Lk 15:8-10   Vai ir kāda sieviete, kurai pieder desmit drahmas, ja tā vienu pazaudē, vai viņa neiededz lukturi un neizmēž māju, un rūpīgi nemeklē, līdz to atrod? Atradusi to, viņa sasauc draudzenes un kaimiņus un saka: priecājieties līdz ar mani, jo esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi. Es jums saku: tāpat ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu atgriezušos grēcinieku.”

Viena atziņa no šīs līdzības - tev ir kaut kas, ko var pazaudēt! 

Paklausieties vien, kā tas skan – Drahma! Šķiet, tas ir kaut kas noslēpumains, kas cilvēkam var piederēt, bet var arī pazust. To var izdoties atrast, bet var arī neatrast.

Šai sievietei par labu nāk tas, ka viņa pārzina savu īpašumu. Pataustot kabatā, viņa jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Drahmas vairs nav! Tā steidzami jāatrod. Cik daudzi cilvēki dzīvo pat nenojauzdami, ka vajadzētu kaut ko meklēt. Un jo ilgāks laiks kopš zudības paiet, jo mazāk izredžu atrast. 

1965. gada Bībeles tulkojumā rakstīts, ka Kungs Jēzus stāsta līdzību par pazudušo grasi. Jā, drahma ir sudraba monēta, kādu lietoja Jēzus laikā. Bet Jēzus šo līdzību stāsta mums, mūsu laikā. Kas ir mana drahma, kas jāatrod? Kas ir tavējā?

Ja šo jautājumu uzdod baznīcā, tad šķiet, ka ir tikai viena atbilde. Kas man jāatrod? Protams, ka Debesu valstība un mūžīgā dzīvība! Tomēr franciskāņu mūks un garīguma skolotājs Ričards Rors reiz trāpīgi aizrādīja, ka pārāk bieži mēs kristīgo ticību padarām par tādu kā izejas stratēģiju. Ka kristietība, šķiet, noder tikai tam, lai svētīgi aizietu no šīs pasaules. Taču pirms tam mums jānodzīvo vesels mūžs! Kas ir mūsu drahma nevis miršanai, bet dzīvei? Nevis tikai baznīcā, bet tur, kur pavadām lielāku daļu sava laika – mājās, ģimenē, darbavietā, draugu un paziņu lokā, savā pilsētā, valstī, tautā.

Šajā līdzībā ir runa par pazaudēšanu un atrašanu. Tas pats Ričards Rors raksta, ka praktiskajā reliģijā nekas nav svarīgāks, kā atklāt to sevi, kas jāpazaudē, un to sevi, kas jāatrod.

Kas būtu tas sudraba grasis, kas ir jāpazaudē? Vērtība,  no kuras jātiek vaļā? Katrs noteikti varētu nosaukt dažu labu lietu, gan domājot par sabiedrību, gan jo vairāk par sevi pašu. Lai izvēlētos vienu piemēru – varbūt tikai asociatīvi vai poētiski, atcerējos parunu par to, ka runāšana ir sudrabs, klusēšana – zelts.  

Varbūt sudrabs, kurš jāatrod, ir runāt patiesību? Taču bieži vien runāt patiesību ir liela, augsta lieta, ko nespējam pat gribēdami. Tad varbūt sākt ar sudrabu, kas jāpazaudē? Piemēram - beidz runāt lietas, par kurām tu zini, ka tie ir meli? Tas nav gluži tas pats, kas runāt patiesību. Jo bieži vien – ko gan mēs zinām par patiesību? Bet katrs var pārstāt runāt lietas, par  kurām zina, ka tā ir nepatiesība. 

Varētu gan iebilst, vai tad melošanu var salīdzināt ar sudrabu, kas tomēr ir kaut kāda vērtība? Taču cilvēki melošanā tiešām atrod parocīgu vērtību, lietošanas vērtību. Tā ļauj izvairīties no tūlītējām nepatikšanām. Tā īstermiņā ļauj kaut ko sasniegt, kaut ko iegūt. Un vislabāk būtu, ja ar to vēl tiek sveikā cauri. 

Taču ir viena patiesība, kuru varam zināt no pieredzes. Neviens, nekad ne ar ko netiek sveikā cauri. Mēs nevaram ar meliem vērpt un ļodzīt esmes struktūru bezgalīgi. Tā tieksies iztaisnoties un dos atsitienu. Ja ne citādi, tad padarot vāju. Ir lietas, kuras nostiprina tavu veselumu un ir lietas, kuras liek tam sairt. Nepatiesība sairdina no iekšpuses.  To var pat fiziski sajust un par to maksā ar savu miesīgo un psihisko veselību.

Cilvēks, kurš ir sevi ir aizvedis dzīves stāvoklī, kuru spēj uzturēt tikai ar meliem, stāv tumšā, bīstamā vietā, jo tā viņš samaitā dvēseles instrumentu ar kuru uztver pasauli. Pasaule viņam sāk atklāties savērpta un sagrozīta, tādēļ viņš nespēj pieņemt labus lēmumus. Tāds cilvēks ir kā narkotiku reibumā – bīstams sev un citiem. Lūk, runāšanas sudrabs, kas jāpazaudē.

Tas ir garš ceļš. Bet sākt tiešām var ar to, ka pārstāj teikt lietas, kas izvaro tavu sirdsapziņu. Beidz runāt un darīt lietas, kas liek sairt un justies vājam! Ej prom no stāvokļa, kurš jāuztur ar meliem. Sāc ar to, un tu zināsi nākamo soli. 

Bet kā ar to drahmu, kas jāatrod? Sudrabs, kas dzīvē jāatrod ir tas, kas tu vari būt.  Tas, kas ir vairāk nekā tu esi šodien. 

Cilvēki labprāt dodas svētceļojumos, lai pieskartos svētumam. Svētajā zemē katrs grib pielikt roku vietai, kur atradās Jēzus silīte vai krusts, vai Getsemanes klintij, uz kuras lūdzās Kristus. Tāpat cilvēki ar svētbijību ierodas vietās, kurās bijis, piemēram Asīzes Francisks vai kāds cits no lielajiem svētajiem.  Un projām dodas laimīgā pacilātībā, it kā svētums būtu drusku pārgājis arī uz viņiem pašiem.

Bet kādas izjūtas piepildītu, pašam kļūstot par tādu svēto? Dzīvojot tā, kā dzīvoja viņi? Tas būtu daudz vairāk nekā blakus pastāvēt. Vai nebūtu aizraujoši to izmēģināt? Tā būtu drahma, ko ir vērts meklēt un atrast!

Varbūt tas liekas un arī ir pārāk augstu un tālu. Kā gan es tā ņemšu un kļūšu par svēto? Tas liekas kā neaptverams kosmoss. Taču Jēzus līdzībā sieviete drahmas meklējumus sāka ar kaut ko nelielu un ikdienišķu. Viņa iztīrīja un sakārtoja savu istabu.

Šī mazā detaļa Jēzus līdzībā ir tiešām ģeniāla! Sāc meklēt savas dzīves sudrabu, sakārtojot savu istabu – burtiski!! Neviens nevar aptvert kosmosu, bet, ieejot savā istabā tev priekšā ir kosmosa daļa, kuru tu spēj aptvert un pārvaldīt.  

Cilvēki dodas politikā un piesaka revolucionārus sabiedrības uzlabošanas plānus, bet kā var uzlabot sabiedrību un kā var udzdrīkstēties kontrolēt citus cilvēkus, ja pašam iekšā ir jūklis? Ir ļoti grūti uzlabot lielas sistēmas kā sabiedrība, valsts vai baznīca. Padarīt tās ļaunākas ir pavisam viegli.  Ja gribi manīt pasauli – jāsāk no sevis sakārtošanas un jādarbojas uz āru. Tava istaba ir tavas iekšējās telpas ārēja izpausme. Pamēģini vispirms savest kārtībā to, lai tev ir vieta, uz kuru ir vērts doties nevis tāda, kur visapkārt kaut kas mētājas, un tu ienīsti savu dzīvi katru reizi, kad tajā ieej. Katram ir vajadzīga vieta, uz kuru ir vērts doties. Sakārto to, un tu zināsi nākamo soli!

Tas nav tik piezemēti, kā pirmajā brīdī var likties. Tavai istabai ir jābūt iekārtotai, atbilstoši taviem mērķiem, citādi tu tajā nejutīsies labi.  Iekārtojot istabu, nākas domāt – bet kāds tad irmans mērķis? 

Ja tev nav mērķa, tad tu esi bezmērķīgs. Tev jābūt uz kaut ko orientētam, citādi tu esi dezorientēts un haotiski riņķo apkārt, ciešot pats un liekot ciest citiem. Ja tev nav sava mērķa, tad tev to pasniegs uz paplātes un visdrīzāk padarīs par marioneti kāda cita mērķiem. Turklāt dzīvē nevar izbēgt no ciešanām.  Kāds būs tavs mērķis, kurš attaisnos tavas dzīves ciešanas? Iekārtojot savu kosmosa daļu, var savus mērķus pārdomāt un saplānot tiem laiku. Un tu zināsi nākamo soli.

Varbūt tu gribēsi ne tikai iekārtot istabu mērķtiecīgi, bet arī skaisti? Varbūt ienest kādu telpaugu, par ko rūpēties? Varbūt kādu gleznu – kaut vai reprodukciju, bet tādu, kas pa īstam patīk?  To darot kontemplatīvi un bez steigas, tu piedzīvosi kā atraisās un uzplaukst tava Dieva dāvātā gaume un skaistuma izjūta.

Turklāt ienest savā savā dzīves telpā ir skaisto ir uzdrīkstēšanās, jo katrs esam ar trūkumiem. Kāds gleznotājs teica – mēs gleznu liekam rāmī, jo negribam, lai skaistums no tās līst ārā pa visu māju. Ir jau ļauni diezgan, ka tas ir tur, pie sienas, un stāsta par to, kā visam vajadzētu būt, bet nav. Skaistums apkārtējā telpā liks saskatīt, kur paši neesam skaisti. Ideāls ir arī tiesnesis un liek nokaunēties. Taču tas iedvesmo un palīdz augt. Uzdrīksties savu istabu padarīt tik skaistu, cik vien spēj, un tu zināsi nākamo soli.

Jēzus teica, ka, drahmu meklējot, sieviete iededza lukturi, lai kliedētu tumsu un varētu redzēt. Ceļā uz svēto katram nepieciešamais solis būs –  savā kārtīgajā un skaistajā telpā iekārtot vietu lūgšanām un meditācijai. Papūlēties iekārtot to tik skaistu un iedvesmojošu, ka gribas turp steigties un ar prieku kavēties. Iegrimt Dieva vārda apcerē un sarunā ar Visuaugstāko. Bez tā daudz kas no cerētā neizdosies. No sarunām ar Dievu nāks skaidrība par patiesajiem un vērtīgajiem mērķiem. No Jēzus personas vērošanas nāks prieks nerunāt ērtos ikdienas melus. No stundām, kas pavadītas Dieva vārda apcerē, nāks viedums pazīt nepatiesību un – kas zina, varbūt pat zināt patiesību un katru nākamo soli. No turienes nāks spēks pārvarēt pretestību. 

Jā, pretestību. Kunga Jēzus stāstītajā līdzībā sieviete liekas nedaudz naiva un labticīga. Viņa sasauc draudzenes un kaimiņus, domājot, ka visi kopā ar viņu priecāsies par izmēzto istabu un atrasto drahmu. Taču, ja tur, kur tu sāc veidot savu pilnības saliņu, dzīvo citi cilvēki, kuri dzīvē atrodas zemā vietā, var gadīties, ka viņi par tevi nepriecāsies, bet centīsies vilkt atpakaļ. Jo, tev ceļoties, vieta, kurā viņi paliek, sāk likties vēl sliktāka. Un tad var nākties sadurties, tēlaini, vai pat burtiski runājot – ar dēmoniem, kas mīt tavā paša namā. Šiem “dēmoniem” var būt dinastijas vairākās paaudzēs un Dievs vien zina, ar ko var iznākt cīnīties, lai tos pārspētu. Taču rezultātā tu iegūsi atbrīvotu saimi un labāku “namu”. Tavā skaistajā lūgšanu vietā pavadītais laiks dos tam iekšēju drosmi un labvēlīgu izturību. 

Kādi no šiem soļiem var likties tik sadzīviski, ka par tiem nebūtu jārunā svētrunā. Tomē arī tādi ir soļi uz svētumu. Sieviete atrada drahmu, kad bija izmēzusi un sakārtojusi istabu. Es tiešām apbrīnoju, cik dziļas un ģeniālas ir mūsu Kunga līdzības un cik daudz ir apslēpts – vai tieši otrādi, atklāts – dažos īsos vārdos. Un galvenais – konkrēti par šo varu teikt, ka tā darbojas. Es pārbaudīju.

Taču katrai monētai ir divas puses un tāpat arī  mūsu Kunga līdzībai par sudraba drahmu. Līdz šim runājām par to pusi, uz kuras ir mūsu attēls un uzraksts. Par to, ko varam un ko vajag darīt mums.

Otra puse ir tā, kas Dievam pieder. Kur Kristus Ģerbonis un Svētā Gara zīmogs virsū. Un tur mēs redzam Jēzus līdzības otru nozīmi, kas īstenībā ir pirmā un galvenā. Drahmas Dieva pusē pats Debesu Tēvs ir tā sieviete, ko urda nemiers, ka viņai ir pazudis kaut kas vērtīgs. Pats Kristus ir tas, kurš rūpīgi meklē, līdz zudušo atrod. Pats Svētais Gars ir tas, kas izgaismo, izmēž un sakārto. Un visbeidzot – pazudušais grasis grīdas šķirbā esmu es pats, vai tu, vai katrs cilvēks.

Grīdas šķirbā vai pagultē vēl ir labi. Vai jums ir gadījies pamanīt zemē monētu, kura ir tā saskrambāta, sabradāta un notriepta, ka jūs nepapūlaties noliekties, lai to paceltu? Bet ja paceļat, tad uzreiz nevarat noteikt tās vērtību – tik netīra un nodeldēta tā ir.

Tā mēdz notikt ar cilvēkiem. Īsā laikā mēs varam noklīst tik pamatīgi un nonākt tik nelāgās vietās, ka pēc laika neviens mūsos vairs neredzētu vērtību un nepastieptu roku. Tas parasti nāk kopā ar to, ka istabā ir juceklis, un nav vietas lūgšanām, uz kuru gribas steigties. 

Bieži vien tā pat nav cilvēka paša vaina. Mūsu baznīcai ir dienas centri, kas palīdz augsta sociālā riska ģimenēm. Ir tiešām baisi redzēt, kādos apstākļos bērni nāk pasaulē un kādās mājās viņi uzaug. Dienas centru darbinieki tad cenšas viņiem kaut dažas stundas dienā piedāvāt dzīvi sakārtotā vidē, lai dotu iespēju uzmirdzēt kaut kur dziļi apraktajai drahmai. Lai kāds to ieraudzītu šajos bērnos,  lai viņi paši to ieraudzītu un varētu atrasties. Taču itin bieži cilvēku arī no labvēlīgas vides līdz pašam dibenam noved viņa paša izvēļu virkne. Uz tiem apkārtējie raugās ar vēl mazāku līdzjūtību. Pats vainīgs, lupata tāds!

Tomēr apdomāsim, ka nodeldēto, nosmulēto grasi, 

-       ko neviens negrib pacelt, 

-       aiznesot uz banku, kura to ir izlaidusi – tam būs tāda pati vērtība, kā jaunai, spožai monētai.  Pilna vērtība. 

-       Tāpat cilvēkam Dieva acīs, kas viņu ir radījis.

Dievs izveidoja cilvēku, iedvešot viņā no sava gara. Katrā cilvēkā mīt dievišķs dāvinājums. Citos senajos mītos un kultūrās dievišķa vērtība bija tikai valdniekiem un augstajiem priesteriem. Turpretī Bībeles un īpaši Kristus vēsts ienāk pasaulē ar jaunu, pārsteidzošu patiesību, ka tāda vērtība piemīt katram cilvēkam. 

Tas ir mūsdienu cilvēktiesību idejas avots. Dieva ieliktās vērtības dēļ mums ir tiesības vēlēt Saeimu. Valsts Satversme tās mums nepiešķir, bet tikai konstatē. Varbūt ir negaidīti ieraudzīt Bībeles vēstījuma sekas tik dziļi politikā un jurisprudencē, taču patiešām – uz tā ir būvēta visa kristīgā civilizācija.

Īpašā veidā šo izpratni apliecina tas, ka vēlēšanās balso arī ieslodzītie. Viņi lielākoties nav cienījami pilsoņi, kam rūp sabiedrības intereses. Ir daudz labu iemeslu, kādēļ būtu prātīgi tiem neļaut balsot. Un ir tikai viens iemesls, kura dēļ to atļaut – kaut vai uz sabiedrības labuma rēķina. Lai cik noskrambāta nebūtu drahma, tai tomēr ir vesela drahma. Lai cik pagrimis nebūtu cilvēks, Dieva acīs viņam ir pilna vērtība.

