Mk 1:29-34 “Un tūlīt, no sinagogas izgājuši, viņi kopā ar Jēkabu un Jāni nāca Sīmaņa un Andreja namā. Bet Sīmaņa sievasmāte gulēja drudzī, un tie viņam tūlīt par to pateica. Piegājis viņš satvēra tās roku un to uzcēla, un drudzis tūlīt viņu atstāja, un viņa tiem kalpoja. Bet, kad vakars pienāca un saule bija norietējusi, pie viņa nesa visus neveselos un dēmonu apsēstos. Visa pilsēta bija sapulcējusies durvju priekšā. Un daudzus, kas sirga ar dažādām kaitēm, viņš darīja veselus un izdzina daudz dēmonu, un viņš neļāva dēmoniem runāt, jo tie viņu pazina”

Noklausīties ierakstu

 

Daži īsi un vienkārši teikumi no Marka evaņģēlija. Arī aprakstīte notikumi nešķiet neko spilgti. Ko gan lielu no šīs Rakstu vietas var cerēt izlobīt? Taču pamēģināsim.

 

Astoņdesmito gadu vidū, kad vēl nebiju kristīts, mums ar brāli bija rituāls. Mēneša pirmajā svētdienā es ar autobusu ceļoju pie viņa uz Rudbāržiem un no turienes mēs pa vientuļu lauku ceļu gājām uz astoņus kilometrus attālo Valtaiķu baznīcu. Tur kalpoja neparasts mācītājs, Sigurds Sproģis – liels, stalts, skaisti dziedāja basā un runāja saprotamus, saistošus sprediķus, kuros it bieži varēja saklausīt pa dumpīgai, pretpadomiskai notij. Tās man īpaši gāja pie sirds. Skatījos uz viņu kā uz brīnumdari, kurš nomācošajā padomju īstenībā prata izveidot brīvāku telpu, kur atspirgt dvēselei.

 

Es pats ar ģimeni dzīvoju Rīgā, bēdīgi slavenajos Piena ielas graustos, kas tagad jau sen nojaukti. Kādu dienu, pārnākot mājās no darba skolā, es cauri durvju ailei ieraudzīju vīrieša kājas. Kāds sēdēja krēslā, bet no priekštelpas neredzēju kas. Brīnīdamies iegāju istabā un liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju mācītāju Sproģi! Kā viņš bija mūs atradis? Bija tāda pasakaina sajūta – vīrs, uz kuru biju skatījis kancelē un altārī kā uz tādu guru, tā vienkārši sēdēja manā istabā, manā paša krēslā! It kā tik vienkārši, taču tas ir palicis atmiņā kā viens no dzīves spilgtākajiem pārdzīvojumiem. Vairs neatceros, par ko mēs runājām, taču es jutos tā, it kā arī manās mājās būtu pavērusies brīvāka telpa, kur atspirgst dvēsele.

 

Varam iedomāties, ka līdzīgi jutās zvejnieks Sīmanis, vēlāk saukts par Pēteri, kad Jēzus ienāca viņa mājās. Tas, kura klātbūtnē viņš piedzīvoja izbailēm līdzīgu bijības uzplūdu pēc brīnumainā loma un kuru viņš bija redzējis sinagogā runājam ar tādu spēku, ko no viņa vārdiem dēmoni raustījās un brēkdami bēga, tagad atradās viņa istabā! 

 

Kungs Jēzus ienāca Sīmaņa jeb Pētera namā. Pat neņemot vērā dziedināšanas brīnumu, kuru Jēzus tur paveica, tas bija milzīgs notikums Pētera dzīvē. Taču tas nebija nejaušs. Pēteris bija kaut ko paveicis, lai tas varētu notikt. Viņš bija no Bētsaīdas un  ir ļoti ticams, ka uz Kapernaumu viņš pārcēlās tad, kad Jēzus to izvēlējās par savu apmešanās vietu. Tādēļ no Kapernaumas sinagogas Jēzus tik vienkārši un dabiski nāca viņa namā. Pārcelšanās pūles un neērtības nesa augļus.

 

Mēs bieži rīkojamies pretēji un mēģinām pielāgot Kristus dzīvi savējai. Nereti, piemēram, gadās, ka cilvēks pārceļas uz jaunu dzīvesvietu, un – tā kā tuvumā nav nevienas baznīcas, viņš nevienu arī neapmeklē un piederība Kristus baznīcai pamazām izčākst. “Es piederu neredzamajai baznīcai”, viņš saka, ja ir teoloģiski apkaltāks, taču neapdomā, ka tā sauktā neredzamā Kristus baznīca vienmēr ir meklējama un atrodama redzamās, vēsturiskās baznīcas ietvaros. Cits piemērs – cilvēks dabū tīkamu un labi apmaksātu darbu. Vienīgā blakne ir tā, ka jāstrādā svētdienās. “Man vairs nav iespējas piedalīties dievkalpojumos” viņš saka un varbūt pat nepamana, kā pamazām vien attālinās un atdziest.

 

Vai tādēļ Kungs Kristus viņus mazāk mīl? Nē, viņš arī par tādiem ir cietis, miris un augšāmcēlies. Kaut kādā mērā viņš būs ar viņiem. Taču ienākt viņu dzīvē tā, kā ienāca Pētera namā viņš nevarēs.

 

Bet kā būtu, ja mēs rīkotos citādi? Ja meklējot dzīvesvietu, mēs pirmkārt raudzītos, vai tuvumā ir baznīca, uz kuru doties? Ja, meklējot darbu, mēs par mērauklu izvēlētos arī iespēju piedalīties draudzes dzīvē un kalpošanā? Varbūt tas ne vienmēr izdosies, taču ar šādu attieksmi mēs ticamāk piedzīvosim Kristus ienākšanu. Attiecībās ar Dievu, cilvēkie mēdz sajaukt mērķi ar līdzekļiem. Viņi nevis dodas pretī Dievam, bet vēlas, lai Dievs nāktu pretī viņu vēlmēm, kuras turklāt nav pakārtotas mērķim. Bet mērķis, ar kuru mēs nākam un dzīvojam pasaulē ir godināt Dievu un viņam kalpot. Mēdz būt, piemēram, ka cilvēks iekāro kādu baznīcas amatu un domā, ka, to ieguvis, viņš gan varēs labi kalpot Dievam. Īstenībai atbilstošāk būtu otrādi – tiekties labāk kalpot Dievam un viņu vairāk pagodināt, un ja tad ceļš aizved līdz šim amatam, to ar pateicību un pazemību pieņemt. Cits varbūt vēlas izveidot ģimeni un iekārtot namu un tad domā, kā šajā dzīves izkārtojumā varētu kalpot Dievam. Lai gan īstenībai atbilstošāk būtu meklēt kalpot Dievam un viņu pagodināt, un, ja Dievs vadītu pa tādu ceļu, kurā top ģimene un mājas, to ar pateicību pieņemt.

 

Nav viegli iegūt šādu izpratni un attieksmi un, ja tas neizdodas, Dievs jau tādēļ tevi nemīlēs mazāk. Taču Kungs Jēzus ienāca Pētera namā ar saviļņojumu un ar dziedināšanas brīnumu, kad tas Kristus dēļ bija pārcēlies no Bētsaīdas uz Kaprenaumu.

 

Domāt par šādu attieksmi var likties biedējoši. Sak’, ja es tai ļaušos, Dievs tūlīt uzklups, visu atņems un atstās pliku! Taču lūk, Pēterim bija nams, kāda Jēzum nebija un Kungs viņam to nepārmeta, bet nāca šajā namā. Pēterim bija sieva, kādas Jēzum nebija, bet Kungs viņu par to neapskauda, bet izdziedināja viņas māti. Cilvēku, kurš Dievu liek pirmajā vietā, Jēzus nevēlas mocīt un aplaupīt, un vada viņu pa labu ceļu, neuzliekot nepanesamas nastas. Bet, ja kaut kas Viņa un evaņģēlija dēļ ir jāatstāj, viņš to simtkārt atdara citādi ar kaut ko brīnumainu un dziedinošu. Lai tas mūs iedrošina, meklējot pārcelties tuvāk Kristum.

 

Jēzus nāca Pētera namā. Kad uzņemam īpaši godājamus viesus, kuriem gribam par sevi atstāt labu iespaidu, mēs cenšamies uz labāko. Ir tautas, kur skaitās goda lieta sarīkot tādas kāzas, ka jaunlaulāto ģimene uz ilgu laiku nonāk parādos. Un cilvēki to dara, jo tā ir tradīcija. Kāda ir mūsu tradīcija uzņemt Kungu Jēzu? Viņš mūs ielūdz uz savu Debesu Ķēniņa kāzu mielastu. Kur mēs ielūdzam viņu? Lūk jautājums ar kuru padzīvot apcerē. 

