trešdiena, 2020. gada 15. janvāris

Latvijas Universitātei - 100

“Dievs licis visām tautām celties no vienām asinīm, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos viņu atrast, lai gan viņš nav tālu nevienam no mums. Jo viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam.”  (Apd. 17:26-28)






Nebija viegli izvēlēties Bībeles tekstu šim sprediķim, jo šis nav tipisks sprediķis, kurā mācītājs izskaidro draudzei kādu pantu no Svētajiem Rakstiem. Šī drīzāk ir uzruna, kurā apsveikt savu universitāti jubilejā un kaut ko novēlēt.

Pagājušajā gadā mūsu Latvijas Republika atzīmēja savu simtgadi. Šodien savu simtgadi svin Latvijas Universitāte. Laikiem mainoties, ir mainījies tās nosaukums – Latvijas valsts universitāte, kādu brīdi pat Pētera Stučkas un vēl ar Darba sarkanā karoga ordeni apbalvotā universitāte. Taču, Latvijai atgūstot brīvību, īsto vārdu atguva arī universitāte – Latvijas universitāte. Kādēļ tieši šis ir īstais nosaukums? Tādēļ, ka tas izsaka aicinājumu un misiju – būt par universitāti Latvijai.

Mūsu valsts un universitāte ir viena vecuma. Latvijas Republikai vienmēr ir bijusi universitāte. Šādās gadadienās man vienmēr gribas jautāt – priekš kam? Tas var šķist svētkos neiederīgi un aizskaroši. Bet patiešām – priekš kam Latvijai universitāte? Tas tomēr ir ļoti dārgs prieks.

Bībelē, Jaunajā Derībā, lasījām apustuļa Pāvila vārdus, ka arī latviešu tautai Dievs deva valstsgribu, laiku un robežas, kur tai dzīvot. Varētu likties, ka, robežas dalot, Dievs latviešus ir apdalījis. Citām tautām ir iekritušas zemes, no kurām var sūknēt naftu un gāzi, izrakt zeltu, dimantus un dažādas rūdas, tirgot to visu un dzīvot bez bēdu, kā nieres taukos Bet kas ir ticis mums? Ir latviešu tauta, akmens, māls un smilts - tā dziedāja “Līvi” padomju laikos aizliegtā dziesmā. Nu kāpēc tieši mums gadījās tā liesā daļa?!

Es nevaru apgalvot, ka tāds bija Dieva nolūks, bet naftas, zelta un dimantu trūkums mums ir licis skaidrāk apzināties, ka Latvijas galvenā bagātība ir cilvēki. Savdabīgā veidā te izpaužas Karla Junga no senajiem alķīmiķiem aizgūtā atziņa, ka to, kas tev visvairāk vajadzīgs tu atrodi tur, kur visvairāk negribi ielūkoties. Akmens, māls un smilts vairāk nekā nafta un zelts iemāca, ka cilvēki ir labākais un dārgākais, kas nācijai ir. Dabas resursu pārpilnība, nereti ar sakaudību uzlūkota, dažā labā valstī ir ļāvusi to aizmirst un padarījusi cilvēku par alkatības kāju pameslu. Lai Dievs Latviju no tā pasargā! Arī judeo-kristīgais jeb Bībeles vēstījums stāsta, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Tādēļ katrā cilvēkā iemīt liela, pat sakrāla vērtība.

Simt gadus Latvijai ir bijusi universitāte. Priekš kam? To pašu es reizēm esmu jautājis draudžu jubilejās. Jau vairāk nekā 800 gadus Rīgas vidū stāv šis Doms. Priekš kam? Tas ir svarīgs jautājums, jo, nenoformulējot mērķi, to arī nevar sasniegt.

Es domāju, ka baznīcai un universitātei ir kāds kopīgs mērķis un aicinājums. Lai arī pa dažādiem ceļiem, tās abas ir  aicinātas kalpot un gādāt, lai cilvēks varētu kļūt par to, kas viņš var būt. Kad Dievs atklāja sevi Mozum degošā krūmā un Mozus jautāja, kāds ir tavs vārds, Dievs atbildēja: “Es esmu, kas es esmu”. Tas ir viens no spilgtākajiem un nozīmīgākajiem paziņojumiem, kurā Dievs sevi atklāj. ES ESMU, KAS ES ESMU! 

Kad cilvēks var teikt par sevi: “Es esmu, kas es esmu”? Tad, kad viņš tiešām ir tas, kas var būt. Dažādos ceļos un dažādās jomās gan universitāte, gan baznīca ir sūtīta gādāt, lai cilvēks tiešām kļūtu par to, kas viņš, kas viņa var būt. Šis mērķis ir kopīgs. Tas arī nav pārsteigums, jo reiz universitātes sākotne bija baznīcā, tātad Dievā. 

Tas, protams, ir īsi un ļoti vispārīgi teikts, bet Baznīca kalpo tam, lai cilvēki varētu atklāt un piepildīt savu līdzību Dievam. Lai viņi piedalītos Dieva dzīvē, un Dievs dzīvotu viņos. Kam kalpo universitāte? Es droši vien neesmu tas, kurš var par to viskopmpetentāk runāt. Es varu tikai izteikt kādas domas un arī vēlējumus savai Alma Mater.

Dekarts reiz teica: “Es domāju, tātad esmu”. Tas ir viens veids, kā konkretizēt cilvēka “es esmu, kas es esmu”. Lai cilvēks piepildītu viņā mītošo potenciālu, ir nepieciešams domāt. Domāt nenozīmē vienkārši to, ka tev prātā ienāk domas. Lai domātu, cilvēkam vispirms nākas domu pamanīt. Pēc tam viņam tā jāaplūko vienlaicīgi no daudzām, pretrunīgām pusēm. Pašam jāuzstāda hipotēze un pašam tā jāizaicina un no dažādiem skatpunktiem pret to jācīnās. To sevī spēj tikai retais un arī tikai jomā, kurā specializējas. Pārējos gadījumos domu risina, runājot ar citiem, ar dažādu uzskatu pārstāvjiem. Tādēļ tik absolūti svarīga ir vārda brīvība. Vārda brīvība nav vienkārši kārtējās “tiesības”. Vārda brīvība ir mehānisms, kā cilvēce atrod patiesību. Savai universitātei simtgadē es gribētu vēlēt gudrību un mugurkaulu būt par vietu, kur cilvēki var diskutēt brīvi un nebaidoties. 

Kā vēl vienu mīļu provokāciju es gribētu savai universitātei novēlēt nebaidīties būt par muļķu mājām. Tas nudien var likties ģeķīgs novēlējums, taču Karls Jungs reiz teica, ka muļķis ir pestītāja priekštecis. Tiecoties būt par to, kas cilvēks var būt (un Junga uztverē tas nozīmē izglābšanu vai atbrīvošnu), nākas kāpt pāri savām robežām un kādās lietās sevi atkal darīt par iesācēju, tātad par muļķi, kurš var izgāzties, kurš var pateikt kaut ko neveiklu, aplamu vai politnekorektu. Universitāte var tādiem muļķa priekštečiem būt par mājām, kurās nebaidīties augt, meklējot un kļūdoties. Katram vajag mājas, kurās runāt brīvi.

Andreja Tarkovska slavenā filma “Spogulis” sākās ar ainu, kur puisītis, kas šausmīgi stostās, ir atvests pie logopēda. Ārste ar savu prasmi palīdz viņam bez stostīšanās izteikt: “Es varu runāt brīvi”. Padomju laikā šis viens teikums bija visas filmas vērts. Totālas cenzūras un izsekošanas apstākļos kaut vai dzirdēt no ekrāna vārdus: “Es varu runāt brīvi” bija tik magnētiski, ka cilvēki piepildīja kinozāles, kaut gan vispār filma bija grūti uztverama. Būtu traģiski brīvības laikos brīvību pazaudēt.

Es apzinos, ka tas varbūt izklausās neparasti no manis un kāds varētu teikt – sakārto vispirms savas mājas! Taisnība, arī baznīcai ir kur augt prasmē būt par vietu, kur var diskutēt brīvi un nebaidoties. Taču, pat ja tā, kādēļ lai universitāte nebūtu priekšzīme no kā gūt labas iedvesmas? Jo, neskatoties uz atšķirībām un reizēm prat pretrunām, universitātei un baznīcai ir kāds kopīgs mērķis – palīdzēt cilvēkam būt tam, kas viņš var būt.

Es apzinos, ka tas var izklausīties pēc sprediķošanas korim un pat ceru, ka tā ir, jo akadēmiskā brīvība taču universitātes pastāvēšanas dabisks priekšnoteikums, vai ne tā? Kādēļ simtgadē jārunā par kaut ko tik pašsaprotamu? Bet mēs taču sarosāmies, pamanot, ka Latvijā izzūd melnie stārķi vai zaļās vārnas? Pa īstam lietu vērtību sākam novērtēt, kad tās ir apdraudētas un var zust. Pasaulē jau daudzviet var novērot, kā universitātēs ideju un vārda brīvība vairs nebūt nav pašsaprotama lieta. Svarīgākas par par to kļūst tiesības netikt aizvainotam. Svarīgāka par ideju telpu kļūst t.s. “drošā telpa”, kam jaunais cilvēks taisni jāpasargā no idejām, kas varētu viņu izaicināt un apšaubīt viņa ideoloģisko nostāju. Šī drošība tiek sargāta ar sašutumu, sūdzēšanos un iebiedēšanu, un pat vardarbīgi, izjaucot pasākumus ar logu un durvju dauzīšanu un ugunsgrēka trauksmes iedarbināšanu. No studiju programmām izņem Šekspīru, Baironu un Po tādēļ, ka viņi esot “male, pale and stale”  (“vīrieši, baltie un sasmakuši”) un viņu vietā tiek iekļauti tiek neko neizsakoši autori, kuri pieder pareizajai rasei un dzimumam. Es negribu pārāk izvērst šo uzskaitījumu, kaut varētu. Gan jau virziens ir saprotams.

Cilvēks taču aug, saskaroties ar izaicinājumu. Jo lielāki ir izaicinājumi, kuros jāpastāv, jo vairāk atraisās tas, kas tu vari būt. Pat fizioloģiski, nonākot jaunos apstākļos, ieslēdzas jauni gēni, kodē jaunas olbaltumvielas un veido jaunas nervu struktūras – faktiski būvē jaunu tevi. Pa terapeitiski cilvēks kļūst drosmīgāks, nevis slēpjoties no savām bailēm, bet konfrontējoties ar tām pieaugošā intensitātē. Tas, ko tu visvairāk ir meklē, atrodas tur, kur tu vismazāk gribi ielūkoties. 

Karls Jungs arī teica, ka nevis cilvēkiem ir idejas, bet idejām ir cilvēki. Un tiešām, kad veselas sabiedrības pārņem kāda ideja, kā, piemēram, komunistu vai nacistu režīmos, tad nevar teikt, ka visiem cilvēku miljoniem bija šī ideja. Nē, viņibija tai idejai. Nevis viņi tā domāja, bet šī ideja domāja viņus. 

Vakar Delfos izlasīju, ka Bernes ielās izgājuši 60 tūkstoši demonstrantu, prasot, lai Šveice atsakās no oglēm, naftas un dabasgāzes. Lielākā daļa esot bijuši jaunieši. Līdzīgas demonstrācijas notika arī citviet. Iespējams, ka, pavaicājot demonstrantiem – varbūt pat ne tādu globālu jautājumu, kā tad īsti uzveikt pasaulē nabadzību,  bet pavism vienkārši – kā viņi plāno piegādāt savām pilsētām pārtiku un izvest atkritumus, varētu secināt, vai viņi paši domā, vai ideoloģija domā viņus. 

Man šķiet, ka jau daudzviet pasaulē var novērot virzību, kas ir pretrunā universitātes idejai un aicinājumam. Ir kas pretdabisks situācijā, kad universitāte kļūst nevis par ideju svētnīcu, bet par ideoloģiju spēkstaciju un gatavo nevis domājošas personības, bet aktīvistus. kuriem galvenais ir piederība sociālai grupai. Mums Latvijā jau ir bijusi dziļi personīga pieredze ar marksisma ideoloģiju. Droši vien mums nevar būt vienaldzīgi, no kurienes dīgst identitātes politika, kurā jau atkal svarīgāka par cilvēka paša identitāti ir viņa piederība kādai sociālai grupai, un kur pasaule tiek izprasta kā cīņa starp šīm grupām par varu un privilēģijām.

Lai nu pasaulē ir kā ir. Latvijas universitāte ir universitāte Latvijai. Tā mūsu valstij un sabiedrībai ir devusi izcilus darbiniekus. Tā ir bijusi bāze nozīmīgiem zinātniskiem sasniegumiem. Latvijas Republikas 100 gados universitāte bija viens no pašiem nozīmīgākajiem, sabiedrību veidojošajiem spēkiem. Tās nopelni Latvijas priekšā ir nenoliedzami. Tādēļ es savai universitātei simtgadē gribu novēlēt un pat lūgt arvien būt par īstas izcilības vietu un nekad nekļūt par aktīvisma inkubatoru, novelkot tajā līdzi savus studentus.

Es gribētu savai universitātei arī novēlēt paturēt dzīvu izjūtu par lielo vēstījumu nozīmi. Kur cilvēce atrod vērtības un kā tās nodod tālāk no paaudzes paaudzē? Stāstot stāstus. Ar arhetipiskajiem vēstījumiem. Ar vērtību palīdzību mēs izšķirojam, ko mums darīt vai nedarīt, ievērot vai ignorēt. Ar vērtību palīdzību mēs no visa esošā atlasām nozīmīgo un pieļaujamo, no kā veidojam pasaules modeli, kurā spējam darboties un gūt sekmes. Judeokristīgais jeb Bībeles vēstījums bija vērtību instrumens, ar kuru Eiropa un visa rietumu kultūra salika savu ārkārtīgi sekmīgo pasaules modeli, kurā joprojām dzīvojam, rosāmies un esam.

Šis vēstījums dzīvē izpaužas veidos, par ko pat neiedomājamies. Droši vien mēs nedomājam par Bībeli, kad dodamies, piemēram, vēlēt Saeimu? Taču tiesības vēlēt mums nepiešķir Satversme, bet gan vispirms atziņa par lielu un pat sakrālu vērtību, kas iemīt katrā indivīdā. Katrā, nevis tikai valdniekā vai augstajā priesterī. Lavijā balso pat cietumnieki! Ideja par katra cilvēka vērtību visspilgtāk ienāca ar kristietību. Šī ideja ir pamatā tam, ko uzskatām par neapšaubāmu sabierības iekārtas pamatu.

Bībele nav senu nostāstu krājums, bet arhetipisks naratīvs. Latviski sakot, tas ir stāsts, kurš visām paaudzēm atklāj labāko izdzīvošanas stratēģiju. Kristus ir arhetipiskais izdzīvotājs traģisma un ļaunprātības sagandētā, nāves apdraudētā pasaulē. 

  • Viņš neslēpās, nemeklēja sev drošu telpu, bet labprātīgi pieņēma savu mirstību, proti, visu cilvēka dzīves grūtumu un netaisnības, un nekļuva tādēļ cinisks, aizvainots vai ļauns;

  • Viņš uzņēmās atbildību par savu dzīvi un iespēju robežās arī par savu apkārtni – un tā nu bija nolikts, ka viņaiespēju robežās bija pasaule un visums, nāve un dzīvība, laiks un mūžība.

  • viņš nedzinās pēc apmierinājuma un nesprauda prieku par dzīves mērķi. Viņš nedarīja to, kas ir ērti vai izdevīgi. Viņš darīja to, kam ir nozīme.

  • Redzot mūs, kas nespējam un bieži pat negribam dzīvot nevainojami svēto dzīvi, kādu Dievs prasa no katra cilvēka, Kristus nāca un nodzīvoja to pats – mūsu vietā. Viņš uzņēmās vainu par visu pasaules ļaunprātību un samaksāja par to ar savu dzīvību. Viņš nāca, lai izglābtu katru grēcīgo un nepilnīgo cilvēku, kurš viņam uzticas kā glābējam. Lai tur, kur ir viņš, būtu arī mēs.

  • Vai varat iztēloties, kā Kristus jutās augšāmcelšanās rītā iznākot no kapa?  Viņa jēgpilnais ceļš bija atnesis viņam vislielāko prieku un gandarījumu. Prieks nebija mērķis, pēc kā viņš dzinās, taču viņš labprāt izbaudīja augšāmcelšanās līksmi un nu aicina tajā piedalīties arī mūs.

  • Ja gribam zināt, kas tās tādas – Eiropas vērtības, par kurām daudz runā – tad te tās ir. Kristus ir arhetipiskais eiropietis. Viņš teica, ka no sirds pilnības mute runā. Kad Eiropas sirds bija pilna ar Kristus vēstījumu, tai bija ko sacīt visai pasaulei. Labākais, ko cilvēce ir sasniegusi, ir noticis, sekojot Kristus priekšzīmei.

Es novēlu mūsu Latvijas universitātei visos daudzveidīgajos ceļos uz zināšanām vienmēr paturēt operatīvajā atmiņā Kristus personību, kurā ir atklājies, kāds ir cilvēks, kad viņš pilnā mērā ir tas, kas viņš var būt. Jo tas taču ir uzdevums, kura dēļ Latvijai jau simt gadus ir universitāte. Lai jums miers, prieks un gandarījums šajā cildenajā misijā.




2 komentāri:

  1. Kaut mēs katrs šo aicinājumu varētu ierakstīt savās domās , darbos , attieksmē un izpratnē ......

    AtbildētDzēst
  2. Бльшое спасибо Янис ,за такое прекраснон, гоубокое почитание нашего Святого УНИВЕРСИТЕТА,горжусь тем,что 16 лет проработал в его стенах,всегда проходя мимо, или зайдя в его двери замирает сердце и тепло становится от особого запаха,от светлых лиц девушек и парней идущих по его коридорам.Ему везло на РЕКТОРОВ, которые передавали традиции .Спасибо последним Марцису Аузиньшу, Муйжниексу,конечно с теплом вспоминаю Юриса Закиса, которому нелегко пришлось в переходный период сохранить дух УНИВЕРСИТЕТА!!!

    AtbildētDzēst

Bloga veidne izstrādāta Clairvo