– Nupat dienasgaismu ieraudzījis jauns Bībeles tulkojums. Kāpēc bija nepieciešams jauns Bībeles teksts? Ar ko tas atšķiras no iepriekšējiem?
– Līdz šim ir bijis tikai viens pats tulkojums – tas, ko 17.gs beigās veica Alūksnes mācītājs Ernsts Gliks. Ar to latvieši nostājās starp 50 izredzētām pasaules tautām, kuru valodās bija pārtulkota Bībele. Vēlākie izdevumi bija modernizēts Glika teksts. Pazīstamākais no tiem parādījās trimdā 1965. gadā. Tas nebija sevišķi veiksmīgs ne valodas, ne precizitātes ziņā. Ir pat gadījies, ka, vadot dievkalpojumu ārzemēs, lasu draudzei priekšā kādu Bībeles vietu angļu valodā un pēkšņi pa īstam saprotu to, ko no latviešu tulkojuma nebiju izlobījis. Šis turpretī ir pilnīgi jauns tulkojums no oriģinālvalodām. Atceroties, cik milzīgas kultūrvēsturiskas sekas bija Glika Bībelei, arī šis tulkojums latviešiem ir liels notikums. Man tas tiešām patīk. Lai arī neierasts, lai gan žēl “zelta pantu”, kurus zinu no galvas vecajā formā, šis tomēr ir daudz vieglāk lasāms, izteiksmīgāks, uzrunā emocionālāk. Liela daļa Vecās Derības ir dzeja un jaunajā tulkojumā tā ir nevis vienkārši pārtulkota, bet atdzejota. Ir arī apokrifu jeb deiterokanoniskās grāmatas, kuras kopš 19.gadsimta Bībelē nebija iekļautas. Skaidrs, ka vecie izdevumi ar to nav atcelti. Tos paralēli turpinās lietot.
– Tas ir skaistais notikums. Bet mani vienmēr mocījis jautājums, uz kuru nerodu atbildi: ja Dievs ir tik žēlsirdīgs, tik mīlošs, kāpēc Viņš pieļauj tik daudz ciešanu?
– Visvairāk ciešanu pasaulē ienes mūsu ikdienas lēmumi. Dievs varētu mūs savaldīt, taču zina, cik dārga cilvēkam ir brīvība. Nevienam nepatiktu, ja Dievs mūs aiz apkakles vilktu pa dzīvi pēc saviem ieskatiem. Tieši tāpēc, ka Viņš ir žēlsirdīgs un mīlošs, mums ir iespēja izvēlēties un kļūdīties. Tā nav gluži brīva brīva izvēle. To ierobežo tas, ka cilvēkā mīt dabīga nosliece uz ļauno. Teoloģijā to sauc par iedzimto grēku. Kad mēs tam klausām, tad labā vietā izšķiramies par ļauno. Dievs to zina, tomēr respektē mūsu brīvību, pat ja to tik slikti lietojam. Taču daudz taisnības ir arī K.S.Lūisam, kurš teica, ka Dievs mūs uzrunā ar mīlestības čukstiem. Ja nedzirdam, tad ar sirdsapziņas balsi. Ja arī to nedzirdam, tad ar ciešanu ruporu.
– Gluži ikdienišķi to redzam, piemēram, interneta komentāros, kur ikviens var anonīmi uzgāzt svešam cilvēkam mēslu spaini uz galvas.
– Gāžot mēslus, cilvēks izpauž to, kas viņš ir. Anonīmi internetā ir vieglāk būt tādam, kāds esi. Publiski tā vis neizkliegsies. Sabiedrībā pieņemtās normas tomēr ieliek kādos rāmjos. Taču ievērosim, ka par ceļu uz progresu tagad uzskata normu atmešanu un personīgo brīvību palielināšanu. Mēs lepojamies ar tabu laušanu. Jārēķinās, ka, ārējām robežām zūdot, bet pašsavaldības vēlmei līdzi nepieaugot, mēslu demonstrēšana arvien vairāk izpaudīsies arī publiski.
– Kā to apturēt? Vai cilvēki nesaprot, ka, darot ļaunu citiem, viņi dara ļaunu sev?
– Domāju, ka viņi to nesaprot. Drīzāk jūtas lieliski, jo varēja mirkli būt saskaņā ar sevi. Jēzus teica, ka cilvēks mēdz būt kā nobalsināts kaps – balts krekls, šlipse, želeja matos, bet iekšā miroņa kauli un visāda nešķīstība. Izvēlēties būt iejūtīgam arī anonīmi, izvēlēties vairot labo, kad tevi uz to nespiež, ir pazīme, ka top tīrīta arī trauka iekšpuse. Cilvēks ir gājis soli prom no saviem dzīvnieka instinktiem. Tas jau ir kultūras sasniegums un pareizi saka, ka kultūra ir nokāpusi no altāra. Justies Dieva vaiga priekšā. Es neesmu viens pie datora, ar mani vienmēr kopā ir vēl kāds, kura priekšā man ir vismaz kauns. No vienas puses tas cilvēku ierobežo, bet no otras – atbrīvo labākai, drošākai, piepildītākai sadzīvei. Un tas vēl ir pats vienkāršākais līmenis. Augstāka pilotāža ir apzināti atvērties dievišķajam. Meklēt saskari ar Dieva garu, lai viņš pārveido tavu sirdi. Bet dabīgajam cilvēkam, par spīti izglītībai un kultūras uzslāņojumam, šķiet normāli ieiet nepazīstama cilvēka profilā un tāpat vien “uzbraukt”.
– Zemiskāko instinktu apmierinājums?
– Jā, varbūt arī tāds brutalitātes ieradums attiecībās. Feisbukā atradu jauku padomu: nekad nestrīdies ar idiotu, jo tad tev būs jānolaižas līdz viņa līmenim, kur viņš tevi nobeigs ar savu pieredzi. Publiskām personām īpaši nākas izkopt spēju nejusties nekā, lasot par sevi trulus un zemiskus komentārus. Viņi tikai vēl vairāk uztrenējas neklausīties, ko viņiem saka. Tas cilvēkus atsvešina un sairdina sabiedrību. Kad lasīju komentārus ap valodas referendumu, likās, ka latvieši ienīst krievus, krievi ienīst latviešus un kaimiņos dzīvo monstri, kas cits citu grib iznīcināt. Realitātē taču tā nav, bet lasot cilvēki ieļaunojas, aizveras cits pret citu. Posts ir mežonīgs.
– Pieskārāties latviešu un krievu attiecībām. Cik dziļi varam atļauties integrāciju?
– Man nav skaidrs, kas ir domāts ar to, ka krievi integrēsies latviešos. Viņi ir krievi un paliks krievi. Drīzāk jādomā, kā latviešiem un krieviem integrēties par vienu sabiedrību ar kopīgiem mērķiem, kopīgām vērtībām. Jo dziļāk, jo labāk. Starp kopīgajām vērtībām ir jābūt Latvijai kā Eiropas valstij, kur latviešu tautai ir visas iespējas lemt savu likteni un īstenot savu identitāti. Valsts valodai ir jābūt latviešu. Varbūt vēl ir dažas šādas lietas, no kā nevar atkāpties. Bet es nedomāju, ka var kļūt par vienu sabiedrību, ja arī krieviem nebūs godīgas iespējas paturēt to, kas viņiem svarīgs. Arī latviešiem jāmācās krievu valoda. Nevar izprast tautu, nezinot tās valodu. Bija kļūda to izņemt no skolu programmām. Jauni cilvēki to tagad mācās par naudu. Dažādajām tautībām jāgrib citai citu ne tikai paciest sev blakus, bet arī cienīt un atbalstīt. Runājot līdzībās - laulātajiem gadās, ka strīds beidzas katram savā guļamistabā. Ai, cik saldi tad ir atsaukt atmiņā visas pārestības vēl no laikiem pirms iepazīšanās un visu nakti veldzēties domās, cik tas otrs ir nekrietns. Taču, no rīta nākas izlemt, ko es gribu – turpināt apvainoties, vai normālu ģimeni. Un ja mērķis ir normāla dzīve, tad jāsāk normāli izturēties. Abiem! Mūsu kopienu attiecības ir līdzīgas tādai laulībai. Jā, tā varbūt nebija brīvprātīga, bet te nu mēs esam - kopā. Ir bijusi varmācība ģimenē, savstarpēji apvainojumi. Bet man liekas, ka ir pienācis rīts, kad jāizlemj ko mēs gribam – nēsāt sirdī pārestības vai normālu dzīvi normālā valstī. Abus reizē nevarēs. Var jau, protams, šķirties un precēt citu. Tas laikam būtu tas deokupācijas variants, par ko kādi sapņo. Visus krievus izdzīt un pēc tam ievest iedzīvotājus no Ziemeļāfrikas. Taču dramatiskas šķiršanās parasti beidzas ar pārdotu māju un zaudētiem bērniem. Varbūt tomēr izvēlēties normālu kopdzīvi?
