Nupat atzīmēju savu 55. dzimšanas dienu un kāds žurnāls interesējās, kas ir labākā dāvana, ko jebkad esmu saņēmis. Sāku domāt… Šoreiz man dzimšanas dienā uzdāvināja divu šķirņu tēju: “Birthday Special” un “Celebration”. Un piparu stādiņu “Royal black”, ko audzēt uz palodzes. Vēl arī ar roku rakstītu Sv.Augustīna lūgšanu ikdienas lietošanai un citas līdzīgas, mīļas lietas. Visoriģinālāko dāvanu tomēr saņēmu no Rīgas Domes – kurvīti ar Getliņu tomātiem. Īstus tomātus, kādus atceros tikai no pirmsglobalizācijas bērnības, kad pēc garās ziemas pirmie tomāti bija aromātisks brīnums. Vienīgi šie nebija sarkani - kā jau brīvā Latvijā.

Ja man jautā par visu laiku labāko dāvanu – būtu grūti nosaukt kaut ko vienu, bet…  Es atkal un atkal apstājos pie radio mājas, paskatos pāri Doma laukumam un domāju, ka nekad savos 55 gados savu katedrāli neesmu redzējis tik skaistu. Rīgas Doms 55 un varbūt pat 110 gadu laikā arī nekad nav bijis tik skaists kā tagad. Gan no ārpuses, gan no iekšpuses. Skatieties paši: jauns jumta klājums, atjaunotas vitrāžas, restaurēta fasāde, kuras šķirbās nesen varēja roku līdz elkonim iebāzt. Vai pirms remonta bijāt ievērojuši zaļos tīkliņus irstošo ķieģeļu lausku uztveršanai? Prieku vēl dziļāku dara tas,  ko jūs varbūt pat neesat redzējuši – salabotās jumta konstrukcijas, atraktie pamati, kuros vairs nesūksies ūdens un sāļi, restaurēta senā Kapitula zāle un daudz kas cits, kas nav uzreiz redzams, taču ir ļoti svarīgs. Prieks, ka tā ir dāvana visiem – luteriskajai baznīcai, ekumeniskajai saimei, rīdziniekiem, Latvijas iedzīvotājiem un mūsu valsts viesiem. Tā ir labi, tā piederas un ir taisnīgi, ka apdāvinātais jubilārs pasaka paldies. To ar pāris dienu novēlošanos gribu darīt.

Rīgas Domam daudzi vēl labklājību un ilgu mūžu, taču restaurācija nenotiek bez naudas. Tādēļ pirmā pateicība pienākas Rīgas Domei. Doms šodien nebūtu tik skaists, bet (nepārspīlējot) varbūt stāvētu ar iebrukušu jumtu, ja Rīgas Dome nebūtu iedegusies un nākusi baznīcai palīgā ar 2 miljonu latu dotāciju, kas ļāva mums pieteikties konkursam uz Eiropas finansējumu. Tieši iedegusies, jo no mēra Nila Ušakova un vicemēra Andra Amerika puses vienmēr piedzīvojām aktīvu interesi par to, kā risinās Doma atjaunošanas darbi. Lielum lielais paldies viņiem un visiem Rīgas domniekiem, kas atbalstīja līdzekļu piešķiršanu.

Otra puse līdzekļu nāca no Eiropas Reģionālās Attīstības fonda (ERAF). Par to, ka Doms šo finansējumu saņēma, ir jāsaka liela pateicība Kultūras ministrijai - gan par atbalstu Doma projektam, gan par palīdzību finansējuma piesaistē, plānošanā un pārraudzībā. Projektu uzsākām kopā ar ministri Helēnu Demakovu, un to pozitīvi novērtēja gan Sarmīte Ēlerte, gan Ints Dālderis, gan Žaneta Jaunzeme – Grende. Kompetentās un palīdzēt gatavās darbinieces Sanita Rancāne-Delekolē, Sigita Šīre-Vismanta un Solvita Dokāne sniedza patiesi neatsveramu atbalstu.