 

Lai tas mūs stimulē, bet nebiedē – mēs redzam, ka Jēzus bez pretenzijām pieņēma nabaga zvejnieka viesmīlību. Tā droši vien bija gaužām vienkārša, taču cik brīnumaini Jēzus par to atlīdzina! Apcerot jautājumu, kur un kā es uzņemu Kristu, atcerēsimies viņa viesošanos Kapernaumas zvejnieka namā. Kungs Jēzus vienmēr dod vairāk nekā paņem. Viņš pieņem vienkāršu, pazemīgu aicinājumu uz saimi, kura ir pārcēlusies, lai būtu viņam tuvāk, un atdara to ar brīnumu un dziedināšanu. Cik labi, ja viņš tā ienāk sirdī, kura no tāluma un svešuma ir pārcelta viņam tuvumā!

 

Pētera namā Jēzus ienāca tūlīt no sinagogas. Kas notika sinagogā? Jēzus atbrīvoja un dziedināja kādu vīru ar nešķīstu garu. Un tagad viņš Pētera namā dziedināja viņa sievas māti. To, ko viņš bija darījis dievnamā, publiskā dievkalpojumā, viņš darīja ģimenes mājā, saimes mājoklī. Tas rāda, cik problemātisks ir tāds nošķīrums – baznīcā daru to, kas baznīcā piederas, un mājās to, ko mājās. Ja Jēzus ienāk namā un saimē, tajā kaut kādā mērā turpinās dievkalpojums. 

 

Sevišķi tas jāatceras pandēmijas ierobežojumu laikā, kad daudzi paliek mājās, nesot upuri visu cilvēku drošības un veselības labad. Pavisam burtiski tam, kas agrāk notika dievnamā, ir jāpārceļas uz cilvēku mājokļiem. Izmantojot attālinātās kalpošanas iespējas, dievkalpojums nevis vienkārši jānoskatās televizorā vai internetā, bet jāpiedalās ar visām paredzētajām dziesmām, lūgšanām un liturģiskajām atbildēm. Tas ļaus pārdzīvot šo laiku ar mazākiem zaudējumiem.

 

Jēzus pieskārās slimās sievietes rokai. Viņam tas nebija jādara. Citur lasām, kā viņš vienkārši pasaka vārdu un cilvēks kļūst vesels, kaut atrodas pavisam citā vietā. Starp citu, man ienāk prātā, ka tas varētu liecināt par labu tam, ka, arī attālināti piedaloties dievkalpojumā, cilvēks saņem svētību un dziedināšanu caur Dieva vārdu. Tomēr, ja vien iespējams, Jēzus labprāt pieskaras nepastarpināti. Tā arī mēs, kaut gada laikā varbūt pieraduši pie attālinātas dievkalpošanas un kādam tas varbūt liekas ērti un patīkami, tomēr, tiklīdz tas ir iespējams, vēlamies būt klāt, pieskarties. Svētie Raksti runā vārdu. Gars pieskaras sirdij un rokai. 

 

Un viņa piecēlās no drudža. Parasti vēl kādu laiku pēc tam, kad karstumi ir atstājušies, slimnieks vēl ir vārgs un atlabst pamazām. Kristus pieskāriena sniegtais dziedinājums bija tik pilnīgs, ka viņa piecēlās un kalpoja. Ievērosim – kaut Kristus viņai bija pieskāries ļoti personīgi un unikālā veidā, viņa tādēļ nepieprasīja sev īpašu svarīguma stāvokli, bet kalpoja. Tas nozīmē, ka Kristus pieskāriens bija dziedinājis ne tikai miesu no drudža, bet arī dvēseli no augstprātības un pārspīlētas sava svarīguma apziņas. 

 

Tādēļ Svēto Rakstu vārdos ir labi ne tikai meklēt atziņas, bet pieskārienu. Tam ir domātas rekolekcijas, Garīgie vingrinājumi un līdzīgi ceļi, kā aizvest savu dvēseli vietā, kur Gars pieskaras personīgi, laipni, dziedinoši.  Arī mūsu Kungs to darīja, būdams patiess Dievs un patiess cilvēks. Kā patiesu Dievu cilvēki pielūdza viņu. Kā patiess cilvēks viņš lūdza Dievu. Bieži uzkāpis kalnā, vienatnē, līdz rīta gaismai. 

 

Ievērosim, ka kopā ar Pēteri un viņa brāli Andreju dzīvo arī Pētera sievas māte un droši vien ne tikai viņa. Kopā vairākas paaudzes. Var gan būt, ka viņiem tur bija diezgan šauri. Un tad vēl no citām mājsaimniecībām tur ieradās Jānis, Jēkabs un Jēzus. Tas jau varēja kļūt kritiski, ņemot vērā, ka mājās bija slimniece. 

 

Tas kaut kā sasaucas ar situāciju, kurā ir nokļuvušas daudzas mūsu ģimenes. Kādreiz bērni lielu dienas daļu pavadīja skolā, vecāki darbā – tas deva atslodzi citam no cita un prieku vakarā satikties mājās. Tagad vairākas paaudzes visu dienu kopā, bez iespējas privātai telpai. Sevišķi, ja mājsēde un ja mājās ir slimnieks. Tomēr Kunga Jēzus ienākšana burzmu Pētera namā nepadarīja neciešamāku. Gluži pretēji, tā atviegloja un veldzēja. To gribētos ieteikt izmēģināt ģimenēm, kuras cieš no saspiesības stresa – vai Jēzus ienākšana un pieskāriens var atvieglot un veldzēt arī jūsu namu?

 

Kā var lasīt īsajā rakstu vietā, jau Jēzus laikā ir bijusi problēma ar personas datu aizsardzību un datu noplūdi. Jēzus ienāca Sīmaņa Pētera namā un dziedināja viņa sievas māti. Saule vēl nebija norietējusi, kad viņa durvju priekšā jau bija sapulcējusies visa pilsēta un sanesusi savus neveselos. Tie sirga ar dažādām kaitēm un viņš daudzus darīja veselus. Šeit gribas pievērst uzmanību vārdiem: “Sirga ar dažādām kaitēm”. Šie cilvēki bija ļoti dažādi un viņu slimības bija dažādas. Trieka ir hroniska un draudzis – akūta slimība. Jēzus dziedināja gan vienu, gan otru. Viņš dziedināja ari apsēstos – kaut viņi bija ļauni un viņu gadījumi bija smagi.

 

Blakus kādai baznīcai bija novietots plakāts ar vārdiem: “Jēzus ir atbilde!” Kāds bija mēģinājis pajokot un apakšā uzkrāsojis: “Kāds bija jautājums?” Tomēr, redzot, kā pie Jēzus durvīm sanāk vesela pilsēta ar visdažādākajām kaitēm, šķiet, ka tur, pie Jēzus sliekšņa nemaz nav tik svarīgi, kāds ir jautājums. Svarīgi ir tas, ka tur ir atbilde. Un šajā īsajā rakstu fragmentā tas atklājas dziļāk, nekā pirmajā mirklī liekas.

 

Lasot par Jēzus dzīves notikumiem, mēs mēdzam identificiēties ar to dalībniekiem. Šeit, piemēram, Pēteris un viņa sievas māte. Abi liekas tādi apskaužami personāži. Viņš piedzīvo saviļņojošu apmeklējumu savā namā. Viņa saņem brīnumainu dziedināšanu. “Kaut es kaut ko tādu varētu piedzīvot!”, gribas izsaukties. Tomēr šajā stāstā ir vēl kāds vai kādi, kuru piedzīvojums savādā kārtā šķiet vēl pārāks. Kas tie ir? Tie ir dēmoni! Par viņiem ir teikts, ka viņi pazina Kristu! Visapkārt neviens vēl neaptvēra, kas Jēzus ir, bet dēmoni viņu pazina. Tur ir rakstīts: “Viņš neļāva dēmoniem runāt, jo tie viņu pazina.” Un tie klausīja!

 

Nē, es negribu būt dēmons un pat ne tuvumā kādam no tiem, bet spēja pazīt Kristu pat tur, kur neviens viņu nepazīst, un viņam visā uz vārda paklausīt – tas patiešām ir kaut kas izcils un iekārojams. To es no sirds gribētu. Laimīgā kārtā šī dāvana nav paredzēta tikai ļaunajiem gariem. Tā ir domāta Kristus mācekļiem, lai tajā ieaugtu svēttapšanas ceļā, baznīcas kopībā, lietojot Dieva dotos žēlastības līdzekļus. Tomēr no šī notikuma var smelties pamudinājumu – ja dēmoni spēj pazīt Kristu un viņam klausīt, kādēļ ne es?

 

Jēzus neļāva dēmoniem runāt un viņi klausīja un klusēja. To ir labi atcerēties, sastopoties ar saviem iekšējiem dēmoniem. Kas tie tādi un vai man tādi ir? Atcerēsimies Kainu un Ābelu. Divi brāļi, divi likteņi. Mēs esam no viņiem cēlušies, un nav tā, ka es esmu Kains un tu esi Ābels vai otrādi. Mēs katrs esam pa daļai Kains un pa daļai Ābels. Divi pretēji ceļi, kas aizved divos pretējos likteņos. Mēs katrs esam krustcelēs, spējīgi iet gan pa vienu, gan pa otru ceļu.

 

Meklēt sevī Kainu nav patīkami un atrast viņu ir baisi, taču ļoti nepieciešami. Mēs katrs mēdzam piedzīvot vilšanos, kad neiegūstam to, pēc kā alkstam. Mēs piedzīvojam sarūgtinājumu, ja tiekam piekrāpti un izmantoti. Sarūgtinājums ved pie aizvainojuma. Aizvainojums ved pie atriebīguma. Un atriebīgums… Ja mēs nopietni, godīgi un dziļi ielūkosimies savās atriebīgajās fantāzijās, mēs pamanīsim, ka tās var kļūt ļoti tumšas. Ir zināms procents cilvēku, kuros tās uzvārās pāri malām un viņi tās noved visai tālu.

 

Kanādiešu psihologs Džordans Pītersons iesaka lasīt vēsturi, kā ielūkojoties savā bezdibenī. Piemēram, kad lasām stāstus par gulaga nometnēm, mēs parasti iztēlojamies, kā būtu, ja es tur būtu ieslodzīts? Kā es izturētu? Vai es izturētu? Taču Pītersons iesaka šo vēsturi lasīt ar sevi cietumsarga lomā. Jo lēģeru apsargi taču bija parasti cilvēki, kas nonāca apstākļos, kuros viņu priekšā pavērās Kaina ceļš. Viņu tumšās fantāzijas varēja īstenoties. Viņu iekšējie ierunājās pilnā balsī. Kā es būtu izturējies viņu vietā, viņu situācijā? Jāpieļauj vai pat jāpieņem, ka arī es esmu spējīgs uz briesmīgajām lietām, uz kādām cilvēki ir bijuši spējīgi visā vēstures gaitā. Karls Jungs runā par to, ka cilvēka ēnas pusei saknes sniedzas līdz pašai ellei. Ir svarīgi atklāt briesmoni sevī.

 

No vienas puses ir pat dziedinoši to atklāt un apzināties, ka tu neesi nekaitīgs, naivs, šurpu, turpu lokāms un grūstāms vārgulis. Ka tev kā Pēterim uz olīvkalnu ir līdzi zobens. Jēzus mācekļiem teica: “Kam nav, tas lai pārdod drēbes un lai pērk zobenu!” Viņi sacīja: “Kungs, redzi, šeit ir divi zobeni.” Un viņš tiem sacīja: “Pietiek!” Un Pēterim viņš teica – bāz zobenu atpakaļ makstī. Lēnprātīgais ir tas, kuram ir zobens, bet kurš to neizvelk no maksts. Un lēnprātīgie iemantos zemi.

 

Visgrūtākais ir neizvilkt zobenu, kad ļoti gribas un apstākļi ir labvēlīgi. Visgrūtākais ir neļaut dēmonam sevī runāt. Uz to ved divi soļi. Vispirms savi dēmoni godīgi jāierauga un jāiepazīst pašam. Pēc tam tie jāiepazīstina ar Kristu. Jāaizved viņa tuvumā. Jo viņš ir vienīgais, kurš spēj pavēlēt tiem klusēt. Pavēlēt tā, ka viņi klausa. Tas ir tik vērtīgi un dziedinoši, ka tā dēļ ir vērts pārcelties no Bētsaīdas uz Kapernaumu.

 

Nu lūk, dažas atziņas, kuras varējām izlobīt no dažiem, īsiem Bībeles teikumiem. Bībelē ir tūkstošiem un tūkstošiem teikumu, kuros meklēt un atrast. Meklēt un atrast. Lai Dieva Gars, kurš šo grāmatu ir iedvesmojis, palīdz mums to lasīt, saprast, personalizēt un realizēt.

 

Āmen!