– Jārok dziļāk. Kāpēc tad tā notiek? Nevienā cilvēkā nav naida bez iemesla. Es arī nenaidojos. Bet tad, ja man acu priekšā vicina oranži melnās lentītes un Staļina ģīmetnes, ja man stāsta, ka krievi „atbrīvojuši” Latviju, tad manī gan dzimst naids.
– Mani arī tas kaitina. Bet tiešām jārok dziļāk. Reiz runāju ar latvieti, kas uzaugusi Krievijā. Viņa saka: latvieši vienkārši nesaprot, ko krieviem nozīmē Ģeņ pobedi (Uzvaras diena – krievu val.). 9. maijā viņi nedomā par Latvijas vēsturi. Viņiem tā ir krievu tautas varonība, asinis un asaras, miljoni, kas nogūluši karā. Tas ir kas teju vai reliģiozs, tāpēc nevajag ķerties klāt šai dienai, jo tas ir viens no viņu identitātes stūrakmeņiem.
– Domāju, ka nevis viens no, bet vienīgais. Nabadzīga, toties agresīva identitātes izpaušana.
– Mums tas var patikt vai nepatikt, bet mēs nevaram to ignorēt. Varbūt varētu tā, ka latvieši apsveic krievus Uzvaras dienā, bet krievi respektē latviešus, aizvāc Staļina bildes un 9. maiju nosvin ar Latvijas nevis Krievijas vai PSRS karogiem? Šobrīd varbūt neviena no pusēm uz to nav gatava, bet ja tas būtu vajadzīgs normālai dzīvei normālā valstī – vai tas nebūtu tā vērts? Es bērnībā spiningoju, un toreiz nebija tādu spoļu kā tagad. To vajadzēja bremzēt ar pirkstu. Ja neizdevās, aukla samezglojās neattinamā mudžeklī. Tēvs man lika to mudžināt vaļā, bet es pa kluso nogriezu mudžekli, noslēpu un piesēju vizuli tur, kur sākās taisna aukla. Varēju atkal makšķerēt nevis piņķerēt. Tāda pieeja palīdz ģimenē un būtu labāk arī sabiedrībā: nogriezt mudžekli un nolikt malā. Atšķetināt to tāpat nevarēs. Mēs varam par visu mācīties vēstures stundās un Okupācijas muzejā, bet kamēr metīsim konkrētam kaimiņam sejā “okupants”, atpakaļ dabūsim “fašists” un nekāda izlīdzinājuma nebūs. Tertuliāns (romietis, Rietumu teoloģiskās tradīcijas dibinātājs – E.V.) reiz teica: „Ja gribi būt priecīgs uz brīdi – atriebies. Ja gribi būt priecīgs vienmēr – piedod.” Zinu, ka daudzi man nepiekritīs, bet – ir jāpiedod vai vismaz jāgrib piedot sarūgtinājumi un pāridarījumi, kas nākuši pār mums. Tie, kas to mums darīja, lielākoties vairs nav dzīvi, un Dievs viņiem tiesnesis. Ja turpināsim uzlikt kolektīvo vainu, sak, jūs esat no tiem pašiem, tad jau mēs varam asiņot bezgalīgi. Ir jāatrod Dievā spēks piedot, jo viņš arī mums ir sen piedevis. To pašu saku arī saviem krievu līdzcilvēkiem.
– Piedošana mulsina pāridarītāju.