Tādēļ Dievs meklē un glābj visus pazudušos. Arī tos, no kuriem cilvēki ir novērsušies. Farizeji un rakstu mācītāji kurn, ka Jēzus pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem un viņš atbildei tiem stāsta līdzību par pazudušo drahmu.

Tā patiesi ir labā vēsts katram no mums, kas savus grēku dēļ cieš sirdsapziņas mokas. Tā ir labā vēsts katram, kas jūtas pārāk netīrs un necienīgs, lai Dievs viņu pieņemtu. Tieši šī iemesla dēļ Kristus nāca pasaulē – meklēt un glābt pazudušo. Jēzum nav lielāka prieka par to kā viņu pacelt, notīrīt un likt iemirdzēties pilnā, neaptumšotā vērtībā.

Nonākt Jēzus rokās nozīmē būt izglābtam un dzīvot. Visa mūsu netīrība paliek uz tām. Labākais, ko mēs savā dzīvē varam darīt ir censties palīdzēt Jēzum mūs atrast vai vismaz neslēpties. Kad mums mājās jāatrod, piemēram, maks vai mašīnas atslēgas, mēs vispirms meklējam parastajās, loģiskajās vietās. Ja to tur nav, tad meklēšana var ievilkties. Jēzus jau tāpat mūs arvien no jauna atrod, tomēr ir labāk, ja cenšamies biežāk uzturēties tajās vietās, kur būtu loģiski meklēt kristīgu cilvēku. Piemēram, draudzes baznīcā. Piemēram, savā skaisti iekārtotajā lūgšanu vietā. Piemēram, darot Kristus darbu pasaulē.   

 Āmen!

Lūgsim! Kungs Dievs, kas esi sargs tiem, kuri cer uz Tevi, valdi pār mums ar tavu apžēlošanos, lai mēs dzīves gaitā lietojam laicīgos labumus tā, ka nepazaudējam mūžīgos. Liec, lai svētums, kuru tavas žēlastības dēļ saņemam, dara mūs dzīvus un sagatavo mūžīgajai dzīvei. To lūdzam caur mūsu Kungu, Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda Dievs no mūžības uz mūžību! Āmen!

lasīt tālāk

Dievkalpojuma ierakstu var noskatīties šeit.

                                                 Kristus ir augšāmcēlies!

Dārgie tautieši, es jūs sirsnīgi sveicu Latvijas neatkarības atjaunošanas 30. gadadienā! Ticiet vai ne, bet es atceros to dienu! Augstākās padomes deputāti atradās sēžu zālē un ārā liels ļaužu pulks ar radioaparātiem klausījās, kas iekšā notiek. Daudziem rokās bija sarkanbaltsarkanie karogi, bet citiem Padomju Latvijas karogi. Kad atskanēja paziņojums: “Par nobalsojuši 138 Latvijas tautas deputāti, vienam atturoties”, mūsos kā laipna gaisma ielija apziņa, ka tas ir noticis. Daļa deputātu pameta ar nolaistām acīm, bet tie, kas balsoja “par”, plati smaidīja un spieda cits citam roku. Tauta viņus sveica ar gavilēm un viņi atbildēja ar uzvaras žestu. Tas bija laimīga saviļņojuma brīdis. Neviens nezināja, kas tagad būs. Tauta bija sastapusi Lielo Nezināmo. Taču visi bija priecīgi pacilāti, jo cilvēks taču dzīvo ar vēstījumiem un Atmodas laikā mums bija vēstījums par brīvu un nepadomisku Latviju, kurā viss būs citādi. Tas ļāva raudzīties ar gaišu cerību. Īss, bet dziļš bija Daiņa Īvāna vēlējums: “Mana tauta, nu vienreiz tu esi brīva! Tad nu dzīvo un rīkojies kā pienākas brīviem cilvēkiem.” 

Latvijas 30 gados sasniegto mēdz ilustrēt dažādi. Dalība Eiropas savienībā un NATO ceļ pašapziņu. Sasniegumi kultūrā un sportā ielīksmo. Tomēr nereti cilvēkam tas šķiet pārāk tālu no reālās dzīves. 

Bet palūkosimies uz to, kas ir svarīgs katram – uz vidējo mūža ilgumu. Latvijā tas ir aptuveni 73 gadi. Šis rādītājs ir saistīts ar sabiedrības labklājību. Zem zināma turības sliekšņa tas samazinās strauji un būtiski. Grūti aptvert, bet ir valstis, kurās vidējais mūža ilgums nesasniedz pat 40 gadus! Latvija nav pati bagātākā valsts, taču atrodas tādā labklājības līknes apgabalā, virs kura mūža ilgums vairs būtiski nepieaug. Pēc 30 brīvības gadiem mēs šajā katram svarīgajā jomā esam sasnieguši visu, ko par naudu var nopirkt. 

Varētu teikt – tad ko var mūžīgi čīkstēt?!  Latvijā nevalda nekāda “absolūtā nabadzība”. Mēs dzīvojam daudz labāk nekā padomju laikos! Taču ir arī tāds rādītājs kā relatīvā nabadzība, proti nevienlīdzība starp bagātajiem un trūcīgajiem. Nē, mūsu tauta nav izlepuši un nepateicīgi čīkstētāji. Izrādās, ka cilvēks ir fizioloģiski tā iekārtots, ka hormonu sistēma reaģē uz viņa statusu sabiedrībā. Atrodoties pat ne objektīvi, bet tikai salīdzinoši zemā turības pakāpē, smadzenes apkārtni uztver kā bīstamu. Pastiprināti izdalās trauksmes hormons, kas maitā ne tikai paša, bet visas sabiedrības veselību.  

Ir tāds indekss, kurš veidojas no tādām parādībām kā noziedzība, ieslodzīto daudzums, atkarības, bērnu mirstība, psihiskās slimības, pašnāvības, nepilngadīgo grūtniecība un tamlīdzīgām lietām. Vissliktākais tas ir nevis nabadzīgākajās valstīs, bet tajās, kur ir lielākā nevienlīdzība. Zemes, kur cilvēki dzīvo visilgāk, ir arī tās, kurās ir vislielākā vienlīdzība uz cienīgas dzīves iespēju. Izrādās, ka valstīs ar lielu nevienlīdzību arī bgātie mirst jaunāki, jo dzīvo stresā no tā, ka pastāvīgi sevi jāaizsargā. Viena no pazīmēm ir iežogotu ciematu vai kvartālu veidošana ar sargiem un barjerām pie ieejas, lai pārējo tautu turētu no sevis pa gabalu. Vai Latvijā to var novērot? Tā būtu zīme ka vienlīdzīgu iespēju jomā mums vēl jāsāk dzīvot pa īstam kā brīviem cilvēkiem.

Kad pēc 50 trimdas gadiem Dievs savu tautu izveda brīvībā, viņš pavēlēja tiem neko neņemt līdzi no Bābeles uz apsolīto zemi. Tāpat arī mēs pēc 50 okupācijas gadiem gribējām atbrīvoties no visa padomju Bābeles mantojuma. Laikam visnīstākās padomju reālijas bija slēgtās robežas, totālā izsekošana un stučīšana, neefektīvā ekonomika ar privātā biznesa aizliegumu, reliģijas apspiešana un reālas demokrātijas neesamība. Viss darbaļaužu interesēs, humānu ideju vārdā, aiztāvoties pret Amerikas imperiālismu.

Neparastā kārtā Latvijas brīvības atjaunošanas 30. gadadienu sagaidām ar ārkārtas stāvokli. Robežas ir slēgtas, bizness piespiedu dīkstāvē, draudzes nedrīkst pulcēties, Saeimas darbība ir ierobežota, tiek meklēti elektroniski izsekošanas līdzekļi un skaļruņi veikalos mudina ziņot par nepaklausīgajiem. Skaidrs, ka viss notiek cilvēku interesēs, ar labu nolūku, aizstāvoties pret Ķīnas vīrusu, tomēr ir nedaudz biedējoši vērot, kā brīžiem pat aizrautīgi pieņemam kādas lietas, kuras izpaužas līdzīgi tam, pret ko pirms 30 gadiem stājāmies uz barikādēm. Kā tas beigsies? Vai tas beigsies? Kas būs tālāk? Par ko mēs būsim kļuvuši? Mēs atkal esam saskārušies ar Lielo Nezināmo

Kāds deputāts, kurš pirms 30 gadiem balsoja par neatkarību, teica, ka tāds iespēja gadās tikai reizi mūžā. Taču atkal ir pienācis brīdis, kad tautai ir vajadzīgs vēstījums, kas ļauj raudzīties nākotnē ar drošu cerību. Vēstījums par to, ka slēgtas robežas, izsekošana un nosūdzēšana, iztukšoti dievnami, biznesa un demokrātijas dīkstāve varbūt ir vajadzīgi pasākumi ārkārtas brīdī, bet nekad nekļūs par jauno normalitāti. 

Ir vajadzīga droša zīme, ka mēs nespēlējam playoff jeb izslēgšanas turnīrā, no kura zaudētājam jāizstājas, bet ka visiem būs iespēja atkal piedalīties.  Ka brīvā māte Latvija  bet būs dāsna un kaut kādu knauzerīgu kritēriju dēļ  neatstās lietū stāvam tos savus bērnus, kam  viņu dzīve pēkšņi sabrukusi.

Ļoti iespējams, ka tieši šī brīža un šīs vajadzības dēļ mūsu pašreizējie tautas vadītāji un ierēdņi ir nākuši savā vietā un godā – lai pēc 30 gadiem atkal dotu cerības gaismu tuneļa galā.

Dokumetālajā filmā par tā laika notikumiem ir zīmīgs kadrs, kad skats no Saeimas nama pārslīd cilvēku pulkam un pavēršas uz augšu, kur baznīcas tornis rāda uz debesīm un uz debesu vēstījumu.: “Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla viņš radīja to!”  Tas ir pamatā katrai morālei un sabiedriskajai iekārtai, kurā Lielais Nezināmais var izveidoties par kaut ko priecīgas pacilātības vērtu. 

-       Pirmkārt, tas ir vēstījums par varas avotiem un pamatu. Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, tādēļ viņam piemīt vērtība un cieņa. No tā ceļas viņa demokrātiskās tiesības, kuras valsts viņam nedz piešķir, nedz drīkst atņemt. 

-       Otrkārt, tas ir vēstījums par visu pēc Dieva tēla radīto cilvēku vienlīdzību Dieva priekšā, kurai arī zemes virsū jāatspoguļojas vienlīdzīgās iespējās. Valstij jārūpējas ne tikai par nabadzības, bet arī par nevienlīdzības izskaušanu. 

-       Treškārt un galvenokārt, tas ir vēstījums par mūsu aicinājumu uz svēttapšanu. Mēs esam radīti pēc Dieva tēla. Mēs zinām, ar ko katrs esam aptraipījušies. Krīze ir īstais laiks savus grēkus apzināties, nožēlot,  atgriezties un izlabot savu dzīvi. Pārbaudījumu laiki aicina katru no jauna iemirdzēties Dieva līdzībā. Tad arī mūsu apkārtne un nākotne iemirdzēsies.

