Kristus mīļotie, es jūs sirsnīgi sveicu mūsu Kunga Jēzus Kristus piedzimšanas svētkos. Nu redziet, Adventa laikā Ziemsvētku stāsti no Bībeles lappusēm iezogas pat portālu slejās. Piemēram, pirms pāris nedēļām Delfos lasīju par dārgākajām ziemsvētku eglēm pasaulē. Vai zināt, kur bija pati dārgākā? Varētu domāt, ka kādā no svarīgajiem kristietības centriem – Betlēmē, Romā, Vitenbergā vai Maskavā. Taču nē – Abu Dabi! Apvienotajos Arābu Emirātos! Vai nav pārsteidzoši? Ir. Taču – ko šis fakts izmaina tavā dzīvē?
Nu labi, dārgākā egle pasaulē nav īstais Ziemsvētku stāsts. Kā būtu ar šo:
“Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. Tiem, kas viņu uzņēma un ticēja viņa vārdā, viņš Ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz no vīra gribas, bet no Dieva.”
Jā, šis ir īstais Ziemsvētku stāsts! Kristus piedzima Betlēmē. Dievs tapa cilvēks. Ko šis fakts izmaina tavā dzīvē? Īstu stāstu, īstu vēstījumu jēga ir būt par instrumentu, ar kuru cilvēks veido savu dzīvi un apkārtējo pasauli.
Stāsts par Kristus dzimšanu un, plašāk ņemot, viss Bībeles vēstījums ir viens no lielajiem instrumentiem, ar kuru palīdzību tie, kas ticēja viņa vārdā un tie, kuri bija nevis no miesas iegribas, bet no Dieva, izveidoja kristīgo kultūru un radīja Eiropu, kura spēja iedvesmot visu cilvēci. Ja tāds instruments ir tepat, ar roku sasniedzams, tad dabiskākais jautājums šķiet – ko es ar to esmu darījis savas dzīves veidošanai?
Vienu no pirmajiem iekšējiem pamudinājumiem uz kristīgo ticību es piedzīvoju bērnībā, apmēram 10 gdadu vecumā. Es mēdzu ielavīties Liepājas Sv. Jāzepa baznīcā. Zināju, ka padomju bērnam tas nav atļauts. Tas piedzīvojumam piešķīra vēl lielāku asumu. Visvairāk mani uzrunāja apsīdas velvē iegleznotais Kristus debesu tronī. Atceros, kā mani pārņēma divējas jūtas. No vienas puses viņš mani valdzināja kā svētuma un pilnības iemiesojums. No otras puses viņš mani biedēja, jo es jutu, cik tālu esmu no šī ideāla. Kristus no velves raudzījās uz mani tā, kā reiz teica Sv. Kronštates Jānis:
„Visuredzošais Kungs vienā dievišķās redzēšanas aktā skata visus gadsimtus un visus cilvēkus, visu viņu dzīvi ar vsiem nodomiem, jūtām, nolūkiem, darbiem un vārdiem. Baisās acis, no kurām noslēpties nespēj nekas.”
Es neko nezināju ne par Jāni, ne par Jēzu, taču mana nemācītā bērna sirds kļuva gauži nemierīga.
Vēlāk uzzināju, ka par šo parādību ir rakstījis ievērojamais psihologs Karls Jungs. Ideāls ir ne tikai iedvesmas avots, bet arī tiesnesis. Jo tālāk no tā ir tavs dzīvesveids, jo ideāls kļūst tiesājošāks. Kristus ir pilnības ideāls. Jo tālāk mans ceļš ved no viņa prom, jo tiesājošāks velvēs kļūst Kristus skatiens, līdz kamēr viņš var pat sākt izskatīties pēc ienaidnieka. Baziliku kupolos iegleznotais Kristus vienmēr ir drusku biedējošs.
Droši vien tādēļ cilvēki tā mīl Ziemsvētkus. Kristus negrib palikt debesu augstumos un katedrāļu kupolos kā neaizsniedzams, tiesājošs ideāls. Viņš nāk pie mums mīļumā un lēnprātībā. Viņš piedzimst par vienu no mums. Tas ir pārsteidzošs solis, kuru var saprast tikai vienā veidā – lai kur mēs dzīvē atrastos un lai cik samaitāti un nederīgi mēs būtu, Dievs nepārstāj mūsos redzēt vērtību, kurai viņš ir gatavs doties pakaļ līdz pasaules galam.
Jo, kā tad veidojas attiecības starp cilvēkiem? Mēs labi zinām, ka cilvēki spēj būt bīstami, mēdz pievilt un nodarīt pāri. Ir dabiski piesargāties. Ja kādam pasniedzam roku, tad riskējam, ka tajā var iekost. Bet mēs tomēr to darām, jo jūtam, ka ar otru cilvēku blakus dzīve var būt labāka. Īstais cilvēks līdzās ir vērtība, ko svinēt. Tādēļ mēs riskējam uzticēties – cerībā, ka no visa, kas otrā cilvēkā ir, mums izdosies izvest priekšplānā to, pēc kā ir vērts sniegties. Arī otrs cilvēks, pasniedzot roku mums pretī, dara to pašu. Arī no viņa puses tā ir uzticēšanās. Tā mēs kopā veidojam pasauli, kurā ir skaisti dzīvot.
Ziemsvētkos mums roku sniedz Dievs. Viņš labi zina, ka mēs tajā iekodīsim. Jau 700 gadus pirms Jēzus dzimšanas pravietis Jesaja vēstīja, ka
“Viņš tika caururbts mūsu pārkāpumu dēļ,
Sists mūsu vainu dēļ,
bet mēs viņu uzskatījām par piemeklētu, Dieva sistu un pazemotu.”
Tā arī notika un tā turpinās līdz šai dienai. Tādēļ Dieva izvēle piedzimt pasaulē ir tik neaptverama un pārsteidzoša. Tas rāda, kādu lielu vērtību viņš mūsos redz un cik ļoti ilgojas to kopā ar mums svinēt. Dievs grib mūs sev blakus kā savus īstos un sniedzas pēc mums, lai no visa, kas mūsos ir, priekšplānā izvestu pašu dārgāko. Lai mūsos piepildītos cilvēkam dāvātā spēja pazīt Kristu, atsaukties viņa aicinājumam un piedalīties viņa dzīvē.
Pamēģiniet iztēloties: Visuvarenais redzamo un neredzamo lietu Radītājs, kurš nosprauda ceļu zvaigznēm un planētām, kurš nolika robežas okeāniem – mūsu dēļ – sevi padarīja par trauslu zīdaini! Visuzinošais Dievs, kurš pats ir katras gudrības avots, ierobežoja sevi tiktāl, ka viņam no paša radītajiem cilvēkiem bija jāmācās staigāt runāt un uzvesties. Savas brīnumainās mīlestības dēļ Dievs bija gatavs nest jebkādus upurus. Varbūt var likties nevietā Ziemsvētkos runāt par upuri. Tomēr atcerēsimies, ka tikai patiess stāsts ir instruments, kurš adekvāti veido apziņu, dzīvi un pasauli.
No Ziemsvētku stāsta un no Kristus dzīves kopumā Rietumu kultūra uzņēma sevī ideju, ka upuris, ko pienest, lai pasaule darbotos normāli, esi tu pats, nevis kāds cits. Nevis kā tas karalis filmā “Šreks”, kurš saviem pavalstniekiem teica: “Šajā uzdevumā kādi no jums ies bojā, bet tas ir upuris, kuru es esmu gatavs nest.” Nē, bet -
Pienesiet sevi pašus kā dzīvu, svētu un Dievam tīkamu upuri. Netopiet šim laikam līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā prātā. (Rom. 12:1-2)
“Netopiet šim laikam līdzīgi”, brīdina apustulis Pāvils. Pēdējos desmit, divpadsmit gados Rietumu kultūrā ir notikusi milzīga pārmaiņa. Līdz neilgam laikam mēs apbrīnojām varoņus. Profesors Harijs Tumans pat ir uzrakstījis lielu, biezu grāmatu “Varoņi un varonība senajā Grieķijā”. 895 lappuses – tik daudz ir ko teikt par varoņiem vienā pašā Grieķijā!
Dažu pēdējo desmitgažu laikā tas ir apvērsies uz pretējo – tagad mēs apbrīnojam nevis varoņus, bet upurus. Ne tā, kā apbrīnoja svēto mocekļu varoņdarbus, kuri iedvesmoja veselu laikmetu. Apķērīgi gudrinieki ir aptvēruši, ka tagad pēc varas un ietekmes ir jācīnās ir nevis uz augšu, bet uz leju. Tagad, lai gūtu virsroku, nav jābūt varonim, bet upurim. Mūsdienu stāsts ir par to, ka sabiedrība sastāv no daudzām identitātes grupām, kuras cenšas cita pār citu dominēt. Uzvarētājs būs tas, kurš spēs visus pārliecināt, ka ir vislielākais upuris. Ja tu piederi pietiekami augstai upuru kārtai, tu vari pretendēt uz kādu īpašu atziņu un morālu pārākumu. Tev ir tiesības runāt un ir vara pavēlēt apklust tiem, kuri upurības hierarhijā atrodas zem tevis.
Sekas tiek padarītas par cēloni. Auglis tiek padarīts par pamatu. Vērtības, kuras ir izveidojušās kristīgās kultūras rezultātā, piemēram, minoritāšu tiesības, tiek liktas jaunas morāles pamatā. Vai augli var paturēt, nocērtot koku? Vai upurības sacīkste būs stāsts, kurš veidos labāku, apdzīvojamāku pasauli? To mēs drīz redzēsim. Pagaidām šķiet, ka tas audzē tikai aizvainojumu un sašķeltību.
Arī Kristus labprātīgi kļuva par upuri, taču viņš to nedarīja tādēļ, lai paceltos pāri citiem un atņemtu viņiem tiesības uz viedokli. Kristus pazemojās līdz bērna trauslumam un līdz pat krusta nāvei, lai paceltu katru un izglābtu visus. Patiess, nesavtīgs upuris, kurā sevi pienest, būtu nokaut zemisko un nepietiekamo sevī. Vismaz pārbaudīt, vai paša iekšējais stāvoklis neizraisa ciešanas un sajukumu visapkārt. Tas var būt tavs mūža piedzīvojums. Protams, nevar vienmēr cilvēkam teikt, ka, ja viņa dzīve ir nelaimju pilna, tā noteikti ir paša vaina. Cilvēkus piemeklē arī nejaušas katastrofas. Un tomēr, ja dzīve ir tumša, rūgta un aizvainojuma pilna, ir liela iespēja, ka tam par iemeslu ir paša morālie spriedumi un izvēles.
Paldies Dievam, Latvija ir mierpilna zeme. Mums sava ticība nav jāapliecina ar asinīm. Mums nav jāatdod dzīvība par savas zemes brīvību. Mums ikdienā neviens nesaka – izvēlies, vai nu nonāvēs tevi vai tavu ģimeni. Taču arī šīs mierpilnās labklājības pamatā ir cildeni upuri, līdzīgi tam, kādu nesa Kristus, kad labprātīgi sevi ierobežoja Bētlemes kūtiņā.
Piemēram, doties laulībā ir upuris. Tu izvēlies upurēt visas pārējās iespējas, kādas Tev varētu būt. Ja pasaulē ir septiņi miljardi cilvēku, tad laulība ir atsacīšanās no trīsarpus miljardiem iespēju. Tāds upuris ir veselīgas sabiedrības pamatā. Ja tu to nespēj, tad vairo ap sevi sāpes un sajukumu. Vai, piemēram – runāt taisnību. Vismaz nemelot. Arī tas ir upuris. Īstermiņā ar meliem var iegūt nozīmīgas priekšrocības un izvairīties no acumirklīgām nepatikšanām. Taču, melos dzīvojot, cilvēks izkropļo instrumentu, caur kuru viņam atklājas pasaule. Dzīvojot melos, es vairs nevaru uzticēties saviem instinktiem, savai veselīgai pasaules uztverei. Tad cilvēks moka sevi un apkārtējos. Visbīstamāk ir tad, ja kāds ar nepatiesības izkropļotu pasaules uztveri atrodas pie varas un lemj par visu pārējo likteņiem. Tādēļ ir svarīgi reiz nest šo upuri un nonākt pie tādas dzīves, kurā var teikt patiesību vai vismaz nav jāmelo. Tas nav vienkārši. Cildens upuris nekad nav viegls. Taču tam ir lieli apsolījumi.
Pēdējās desmitgadēs apziņas pētnieki ir noskaidrojuši, ka pasaule manifestējas atbilstoši taviem morālajiem mērķiem. Savā ziņā tu radi pasauli ap sevi. No visa esošā tu sev izsijā savu pasauli caur savu morālo mērķu un izvēļu sietu. Vai tas tiešām tā ir? Daži no jums noteikti ir bijuši Betlēmē un apmeklējuši vietu, kur piedzima Jēzus. Jūs nometāties ceļos, noliecāties zem altāra un cauri sudraba zvaigznei grīdā pieskārāties vietai, kur stāvēja jaundzimušā Jēzus silīte. Un, izgājuši no piedzimšanas grotas, jūs ievērojāt, ka pasaule apkārt ir kļuvusi skaistāka.
Tā nav pašsuģestija. Pasaule mums priekšā nostājas atbilstoši mūsu morālajiem mērķiem. Tā ir patiesība ne tikai reliģiski vai filosofiski, bet faktuāli. Pieskaroties svētumam, vismaz uz brīdi izmainās mērķi un tiem līdzi tiem izmainās tava pasaule. Tāpat ir taisnība, ka,grābstoties ap ļauno, ne tikai debesis neatveras, bet tavā vietā pasaules struktūrā veidojas caurums, kurš aizpildās ar kaut ko līdzīgu ellei.
To saprotot, mēs varam iztrūkties par savu morālo kompetenci. Kristus ideāls atkal sāk nostāties priekšā kā tiesnesis. Taču Jēzus negribēja būt tiesājošs ideāls, kurš nosoda un pazudina tos, kas ir tālu no viņa. Viņš nāca tā, lai iedrošinātu tuvoties dievišķajam. Viņš nāca tā, lai neatgrūstu nevienu – arī to, kurš ir apmaldījies un notraipījies. Viņš nāca tā, lai iedvesmotu augt ideālam pretī bez bailēm, ar tīru mīlestību! Viņš neuzliek uzdevumus pāri mūsu spēkiem, bet sūta palīgā mierinātāju un aizstāvi Svēto Garu, kurš spēj svētdarīt cilvēka sirdi un prātu.
Un kad ar visu to mēs nespējam būt tādi kā Kristus, viņš nāca, lai pilnīgi svēto un Dievam patīkamo dzīvi nodzīvotu mūsu vietā. Lai to uzdāvinātu katram, kas uz viņu tic. Lai Dieva tiesājošā skatiena priekšā apklātu mūs ar savu svētumu. Tādēļ Svētajos rakstos ir teikts, ka tie, kas ir Kristū Jēzū, nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājuši dzīvībā.
Ziemsvētkos Dievs mums dāvina iespēju dzīvot ar Kristus morālo kompetenci. Sekot viņa izvēlēm. Tādēļ ziemsvētki ir tik skaisti. Tādēļ ziemsvētku dziesmas ir tik nesalīdzināmi skaistas. Tādēļ – varbūt neapzināti – cilvēki darina ziemsvētku egli par 12 miljoniem. Tāds skaistums ir atblāzma vai priekšnojauta tam, kāda pasaule cilvēkam var atvērties, ja viņš ietērpjas Kristus svētumā un dzīvo ar Kristus mērķiem.
Par Kristus dzimšanu ir teikts, ka viņš pieņēma cilvēka veidu, lai mēs atgūtu Dieva līdzību. Tas ir īss bet ļoti ietilpīgs kopsavilkums. Kādā ziņā mēs varam būt līdzīgi Dievam? Radīšanas grāmatā Dievs runā uz pasauli, kas bija “tohu vabohu” - tukša un neiztaisīta. Tas nenozīmē, ka tur nekā nebija. Tur bija potenciāls, kurš vēl nebija izveidots par apdzīvojamu kārtību. Dievs teica: “Lai top!” Uz pirmatnējo potenciālu Dievs iedarbojās ar vārdu. Vārds Bībelē nozīmē ko vairāk nekā skaņu savirknējumu ar zināmu nozīmi. Vārds, Logoss ir pati kārtība. Logoss ir patiesība. Dievs teica vārdu un tapa gaisma un tumsa, jūra un sauszeme, dzīvnieki un cilvēki. Un redzi, viss bija ļoti labs.
Kad mēs no rīta pamostamies, mums priekšā ir diena, kas vēl ir “tohu vabohu” – tukša un neiztaisīta. Tā ir potenciāls, kas mums vēl nav kļuvis par pasauli. Savā ziņā var teikt, ka savu līdzību Dievam mēs īstenojam, kad no potenciāla, kas mums priekšā, ar patiesības instrumentu veidojam apdzīvojamu kārtību, kas ir laba. Viss, kam mēs liekam būt, piedaloties patiesībā, ir pēc definīcijas labs. Un ja mēs kā Pilāts jautātu: “Kas ir patiesība?” – Kristus atbild: “Es esmu patiesība.” Labāko, kas mums ir, mēs esam sasnieguši, piedaloties Kristus stāstā. Arī Ziemsvētku stāstā.
Vakar es saņēmu kuriozu Ziemsvētku apsveikumu. Mobilo sakaru kompānija Bite atsūtīja īsziņu ar saiti uz dziesmu, ko iedziedājuši konkursa X faktors dalībnieki. No klasiskā Ziemsvētku korāļa „Prieks pasaulei, Tas Kungs ir klāt“ viņi ir rūpīgi izravējuši visu par Kristus dzimšanu. Kas palika pāri?
„Svētki ir klāt, tie atbalso
Tik to, ko jūti pats.”
Vai tas nav lielisks uzmundrinājums visiem noskumušajiem un izmisušajiem?
„Jo radi draugi mīļoti
Lai kur arī būtu tie
Grib svētkos kopā būt.“
Nudien, īstais iepriecinājums atraitnēm, bāreņiem un tiem, kas uz mūžu cietumā.
Īstenībā jau labi domāta un jauka dziesmiņa, taču arī ilustrē līdz galam neizdomāto vēlmi nocirst koku, bet turpināt ievākt augļus. Muļķīgi būtu domāt, ka tagad mums stāstu nevajag, bet varēsim paturēt to, ko esam ieguvuši, tajā piedaloties. Kristus stāsts sargā mūsu civilizāciju. Mums ir jāsargā stāsts. Tādēļ nestāstīsim saviem bērniem tik daudz par ziemeļbriežiem un kamanām. Stāstīsim viņiem Kristus dzimšanas stāstu.
Mēs noteikti esam apsveikuši savus mīļos un vēlējuši viņiem priecīgus Ziemsvētkus. Taču visvairāk mums vajadzētu novēlēt sekmīgus Ziemsvētkus Dievam! Lai viņam izdodas no visa, kas mūsos ir, izvest priekšplānā un likt uzmirdzēt mūsu Dieva tēlam un līdzībai! Lai bez bailēm, Svētā Gara iedvesmā varam tiekties uz Kristus ideālu un veidot ap sevi apdzīvojamu kārtību, kas ir laba. Tad arī eņģeļi varēs dziedāt “Gods Dievam augstībā” un virs zemes būs miers cilvēkiem, uz ko Dievam labs prāts. Un starp tiem cilvēkiem būsim arī mēs.
Lielisks! Paldies.
AtbildētDzēstPALDIES! Ir un ir, un ir ko lasīt, domāt un meklēt!
AtbildētDzēst