KRISTUS VĀRDĀ - CELIES UN STAIGĀ! 

Pārdomas 2012. gada 18. novembrī. 

Pēteris un Jānis gāja uz templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tobrīd tika nests kāds vīrs, kas bija kropls jau no mātes miesām. Viņu ik dienas nolika pie tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no ienācējiem templī. Viņš, ieraudzījis Pēteri un Jāni, kas gāja iekšā templī, lūdza žēlsirdības dāvanu. Bet Pēteris, viņu cieši uzlūkojis, sacīja reizē ar Jāni: “Paskaties uz mums.” Un tas uzlūkoja viņus, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. 

Tad Pēteris sacīja: “Zelta un sudraba man nav, bet es tev došu to, kas man ir: Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā – celies un staigā!” Viņš satvēra to pie labās rokas un piecēla; un tūlīt pēdas un locītavas tam kļuva stingras, viņš pielēca kājās un sāka staigāt un kopā ar viņiem iegāja templī, staigādams, lēkādams un slavēdams Dievu.     (Apustuļu darbi, 3:1-8)

Vai šajās dienās jums kāds jautāja: „Ar kādām izjūtām tu gaidi 18. novembri?“ Man vaicāja vairākkārt un kopš tā brīža es visu laiku mēģinu sevī izmanīt un satvert galveno. Ko es visvairāk izjūtu Latvijas valsts dzimšanas dienā? Par sevi man jāatbild – prieku, pateicību, cerību.

Vai kaut kas ir ļoti mainījies? Vai visas grūtības uzveiktas, vai problēmas atrisinātas? Nē, tādas lielas pārmaiņas, kas ļautu dzīvi ieraudzīt pavisam citādi, es neredzu. To pašu, ko šajā vietā teicu pagājušajā un aizpagājušajā gadā, es varētu teikt arī šogad. Īstenībā gadu no gada kļūst arvien grūtāk kaut ko piebilst pie jau pasacītā. Un vārdi no svētku tribīnes vai pat no kanceles jau nav burvju vārdi, kas mirklī visu izmaina. Tie ir domāti ikdienai un ilgam laikam.

Tad kādēļ no visa, kas sirdī sakustas, domājot par 18. Novembri, galvenais ir prieks, pateicība un cerība? Tādēļ, ka arī iepriekš bija tāpat. Arī atmodas gados, kad bija papilnam grūtību un nedrošības. Arī padomju laikos, kad Latvijas valsts nebija vispār. Toreiz un vienmēr 18. novembris bija priecīga, patriotiska diena. Ne tādēļ, ka svētkos uzliekam rozā brilles, bet tādēļ, ka valsts ir ilgtermiņa projekts, uz ko jāraugās kopumā, ne stopkadrā.

18. novembri Vilis Plūdons izsaka vārdos: „Tev mūžam dzīvot, Latvija!“.  „Mūžam“ – tas ir ļoti ilgi. Valsts patiešām ir „ilgtermiņa projekts“ ar virsotnēm, bedrēm un atkal virsotnēm. Valstis pastāv simtiem gadu, piedzīvo mēri, karu un iznīcību tā, ka nedzird vairs gaili dziedam vai suni rejam. Kad tas notiek, ir grūti saskatīt ko labu. Bet, kad tas brīdis vēsturē ir pagājis, tā pati valsts atkal uzplaukst. Vislielākajos posta brīžos tajā allaž ir potenciāls augšāmcelties, lai uz bērnu bērniem būtu savai nācijai par dzimtajām mājām. Mēs esam izredzēti starp tautām, ka mums ir sava valsts. „Pats Dievs sen senis svētīja še tavas āres mums par mājām“ – tā par Latviju Vilis Plūdons.

Kur ir tā gailošā ogle, kas ļauj piecelties? Kas ir dīgt spējīgā sēkla, kas politiski administratīvu veidojumu ar nosaukumu „valsts“ padara par dzimtajām mājām? Dažreiz liekas, ka Dievs mums ir kaut ko noskaudis. Ja mums zem kājām būtu naftas lauki kā kurdiem Irākā, tad gan mēs dzīvotu laimīgi. Atliktu tikai urbt un sūknēt no zemes laimi tīrā veidā. Tomēr gan kurdu, gan visas Irākas liktenis, gan senais notikums Jeruzalemē pie tempļa Krāšņajām durvīm vedina domāt ko citu.

„Pēteris, viņu cieši uzlūkojis, sacīja reizē ar Jāni: „Paskaties uz mums! Zelta un sudraba man nav, bet es tev došu to, kas man ir: Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā – celies un staigā!“

Slimības sakropļoto cilvēku piecēla vīri, kam nebija ne naftas, ne zelta, ne sudraba. Viņiem bija kas cits, kas lika vārgajām locītavām kļūt stingrām, tā ka viņš varēja pielēkt kājās un staigāt.

Vai tā nav bijis arī Latvijas vēsturē? Brīvības cīņu dalībniekiem nebija ne zelta ne sudraba, bet viņi deva to, kas tiem bija. Un Latvija cēlās. Vācu okupācijas laikā Konstantīns Čakste un citi pretestības kustības dalībnieki deva ne sudrabu, ne zeltu, bet to, kas viņiem bija. Tāpat padomju okupācijas laikā darīja Gunārs Astra un citi pretpadomju disidenti. Arī atmodas laikā Tautas fronte un „baltās beretes“ un visi barikāžu dalībnieki. Un Latvija atdzima Dieva noliktā laikā. Katru reizi kad Latvija ir cēlusies, lai staigātu, tas ir noticis tādēļ, ka bija cilvēki, kas deva no sevis. Tas nebija ne zelts ne sudrabs. Latvijas kritieniem un grimšanai gan iemesls it bieži ir bijis tas, ka domas pārlieku saistījās pie dārgiem metāliem un cietas valūtas.

Šodien Latvija tiek saukta par Eiropas veiksmes stāstu. Latvijas ekonomika ir visstraujāk augošā Eiropas savienībā. Mūsu premjeru slavē pasaulē un viņš dod padomus citu valstu vadītājiem. To ir prieks dzirdēt. Ne jau tikai nacionālas pašapziņas dēļ, kā tad, kad priecājamies, kad mūsējie plūc sporta laurus, pārspējot citu valstu komandas. Visvairāk prieks ir par cerību, ka ļaunākais jau aiz muguras, ka bija vērts, ka ceļš atkal sāk iet uz augšu. Mums vajadzētu to novērtēt un prast par to priecāties.

Taču ne tikai šo starptautisko lauru dēļ mūsu premjers līdzinās 3. gs. diakonam, svētajam Labrencim. „Laurentius“ latīniski nozīmē „lauriem vaiņagotais“. Kad imperatora Valeriāna kristiešu vajāšanu laikā Romas prefekts Labrencim pieprasīja atdot baznīcas dārgumus, tas augstā ierēdņa priekšā esot atvedis nabagus, slimus, aklus un kroplus, sakot – lūk, te būs - viņi ir mūsu dārgumi. Tas sabalsojas ar Latvijas veiksmes stāstu, kurš līdzinās brokastīm ar olu un bekonu. Vista tām dod zināmu ieguldījumu, bet cūkai tās maksā miesu un asinis. Burtiskā nozīmē. Valsts vadītāji Latvijas panākumos ir ieguldījuši zināšanas, apņēmību, darbu, bet uz sava skausta tos iznesa tauta – reizēm ar izmisumu, reizēm ar asarām un asins sviedriem. Tauta, kam nav ne zelta, ne sudraba, bet kas deva savu izpratni un nenogurstošu pacietību - unikālu visā Eiropā. Bez tās pat visprātīgākā valdīšana ātri atdurtos sienā. Arī viņai pienākas starptautiskās atzinības un uzslavas.

Taču to nedrīkst pārprast vai izmantot. Tautas pacietība nav brokastīm kaujams bekons. Kā leģendā par svēto Labrenci, gudrs vadītājs atzīst – lūk, kur valsts dārgums - tās ļaudis, tās tauta. Cilvēki bez zelta un sudraba, bet ar sūru patriotismu, kuru tie dod, lai Latvija izturētu un celtos. Bet ar dārgumiem apietas ar cieņu un saudzīgi, lai tos nesalauztu.

Virspusēji raugoties, varētu likties, ka viss saistīts ar naudu. Ja Latvijas demogrāfiskie rādītāji izraisa bažas, tad jāpiešķir papildu līdzekļi demogrāfijai. Ja raizes dara patriotisma zudums, tad jāfinansē patriotiskās audzināšanas programmas. Loģiski, taču tā ir tikai daļa patiesības. Pravietis Jeremija ļoti mūsdienīgi saka:

“Celiet namus un dzīvojiet tajos! Dēstiet dārzus un baudiet to augļus! Ņemiet sievas un dzemdiniet dēlus un meitas! Ņemiet arī saviem dēliem sievas un dodiet savām meitām vīrus, lai viņas kļūst par mātēm dēliem un meitām, ka jūs vairojaties un neejat mazumā!” (Jer.29:5-6)

Kas ir vajadzīgs, lai cilvēki uzdrošinātos to darīt? Māmiņu algas? Jā, tās palīdzēs. Laukos ir vajadzīgi ceļi, lai cilvēki gribētu tajos dzīvot un lauki nekļūtu pavisam tukši. Taču  pats svarīgākais ir kaut kas tāds, kas nav ne zelts, ne sudrabs, pat ne asfalts. Piemēram, pieredzē pārbaudāma pārliecība,

• ka tas, par ko Jeremija runā, patiešām ir Latvijas valsts dārgums.

• ka grūtības tiešām ir objektīvas un stāvoklis ir tāds, kāds tas ir, pēc tam, kad ir izdarīts viss iespējamais.
• ka Latvijas veiksmes stāsts un augošā ekonomika ir domāta visu labklājībai nevis dažu.

It kā sen zināmas lietas – brīvība, brālība, vienlīdzība – kas izriet pat ne no nacionālā kopprodukta, bet no attieksmes un gluži nemateriālām vērtībām. Tās ir lietas kas ceļ vairāk nekā dažu latu pielikums.

Brīvība, brālība, vienlīdzība – to nespēj atļauties cilvēks, kas ir tik nabags, ka viss, kas viņam ir,  ir daži miljoni latu, eiro, dolāru. Tam vajadzīgs bagātāks cilvēks – tāds, kam ir aicinājums. Ko tas nozīmē, būt valstsvīram (un valstssievai) pēc aicinājuma?

• Aicinājums ir tur, kur tavs dziļākais prieks sastop tautas dziļākās vajadzības.
• Tu esi savā vietā, ja tavs dziļākais prieks sastopas ar līdzcilvēku dziļākajām vajadzībām.

Ja izdarītu pētījumu, ko Latvija ļaudis izjūt kā savu dziļāko vajadzību, var gadīties, ka iznākums būtu izsakāms nevis ciparos un procentos, bet:

• ka viņus ciena,

• ka novērtē viņu nestos upurus,
• ka pret viņiem izturas taisnīgi,
• ka dalās ar viņiem liktenī, un dzīvo ar viņiem vienu dzīvi, kopā pa īstam – ar miesu un asinīm. Ar visdziļāko prieku. Kā atmodas laikā.

Traģiski, ja nākas atbildēt: „Zelta un sudraba man ir daudz, taču nav tā, kas bija Pēterim un Jānim, tā kas piecēla saliekto vīru. Nav arī tā, kas reiz ļāva celties zemē notriektajai Latvijai.“ Būt unikāli pacietīgai tautai zem aprobežotas, savtīgas un iedomīgas valdīšanas būtu traģēdija, no kā lai Dievs mūs žēlīgi pasargā.

Taču no otras puses – ko pašai tautai nozīmē tas, ka viņa ir dārgums? Ko vispār nozīmē tautai piederēt? Reiz kāds citvalstnieks internetā komentēja: „Latvieši paši sagraus savu valsti. Mums atliek tikai nopirkt popkornu.“ Tas nozīmē – apsēsties ērtāk kā kinoteātrī un noskatīties, kā viss iet uz paraušanu, un jo trakāk iet, jo lielāks šovs.  Skan gluži dabiski no citas, ne pārāk draudzīgas valsts piederīgaā mutes. Bet vai līdzīgu nostāju neesam ieņēmuši arī mēs paši – latvieši, Latvijas pilsoņi? Mēs sakām - Latvija? Patriotisms? Paldies, bez manis, es vairs ne. Es nopirkšu popkornu. Katram, kas tā jūtas, ir savs stāsts. Un tomēr – vai tā nav sveštautieša, citpavalstnieka nostāja? Vai, šādi apsēžoties malā, es vairs piederu tautai? Tai, kura ir valsts dārgums? Vai es neizdaru liktenīgu kļūdu, viena vēstures brīža dēļ atsakoties no savas valsts uz bērnu bērniem? Saprotot, ka bez Latvijas valsts drīz vairs nebūtu arī latviešu tautas?

Tauta ir dārgums  vēl  arī citā nozīmē. Tauta ir avots, no kā tiek smelti tās līderi. Ja gaidām, ka mūsu vadītāji būs nesavtīgi ideālisti, taisnīgi un godīgi, vai ko nu vēl no viņiem prasām, tad mums, tautai ir jābūt videi, no kuras tādi var nākt. Cilvēks nepārvēršas par kaut ko citu, nonākot amata krēslā. Tur tikai leknāk saplaukst tas, kas viņā jau ir. Ideāli, ko vēlamies redzēt uz komandtiltiņa, vispirms ir jākultivē savā starpā kā nācijas vērtības.

Kā ir attīstījusies mūsu nācijas vērtību sistēma divdesmit brīvības gados? Lai Dievs dod, ka es kļūdos, bet vai nav tā, ka mēs arvien vairāk ļaujam norietēt visiem citiem mērķiem, izņemot personīgo labsajūtu? „Es vēlos brīvību darīt visu, ko gribu“ – vai tas diezgan tuvu neizsaka šodien valdošo dzīves motto? Par ko tas var uzplaukt biznesā, politikā, valsts pārvaldē? Kā katrai brīvībai, arī tādai indivīda brīvībai ir cena. Mēs jau par to maksājam. Ar savu vēl nepiedzimušo bērnu dzīvībām. Ar to, ka lielākā daļa mūsu bērnu nāk pasaulē ārlaulībā, jo ģimene prasa kaut ko upurēt no personīgās brīvības. Maksājam ar skaidrību par to, kas labs vai slikts, atbalstāms vai nosodāms,  vīrietis vai sieviete. Dažās kaimiņvalstīs ir iets tālāk, atmetot arī vārdus „tēvs“ un „māte“, jo tie varot kādu aizvainot.

Taču, lai arī provokatīvas, šīs ir tikai detaļas. Raugoties kopumā, valsts veidojas cilvēku attiecībās. Nācija, sabiedrība ģimene pastāv attiecībās. Visi desmit baušļi aizliedz graut attiecības – pirmie četri attiecības ar Dievu un pārējie seši attiecības ar cilvēkiem. Mēs zinām, ka to dara sociālās nevienlīdzības grēks, taču tieši tāpat arī radikāls, egoistisks individuālisms. Tas sadrumstalo sabiedrību un dara to par dzīvībai nelabvēlīgu vidi. Ja personīgā labklājība kļūst par vienīgo mērķi, tad arī saikne ar dzimteni kļūst visai trausla. Ja labklājības tajā nav, tad cilvēks nespēj justies laimīgs un sevi cienīt. Tad dabiski ir doties projām neatskatoties. Par indivīda labsajūtas mērķi mēs maksājam ar tautas dzīvības spēku un izdzīvošanas spēju.

Un vēl kāds jautājums, galvenokārt pamatnācijai, latviešiem: Vai pēc mūsu domām tauta - tā, kas ir Latvijas valsts dārgums, tās vērtību glabātāja un līderu avots – ir ierobežojama tikai uz latviešiem, vai arī mēs esam gatavi par tādu atzīt arī šeit dzīvojošos cittautiešus? Vēl vairāk – varbūt mēs vēlamies viņus aicināt, pat ielūgt piedalīties Latvijas valsts tālākā celtniecībā? Uz ko mēs esam gatavi un uz ko ir gatavi viņi, lai to varētu darīt ne vairs kā „mēs“ un „viņi“, bet kopā, kā Latvijas pilsoņi un patrioti? Vai šāds mērķis mums šķiet vēlams? Vai iespējams? Uz kādiem noteikumiem?

Es zinu, ka abās pusēs ir radikāli noskaņojumi. Ir tie, kas sapņo par Latviju, no kuras deportēti krievi un ir tie, kas Latvijā redz tikai uz brīdi aizmaldījušos Krievijas guberņu. Visradikālākie mērķi mēdz būt visskaļāk paustie, bet ar tādiem saruna nevar izdoties. Kas pie tādiem turas, lai pērk vien popkornu un gaida malā - vieni, kad pūcei aste ziedēs un otri, kad vēzis kalnā svilps. Taču starp šīm galējībām ir daudz saprātīgu cilvēku, kam tautību pretnostatījums šķiet aplams un postošs. Nesen Daugavpilī man skaidrā krievu valodā teica: „Tas, ka mēs ar Rīgu strīdamies ir mūsu darīšana, bet cauri Latgalei tanki uz Rīgu netiks.“

Tad kādēļ mums ir tik grūti sarunāties? Tādēļ, ka neuzticamies. Mēs cits citam esam devuši daudz iemeslu neuzticēties un pieraduši skabargu meklēt tikai brāļa acī. Meklēt pamatu sarunai, kurā varētu veidoties vispirms uzticēšanās, tad izlīdzināšanās un ar Dieva palīgu arī saskaņa un vienotība (šo vārdu sākotnējā nozīmē) – to  uzsākt vajadzētu labas gribas cilvēkiem no visām tautībām, kas ir vienoti gatavībā nelaist tankus pāri Latvijas brīvībai. Viņiem  tikai vispirms citam citu jāatrod un jāsadzird.  Lūk, uzdevums, kurā veiksmes stāsts Latvijai ir vitāli nepieciešams.

Kad vienlaicīgi sanāk kopā tik svarīgi uzdevumi, no kuru vairuma šķiet –debess satumst, ir svarīgi saprast, kurš ir galvenais. Kad atrisina to, risinās arī citi. Reiz bērnībā, Liepājā, kad kopā ar tēvu stāvējām pagalmā, kāds vīrs jautāja, vai mums nevajag abšnites. Tēvs teica, ka vajaga gan, bet man nebija ne jausmas, kas tās tādas – abšnites. Kad nu mums atveda veselu kravu ar abšnitēm, es ieraudzīju malku, nelīdzenas līstes, kas paliek pāri, kad apzāģē dēļus. Latviski tos sauc par nomaļiem. Tos var kurināt krāsnī, var uzsildīt ūdeni un nomazgāties tīrs pēc darba. Ar vārdu sakot, vajadzīga, noderīga lieta. Un tomēr tikai blakusprodukts. Galvenais, kas tika pagatavots, bija kokmateriāli, no kā celt mājas un gatvot mēbeles.

Mums jākāpina ekonomikas izaugsme? Jāceļ sabiedrības labklājība? Mums jāpārvar daudz sociālās nevienlīdzības? Jāmazina plaisas starp varu un tautu? Jāglābj demogrāfiskā situācija? Jāmeklē pamats dialogam sabiedrības saliedēšanai ap valstiskām vērtībām? Jānostiprina vērtību domāšana vispār? Un, lai to paveiktu, mums jābūt profesionāļiem tautsaimniecībā, finansēs, sociālajos jautājumos, komunikācijā, diplomātijā? Jā, nenoliedzami, tam ir jābūt. Taču tas viss ir abšnites. Nomaļi. Labs, vajadzīgs blakusprodukts.

Mūsu svarīgāko problēmu risinājums nesākas zināšanās vai profesionālismā. Tas sākas sirdī un prātā. Sirdsprātā un cilvēka garīgajā satvarā. Vispirms ir jāgādā par dēļiem, par brusēm, no kā mūsu garā, gribā un sirdsprātā var uzcelt garīgu namu Dievam par godu. Tad arī zināšanas un prasmes kā labi nomaļi sāks dot gaismu, siltumu un nomazgās visu tīru.

„Pēteris, viņu cieši uzlūkojis sacīja: „Paskaties uz mums! Zelta un sudraba man nav, bet es tev došu to, kas man ir: Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā – celies un staigā!“

Tas ir ļoti aktuāls vārds Latvijai un tās ļaudīm: „Kristus vārdā – celies un staigā!“ Mēs neko daudz nepaveiksim bez vēsts, kas spēj vienot un iedvesmot tā, kā Eiropu reiz veidoja un vienoja Kristus vēsts. Tā ir vēsts par Dieva beznosacījuma mīlestību. Par to, kā Dievs tapa cilvēks, lai mēs viņā atgūtu Dieva līdzību. Kā viņš uzņēmās sodu par mūsu grēkiem, lai mums tos piedotu. Kā viņš mira pie krusta, lai mēs varētu dzīvot pa īstam, gan Latvijā, gan Debesīs. Kā viņš augšāmcēlās, lai arī mēs varētu celties viņa vārdā.

Mēs raizējamies par visu, kas jāpaveic? Tad jāsāk no tā, ka ļaujam Dievam mūs atrast. Ļaujam viņam mūs taisnot un svētdarīt – tā nopietni, bez ārišķības un skaļiem vārdiem, bet ieliekot garīgu, tikumisku mugurkaulu, kas nosaka mūsu ikdienas izvēles. Tad pārējais pašķirsies ar Dieva svētību un mūsu talanti un ambīcijas nesīs nevis sliktus, bet labus auglus. Nomaļi tiešām ir laba, noderīga lieta.