– Piedošana vispirms atbrīvo pašu. Un tā ir brīvas izvēles akts. Piedot arī nozīmē nepieminēt ļaunu. Amerikāņu teologs Kenets Beilijs man stāstīja par sievieti, kas teica, ka varot sarunāties ar Dievu. Viņa atnāca pie bīskapa – lai tas novērtētu, vai šī dāvana ir īsta. Bīskaps tā ironiski ierosināja: ja tu vari sarunāties ar Dievu, tad pajautā, ko es Viņam teicu pēdējā grēksūdzē. Sieviete aizgāja, pēc laiciņa atgriezās un izstāstīja: jā, esot Dievam uzdevusi to jautājumu. Un ko tad Dievs teica? – pavaicāja bīskaps. Dievs teica: „Es neatceros.” Tā patiešām bija vienīgā īstā atbilde, jo – ja Dievs piedod, Viņš vairs neatceras.
– Atgriezīsimies pie latviešu un krievu attiecībām. Reizēm šķiet, ka mēs esam pārāk sliktās domās par sevi, mēs baidāmies no jebkuru aktivitāšu izpausmēm, kas nāk no Krievijas puses. Tā, piemēram, daudzi baidās no Jaunā viļņa kā velns no krusta. Tiešām esam tik vāji, ka viens festivāls spēj sagraut mūsu latvietību?
– Es negribu dot vieglprātīgus vērtējumus. Varbūt es nezinu visu? Varbūt tur tiešām ir kādi slēpti mērķi un aukliņas no kaimiņvalstu specdienestiem? Tad uztraukums būtu vietā. Bet ja tas ir tikai festivāls, kur cilvēki klausās krievu mūziku, nekādu triecienu latvietībai neredzu. Drīzāk kliedzošā bagātības izrādīšana, kas nāk līdzi – tā gan varētu būt trieciens labajai gaumei. Tā šķiet drusku snobiska un vārds “snobs” ir cēlies no latīņu sine nobilitate, bez dižciltības. Reiz man gadījās parunāt ar princi Čārlzu, un tur nu nebija ne miņas no izrādīšanās: prefekts džentlmenis ar atbruņojošu vienkāršību. Bet ja cilvēkiem Jaunais vilnis patīk, lai taču viļņo. Mums ir Dziesmu svētki un Imantdienas, vai ne?
– Jūs sarunas sākumā teicāt, ka latviešu valoda ir jāzina. Vai, jūsuprāt, latviešu valoda Latvijā ir apdraudēta?
– Apdraudējums, manuprāt, ir demogrāfiskajā situācijā: samazinās to cilvēku skaits, kas runā latviski. Mani aizķēra kāds krieviski rakstīts komentārs referenduma laikā: nu ko jūs te uztraucaties, mazliet pagaidiet – cik tad to latviešu ir, kāds pusotrs miljons, un vairāk nekā puse no viņiem ir vecāki par 40 gadiem. Vienkārši jāpaciešas. Ciniski, bet liek domāt. Un trauksme par demogrāfiju ir jau stingri nokavēta. Šobrīd ir jācīnās par to, lai katrā ģimenē būtu vismaz trīs bērni, bet pēc dažiem gadiem vajadzēs cīnīties par to, lai katrā ģimenē būtu vismaz četri vai pieci – citādi nevarēsim uzturēt latviešu tautas perspektīvu. Lūk, par to jādomā, nevis par brīnišķīgajām iespējām veikt abortus augļa lielākā vecumā.
– Metropolīts Zbigņevs Stankevičs nesen izteicās, ka Latvijā jāveic seksuālā revolūcija, domājot par bērnu dzimstības līmeņa paaugstināšanu.
– Viņam, protams, taisnība, ir jādomā par bērnu dzimšanu. Bet tā ir tikai viena puse. Jādomā par to, lai latvieši nebrauktu prom. Latviešu mātes taču nespēs piedzemdēt tik, cik Raianērs spēs izvest. Grūti ko pārmest tiem, kas aizbrauc. Mans brālis Uldis Vanags arī tagad dzīvo Vācijā. Un, ja aizbrauc tāds cilvēks kā viņš, kam labklājība nekad nebija mērķis, kas savu mūžu, savas izdevības nolika uz brīvības altāra... Bet šeit viņš nevarēja atrast darbu. Tagad Vācijā strādā ar cilvēkiem, kam nepieciešama rehabilitācija pēc ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā. Daudzi Atmodas laiku cīnītāji šodien nezina, ko Latvijā iesākt. Savu dzīvi viņi nolika par upuri brīvībai, bet brīvības ražu nopļāva citi. Tie, kas aizbrauca vienkārši naudu nopelnīt, gan jau atgriezīsies. Grūtāk būs ar tiem kas aizbrauca vilšanās un frustrācijas dēļ. Varu tikai iztēloties, ko viņi domā, dzirdot no Latvijas, ka te viss ir pretīgi un ka šī valsts pelna tikai izsmieklu un nicinājumu. Vārdiem ir spēks, tos jālieto ar apdomu. Latvija ir labāka nekā mēs par viņu runājam.
– Vai jūsos ir palikusi Atmodas laiku aizkustinājuma sajūta?
– Man to visspilgtāk atgādina Imanta Kalniņa dziesma Mēs, kas ilgi tumsā dzīvojuši. Nevaru to sausām acīm noklausīties. Padomju valstī brīvības gaismas gandrīz nebija. Un tomēr iekšēji daudzi cilvēki dzīvoja tā, it kā būtu gaismas lokā. Tagad esam gaismā, par ko toreiz dziedājām, bet izrādījās, ka ar to nepietiek, ka viss ir sarežģītāk. Rietumu civilizācijai šobrīd ir raksturīgs visu mērķu noriets izņemot labklājību. Ja tās Latvijā nav, tad atliek vai nu braukt prom, vai tomēr atrast sauli, par ko dziedāt tā, lai “ik mazā dziesmā viz gara gaismā mūsu tumšās debesis”.
– Pieskārāties abortu problēmai. Kāds ir Baznīcas viedoklis šajā jautājumā?
– Baznīcas viedoklis ir skaidrs. Jaunajā tulkojumā piektais bauslis – nenogalini! Bet personīgi mani šokē tas, kā pie mums runā par abortiem. Nesen radio Krustpunktā kaut kādas dzimumaudzināšanas biedrības priekšniece izteicās, ka Anglijā esot „brīnišķīgs piemērs” – tur abortu drīkstot veikt divreiz lielākā augļa vecumā nekā tas atļauts Latvijā. Kas tas ir? Vērtība un sasniegums? Dzīve, protams, neveidojas pēc lineāla, bet lielāko daļu abortu ir iespējams novērst ar elementāru paškontroli. Šodien ir visas iespējas. Bet nē, 21.gs apgaismotais pilsonis saka - es negribu sevi ierobežot, tādēļ dodiet man tiesības veikt abortu līdz devītajam mēnesim, un tad es vēl gribu, lai tas neatstāj ne fiziskas, ne emocionālas, ne garīgas sekas, es gribu, lai tas ir veselīgi un ar komfortu. Bet īstie aborta upuri, kas pelna iejūtību, ir nevis pieaugušie, kas to veic, bet bērni ko nogalina. Viņiem par abortiem ir cits viedoklis, tikai viņus neviens nelaiž pie vārda. Dakteris Jānis Priedkalns man teica, ka nevienā attīstības posmā, sākot no ieņemšanas, beidzot ar nāvi, nevar novilkt svītru un teikt – šajā pusē ir cilvēks, bet otrā vairs nav cilvēks. Aborts – lokies, kā gribi – ir cilvēka nogalināšana. Ja sakām, ka bez tā nevaram iztikt, ko tas par mums liecina?
– Kā teiktu Zbigņevs Stankevičs – tā ir nāves kultūra un nāves civilizācija. Tā nāk no Rietumiem un lēnām pārņem Latviju. Kaut gan... Latvija turas pretim. Latvietis par laimi ir konservatīvs un nepieņem kaut kādus tur praidus un citas monstrozas izpriecas.
– Jā gan, tikai man nepatīk agresīvas akcijas pret praidu un tamlīdzīgi. Mēsli, ko met praidistam, trāpa Jēzum. Man gribētos, lai vismaz kristieši savu viedokli paustu tā, kā māca apustulis Pāvils: runājiet patiesību mīlestībā. Bet tas tad prasa, lai otra puse būtu gatava tādu valodu sadzirdēt.
– Bet kā tad ar konservatīvismu, kas patlaban vēl glābj latviešus?
– Jā, nupat Delfos lasīju SKDS pētījumu, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir konservatīvāki, nekā paši domā. Latvijai tā ir laba ziņa, īpaši domājot par demogrāfiju. Rietumu liberālās vērtības tiecas uz individuālismu: centrā ir cilvēka personīgā izvēle, brīvība un labsajūta. Tā nav labvēlīga vide dzīvībai. Jānis Pāvils II to enciklikā nosauca par nāves kultūru pretstatā dzīvības kultūrai. Vienā BBC programmā tiešām dzirdēju par novērojumu, ka tikko Japānas sievietes sāka pārņemt savu Rietumu māsu dzīves uzskatus, tā momentā samazinājās dzimstība. Ģimene, bērnu radīšana prasa uzupurēšanos. Arī tauta. Jāņa Streiča ģeniālajā filmā Cilvēka bērns latviešu tauta izskatās dzīvotspējīgāka nekā Kolka Cool. It kā no tā vajadzētu kaut ko secināt. Taču, kad reiz runāju ar jauniešiem par latviešu nākotni, viņi atbildēja ar jautājumu: vai tāda iluzora koncepta dēļ kā tauta viņiem būtu jāierobežo sava personīgā dzīve un izvēles? Grūti sarunāties, ja nevaram vienoties pat par pamatvērtībām. Konservatīvismu mēdz iztēlot kā kaut ko tumsonīgu. Taču veselīgs konservatīvisms nozīmē pārbaudīt, kuri ceļi pagātnē ir nesuši svētību, un pa tiem staigāt. Jo, ja nav nekā, kas mūs vienotu, ja nav kopīgu vērtību, bet ir tikai personīgās, tad nav arī nācijas. Tad latviešiem var prognozēt izšķīšanu Eiropā.
– Labklājības ministrijas paspārnē izdotās grāmatiņas par dzimuma identitātes maiņu, par pepijprinčiem un pirātprincesēm, kas izraisīja tik asu sabiedrības reakciju – vai tās spēj nodarīt ļaunumu?
– Ja skatām atsevišķi šīs grāmatiņas – vai tajās ir kas slikts? Nu, ne sevišķi, ja neskaita dažas tiešām slidenas vietas. Bet cilvēki jau protestē ne tik daudz pret tām, kā pret mērķi, ko viņi tajās saskata. Konkrētās grāmatiņas ir tikai pirmā pietura. Tā ir tāda taktika - neļaut ieraudzīt sakarības un tendences. Kad tiek runāts, piemēram, par viendzimuma laulībām, tad saka, nejauciet tur klāt neko citu. Tiešām, divi cilvēki grib dzīvot kopā, kas gan tur slikts, reģistrēsim viņu attiecības! Atrauti skatot, varētu arī likties, tā ir privāta lieta, kas nekā neietekmē citus. Bet tas ir tikai mezgliņš garā pavedienā uz radikālām pārmaiņām, viena pietura ceļā uz kaut ko...
– ... uz elli, piemēram.
– (Smaids). Tā ir tendence. Ir tāda trīs soļu stratēģija, lai ieviestu pašas neiedomājamākās pārmaiņas. Pirmais: vajag par to daudz runāt, lai cilvēku uztvere notrulinās. Kad sākās runas par viendzimuma laulībām, visiem uzmetās zosāda. Tagad šī tēma šķiet gluži ikdienišķa. Nākamais solis: tu pēkšņi aptver, ka ar savām vērtībām, ar kurām cilvēce dzīvojusi gadu simtus, tu esi nenormāls. Tieši tu mediju acīs esi nenormāls, ja uzskati, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti. Trešais solis: kad tevi par tavu konservatīvismu sāk represēt. Tas ir izsmalcināts mehānisms, ko darbina liela, starptautiska nauda un varena PR mašinērija. Pret to grūti cīnīties.
– Vai, ņemot vērā neoliberālisma graujošās tendences un sabiedrības vērtību izpratnes maiņu, Baznīca cenšas pielāgoties jaunajiem noteikumiem, cenšas kļūt moderna, lai ne tikai noturētos uz viļņa, bet spētu arī kaut ko ietekmēt?
– Grūti jau mums iet ar to modernizēšanos. Baznīca principā ir diezgan konservatīva institūcija. Taču Baznīcai ir jāņem vērā, ka vide ir stipri mainījusies. Cilvēku vairums vairs neasociē sevi ar piederību kādai baznīcai, daudziem pat nav nekādas informācijas par augstāko pasauli. Luterāņu teologs Peters Bergers teic, ka vienīgais garīgums ar ko daudzi cilvēki dzīvo, ir baumas par eņģeļiem jeb transcendences signāli viņu pieredzē. Ir sabrukusi vai mazinājusies uzticēšanās autoritātēm, un, kā jau teicu, ir norietējuši kādreiz svarīgi mērķi. Citāda vide prasa citādu pieeju, un Baznīca meklē iespējas, kā garīdznieks vislabāk var būt par līdzgaitnieku cilvēka garīgajos meklējumos. Bet labākais ir tas, ka Baznīcai ir milzīgi liela pieredze, kas iekrājusies pāris tūkstošos gadu. Tāpēc pat nevajag īpašu pārbūvi – ja nu vienīgi inventarizāciju.
– Vai zinātnieku pēkšņais atzinums, ka Jēzus Kristus bijis precējies un vispār bijis parasts cilvēks, arī kaut kādā veidā atbilst Baznīcas modernizācijas principiem?
– Uzreiz jautājumi: kādi zinātnieki, kas tas par aploksnes lieluma papirusa gabaliņu, uz kura kaut kas rakstīts par Jēzus sievu? Kāpēc pieņemt, ka tieši šajā papirusa gabaliņā ir īstā patiesība? Turklāt vismaz no luterāņu baznīcas viedokļa nav nekādas starpības – bija Jēzus precējies vai nebija. Tā ir viņa privāta lieta. Tas, ka Jēzus bija reāla persona, ir nopietni dokumentēts fakts. Par Jēzu ir vairāk vēstures liecību nekā par Jūliju Cēzaru. Un mēs taču nešaubāmies, ka Jūlijs Cēzars ir bijis, vai ne? Protams, Jēzus nebija parasts cilvēks, kaut arī jutās tāpat kā mēs, tika kārdināts visās tajās pašās lietās, kurās tiekam kārdināti, tikai viņš bija bez grēka. Viņš bija patiess Dievs, jo, kā rakstīja apustulis Pāvils: „Visai Dieva pilnībai labpatika iemājot viņā.” Kādā nolūkā? Ir tāds stāsts. Bijis kāds vīrs, kura ģimene bija reliģioza, bet pats ne visai varējis saprast, kāpēc vajag, piemēram, Ziemsvētkus svinēt. Un tā reiz viņa ģimene aizgājusi uz Ziemsvētku dievkalpojumu, bet viņš palika mājās. Sākās ledains lietus, un tas notrieca pilnu pagalmu ar putniem, kuri tur lēnām gāja bojā. Vīrs domāja: kā es viņus varētu paglābt? Viņš nolēma atvērt šķūni, kur tie varētu paglābties no ledainā lietus. Vīrs šķūnī izbēra graudus, iededza gaismu, bet putni tikai vairījās. Vīrs izmisumā domāja: kaut es uz brīdi varētu kļūt par vienu no viņiem un pateikt, kas viņiem vajadzīgs, lai viņi izglābtos! Tajā brīdī sāka zvanīt zvani baznīcā, uz kuru bija aizgājusi viņa ģimene. Tad vīram atausa izpratne par to, kāpēc Kristus piedzima pasaulē. Tā ir galvenā vēsts: Dievs kļuva par cilvēku, lai mūs ieganītu tajā šķūnī, kur glābiņš un gaisma.
19.10.2012.
Elita Veidemane, Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai
Foto: f64
0 komentāri: