izlūgties piedošanu un apņemties tā darīt mazāk. Ievingrinoties tā izmeklēt savu dienu, mēs līdzīgi varam izmeklēt pavadīto nedēļu, mēnesi, gadu – vai visu dzīvi un nest to Dieva priekšā, izsūdzot grēkus un saņemot absolūciju (grēku piedošanu). Kungs Jēzus savu kalpošanu uzsāka ar aicinājumu: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju!” Lielais gavēnis ir Dieva labvēlības laiks, kad izmeklēt un izlabot savu dzīvi.
Tālāk – lūgšana. Kura ir pati svarīgākā lūgšana? Kopīga lūgšana draudzes vidū svētdienas dievkalpojumā. Divus gadus mums nebija ļauts to darīt tik brīvi un daudz kā būtu gribējies. Varbūt pa šo laiku arī gribēšana kādam ir ērti pamirusi. Taču tagad stingrie ierobežojumi ir atcelti. Vairs nav ne iemesla, ne attaisnojuma svētdienā nedoties uz savu baznīcu. Dievam pienākas kopīgi pienests gods un mēs arī cits citam esam parādā kopību un sadraudzību. Kristus miesa tiek lauzta un pa gabaliņam pasniegta Svētajā vakarēdienā, lai mēs to atkal savestu kopā draudzes kopībā. Kopībā mazās lietas top stipras.
Atsvaidzināsim ikdienas lūgšanu praksi mājās, ģimenes lokā. Lai tad, kad gavēnis noslēgsies un mēs priecīgi gaidīsim Augšāmcelšanās svētkus, kopīga ikdienas lūgšana jau būtu kļuvusi par ģimenes tradīciju.
Tālāk Dieva vārda lasīšana, studēšana un apcere. Tas ir svarīgākais veids, kā iepazīt Dievu tā, lai lūgšanās varētu ar viņu veidot tuvas, paresonīgas attiecības. Tas ir aizraujošs un atklājumiem bagāts ceļš. Lai cik daudz mēs nebūtu Bībeli lasījuši, tā arvien spēj pārsteigt un pavērt kaut ko jaunu. Kad Dieva vārds saskaras ar mūsu dzīvi, tā iegūst citu dimensiju un atklājas jaunās nozīmēs. Tur piedzīvojam, ka varam būt kā nenogalināmie nabagi, kam tomēr pieder viss. Bībeles lasīšanai ir daudz metožu, veidu un palīglīdzekļu sākot no ikdienas lasīšanas plāna, līdz Lectio Divina jeb dievišķajai lasīšanai un rekolekcijām jeb retrītiem. Lielais gavēnis ir labvēlīgākais laiks, lai atrastu un praktizētu savējo.
Šajās dienās mūsu tauta ir iedegusies gatavībā palīdzēt Ukrainas tautai – ziedot naudu, dāvināt vajadzīgākās lietas un pat uzņemt bēgļus. Tādu motivāciju, tādu pacēlumu un arī vienotību neesam piedzīvojuši kopš atmodas laikiem. Un mēs jūtam, ka tajā paši kļūstam labāki. Mūsu dzīve iegūst jaunu elpu. Kalpošana tuvākajam atdzīvina un svētdara. Tā tas ir ne tikai lielu notikumu vai satricinājumu laikā. Klaivs Steiplzs Lūiss mudina palūkoties uz līdzcilvēkiem un ieraudzīt, ka līdzās Vissvētākajam sakramentam pati svētākā lieta ir tavs tuvākais, jo viņā mājo Kristus atspulgs. Kalpošana līdzcilvēkiem sākas ar aizlūgšanām un turpinās, piemēram, ar ziedošanu un ar anonīmu palīdzību lielākajās vajadzībās. Tās ir labākās ir zāles pret acu kārību, miesas kārību un dzīves lepnību, kura ir visa ērtā pamiruma māte. Tur kur tavs dziļākais prieks sastopas ar pasaules lielākajām vajadzībām, mājo tavas dzīves aicinājums.
Jēzus teica saviem mācekļiem: Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Jūs būsiet mani liecinieki līdz pat pasaules galam. Mēģināsim katrs to pa īstam aptvert – es drīkstu būt Kunga Jēzus kristus liecinieks un vēstnieks! Viņa labā vēsts, kas cilvēku aizved mūžīgajā dzīvībā, var izskanēt manā balsī! Viņš man tik ļoti uzticas, ka ir gatavs cilvēkiem atklāties manā veidolā un manā dzīvē! No tāda pagodinājuma pat elpa aizraujas un sirds notrīs. Liekas absurdi un nejēdzīgi, ka mēs pret to varētu būt nevērīgi, laiski, neieinteresēti, taču diemžēl pārāk bieži tas tieši tā ir. Lielais gavēnis ir piemērotākais laiks, lai atklātu un izkoptu sevī Kristus liecinieku, kurš apliecina viņu ar vārdiem un ar dzīvi.
Atgriešanās no grēkiem / dievkalpojums un lūgšana / Dieva vārds un sakramenti / kalpošana tuvākajam / un Kunga Kristus apliecināšana – piecas lietas kā pieci akmeņi Dāvida lingā, ar kuru viņš izgāja pret Goliātu. Uz milzīgā filistieša lamām un draudiem Dāvids atbildēja: “Tu nāc pret mani ar zobenu, šķēpu un pīķi, bet es nāku pret tevi ar Dieva, vārdu, jo tu viņu esi izaicinājis.” Un Goliāts krita uz savas lāstu pilnās mutes zemē beigts. Cik piemērots vārds šim laikam.
Kristus mīļotie, šīs septiņas nedēļas līdz Lieldienām ir īpašs Dieva labvēlības laiks nebūt tādiem, kas velti saņēmuši Dieva žēlastību. Laiks, kad izrausties no ērtās mērenības dīvāna un kļūt vairāk tādiem kā apustulis Pāvils un viņa darba biedri. Svētā vakarēdiena liturģijā mācītājs dzied: “Paceliet savas sirdis!” un draudze atbild: “Mēs tās paceļam uz To Kungu!” Šis ir labvēlīgākais laiks, kad nevis tikai ar balsi, bet īstenībā, garā un patiesībā pacelt savas sirdis uz Kungu. Un tad varam būt droši, ka viņš pacels mūsējās tajā brīdī, kad tas būs visvairāk vajadzīgs. Slava Ukrainai! Pateicība Dievam!
0 komentāri: