“Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu.” (Mt 3:13) Viens teikums. Pusteikums. Vai kādreiz esam pie tā pakavējušies? Droši vien biežāk esam ar acīm pārskrējuši pāri, steidzoties pie īstajiem notikumi. Taču aiz šī īsā teikuma ir vesela pasaule. Pat vairāk nekā pasaule. Ja šos dažus vārdus lasām uzmanīgi un ar dzīves pieredzes acīm, tie kļūst par logu, pa kuru ieraudzīt Kristus diženumu un debesu Tēva sirdi.
Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu. Mēs esam lasījuši, kas tur notika. Jānis kristīja Jēzu Jordānas upē. Debesis atvērās. Svētais Gars nolaidās pār Jēzu un balss no debesīm teica: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” Pēc tam Gars aizveda Jēzu tuksnesī, lai viņš tiktu velna kārdināts. Tie mums šķiet īstie notikumi, pie kuriem, lasot, steidzamies. Bet kas notika Galilejā? Kas notika Nācaretē? Par to rakstīts nav gandrīz nekas. Taču mēs no pieredzes zinām, kā cilvēka bērns pieaug no mazuļa par puiku, no puikas par pusaudzi un no pusaudža par jaunieti. Jēzus bija patiess cilvēks. Pazīstot cilvēka dzīvi, mēs varam svētītā iztēlē apcerēt arī Jēzus apslēptos gadus, kuri nav aprakstīti. Savukārt, kontemplējot viņa dzīves cilvēcīgos notikumus, varam meklēt dievišķo jēgu, kas tajos atklāta, jo Jēzus ir arī patiess Dievs.
Kopš pašas dzimšanas Jēzus pildīja kādu misiju. Varētu domāt – kāda tur vēl misija? Zīdainis taču pats neko nespēj. Taču tieši mazuļa nespēkā Jēzus veica uzdevumu, kas mums ir tik svarīgs. Vēstulē ēbrējiem ir vārdi, kas sniedz lielu mierinājumu: “Mums augstais priesteris nav tāds, kas nevar just līdzi mūsu nespēkam. Viņš, tāpat kā mēs, ir visādi kārdināts.”
Mans brālis kā zemessardzes bataljona komandieris reiz bija iesaukts mācībās, kur viņam līdzi ar citiem komandieriem lika rakt ierakumus. Virsnieki sāka iebilst, kādēļ viņiem liek rakt, ja viņi labi zina, kādam jābūt ierakumam? Instruktors, kurš bija no ārzemju latviešiem, atbildēja – mazliet mīkstinot viņa vārdus: “Tādēļ, lai jūs, sarkanie komunistu kuces bērni, zinātu, cik tas laika prasa.” Un tiešām, ir liela atšķirība starp zināt, kāds ir pareizs ierakums, un pašam to izrakt, pakļaujoties ārzemniekam, kurš tevi, brīvās Latvijas virsnieku, sauc par komunistu un tavu māti par kuci.
Dievs zina, pēc kādiem principiem mēs darbojamies, jo pats ir mūs radījis. Bet viņš nolēma arī piedzīvot, kā tas ir – uzaugt kā zēnam vienkāršā namā, okupētā zemē, kur svešzemnieki raugās uz tevi kā uz suni, un pat savējo elite viebjas – vai no Nācaretes var nākt kas labs? Dievs vēlējās tevi iepazīt tik dziļi, ka nāca rakt ierakumu kopā ar tevi. Tas, kurš nosprauda ceļu planētām, zvaigznēm un galaktikām, nu mācījās staigāt, turoties pie mēbelēm un vecāku rokām. Tas, kurš radīja atomus un organismus, kazuārus un kvazārus, nu mācījās ēst ar karoti un izgatavot ķeblīti. Mūžīgais Logoss sevi apslēpa tik dziļi cilvēka veidolā, ka viss viņam bija jāmācās no jauna, kā bērnam. “Berešīt barā Elohīm ēt hašamaīm veēt haēres.” Tas nozīmē: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi”. Tas, kurš to paveica, tagad mācījās to izrunāt ar neveiklu bērna muti.
Jaunais Jēzus mācījās cilvēcību. Viņš atklāja un iegaumēja, kā cilvēks jūtas vienā vai citā situācijā – kas ievaino un kas dziedina. Savas tautas vidū viņš mācījās pildīt likumus, kurus pats tai caur Mozu bija devis. No aizmūžiem viņš bija viens ar Tēvu un Garu, bet tagad lūgt Dievu viņam varēja būt drusku kā sarunāties ar sevi caur spilvenu vai aizvērtu logu.
Jaunais Jēzus rādīja cilvēcību. Visu zināšanu avots, pat apslēpts, nav mēms. Jēzus ir arī patiess Dievs. “Tāpat kā mēs, visādi kārdināts - bet bez grēka”, tā par viņu teikts rakstos. Raugoties uz Jēzu, apkārtējie varēja vērot un mācīties, kā kārdinājumu brīžos izturas patiesa, grēka nenomākta cilvēcība. Zēnu rotaļās viņš piedalījās aizrautīgi, taču nespēlēja netīri, lai uzvarētu par katru cenu. Kā visiem jaunekļiem, viņam patika meitenes un viņu uzmanība, kuru viņš necentās savtīgi izmantot. Jādomā, ka viņš jau apzinājās savu likteni, neplānoja ģimeni un arī nevienai meitenei nedeva cerības. Viņa dabā nebija atbildēt ar dusmām uz dusmām un ar ļaunu uz ļaunu. Ja kāds uz Jēzu apskaitās un teica: “Tu esi muļķis”, varu iedomāties Jēzu pasmaidām un sakām: “Jā, reizēm es esmu rīkojies diezgan muļķīgi.” Droši, ka viņš bija viens no laipnajiem, atklātajiem, jaunajiem vīriešiem, kuru klātbūtnē jūties reizē labi un neveikli – un nokaunies par netīru joku. Tāds, kuram līdzās gribas būt, tam kas tu vari būt.
Te varētu jautāt – kāda jēga no tādas iztēles, ja mēs nezinām, vai bija tieši tā vai citādi? Bet, lasot Rakstus, mēs notikumus neizbēgami iztēlojamies, un tas, ko iztēlojamies, mēdz būt tālu no realitāes. Atceros, pirms gadiem trīsdesmit es sprediķī runāju par Jēzu, kurš nesa krustu uz golgātu – cēli, stalti, kā varonis, bez neviena vaida vai asaras. Ko gan es toreiz biju iedomājies – ka Jēzum nesāpēja, kad viņu sita? Ka viņam neplūda asinis, kad viņu ievainoja? Ka viņš nejutās salauzts, pazemots un nāves baiļu nomākts? Ka viņš nebija cilvēks kā mēs visi? Aizstājot īstu cilvēku ar teiksmu varoni, mēs zaudējam īstenības izjūtu un neaptveram Jēzus personības dziļumu un rakstura lielumu. Mēs nenovērtējam, ko viņam maksāja būt tam, kas viņš ir. Turpretī, izjūtot mūsu Kunga patieso cilvēcību, mēs ieraudzīsim, ko sevī nes pat īsais pusteikums: “Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu.”
Galileja bija viņa bērnības un jaunības zeme. Nācarete bija viņa mājas. Trīsdesmit gadus Jēzus tur bija mācījies būt cilvēks. Iziet uz Jardānu viņam nebija kā jaunietiem pēc vidusskolas doties uz galvaspilsētu, baudīt studenta dzīvi un brīvdienās braukt mājās, pie vecākiem. Jēzum tas nozīmēja aiziet, lai 40 dienas gavētu un stātos pretī velnam tuksnesī. Aiziet, lai mirtu pie krusta, apkrautam ar pasaules grēkiem. Izejot pa vārtiem, Jēzus zināja, ka dodas uz nāvi, lai neatgrieztos. Mūsu labad.
Rūpīga un Gara vadīta iztēle palīdz emocionāli tuvoties Jēzus pieredzei, viņam stāvot uz izšķiršanās robežas starp mierīgo dzīvi ģimenē un šaušalīgo cīņu ar velnu, grēku un nāvi. Jēzus taču varēja palikt. Ar šo domu viņam bija jātiek galā. Viņam bija neskaitāmi iemesli palikt. Varam iztēloties Jēzu ieejam darbnīcā un pārlaižot roku amata rīkiem, viņa delnām tik pazīstamiem. Kā viņš apsēdās savā gultā un pēdējo reizi lūkojās pa logu uz ainavu, kas bija mīļa kopš bērnības. Varbūt viņš pabužināja suni, kas ar viņu bija devies pastaigās un tagad vēdināja asti, neko nenojausdams, vai gluži otrādi – nojausdams šķiršanos.
Atvadīties bija sanākuši radi, draugi, kaimiņi. Jēzus spieda tiem roku, ielūkojās acīs, atceroties kopīgās lietas. Lielāko daļu no tiem viņš vairs nekad šādi nesatiks. Nākošajā reizē Nācaretes vīri viņu izdzīs no pilsētas un mēģinās nogrūst no kraujas. Jēzus, piegāja pie savas mātes, atvadoties apskāva viņu un Marija juta, kā sirdī duras Sīmeāna pareģotais zobens. Kad Jēzus izies pa vārtiem, viņa vairs neredzēs savu puisēnu. Ja vēl satiks Jēzu, tad ne vairs kā dēlu, bet kā pasaules Pestītāju. “Sieviete, redzi, tavs dēls!” – jau drīz viņš no krusta norādīs uz Jāni. Tanī brīdī viņa bija pieredzē vienota ar Debesu Tēvu, kurš pirms trīsdesmit gadiem tā pavadīja savu Dēlu pa mūžības vārtiem pasaulē.
Jēzus stāvēja vārtos. Vienā pusē bija viss, kas viņam līdz šim bija nozīmīgs un dārgs. Otrā pusē – pasaule, kura viņu ienīdīs, vajās un nogalinās, taču kura viņam jāizpērk ar savām asinīm. Jēzus varēja palikt. Viņam bija tūkstoš iemeslu palikt. Vai viņam bija kāds iemesls doties? Viņš nāca pasaulē piepildīt Tēva gribu. Nu viņš izgāja pa vārtiem piepildīt Tēva gribu. Doties ceļā uz to, kas patiesībā esi, atnes mierinājumu, drosmi un līdzsvaru, pat ja tas prasa atstāt kaut ko dārga. Kā cilvēkam, kas ar prieku iet un pārdod visu, kas tam ir, lai iegūtu tīrumu, kurā ir apslēpts dārgums. Jēzus aizvēra vārtus aiz sevis. No klusās skaņas nodrebēja elle un iekaucās dēmoni. Tas bija sācies! Un krusts vairs nebija atturams.
Par Romas senatoru Katonu, kurš dzīvoja 200 gadu pirms Jēzus, stāsta, ka viņš katru runu par jebkuru tematu noslēdza ar vārdiem: “Es uzskatu, ka Kartāga ir jānoposta.” Viņam iebilda ietekmīgais senators Korkuls, kurš domāja, ka ārējs ienaidnieks uztur Romas tautu vienotu. Katru savu runu viņš noslēdza ar vārdiem: “Kartāga ir jāsaglabā.” Kopš brīža, kad Jēzus aiz sevis aizvēra vārtus, lai dotos uz Jardānu, viss, ko viņš kādā lieta teica vai darīja, nesa vienu vēsti: “Velna valstība ir jānoposta. Dieva valstība ir jāsaglabā.” Atrauti no tā, nevar pilnībā saprast ne Jēzus vārdus un darbus, ne gavēni, kurš nupat ir iesācies.
Jā, šī ir pirmā svētdiena Lielajā gavēnī. Īpatā kārtā tieši gavēnis mēdz piesaistīt plašākas sabiedrības interesi. Arī neiebaznīciskoti cilvēki tajā atrod kaut ko savu. Piemēram, vegānisms ir stilīgs. Ja cilvēki neēstu gaļu, rastos mazāk siltumnīcas gāzu. Nabadzīgās tautas varētu lētāk iepirkt labību, ja to neizbarotu lopiem. Gavēnī var nomest svaru, pasaudzēt aknas no alkohola un izniekot mazāk laika spēlītēm. Tam visam ir vieta un vērtība. Taču baznīcas gavēņa jēgu nevar saprast atrautībā no Jēzus vēstījuma: “Velna valstība ir jānoposta. Dieva valstība ir jāsaglabā.” Īstā gavēnī viss, ko darām vai nedarām, ir pakārtots šim mērķim.
40 dienās pirms Lieldienām baznīca uzlūko Kunga Jēzus dzīves skaudro pusi. Iedziļinās viņa pārbaudījumos. Gremdējas viņa ciešanu stāstā. Kontemplē viņa nāvi. Gavēņa laika atslēgas vārds ir līdzcietība. Nevis žēlums, bet līdz-cietība. Ciest līdzi Jēzum, kopā ar viņu. Kādēļ Jēzum to vajag un ko tas viņam palīdz? Pat ja nevaram palīdzēt, mēs sēžam mirstoša tuvinieka gultas, lai būtu klāt un lai viņam nebūtu jāmirst vientulībā. Klātbūtne garā un gavēnī no mūsu puses izpauž draudzību. Pat ja Jēzum to nevajag, tad es tik ļoti vēlos, lai Jēzus dzīves patiesība būtu pilnīgi arī manējā, ka, žēlastības iedvesmā, atrodu sevī vēlēšanos viņam sekot tik personīgā vienībā, kāda vien ir iespējama – kad viņa pieredzētais atspoguļojas manā pieredzē. Tur es atrodu savu iepriecinājumu.
Tur es atrodu savu iepriecinājumu… Kādā reizē Jēzus teica: “Kad gavē, tad nerādi drūmu vaigu, bet sakopies un mazgā savu seju.” Jā, tas bija brīdinājums pret liekulīgu izrādīšanos, bet ir vēl kas vairāk. Gavēnī vingrinātā spēja uzņemties ierobežojumus un atrast tajos iepriecinājumu, ļauj ne tikai paciest izsalkumu, bet panest savu eksistenci. Varbūt to ir grūti iztēloties, taču pati mūsu esamība ir cēlusies no ierobežojumiem. Iedomājieties sarunu, kad kāds saka: “Uzspēlēsim spēli!” Tu atbildi: “Labi, spēlēsim!” Tad viņš saka: “Tu sāc!” Labi, bet ko – sākt? Kas man jādara? Kamēr es varu darīt jebko, nekas neiznāk. Lai rastos spēle, ir vajadzīgi noteikumi. Iespēju klāsts ir jāierobežo. Un tā tas ir ar visu esamību. Neierobežots ir tikai Dievs un viņš ir viens vienīgs. Cilvēks rodas, dievišķo ierobežojot laikā, telpā, vielā un iespējās.
Arī pieaugšana saistās ar ierobežojumiem un upuri. Nule piedzimis bērns ir tikai bezgalīgs potenciāls. Viņš var būt jebkas, taču vēl nav nekas. Viņš var kļūt par izcilu svarcēlāju, bet tad nekļūs ne par baletdejotāju, ne par neiroķirurgu. Vienmēr nākas izvēlēties. Lai par kaut ko taptu, viņam no sava potenciāla nākas upurēt lielāko daļu. Jā, gadās, ka bērns pieaug un negrib atlaist bērnību. Tas ir stāsts par Pīteru Penu, par zēnu, kurš negrib pieaugt – un rezultātā kļūst par pazudušo puiku vadoni Nekurzemē. Varbūt šajā pasaku tēlā ir kaut kas romantisks. Pīteram nav nākotnes ar Vendiju, kura ir ar mieru pieaugt un vēlas īstu ģimeni, tomēr viņam vismaz ir feja Skārdulīte. Taču fejas dzīvo Nekurzemē. Reālajā dzīvē tur nekā romantiska nav. Ir infantils, teiksim, gadus 40 vecs, bērns, kuram fejas vietā par draudzeni ir pornogrāfija internetā. Labāk ir pašam izvēlēties savu pieaugšanas upuri, iekāms to uzspiež laiks. Jo izbēgt nav iespējams. Pītera Pena stāstā kapteini Ķeksi vajāja krokodils ar pulksteni vēderā un jau bija dabūjis vienu gabalu – viņa roku. Katram no mums dzenas pakaļ laika krokodils un nokož pa gabalam mācīties spējas, veselības, miesīgā spēka un skaistuma. Labāk ir viņu apsteigt un ierobežot sevi mērķtiecīgi. Upurēt to, kas esi šodien, lai paspētu kļūt par kaut ko īstu, kas vari būt.
Varbūt tas izklausās skumji. Bieži dzirdam vēlējumu nepazaudēt sevī bērnu. Taču Karls Jungs teica, ka, pareizi pieaugot, cilvēks dzīves otrajā pusē no jauna atklāj sevī bērnu, kuru māceklības laikā pameta. Kļūstot par kaut ko īstu, cilvēkam priekšā atveras jauna pasaule ar bezgalīgu potenciālu. Varbūt dzīve lika aizmirst bērnības sapni būt par pasaules apceļotāju. Tā vietā tu kļuvi, par dārznieci vai par automehāniķi. Taču labam amatniekam apkārt veidojas vesela pasaule. Labs santehniķis vai skolotājs var kļūt par savas kopienas balstu un dvēseli – ja pats mīl cilvēkus un ir dvēselē bagāts. Tā cilvēks var reizē upurēt savu potenciālu un to paturēt.
Pareizi pieaugot, cilvēks no jauna sevī atklāj bērnu, kuru atstāja māceklības laikā. Varbūt tas ļauj dziļāk izprast, ko mūsu Kungs domāja ar to, ka nav neviena, kurš, kaut ko atstāj Dieva valstības dēļ un nesaņem pretī daudz vairāk – pat mūžīgo dzīvību. Ko Jēzus domāja ar līdzību par cilvēku, kurš pārdodot visu, iegūst tīrumu ar apslēptu bagātību. Un vārdus, ka ka Dieva valstību nedabū tas, kurš tajā neieiet kā bērniņš. Dievbērnība nenozīmē 40 gadus būt infantilam kristietim. Piedzimt no augšienes drīzāk nozīmē nonākt jaunu iespēju pasaulē, kura atklājas, kad vairāk par visu iemīlam vienu – Kristu.
Iemīlēt Kristu ir lielākais dārgums arī tādēļ, ka dzīvē tas noder vairāk nekā jebkas cits. Cilvēka esamība izriet no ierobežotības, bet ierobežotība atnes ciešanas. Ierobežotība veselībā un dzīvildzē. Ierobežotība iespējās un līdzekļos. Ierobežotība prātā un pievilcībā. Tas viss sagādā ciešanas. Vai atceraties kā sauca vienu no pirmajiem meksikāņu seriāliem Atmodas laikā? “Bagātie arī raud”! Un tā ir taisnība. Kādēļ baznīcas gadā ir Kristus ciešanu piemiņas laiks? Kādēļ mūsu Kungs cieta? Tādēļ, ka viņš tapa cilvēks un dzīvoja cilvēka dzīvi. Būt nozīmē ciest. Tas ir fakts, par kuru katrs savā reizē pārliecināmies.
Varētu teikt – ja tā, tad labāk lai tādas esamības vispār nav. Ir cilvēki kas tā arī dara. Viņi cenšas iespītēt tādai esībai, kļūst aizvainoti un ciniski, posta sevi un apkārtni. Galējā izpausmē viņi sarīkojo apšaudi kādā skolā un pēc tam nošaujas.
Cits ceļš, dzīvības ceļš ir atrast iespēju, kā pieņemt faktu, ka esamība nozīmē arī ciešanas un tās pārspēt. Mīlestība uz Kristu ir tāda iespēja. Ja kādu mīlam, tad gribam būt tuvu un visā ar viņu dalīties. Bet Dītrihs Bonhēfers teica – tu nevari būt tuvu Jēzum, ja atsakies iet turp, kur viņš ir. Arī pie krusta. Iemīlot Kristu, es spēju pieņemt, ka viņa pieredzētais atspoguļojas arī manā pieredzē. Varbūt žēlastības iedvesmā pat sāku ilgoties, lai viņa dzīve būtu manējā. Piedzīvojot eksistences ierobežojumu skaudrumu, traģēdiju un pat saskaroties ar apzinātu ļaunprātību, es zinu, ka piedalos Kristus dzīvē un eju ceļu, ko gāja viņš. Tur es atrodu savu iepriecinājumu.
Tādēļ gavējot nerādi sadrūmušu vaigu! Gavēnī mēs sākam ar to, ka panesam nelielu izsalkumu, lai kaut nedaudz dalītos dzīvē ar izsalkušo Kristu. Varbūt pamazām spēsim līdzīgi uztvert arī nabadzību, atraidījumu, pazemojumus, sitienus vai ko nu esamība nesīs. Ja ar Svētās Trīsvienības otro personu tā apgājās manis dēļ un viņš to pieņēma, tad es mīlestībā gribu atdarīt ar to pašu. Tur es atrodu savu iepriecinājumu.
Mēdz gan teikt, ka sirdij nevar pavēlēt. Traģikomisks likās lugas nosaukums: “Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini!” Kā lai piespiež sevi mīlēt Kristu? Var likties, ka tas pat nav mūsu varā. Taču mēs varam viņu vērot. Meditēt viņu. Pirmkārt tas nozīmē uzmanīgi un ar lūgšanu lasīt un apdomāt viņa vārdus un darbus. Varam mēģināt viņa dzīves notikumus lasīt un izdzīvot tā, it kā paši būtu tur klāt. Kristus vērošana liks uzaugt mīlestības asniem. Atņemot laiku citām nodarbēm lai kontemplētu Kristus dzīvi, mēs pārdodam neauglīgos tīrumus, lai iegūtu vienīgo, kurā ir apslēpta dzīvības pilnība.
Lielajā gavēnī nostāsimies blakus Jēzum vārtos starp Galileju un Jardānu. Kas man vēl jātstāj, lai es vairāk ieietu dievbērnības iespēju pasaulē? Kas mani traucē iemīlēt viņu un dalīties ar viņu dzīvē? Kas mani biedē sekot viņa aicinājumam? Ne vienmēr tas būs kaut kas slikts vai netīrs. Arī pieņemamas un labas lietas var nostāties starp mani un Kristu, starp mani šodien un mani, kas es varu būt. Priekšā ir sešas gavēņa nedēļas, lai kopā ar Jēzu mēģinātu to skaidrāk ieraudzīt un aizvērtu aiz sevis vārtus. Lai Svētais Gars palīdz, ka to klusais klaudziens atbalsojas mūsos: “Tas ir sācies! Velna valstība manī jānoposta. Dieva valstība jāceļ. Es eju ar Kristu būt par to, kas patiesībā esmu. Es vairs negriezīšos atpakaļ.”
Lūgsim: Kungs Dievs, Tu, kas ik gadus skaidro savu Baznīcu četrdesmit dienu gavēnī – dod, ka tas, ko Tavi ļaudis paļāvībā no Tevis gaida, parādās viņu labajos darbos. To lūdzam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību. Āmen.
Dārgie tautieši, es jūs sirsnīgi sveicu Latvijas neatkarības atjaunošanas 30. gadadienā! Ticiet vai ne, bet es atceros to dienu! Augstākās padomes deputāti atradās sēžu zālē un ārā liels ļaužu pulks ar radioaparātiem klausījās, kas iekšā notiek. Daudziem rokās bija sarkanbaltsarkanie karogi, bet citiem Padomju Latvijas karogi. Kad atskanēja paziņojums: “Par nobalsojuši 138 Latvijas tautas deputāti, vienam atturoties”, mūsos kā laipna gaisma ielija apziņa, ka tas ir noticis. Daļa deputātu pameta ar nolaistām acīm, bet tie, kas balsoja “par”, plati smaidīja un spieda cits citam roku. Tauta viņus sveica ar gavilēm un viņi atbildēja ar uzvaras žestu. Tas bija laimīga saviļņojuma brīdis. Neviens nezināja, kas tagad būs. Tauta bija sastapusi Lielo Nezināmo. Taču visi bija priecīgi pacilāti, jo cilvēks taču dzīvo ar vēstījumiem un Atmodas laikā mums bija vēstījums par brīvu un nepadomisku Latviju, kurā viss būs citādi. Tas ļāva raudzīties ar gaišu cerību. Īss, bet dziļš bija Daiņa Īvāna vēlējums: “Mana tauta, nu vienreiz tu esi brīva! Tad nu dzīvo un rīkojies kā pienākas brīviem cilvēkiem.” 