Kad dziedam “Dievs, svētī Latviju”, dziedāsim to kā sirsnīgu lūgšanu! Taču negaidīsim, ka Dievs darīs to, kas jādara cilvēkiem. Jēzus piecēla Jaīra meitiņu no nāves un teica: “Dodiet jūs viņai ēst!” Tāpat Dievs piecēla padomju jūgā pamirušo Latviju un teica: “Pabarojiet jūs viņu!” Tas nozīmē – dzīvojiet un rīkojieties kā cilvēki, kam dārga viņu brīvība. 

lasīt tālāk

Kristus ir augšāmcēlies! Kā daudzi no mums dzirdēja savā kristību dienā – par Tevi cietis, miris un augšāmcēlies! Lieldienu rītā divas uzticīgas sievietes devās uz kapu, lai apkoptu Jēzus mirušās miesas un raizējās par lielo akmeni kas bija aizvelts priekšā. Šogad svētku līksmību arī aizšķērso tāds kā akmens. Lielākā daļa no mums Kristus augšāmcelšanos svin attālināti. Daudz kur pasaulē sērgas dēļ dievnamu durvis vispār ir slēgtas. Kāda vairs Šengenas zona? Dažviet cilvēki bez atļaujas nedrīkst iziet no mājām vai atrasties tālāk par simt metriem no dzīvesvietas. Un neviens droši nezina, kad tas beigsies.

Varbūt jūtamies līdzīgi mācekļiem, kuri pašas pirmās Lieldienas arī sagaidīja aiz durvīm, kas drošības pēc bija slēgtas. Varbūt jūtamies līdzīgi sievām, kuras gāja rūpju pilnas, vēl nezinot par dzīvības uzvaru, necerot uz eņģeli baltās drēbēs, kurš novels akmeni, par kuras viņas tā raizējās.

Cilvēkus visā pasaulē nospiež raizes un neziņa? Vai mūsu valsts ir izvēlējusies pareizo ceļu? Vai šis viss nav globāla sazvērestība? Vai mēs dzīvosim vai mirsim? Un, ja Dievs gribēs un dzīvosim – tad kā? Mana mūža laikā nekad neesam varējuši tik dziļi sajust sevi to sieviešu vietā, kuras Lieldienu rītam tuvojās pilnas apdraudējuma nojausmu. Vienā mirklī visa dzīve bija sagriezusies otrādi.

Kas pirms 24 stundām likās uzvaras pilna ieiešana galvaspilsētā, kas šķita neapšaubāms apstiprinājums viņu izvēlētajam ceļam piepeši bija izgaisis. Uzvaras gājiens bija atdūries kapa bedrē.

Pagājušajās Lieldienās, mēs varējām tikai apcerēt, kā jutās Jēzus mācekļi, kad vienā mirklī viss, uz ko viņi paļāvās, viss kas likās tik stabils, lai tajā balstītu savu nākotni, apvērsās pilnīgi pretēji. Kas pirms gada bija vingrinājums iztēles kontemplācijā par mācekļu piedzīvoto, tas šajās Lieldienās kļūst par pašu pieredzi.

Taču mums ir priekšrocības. Mēs ejam jau iemītās pēdās. Veselības jautājumos varam mācīties no sasniegumiem un kļūdām tajās valstīs, kuras pandēmija sasniedza dažas nedēļas agrāk. Cilvēcisku izdzīvošanas pieredzi varam mācīties no Kristus mācekļiem un Lieldienu rīta sievām. Kā tas notika, ka viņi no izbiedētiem, izklīdinātiem cilvēkiem kļuva par spēku, kas uzcēla jaunu, labāku pasauli? Tādas zināšanas mums noderētu.

Viņi piedzīvoja, ka dzīve spēji mainās, taču ne tikai no labklājības uz katastrofu, bet tikpat fundamentāli arī no nāves uz Augšāmcelšanos. Ļoti spilgti tas izskan slavenajā baptistu mācītāja S.M. Lokridža sprediķī, no kura jums nolasīšu nelielu fragmentu:

- "Ir piektdiena. Jūda nodod. Mācekļi skrien kā aitas bez gana, Marija raud, Pēteris aizliedz. Bet nāk svētdiena!

- Ir piektdiena. Pilāts cīnās, Sinedrijs kaļ sazvērestības, pūlis zākā, un viņi pat nezina, ka svētdiena nāk!

- Ir piektdiena. Romieši sit manu Jēzu, tērpj viņu purpurā, kronē ar ērkšķiem, un farizeji līksmo, ka viņu plāns ir sasniegts. Bet viņi nezina – ir tikai piektdiena. Svētdiena nāk!

-Ir piektdiena. Karavīri naglo manas Pestītāja rokas pie krusta, viņi naglo mana glābēja kājas pie krusta, un tad tie viņu paceļ blakus noziedzniekiem. Bet ļaujiet man jums ko pateikt – nāk svētdiena!

- Ir piektdiena Viņš karājas pie krusta, jūt, ka viņu atstāj Tēvs, paliek viens un mirst, vai viņu neviens nevar izglābt? Ir piektdiena, bet svētdiena nāk.

- Ir piektdiena. Zeme trīc. Debesis kļūst tumšas, mans ķēniņš atdod savu garu. Bet svētdiena nāk.

- Ir piektdiena. Pasaule uzvar. Cilvēki grēko. Un ļaunums ņirdz. Cerība ir zaudēta. Nāve ir uzvarējusi. Grēks ir ņēmis savu tiesu un sātans tikai smejas. Bet nāk svētdiena.

- Ir piektdiena. Jēzus ir apbedīts, karavīri stāv sardzē, un vietā tiek ievelts akmens.
Bet tā ir piektdiena. Ir tikai piektdiena – svētdiena nāk!"

Ko mācītājs ar to gribēja teikt? Kas ir ar to svētdienu, kura nāk? Tradicionāli svētdiena ir pirmā nedēļas diena. Ar to mūsu senči vēlējās sev atgādināt, ar ko sākās jauns laikmets. Cauri visiem komunistu laikiem krievu valodā radio skanēja: "Внимание, товарищи! Говорит Москва! Сегодня воскресение, 12 апреля." ("Uzmanību, biedri! Runā Maskava! Šodien ir svētdiena, 12. aprīlis) Воскресение – Augšāmcelšanās.

Ar savu nāvi Kristus satrieca nāvi. Mūsu un ikkatru nāvi. Ar savu augšāmcelšanos viņš svinēja uzvaru pār visiem ļaunajiem pretspēkiem un viņu plāniem. No svētdienas atskatoties uz piektdienu, var izsaukties kā apustulis Pāvils: "Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? Pāvils kādā vietā pavisam pārsteidz. Viņš raksta: "Es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ!" Būtu grūti iedomāties, ka budistam vai musulmanim ienāktu prātā teikt: "Es nekaunos Budas vai Muhameda mācības dēļ." Kādēļ lai viņi kaunētos? 

Taču krusts bija domāts, lai apkaunotu. To rezervēja zemākajiem, nicinātākajiem noziedzniekiem. Saudzējot mūsu jūtas, Jēzu pie krusta attēlo ar apsēju ap gurniem, taču parasti notiesāto sita krustā kailu. Golgātu bieži glezno kā virsotni pret debesīm, no kuras paveras plašs skats. Taču tā būtu pat zināma greznība, kas atļautu zināmu privātumu. Taču Golgāta atradās pie paša pilsētas mūra, blakus vārtiem, kur svētku laikā garām staigāja tūkstošiem cilvēku, zaimodami un uzjautrinādamies par tavām mokām. Krustam vajadzēja iemiesot katras ciešanas un pazemojumu, kādu vien cilvēks var piedzīvot. Taču tā ir piektdiena. Svētdiena nāk!

Vai mūs nomāc krīze un ārkārtas stāvoklis? Apnikums un spriedze izolācijā? Gaidāmais ekonomikas pagrimums un izredzes nogrimt nabadzībā? Aizdomas ka viss netiek darīts pareizi politiski un garīgi? Ka slepeni spēki ir sazvērējušies? Vai biedē tas, ka pat veselīgam cilvēkam iespēja saslimt un nomirt piepeši ir tik nereāli reāla? Jā, tā ir piektdiena. Un ne tikai ārkārtas stāvokļa, bet arī parastā laikā sāp zaudējumi un sūrst dziļi aizvainojumi. Tas pieder piektdienai. Taču ļaujiet man jums ko teikt – nāk svētdiena, augšāmcelšanās diena.

Tajā rītā Kristus iznāca no kapa dzīvs. Nodevība, pazemojumi un sāpes bija aiz muguras. Priekšā – nebeidzama dzīvība kopā ar Dievu. Ienaidniekiem neaizsniedzams, Kristus pulcina ap sevi savus draugus, iedvesmojot viņus drosmei un darbībai. Jā, tas Augšāmcelšanās svētkos ir pats skaistākais. Kristus ne tikai izbauda uzvaru pats. Viņš aicina mūs tajā ar viņu dalīties. Lai arī mūsu dzīvi piepildītu viņa Augšāmcelšanās prieks, spēks un miers.

Paceļot Jēzu pie krusta tādā vietā, kur katrs to var redzēt, viņa ienaidnieki neiedomājās, ka piepilda senu vēstījumu un arī Jēzus paša vārdus. 1440 gadus pirms Golgātas Mozus tuksnesī pacēla kārts galā bronzas čūsku. Tautu bija piemeklējis indīgu čūsku uzbrukums. Kurš tika sadzelts, tam bija jāskatās uz šo čūsku. Tad tas nenomira. Kad viņa laiks bija tuvu, Jēzus mācekļiem teica par sevi: "Kā Mozus paaugstināja čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai katram, kas viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība."

Tam ir dziļš, reliģisks skaidrojums. Dieva likums ir kā čūska, kura dzelonis ir nāve. Kas to mīda kājām, tam jāmirst. Un mēs esam to darījuši. Katrs mēs savu reizi esam samīdījuši Dieva likumus – tīši vai netīši, apzināti un neapzināti. Inde ir ienākusi mūsos un mums jāmirst – laikā un mūžībā. Taču Dieva beznosacījumu mīlestības dēļ Vārds tapa miesa, Dievs tapa cilvēks un mūsu vietā nodzīvoja nevainojamu, Dieva likumiem pilnīgi paklausīgu dzīvi. Bez nopelna, aiz tīras žēlastības viņš tam, kurš viņam tic, savu svēto dzīvi uzdāvina kā drēbes, kurās ietērpties, kad jāstājas Dieva priekšā. Jēzū nebija indes, bet viņš uzsūca sevī mūsējo. Viņam nebija jāmirst, bet viņš nomira – ne savu, bet mūsu nāvi. Izģērbts kails, kaunam pakļauts, pielīdzināts laupītājiem, Kristus sāpēs izdzīvoja mūsu mūžības likteni, lai tie, kas ticībā raugās uz krustā paaugstināto Dieva Dēlu, dzīvotu mūžīgi un dalītos ar viņu augšāmcelšanās priekā.

Vēstījums ir daudzslāņains. Tam ir arī sava ikdienai domāta psiholoģiskā nozīme. Jo arī ikdienā mūs moka tādas kā indīgas čūskas. Bailes, neziņa, briesmu sajūta, ļaunas nākotnes nojausmas. Kā lai tās uzveic? Britu filozofs Alfrēds Vaitheds teica, ka mēs attīstām domas, lai tās varētu mirt mūsu vietā. Mēs varam domas sūtīt dažādos nākotnes scenārijos kā avataru datorspēlē un skatīties, kur tas izdzīvo un kur aiziet bojā. Lai tad paši ietu pa izdzīvošanas ceļu. Kā Mozus izveidoja čūsku no bronzas, tā mēs domās varam nākotnei, kura mūs biedē, izveidot attēlu, nolikt to sev priekšā un ilgi uz to raudzīties – nevis, lai kristu izmisumā, bet lai sagatavotos un iegūtu dvēseles stāvokli, kurā nākotnes čūska pārstāj mocīt. Tad mēs nemirsim.

Ir daudz labāk un cerīgāk raudzīties nevis vienkārši uz priekšu, bet uz paaugstināto Dieva Dēlu. Vērot, kā viņš piektdienu dara par svētdienu un apzināties, ka esmu aicināts šajā uzvarā būt ar viņu. Kopā ar uzvarētāju paši uzvarēsim.

Kā lai svinam Lieldienas šajā ārkārtas laikā? Kā lai dzīvojam? Labs padoms būtu – mērķēt uz paradīzi un pievērsties šodienai. Paturēt dvēseles acis pievērstas augšāmceltajam Kristum un darīt to, kas jādara šodien. To, kas padara stiprāku, gudrāku, prasmīgāku un izdzīvot spējīgāku.

Lieldienu rītā tās divas sievietes par sevi atklāja kaut ko svarīgu. Atklāsim to par sevi arī mēs! Viņas bija parasti cilvēki, taču bija staigājušas kopā ar Jēzu. Tumsa bija liela, šķēršļi nepārvarami un pretspēks varens, taču izrādījās, ka viņās pietiek spēka, drosmes un apņēmības, lai sasniegtu mērķi. Un, kad viņas tā gāja, pat eņģeļi ieradās palīgā un novēla akmeni, par kuru viņas raizējās. Taču eņģeļi spožās drānās neparādās katru dienu. Dievs vairāk darbojas caur cilvēkiem. Mēs katrs varam būt drusku eņģeļi cits citam, noveļot kādus akmeņus un atvieglojot raizes. Šajā laikā medicīnas darbinieki ir tādi eņģeļi. Analīžu ņemšanas punktos medicīnas māsiņas ir tērpušās viscaur baltā. Un ne tikai mediķiem mēs esam pateicīgi. Neskaitāmi cilvēki strādā citu labā – aptiekāri, sociālie darbinieki, garīdznieki, pārdevēji, šoferi, montieri, televīzijas un radio darbinieki, valsts amatpersonas, atkritumu savācēji un daudzi citi – lai dzīve turpinātos, līdz sērgas akmens būs novelts. Mēs jums esam ļoti, ļoti pateicīgi, paturam jūs lūgšanās – un meklējam katrs savu eņģeļa iespēju, lai ar to, ko darām vai nedarām, noveltu kādu akmeni dzīvībai no ceļa.

1927. gadā, Meksikā, baznīcas vajāšanas laikos, bez izmeklēšanas un tiesas tika nošauts nepatiesi apsūdzēts priesteris, svētīgais Migels Pro. Viņa pēdējā vēlēšanās bija nomesties ceļos lūgšanai. Viņš neļāva sev aizsiet acis. Skatoties acīs šāvēju nodaļai, viņš teica: "Lai Dievs apžēlojas par jums! Lai Dievs jūs svētī! Kungs, Tu zini, ka es esmu nevainīgs. No visas sirds es piedodu saviem ienaidniekiem." Un pirms atskanēja pavēle šaut, viņš pacēla rokas, ar savu ķermeni izveidojot krusta zīmi, un sauca: "Lai dzīvo karalis Kristus!" Tas bija izaicinājums visām netaisnajām varām. Jūs domājat, ka jūsu šautenes mūs nobiedēs? Dieva mīlestība ir stiprāka par visām pasaules varām.

Ar savu augšāmcelšanos Kristus padarīja krustu no iebiedēšanas un apkaunojuma rīka par apliecinājuma un uzvaras simbolu. Šajā īpašajā laikā arī mēs, skatoties acīs saviem apdraudējumiem un izaicinājumiem, varam pacelt rokas, no sevis pašiem izveidojot krusta zīmi, un sacīt: "Lai dzīvo karalis Kristus!" Kristieši zina, ka mīlestība, ko Dievs ir atklājis, mūsu labad uzmodinot Kristu no nāves, ir stiprāka par visu, kas varētu tikt mests mums sejā. Kristus ir augšāmcēlies! Viņš patiesi ir augšāmcēlies! Ir svētdiena!

lasīt tālāk

Jēzum iejājot Jeruzalemē, Cilvēki izklāja viņa priekšā savas drēbes. Un viņi taču bija sanākuši uz svētkiem, tātad klāja zemē svētku drānas! Oskara balvas pasniegšanā vai kādā līdzīgā pasākumā tepat Latvijā milzu uzmanību piesaista tas, kāda kleita kurai zvaigznei mugurā. Kurš vien var atļauties, cenšas apģērbā izpaust savu gaumi, temperamentu un vērtības. Ar apģērbu lepojas un no apģērba kaunas. Savā ziņā apģērbā pat izpaužas mūsu būtība. Tas Kristus ienākšanu Jeruzalemē dara ļoti simbolisku. Vai mēs esam gatavi noklāt zemē savu lepnumu un kaunu, temperamentu, gaumi un raksturu, vērtības un pašu būtību, lai Kristus tam visam pāri ienāktu mūsos? Tā ir jūtīga, atkailināta sajūta taču reizē pacilā un aizrauj. Maranata. Nāc, Kungs Jēzu!

lasīt tālāk