Kristus ir augšāmcēlies! Kā daudzi no mums dzirdēja savā kristību dienā – par Tevi cietis, miris un augšāmcēlies! Lieldienu rītā divas uzticīgas sievietes devās uz kapu, lai apkoptu Jēzus mirušās miesas un raizējās par lielo akmeni kas bija aizvelts priekšā. Šogad svētku līksmību arī aizšķērso tāds kā akmens. Lielākā daļa no mums Kristus augšāmcelšanos svin attālināti. Daudz kur pasaulē sērgas dēļ dievnamu durvis vispār ir slēgtas. Kāda vairs Šengenas zona? Dažviet cilvēki bez atļaujas nedrīkst iziet no mājām vai atrasties tālāk par simt metriem no dzīvesvietas. Un neviens droši nezina, kad tas beigsies.

Varbūt jūtamies līdzīgi mācekļiem, kuri pašas pirmās Lieldienas arī sagaidīja aiz durvīm, kas drošības pēc bija slēgtas. Varbūt jūtamies līdzīgi sievām, kuras gāja rūpju pilnas, vēl nezinot par dzīvības uzvaru, necerot uz eņģeli baltās drēbēs, kurš novels akmeni, par kuras viņas tā raizējās.

Cilvēkus visā pasaulē nospiež raizes un neziņa? Vai mūsu valsts ir izvēlējusies pareizo ceļu? Vai šis viss nav globāla sazvērestība? Vai mēs dzīvosim vai mirsim? Un, ja Dievs gribēs un dzīvosim – tad kā? Mana mūža laikā nekad neesam varējuši tik dziļi sajust sevi to sieviešu vietā, kuras Lieldienu rītam tuvojās pilnas apdraudējuma nojausmu. Vienā mirklī visa dzīve bija sagriezusies otrādi.

Kas pirms 24 stundām likās uzvaras pilna ieiešana galvaspilsētā, kas šķita neapšaubāms apstiprinājums viņu izvēlētajam ceļam piepeši bija izgaisis. Uzvaras gājiens bija atdūries kapa bedrē.

Pagājušajās Lieldienās, mēs varējām tikai apcerēt, kā jutās Jēzus mācekļi, kad vienā mirklī viss, uz ko viņi paļāvās, viss kas likās tik stabils, lai tajā balstītu savu nākotni, apvērsās pilnīgi pretēji. Kas pirms gada bija vingrinājums iztēles kontemplācijā par mācekļu piedzīvoto, tas šajās Lieldienās kļūst par pašu pieredzi.

Taču mums ir priekšrocības. Mēs ejam jau iemītās pēdās. Veselības jautājumos varam mācīties no sasniegumiem un kļūdām tajās valstīs, kuras pandēmija sasniedza dažas nedēļas agrāk. Cilvēcisku izdzīvošanas pieredzi varam mācīties no Kristus mācekļiem un Lieldienu rīta sievām. Kā tas notika, ka viņi no izbiedētiem, izklīdinātiem cilvēkiem kļuva par spēku, kas uzcēla jaunu, labāku pasauli? Tādas zināšanas mums noderētu.

Viņi piedzīvoja, ka dzīve spēji mainās, taču ne tikai no labklājības uz katastrofu, bet tikpat fundamentāli arī no nāves uz Augšāmcelšanos. Ļoti spilgti tas izskan slavenajā baptistu mācītāja S.M. Lokridža sprediķī, no kura jums nolasīšu nelielu fragmentu:

- "Ir piektdiena. Jūda nodod. Mācekļi skrien kā aitas bez gana, Marija raud, Pēteris aizliedz. Bet nāk svētdiena!

- Ir piektdiena. Pilāts cīnās, Sinedrijs kaļ sazvērestības, pūlis zākā, un viņi pat nezina, ka svētdiena nāk!

- Ir piektdiena. Romieši sit manu Jēzu, tērpj viņu purpurā, kronē ar ērkšķiem, un farizeji līksmo, ka viņu plāns ir sasniegts. Bet viņi nezina – ir tikai piektdiena. Svētdiena nāk!

-Ir piektdiena. Karavīri naglo manas Pestītāja rokas pie krusta, viņi naglo mana glābēja kājas pie krusta, un tad tie viņu paceļ blakus noziedzniekiem. Bet ļaujiet man jums ko pateikt – nāk svētdiena!

- Ir piektdiena Viņš karājas pie krusta, jūt, ka viņu atstāj Tēvs, paliek viens un mirst, vai viņu neviens nevar izglābt? Ir piektdiena, bet svētdiena nāk.

- Ir piektdiena. Zeme trīc. Debesis kļūst tumšas, mans ķēniņš atdod savu garu. Bet svētdiena nāk.

- Ir piektdiena. Pasaule uzvar. Cilvēki grēko. Un ļaunums ņirdz. Cerība ir zaudēta. Nāve ir uzvarējusi. Grēks ir ņēmis savu tiesu un sātans tikai smejas. Bet nāk svētdiena.

- Ir piektdiena. Jēzus ir apbedīts, karavīri stāv sardzē, un vietā tiek ievelts akmens.
Bet tā ir piektdiena. Ir tikai piektdiena – svētdiena nāk!"

Ko mācītājs ar to gribēja teikt? Kas ir ar to svētdienu, kura nāk? Tradicionāli svētdiena ir pirmā nedēļas diena. Ar to mūsu senči vēlējās sev atgādināt, ar ko sākās jauns laikmets. Cauri visiem komunistu laikiem krievu valodā radio skanēja: "Внимание, товарищи! Говорит Москва! Сегодня воскресение, 12 апреля." ("Uzmanību, biedri! Runā Maskava! Šodien ir svētdiena, 12. aprīlis) Воскресение – Augšāmcelšanās.

Ar savu nāvi Kristus satrieca nāvi. Mūsu un ikkatru nāvi. Ar savu augšāmcelšanos viņš svinēja uzvaru pār visiem ļaunajiem pretspēkiem un viņu plāniem. No svētdienas atskatoties uz piektdienu, var izsaukties kā apustulis Pāvils: "Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? Pāvils kādā vietā pavisam pārsteidz. Viņš raksta: "Es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ!" Būtu grūti iedomāties, ka budistam vai musulmanim ienāktu prātā teikt: "Es nekaunos Budas vai Muhameda mācības dēļ." Kādēļ lai viņi kaunētos? 

Taču krusts bija domāts, lai apkaunotu. To rezervēja zemākajiem, nicinātākajiem noziedzniekiem. Saudzējot mūsu jūtas, Jēzu pie krusta attēlo ar apsēju ap gurniem, taču parasti notiesāto sita krustā kailu. Golgātu bieži glezno kā virsotni pret debesīm, no kuras paveras plašs skats. Taču tā būtu pat zināma greznība, kas atļautu zināmu privātumu. Taču Golgāta atradās pie paša pilsētas mūra, blakus vārtiem, kur svētku laikā garām staigāja tūkstošiem cilvēku, zaimodami un uzjautrinādamies par tavām mokām. Krustam vajadzēja iemiesot katras ciešanas un pazemojumu, kādu vien cilvēks var piedzīvot. Taču tā ir piektdiena. Svētdiena nāk!

Vai mūs nomāc krīze un ārkārtas stāvoklis? Apnikums un spriedze izolācijā? Gaidāmais ekonomikas pagrimums un izredzes nogrimt nabadzībā? Aizdomas ka viss netiek darīts pareizi politiski un garīgi? Ka slepeni spēki ir sazvērējušies? Vai biedē tas, ka pat veselīgam cilvēkam iespēja saslimt un nomirt piepeši ir tik nereāli reāla? Jā, tā ir piektdiena. Un ne tikai ārkārtas stāvokļa, bet arī parastā laikā sāp zaudējumi un sūrst dziļi aizvainojumi. Tas pieder piektdienai. Taču ļaujiet man jums ko teikt – nāk svētdiena, augšāmcelšanās diena.

Tajā rītā Kristus iznāca no kapa dzīvs. Nodevība, pazemojumi un sāpes bija aiz muguras. Priekšā – nebeidzama dzīvība kopā ar Dievu. Ienaidniekiem neaizsniedzams, Kristus pulcina ap sevi savus draugus, iedvesmojot viņus drosmei un darbībai. Jā, tas Augšāmcelšanās svētkos ir pats skaistākais. Kristus ne tikai izbauda uzvaru pats. Viņš aicina mūs tajā ar viņu dalīties. Lai arī mūsu dzīvi piepildītu viņa Augšāmcelšanās prieks, spēks un miers.

Paceļot Jēzu pie krusta tādā vietā, kur katrs to var redzēt, viņa ienaidnieki neiedomājās, ka piepilda senu vēstījumu un arī Jēzus paša vārdus. 1440 gadus pirms Golgātas Mozus tuksnesī pacēla kārts galā bronzas čūsku. Tautu bija piemeklējis indīgu čūsku uzbrukums. Kurš tika sadzelts, tam bija jāskatās uz šo čūsku. Tad tas nenomira. Kad viņa laiks bija tuvu, Jēzus mācekļiem teica par sevi: "Kā Mozus paaugstināja čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai katram, kas viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība."

Tam ir dziļš, reliģisks skaidrojums. Dieva likums ir kā čūska, kura dzelonis ir nāve. Kas to mīda kājām, tam jāmirst. Un mēs esam to darījuši. Katrs mēs savu reizi esam samīdījuši Dieva likumus – tīši vai netīši, apzināti un neapzināti. Inde ir ienākusi mūsos un mums jāmirst – laikā un mūžībā. Taču Dieva beznosacījumu mīlestības dēļ Vārds tapa miesa, Dievs tapa cilvēks un mūsu vietā nodzīvoja nevainojamu, Dieva likumiem pilnīgi paklausīgu dzīvi. Bez nopelna, aiz tīras žēlastības viņš tam, kurš viņam tic, savu svēto dzīvi uzdāvina kā drēbes, kurās ietērpties, kad jāstājas Dieva priekšā. Jēzū nebija indes, bet viņš uzsūca sevī mūsējo. Viņam nebija jāmirst, bet viņš nomira – ne savu, bet mūsu nāvi. Izģērbts kails, kaunam pakļauts, pielīdzināts laupītājiem, Kristus sāpēs izdzīvoja mūsu mūžības likteni, lai tie, kas ticībā raugās uz krustā paaugstināto Dieva Dēlu, dzīvotu mūžīgi un dalītos ar viņu augšāmcelšanās priekā.

Vēstījums ir daudzslāņains. Tam ir arī sava ikdienai domāta psiholoģiskā nozīme. Jo arī ikdienā mūs moka tādas kā indīgas čūskas. Bailes, neziņa, briesmu sajūta, ļaunas nākotnes nojausmas. Kā lai tās uzveic? Britu filozofs Alfrēds Vaitheds teica, ka mēs attīstām domas, lai tās varētu mirt mūsu vietā. Mēs varam domas sūtīt dažādos nākotnes scenārijos kā avataru datorspēlē un skatīties, kur tas izdzīvo un kur aiziet bojā. Lai tad paši ietu pa izdzīvošanas ceļu. Kā Mozus izveidoja čūsku no bronzas, tā mēs domās varam nākotnei, kura mūs biedē, izveidot attēlu, nolikt to sev priekšā un ilgi uz to raudzīties – nevis, lai kristu izmisumā, bet lai sagatavotos un iegūtu dvēseles stāvokli, kurā nākotnes čūska pārstāj mocīt. Tad mēs nemirsim.

Ir daudz labāk un cerīgāk raudzīties nevis vienkārši uz priekšu, bet uz paaugstināto Dieva Dēlu. Vērot, kā viņš piektdienu dara par svētdienu un apzināties, ka esmu aicināts šajā uzvarā būt ar viņu. Kopā ar uzvarētāju paši uzvarēsim.

Kā lai svinam Lieldienas šajā ārkārtas laikā? Kā lai dzīvojam? Labs padoms būtu – mērķēt uz paradīzi un pievērsties šodienai. Paturēt dvēseles acis pievērstas augšāmceltajam Kristum un darīt to, kas jādara šodien. To, kas padara stiprāku, gudrāku, prasmīgāku un izdzīvot spējīgāku.

Lieldienu rītā tās divas sievietes par sevi atklāja kaut ko svarīgu. Atklāsim to par sevi arī mēs! Viņas bija parasti cilvēki, taču bija staigājušas kopā ar Jēzu. Tumsa bija liela, šķēršļi nepārvarami un pretspēks varens, taču izrādījās, ka viņās pietiek spēka, drosmes un apņēmības, lai sasniegtu mērķi. Un, kad viņas tā gāja, pat eņģeļi ieradās palīgā un novēla akmeni, par kuru viņas raizējās. Taču eņģeļi spožās drānās neparādās katru dienu. Dievs vairāk darbojas caur cilvēkiem. Mēs katrs varam būt drusku eņģeļi cits citam, noveļot kādus akmeņus un atvieglojot raizes. Šajā laikā medicīnas darbinieki ir tādi eņģeļi. Analīžu ņemšanas punktos medicīnas māsiņas ir tērpušās viscaur baltā. Un ne tikai mediķiem mēs esam pateicīgi. Neskaitāmi cilvēki strādā citu labā – aptiekāri, sociālie darbinieki, garīdznieki, pārdevēji, šoferi, montieri, televīzijas un radio darbinieki, valsts amatpersonas, atkritumu savācēji un daudzi citi – lai dzīve turpinātos, līdz sērgas akmens būs novelts. Mēs jums esam ļoti, ļoti pateicīgi, paturam jūs lūgšanās – un meklējam katrs savu eņģeļa iespēju, lai ar to, ko darām vai nedarām, noveltu kādu akmeni dzīvībai no ceļa.

1927. gadā, Meksikā, baznīcas vajāšanas laikos, bez izmeklēšanas un tiesas tika nošauts nepatiesi apsūdzēts priesteris, svētīgais Migels Pro. Viņa pēdējā vēlēšanās bija nomesties ceļos lūgšanai. Viņš neļāva sev aizsiet acis. Skatoties acīs šāvēju nodaļai, viņš teica: "Lai Dievs apžēlojas par jums! Lai Dievs jūs svētī! Kungs, Tu zini, ka es esmu nevainīgs. No visas sirds es piedodu saviem ienaidniekiem." Un pirms atskanēja pavēle šaut, viņš pacēla rokas, ar savu ķermeni izveidojot krusta zīmi, un sauca: "Lai dzīvo karalis Kristus!" Tas bija izaicinājums visām netaisnajām varām. Jūs domājat, ka jūsu šautenes mūs nobiedēs? Dieva mīlestība ir stiprāka par visām pasaules varām.

Ar savu augšāmcelšanos Kristus padarīja krustu no iebiedēšanas un apkaunojuma rīka par apliecinājuma un uzvaras simbolu. Šajā īpašajā laikā arī mēs, skatoties acīs saviem apdraudējumiem un izaicinājumiem, varam pacelt rokas, no sevis pašiem izveidojot krusta zīmi, un sacīt: "Lai dzīvo karalis Kristus!" Kristieši zina, ka mīlestība, ko Dievs ir atklājis, mūsu labad uzmodinot Kristu no nāves, ir stiprāka par visu, kas varētu tikt mests mums sejā. Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Ir svētdiena!

lasīt tālāk

Jēzum iejājot Jeruzalemē, Cilvēki izklāja viņa priekšā savas drēbes. Un viņi taču bija sanākuši uz svētkiem, tātad klāja zemē svētku drānas! Oskara balvas pasniegšanā vai kādā līdzīgā pasākumā tepat Latvijā milzu uzmanību piesaista tas, kāda kleita kurai zvaigznei mugurā. Kurš vien var atļauties, cenšas apģērbā izpaust savu gaumi, temperamentu un vērtības. Ar apģērbu lepojas un no apģērba kaunas. Savā ziņā apģērbā pat izpaužas mūsu būtība. Tas Kristus ienākšanu Jeruzalemē dara ļoti simbolisku. Vai mēs esam gatavi noklāt zemē savu lepnumu un kaunu, temperamentu, gaumi un raksturu, vērtības un pašu būtību, lai Kristus tam visam pāri ienāktu mūsos? Tā ir jūtīga, atkailināta sajūta taču reizē pacilā un aizrauj. Maranata. Nāc, Kungs Jēzu!

lasīt tālāk

"Svētrīts" Noklausīties Latvijas Radio arhīvā

“Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu.” (Mt 3:13) Viens teikums. Pusteikums. Vai kādreiz esam pie tā pakavējušies? Droši vien biežāk esam ar acīm pārskrējuši pāri, steidzoties pie īstajiem notikumi. Taču aiz šī īsā teikuma ir vesela pasaule. Pat vairāk nekā pasaule. Ja šos dažus vārdus lasām uzmanīgi un ar dzīves pieredzes acīm, tie kļūst par logu, pa kuru ieraudzīt Kristus diženumu un debesu Tēva sirdi. 

Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu. Mēs esam lasījuši, kas tur notika. Jānis kristīja Jēzu Jordānas upē. Debesis atvērās. Svētais Gars nolaidās pār Jēzu un balss no debesīm teica: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” Pēc tam Gars aizveda Jēzu tuksnesī, lai viņš tiktu velna kārdināts. Tie mums šķiet īstie notikumi, pie kuriem, lasot, steidzamies. Bet kas notika Galilejā? Kas notika Nācaretē? Par to rakstīts nav gandrīz nekas. Taču mēs no pieredzes zinām, kā cilvēka bērns pieaug no mazuļa par puiku, no puikas par pusaudzi un no pusaudža par jaunieti. Jēzus bija patiess cilvēks. Pazīstot cilvēka dzīvi, mēs varam svētītā iztēlē apcerēt arī Jēzus apslēptos gadus, kuri nav aprakstīti. Savukārt, kontemplējot viņa dzīves cilvēcīgos notikumus, varam meklēt dievišķo jēgu, kas tajos atklāta, jo Jēzus ir arī patiess Dievs.

Kopš pašas dzimšanas Jēzus pildīja kādu misiju. Varētu domāt – kāda tur vēl misija? Zīdainis taču pats neko nespēj. Taču tieši mazuļa nespēkā Jēzus veica uzdevumu, kas mums ir tik svarīgs.  Vēstulē ēbrējiem ir vārdi, kas sniedz lielu mierinājumu: “Mums augstais priesteris nav tāds, kas nevar just līdzi mūsu nespēkam. Viņš, tāpat kā mēs, ir visādi kārdināts.” 

Mans brālis kā zemessardzes bataljona komandieris reiz bija iesaukts mācībās, kur viņam līdzi ar citiem komandieriem lika rakt ierakumus. Virsnieki sāka iebilst, kādēļ viņiem liek rakt, ja viņi labi zina, kādam jābūt ierakumam? Instruktors, kurš bija no ārzemju latviešiem, atbildēja – mazliet mīkstinot viņa vārdus: “Tādēļ, lai jūs, sarkanie komunistu kuces bērni, zinātu, cik tas laika prasa.” Un tiešām, ir liela atšķirība starp zināt, kāds ir pareizs ierakums, un pašam to izrakt, pakļaujoties ārzemniekam, kurš tevi, brīvās Latvijas virsnieku, sauc par komunistu un tavu māti par kuci.

Dievs zina, pēc kādiem principiem mēs darbojamies, jo pats ir mūs radījis. Bet viņš nolēma arī piedzīvot, kā tas ir – uzaugt kā zēnam vienkāršā namā, okupētā zemē, kur svešzemnieki raugās uz tevi kā uz suni, un pat savējo elite viebjas – vai no Nācaretes var nākt kas labs? Dievs vēlējās tevi iepazīt tik dziļi, ka nāca rakt ierakumu kopā ar tevi. Tas, kurš nosprauda ceļu planētām, zvaigznēm un galaktikām, nu mācījās staigāt, turoties pie mēbelēm un vecāku rokām. Tas, kurš radīja atomus un organismus, kazuārus un kvazārus, nu mācījās ēst ar karoti un izgatavot ķeblīti. Mūžīgais Logoss sevi apslēpa tik dziļi cilvēka veidolā, ka viss viņam bija jāmācās no jauna, kā bērnam. “Berešīt barā Elohīm ēt hašamaīm veēt haēres.”  Tas nozīmē: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi”. Tas, kurš to paveica, tagad mācījās to izrunāt ar neveiklu bērna muti. 

Jaunais Jēzus mācījās cilvēcību. Viņš atklāja un iegaumēja, kā cilvēks jūtas vienā vai citā situācijā – kas ievaino un kas dziedina. Savas tautas vidū viņš mācījās pildīt likumus, kurus pats tai caur Mozu bija devis. No aizmūžiem viņš bija viens ar Tēvu un Garu, bet tagad lūgt Dievu viņam varēja būt drusku kā sarunāties ar sevi caur spilvenu vai aizvērtu logu. 

Jaunais Jēzus rādīja cilvēcību. Visu zināšanu avots, pat apslēpts, nav mēms. Jēzus ir arī patiess Dievs. “Tāpat kā mēs, visādi kārdināts - bet bez grēka”, tā par viņu teikts rakstos. Raugoties uz Jēzu,  apkārtējie varēja vērot un mācīties, kā kārdinājumu brīžos izturas patiesa, grēka nenomākta cilvēcība. Zēnu rotaļās viņš piedalījās aizrautīgi, taču nespēlēja netīri, lai uzvarētu par katru cenu. Kā visiem jaunekļiem, viņam patika meitenes un viņu uzmanība, kuru viņš necentās savtīgi izmantot. Jādomā, ka viņš jau apzinājās savu likteni, neplānoja ģimeni un arī nevienai meitenei nedeva cerības. Viņa dabā nebija atbildēt ar dusmām uz dusmām un ar ļaunu uz ļaunu. Ja kāds uz Jēzu apskaitās un teica: “Tu esi muļķis”, varu iedomāties Jēzu pasmaidām un sakām: “Jā, reizēm es esmu rīkojies diezgan muļķīgi.” Droši, ka viņš bija viens no laipnajiem, atklātajiem, jaunajiem vīriešiem, kuru klātbūtnē jūties reizē labi un neveikli – un nokaunies par netīru joku. Tāds, kuram līdzās gribas būt, tam kas tu vari būt.

Te varētu jautāt – kāda jēga no tādas iztēles, ja mēs nezinām, vai bija tieši tā vai citādi? Bet, lasot Rakstus, mēs  notikumus neizbēgami iztēlojamies, un tas, ko iztēlojamies, mēdz būt tālu no realitāes. Atceros, pirms gadiem trīsdesmit es sprediķī runāju par Jēzu, kurš nesa krustu uz golgātu – cēli, stalti, kā varonis, bez neviena vaida vai asaras. Ko gan es toreiz biju iedomājies – ka Jēzum nesāpēja, kad viņu sita? Ka viņam neplūda asinis, kad viņu ievainoja? Ka viņš nejutās salauzts, pazemots un nāves baiļu nomākts? Ka viņš nebija cilvēks kā mēs visi? Aizstājot īstu cilvēku ar teiksmu varoni, mēs zaudējam īstenības izjūtu un neaptveram Jēzus personības dziļumu un rakstura lielumu. Mēs nenovērtējam, ko viņam maksāja būt tam, kas viņš ir. Turpretī, izjūtot mūsu Kunga patieso cilvēcību, mēs ieraudzīsim, ko sevī nes pat īsais pusteikums: “Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu.”

Galileja bija viņa bērnības un jaunības zeme. Nācarete bija viņa mājas. Trīsdesmit gadus Jēzus tur bija mācījies būt cilvēks.  Iziet uz Jardānu viņam nebija kā jaunietiem pēc vidusskolas doties uz galvaspilsētu, baudīt studenta dzīvi un brīvdienās braukt mājās, pie vecākiem. Jēzum tas nozīmēja aiziet, lai 40 dienas gavētu un stātos pretī velnam tuksnesī. Aiziet, lai mirtu pie krusta, apkrautam ar pasaules grēkiem. Izejot pa vārtiem, Jēzus zināja, ka dodas uz nāvi, lai neatgrieztos. Mūsu labad.

Rūpīga un Gara vadīta iztēle palīdz emocionāli tuvoties Jēzus pieredzei, viņam stāvot uz izšķiršanās robežas starp mierīgo dzīvi ģimenē un šaušalīgo cīņu ar velnu, grēku un nāvi. Jēzus taču varēja palikt. Ar šo domu viņam bija jātiek galā. Viņam bija neskaitāmi iemesli palikt. Varam iztēloties Jēzu ieejam darbnīcā un pārlaižot roku amata rīkiem, viņa delnām tik pazīstamiem. Kā viņš apsēdās savā gultā un pēdējo reizi lūkojās pa logu uz ainavu, kas bija mīļa kopš bērnības. Varbūt viņš pabužināja suni, kas ar viņu bija devies pastaigās un tagad vēdināja asti, neko nenojausdams, vai gluži otrādi – nojausdams šķiršanos.

Atvadīties bija sanākuši radi, draugi, kaimiņi. Jēzus spieda tiem roku, ielūkojās acīs, atceroties kopīgās lietas. Lielāko daļu no tiem viņš vairs nekad šādi nesatiks. Nākošajā reizē Nācaretes vīri viņu izdzīs no pilsētas un mēģinās nogrūst no kraujas. Jēzus, piegāja pie savas mātes, atvadoties apskāva viņu un Marija juta, kā sirdī duras Sīmeāna pareģotais zobens. Kad Jēzus izies pa vārtiem, viņa vairs neredzēs savu puisēnu. Ja vēl satiks Jēzu, tad ne vairs kā dēlu, bet kā pasaules Pestītāju. “Sieviete, redzi, tavs dēls!” – jau drīz viņš no krusta norādīs uz Jāni. Tanī brīdī viņa bija pieredzē vienota ar Debesu Tēvu, kurš pirms trīsdesmit gadiem tā pavadīja savu Dēlu pa mūžības vārtiem pasaulē.

Jēzus stāvēja vārtos. Vienā pusē bija viss, kas viņam līdz šim bija nozīmīgs un dārgs. Otrā pusē – pasaule, kura viņu ienīdīs, vajās un nogalinās, taču kura viņam jāizpērk ar savām asinīm. Jēzus varēja palikt. Viņam bija tūkstoš iemeslu palikt. Vai viņam bija kāds iemesls doties? Viņš nāca pasaulē piepildīt Tēva gribu. Nu viņš izgāja pa vārtiem piepildīt Tēva gribu. Doties ceļā uz to, kas patiesībā esi, atnes mierinājumu, drosmi un līdzsvaru, pat ja tas prasa atstāt kaut ko dārga. Kā cilvēkam, kas ar prieku iet un pārdod visu, kas tam ir, lai iegūtu tīrumu, kurā ir apslēpts dārgums. Jēzus aizvēra vārtus aiz sevis. No klusās skaņas nodrebēja elle un iekaucās dēmoni. Tas bija sācies! Un krusts vairs nebija atturams.

Par Romas senatoru Katonu, kurš dzīvoja 200 gadu pirms Jēzus, stāsta, ka viņš katru runu par jebkuru tematu noslēdza ar vārdiem: “Es uzskatu, ka Kartāga ir jānoposta.” Viņam iebilda ietekmīgais senators Korkuls, kurš domāja, ka ārējs ienaidnieks uztur Romas tautu vienotu. Katru savu runu viņš noslēdza ar vārdiem: “Kartāga ir jāsaglabā.” Kopš brīža, kad Jēzus aiz sevis aizvēra vārtus, lai dotos uz Jardānu, viss, ko viņš kādā lieta teica vai darīja, nesa vienu vēsti: “Velna valstība ir jānoposta. Dieva valstība ir jāsaglabā.” Atrauti no tā, nevar pilnībā saprast ne Jēzus vārdus un darbus, ne gavēni, kurš nupat ir iesācies.

Jā, šī ir pirmā svētdiena Lielajā gavēnī. Īpatā kārtā tieši gavēnis mēdz piesaistīt plašākas sabiedrības interesi. Arī neiebaznīciskoti cilvēki tajā atrod kaut ko savu. Piemēram, vegānisms ir stilīgs. Ja cilvēki neēstu gaļu, rastos mazāk siltumnīcas gāzu. Nabadzīgās tautas varētu lētāk iepirkt labību, ja to neizbarotu lopiem. Gavēnī var nomest svaru, pasaudzēt aknas no alkohola un izniekot mazāk laika spēlītēm. Tam visam ir vieta un vērtība. Taču baznīcas gavēņa jēgu nevar saprast atrautībā no Jēzus vēstījuma: “Velna valstība ir jānoposta. Dieva valstība ir jāsaglabā.” Īstā gavēnī viss, ko darām vai nedarām, ir pakārtots šim mērķim.

40 dienās pirms Lieldienām baznīca uzlūko Kunga Jēzus dzīves skaudro pusi. Iedziļinās viņa pārbaudījumos. Gremdējas viņa ciešanu stāstā. Kontemplē viņa nāvi. Gavēņa laika atslēgas vārds ir līdzcietība. Nevis žēlums, bet līdz-cietība. Ciest līdzi Jēzum, kopā ar viņu. Kādēļ Jēzum to vajag un ko tas viņam palīdz? Pat ja nevaram palīdzēt, mēs sēžam mirstoša tuvinieka gultas, lai būtu klāt un lai viņam nebūtu jāmirst vientulībā. Klātbūtne garā un gavēnī no mūsu puses izpauž draudzību. Pat ja Jēzum to nevajag, tad es tik ļoti vēlos, lai Jēzus dzīves patiesība būtu pilnīgi arī manējā, ka, žēlastības iedvesmā, atrodu sevī vēlēšanos viņam sekot tik personīgā vienībā, kāda vien ir iespējama – kad viņa pieredzētais atspoguļojas manā pieredzē. Tur es atrodu savu iepriecinājumu. 

Tur es atrodu savu iepriecinājumu… Kādā reizē Jēzus teica: “Kad gavē, tad nerādi drūmu vaigu, bet sakopies un mazgā savu seju.” Jā, tas bija brīdinājums pret liekulīgu izrādīšanos, bet ir vēl kas vairāk. Gavēnī vingrinātā spēja uzņemties ierobežojumus un atrast tajos iepriecinājumu, ļauj ne tikai paciest izsalkumu, bet panest savu eksistenci. Varbūt to ir grūti iztēloties, taču pati mūsu esamība ir cēlusies no ierobežojumiem. Iedomājieties sarunu, kad kāds saka: “Uzspēlēsim spēli!” Tu atbildi: “Labi, spēlēsim!” Tad viņš saka: “Tu sāc!”  Labi, bet ko – sākt? Kas man jādara? Kamēr es varu darīt jebko, nekas neiznāk. Lai rastos spēle, ir vajadzīgi noteikumi. Iespēju klāsts ir jāierobežo. Un tā tas ir ar visu esamību. Neierobežots ir tikai Dievs un viņš ir viens vienīgs. Cilvēks rodas, dievišķo ierobežojot laikā, telpā, vielā un iespējās.

Arī pieaugšana saistās ar ierobežojumiem un upuri. Nule piedzimis bērns ir tikai bezgalīgs potenciāls. Viņš var būt jebkas, taču vēl nav nekas.  Viņš var kļūt par izcilu svarcēlāju, bet tad nekļūs ne par baletdejotāju, ne par neiroķirurgu. Vienmēr nākas izvēlēties. Lai par kaut ko taptu, viņam no sava potenciāla nākas upurēt lielāko daļu. Jā, gadās, ka bērns pieaug un negrib atlaist bērnību. Tas ir stāsts par Pīteru Penu, par zēnu, kurš negrib pieaugt – un rezultātā kļūst par pazudušo puiku vadoni Nekurzemē. Varbūt šajā pasaku tēlā ir kaut kas romantisks. Pīteram nav nākotnes ar Vendiju, kura ir ar mieru pieaugt un vēlas īstu ģimeni, tomēr viņam vismaz ir feja Skārdulīte. Taču fejas dzīvo Nekurzemē. Reālajā dzīvē tur nekā romantiska nav. Ir infantils, teiksim, gadus 40 vecs, bērns, kuram fejas vietā par draudzeni ir pornogrāfija internetā. Labāk ir pašam izvēlēties savu pieaugšanas upuri, iekāms to uzspiež laiks. Jo izbēgt nav iespējams. Pītera Pena stāstā kapteini Ķeksi vajāja krokodils ar pulksteni vēderā un jau bija dabūjis vienu gabalu – viņa roku. Katram no mums dzenas pakaļ laika krokodils un nokož pa gabalam mācīties spējas, veselības, miesīgā spēka un skaistuma. Labāk ir viņu apsteigt un ierobežot sevi mērķtiecīgi. Upurēt to, kas esi šodien, lai paspētu kļūt par kaut ko īstu, kas vari būt.

Varbūt tas izklausās skumji. Bieži dzirdam vēlējumu nepazaudēt sevī bērnu. Taču Karls Jungs teica, ka, pareizi pieaugot, cilvēks dzīves otrajā pusē no jauna atklāj sevī bērnu, kuru māceklības laikā pameta. Kļūstot par kaut ko īstu, cilvēkam priekšā atveras jauna pasaule ar bezgalīgu potenciālu. Varbūt dzīve lika aizmirst bērnības sapni būt par pasaules apceļotāju. Tā vietā tu kļuvi, par dārznieci vai par automehāniķi. Taču labam  amatniekam apkārt veidojas vesela pasaule. Labs santehniķis vai skolotājs var kļūt par savas kopienas balstu un dvēseli – ja pats mīl cilvēkus un ir dvēselē bagāts. Tā cilvēks var reizē upurēt savu potenciālu un to paturēt.

Pareizi pieaugot, cilvēks no jauna sevī atklāj bērnu, kuru atstāja māceklības laikā.  Varbūt tas ļauj dziļāk izprast, ko mūsu Kungs domāja ar to, ka nav neviena, kurš, kaut ko atstāj Dieva valstības dēļ un nesaņem pretī daudz vairāk – pat mūžīgo dzīvību. Ko Jēzus domāja ar līdzību par cilvēku, kurš pārdodot visu, iegūst tīrumu ar apslēptu bagātību. Un vārdus, ka ka Dieva valstību nedabū tas, kurš  tajā neieiet kā bērniņš. Dievbērnība nenozīmē 40 gadus būt infantilam kristietim. Piedzimt no augšienes drīzāk nozīmē nonākt jaunu iespēju pasaulē, kura atklājas, kad vairāk par visu iemīlam vienu – Kristu. 

Iemīlēt Kristu ir lielākais dārgums arī tādēļ, ka dzīvē tas noder vairāk nekā jebkas cits. Cilvēka esamība izriet no ierobežotības, bet ierobežotība atnes ciešanas. Ierobežotība veselībā un dzīvildzē. Ierobežotība iespējās un līdzekļos. Ierobežotība prātā un pievilcībā. Tas viss sagādā ciešanas. Vai atceraties kā sauca vienu no pirmajiem meksikāņu seriāliem Atmodas laikā? “Bagātie arī raud”! Un tā ir taisnība. Kādēļ baznīcas gadā ir Kristus ciešanu piemiņas laiks? Kādēļ mūsu Kungs cieta? Tādēļ, ka viņš tapa cilvēks un dzīvoja cilvēka dzīvi. Būt nozīmē ciest. Tas ir fakts, par kuru katrs savā reizē pārliecināmies.

Varētu teikt – ja tā, tad labāk lai tādas esamības vispār nav. Ir cilvēki kas tā arī dara.  Viņi cenšas iespītēt tādai esībai, kļūst aizvainoti un ciniski, posta sevi un apkārtni. Galējā izpausmē viņi sarīkojo apšaudi kādā skolā un pēc tam nošaujas. 

Cits ceļš, dzīvības ceļš ir atrast iespēju, kā pieņemt faktu, ka esamība nozīmē arī ciešanas un tās pārspēt.  Mīlestība uz Kristu ir tāda iespēja. Ja kādu mīlam, tad gribam būt tuvu un visā ar viņu dalīties. Bet Dītrihs Bonhēfers teica – tu nevari būt tuvu Jēzum, ja atsakies iet turp, kur viņš ir. Arī pie krusta. Iemīlot Kristu, es spēju pieņemt, ka viņa pieredzētais atspoguļojas arī manā pieredzē. Varbūt žēlastības iedvesmā pat sāku ilgoties, lai viņa dzīve būtu manējā. Piedzīvojot eksistences ierobežojumu skaudrumu, traģēdiju un pat saskaroties ar apzinātu ļaunprātību, es zinu, ka piedalos Kristus dzīvē un eju ceļu, ko gāja viņš.  Tur es atrodu savu iepriecinājumu.

Tādēļ gavējot nerādi sadrūmušu vaigu! Gavēnī mēs sākam ar to, ka panesam nelielu izsalkumu, lai kaut nedaudz dalītos dzīvē ar izsalkušo Kristu. Varbūt pamazām spēsim līdzīgi uztvert arī nabadzību, atraidījumu, pazemojumus, sitienus vai ko nu esamība nesīs. Ja ar Svētās Trīsvienības otro personu tā apgājās manis dēļ un viņš to pieņēma, tad es mīlestībā gribu atdarīt ar to pašu. Tur es atrodu savu iepriecinājumu. 

Mēdz gan teikt, ka sirdij nevar pavēlēt. Traģikomisks likās lugas nosaukums: “Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini!” Kā lai piespiež sevi mīlēt Kristu? Var likties, ka tas pat nav mūsu varā. Taču mēs varam viņu vērot. Meditēt viņu. Pirmkārt tas nozīmē uzmanīgi un ar lūgšanu lasīt un apdomāt viņa vārdus un darbus. Varam mēģināt viņa dzīves notikumus lasīt un izdzīvot tā, it kā paši būtu tur klāt. Kristus vērošana liks uzaugt mīlestības asniem. Atņemot laiku citām nodarbēm lai kontemplētu  Kristus dzīvi, mēs pārdodam neauglīgos tīrumus, lai iegūtu vienīgo, kurā ir apslēpta dzīvības pilnība.

Lielajā gavēnī  nostāsimies blakus Jēzum vārtos starp Galileju un Jardānu. Kas man vēl jātstāj, lai es vairāk ieietu dievbērnības iespēju pasaulē? Kas mani traucē iemīlēt viņu un dalīties ar viņu dzīvē? Kas mani biedē sekot viņa aicinājumam? Ne vienmēr tas būs  kaut kas slikts vai netīrs. Arī pieņemamas un labas lietas var nostāties starp mani un Kristu, starp mani šodien un mani, kas es varu būt. Priekšā ir sešas gavēņa nedēļas, lai kopā ar Jēzu mēģinātu to skaidrāk ieraudzīt un aizvērtu aiz sevis vārtus. Lai Svētais Gars palīdz, ka to klusais klaudziens atbalsojas mūsos: “Tas ir sācies! Velna valstība manī jānoposta. Dieva valstība jāceļ. Es eju ar Kristu būt par to, kas patiesībā esmu. Es vairs negriezīšos atpakaļ.”

Lūgsim: Kungs Dievs, Tu, kas ik gadus skaidro savu Baznīcu četrdesmit dienu gavēnī – dod, ka tas, ko Tavi ļaudis paļāvībā no Tevis gaida, parādās viņu labajos darbos. To lūdzam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību. Āmen.

lasīt tālāk

LR Svētrīts  05.02.20 

Jēzus lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri

 uz otru pusi, kamēr viņš atlaida ļaužu pūli. Ļaudis atlaidis, viņš viens uzkāpa kalnā Dievu lūgt, un, vakaram nākot, viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau vairākus stadijus tālu no krasta; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Ap ceturtās nakts sardzes laiku Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Mācekļi, redzēdami viņu pa jūras virsu staigājam, izbijušies sauca: “Tas ir spoks!” – un kliedza no bailēm. Bet Jēzus tūlīt tos uzrunāja: “Esiet droši, es tas esmu, nebīstieties!” Tad Pēteris viņam sacīja: “Kungs, ja tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.” Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus. Bet, vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca: “Kungs, glāb mani!” Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” Viņi iekāpa laivā, un vējš norima. Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!”     (Mt. 14:22-33)   

Pēteris kaut ko saprata no laivām un vēja.  Varbūt viņam jau bija nelāga nojauta, ka šis nav īstais brīdis doties jūrā. Bet cik reižu nav tā, ka mēs neklausām iekšējiem brīdinājumiem? Neklausām arī saprāta balsij, kas saka, un pieredzei, kas atgādina – ja tu to darīsi, nebūs labi! Bet mēs darām atkal un zinām, ka darīsim vēl. Un te nu tas sākās. Viļņi mētāja laivu kā skaidiņu, pretvējam pūšot. Tumsa un briesmas. Labi, ka viņi bija zvejnieki, ne pirmo reizi uz jūras. Parasti ekskursanti būtu apgāzušies un noslīkuši, bet mācekļiem turēties virs ūdens ļāva no paaudzes paaudzē mantotās jūrniecības prasmes, kurās viņi bija pamatīgi vingrinājušies. 

Ievingrinātas vērtības, kurās iepriekšējās paaudzes ir iekodējušas labāko izdzīvošanas stratēģiju tiešām palīdz nenoslīkt haosa stundā, kad dzīves laivu mētā bīstama stihija. Mūsdienās netrūkst mēģinājumu tradicionālos vēstījumus nojaukt. Jaunā paaudze tiem aizrautīgi pievienojas apņēmībā celt labāku, progresīvāku pasauli. Taču jaunībai vēl nav pieredzes, kura atgādinātu, ka pasaule nav ne vienkārša, ne miermīlīga, ne droša vieta un ka doties tajā bez paaudžu gudrības ir kā neprašam tūristam laisties jūrā. Tik sarežģītu sistēmu kā pasaule vai sabiedrība uzlabot ir ļoti grūti, bet padarīt ļaunāku – pavisam viegli.

Ne reizi vien kāds man ir teicis: “Es neticu Dievam, bet ticu dabai!” Vismaz vienā ziņā dabai tiešām var ticēt – tā cenšas mūs nogalināt visbrutālākajos viedos. Kā tos mācekļus laivā. Ar jauno Ķīnas vīrusu viņa nu mēģina tikt klāt mums. Un galu galā dabai tas izdosies, par to varam būt droši. Bet šajā notikumā Jēzus parāda, ka ir uzticams. Viņš lika mācekļiem doties jūrā un vētras brīdī nāk pie viņiem, kaut arī būtu visu ceļu ar kājām pa ūdens virsu jānoiet. Tikpat droši kā dabas māte visus nogalinās, mēs varam paļauties, ka savus mācekļus Kristus izglābs.

Bet Pēteris tiešām pārsteidz! Jau tāpat laiva ir apdraudēta lielajos viļņos, bet viņš vēl kāpj no tās laukā! Kādēļ? Nu kā – kādēļ? Pēteris gribēja pie Jēzus. Vai tas ir tik nesaprotami? Nē, taču arī nav tik vienkārši. Pēterim būtu vajadzējis tikai mirkli pagaidīt. Jēzus būtu iekāpis laivā un apsēdies blakus – tik ierasti un pazīstami! Viss būtu kā vienmēr un nekas pat nebūtu jādara! Kādēļ doties pie Jēzus tik ekstrēmā veidā – kāpjot taisni tumšā bezdibenī? Pirmajā brīdī gribas teikt – neprātīgs solis! Taču, padomājot nopietnāk nākas atzīt, ka tas bija dziļš solis un ne tikai burtiskā nozīmē.

Ir tāda sena alķīmiķu gudrība: “Tas, kas tev visvairāk vajadzīgs, ir atrodams tur, kur tu vismazāk gribi ielūkoties.” Patiešām – ja viss, ko tu meklē, atrastos vieglajās un pazīstamajās vietās, tu jau sen būtu visu atradis. Pēteris pazina laivu kā savu kabatu. Ne reizi vien viņš bija laivā atradies kopā ar Jēzu. Viņi pat iepazinās laivā. Taču piepeši Pēteris ieraudzīja Jēzu, no kura šķir bezdibenis. Jēzu, pie kura jādodas pāri vai cauri dzelmei. Un māceklim par godu jāsaka – viņš nevilcinājās.

Mēs mēdzam savu pasauli vienkāršot, izvēloties redzēt tikai to, ko gribas redzēt

  

- “Tu esi OK tāds, kāds esi”, saka psihoterapeits.

- “Dievs tevi pieņem tādu, kāds tu esi”, saka mācītājs. 

Taču tad mēs naktī pamostamies ar urdošu nojautu, ka tas nav viss. Un mēs taču nemostamies aukstos sviedros no savas pilnības izjūtas.

Pazīstamais psihologs Džordans Pītersons saka, ka apzināti atstāt savā pasaules ainā aklos punktus ir apmēram tāpat kā nolemt neticēt baltiem mikroautobusiem, kuri tuvojas no kreisās puses. Tā sakot, es visu atzīstu, bet neatzīstu, ka ir tādi autobusi. Tad agri vai vēlu es nokāpšu no ietves tādam priekšā. Atmostoties slimnīcā, es varbūt domāšu – kāda netaisna pasaule! Tā pārbrauca man pāri, un es taču nemaz nebiju vainīgs. Taču varbūt ar mani tā notiek tādēļ, ka es kaut ko nezinu vai atsakos zināt? 

Agri vai vēlu mums nākas saskarties ar visu pasauli. Agri vai vēlu nākas ielūkoties tur, kur visvairāk negribas. Kādēļ, es neesmu labs tēvs vai māte saviem bērniem? Kādēļ esmu naidā ar brāli, atsvešināts no draugiem? Kādēļ tik daudz dzeru, spēlēju spēlītes un internetā daru, ko nevajag? Kādēļ staigāju kreisus ceļus? Kādēļ man nav īsta mērķa dzīvē? Kādēļ mana garīgā dzīve ir tik šļaugana? Kādēļ es ne tuvu neesmu tāds, kādam man vajadzētu būt, un nedaru to, ko varētu un uz ko esmu pat aicināts? Tās ir lietas, kuras negribas redzēt, jo tad jāsajūtas kā Pēterim, kurš izbīstas un zaudē pamatu zem kājām. 

Pētera dziļais, neprātīgais solis sasaucas ar leģendām par Karali Artūru un apaļā galda bruņiniekiem. Kādā brīdī tie saņem aicinājumu meklēt Svēto Grālu. Grāls esot Kunga Jēzus biķeris, no pēdējām vakariņām: “Šīs ir manas jaunās derības asinis, kas tiek izlietas par daudziem.” Tajā pašā kausā Jāzeps no Arimatijas esot savācis Kristus asinis, kad viņš tika noņemts no krusta. Leģenda vēstī – kurš  no tā dzer, tas iegūst nemirstību un mūžīgu jaunību. Kristus vienmēr reprezentē ideālu. Tev jādzer no Grāla, tev jāuzņem sevī Kristus ideāls, lai tas tevi pārveidotu. Taču, kā lai to Grālu atrod? Katrs, kurš ir meklējis pazudušu cilvēku kaut vai tepat Rīgā, pazīst bezpalīdzības sajūtu, apjaušot, ka nezina pat virzienu. Kā lai atrod mazu biķeri veselā karaļvalstī?! Un te bruņinieki rīkojās ļoti simboliski. Viņi devās iekšā mežā – katrs tajā vietā, kur tas viņam šķita vistumšākais. Vistumšākajā biezoknī viņi meklē trauku ar substanci, kura spēj pārveidot.  “Tas, ko tev visvairāk vajag, ir atrodams tur, kur tu vismazāk gribi ielūkoties.” 

Katrs alu nirējs vēlas, lai viņa lukturis būtu uzticams, nevis tāds, kas kritiskā situācijā raustās un dziest. Tādam neviens neuzticētu savu dzīvību. Bet ar tādu, kurš nedziest, var doties nopietnā ekspedīcijā. Tā ir pilnīgi neintuitīva atklāsme, ka tur, kur ir vislielākā tumsa, tev ir arī cerība atrast patiesu gaismu. Jo tas, kas spēj būt tev gaisma pašos tumsas dziļumos, patiešām ir gaisma. Ar to var doties nopietnā dzīvē. Taču to, kāda kura gaisma ir, var pa īstam uzzināt tikai bezdibenī. No turienes tu pa īstam spēj novērtēt Jāņa liecību par Kristu: “Viņš bija patiesā gaisma, kas nāca pasaulē un spīd visiem cilvēkiem.”

Kad esmu godīgi ielūkojies tur, kur nevēlos, un esmu nokāpis savās zemākajās vietās, es spēju novērtēt to, ka saule man joprojām spīd – tādam, kāds esmu. Putni man joprojām dzied, puķes joprojām man smaržo, un varbūt pat svētie kopā ar eņģeļiem debesīs par mani aizlūdz – par tādu, kāds esmu. Nevis tādēļ, ka esmu OK tāds kāds esmu, bet lai sniegtos pēc Kristus substances, kura pārveido.

Varbūt es šajā Pētera piedzīvojumā ielasu pārāk daudz, taču šīs domas ir vērts izdomāt līdz galam. 

Ar soli pāri laivas malai Pēteris sevi kaut kādā mērā padarīja par muļķi. Jau divtūkstoš gadus cilvēki piemin to, kā viņš nobijās un grima. Taču Karls Jungs reiz teica, ka muļķis ir pestītāja priekštecis. Lai kaut ko mācītos, cilvēkam jāatklāj sava nezināšna. Jāriskē padarīt sevi par iesācēju, tātad par muļķi. Padarot sevi no laivošanas eksperta par iesācēju un muļķi jūras staigāšanā, Pēteris paplašināja savu atziņu un ieguva vissvarīgāko mācību, kad no briesmu tumsas dzelmes sauca, nedomājot ne par izteiksmi, ne par daiļrunību, bet ieliekot kliedzienā visu savu dzīvotgribu: “Kungs, glāb mani!” Viņš atklāja citādu Jēzu – nevis ikdienišķo, bet to, pie kura nokļūst cauri dzelmes bezdibenim. To, kuru sasauc ar psalma vārdiem: “No dziļumiem es piesaucu, Kungs, tevi! Tavas ausis lai dzird manas sirds skaļās sāpju nopūtas!" Viņš iepazina no dziļumiem ieraugāmo Jēzu, kura dēļ Sv. Lojolas Ignācijs rakstīja: “Es labāk vēlos tikt uzskatīts par nevērtīgu un muļķi Kristus Jēzus dēļ nekā tikt cienīts kā gudrs un apdomīgs pasaules acīs.”

No šīs vietas jau trauksmainais stāsts virzās mierinājuma gultnē. Jēzus nāk pie mācekļiem ceturtajā nakts sardzē tāpat kā nāk pie mums četros evaņģēlijos. Viņš nāk cauri ūdeņiem tāpat kā pie mums svētās kristības sakramentā. Jēzus ņem mazticīgo Pēteri pie rokas un nogādā drošībā laivā. Tāpat kā viņš vēlas ņemt pie rokas visus savus mazticīgos un nogādāt drošībā - savā baznīcā. Tā ir laba vieta, kur atrasties gan vētrā, gan bezvējā. Jo Jēzus nāk pie saviem mācekļiem, kad viņi ir laivā. Pa jūras viļņiem izkaisītus, katru atsevišķi, pat Jēzum būtu bijis grūti uzlasīt. Trešā gadsimta svētais Kartāgas Kiprians tā arī teica: “Ārpus Baznīcas nav pestīšanas”. Jo baznīca ir vairāk nekā tikai Jēzus laiva. Tā ir Kristus līgava, no kuras caur kristāmtrauka klēpi dzimst bērni Dievam. Baznīca ir ķermenis, kurā Kristus ir iemiesots un dzīvo pasaulē mūsdienās. Ir labi būt baznīcā, garā un patiesībā, jo Jēzus nāk pie savējiem laivā – un mazticīgos no bezdibeņa dzelmes  ieved tās patvērumā.

Taisnība, arī pašu laivu cenšas apdraudēt pretvējš un tumsa. Taču Jāņa evaņģēlijā, kur ir aprakstīts šis pats notikums, mēs lasām, ka 

“Tie gribēja viņu uzņemt laivā, un laiva jau tūdaļ bija pie krasta, kurp tie devās.” Un Mateja evaņģēlija vēstījumā: “Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!”       

Kad Kunga Jēzus mācekļi patiesi vēlas, lai viņu baznīcā būtu klāt dzīvais Kristus un kad tie pielūdz viņu, ticot un apliecinot: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!”, tad nekāds pretvējš nespēj to apdraudēt. Tad baznīca ir pie krasta, kurp dodas. Patiesi, tad tā ir pie pašiem Paradīzes vārtiem.

Lūgsim: Kungs, mūsu Dievs, Tu, kas redzi mūs visās briesmās, kurās sava vājuma dēļ nevaram pastāvēt, mēs lūdzam Tevi: izglāb mūsu dvēseli un miesu, lai visu to, kas mums jāpacieš mūsu grēku dēļ, izturam ar Tavu palīdzību. To lūdzam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību.

lasīt tālāk