Dziediet Kungam jaunu dziesmu
Dziedi Kungam, visa zeme!
Izstāstiet tautās viņa godu
un visos ļaudīs viņa brīnumus.
(96. psalms)
Ar šiem psalma vārdiem sirsnīgi apsveicu Latvijas Mūzikas akadēmiju simtgadē. Un ne tikai Mūzikas akadēmiju, tās mācībspēkus, studentus un darbiniekus, bet arī arī pats sevi un visus Latvijas iedzīvotājus. Cik vispār pasaulē ir tautu, kurām 100 gadus ir bijusi pašām sava mūzikas akadēmija?
Tā nu es esmu nodomājis riskēt profesionāliem mūziķiem teikt kaut ko par mūziku, tikai baidos, ka tas man izdosies kā skolotājam, kurš lika skolēniem risināt matemātikas uzdevumu – un tas nav joks: “Orķestrim kurā bija 120 mūziķu, vajadzēja 80 minūtes, lai nospēlētu Bēthovena 9. simfoniju. Cik minūtēs to nospēlēs orķestris, kurā ir 60 mūziķu?” Prātīgs un praktisks domu gājiens. Tā gluži racionāli var kaut ko noskaidrot par kartupeļu maisu iekraušanu vai izkraušanu. Daudziem racionālais šķiet sinonīms jēdzieniem “patiesais”, “reālais”, tas kam ir vērtība. Paviršā acu uzmetienā var paslīdēt garām, ka te darbojas cita loģika, citi likumi.
No racionālā viedokļa mūzikas mācīšanas praktiskumu varētu vērtēt skeptiski. Kādēļ, piemēram, atvēlēt līdzekļus skolām, kurās padziļināti māca mūziku? Mūziku mēdz saukt par skaņu mākslu. Kas ir skaņa? Gaisa vibrācija. Kāds ieguvums no skolas, kurā māca gaisu tricināt? Vai tā vietā nevajadzētu mācīt datorus un angļu valodu? Racionāli ņemot, skaistums ir greznība, bez kura var gluži labi iztikt. Palūkojieties kaut vai uz Ķengaragu!
Tiešām, skaistums ir noslēpumaina lieta. Nav vienkārši paskaidrot, kas tas ir un kāda tam ir vērtība. Nav viegli pateikt, kas skaistumā slēpjas, ka vienlaicīgi ir pievelk, iedvesmo, biedē un izaicina. Ienest to savā mājā, savā dzīves telpā ir uzdrīkstēšanās. Sastapšanās ar skaistumu var būt biedējoša, jo katrs esam ar trūkumiem. Konfrontācija ar skaisto liek apzināties visu, kur neesam skaisti. Tā ir drosme – sastapties ar ideālu, kurš liek nokaunēties.
Kāds gleznotājs teica – mēs gleznu liekam rāmī, lai paturētu skaistumu tajā iekšā. Mēs negribam, lai skaistums līst ārā pa visu māju, radot nemieru. Ir jau ļauni diezgan, ka tas ir tur, pie sienas, un stāsta par to, kā viss varētu būt, bet nav. Pietiek jau ar to, ka tas tur, acu priekšā tgādina, ka vajadzētu darīt daudz vairāk, bet tu nedari.
Taču laba māksla pie sienas vai citur ir arī logs uz realitāti, kura ir ārpus tava paviršā skatiena. Mums lielākoties atliek laika tikai uzmest aci lietām, bet mākslinieks uz to ir skatījies atkal un atkal, un pie tā strādājis vēl un vēl. Kad tu skaties uz mākslas darbu, tas atgādina, ka viss ir tā vērts, lai uz to raudzīto dziļi, pat ja tev nav tam laika. Skaistums ir logs uz transcendento. Tas tevi ar to savieno.
Vistiešāk cilvēki to piedzīvo, klausoties mūziku. Mūziku nevar ieslēgt rāmī. Tā plūst pāri un izplatās pa visu māju, pa visu dzīves telpu. No visām mākslām mūzika varbūt ir vistranscendentākā taču tai pat laikā neparasti pieejama. Gandrīz katram cilvēkam patīk mūzika. Gaumes ir dažādas, bet gandrīz katram ir žanrs, kurš viņam stāsta par skaisto, un tajā ir kaut kas intensīvi nozīmīgs, uzturošs un ceļošs.
Mēs to zinām no pieredzes. Mūzika deva balsi totalitārā režīmā Kur nevarēja runāt, varēja dziedāt un savējie saprata, ka dziesma ir kliedziens. Mūzika bija pretinde sāpīgai izolācijai. Dziesmā piedzīvojām, ka neesam vieni, bet vienoti, jo jūtam to pašu, ko daudzi. Tas varēja izaugt līdz ekstātiskai kolektīvai pieredze kā Dziesmu svētki. Mūzika aizpildīja tukšumu sabiedrībā, kurai bija nonāvēts Dievs. Dziesmotā revolūcija ļāva neizliet asinis.
Arī laikā, kas neprasa radikālu drosmi un saliedēšanos – mūzika palīdz bērniem pieaugt. Tā viņus iesakņo tautas kultūrā un katra paša subkultūrā. Mūzika ļoti palīdz atrast ceļu līdz dzīvesbiedram un turpināt dzimtu. Mūzika palīdz izstrādāt skumjas un pārdzīvot sēras. Mūzika komunicē nozīmi, kura nav aizsniedzama racionālai kritikai. Un realitāte nesastāv no matērijas, bet gan no tā, kam ir nozīme.
Vai tu uzdrīksties mijiedarboties ar to, kas ir skaists? Skaistums ne tikai liek nokaunēties uzrādot nepilnības, bet motivē celties un augt. Ja tu uzdrīksties satvert mūzikas skaistumu un ļaut tam satvert tevi, tas liks sajust, ka esi savienots ar to, kas ir ārpus tavas saprašanas. Savā ziņā tas jau ir kā ielaist savā dzīvē Dievu un, ielūkojoties dziļāk par pirmo paviršo skatienu, tiešām ieraudzīt viņa klātbūtni. Ja tu spēj pasniegties tik augstu, lai to, kas ir tikai organizēts, funkcionāls, praktisks, paceltu nākošajā līmenī, tad tas transformē tavu dzīvi. Tas pieskaras apgabaliem, kurus neaizsniedz prāts un kas citādi paliks neatmodināti.
Ir zināms, ka ģenētika cilvēkam un cūkai saskan par 98%. Vai nu tie ir divi procenti gēnu vai Dieva līdzība, ar ko atšķiramies no cūkas, taču mums ir svarīgi, lai esam pacelti nākošajā līmenī. Tas ir Dieva brīnums, par kuru izstāstīt visām tautām. Un vislabāk to ir izstāstīt mūzikā. Cilvēce visdažādākajās kultūrās ir pārliecinājusies, ka piemērotākais veids, kā godināt Dievu ir mūzikā, īpaši liturģijā.
“Dievs cēlās raga skaņās!
Dziediet Dievam, Dziediet!
Jo visas zemes ķēniņš ir Dievs!
Dziediet Dziesmu! Dziediet slavu viņa vārdam, sataisiet ceļu!”
Arī tas mūs atšķir no zooloģijas un ļauj dzīvot citā, jaunā līmenī.
Mēs esam pateicīgi Dievam, ka 100 gadus mūsu tautai ir bijusi sava mūzikas akadēmija. Mēs esam pateicīgi, ka mums ir bijusi laimīgā iespēja būt dziedošai tautai. Ka mēs savā ceļā uz nāciju un valsti tik ievērojamā mērā esam varējuši no vienkārši pratktiskā un funkcionālā pacelties citā līmenī. Mēs esam pateicīgi, ka esam tauta, kas prot dziedāt. Par to esam pateicīgi savai Mūzikas akadēmijai. Lai Dievs jūs svētī!
0 komentāri: