LR Svētrīts  05.02.20 

Jēzus lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri

 uz otru pusi, kamēr viņš atlaida ļaužu pūli. Ļaudis atlaidis, viņš viens uzkāpa kalnā Dievu lūgt, un, vakaram nākot, viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau vairākus stadijus tālu no krasta; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Ap ceturtās nakts sardzes laiku Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Mācekļi, redzēdami viņu pa jūras virsu staigājam, izbijušies sauca: “Tas ir spoks!” – un kliedza no bailēm. Bet Jēzus tūlīt tos uzrunāja: “Esiet droši, es tas esmu, nebīstieties!” Tad Pēteris viņam sacīja: “Kungs, ja tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.” Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus. Bet, vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca: “Kungs, glāb mani!” Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” Viņi iekāpa laivā, un vējš norima. Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!”     (Mt. 14:22-33)   

Pēteris kaut ko saprata no laivām un vēja.  Varbūt viņam jau bija nelāga nojauta, ka šis nav īstais brīdis doties jūrā. Bet cik reižu nav tā, ka mēs neklausām iekšējiem brīdinājumiem? Neklausām arī saprāta balsij, kas saka, un pieredzei, kas atgādina – ja tu to darīsi, nebūs labi! Bet mēs darām atkal un zinām, ka darīsim vēl. Un te nu tas sākās. Viļņi mētāja laivu kā skaidiņu, pretvējam pūšot. Tumsa un briesmas. Labi, ka viņi bija zvejnieki, ne pirmo reizi uz jūras. Parasti ekskursanti būtu apgāzušies un noslīkuši, bet mācekļiem turēties virs ūdens ļāva no paaudzes paaudzē mantotās jūrniecības prasmes, kurās viņi bija pamatīgi vingrinājušies. 

Ievingrinātas vērtības, kurās iepriekšējās paaudzes ir iekodējušas labāko izdzīvošanas stratēģiju tiešām palīdz nenoslīkt haosa stundā, kad dzīves laivu mētā bīstama stihija. Mūsdienās netrūkst mēģinājumu tradicionālos vēstījumus nojaukt. Jaunā paaudze tiem aizrautīgi pievienojas apņēmībā celt labāku, progresīvāku pasauli. Taču jaunībai vēl nav pieredzes, kura atgādinātu, ka pasaule nav ne vienkārša, ne miermīlīga, ne droša vieta un ka doties tajā bez paaudžu gudrības ir kā neprašam tūristam laisties jūrā. Tik sarežģītu sistēmu kā pasaule vai sabiedrība uzlabot ir ļoti grūti, bet padarīt ļaunāku – pavisam viegli.

Ne reizi vien kāds man ir teicis: “Es neticu Dievam, bet ticu dabai!” Vismaz vienā ziņā dabai tiešām var ticēt – tā cenšas mūs nogalināt visbrutālākajos viedos. Kā tos mācekļus laivā. Ar jauno Ķīnas vīrusu viņa nu mēģina tikt klāt mums. Un galu galā dabai tas izdosies, par to varam būt droši. Bet šajā notikumā Jēzus parāda, ka ir uzticams. Viņš lika mācekļiem doties jūrā un vētras brīdī nāk pie viņiem, kaut arī būtu visu ceļu ar kājām pa ūdens virsu jānoiet. Tikpat droši kā dabas māte visus nogalinās, mēs varam paļauties, ka savus mācekļus Kristus izglābs.

Bet Pēteris tiešām pārsteidz! Jau tāpat laiva ir apdraudēta lielajos viļņos, bet viņš vēl kāpj no tās laukā! Kādēļ? Nu kā – kādēļ? Pēteris gribēja pie Jēzus. Vai tas ir tik nesaprotami? Nē, taču arī nav tik vienkārši. Pēterim būtu vajadzējis tikai mirkli pagaidīt. Jēzus būtu iekāpis laivā un apsēdies blakus – tik ierasti un pazīstami! Viss būtu kā vienmēr un nekas pat nebūtu jādara! Kādēļ doties pie Jēzus tik ekstrēmā veidā – kāpjot taisni tumšā bezdibenī? Pirmajā brīdī gribas teikt – neprātīgs solis! Taču, padomājot nopietnāk nākas atzīt, ka tas bija dziļš solis un ne tikai burtiskā nozīmē.

Ir tāda sena alķīmiķu gudrība: “Tas, kas tev visvairāk vajadzīgs, ir atrodams tur, kur tu vismazāk gribi ielūkoties.” Patiešām – ja viss, ko tu meklē, atrastos vieglajās un pazīstamajās vietās, tu jau sen būtu visu atradis. Pēteris pazina laivu kā savu kabatu. Ne reizi vien viņš bija laivā atradies kopā ar Jēzu. Viņi pat iepazinās laivā. Taču piepeši Pēteris ieraudzīja Jēzu, no kura šķir bezdibenis. Jēzu, pie kura jādodas pāri vai cauri dzelmei. Un māceklim par godu jāsaka – viņš nevilcinājās.

Mēs mēdzam savu pasauli vienkāršot, izvēloties redzēt tikai to, ko gribas redzēt

  

- “Tu esi OK tāds, kāds esi”, saka psihoterapeits.

- “Dievs tevi pieņem tādu, kāds tu esi”, saka mācītājs. 

Taču tad mēs naktī pamostamies ar urdošu nojautu, ka tas nav viss. Un mēs taču nemostamies aukstos sviedros no savas pilnības izjūtas.

Pazīstamais psihologs Džordans Pītersons saka, ka apzināti atstāt savā pasaules ainā aklos punktus ir apmēram tāpat kā nolemt neticēt baltiem mikroautobusiem, kuri tuvojas no kreisās puses. Tā sakot, es visu atzīstu, bet neatzīstu, ka ir tādi autobusi. Tad agri vai vēlu es nokāpšu no ietves tādam priekšā. Atmostoties slimnīcā, es varbūt domāšu – kāda netaisna pasaule! Tā pārbrauca man pāri, un es taču nemaz nebiju vainīgs. Taču varbūt ar mani tā notiek tādēļ, ka es kaut ko nezinu vai atsakos zināt? 

Agri vai vēlu mums nākas saskarties ar visu pasauli. Agri vai vēlu nākas ielūkoties tur, kur visvairāk negribas. Kādēļ, es neesmu labs tēvs vai māte saviem bērniem? Kādēļ esmu naidā ar brāli, atsvešināts no draugiem? Kādēļ tik daudz dzeru, spēlēju spēlītes un internetā daru, ko nevajag? Kādēļ staigāju kreisus ceļus? Kādēļ man nav īsta mērķa dzīvē? Kādēļ mana garīgā dzīve ir tik šļaugana? Kādēļ es ne tuvu neesmu tāds, kādam man vajadzētu būt, un nedaru to, ko varētu un uz ko esmu pat aicināts? Tās ir lietas, kuras negribas redzēt, jo tad jāsajūtas kā Pēterim, kurš izbīstas un zaudē pamatu zem kājām. 

Pētera dziļais, neprātīgais solis sasaucas ar leģendām par Karali Artūru un apaļā galda bruņiniekiem. Kādā brīdī tie saņem aicinājumu meklēt Svēto Grālu. Grāls esot Kunga Jēzus biķeris, no pēdējām vakariņām: “Šīs ir manas jaunās derības asinis, kas tiek izlietas par daudziem.” Tajā pašā kausā Jāzeps no Arimatijas esot savācis Kristus asinis, kad viņš tika noņemts no krusta. Leģenda vēstī – kurš  no tā dzer, tas iegūst nemirstību un mūžīgu jaunību. Kristus vienmēr reprezentē ideālu. Tev jādzer no Grāla, tev jāuzņem sevī Kristus ideāls, lai tas tevi pārveidotu. Taču, kā lai to Grālu atrod? Katrs, kurš ir meklējis pazudušu cilvēku kaut vai tepat Rīgā, pazīst bezpalīdzības sajūtu, apjaušot, ka nezina pat virzienu. Kā lai atrod mazu biķeri veselā karaļvalstī?! Un te bruņinieki rīkojās ļoti simboliski. Viņi devās iekšā mežā – katrs tajā vietā, kur tas viņam šķita vistumšākais. Vistumšākajā biezoknī viņi meklē trauku ar substanci, kura spēj pārveidot.  “Tas, ko tev visvairāk vajag, ir atrodams tur, kur tu vismazāk gribi ielūkoties.” 

Katrs alu nirējs vēlas, lai viņa lukturis būtu uzticams, nevis tāds, kas kritiskā situācijā raustās un dziest. Tādam neviens neuzticētu savu dzīvību. Bet ar tādu, kurš nedziest, var doties nopietnā ekspedīcijā. Tā ir pilnīgi neintuitīva atklāsme, ka tur, kur ir vislielākā tumsa, tev ir arī cerība atrast patiesu gaismu. Jo tas, kas spēj būt tev gaisma pašos tumsas dziļumos, patiešām ir gaisma. Ar to var doties nopietnā dzīvē. Taču to, kāda kura gaisma ir, var pa īstam uzzināt tikai bezdibenī. No turienes tu pa īstam spēj novērtēt Jāņa liecību par Kristu: “Viņš bija patiesā gaisma, kas nāca pasaulē un spīd visiem cilvēkiem.”

Kad esmu godīgi ielūkojies tur, kur nevēlos, un esmu nokāpis savās zemākajās vietās, es spēju novērtēt to, ka saule man joprojām spīd – tādam, kāds esmu. Putni man joprojām dzied, puķes joprojām man smaržo, un varbūt pat svētie kopā ar eņģeļiem debesīs par mani aizlūdz – par tādu, kāds esmu. Nevis tādēļ, ka esmu OK tāds kāds esmu, bet lai sniegtos pēc Kristus substances, kura pārveido.

Varbūt es šajā Pētera piedzīvojumā ielasu pārāk daudz, taču šīs domas ir vērts izdomāt līdz galam. 

Ar soli pāri laivas malai Pēteris sevi kaut kādā mērā padarīja par muļķi. Jau divtūkstoš gadus cilvēki piemin to, kā viņš nobijās un grima. Taču Karls Jungs reiz teica, ka muļķis ir pestītāja priekštecis. Lai kaut ko mācītos, cilvēkam jāatklāj sava nezināšna. Jāriskē padarīt sevi par iesācēju, tātad par muļķi. Padarot sevi no laivošanas eksperta par iesācēju un muļķi jūras staigāšanā, Pēteris paplašināja savu atziņu un ieguva vissvarīgāko mācību, kad no briesmu tumsas dzelmes sauca, nedomājot ne par izteiksmi, ne par daiļrunību, bet ieliekot kliedzienā visu savu dzīvotgribu: “Kungs, glāb mani!” Viņš atklāja citādu Jēzu – nevis ikdienišķo, bet to, pie kura nokļūst cauri dzelmes bezdibenim. To, kuru sasauc ar psalma vārdiem: “No dziļumiem es piesaucu, Kungs, tevi! Tavas ausis lai dzird manas sirds skaļās sāpju nopūtas!" Viņš iepazina no dziļumiem ieraugāmo Jēzu, kura dēļ Sv. Lojolas Ignācijs rakstīja: “Es labāk vēlos tikt uzskatīts par nevērtīgu un muļķi Kristus Jēzus dēļ nekā tikt cienīts kā gudrs un apdomīgs pasaules acīs.”

No šīs vietas jau trauksmainais stāsts virzās mierinājuma gultnē. Jēzus nāk pie mācekļiem ceturtajā nakts sardzē tāpat kā nāk pie mums četros evaņģēlijos. Viņš nāk cauri ūdeņiem tāpat kā pie mums svētās kristības sakramentā. Jēzus ņem mazticīgo Pēteri pie rokas un nogādā drošībā laivā. Tāpat kā viņš vēlas ņemt pie rokas visus savus mazticīgos un nogādāt drošībā - savā baznīcā. Tā ir laba vieta, kur atrasties gan vētrā, gan bezvējā. Jo Jēzus nāk pie saviem mācekļiem, kad viņi ir laivā. Pa jūras viļņiem izkaisītus, katru atsevišķi, pat Jēzum būtu bijis grūti uzlasīt. Trešā gadsimta svētais Kartāgas Kiprians tā arī teica: “Ārpus Baznīcas nav pestīšanas”. Jo baznīca ir vairāk nekā tikai Jēzus laiva. Tā ir Kristus līgava, no kuras caur kristāmtrauka klēpi dzimst bērni Dievam. Baznīca ir ķermenis, kurā Kristus ir iemiesots un dzīvo pasaulē mūsdienās. Ir labi būt baznīcā, garā un patiesībā, jo Jēzus nāk pie savējiem laivā – un mazticīgos no bezdibeņa dzelmes  ieved tās patvērumā.

Taisnība, arī pašu laivu cenšas apdraudēt pretvējš un tumsa. Taču Jāņa evaņģēlijā, kur ir aprakstīts šis pats notikums, mēs lasām, ka 

“Tie gribēja viņu uzņemt laivā, un laiva jau tūdaļ bija pie krasta, kurp tie devās.” Un Mateja evaņģēlija vēstījumā: “Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!”       

Kad Kunga Jēzus mācekļi patiesi vēlas, lai viņu baznīcā būtu klāt dzīvais Kristus un kad tie pielūdz viņu, ticot un apliecinot: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!”, tad nekāds pretvējš nespēj to apdraudēt. Tad baznīca ir pie krasta, kurp dodas. Patiesi, tad tā ir pie pašiem Paradīzes vārtiem.

Lūgsim: Kungs, mūsu Dievs, Tu, kas redzi mūs visās briesmās, kurās sava vājuma dēļ nevaram pastāvēt, mēs lūdzam Tevi: izglāb mūsu dvēseli un miesu, lai visu to, kas mums jāpacieš mūsu grēku dēļ, izturam ar Tavu palīdzību. To lūdzam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību.

lasīt tālāk

“Dievs licis visām tautām celties no vienām asinīm, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos viņu atrast, lai gan viņš nav tālu nevienam no mums. Jo viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam.”  (Apd. 17:26-28)

Nebija viegli izvēlēties Bībeles tekstu šim sprediķim, jo šis nav tipisks sprediķis, kurā mācītājs izskaidro draudzei kādu pantu no Svētajiem Rakstiem. Šī drīzāk ir uzruna, kurā apsveikt savu universitāti jubilejā un kaut ko novēlēt.

Pagājušajā gadā mūsu Latvijas Republika atzīmēja savu simtgadi. Šodien savu simtgadi svin Latvijas Universitāte. Laikiem mainoties, ir mainījies tās nosaukums – Latvijas valsts universitāte, kādu brīdi pat Pētera Stučkas un vēl ar Darba sarkanā karoga ordeni apbalvotā universitāte. Taču, Latvijai atgūstot brīvību, īsto vārdu atguva arī universitāte – Latvijas universitāte. Kādēļ tieši šis ir īstais nosaukums? Tādēļ, ka tas izsaka aicinājumu un misiju – būt par universitāti Latvijai.

Mūsu valsts un universitāte ir viena vecuma. Latvijas Republikai vienmēr ir bijusi universitāte. Šādās gadadienās man vienmēr gribas jautāt – priekš kam? Tas var šķist svētkos neiederīgi un aizskaroši. Bet patiešām – priekš kam Latvijai universitāte? Tas tomēr ir ļoti dārgs prieks.

Bībelē, Jaunajā Derībā, lasījām apustuļa Pāvila vārdus, ka arī latviešu tautai Dievs deva valstsgribu, laiku un robežas, kur tai dzīvot. Varētu likties, ka, robežas dalot, Dievs latviešus ir apdalījis. Citām tautām ir iekritušas zemes, no kurām var sūknēt naftu un gāzi, izrakt zeltu, dimantus un dažādas rūdas, tirgot to visu un dzīvot bez bēdu, kā nieres taukos Bet kas ir ticis mums? Ir latviešu tauta, akmens, māls un smilts - tā dziedāja “Līvi” padomju laikos aizliegtā dziesmā. Nu kāpēc tieši mums gadījās tā liesā daļa?!

Es nevaru apgalvot, ka tāds bija Dieva nolūks, bet naftas, zelta un dimantu trūkums mums ir licis skaidrāk apzināties, ka Latvijas galvenā bagātība ir cilvēki. Savdabīgā veidā te izpaužas Karla Junga no senajiem alķīmiķiem aizgūtā atziņa, ka to, kas tev visvairāk vajadzīgs tu atrodi tur, kur visvairāk negribi ielūkoties. Akmens, māls un smilts vairāk nekā nafta un zelts iemāca, ka cilvēki ir labākais un dārgākais, kas nācijai ir. Dabas resursu pārpilnība, nereti ar sakaudību uzlūkota, dažā labā valstī ir ļāvusi to aizmirst un padarījusi cilvēku par alkatības kāju pameslu. Lai Dievs Latviju no tā pasargā! Arī judeo-kristīgais jeb Bībeles vēstījums stāsta, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Tādēļ katrā cilvēkā iemīt liela, pat sakrāla vērtība.

Simt gadus Latvijai ir bijusi universitāte. Priekš kam? To pašu es reizēm esmu jautājis draudžu jubilejās. Jau vairāk nekā 800 gadus Rīgas vidū stāv šis Doms. Priekš kam? Tas ir svarīgs jautājums, jo, nenoformulējot mērķi, to arī nevar sasniegt.

Es domāju, ka baznīcai un universitātei ir kāds kopīgs mērķis un aicinājums. Lai arī pa dažādiem ceļiem, tās abas ir  aicinātas kalpot un gādāt, lai cilvēks varētu kļūt par to, kas viņš var būt. Kad Dievs atklāja sevi Mozum degošā krūmā un Mozus jautāja, kāds ir tavs vārds, Dievs atbildēja: “Es esmu, kas es esmu”. Tas ir viens no spilgtākajiem un nozīmīgākajiem paziņojumiem, kurā Dievs sevi atklāj. ES ESMU, KAS ES ESMU! 

Kad cilvēks var teikt par sevi: “Es esmu, kas es esmu”? Tad, kad viņš tiešām ir tas, kas var būt. Dažādos ceļos un dažādās jomās gan universitāte, gan baznīca ir sūtīta gādāt, lai cilvēks tiešām kļūtu par to, kas viņš, kas viņa var būt. Šis mērķis ir kopīgs. Tas arī nav pārsteigums, jo reiz universitātes sākotne bija baznīcā, tātad Dievā. 

Tas, protams, ir īsi un ļoti vispārīgi teikts, bet Baznīca kalpo tam, lai cilvēki varētu atklāt un piepildīt savu līdzību Dievam. Lai viņi piedalītos Dieva dzīvē, un Dievs dzīvotu viņos. Kam kalpo universitāte? Es droši vien neesmu tas, kurš var par to viskopmpetentāk runāt. Es varu tikai izteikt kādas domas un arī vēlējumus savai Alma Mater.

Dekarts reiz teica: “Es domāju, tātad esmu”. Tas ir viens veids, kā konkretizēt cilvēka “es esmu, kas es esmu”. Lai cilvēks piepildītu viņā mītošo potenciālu, ir nepieciešams domāt. Domāt nenozīmē vienkārši to, ka tev prātā ienāk domas. Lai domātu, cilvēkam vispirms nākas domu pamanīt. Pēc tam viņam tā jāaplūko vienlaicīgi no daudzām, pretrunīgām pusēm. Pašam jāuzstāda hipotēze un pašam tā jāizaicina un no dažādiem skatpunktiem pret to jācīnās. To sevī spēj tikai retais un arī tikai jomā, kurā specializējas. Pārējos gadījumos domu risina, runājot ar citiem, ar dažādu uzskatu pārstāvjiem. Tādēļ tik absolūti svarīga ir vārda brīvība. Vārda brīvība nav vienkārši kārtējās “tiesības”. Vārda brīvība ir mehānisms, kā cilvēce atrod patiesību. Savai universitātei simtgadē es gribētu vēlēt gudrību un mugurkaulu būt par vietu, kur cilvēki var diskutēt brīvi un nebaidoties. 

Kā vēl vienu mīļu provokāciju es gribētu savai universitātei novēlēt nebaidīties būt par muļķu mājām. Tas nudien var likties ģeķīgs novēlējums, taču Karls Jungs reiz teica, ka muļķis ir pestītāja priekštecis. Tiecoties būt par to, kas cilvēks var būt (un Junga uztverē tas nozīmē izglābšanu vai atbrīvošnu), nākas kāpt pāri savām robežām un kādās lietās sevi atkal darīt par iesācēju, tātad par muļķi, kurš var izgāzties, kurš var pateikt kaut ko neveiklu, aplamu vai politnekorektu. Universitāte var tādiem muļķa priekštečiem būt par mājām, kurās nebaidīties augt, meklējot un kļūdoties. Katram vajag mājas, kurās runāt brīvi.

Andreja Tarkovska slavenā filma “Spogulis” sākās ar ainu, kur puisītis, kas šausmīgi stostās, ir atvests pie logopēda. Ārste ar savu prasmi palīdz viņam bez stostīšanās izteikt: “Es varu runāt brīvi”. Padomju laikā šis viens teikums bija visas filmas vērts. Totālas cenzūras un izsekošanas apstākļos kaut vai dzirdēt no ekrāna vārdus: “Es varu runāt brīvi” bija tik magnētiski, ka cilvēki piepildīja kinozāles, kaut gan vispār filma bija grūti uztverama. Būtu traģiski brīvības laikos brīvību pazaudēt.

Es apzinos, ka tas varbūt izklausās neparasti no manis un kāds varētu teikt – sakārto vispirms savas mājas! Taisnība, arī baznīcai ir kur augt prasmē būt par vietu, kur var diskutēt brīvi un nebaidoties. Taču, pat ja tā, kādēļ lai universitāte nebūtu priekšzīme no kā gūt labas iedvesmas? Jo, neskatoties uz atšķirībām un reizēm prat pretrunām, universitātei un baznīcai ir kāds kopīgs mērķis – palīdzēt cilvēkam būt tam, kas viņš var būt.

Es apzinos, ka tas var izklausīties pēc sprediķošanas korim un pat ceru, ka tā ir, jo akadēmiskā brīvība taču universitātes pastāvēšanas dabisks priekšnoteikums, vai ne tā? Kādēļ simtgadē jārunā par kaut ko tik pašsaprotamu? Bet mēs taču sarosāmies, pamanot, ka Latvijā izzūd melnie stārķi vai zaļās vārnas? Pa īstam lietu vērtību sākam novērtēt, kad tās ir apdraudētas un var zust. Pasaulē jau daudzviet var novērot, kā universitātēs ideju un vārda brīvība vairs nebūt nav pašsaprotama lieta. Svarīgākas par par to kļūst tiesības netikt aizvainotam. Svarīgāka par ideju telpu kļūst t.s. “drošā telpa”, kam jaunais cilvēks taisni jāpasargā no idejām, kas varētu viņu izaicināt un apšaubīt viņa ideoloģisko nostāju. Šī drošība tiek sargāta ar sašutumu, sūdzēšanos un iebiedēšanu, un pat vardarbīgi, izjaucot pasākumus ar logu un durvju dauzīšanu un ugunsgrēka trauksmes iedarbināšanu. No studiju programmām izņem Šekspīru, Baironu un Po tādēļ, ka viņi esot “male, pale and stale”  (“vīrieši, baltie un sasmakuši”) un viņu vietā tiek iekļauti tiek neko neizsakoši autori, kuri pieder pareizajai rasei un dzimumam. Es negribu pārāk izvērst šo uzskaitījumu, kaut varētu. Gan jau virziens ir saprotams.

Cilvēks taču aug, saskaroties ar izaicinājumu. Jo lielāki ir izaicinājumi, kuros jāpastāv, jo vairāk atraisās tas, kas tu vari būt. Pat fizioloģiski, nonākot jaunos apstākļos, ieslēdzas jauni gēni, kodē jaunas olbaltumvielas un veido jaunas nervu struktūras – faktiski būvē jaunu tevi. Pa terapeitiski cilvēks kļūst drosmīgāks, nevis slēpjoties no savām bailēm, bet konfrontējoties ar tām pieaugošā intensitātē. Tas, ko tu visvairāk ir meklē, atrodas tur, kur tu vismazāk gribi ielūkoties. 

Karls Jungs arī teica, ka nevis cilvēkiem ir idejas, bet idejām ir cilvēki. Un tiešām, kad veselas sabiedrības pārņem kāda ideja, kā, piemēram, komunistu vai nacistu režīmos, tad nevar teikt, ka visiem cilvēku miljoniem bija šī ideja. Nē, viņibija tai idejai. Nevis viņi tā domāja, bet šī ideja domāja viņus. 

Vakar Delfos izlasīju, ka Bernes ielās izgājuši 60 tūkstoši demonstrantu, prasot, lai Šveice atsakās no oglēm, naftas un dabasgāzes. Lielākā daļa esot bijuši jaunieši. Līdzīgas demonstrācijas notika arī citviet. Iespējams, ka, pavaicājot demonstrantiem – varbūt pat ne tādu globālu jautājumu, kā tad īsti uzveikt pasaulē nabadzību,  bet pavism vienkārši – kā viņi plāno piegādāt savām pilsētām pārtiku un izvest atkritumus, varētu secināt, vai viņi paši domā, vai ideoloģija domā viņus. 

Man šķiet, ka jau daudzviet pasaulē var novērot virzību, kas ir pretrunā universitātes idejai un aicinājumam. Ir kas pretdabisks situācijā, kad universitāte kļūst nevis par ideju svētnīcu, bet par ideoloģiju spēkstaciju un gatavo nevis domājošas personības, bet aktīvistus. kuriem galvenais ir piederība sociālai grupai. Mums Latvijā jau ir bijusi dziļi personīga pieredze ar marksisma ideoloģiju. Droši vien mums nevar būt vienaldzīgi, no kurienes dīgst identitātes politika, kurā jau atkal svarīgāka par cilvēka paša identitāti ir viņa piederība kādai sociālai grupai, un kur pasaule tiek izprasta kā cīņa starp šīm grupām par varu un privilēģijām.

Lai nu pasaulē ir kā ir. Latvijas universitāte ir universitāte Latvijai. Tā mūsu valstij un sabiedrībai ir devusi izcilus darbiniekus. Tā ir bijusi bāze nozīmīgiem zinātniskiem sasniegumiem. Latvijas Republikas 100 gados universitāte bija viens no pašiem nozīmīgākajiem, sabiedrību veidojošajiem spēkiem. Tās nopelni Latvijas priekšā ir nenoliedzami. Tādēļ es savai universitātei simtgadē gribu novēlēt un pat lūgt arvien būt par īstas izcilības vietu un nekad nekļūt par aktīvisma inkubatoru, novelkot tajā līdzi savus studentus.

Es gribētu savai universitātei arī novēlēt paturēt dzīvu izjūtu par lielo vēstījumu nozīmi. Kur cilvēce atrod vērtības un kā tās nodod tālāk no paaudzes paaudzē? Stāstot stāstus. Ar arhetipiskajiem vēstījumiem. Ar vērtību palīdzību mēs izšķirojam, ko mums darīt vai nedarīt, ievērot vai ignorēt. Ar vērtību palīdzību mēs no visa esošā atlasām nozīmīgo un pieļaujamo, no kā veidojam pasaules modeli, kurā spējam darboties un gūt sekmes. Judeokristīgais jeb Bībeles vēstījums bija vērtību instrumens, ar kuru Eiropa un visa rietumu kultūra salika savu ārkārtīgi sekmīgo pasaules modeli, kurā joprojām dzīvojam, rosāmies un esam.

Šis vēstījums dzīvē izpaužas veidos, par ko pat neiedomājamies. Droši vien mēs nedomājam par Bībeli, kad dodamies, piemēram, vēlēt Saeimu? Taču tiesības vēlēt mums nepiešķir Satversme, bet gan vispirms atziņa par lielu un pat sakrālu vērtību, kas iemīt katrā indivīdā. Katrā, nevis tikai valdniekā vai augstajā priesterī. Lavijā balso pat cietumnieki! Ideja par katra cilvēka vērtību visspilgtāk ienāca ar kristietību. Šī ideja ir pamatā tam, ko uzskatām par neapšaubāmu sabierības iekārtas pamatu.

Bībele nav senu nostāstu krājums, bet arhetipisks naratīvs. Latviski sakot, tas ir stāsts, kurš visām paaudzēm atklāj labāko izdzīvošanas stratēģiju. Kristus ir arhetipiskais izdzīvotājs traģisma un ļaunprātības sagandētā, nāves apdraudētā pasaulē. 

• Viņš neslēpās, nemeklēja sev drošu telpu, bet labprātīgi pieņēma savu mirstību, proti, visu cilvēka dzīves grūtumu un netaisnības, un nekļuva tādēļ cinisks, aizvainots vai ļauns;

• Viņš uzņēmās atbildību par savu dzīvi un iespēju robežās arī par savu apkārtni – un tā nu bija nolikts, ka viņaiespēju robežās bija pasaule un visums, nāve un dzīvība, laiks un mūžība.

• viņš nedzinās pēc apmierinājuma un nesprauda prieku par dzīves mērķi. Viņš nedarīja to, kas ir ērti vai izdevīgi. Viņš darīja to, kam ir nozīme.

• Redzot mūs, kas nespējam un bieži pat negribam dzīvot nevainojami svēto dzīvi, kādu Dievs prasa no katra cilvēka, Kristus nāca un nodzīvoja to pats – mūsu vietā. Viņš uzņēmās vainu par visu pasaules ļaunprātību un samaksāja par to ar savu dzīvību. Viņš nāca, lai izglābtu katru grēcīgo un nepilnīgo cilvēku, kurš viņam uzticas kā glābējam. Lai tur, kur ir viņš, būtu arī mēs.

• Vai varat iztēloties, kā Kristus jutās augšāmcelšanās rītā iznākot no kapa?  Viņa jēgpilnais ceļš bija atnesis viņam vislielāko prieku un gandarījumu. Prieks nebija mērķis, pēc kā viņš dzinās, taču viņš labprāt izbaudīja augšāmcelšanās līksmi un nu aicina tajā piedalīties arī mūs.

• Ja gribam zināt, kas tās tādas – Eiropas vērtības, par kurām daudz runā – tad te tās ir. Kristus ir arhetipiskais eiropietis. Viņš teica, ka no sirds pilnības mute runā. Kad Eiropas sirds bija pilna ar Kristus vēstījumu, tai bija ko sacīt visai pasaulei. Labākais, ko cilvēce ir sasniegusi, ir noticis, sekojot Kristus priekšzīmei.

Es novēlu mūsu Latvijas universitātei visos daudzveidīgajos ceļos uz zināšanām vienmēr paturēt operatīvajā atmiņā Kristus personību, kurā ir atklājies, kāds ir cilvēks, kad viņš pilnā mērā ir tas, kas viņš var būt. Jo tas taču ir uzdevums, kura dēļ Latvijai jau simt gadus ir universitāte. Lai jums miers, prieks un gandarījums šajā cildenajā misijā.

lasīt tālāk