Olas lielveikalā var dabūt dažnedažādas. Kuras es izvēlos? Skaidrs, ka lētākās un lielākās. Ne tādēļ, ka man tā būtu spiesta lieta. Vienkārši tāds pircēja reflekss - nopirkt vairāk, maksājot mazāk. Kādu dienu atkal pārnesu mājās lēti pirktu olu kārbu un uz tās atradu uzrakstu, kas izskaidroja zemās cenas noslēpumu: sprostos dētas olas. Gan jau esam redzējuši sižetus par putnu fabrikām, kur inkubatorā izperinātos cālēnus saliek niecīgos būros, no kuriem tie vairs neiziet, iekāms no viņiem ir paņemts viss, ko var paņemt. Olas uz pannas, gaļu katlā, spalvas spilvenos, galvas un kājas - nezinu - varbūt kažokzvēriem citos sprostos. Pat mēslus pārdod mazdārziņu kopējiem.
Kad Dievs radīja vistu, viņam bija sapnis par vistas dzīvi. Ne jau kaut kas liels, bet tomēr, ka tā varēs čāpot pa pļavu, kašņāt sēkliņas un tārpus. Izperēt cāļus un izvest tos saulītē. Mēs to viņām esam atņēmuši. Pat vārdu neatstājām. Avīzē lasīju, ka tas, ko pērkam veikalā, nav vista, bet radījums ar kodu Ros-380. Kāpēc mēs tā darām? Ne tādēļ, ka mums patiktu mocīt mājputnus. Mēs tikai gribam, lai tie būtu lēti.
Ir cilvēki, kam zemā cena palīdz izdzīvot. Viņus pašus tur kā vistas sprostā. Salīgtus par minimālo algu, kas reizēm kavējas mēnešiem. To, kas aploksnē, saņem kā kuro reizi - dažreiz maz, citreiz nemaz. Kad no viņiem ir paņemts viss, ko varēja paņemt, tad pensijas un slimības pabalsti ir kā jau no minimālā. Kādēļ ar viņiem tā apietas? Viņu saimnieki nav ļauni. Tiem tikai vajag, lai viņi būtu lēti. Tas palielina konkurētspēju. Cilvēkiem, pēc Dieva tēla un līdzības radītiem, atņem Dieva sapni par viņu vienīgo, neatkārtojamo dzīvi. Pat vārdu neatstāj. Vienkārši mazturīgie. Darba devēji to nedara ar nolūku mocīt. Viņi paši jūtas, ka viņus tur sprostā kāds, kas barības ķēdē ir augstāk - nodokļi, likumi, negodīgi konkurenti, nežēlīgi kreditori. Un tā mēs cits citu, pa ķēdīti uz leju. Es vistu, saimnieks mani, Ieņēmumu dienests saimnieku, ministrija dienestu, oligarhs ministriju, velns oligarhu un mūs visus, izņemot vistu...
Mūsdienu ekonomika ir tik globalizēta un peļņas dzīta, ka nevainīgs ikdienas pirkums mani iesaista mežu izciršanā, klimata izmaiņās, naftas noplūdēs, dzīvnieku mocīšanā, bērnu verdzināšanā, diktatoru kukuļošanā, militāros apvērsumos korporāciju interesēs un citās lietās, ko pat nenojaušam. Ko lai dara? Es nevaru izmainīt pasauli. Bet es varu nopirkt brīvas turēšanas apstākļos dētas olas. Tās maksā gandrīz divtik, taču daudzi no mums to var atļauties bez bēdām. Kas no tā? Varbūt viena vista nodzīvos savu mūžu atbilstoši Dieva sapnim. Nav nekas liels, bet mazās lietas nav nicināmas. Laimīgajai vistai tas nozīmē visu. Cilvēkam tas ir mazs ieguldījums, bet svarīgs pavērsiens. Ja esmu ieraudzījis īsto virzienu, bet vēl nespēju tajā lidot vai skriet, tad varu kaut vai nogulties uz to pusi. Ja, pērkot olas, iedomājamies par vistām, nākamreiz varbūt iedomāsimies par cilvēkiem. Visā pasaulē darbojas "Fairtrade" jeb godīgo pirkumu tīkls, kas gādā, lai ražotāji nabadzīgajās valstīs netiktu nežēlīgi izmantoti. Tas darbojas, kad cilvēki ir gatavi samaksāt vairāk nevis tādēļ, ka produkts ir labāks vai veselīgāks, bet tādēļ, lai nepazīstams zemnieks otrā pasaules malā saņemtu godīgu samaksu. Sev mēs ar to pērkam izejas biļeti no savstarpējas izmantošanas apburtā loka, kurā ik mirkli pasaulē dzimst baismīgi daudz ciešanu. Mēs mācāmies pa ķēdīti uz leju nevis ekspluatēt, bet atbrīvot. Jo augstāk ķēdē atrodamies, jo vairāk spējam mainīt, taču kaut ko spējam katrs un mūsu ir daudz. Varbūt katrs konkrētais solis nav liels, taču uz pareizo pusi. Bez izmaiņām domāšanā nebūs iespējams izrauties no netaisnības shēmām, no kā cieš tik daudz cilvēku tepat Latvijā.
