“No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu.” (Apd. 17:24…)

 

Šos vārdus apustulis Pāvils saka Atēnu iedzīvotājiem, kuri savu laiku vislabprātāk pavada, klausoties jaunumus. Līdzīgi kā mēs šajās dienās. Un Pāvils viņiem pavēsta kaut ko jaunu: “No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas…” Tas nozīmē, ka Aicinājumam uz “brīvību, brālību, vienlīdzību” ir dabisks pamats, jo mēs visi esam vienādi radīti. Visi esam cilvēki ar radniecīgām ilgām un vajadzībām, tiesībām, vērtību un cieņu. Kad sakām “brāļi un māsas”, tam ir būtiskāks pamats nekā tikai siltas jūtas vai labi nodomi. Dievs mūs par tādiem radīja. Un Dievs uzlūkoja to, ko bija radījis – redzi, tas bija ļoti labs.

 

Taču jau no iesākuma brālībā parādās kaut kas dramatiski baiss. Pirmie pasaulē dzimušie, Kains un Ābels ir ne tikai līdzīgi kā brāļi, bet arī ļoti atšķirīgi. Ābels ir “labais puisis”. Dievs viņam smaida un visiem viņš patīk. Ābelam viss iet no rokas. Kad viņš savā dzīvē kaut ko upurē, šie upuri viņa dzīvi dara labāku. Kains gribētu būt kā Ābels, taču nav. Upuri, ko viņš nes, īsti nedarbojas. Viņš spriež, ka tā ir netaisnība no Dieva puses. Taču Dievs atbild – paraugies uz sevi! “Vai tu nebūtu uzlūkots, ja būtu darījis labi? Un ja slikti tu dari – grēks pie durvīm apmeties, tas tevi iekāros.”

 

Kad tev liekas, ka ar tevi apietas netaisnīgi, tad vismazāk vēlies dzirdēt, ka tavu neveiksmju avots ir tevī. Sevišķi grūti to dzirdēt, ja to tev saka Dievs, jo pret Dievu jau nepastrīdēsies. Kains nevis apdomāja Dieva teikto, bet kļuva rūgts, aizvainots, atriebīgs un slepkavīgs. Viņš cēlās pret savu brāli un viņu nokāva. Nogalināja savu ideālu. Iznīcināja to kāds gribēja būt pats.

 

Ilgi un uzstājīgi Krievijas vēstījums ir bijis tas, ka krievi un ukraiņi ir brāļu tautas. Tas ir tiesa pat dziļākā nozīmē nekā līdzīga valoda, kultūra un vēsture. No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas. Taču šajā patiesajā, brālīgajā vēstījumā ir ienācis kaut kas ļauns un baiss. Kains atkal ceļas pret Ābelu un meklē viņu nokaut. Mēs varam iztēloties drāmu savu acu priekšā: divi līderi. Viens, kuram visa pasaule smaida, kurš ir “labais puisis” un kura nestie upuri vairo viņa cieņu, iedvesmo uz cerību un nākotni. Un otrs, sevī un bunkurā noslēdzies, aizvainots, atriebīgs un sūta slepkavas nonāvēt to, kura vietā gribētu būt. Tāds, kurš upurē savu zēnu dzīvības un savas tautas nākotni, bet šie upuris tikai uzliek Kaina zīmi viņam un viņa valsti padara par pasaules tekuli un bēguli. 

 

Paaudžu paaudzēs cilvēce ir varējusi mācīties no pirmo brāļu traģēdijas un vēlas nepieļaut tās atkārtošanos. Arī mēs lūdzam un strādājam, lai Kains beidzot atstāj Ābelu mierā, savāc savus upurus un atgriežas savās teltīs. Tas mums kaut ko maksā, bet esam gatavi šo upuri nest, ticot, ka tas mūsu nākotni darīs labāku.

 

Taču biedējošais ir tas, ka Bībelē pēc vēstījuma par Kainu un Ābelu nāk stāsts par lielajiem plūdiem. Kad Kaina dvēseles stāvoklis kļūst pandēmisks, tad nāk lielas un iznīcinošas nelaimes. Ja plūdu stāsts Radīšanas grāmatā vēsta par pagātni, tad Atklāsmes grāmata jeb Apokalipse runā par nākotni: “Tad izjāj cits – ugunīgs zirgs, un tam, kas sēž uz tā, tiek dota vara atņemt zemei mieru, ka cilvēki cits citu apkautu; un viņam tiek dots liels zobens. Un es ieraudzīju, redzi – bālganzaļš zirgs, uz tā kāds sēž, un viņa vārds ir nāve, un elle sekoja viņam, un tiem tika dota vara pār ceturto zemes daļu – nokaut ar zobenu un badu, un nāvi, un ar zemes zvēriem.” (Atkl. 6). Tas liek nodrebēt. Kas mums tagad jādara, lai pastāvētu? 

 

Paskatīsimies uz Ukrainu – tās spēks un izdzīvotspēja ir nācijas vienotībā. Pasaulē notiek tektoniska pārbīde un saskares līnija ir tieši mums blakus, varbūt pat zem mums. Lai izglābtos un pastāvētu, mums vairāk par visu vajag tādu vienotību kā Ukrainas nācijai. Liksim labi vērā likumsakarību, ka lielā iznīcība nāk tad, kad Kaina gars ir kļuvis pandēmisks. Kaina gars – tas ir iesīkstējis rūgtums, aizvainojums, nenovīdība un naids. 

 

Šī ir svarīga vēsts mums, Latvijā dzīvojošajiem. Atmetīsim fantāzijas: šīs ir mūsu mājas – citu mums nav un nebūs. Šie ir mūsu līdzcilvēki, mūsu tautieši – citu mums nav un nebūs.  Ja gribam pastāvēt, tad nav jēgas atkārtot kā mantru – dzīvosim draudzīgi un sirdī glabāt un lolot rūgtumu. Mums jāizlūdzas jauna sirds un jaunas acis, lai tiešām spējam cits citā saskatīt tos brāļus un māsas, kas mēs Dieva radīšanas nodomā bijām un tādēļ varam būt stipri vienotībā. Tas nav vienvirziena ceļš. No vienas puses mums jābeidz vainot savus krievu līdzcilvēkus par citu paaudžu nodarījumiem vai citas valsts valdības lēmumiem. No otras puses, krieviem un cittautiešiem ir jābeidz nēsāt veci aizvainojumi. Visiem un katram ir jāatsakās no impērisma un putinisma. Pat ja nespējam saprasties vēstures uztverē, patiesība par šodienu ir brīvi un bagātīgi pieejama. Brāļu asinis brēc uz debesīm. Neviens nevar aizbildināties, ka nezināja. Ikviens, kas atbalsta karu Ukrainā, ir līdzvainīgs un katrs, kurš to attaisno, ir līdzdalīgs. Simboliskais Z burts ir jaunā Kaina zīme. Neizdzēšama kauna zīme. Patiesība un cilvēcība atbrīvo. Lai mūs vieno patiesība un universāla cilvēcība. Lai mūs vieno tas, ka ar prātu atzīstam un ar sirdi pieņemam Latviju par savu vienīgo, kopīgo dzimteni. 

 

Tuvojas 16. marts un 9. maijs, kad notiek gājieni un sapulces ar gluži pretējiem lozungiem. Līdz šim tie ir padziļinājuši pretrunas un savstarpēju neuzticēšanos. Šogad abām dienām varētu būt vienādi lozungi:

 

Karam – nē! 

Latvijai – jā! 

Mūsu visu Latvijai – jā!

 

Tā ir iespēja pagriezienam no vājuma pretstāvē uz spēku vienībā. Tad krīze nevis tuvinās nāvi, bet vedīs uz dzīvību un labu nākotni. Lūgsim, lai Dievs izravē no mums Kaina garu un piepilda ar Svēto Garu, kas ir gaismas, patiesības, gudrības, miera un mīlestības gars!

                                                    Apustuļa Sv. Pāvila važas

LR1 Svētrīts 06.03.2022

Ierakstu var noklausīties šeit

2.Kor 6:1-10 “            Mēs, Kristum līdzi darbodamies, aicinām jūs nebūt tādiem, kas velti saņēmuši Dieva žēlastību. Jo viņš saka: savas labvēlības laikā es tevi uzklausījuun glābšanas dienā es nācu tev palīgā. Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena. Mēs nekur neesam par iemeslu piedauzībai, lai mūsu kalpošana nesaņemtu pārmetumus, bet visur parādām sevi kā Dieva kalpus ar lielu izturību ciešanās, trūkumā un bezizejā, zem sitieniem, cietumos, nemieros un smagā darbā, bez miega un bez ēdiena, šķīstībā, ticības atziņā, pacietībā un krietnumā, Svētajā Garā un neliekuļotā mīlestībā, patiesības vārdā un Dieva spēkā ar taisnības ieročiem gan labajā, gan kreisajā rokā, ar pagodinājumu un apkaunojumu, ar apmelojumiem un slavinājumiem, kā tādi, kas maldina, tomēr ir patiesi, kā nepazīstami, tomēr labi zināmi, kā mirēji, bet redzi – vēl aizvien esam dzīvi, kā pārmācībai pakļauti, bet nenogalināmi, kā nobēdājušies, bet vienmēr priecīgi, kā nabagi, bet kas daudzus dara bagātus, kā tādi, kam nav nekā, bet kam ir viss.” – Tā Kunga vārds!

 

Svēto rakstu lasījumu vai sprediķi bieži noslēdz ar “āmen!” Un draudze atsaucas – āmen! Pirmskara Latvijā, daži mācītāji, kas vēlējās dievkalpojumus pilnīgi latviskot, āmen vietā teica – patiesi! “Āmen” nozīmē – jā, es piekrītu, tā tiešām ir.

 

Vai uz nupat nolasītajiem apustuļa Pāvila vārdiem mēs varam teikt savu “āmen”? Kad viņš saka: “Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena”, vai mēs teiksim: “Jā, es piekrītu, tā tiešām ir?” 

 

Ielūkojoties savās sirdīs pēdējo dienu laikā, daudzi drīzāk teiktu, Nē, es nepiekrītu, tā nu galīgi nav.” Paskatieties, kas notiek ar gāzes un degvielas cenām! Droši vien būs vēl ļaunāk. Sankcijas pret Krieviju skars arī mūs. Un, ja Ukraina kritīs, Putins nāks pēc mums. Daudzi tik jau ļoti dzīvo šajās domās, ka ne vairs miega, ne vairs darba – apziņa ir ļauno nojausmu gūstā. Kāds tur vēl Dieva labvēlības laiks?!

 

Taču mēģināsim vispirms palūkoties apkārt uz savu situāciju un tad pašķirt nākamās nodaļas 2. Korintiešu vēstulē, lai redzētu Pāvila situāciju, kurā viņš runā par glābšanas dienu. Viņš raksta:

 

“Es esmu smagā darbā – daudz vairāk nekā viņi, 

cietumos – daudz vairāk, 

šaustīts – pāri mēram,

nāves briesmās – tik bieži. 

 

No jūdiem pieckārt esmu saņēmis četrdesmit sitienus bez viena; trīskārt esmu pērts ar rīkstēm, vienreiz esmu nomētāts akmeņiem, trīskārt esmu cietis kuģa avārijā, diennakti pavadīju ūdenī atklātā jūrā. Bieži esmu bijis ceļa grūtībās, briesmās šķērsoju upes, laupītāju apdraudēts, savas paša tautas apdraudēts un pagānu apdraudēts, esmu bijis briesmās pilsētā, tuksnesī, uz jūras, esmu bijis briesmās, atrodoties starp viltus apustuļiem. Esmu bijis grūtībās un sūrā darbā, bieži bez miega, badā un slāpēs, gavēņos, aukstumā un kailumā. Bez visa cita vēl – ikdienas aizņemtība, rūpes par visām draudzēm.

 

Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena. Mjā…

 

Vēstulē filipiešiem Pāvils apraksta stāvokli sabiedrībā un pašapziņu kas viņam reiz bija. “Es varētu dižoties, ka esmu cēlies no Israēla, no Benjāmina cilts, ebrejs, cēlies no ebrejiem, pēc bauslības farizejs. Pēc bauslības taisnības biju nevainojams.” Taču tālāk viņš stāsta, ka visu to ir zaudēja: “Viss pārējais man ir zudis”, viņš raksta. Ja nu viņš būtu teicis – kāda nelaime, kas par katastrofu! – mēs varētu sacīt: “Āmen! Patiesi, tā tas ir!” Taču Pāvils, būdams važās un cietumā, raksta: “Visu, ko esmu zaudējis, es uzskatu par mēsliem. Priecājieties, es jums vēlreiz saku – priecājieties!”

 

Tas ir kaut kas tik neparasts, ka grūti pat aptvert. Taču tieši tad, kad prātā un sirdī sabiezē ļaunu nojautu tumsa, Pāvila spēja šādi uztvert savu stāvokli šķiet ne tikai neparasta, bet ļoti, ļoti vajadzīga. Tā iedrošina un dod cerību. Mēs ceram un lūdzam, lai karš neatnāk uz Latviju. Bet ja tomēr? Bet ja tomēr… Ko mēs iesāksim? Kā mēs to izturēsim? Kā es izturēšu? 

 

Pārsvarā jau mēs neesam varoņi, bet parasti cilvēki. Izcili varonības piemēri drīzāk liek nokaunēties nevis iedvesmo, jo sevī neatrodam tādu varonības avotu. Varbūt neticami, taču tādu sevī neatrod arī Pāvils. Lūk, kā viņš raksturo sevi un savus darbabiedrus:

 

“Mēs esam, kā nepazīstami, kā pārmācīti, kā nobēdājušies, kā nabagi, kā mirēji kā tādi, kam nav nekā.” 

 

Āmen! Tieši tāpat varētu justies mēs, domājot par milzīga ienaidnieku pārspēka iebrukumu. Karavīriem tas ir citādi, bet mierīgie iedzīvotāji? Taču palūkosimies uz Pāvilu un viņa darbabiedriem. Paši sevī viņi jūtas vāji un trausli. Viņi ir tādi. Nevis teiksmaini varoņi, kam jūra līdz ceļiem, bet tādi paši cilvēki kā mēs. Taču darbībā un bīstamos, naidīgos apstākļos viņi izpaužas pavisam citādi. Apkārtējie viņus redz citādus.

 

“Mēs esam labi zināmi, patiesi, vēl aizvien dzīvi un nenogalināmi, vienmēr priecīgi un tādi, kas daudzus dara bagātus, jo mums pieder viss.”

 

Ja mēs tā varētu… Vai mēs tā varētu? Teorētiski varētu. Pāvils un viņa darbabiedri nebija teiksmaini varoņi, bet vienkārši, īsti cilvēki. Tādi, kā mēs. Ja viņi tā varēja, tad teorētiski varam arī mēs. Jāatrod tikai viņu noslēpums, kā viņi to dara, vai ne?

 

Atslēgu varam meklēt Pāvila vārdos, kur viņš stāsta par to, ka ir visu zaudējis. Cilvēks nevar dzīvot, visu zaudējis, un turklāt vēl būt nenogalināms un priecīgs. Acīmredzot kaut kas viņam tomēr ir. Un viņš pastāsta, kas tas ir:

 

“Visu, kas toreiz man bija ieguvums, es Kristus dēļ vērtēju kā zaudējumu. Jā, patiesi, es visu iepriekšējo vērtēju kā zaudējumu tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana – viņa dēļ viss pārējais man ir zudis un es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu!”

 

Lūk! Viņi ir parasti cilvēki, kam sevī pašā nav nekā ārkārtēja, bet ir iemantojuši Kristu. Un tad viņi ne tikai paši kļūst dzīvi un priecīgi, bet vēl daudzus dara bagātus un laiku, ko citkārt uztvertu ka postu un nelaimi, viņi izdzīvo kā Dieva labvēlības laiku un glābšanas dienu.

 

Paga, paga – mēs teiksim, vai tad mums nav Kristus? Viņš taču ir tepat, viss visā! Mūsu kultūrā, mūsu tradīcijās. Viens mans vectēvs bija luterānis, viena mana vecmāmiņa bija katoliete. Es pats samērā bieži aizeju uz baznīcu. Vai ne? Nu labi, varbūt es drusku sabiezinu, taču jūs sapratāt mājienu. Jā, mums ir Kristus – tas pats, kas Pāvilam un viņa līdzstrādnieiem. Kādēļ tad neesam tādi kā viņš? Kādēļ nākotnes draudu priekšā nejūtamies tikpat droši un priecīgi?

 

Divi vārdi: komforts un mērenība. Cilvēks parasti cenšas izveidot sev komforta zonu. Tā var nebūt smalki labiekārtota vide, bet tāda, kurā var eksistēt bez lieliem izaicinājumiem un satricinājumiem. Kur nav jātērē daudz enerģijas. Tāda vide, kur nav nepieciešama izcilība. Tur ir labi tāpat. 

 

Izklausās tīri labi, taču slavenajai britu progresīvā roka grupai Pink Floyd ir dziesma “Comfortably Numb” jeb “ērti pamiris”. Cilvēks bez izaicinājumiem, bez vajadzības sasprindzināt spēkus, bez prasības pēc izcilības paliek tāds, kāds ir – komfortabli pamiris. 

 

Iepretī tam Pāvils apraksta vidi, kuru izvēlējās viņš: 

 

“smagā darbā, bez miega un bez ēdiena, šķīstībā, ticības atziņā, pacietībā un krietnumā, Svētajā Garā un neliekuļotā mīlestībā, patiesības vārdā un Dieva spēkā ar taisnības ieročiem gan labajā, gan kreisajā rokā, ar pagodinājumu un apkaunojumu, ar apmelojumiem un slavinājumiem.”

 

Iemantojis Kristu, viņš savu ieguvumu liek lietā pilnā mērā, un no viņa vārdiem var noprast, ka viņš pat nav atstājis savu komforta zonu – viņš to ir paplašinājis. Viņa komforta zona tagad tā ietver arī to, no kā cilvēki tā baidās, ka sastingst kā pelīte čūskas priekšā.

 

Ja mēs gribam justies tā kā viņš, tad arī mums jāsāk paplašināt savu komforta zonu. Kā to dara? Tiecoties pēc izcilības tajā, ko esam iemantojuši – Jēzū Kristū.

 

Nupat ir sācies lielais gavēnis. Īstais laiks, kad tiekties pēc garīgas izcilības. Lielais gavēnis ir gada desmitā tiesa, kura pienākas Dievam un kuru vajag mēģināt nodzīvot saskaņā ar saviem augstākajiem, kristīgajiem ideāliem. Iztēloties, kāda varētu būt mana ideālā svētdzīve. Varbūt pat atgādinājumam uzrakstīt to uz papīra un mēģināt tā dzīvot. Veidot tik tuvas un personīgas attiecības ar Dievu, cik vien spējam.

 

Ar ko sākt? Parasti visu sāk ar vietas sakopšanu, ar tīrīšanas darbiem. Ļoti noderīgs vingrinājums ir dienu noslēgt ar izvērtējumu. Atrast divdesmit minūtes mierā un vienatnē, lai Svētā Gara gaismā izstaigātu aizvadīto dienu. Kur es biju tuvāk savam ideālam? Kur manai dzīvei pieskārās Dievs? Ko es darīju tad, kad sajutu Dieva dzīvi ieplūstam manī? Tad pateikties Dievam un apņemties to darīt vairāk. Tad vēlreiz atcerēties dienu un pamanīt, ko es darīju brīžos, kad sajutos tālāk no Dieva. Ar ko viņu apbēdināju? Ar ko es pats sev neļāvu pilnīgāk iemantot Kristu? Par to izlūgties piedošanu un apņemties tā darīt mazāk. Ievingrinoties tā izmeklēt savu dienu, mēs līdzīgi varam izmeklēt pavadīto nedēļu, mēnesi, gadu – vai visu dzīvi un nest to Dieva priekšā, izsūdzot grēkus un saņemot absolūciju (grēku piedošanu). Kungs Jēzus savu kalpošanu uzsāka ar aicinājumu: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju!” Lielais gavēnis ir Dieva labvēlības laiks, kad izmeklēt un izlabot savu dzīvi.

 

Tālāk – lūgšana. Kura ir pati svarīgākā lūgšana? Kopīga lūgšana draudzes vidū svētdienas dievkalpojumā. Divus gadus mums nebija ļauts to darīt tik brīvi un daudz kā būtu gribējies. Varbūt pa šo laiku arī gribēšana kādam ir ērti pamirusi. Taču tagad stingrie ierobežojumi ir atcelti. Vairs nav ne iemesla, ne attaisnojuma svētdienā nedoties uz savu baznīcu. Dievam pienākas kopīgi pienests gods un mēs arī cits citam esam parādā kopību un sadraudzību. Kristus miesa tiek lauzta un pa gabaliņam pasniegta Svētajā vakarēdienā, lai mēs to atkal savestu kopā draudzes kopībā. Kopībā mazās lietas top stipras.

 

Atsvaidzināsim ikdienas lūgšanu praksi mājās, ģimenes lokā. Lai tad, kad gavēnis noslēgsies un mēs priecīgi gaidīsim Augšāmcelšanās svētkus, kopīga ikdienas lūgšana jau būtu kļuvusi par ģimenes tradīciju.

 

Tālāk Dieva vārda lasīšana, studēšana un apcere. Tas ir svarīgākais veids, kā iepazīt Dievu tā, lai lūgšanās varētu ar viņu veidot tuvas, paresonīgas attiecības. Tas ir aizraujošs un atklājumiem bagāts ceļš. Lai cik daudz mēs nebūtu Bībeli lasījuši, tā arvien spēj pārsteigt un pavērt kaut ko jaunu. Kad Dieva vārds saskaras ar mūsu dzīvi, tā iegūst citu dimensiju un atklājas jaunās nozīmēs. Tur piedzīvojam, ka varam būt kā nenogalināmie nabagi, kam tomēr pieder viss. Bībeles lasīšanai ir daudz metožu, veidu un palīglīdzekļu sākot no ikdienas lasīšanas plāna, līdz Lectio Divina jeb dievišķajai lasīšanai un rekolekcijām jeb retrītiem. Lielais gavēnis ir labvēlīgākais laiks, lai atrastu un praktizētu savējo.

 

Šajās dienās mūsu tauta ir iedegusies gatavībā palīdzēt Ukrainas tautai – ziedot naudu, dāvināt vajadzīgākās lietas un pat uzņemt bēgļus. Tādu motivāciju, tādu pacēlumu un arī vienotību neesam piedzīvojuši kopš atmodas laikiem. Un mēs jūtam, ka tajā paši kļūstam labāki. Mūsu dzīve iegūst jaunu elpu. Kalpošana tuvākajam atdzīvina un svētdara. Tā tas ir ne tikai lielu notikumu vai satricinājumu laikā. Klaivs Steiplzs Lūiss mudina palūkoties uz līdzcilvēkiem un ieraudzīt, ka līdzās Vissvētākajam sakramentam pati svētākā lieta ir tavs tuvākais, jo viņā mājo Kristus atspulgs. Kalpošana līdzcilvēkiem sākas ar aizlūgšanām un turpinās, piemēram, ar ziedošanu un ar anonīmu palīdzību lielākajās vajadzībās. Tās ir labākās ir zāles pret acu kārību, miesas kārību un dzīves lepnību, kura ir visa ērtā pamiruma māte. Tur kur tavs dziļākais prieks sastopas ar pasaules lielākajām vajadzībām, mājo tavas dzīves aicinājums.

 

Jēzus teica saviem mācekļiem: Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Jūs būsiet mani liecinieki līdz pat pasaules galam. Mēģināsim katrs to pa īstam aptvert – es drīkstu būt Kunga Jēzus kristus liecinieks un vēstnieks! Viņa labā vēsts, kas cilvēku aizved mūžīgajā dzīvībā, var izskanēt manā balsī! Viņš  man tik ļoti uzticas, ka ir gatavs cilvēkiem atklāties manā veidolā un manā dzīvē! No tāda pagodinājuma pat elpa aizraujas un sirds notrīs. Liekas absurdi un nejēdzīgi, ka mēs pret to varētu būt nevērīgi, laiski, neieinteresēti, taču diemžēl pārāk bieži tas tieši tā ir. Lielais gavēnis ir piemērotākais laiks, lai atklātu un izkoptu sevī Kristus liecinieku, kurš apliecina viņu ar vārdiem un ar dzīvi.

 

Atgriešanās no grēkiem / dievkalpojums un lūgšana / Dieva vārds un sakramenti / kalpošana tuvākajam / un Kunga Kristus apliecināšana – piecas lietas kā pieci akmeņi Dāvida lingā, ar kuru viņš izgāja pret Goliātu. Uz milzīgā filistieša lamām un draudiem Dāvids atbildēja: “Tu nāc pret mani ar zobenu, šķēpu un pīķi, bet es nāku pret tevi ar Dieva, vārdu, jo tu viņu esi izaicinājis.” Un Goliāts krita uz savas lāstu pilnās mutes zemē beigts. Cik piemērots vārds šim laikam.

 

Kristus mīļotie, šīs septiņas nedēļas līdz Lieldienām ir īpašs Dieva labvēlības laiks nebūt tādiem, kas velti saņēmuši Dieva žēlastību. Laiks, kad izrausties no ērtās mērenības dīvāna un kļūt vairāk tādiem kā apustulis Pāvils un viņa darba biedri. Svētā vakarēdiena liturģijā mācītājs dzied: “Paceliet savas sirdis!” un draudze atbild: “Mēs tās paceļam uz To Kungu!” Šis ir labvēlīgākais laiks, kad nevis tikai ar balsi, bet īstenībā, garā un patiesībā pacelt savas sirdis uz Kungu. Un tad varam būt droši, ka viņš pacels mūsējās tajā brīdī, kad tas būs visvairāk vajadzīgs. Slava Ukrainai! Pateicība Dievam!

 

Kara septītā diena. Pelnu diena. Ukrainas pilsētās ir tik daudz pelnu. Pieminēsim tos, saņemot šodien pelnu zīmi uz pieres. Kādreiz mūsu baznīcā Pelnu dienā turēja Lielo lūdzamo dienu. Neiesim šovakar pie miera, kamēr nebūsim dedzīgi un no sirds aizlūguši par Ukrainas tautu, cilvēkiem. Šodien ir pelnu diena un varbūt tavā draudzē vai tuvējā baznīcā vēl šovakar ir dievkalpojums? Aizej šovakar! Daudzas baznīcas, Kā Saulkrastos un Skultē būs vaļā no rīta līdz vakaram. Dievkalpojumi -

 

17:00 – Strenčos

18:00 – Vecajā Ģertrūdes, Jēzus un Lutera draudzēs Rīgā, Baltezerā, Ikšķilē un Valkā

18:30 – Rīgas sv. Jāņa

19:00 – Jaunajā Ģertrūdes draudzē Rīgā, Lielvārdē, Slokā, Baldonē

19:15 – Ogrē

 

Ar Pelnu dienu sākas Lielais gavēnis. Tas nozīmē, ka četrdesmit dienas līdz mūsu Kunga Augšāmcelšanās svētkiem mēs ar apņēmību un iekšēju disciplīnu tieksimies darīt to, ko dziedam dievgalda liturģijā: “Mēs savas sirdis paceļam uz Kungu!” Cilvēks parati cenšas izveidot sev komforta zonu. Tā var nebūt smalki labiekārtota vide, bet tāda, kurā var eksistēt bez lieliem izaicinājumiem un satricinājumiem. Kur nav jātērē daudz enerģijas. Tāda vide, kur nav nepieciešama izcilība. Tur ir labi tāpat. Taču slavenajai progresīvā roka grupai Pink Floyd ir dziesma “Comfortably Numb” jeb “Komfortabli pamiris”. Cilvēks bez izaicinājumiem, bez vajadzības sasprindzināt spēkus, bez dzinuļa uz izcilību pamazām tāds kļūst – komfortabli pamiris. Nereti tādi esam savā garīgajā dzīvē. Ja tā, tad Lielais gavēnis ir priekš mums. Gavēņa laika lūgšanu un atsacīšanās vingrinājumu mērķis ir pacelt sirdi pāri ērti notirpušajai ikdienai.

 

Pelnu zīme uz pieres iezīmē virzienu: “Piemini cilvēk, ka esi pīšļi un pīšļos tu atgriezīsies”.  Karš un nāves dzīres Ukrainā ir mūs satricinājušas. Cilvēki tur nespēja noticēt, ka ar viņiem tā varētu notikt, bet notiek. Un tas ir tik tuvu mums, tepat blakus! Tomēr, lai cik tuvu ir Harkova, Kijeva vai kodolkarš, mūsu dzīvības trauslums ir vēl daudz tuvāk. Tas ir pie mums ikdienas līdz mūža galam. Pelnu dienas vārdi par pīšļiem grib atgādināt, ka nejauši vai likumsakarīgi, bet mēs katrā nākamajā brīdī varam nomirt un stāties Radītāja priekšā. To zinot, ir gudri būt gatavībā un dzīvot modrībā. Dzīvot stratēģiski, apzinoties, ka varbūt laika nemaz tik daudz vairs nav.

 

Lielais gavēnis ir gada desmitā tiesa, kas pienākas Dievam un kuru vajag mēģināt nodzīvot saskaņā ar saviem augstākajiem kristīgajiem ideāliem. Tiekties pēc garīgas izcilības. Iztēloties, kāda varētu būt mana ideālā svētdzīve un mēģināt tādu dzīvot. Veidot tik tuvas un personīgas attiecības ar Dievu, cik vien spējam. Ar ko sākt? Ar tīrīšanas darbiem. Ar rūpīgu un godīgu sirdsapziņas izmeklēšanu, savas ēnas puses apzināšanos, nožēlu, grēksūdzi un atgriešanos. Dzīves izlabošanu. Stingrie ierobežojumi ir atcelti. Vairs nav šķēršļu un nav attaisnojuma nepiedalīties svētdienas dievkalpojumos. Atjaunosim sevī šo ieradumu. 

 

Tālāk - disciplīna. Kādai vajadzētu būt manas garīgās dzīves ikdienai? Cik daudz laika un kurās dienas stundās es turu dienišķās lūgšanas, lasu Rakstus un labas, garīgas grāmatas? Klausos garīgu mūziku? Ja neesam to darījuši, tad gavēņa laikā sakņosim sevī šo ieradumu! Divdesmit minūtes katru dienu ir labāk, nekā trīs stundas reizi nedēļā. Visbeidzot, domāsim par ticības darbiem. Kā es šodien varu kalpot Kungam un viņa draudzei? Ko labu es šodien varu izdarīt savam tuvākajam?

 

Tās ir garīgas dzīves dabiskās sastāvdaļas – grēksūdze, atgriešanās, draudze, personīgā lūgšanu dzīve un kalpošana. Kā pieci akmeņi Dāvida lingā pret Goliātu. Taču šis laiks no mums prasa vēl kaut ko specifisku. Daudzus uztrauc jautājums, ko tad, ja arī pie mums atnāks karš? Arī uz to atbild pelnu dienas zīme – sagatavoties, cik vien labi spējam. Viss iepriekš teiktais jau pieder pie gatavošanās, jo dara mūs garīgi stiprākus. Taču vajadzētu arī domāt par miesas spēku nostiprināšanu, par fiziskās formas uzlabošanu, par izdzīvošanas iemaņu attīstīšanu skarbos apstākļos. Par attiecību un sadarbības stiprināšanu ar ģimenes locekļiem, kaimiņiem, draugiem un līdzpilsoņiem.

 

Par līdzpilsoņiem te ir kas īpašs piebilstams. Lai Dievs pasargā, ka Ukrainas kara dēļ vēršamies pret saviem krievu līdzcilvēkiem tāpēc, ka viņi ir krievi. Ja kādam šķiet, ka visi krievi ir vainīgi, tad atcerēsimies kaut vai Borisu Ņemcovu vai Alekseju Navaļniju, kas ar dzīvību un brīvību maksāja par pretošanos tam, kas izraisīja Ukrainas traģēdiju. Pagātnē karus izraisīja imperiālisms, fašisms, staļinisms. Karu Ukrinā izraisīja putinisms. Tāpat kā brīvības ideja, tā arī putinisms ir sastopams gan krievu, gan latviešu valodā. Pat angļu un vācu valodā. Šī gada Lielā gavēņa prāta higiēnas un apziņas attīrīšanas mērķis varētu būt atbrīvošanās no putinisma paliekām, ja tādas noslēpušās kādā apziņas stūrī. Kad svētajā kristībā cilvēks tiek savienots ar Kristu un ar viņa baznīcu, viņš saka apmēram tā: Es atsakos no velna un viņa eņģeļiem, un no visiem viņa tumsības darbiem kas saceļas pret Dievu. Ar tādu atsacīšanos cilvēks var tikt kristīts un uzņemts svēto sadraudzē. Ukrainas spēks ienaidnieka priekšā ir tas, ka viņi ir stipra, vienota nācija. Latvijā mums tādas vēl nav. Ir latvieši, krievi un citu tautību cilvēki, kuri ir iemācījušies dzīvot līdzās samierinātā dažādībā, taču ar to nepietiek, lai pretotos nopietniem apdraudējumiem. Lai mums varētu būt vienota un stipra Latvijas nācijas sadraudze, mēs nevarēsim izvairīties no tā, ka ikvienam vajadzēs, lai arī kādā valodā, bet no sirds pateikt – Es atsakos no putinisma ideoloģijas un varas darbiem, kas saceļas pret Dievu un noziedzas pret cilvēkiem! Tā nav vienīgā ideoloģija, kas posta mūsu kopību, taču šobrīd ir iznākusi priekšplānā. Ir naivi daudzināt kā Runcim Leopoldam – zēni dzīvosim mierā! Ir jāpadzen šķelšanos un karu radītājs gars. Uzvaru Tev, erceņģeli Mihaēl, sātana satriecēj – cīnies par mums!