Viena no skaistākajām latviešu brīvības dziesmām man šķiet Imanta Kalniņa „Mēs tie, kas ilgi tumsā dzīvojuši“.  Tā stāsta par laiku, kad dzīvojām nebrīves tumsībā bet dziedājām brīvu sauli debesīs. Pēdējais pants skan:

Tā dziedājuši savu mīļo sauli

Ka vēl ikvienā mazā dziesmā viz

Ar gara gaismu apstarotas

Tās mūsu tumšās debesis

Nu mums ir brīvības gaisma par ko tumsā dziedājām, taču izrādījās, ka ar to nepietiek. Īstenība ir sarežģītāka un daudziem liekas, ka debesis atkal satumst no problēmu un uzdevumu daudzuma. Kurš ir pats svarīgākais? Mums jāatrod saule, gara gaismas saule, kas liek tautai iemirdzēties kā dārgumam. Mums Eiropā, 21. gadsimta Latvijā vairāk nekā jebkad ir vajadzīga Kristus vienojošā, svētdarošā vēsts. Mums vajadzīgs tas, ko saņemot, vārgais top spēcīgs un pie zemes noliektais ceļas augšā. „Kas man seko, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma“, saka Kristus. Pārējais ir abšnites.

Mums tādēļ ir tāda zeme, ka esam pietiekami radoši un strādīgi, lai to apkoptu. Mums ir tāda vēsture tādēļ, ka esam gana gudri, lai ar to tiktu galā. Mums ir tāda dzīve tādēļ, ka esam pietiekam stipri, lai to dzīvotu. Lai Dievs svētī Latviju, ka atrodam un piepildām savas valsts dzīvības potenciālu. Kristus vārdā – celies un staigā!

lasīt tālāk

Trijos vārdos - lasīt, studēt, meditēt. 

Lasīšana: 

Vispirms vajadzētu Bībeli vienkārši izlasīt. Kāds varbūt pasmaidīs par „vienkārši“, jo daudzi ir mēģinājuši un pametuši. Varu iedrošināt, ka tagad būs vieglāk. Jaunā tulkojuma valoda ir lakoniska, tieša, izteiksmīga. Vairs nav jālaužas pa Veco Derību pāri daudzvārdības celmiem, valoda pati nes uz priekšu. Man nešķiet, ka tā ir zaudējusi svinīgumu, tas tikai kļuvis citāds. Vecā Derība dažviet pat ieguvusi episku noskaņu, jo poētiskās daļas ir atdzejotas nevis vienkārši pārtulkotas. Nav jāraizējas, ka jaunajā tulkojumā kaut kas ir izmainīts (lasi – „sagrozīts“). Tulkotāju kolektīvā darbojās līdzi Latvijas labākie seno valodu speciālisti, neļaujot teologiem aizrauties ar interpretācijām, bet uzstājot, ka jātulko tieši tā, kā oriģinālā rakstīts. Ar jauno tulkojumu nav atcelti iepriekšējie. No vecajiem es ieteiktu 20.gs sākuma izdevumus, kas ir precīzāki nekā 1965. gada versija un arī senatnīgais svinīgums saglabājies krāšņāks.

Bībeles lasīšanā galvenais ir regularitāte. Divdesmit minūtes katru dienu ir labāk nekā divas stundas svētdienā. Pagūglējot „Bībeles lasīšanas plāns“, var atrast ieteikumus, kādas nodaļas kuru dienu lasīt, lai visu Bībeli izlasītu, piemēram, gada laikā.

Studēšana:

Bībele nav „Tūkstoš derīgu padomu“ grāmata, nedz arī Dieva lietošanas pamācība. Nevar vienkārši durt ar pirkstu lappusē un teikt: „Ahā, lūk, ko māca Svētie Raksti! Lūk, kam kristieši tic!“ Lai saprastu, ko Bībele māca, ir jāizpēta, kas par interesējošo tēmu teikts Bībelē kopumā. Turklāt ikviens sens dokuments jālasa trīs lasījumos:

·      Pirmajā jāmēģina saprast, kas ir rakstīts. Senu tekstu pareizi saprotam tad, ja vārdus un terminus tulkojam tādā pašā nozīmē, kādā tos lietoja dokumenta sarakstīšanas laikā. Ideāli būtu lasīt oriģinālvalodā.

·      Otrajā lasījumā jācenšas saprast, ko tas nozīmē, jeb izprast vēsti, ko autori ir gribējuši nest. Jāņem vērā, kam, kādos apstākļos un kādā nolūkā tas ir teikts.

·      Tikai trešajā lasījumā, var censties saprast, ko tas nozīmē man, jeb kā Bībeles vēsti attiecināt uz savu laiku un dzīves situāciju.

Nereti lasītājs kļūdās, mēģinot Bībeli saprast uzreiz  trešajā lasījumā, neizdarot pirmos divus, un steidzas ar kritisku analīzi, pirms ir sapratis, kas tur rakstīts.

Ne visiem ir tik daudz zināšanu un ne katrs var veltīt mūžu Bībeles pētniecībai. Toties ir daudz bībeles komentāru, teoloģijas vārdnīcu un grāmatu, kur apkopoti iepriekšējo paaudžu pūliņu augļi. Ir analītiskie materiāli, kas ļauj pārbaudīt katra Bībelē lietotā vārda iespējamās nozīmes oriģinālvalodās.  Gan pati Bībele, gan liels daudzums palīgmateriālu ir pieejami elektroniski. Latviešu lasītājiem var ieteikt OliveTree Bible Software, Inc. BibleReader vai Bible+ lietotnes. Šobrīd tur ir nopērkams gan 1965. gada, gan jaunais latviešu tulkojums. Var piepirkt klāt daudz palīglīdzekļu. Piemēram, ja gribas ko izpētīt tuvāk, atliek iezīmēt vārdu, un tas parādās ebreju vai grieķu valodā ar paskaidrojumiem. Vai arī tiek piedāvāta saite uz vārdnīcām un enciklopēdijām. Te gan nopietns aizrādījums: Ne katrs lasītājs spēs novērtēt komentāru kvalitāti, tādēļ jāpārbauda, no kādas tradīcijas tie nāk. Vispirms iesaku raudzīties pēc savas baznīcas atzītiem avotiem. Piemēram, luterāņiem standarta Bībeles izskaidrojums ir „Vienprātības grāmata“, kurā sakopoti galvenie Reformācijas dokumenti. Nopietnus komentārus ir izdevis Luterisma mantojuma fonds. Kam tā visa nav, vajag sameklēt kaut vai Lutera Mazo katehismu. Interesentiem, kas sevi nesaista ne ar vienu  konfesiju, iesaku raudzīties pēc tradīcijas, kas ir pazīstama Latvijā un ir pastāvējusi vismaz dažus simtus gadu.

Bībeles studēšana prasa laiku. Ja nopietni gribi to iepazīt, mēģini iekārtot studiju rekolekcijas divu vai trīs dienu garumā. Atrodi vietu prom no mājām, kur dienišķās vajadzības neprasa daudz pūļu. Tas atbrīvo no ikdienas rūpēm un noskaņo uz mācīšanos. Izstrādā  laika plānu, tas disciplinē. Iesācējam nevajag pārpūlēties, lai neizdegtu, bet ar zināmām iemaņām studijām var veltīt 10 vai 12 stundu dienā.

Vairumam vispirms vajadzētu vienkārši lasīt lielus gabalus no Bībeles. Var izvēlēties, piemēram, 1.Mozus vai Jeremijas grāmatu un izlasīt to no sākuma līdz beigām, pēc vajadzības lietojot komentārus un citus palīglīdzekļus. Pievērs uzmanību grāmatas struktūrai un plūdumam. Cita pieeja ir izvēlēties kādu mazāku grāmatu, piemēram, Pāvila vēstuli efeziešiem vai 1.Jāņa vēstuli un vienu mēnesi izlasīt to cauri katru dienu. Šis paņēmiens nostiprinās atmiņā grāmatas struktūru. Pieraksti domas un iespaidus. Atzīmē vietas, kuras šķiet grūtas, lai atgrieztos pie tām vēlāk. Daudzās garīgajās tradīcijās plaši lieto Dieva vārda akārtotu lasīšanu vai recitēšanu. 1.psalmā (jaunajā tulkojumā) teikts: „Svētīts, kas dudina Kunga bauslību dienu un nakti!“ Ar to patiešām ir domāta pastāvīga Bībeles tekstu atkārtošana pie sevis balsī.  Atkārtošana pat bez saprašanas spēj iespaidot domāšanu un izmainīt uzvedību. Tomēr atkārtošanai jānotiek nevis bezdomīgi, bet sakopojot prātu uz lasītā saturu. Atkārtota koncentrēšanās ved pie atskārtas – eureka!  Piepeši izgaismojas līdz šim nesaprotamais teksts vai notikums. Mēs tiekam it kā katapultēti jaunā izpratnes līmenī. Ar "grūtajām" Bībeles vietām bieži var tikt galā, vienkārši atgriežoties pie tām atkal un atkal. Rūpīgi sakopojot prātu, tas pielāgojas uzdevumam un iemācās kustēties noteiktā virzienā. Kad to dara regulāri, veidojas noderīgi domāšanas ieradumi. 

Kad esam ko jaunu aptvēruši, to vajag daudz pārcilāt prātā. Tad šie atklājumi atradīs daudz kopsakaru ar mūsu dzīvi un līdz ar to arī plašāku pielietojumu. Jo plašāka ir cilvēka dzīves pieredze un lielākas vispārējās zināšanas, jo vairāk personīgu saskares punktu viņš atradīs ar Bībeles tekstu. Liela nozīme ir labām grāmatām, kas dzīvē lasītas. Iegūtās atziņas vajadzētu citiem nevis paziņot kā patiesību, bet pārrunāt labvēlīgā, nesacensīgā gaisotnē. Tad mūs bagātinās citu saprastais, bet mūsu secinājumi iegūs aprises un atradīs vietu mūsu līdzšinējo zināšanu sistēmā.

Mācīties spējīgs gars nav savienojams ar augstprātību. Lasi, necenšoties visu uzreiz ielikt savu uzskatu plauktiņos. Studējot mēs esam mācekļi, ne skolotāji. Gatavojies uzklausīt jaunas lietas jaunos veidos. Ja studējam grāmatu, mums jāapņemas saklausīt, ko autors saka, nevis to, ko gribam, lai viņš teiktu. Un vēl - Bībeles studijas ir garīga disciplīna. Mēs studējam, nevis lai vienkārši uzkrātu informāciju, bet lai tiktu izmainīti.

Meditācija: 

Gan Rakstu studijas, gan Bībeles meditācija ir saistītas ar lasīšanu, taču tās veido atšķirīgas pieredzes. Studijās cilvēks uzzin, ko Bībeles teksts nozīmē vispār. Meditācijā viņš tiecas satvert, „ko tas nozīmē man“. Studijas ir analītiskas, meditācijai ir pielūgsmes raksturs. Studijas izskaidro vārdu, meditācija to izbauda un izgaršo. Studijas dod objektīvus ietvarus, kuros meditācija var sekmīgi darboties. Rakstot Bībeles grāmatas, autorus iedvesmoja Dieva Gars. Jēzus apsolīja, ka to pašu Garu Tēvs sūtīs, lai tas mājotu mūsos. Cilvēks to saņem kristības sakramentā. Tas ir Gars, kas ne tikai iedvesmoja Sv.Rakstu tekstu, bet inspirē arī mūsu lasīšanu: in-spirē, ie-dvesmo, iepūš dvašu, iedveš “nāsīs” dievišķā Runātāja dzīvo realitāti, lai rakstītais sāktu dzīvot.

Mārtiņš Luters teica, ka par teologu kļūst lūdzot, meditējot un agonizējoši piedzīvojot kārdinājumus (oratio, meditatio, tentatio). Mūsdienās par meditāciju sauc ļoti atšķirīgas lietas. Luters ar to saprata Bībeles apceri, ko viņa laikā pazina kā dievišķo lasīšanu jeb „lectio divina“. Viņš to salīdzina ar govi, kas atgremo barību:

“Atgremot nozīmē uzņemt Vārdu ar prieku un meditēt ar vislielāko čaklību, lai neļautu tam kā sakāmvārdā pa vienu ausi ienākt un pa otru iziet, bet lai turētu to cieši sirdī, norītu un uzsūktu savās iekšās. Tev jāmeditē ne tikai iekšēji savā sirdī, bet arī ārēji, atkārtojot vārdus skaļi un saberzējot rakstīto vārdu kā saldi smaržīgu zāli, rūpīgi  un uzmanīgi un apcerīgi tos lasot un pārlasot, lai aptvertu, ko tie nozīmē.”

Četrsimt gadu pirms Lutera Šartras priors Gvigo II nosauc četrus klasiskos lectio divina soļus:

“Lasīšana ieliek riekstu mutē, meditācija to pārkož un sakošļā, lūgšana izvelk tā garšu un kontemplācija ir pats saldums, kas iepriecina un atsvaidzina.”

Kā to dara?

  1)   Lasīšana: Es lasu izvēlēto Bībeles tekstu ļoti lēni, varbūt pat balsī. Es vēroju, vai kaut kas īpaši nepiesaista manu uzmanību. Varbūt kāds teikums, frāze vai vārds iznirst no pārējā teksta un mani īpaši uzrunā. Es pie tā apstājos un nelasu tālāk.

  2)   Meditācija: Es mēģinu izgaršot šo vārdu vai teikumu, to atkārtojot domās vai balsī un vienlaicīgi ieklausoties savā sirdī. Kā tas tur atbalsojas, kādas domas un sajūtas izraisa? Uzmanīgi sekoju līdzi savas dvēseles kustībām, jo pieskāriens parasti ir tik viegls, lai tam varētu ilgi ļauties, nepārpūlot ķermeni. Ja tomēr Dievs sūta ļoti intensīvu pārdzīvojumu tā, ka plūst asaras, es to pieņemu un turpinu, kamēr vien Dievs šo žēlastību dod. Taču es nedzenos pēc tā ar paša gribu un necenšos ar varu panākt varenus, sarežģītus pārdzīvojumus.

  3)   Lūgšana: Es ļauju savai dvēselei atsaukties, es runāju ar Dievu par meditācijā saņemto. Es runāju par savām attiecībām ar viņu, es runāju par to, kas attiecas uz mani, nevis to, kas būtu jādzird kādam citam. Es runāju ar Dievu par visu, nepaturot „aizliegtās zonas“. Es ļauju savai gribai apņemties kaut ko labu. Es gribu būt devīgs, ja Dievs no manis kaut ko prasa.

  4)   Kontemplācija: Kad Dievs ir klāt un sāk atbildēt, vārdi var kļūt lieki un izsīkt. Tad es viekārši klusēju viņa klātbūtnē bez vārdiem, domām un vēlmēm, izbaudot Kunga tuvumu. Mans prāts un sirds ir pie Kunga. Mana uzmanība ir pievērsta viņam.

Kad esmu gatavs vai sāku kļūt izklaidīgs, es atgriežos pie lasīšanas un apstājos pie nākošā vārda, kas mani aizkustina vai uzrunā.

Meditācijas pieredzē parasti nebūs skaidri nodalītu pakāpienu un nav jācenšas pie šīs secības turēties. Meditācijas soļi drīzāk ir četri momenti, kas izkārtoti gar riņķa līniju un arī tieši savienoti mijiedarbīgā modelī gan cits ar citu, gan ar centru, kas ir Dieva gars, kas caur tekstu runā  mūsu sirdīs. Pievērst uzmanību vienam no četriem momentiem nozīmē būt saskarē arī ar pārējiem. Bībeles apceri var sākt ar jebkuru “momentu” un virzīties pa apli pie nākošā, vai arī viegli pāriet no viena uz citu, kā Gars liek.

Uzsākot meditāciju ir labi norimt un iztēloties, kā Dievs šajā pašā brīdī uz mani raugās ar neizmērojamu mīlestību un beznosacījumu labvēlību. Bez tā nebūs drosmes būt atklātam ar Dievu. Ir divi paņēmieni, kas var palīdzēt:

• Domās atdodu Kristum manas rokas, lai darītu viņa darbu, manas kājas, ar ko iet ceļu, kuru viņš grib, lai es ietu, manas acis redzēt viņu visos cilvēkos; manu mēli runāt viņa miera vārdus; manu sirdi mīlēt tā, kā mīl viņš, manu prātu viņu pazīt un viņam kalpot, manu visu sevi lietot tā, kā viņš vēlas.

• Apceru, ka tikai Dievs un es var šajā brīdī redzēt tieši to, ko redzu es, dzirdēt tieši to, ko dzirdu es, just tieši to pašu, ko jūtu es… Tātad Dievs ir manī un lūkojas ārā, nevis atrodas kaut kur tālu prom.

Pirms ķerties pie lasīšanas, ir labi izteikt Dievam savas vēlmes, ko es vēlos iegūt šajā meditācijā, piemēram: “atsaukties Dievam ar nedalītu sirdi” vai “dziļi sirdī iepazīt Kristu, lai spētu viņu pilnīgāk mīlēt un viņam tuvāk sekot.” Meditāciju ir ieteicams noslēgt ar desmit minūšu kolokviju, kurā ar Dievu var runāt gan par meditācijā piedzīvoto, gan par visu, kas uz sirds. To pabeidz ar “Mūsu Tēvs debesīs”. Vislabāk meditācijai ir atvēlēt stundu, bet ne mazāk par 20 minūtēm.

Meditēt var jebkurā pozā. Ērts krēsls būs droša izvēle. Var meditēt arī stāvus, uz ceļiem, guļus uz vaiga vai uz muguras, vai pat ejot. Vienīgais norādījums ir nemainīt lūgšanas pozu, kamēr Dievs kaut ko dod.

Meditācijā cilvēks var piedzīvot emocionālu saviļņojumu un tā iespaidā pieņemt radikālus lēmumus. Ja šie lēmumi ir smagi un prasa upurus, nevajag steigties tos piepildīt, bet iepriekš parunāt ar kādu garīgi pieredzējušu cilvēku. Katram, kas vēlas praktizēt Bībeles meditāciju, vajadzētu atrast vadītāju, ieteicams tādu, kas ir apguvis atbilstošu garīgo līdzgaitniecību. Vislabāk to ir uzsākt rekolekciju vidē, kādu piedāvā arī LELB rekolekciju centrs Mazirbē.

Labs ieteikums - lūdz tā, kā tu vari nevis tā, kā tu nevari.

lasīt tālāk

Intervija ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Rīgas un Latvijas arhibīskapu Jāni Vanagu: par brīvību izvēlēties, par latviešu un krievu attiecībām, par Rietumu civilizācijas mērķiem, par protestiem pret ievazātām „kultūrām”, par to, vai Jēzus Kristus bijis precējies.


– Nupat dienasgaismu ieraudzījis jauns Bībeles tulkojums. Kāpēc bija nepieciešams jauns Bībeles teksts? Ar ko tas atšķiras no iepriekšējiem?

– Līdz šim ir bijis tikai viens pats tulkojums – tas, ko 17.gs beigās veica Alūksnes mācītājs Ernsts Gliks. Ar to latvieši nostājās starp 50 izredzētām pasaules tautām, kuru valodās bija pārtulkota Bībele. Vēlākie izdevumi bija modernizēts Glika teksts. Pazīstamākais no tiem parādījās trimdā 1965. gadā. Tas nebija sevišķi veiksmīgs ne valodas, ne precizitātes ziņā. Ir pat gadījies, ka, vadot dievkalpojumu ārzemēs, lasu draudzei priekšā kādu Bībeles vietu angļu valodā un pēkšņi pa īstam saprotu to, ko no latviešu tulkojuma nebiju izlobījis. Šis turpretī ir pilnīgi jauns tulkojums no oriģinālvalodām. Atceroties, cik milzīgas kultūrvēsturiskas sekas bija Glika Bībelei, arī šis tulkojums latviešiem ir liels notikums. Man tas tiešām patīk. Lai arī neierasts, lai gan žēl “zelta pantu”, kurus zinu no galvas vecajā formā, šis tomēr ir daudz vieglāk lasāms, izteiksmīgāks, uzrunā emocionālāk. Liela daļa Vecās Derības ir dzeja un jaunajā tulkojumā tā ir nevis vienkārši pārtulkota, bet atdzejota. Ir arī apokrifu jeb deiterokanoniskās grāmatas, kuras kopš 19.gadsimta Bībelē nebija iekļautas. Skaidrs, ka vecie izdevumi ar to nav atcelti. Tos paralēli turpinās lietot.

– Tas ir skaistais notikums. Bet mani vienmēr mocījis jautājums, uz kuru nerodu atbildi: ja Dievs ir tik žēlsirdīgs, tik mīlošs, kāpēc Viņš pieļauj tik daudz ciešanu?

– Visvairāk ciešanu pasaulē ienes mūsu ikdienas lēmumi. Dievs varētu mūs savaldīt, taču zina, cik dārga cilvēkam ir brīvība. Nevienam nepatiktu, ja Dievs mūs aiz apkakles vilktu pa dzīvi pēc saviem ieskatiem. Tieši tāpēc, ka Viņš ir žēlsirdīgs un mīlošs, mums ir iespēja izvēlēties un kļūdīties. Tā nav gluži brīva brīva izvēle. To ierobežo tas, ka cilvēkā mīt dabīga nosliece uz ļauno. Teoloģijā to sauc par iedzimto grēku. Kad mēs tam klausām, tad labā vietā izšķiramies par ļauno. Dievs to zina, tomēr respektē mūsu brīvību, pat ja to tik slikti lietojam. Taču daudz taisnības ir arī K.S.Lūisam, kurš teica, ka Dievs mūs uzrunā ar mīlestības čukstiem. Ja nedzirdam, tad ar sirdsapziņas balsi. Ja arī to nedzirdam, tad ar ciešanu ruporu.

– Gluži ikdienišķi to redzam, piemēram, interneta komentāros, kur ikviens var anonīmi uzgāzt svešam cilvēkam mēslu spaini uz galvas.

– Gāžot mēslus, cilvēks izpauž to, kas viņš ir. Anonīmi internetā ir vieglāk būt tādam, kāds esi. Publiski tā vis neizkliegsies. Sabiedrībā pieņemtās normas tomēr ieliek kādos rāmjos. Taču ievērosim, ka par ceļu uz progresu tagad uzskata normu atmešanu un personīgo brīvību palielināšanu. Mēs lepojamies ar tabu laušanu. Jārēķinās, ka, ārējām robežām zūdot, bet pašsavaldības vēlmei līdzi nepieaugot, mēslu demonstrēšana arvien vairāk izpaudīsies arī publiski.

– Kā to apturēt? Vai cilvēki nesaprot, ka, darot ļaunu citiem, viņi dara ļaunu sev?

– Domāju, ka viņi to nesaprot. Drīzāk jūtas lieliski, jo varēja mirkli būt saskaņā ar sevi. Jēzus teica, ka cilvēks mēdz būt kā nobalsināts kaps – balts krekls, šlipse, želeja matos, bet iekšā miroņa kauli un visāda nešķīstība. Izvēlēties būt iejūtīgam arī anonīmi, izvēlēties vairot labo, kad tevi uz to nespiež, ir pazīme, ka top tīrīta arī trauka iekšpuse. Cilvēks ir gājis soli prom no saviem dzīvnieka instinktiem. Tas jau ir kultūras sasniegums un pareizi saka, ka kultūra ir nokāpusi no altāra. Justies Dieva vaiga priekšā. Es neesmu viens pie datora, ar mani vienmēr kopā ir vēl kāds, kura priekšā man ir vismaz kauns. No vienas puses tas cilvēku ierobežo, bet no otras – atbrīvo labākai, drošākai, piepildītākai sadzīvei. Un tas vēl ir pats vienkāršākais līmenis. Augstāka pilotāža ir apzināti atvērties dievišķajam. Meklēt saskari ar Dieva garu, lai viņš pārveido tavu sirdi. Bet dabīgajam cilvēkam, par spīti izglītībai un kultūras uzslāņojumam, šķiet normāli ieiet nepazīstama cilvēka profilā un tāpat vien “uzbraukt”.

– Zemiskāko instinktu apmierinājums?

– Jā, varbūt arī tāds brutalitātes ieradums attiecībās. Feisbukā atradu jauku padomu: nekad nestrīdies ar idiotu, jo tad tev būs jānolaižas līdz viņa līmenim, kur viņš tevi nobeigs ar savu pieredzi. Publiskām personām īpaši nākas izkopt spēju nejusties nekā, lasot par sevi trulus un zemiskus komentārus. Viņi tikai vēl vairāk uztrenējas neklausīties, ko viņiem saka. Tas cilvēkus atsvešina un sairdina sabiedrību. Kad lasīju komentārus ap valodas referendumu, likās, ka latvieši ienīst krievus, krievi ienīst latviešus un kaimiņos dzīvo monstri, kas cits citu grib iznīcināt. Realitātē taču tā nav, bet lasot cilvēki ieļaunojas, aizveras cits pret citu. Posts ir mežonīgs.

– Pieskārāties latviešu un krievu attiecībām. Cik dziļi varam atļauties integrāciju?

– Man nav skaidrs, kas ir domāts ar to, ka krievi integrēsies latviešos. Viņi ir krievi un paliks krievi. Drīzāk jādomā, kā latviešiem un krieviem integrēties par vienu sabiedrību ar kopīgiem mērķiem, kopīgām vērtībām. Jo dziļāk, jo labāk. Starp kopīgajām vērtībām ir jābūt Latvijai kā Eiropas valstij, kur latviešu tautai ir visas iespējas lemt savu likteni un īstenot savu identitāti. Valsts valodai ir jābūt latviešu. Varbūt vēl ir dažas šādas lietas, no kā nevar atkāpties. Bet es nedomāju, ka var kļūt par vienu sabiedrību, ja arī krieviem nebūs godīgas iespējas paturēt to, kas viņiem svarīgs. Arī latviešiem jāmācās krievu valoda. Nevar izprast tautu, nezinot tās valodu. Bija kļūda to izņemt no skolu programmām. Jauni cilvēki to tagad mācās par naudu. Dažādajām tautībām jāgrib citai citu ne tikai paciest sev blakus, bet arī cienīt un atbalstīt. Runājot līdzībās - laulātajiem gadās, ka strīds beidzas katram savā guļamistabā. Ai, cik saldi tad ir atsaukt atmiņā visas pārestības vēl no laikiem pirms iepazīšanās un visu nakti veldzēties domās, cik tas otrs ir nekrietns. Taču, no rīta nākas izlemt, ko es gribu – turpināt apvainoties, vai normālu ģimeni. Un ja mērķis ir normāla dzīve, tad jāsāk normāli izturēties. Abiem! Mūsu kopienu attiecības ir līdzīgas tādai laulībai. Jā, tā varbūt nebija brīvprātīga, bet te nu mēs esam - kopā. Ir bijusi varmācība ģimenē, savstarpēji apvainojumi. Bet man liekas, ka ir pienācis rīts, kad jāizlemj ko mēs gribam – nēsāt sirdī pārestības vai normālu dzīvi normālā valstī. Abus reizē nevarēs. Var jau, protams, šķirties un precēt citu. Tas laikam būtu tas deokupācijas variants, par ko kādi sapņo. Visus krievus izdzīt un pēc tam ievest iedzīvotājus no Ziemeļāfrikas. Taču dramatiskas šķiršanās parasti beidzas ar pārdotu māju un zaudētiem bērniem. Varbūt tomēr izvēlēties normālu kopdzīvi?

– Jārok dziļāk. Kāpēc tad tā notiek? Nevienā cilvēkā nav naida bez iemesla. Es arī nenaidojos. Bet tad, ja man acu priekšā vicina oranži melnās lentītes un Staļina ģīmetnes, ja man stāsta, ka krievi „atbrīvojuši” Latviju, tad manī gan dzimst naids.

– Mani arī tas kaitina. Bet tiešām jārok dziļāk. Reiz runāju ar latvieti, kas uzaugusi Krievijā. Viņa saka: latvieši vienkārši nesaprot, ko krieviem nozīmē Ģeņ pobedi (Uzvaras diena – krievu val.). 9. maijā viņi nedomā par Latvijas vēsturi. Viņiem tā ir krievu tautas varonība, asinis un asaras, miljoni, kas nogūluši karā. Tas ir kas teju vai reliģiozs, tāpēc nevajag ķerties klāt šai dienai, jo tas ir viens no viņu identitātes stūrakmeņiem.

– Domāju, ka nevis viens no, bet vienīgais. Nabadzīga, toties agresīva identitātes izpaušana.

– Mums tas var patikt vai nepatikt, bet mēs nevaram to ignorēt. Varbūt varētu tā, ka latvieši apsveic krievus Uzvaras dienā, bet krievi respektē latviešus, aizvāc Staļina bildes un 9. maiju nosvin ar Latvijas nevis Krievijas vai PSRS karogiem? Šobrīd varbūt neviena no pusēm uz to nav gatava, bet ja tas būtu vajadzīgs normālai dzīvei normālā valstī – vai tas nebūtu tā vērts? Es bērnībā spiningoju, un toreiz nebija tādu spoļu kā tagad. To vajadzēja bremzēt ar pirkstu. Ja neizdevās, aukla samezglojās neattinamā mudžeklī. Tēvs man lika to mudžināt vaļā, bet es pa kluso nogriezu mudžekli, noslēpu un piesēju vizuli tur, kur sākās taisna aukla. Varēju atkal makšķerēt nevis piņķerēt. Tāda pieeja palīdz ģimenē un būtu labāk arī sabiedrībā: nogriezt mudžekli un nolikt malā. Atšķetināt to tāpat nevarēs. Mēs varam par visu mācīties vēstures stundās un Okupācijas muzejā, bet kamēr metīsim konkrētam kaimiņam sejā “okupants”, atpakaļ dabūsim “fašists” un nekāda izlīdzinājuma nebūs. Tertuliāns (romietis, Rietumu teoloģiskās tradīcijas dibinātājs – E.V.) reiz teica: „Ja gribi būt priecīgs uz brīdi – atriebies. Ja gribi būt priecīgs vienmēr – piedod.” Zinu, ka daudzi man nepiekritīs, bet – ir jāpiedod vai vismaz jāgrib piedot sarūgtinājumi un pāridarījumi, kas nākuši pār mums. Tie, kas to mums darīja, lielākoties vairs nav dzīvi, un Dievs viņiem tiesnesis. Ja turpināsim uzlikt kolektīvo vainu, sak, jūs esat no tiem pašiem, tad jau mēs varam asiņot bezgalīgi. Ir jāatrod Dievā spēks piedot, jo viņš arī mums ir sen piedevis. To pašu saku arī saviem krievu līdzcilvēkiem.

– Piedošana mulsina pāridarītāju.

– Piedošana vispirms atbrīvo pašu. Un tā ir brīvas izvēles akts. Piedot arī nozīmē nepieminēt ļaunu. Amerikāņu teologs Kenets Beilijs man stāstīja par sievieti, kas teica, ka varot sarunāties ar Dievu. Viņa atnāca pie bīskapa – lai tas novērtētu, vai šī dāvana ir īsta. Bīskaps tā ironiski ierosināja: ja tu vari sarunāties ar Dievu, tad pajautā, ko es Viņam teicu pēdējā grēksūdzē. Sieviete aizgāja, pēc laiciņa atgriezās un izstāstīja: jā, esot Dievam uzdevusi to jautājumu. Un ko tad Dievs teica? – pavaicāja bīskaps. Dievs teica: „Es neatceros.” Tā patiešām bija vienīgā īstā atbilde, jo – ja Dievs piedod, Viņš vairs neatceras.

– Atgriezīsimies pie latviešu un krievu attiecībām. Reizēm šķiet, ka mēs esam pārāk sliktās domās par sevi, mēs baidāmies no jebkuru aktivitāšu izpausmēm, kas nāk no Krievijas puses. Tā, piemēram, daudzi baidās no Jaunā viļņa kā velns no krusta. Tiešām esam tik vāji, ka viens festivāls spēj sagraut mūsu latvietību?

– Es negribu dot vieglprātīgus vērtējumus. Varbūt es nezinu visu? Varbūt tur tiešām ir kādi slēpti mērķi un aukliņas no kaimiņvalstu specdienestiem? Tad uztraukums būtu vietā. Bet ja tas ir tikai festivāls, kur cilvēki klausās krievu mūziku, nekādu triecienu latvietībai neredzu. Drīzāk kliedzošā bagātības izrādīšana, kas nāk līdzi – tā gan varētu būt trieciens labajai gaumei. Tā šķiet drusku snobiska un vārds “snobs” ir cēlies no latīņu sine nobilitate, bez dižciltības. Reiz man gadījās parunāt ar princi Čārlzu, un tur nu nebija ne miņas no izrādīšanās: prefekts džentlmenis ar atbruņojošu vienkāršību. Bet ja cilvēkiem Jaunais vilnis patīk, lai taču viļņo. Mums ir Dziesmu svētki un Imantdienas, vai ne?

– Jūs sarunas sākumā teicāt, ka latviešu valoda ir jāzina. Vai, jūsuprāt, latviešu valoda Latvijā ir apdraudēta?

– Apdraudējums, manuprāt, ir demogrāfiskajā situācijā: samazinās to cilvēku skaits, kas runā latviski. Mani aizķēra kāds krieviski rakstīts komentārs referenduma laikā: nu ko jūs te uztraucaties, mazliet pagaidiet – cik tad to latviešu ir, kāds pusotrs miljons, un vairāk nekā puse no viņiem ir vecāki par 40 gadiem. Vienkārši jāpaciešas. Ciniski, bet liek domāt. Un trauksme par demogrāfiju ir jau stingri nokavēta. Šobrīd ir jācīnās par to, lai katrā ģimenē būtu vismaz trīs bērni, bet pēc dažiem gadiem vajadzēs cīnīties par to, lai katrā ģimenē būtu vismaz četri vai pieci – citādi nevarēsim uzturēt latviešu tautas perspektīvu. Lūk, par to jādomā, nevis par brīnišķīgajām iespējām veikt abortus augļa lielākā vecumā.

– Metropolīts Zbigņevs Stankevičs nesen izteicās, ka Latvijā jāveic seksuālā revolūcija, domājot par bērnu dzimstības līmeņa paaugstināšanu.

– Viņam, protams, taisnība, ir jādomā par bērnu dzimšanu. Bet tā ir tikai viena puse. Jādomā par to, lai latvieši nebrauktu prom. Latviešu mātes taču nespēs piedzemdēt tik, cik Raianērs spēs izvest. Grūti ko pārmest tiem, kas aizbrauc. Mans brālis Uldis Vanags arī tagad dzīvo Vācijā. Un, ja aizbrauc tāds cilvēks kā viņš, kam labklājība nekad nebija mērķis, kas savu mūžu, savas izdevības nolika uz brīvības altāra... Bet šeit viņš nevarēja atrast darbu. Tagad Vācijā strādā ar cilvēkiem, kam nepieciešama rehabilitācija pēc ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā. Daudzi Atmodas laiku cīnītāji šodien nezina, ko Latvijā iesākt. Savu dzīvi viņi nolika par upuri brīvībai, bet brīvības ražu nopļāva citi. Tie, kas aizbrauca vienkārši naudu nopelnīt, gan jau atgriezīsies. Grūtāk būs ar tiem kas aizbrauca vilšanās un frustrācijas dēļ. Varu tikai iztēloties, ko viņi domā, dzirdot no Latvijas, ka te viss ir pretīgi un ka šī valsts pelna tikai izsmieklu un nicinājumu. Vārdiem ir spēks, tos jālieto ar apdomu. Latvija ir labāka nekā mēs par viņu runājam.

– Vai jūsos ir palikusi Atmodas laiku aizkustinājuma sajūta?

– Man to visspilgtāk atgādina Imanta Kalniņa dziesma Mēs, kas ilgi tumsā dzīvojuši. Nevaru to sausām acīm noklausīties. Padomju valstī brīvības gaismas gandrīz nebija. Un tomēr iekšēji daudzi cilvēki dzīvoja tā, it kā būtu gaismas lokā. Tagad esam gaismā, par ko toreiz dziedājām, bet izrādījās, ka ar to nepietiek, ka viss ir sarežģītāk. Rietumu civilizācijai šobrīd ir raksturīgs visu mērķu noriets izņemot labklājību. Ja tās Latvijā nav, tad atliek vai nu braukt prom, vai tomēr atrast sauli, par ko dziedāt tā, lai “ik mazā dziesmā viz gara gaismā mūsu tumšās debesis”.

– Pieskārāties abortu problēmai. Kāds ir Baznīcas viedoklis šajā jautājumā?

– Baznīcas viedoklis ir skaidrs. Jaunajā tulkojumā piektais bauslis – nenogalini! Bet personīgi mani šokē tas, kā pie mums runā par abortiem. Nesen radio Krustpunktā kaut kādas dzimumaudzināšanas biedrības priekšniece izteicās, ka Anglijā esot „brīnišķīgs piemērs” – tur abortu drīkstot veikt divreiz lielākā augļa vecumā nekā tas atļauts Latvijā. Kas tas ir? Vērtība un sasniegums? Dzīve, protams, neveidojas pēc lineāla, bet lielāko daļu abortu ir iespējams novērst ar elementāru paškontroli. Šodien ir visas iespējas. Bet nē, 21.gs apgaismotais pilsonis saka - es negribu sevi ierobežot, tādēļ dodiet man tiesības veikt abortu līdz devītajam mēnesim, un tad es vēl gribu, lai tas neatstāj ne fiziskas, ne emocionālas, ne garīgas sekas, es gribu, lai tas ir veselīgi un ar komfortu. Bet īstie aborta upuri, kas pelna iejūtību, ir nevis pieaugušie, kas to veic, bet bērni ko nogalina. Viņiem par abortiem ir cits viedoklis, tikai viņus neviens nelaiž pie vārda. Dakteris Jānis Priedkalns man teica, ka nevienā attīstības posmā, sākot no ieņemšanas, beidzot ar nāvi, nevar novilkt svītru un teikt – šajā pusē ir cilvēks, bet otrā vairs nav cilvēks. Aborts – lokies, kā gribi – ir cilvēka nogalināšana. Ja sakām, ka bez tā nevaram iztikt, ko tas par mums liecina?

– Kā teiktu Zbigņevs Stankevičs – tā ir nāves kultūra un nāves civilizācija. Tā nāk no Rietumiem un lēnām pārņem Latviju. Kaut gan... Latvija turas pretim. Latvietis par laimi ir konservatīvs un nepieņem kaut kādus tur praidus un citas monstrozas izpriecas.

– Jā gan, tikai man nepatīk agresīvas akcijas pret praidu un tamlīdzīgi. Mēsli, ko met praidistam, trāpa Jēzum. Man gribētos, lai vismaz kristieši savu viedokli paustu tā, kā māca apustulis Pāvils: runājiet patiesību mīlestībā. Bet tas tad prasa, lai otra puse būtu gatava tādu valodu sadzirdēt.

– Bet kā tad ar konservatīvismu, kas patlaban vēl glābj latviešus?

– Jā, nupat Delfos lasīju SKDS pētījumu, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir konservatīvāki, nekā paši domā. Latvijai tā ir laba ziņa, īpaši domājot par demogrāfiju. Rietumu liberālās vērtības tiecas uz individuālismu: centrā ir cilvēka personīgā izvēle, brīvība un labsajūta. Tā nav labvēlīga vide dzīvībai. Jānis Pāvils II to enciklikā nosauca par nāves kultūru pretstatā dzīvības kultūrai. Vienā BBC programmā tiešām dzirdēju par novērojumu, ka tikko Japānas sievietes sāka pārņemt savu Rietumu māsu dzīves uzskatus, tā momentā samazinājās dzimstība. Ģimene, bērnu radīšana prasa uzupurēšanos. Arī tauta. Jāņa Streiča ģeniālajā filmā Cilvēka bērns latviešu tauta izskatās dzīvotspējīgāka nekā Kolka Cool. It kā no tā vajadzētu kaut ko secināt. Taču, kad reiz runāju ar jauniešiem par latviešu nākotni, viņi atbildēja ar jautājumu: vai tāda iluzora koncepta dēļ kā tauta viņiem būtu jāierobežo sava personīgā dzīve un izvēles? Grūti sarunāties, ja nevaram vienoties pat par pamatvērtībām. Konservatīvismu mēdz iztēlot kā kaut ko tumsonīgu. Taču veselīgs konservatīvisms nozīmē pārbaudīt, kuri ceļi pagātnē ir nesuši svētību, un pa tiem staigāt. Jo, ja nav nekā, kas mūs vienotu, ja nav kopīgu vērtību, bet ir tikai personīgās, tad nav arī nācijas. Tad latviešiem var prognozēt izšķīšanu Eiropā.

– Labklājības ministrijas paspārnē izdotās grāmatiņas par dzimuma identitātes maiņu, par pepijprinčiem un pirātprincesēm, kas izraisīja tik asu sabiedrības reakciju – vai tās spēj nodarīt ļaunumu?

– Ja skatām atsevišķi šīs grāmatiņas – vai tajās ir kas slikts? Nu, ne sevišķi, ja neskaita dažas tiešām slidenas vietas. Bet cilvēki jau protestē ne tik daudz pret tām, kā pret mērķi, ko viņi tajās saskata. Konkrētās grāmatiņas ir tikai pirmā pietura. Tā ir tāda taktika - neļaut ieraudzīt sakarības un tendences. Kad tiek runāts, piemēram, par viendzimuma laulībām, tad saka, nejauciet tur klāt neko citu. Tiešām, divi cilvēki grib dzīvot kopā, kas gan tur slikts, reģistrēsim viņu attiecības! Atrauti skatot, varētu arī likties, tā ir privāta lieta, kas nekā neietekmē citus. Bet tas ir tikai mezgliņš garā pavedienā uz radikālām pārmaiņām, viena pietura ceļā uz kaut ko...

– ... uz elli, piemēram.

– (Smaids). Tā ir tendence. Ir tāda trīs soļu stratēģija, lai ieviestu pašas neiedomājamākās pārmaiņas. Pirmais: vajag par to daudz runāt, lai cilvēku uztvere notrulinās. Kad sākās runas par viendzimuma laulībām, visiem uzmetās zosāda. Tagad šī tēma šķiet gluži ikdienišķa. Nākamais solis: tu pēkšņi aptver, ka ar savām vērtībām, ar kurām cilvēce dzīvojusi gadu simtus, tu esi nenormāls. Tieši tu mediju acīs esi nenormāls, ja uzskati, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti. Trešais solis: kad tevi par tavu konservatīvismu sāk represēt. Tas ir izsmalcināts mehānisms, ko darbina liela, starptautiska nauda un varena PR mašinērija. Pret to grūti cīnīties.

– Vai, ņemot vērā neoliberālisma graujošās tendences un sabiedrības vērtību izpratnes maiņu, Baznīca cenšas pielāgoties jaunajiem noteikumiem, cenšas kļūt moderna, lai ne tikai noturētos uz viļņa, bet spētu arī kaut ko ietekmēt?

– Grūti jau mums iet ar to modernizēšanos. Baznīca principā ir diezgan konservatīva institūcija. Taču Baznīcai ir jāņem vērā, ka vide ir stipri mainījusies. Cilvēku vairums vairs neasociē sevi ar piederību kādai baznīcai, daudziem pat nav nekādas informācijas par augstāko pasauli. Luterāņu teologs Peters Bergers teic, ka vienīgais garīgums ar ko daudzi cilvēki dzīvo, ir baumas par eņģeļiem jeb transcendences signāli viņu pieredzē. Ir sabrukusi vai mazinājusies uzticēšanās autoritātēm, un, kā jau teicu, ir norietējuši kādreiz svarīgi mērķi. Citāda vide prasa citādu pieeju, un Baznīca meklē iespējas, kā garīdznieks vislabāk var būt par līdzgaitnieku cilvēka garīgajos meklējumos. Bet labākais ir tas, ka Baznīcai ir milzīgi liela pieredze, kas iekrājusies pāris tūkstošos gadu. Tāpēc pat nevajag īpašu pārbūvi – ja nu vienīgi inventarizāciju.

– Vai zinātnieku pēkšņais atzinums, ka Jēzus Kristus bijis precējies un vispār bijis parasts cilvēks, arī kaut kādā veidā atbilst Baznīcas modernizācijas principiem?

– Uzreiz jautājumi: kādi zinātnieki, kas tas par aploksnes lieluma papirusa gabaliņu, uz kura kaut kas rakstīts par Jēzus sievu? Kāpēc pieņemt, ka tieši šajā papirusa gabaliņā ir īstā patiesība? Turklāt vismaz no luterāņu baznīcas viedokļa nav nekādas starpības – bija Jēzus precējies vai nebija. Tā ir viņa privāta lieta. Tas, ka Jēzus bija reāla persona, ir nopietni dokumentēts fakts. Par Jēzu ir vairāk vēstures liecību nekā par Jūliju Cēzaru. Un mēs taču nešaubāmies, ka Jūlijs Cēzars ir bijis, vai ne? Protams, Jēzus nebija parasts cilvēks, kaut arī jutās tāpat kā mēs, tika kārdināts visās tajās pašās lietās, kurās tiekam kārdināti, tikai viņš bija bez grēka. Viņš bija patiess Dievs, jo, kā rakstīja apustulis Pāvils: „Visai Dieva pilnībai labpatika iemājot viņā.” Kādā nolūkā? Ir tāds stāsts. Bijis kāds vīrs, kura ģimene bija reliģioza, bet pats ne visai varējis saprast, kāpēc vajag, piemēram, Ziemsvētkus svinēt. Un tā reiz viņa ģimene aizgājusi uz Ziemsvētku dievkalpojumu, bet viņš palika mājās. Sākās ledains lietus, un tas notrieca pilnu pagalmu ar putniem, kuri tur lēnām gāja bojā. Vīrs domāja: kā es viņus varētu paglābt? Viņš nolēma atvērt šķūni, kur tie varētu paglābties no ledainā lietus. Vīrs šķūnī izbēra graudus, iededza gaismu, bet putni tikai vairījās. Vīrs izmisumā domāja: kaut es uz brīdi varētu kļūt par vienu no viņiem un pateikt, kas viņiem vajadzīgs, lai viņi izglābtos! Tajā brīdī sāka zvanīt zvani baznīcā, uz kuru bija aizgājusi viņa ģimene. Tad vīram atausa izpratne par to, kāpēc Kristus piedzima pasaulē. Tā ir galvenā vēsts: Dievs kļuva par cilvēku, lai mūs ieganītu tajā šķūnī, kur glābiņš un gaisma.



19.10.2012.
Elita Veidemane, Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai
Foto: f64 lasīt tālāk

Alana Pārkera 1987. gada filmā “Eņģeļa sirds” Mikija Rurka varoni privātdetektīvu Haroldu Endželu nolīgst noslēpumains vīrs Vārdā Lūiss Saifers. Pamazām Harolds atskārst, ka viņa klients nav neviens cits, kā Lucifers. Taču daudz briesmīgāk ir tas, ka viņš vairs nezina, kas ir viņš pats. Kad viņa pasaule sabrūk, viņš spēj turēties tikai pie vārdiem: “Es zinu, kas es esmu! Es zinu, kas es esmu…”

Pagājušajā nedēļā karstas diskusijas izraisīja divas grāmatiņas, ko bērnudārzu vajadzībām apgādājusi Labklājības ministrija. Pirmo sauc Pirmskolas, kurās ir vieta PepijPrinčiem un PirātPrincesēm. Tā domāta bērnudārzu pedagogiem kā iedvesmojošs metodiskais līdzeklis darbam ar dzimumlomām un līdztiesību. Otra grāmatiņa ir “body-swap” žanra pasaka par zēnu un meiteni, kas vienu rītu pamostas pretējā dzimuma ādā: Todien, kad Rūta bija Rihards un Kārlis bija Karlīna. Tā ieteikta kā bērnu grāmata par dzimumlomām. Materiālos ir gan svarīgas atziņas, kam var tikai pievienoties, gan diskutablas lietas, kas dara piesardzīgu. Manuprāt ir pārkāptas arī kādas “sarkanās līnijas”.

Kas ir noderīgs?

Priekšvārdā Labklājības ministre I.Viņķeles kundze aprāda grāmatas mērķi: katram bērnam jādod iespēja brīvi attīstīties, lai viņa talantus nekavētu piepildīt stereotipi par to, kas piederas vai nepiederas vīrietim vai sievietei. Ja skolotājs aicina: “Zēni, ejam spēlēt futbolu”, tas izslēdz meitenes. Ja audzinātāja saka: “Zēni vienmēr visu izmētā”, un rezervē leļļu istabu tikai meitenēm, tas ierobežo zēnu iespējas. Vispārinājumi “zēni ir nevaldāmi un nekārtīgi” un “meitenes ir bailīgas un vārīgas” ir audzināšanā nevēlams stereotipi. Metodiskais materiāls māca pamanīt brīžus, kad līdzīgi aizspriedumi bērnus kavē attīstīt viņu potenciālu. Materiālā ieteikts zēnus un meitenes iesaistīt rotaļās, kur visi sadarbojas vienkārši kā bērni. Tas vairotu saskares prasmi un spēju iejusties pretējā dzimuma pasaulē. Nepārzinu stāvokli Latvijas bērnudārzos, bet šķiet, ka lielākā daļa padomu noderētu arī pie mums.

 Kas dara piesardzīgu?

Kurš novilks robežu, kur beidzas veselīga dzīves gudrība un sākas aizspriedumi? Par dzimumu lomām Latvijas sabiedrībā ir atšķirīgi uzskati. Kas vienam šķiet laužams stereotips, citam ir svarīgs arhetips, ko ar gudru ziņu devis Radītājs. Vieni uzskata, ka gaidīt no vīrieša citādu izturēšanos nekā no sievietes ir viduslaiku atavisms. Citiem tā ir tautas gudrība, kas laba iemesla dēļ ietverta latvju dainās un pasakās. Katram no šiem viedokļiem ir tiesības būt. Apustulis Pāvils iesaka: pārbaudiet visu un, kas labs, to paturiet. Vecāki no pepijprinču grāmatiņas varētu smelt dažu labu padomu un ignorēt to, kas nešķiet piemērots. Taču bērnudārzā viņi savus bērnus nodod pedagogu rokās. Līdz šim dārziņu vairāk uztvēra kā vietu, kur pieskata bērnus, kamēr vecāki darbā, un palīdz tiem sagatavoties skolai. Nu, izrādās, tur formēs arī viņu dzimuma identitāti. Ar body-swapstāstiņiem un pirātprincešu grāmatiņu rokā. Vai tas neradīs konfliktu ar vērtībām, ko vecāki cenšas nodot saviem bērniem ģimenē? Nešķiet, ka visas ģimenes ir uz to gatavas. Tas viņās izraisa nemieru.

Kur pārkāptas robežas?

Manā vērtējumā grāmatiņas ir uzrakstītas piesardzīgi. Aicinājumus uz  kaut ko atklāti šokējošu es tajās neatradu. Tomēr ir slideni momenti, piemēram, kur bērnus mudina sevi iztēloties par pretējā dzimuma varoņiem. Ja meitene pati neiedomājas būt supermens, viņu vajag iekārdināt ar to, ka supermens prot lidot. Vai tad viņa negribētu lidot? Tad meitene labprāt iztēlosies sevi par supervīrieti. Vai bērns obligāti jāved pāri dzimuma robežām, lai ļautu meitenei uzņemties stipru un aktīvu lomu?  Ja vajadzīgi filmu personāži, tad Holivudā netrūkst girlpower varoņu. Piemēram, kaķsieviete. Vai tās loma atstāta zēniem?

Pasakā bērni ne tikai pamostas svešā guļamistabā ar citādām rotaļietām. Viņus saģērbj svešādās drēbēs, apgādā ar pretējā dzimuma aksesuāriem. Zēns mācās dzīvot kā meitene un meitene kā zēns. Bībelē teikts: „Vīriešu drēbes nebūs sievietei valkāt, nedz vīrietim apvilkt sieviešu drēbes, bet visi, kas to dara, dara negantību Kunga sava Dieva acīs.“ (Deut.22:5) Acīmredzot problēma bija pazīstama jau Mozus laikos. Ne visi atzīs Bībeles pantu par dievišķu imperatīvu, bet vai turēšanās sava dzimuma rāmjos nevarētu būt arī pieredzē balstīta ilgtspējības gudrība? Kārli tajā rītā vecāki sauc par Karlīnu, bet Rūtu par Rihardu. Bībelē jauns vārds nozīmē jaunu identitāti. Nomads Ābrams kļūst par Derības ciltstēvu Ābrahāmu. Viltnieks Jēkabs kļūst par patriarhu Israēlu. Kādu pārmaiņu nozīmē Kārļa pārtapšana par Karlīnu?

Lai attīstītu empātiju un paplašinātu dzimuma lomu ietvarus, nav obligāti jāšķērso dzimuma robeža. Nevilšus jājautā, vai grāmatiņu autori par saviem mērķiem pasaka visu? Priekšvārdā teikts, ka nolūks nav padarīt zēnus un meitenes vienādus. Varbūt mērķis ir atbrīvoties no pašiem jēdzieniem „zēns“ un „meitene“? Kā tajā pasakā, kur beigās nav vairs pat Karlīnas un Riharda, bet divas uniseksa būtnes ar numuriem Uno un Duo. Vai arī paplašināt izvēles iespējas līdz tam, lai bērns pats izvēlas, kādam dzimumam piederēt, vai nepiederēt nekādam? Reiz Detroitas lidostā man bija jāaizpilda izceļošanas formulārs. Ailītē „Dzimums“ bija jāizvēlas viens no trim – vīrietis, sieviete, cits...

Minētās grāmatiņas ir aizgūtas no Dānijas. Kā daudzās jomās, mūsu līderi cenšas sekot Skandināvu kaimiņiem. Pagaidām gan nekas nepārliecina, ka turienes reformētāji paši zina, ko dara. Līdzās sociologiem, kas dzimumu (gender) uzskata par ieaudzinātu, ir citi, kas atzīst, ka dzimumu uzvedība, intereses un līdz ar to lomu atšķirības ir arī bioloģiski noteiktas. Līdzās psihologiem, kas apgalvo, ka bērniem nekas ļauns nenotiks, ir citi psihologi, kas izsaka bažas. Drošu datu nav, jo kopš eksperimentu sākuma vēl nav pagājis necik daudz laika. Ne jau pret vīriešu un sieviešu līdztiesību kāds iebilst, bet pret bērnu pakļaušanu izmēģinājumiem. Bērni ir pārāk vērtīgi, lai ar tiem eksperimentētu.

Kad nemiers izvēršas par nemieriem?

Kādēļ cilvēki uztraucas? Nez vai nu galvenais iemesls ir viņu padomju viduslaiku tumsonība. Mēs sliecamies krasi reaģēt, kad jūtam apdraudējumu un nevaram to novērst sarunu ceļā. Vai tiešām šīs grāmatiņas kādu apdraud? Protams, par vīriešu un sieviešu sociālo lomu var diskutēt. Pēdējo desmit gadu laikā tā jau ir redzami mainījusies. Ne vienmēr, bet arī uz labo pusi. Taču daudzi ne bez iemesla uzskata, ka mērenā pepijprinču grāmatiņa nav pēdējā, bet tikai pirmā pietura tiem, kas dzimumu ētosā vēlas redzēt revolucionāras pārmaiņas. Daudzi domā, ka īstais mērķis ir šis:

Angļu zēns Saša Lekstons, ko vecāki audzina „bez dzimuma stereotipiem“.

Un šis. Un, protams, cik daudz vien var, no šī:

Varētu sacīt – nu un tad? Mums ir sekulāra, postmoderna sabiedrība. Lai katrs dara kā grib! Nevienam nav tiesību uzspiest otram savu viedokli un vērtības. Un runa ir precīzi par to. Daudzdzīvokļu namu iedzīvotājus gan aptaujā, lai pagalmā ierīkotu autostāvvietu, bet ne par to, kā formēs viņu bērnu apziņu. Daudzas ģimenes bez bērnudārziem nevar iztikt. Izredzes, ka viņu bērnus tur pakļaus audzināšanas eksperimentiem, noliek vecākus grūtas izvēles priekšā. Labklājības ministrijas iniciatīvu viņi uztver kā agresīvu soli un tā nav viņu vaina. Sliktākais, ko formālie un viedokļa līderi varēja izdarīt, bija viņus vēl nosaukt par tumsoņiem, tērētiem kristiešiem un debīliem fanātiķiem. Situācijā, kur pārmērīgo spriedzi izraisīja pat ne grāmatiņas, bet uzticēšanās trūkums un apdraudējuma sajūta, tika dots signāls: „Jūs esat muļķi, jūsu uzskati nav nekā vērti, savas domas paturiet pie sevis. Mēs esam gudri, mēs zinām, kas jūsu bērniem vajadzīgs, mēs darīsim, ko esam nodomājuši. Žūstiet kaktā, maksājiet nodokļus un neklepojiet.“ Pavisam dīvaini, atceroties, cik daudz šī projekta sakarā runā par empātijas ieaudzināšanu un iejūtības vairošanu.

Arī man nepatīk trokšņainas kristiešu akcijas. Jēzus teica: „Neaizmirstiet, kādam Garam jūs piederat.“ Ļoti var būt, ka ne visi, kas bija ieradušies uz prezentāciju, uzvedās pieklājīgi. Ļoti iespējams, ka viņi sāka pirmie. Taču Jupiteram nevajadzētu atļauties to pašu ko vērsim. Būtu dziedinošāk, ja līderi censtos parādīt izpratni un sniegtu garantijas, ka neviens netiks piespiests. Ja kāda ģimene vēlas savas atvases novēlēt zinātnei, lai tā ir viņu brīva izvēle. Taču demokrātiskā sabiedrībā nedrīkst radīt bezizvēles stāvokli, kad ģimene ir spiesta to darīt, jo nav cita piedāvājuma. Citādi notiks nevis atbrīvošanās no stereotipiem, bet vienkārši citu stereotipu uzspiešana.

lasīt tālāk

Šonedēļ ziņās dzirdēju, ka Eiropa Latviju sodīs par dējējvistu mocīšanu. Tās tiekot turētas sprostos A4 lapas lielumā. Īpašnieki saka - lielāki sprosti esot pārāk dārgi. 

Olas lielveikalā var dabūt dažnedažādas. Kuras es izvēlos? Skaidrs, ka lētākās un lielākās. Ne tādēļ, ka man tā būtu spiesta lieta. Vienkārši tāds pircēja reflekss - nopirkt vairāk, maksājot mazāk. Kādu dienu atkal pārnesu mājās lēti pirktu olu kārbu un uz tās atradu uzrakstu, kas izskaidroja zemās cenas noslēpumu: sprostos dētas olas. Gan jau esam redzējuši sižetus par putnu fabrikām, kur inkubatorā izperinātos cālēnus saliek niecīgos būros, no kuriem tie vairs neiziet, iekāms no viņiem ir paņemts viss, ko var paņemt. Olas uz pannas, gaļu katlā, spalvas spilvenos, galvas un kājas - nezinu - varbūt kažokzvēriem citos sprostos. Pat mēslus pārdod mazdārziņu kopējiem.

Kad Dievs radīja vistu, viņam bija sapnis par vistas dzīvi. Ne jau kaut kas liels, bet tomēr, ka tā varēs čāpot pa pļavu, kašņāt sēkliņas un tārpus. Izperēt cāļus  un izvest tos saulītē. Mēs to viņām esam atņēmuši. Pat vārdu neatstājām. Avīzē lasīju, ka tas, ko pērkam veikalā, nav vista, bet radījums ar kodu Ros-380. Kāpēc mēs tā darām? Ne tādēļ, ka mums patiktu mocīt mājputnus. Mēs tikai gribam, lai tie būtu lēti.

Ir cilvēki, kam zemā cena palīdz izdzīvot. Viņus pašus tur kā vistas sprostā. Salīgtus par minimālo algu, kas reizēm kavējas mēnešiem. To, kas aploksnē, saņem kā kuro reizi - dažreiz maz, citreiz nemaz. Kad no viņiem ir paņemts viss, ko varēja paņemt, tad pensijas un slimības pabalsti ir kā jau no minimālā.  Kādēļ ar viņiem tā apietas? Viņu saimnieki nav ļauni. Tiem tikai vajag, lai viņi būtu lēti. Tas palielina konkurētspēju. Cilvēkiem,  pēc Dieva tēla un līdzības radītiem, atņem Dieva sapni par viņu vienīgo, neatkārtojamo dzīvi. Pat vārdu neatstāj. Vienkārši mazturīgie. Darba devēji to nedara ar nolūku mocīt. Viņi paši jūtas, ka viņus tur sprostā kāds, kas barības ķēdē ir augstāk - nodokļi, likumi, negodīgi konkurenti, nežēlīgi kreditori. Un tā mēs cits citu, pa ķēdīti uz leju. Es vistu, saimnieks mani, Ieņēmumu dienests saimnieku, ministrija dienestu, oligarhs ministriju, velns oligarhu un mūs visus, izņemot vistu...

Mūsdienu ekonomika ir tik globalizēta un peļņas dzīta, ka nevainīgs ikdienas pirkums mani iesaista mežu izciršanā, klimata izmaiņās, naftas noplūdēs, dzīvnieku mocīšanā, bērnu verdzināšanā, diktatoru kukuļošanā, militāros apvērsumos korporāciju interesēs un citās lietās, ko pat nenojaušam. Ko lai dara? Es nevaru izmainīt pasauli. Bet es varu nopirkt brīvas turēšanas apstākļos dētas olas. Tās maksā gandrīz divtik, taču daudzi no mums to var atļauties bez bēdām. Kas no tā? Varbūt viena vista nodzīvos savu mūžu atbilstoši Dieva sapnim. Nav nekas liels, bet mazās lietas nav nicināmas. Laimīgajai vistai tas nozīmē visu. Cilvēkam tas ir mazs ieguldījums, bet svarīgs pavērsiens. Ja esmu ieraudzījis īsto virzienu, bet vēl nespēju tajā lidot vai skriet, tad varu kaut vai nogulties uz to pusi. Ja, pērkot olas, iedomājamies par vistām, nākamreiz varbūt iedomāsimies par cilvēkiem. Visā pasaulē darbojas "Fairtrade" jeb godīgo pirkumu tīkls, kas gādā, lai ražotāji nabadzīgajās valstīs netiktu nežēlīgi izmantoti. Tas darbojas, kad cilvēki ir gatavi samaksāt vairāk nevis tādēļ, ka produkts ir labāks vai veselīgāks, bet tādēļ, lai nepazīstams zemnieks otrā pasaules malā saņemtu godīgu samaksu. Sev mēs ar to pērkam izejas biļeti no savstarpējas izmantošanas apburtā loka, kurā ik mirkli pasaulē dzimst baismīgi daudz ciešanu. Mēs mācāmies pa ķēdīti uz leju nevis ekspluatēt, bet atbrīvot. Jo augstāk ķēdē atrodamies, jo vairāk spējam mainīt, taču kaut ko spējam katrs un mūsu ir daudz. Varbūt katrs konkrētais solis nav liels, taču uz pareizo pusi. Bez izmaiņām domāšanā nebūs iespējams izrauties no netaisnības shēmām, no kā cieš tik daudz cilvēku tepat Latvijā.

Gribēdami paši būt kungi savā zemē, raudzīsimies uz Kristu, uz patieso Kungu, kas nāca nevis iesprostot un kalpināt, bet atbrīvot un kalpot. Kas viņu dzina atstāt dievišķo svētlaimi debesīs, piedzimt, ciest un nest krustu? Viņu dzina spēja iejusties mūsu liktenī un apņēmība to mainīt uz labu. Ja meklējam sevī līdzību Kristum, šis ir virziens, kurā vismaz nogulties. Tajā virzienā ir arī Latvijas nākotne.

lasīt tālāk