Gribēdami paši būt kungi savā zemē, raudzīsimies uz Kristu, uz patieso Kungu, kas nāca nevis iesprostot un kalpināt, bet atbrīvot un kalpot. Kas viņu dzina atstāt dievišķo svētlaimi debesīs, piedzimt, ciest un nest krustu? Viņu dzina spēja iejusties mūsu liktenī un apņēmība to mainīt uz labu. Ja meklējam sevī līdzību Kristum, šis ir virziens, kurā vismaz nogulties. Tajā virzienā ir arī Latvijas nākotne.
Patīkami, ka Vanaga kungs saskata gan problēmas pamatotību, gan plašāku kontekstu attiecībās ar pārējiem - mazspalvotajiem divkāju dzīvniekiem.
AtbildētDzēstGribētos, lai, raugoties šajā virzienā, tiktu saskatīts vēl vairāk - tas, ka dzīvnieku izmantošana pārtikas ieguvei ir ētiski problemātiska ne vien detaļās (sprostu lielums, kaušanas metodes utt.), bet, ka arī kopumā. Risinājums ir nevis "lielāki sprosti", bet gan "tukši sprosti".
Veselības speciālisti aizvien drošāk atzīst, ka dzīvnieku miesas un teļa zīdīšanai "domātā" govs piena lietošana pārtikā nav obligāta vajadzība. Arī vides aizstāvji uz to aicina, jo lopkopība ir viens no lielākajiem planētas piesārņojuma cēloņiem.
Ja tā ir taisnība (par ko aicinu visus pārliecināties pašiem), jāsecina, ka dzīvnieku izmantošana lopkopībā ir vardarbība un netaisnība bez pamatota iemesla. Jo "man garšo", "tā ir pierasts" vai "tā ir ērtāk" nav nopietni iemesli, lai kādu pakļautu ciešanām vai nonāvētu.
Dzīvojot no paaudzes paaudzē pārņemtu ieradumu inercē, mēs mēdzam nepamanīt, kādas ciešanas un ļaunumu nodarām pašiem neaizsargātākajiem. Taču, pārtraucot iesaistīties dzīvnieku izmantošanā, uz viņiem sākam skatīties vairs ne kā uz numurētiem bezvārda resursiem, ko ekspluatēt pēc saviem ieskatiem, bet kā uz respektējamiem indivīdiem. Pat ja tas samazina mūsu komforta zonu. Turklāt, cilvēkam pārtraucot patērēt dzīvniekus, ik gadu tiek saudzēti vairāki desmiti dzīvību. Jā, atsevišķas ikdienas izvēles pasauli neizmainīs, bet aiztaupīs ciešanas daudzām konkrētām būtnēm. Arī šajā gadījumā cilvēkam "tas ir mazs ieguldījums, bet svarīgs pavērsiens."
Vai tas izbrīnītu daudzus kristiešus, ja mūsdienās Kristus iestātos arī pret dzīvnieku nepamatotu ekspluatēšanu un būtu vegāns? Manuprāt, katram, kas augstu vērtē labestību un nevardarbību, neizbēgami ir jāskatās, jādomā un jārīkojas šajā virzienā.
Patiesībā šis raksts jau nav par vistām, bet gan par to ko es - maziņais cilvēciņš varu darīt, īstenojot Dieva radīšanas plānu; par to, kā lai es to izdaru. Un visbeidzot par to, ik nozīmīgs ir mans maziņais veikumiņš. Es arī pērku olas un pienu pie kaimiņiem, reizi pa reizei nopērku pa puscūcim pie pazīstama zemnieka un tā tālāk, cik nu man ir iespējams. Nelielīšos - es to nedaru tik cēlu mērķu vārdā, kā arhibīskaps raksta, bet gan vienkārši tādēļ, ka to vistiņu olas, kuras reizēm pat izkašņā manu burkānu dobi, ir nesalīdzināmi garšīgākas, piens ir gardāks, gaļa ir tīra no visādiem hormoniem, jo zinu ar ko dzīvnieciņš barots. Un pats galvenais - tas ir pat krietni lētāk, nekā veikalā, jo uz šo produktu rēķina neiedzīvojas ne vairum-, ne mazumtirgotājs, ne arī loģistikas kompānijas. Nu varbūt es mazliet apkrāpju valsti kopā ar šo zemnieciņu. Bet tā jau ir valsts problēma, kā nodokļu maksāšanu padarīt par goda lietu.
AtbildētDzēst