No visiem cilvēkiem, ar ko iznāca sadarboties, glābjot Domu, vienu gribu pieminēt pavisam īpaši. Tas ir Mārtiņš Greste, kurš bija tāds kā procesa motors, organizēja tikšanās, nāca palīgā ar padomu, gādāja, lai termiņi tiktu ievēroti, dokumenti iesniegti un projekta laiva  izvadīta cauri visām krācēm. Nevaru pat saskaitīt, cik stundu viņš tam pilnīgi brīvprātīgi veltīja. Šeit varat palasīt viņa paša atmiņas.

Projekta laikā neiztika bez skaidrošanās ar Eiropas sponsoriem, kur ar savu kompetenci talkā nāca Finanšu Ministrijas speciālisti. Ministram Andrim Vilkam gribu pateikties par izpratni un pretimnākšanu. Tāpat pateicība Centrālās finanšu un līgumu aģentūras direktorei Anitai Krūmiņai un Didzim Miķēnam.

Restaurācijas darbu norisē svarīga loma bija Valsts Kultūras Pieminekļu aizsardzības inspekcijai, par ko paldies direktoram Jurim Dambim, bet īpaši Dacei Čolderei un Jānim Asarim, kas piedalījas daudzu svarīgu lēmumu pieņemšanā. Darbus lietpratīgi izpildīja uzņēmums RE&RE, par ko sirsnīga pateicība ģenerāldirektoram Didzim Putniņam - un viņa "konstruktīvajai opozīcijai", būvuzraugam Agrim Ķuzim, kas uzmanīgi sekoja līdzi darbu kvalitātei.

Pēdējos parasti atceras savējos un tie ir Elijs Godiņš, Kaspars Upītis, Ronalds Lūsis un Lana Pelse  no Rīgas Doma Pārvaldes, bez kuru darba un entuziasma nekas uz priekšu nevirzītos. Ja īpaši nepieminu uzņēmēju Māri Milleru, tad tikai tādēļ, ka viņš parasti izvēlas pieticīgi palikt ēnā un arī tādēļ, ka viņam kā Doma draudzes loceklim rūpēties par savas draudzes baznīcu ir tāda kā dabiska lieta.

Paldies visiem, ko šoreiz vārdā nenosaucu, bet zinu un augstu vērtēju jūsu pienesumu. Mēs visi kopā esam ne tikai padarījuši labu darbu, bet arī devuši labu priekšzīmi baznīcas, pašvaldības un valsts institūciju sadarbībai.

Restaurācijas pirmā kārta ir noslēgusies. Priekšā vēl stāv torņa remonts, lai apturētu tā svēršanos un ar plānoto 11 zvanu iekārtu atdotu Vecrīgai balsi. Gribas torni aprīkot arī ar liftu un darīt to pieejamu visiem cilvēkiem. Baznīcai jānostiprina pamati,  jāremontē iekštelpas. Lieli darbi, taču “concordia parvae res crescunt” jeb “vienprātībā mazās lietas aug lielas”. Cerēsim ka Baltijas izcilākā celtne un svētvieta, Rīgas Doms mums arī uz priekšu būs pietiekams iedvesmojums lielu mērķu sasniegšanai vienprātībā!

Kaut ko no padarītā, iecerēm un sapņiem jau var aplūkot šeit!

Vasarsvētki ir vieni no trim lielajiem Baznīcas svētkiem. Ja Lieldienās un Ziemsvētkos uzsvars ir uz vārda „lielie“, tad Vasarsvētkos tas ir uz vārda „Baznīcas“. Tos sauc pat par Baznīcas dzimšanas dienu. Vasarsvētki ir neparasti un pretrunīgi svētki.

Pirms apcietināšanas Kungs Jēzus mācekļiem saka kaut ko grūti aptveramu:

„Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeimu.“ (Jņ.16:7)

Mīļais Jēzu, kā man var būt par labu, tas ka Tu aizej no manis?! Mēs taču iedrošinām sevi, rakstot virs altāriem, ka Jēzus ir klāt ikdienas līdz pasaules galam. Kā Jēzus aiziešana var būt man par labu?

Ja aiziet kāds tuvinieks un atstāj mums mantojumu, kas atrisina mūsu grūtības un visu dzīvi paceļ jaunā līmenī, mēs taču varētu - varbūt ne skaļi - ar pateicību sacīt, ka man viņa aiziešana nāca par labu? Kāds ir Jēzus mantojums?

Savu garu viņš atdeva Tēvam;
Savu ķermeni viņš nodeva Arimatijas Jāzepam guldīšanai kapā.
Kareivjiem tika viņa drēbes.
Savu māti viņš uzticēja apustulim Jānim;
Bet ko Jēzus atstāja mācekļiem, kas, viņam sekodami, bija atstājuši visu?

„Aizstāvi, patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc, ka viņa to neredz un nepazīst.“ (Jņ.14:16,17) Tas ir ekskluzīvs mantojums.

Dzirdot vārdu “ekskluzīvs” daudziem ielīksmojas sirds. Tas šķiet sinonīms vārdam “lielisks”, “izcils”, “ļoti labs”. Ekskluzīvs auto, ekskluzīvi dzīvokļi, ekskluzīvas mēbeles. Rīgā ir pat ekskluzīvu dzērienu veikals.

Taču ne vienmēr ienāk prātā, ka šis vārds nozīmē “izslēdzošs”, nepieejams, tāds, kura augstā cena vai ierobežotā pieejamība vienkāršo cilvēku atstāj ārpus ieguvēju loka.

Jēzus saviem mācekļiem atstāj patiesi ekskluzīvu mantojumu – abās izpratnēs. Tas ir kaut kas izcili labs un vērtīgs un tai pat laikā pieejams ne visiem.

Kas Jēzus mantojumā ir tik izcils? Arimatijas Jāzepam tika vienīgi Jēzus mirušās miesas, bet pat tas viņu padarīja par vienu no visvairāk pieminētajiem vīriem pasaules vēsturē. Kas tad vēl notiek ar tiem, kas ir saņēmuši Aizstāvi Garu?


Vai atceraties Holivudas filmu “Spoks?” Galvenais varonis vārdā Sems ir mūsdienīgs bankas darbinieks, kurš nekad nav domājis ne par Dievu, ne mūžību un nav pat papūlējies apprecēt savu meiteni. Tad viņu noslepkavo un viņš ir ārkārtīgi pārsteigts, atklājot, ka dzīvo ārpus ķermeņa kā gars. Filmas gaitā viņš iedzen nāvē savus pāridarītājus un, skaistai mūzikai skanot, ieiet gaismas būtņu lokā debesīs, kamēr slepkavnieku dvēseles velni ievelk pazemē.

Vai tas neattēlo sabiedrības populāro uzskatu? Tu vari pilnīgi neinteresēties par Dievu, bet mūža galā tev no viņa pienākas paradīze par to, ka esi dzīvojis vairāk vai mazāk atbilstoši sava laika sabiedrības standartiem. Atstāt neticīgos ārpus debesu svētlaimes būtu diskriminācija. Tas pārkāptu viņu cilvēktiesības. Tomēr, ja Svētos Rakstus uztveram nopietni, visdrīzāk Sems nonāktu turpat, kur viņa nāvētāji. Nav nekādas automātiskas mūžīgās dzīvības. Debesu svētlaime nav cilvēka tiesības. Mūžīgā dzīvība ir ekskluzīvs Kristus mantojums, ko saņem tikai viņa tuvinieki.

Vārds tapa miesa. Dievs tapa cilvēks.
Cilvēku vietā viņš nodzīvoja nevainojamu dzīvi.
Ne savu, bet mūsu sodu viņš saņēma pie krusta.
Ne savu, bet mūsu nāvi viņš mira, lai mēs varētu dzīvot mūžīgi.
Augšāmceļoties no kapa Kristus atņēma nāvei varu pār mums.

Neko no tā, kas sagādā mūžību, neizdara cilvēks. Visu paveic Dievs un dod to, kam gribēdams. Nekas no tā, kas ir Dieva valstībai, nav iegūstams ar to, kas ir no pasaules. Tālab nevienam cilvēkam nav tiesību to saņemt. Katram cilvēkam ir iespēja to iegūt.

Kā iegūt? To Jēzus pasaka vienā no saviem pazīstamākajiem teikumiem: „Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.“ (Jņ.3:16)

Nav nozīmes tam, ka Sems puslīdz piedienīgi izskatījās un uzvedās, lai gan pasaules acīs tieši tas viņam dod tiesības uz vietu paradīzē. Savukārt ticība Kristum, kas pasaulei šķiet nenozīmīga un pilnīgi privāta lieta, izrādās neatņemams priekšnoteikums. Un arī šī glābjošā ticība izrādās nevis cilvēka paša izvēle vai nopelns, bet Dieva dāvana. Svētais Gars dod grēka atziņu un modina ticību.

Un šeit ir tā mulsinošā ekskluzivitāte: Vasarsvētku dienā Svētais Gars netiek izliets pār visu Israēlu, bet pār Jēzus mācekļiem. Mūsdienu pasaulē Svētais Gars nav dots visiem. Tas ir dots Baznīcai. Tā nav tehniska kļūme vai pārpratums, bet Dieva nodoms no aizlaikiem. 3.Mozus grāmatā 14:17 varam lasīt kādu mīklainu norādījumu:

“No atlikušās eļļas, kas ir priestera saujā, lai viņš ziež uz šķīstāmā cilvēka labās auss skripstiņas un uz viņa labās rokas īkšķa un uz labās kājas lielā pirksta virs vainas izpirkšanas upura asinīm.”
Ko te var saprast? Svaidāmā eļļa, ir Gara simbols, un to Dievs pavēlēja likt virs vainas izpirkšanas upura asinīm. Tas zīmju valodā un laikam pa priekšu atklāj, ka Svētais Gars tiks likts ekskluzīvi uz tiem, kas ir šķīstīti ar Augstā Priestera Kristus upura asinīm. Tātad uz tiem, kas ir Kristus mācekļi, viņa Baznīcas locekļi.

Vēl vairāk: pasaule Svēto Garu nevis vienkārši nesaņem. Tā viņu nevar saņemt. Jēzus saka – „Pasaule Svēto Garu neredz un nepazīst.“ Jo pasaule ir opozīcijā Tēvam. Apustulis Jānis Raksta: „Viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – nav no Tēva.“ (1.Jņ. 2:16)

Vai tik traki ir? Lielveikalā, pie kases stāvot, pašķirstiet kādu no žurnāliem. Kaut vai Cosmopolitan, kas jaunām sievietēm esot Bībeles vietā. Miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība katrā lappusē. Opozīcija Tēvam no pirmā vāka līdz pēdējam. Lūkojoties dziļāk par populāriem žurnāliem, ir jāatzīst, ka pasaule kopumā opozīciju Tēvam izvēlas par savu vērtību, ko aizstāvēt un ko uzspiest visiem. Tad kā gan lai pasaule varētu saņemt Svēto Garu? Arī Pāvils piebalso vēstulē Korintiešiem: „Miesīgais cilvēks nesatver un nesaprot to, kas nāk no Gara.“ (1.Kor.2:14) Bet saviem ticīgajiem, kas atdzimuši caur ūdeni un Garu, Jēzus saka: „Jūs pazīstat Garu, viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.“ Tādēļ nav pārsteigums, ka Vasarsvētkus nesvin tik publiski kā Ziemsvētkus, bet tos svin galvenokārt Baznīcā.

Te ir tā kā pretruna un spriedze: Kungs Kristus sūtīja mācekļus pasaulē nest viņa sagādāto izlīdzināšanos ar Dievu visiem cilvēkiem. Šis uzdevums bija absolūti inkluzīvs. Sludiniet Labo Vēsti visai radībai! Taču šim uzdevumam Kungs Baznīcu apģērba ar spēku no augšienes, dāvājot tai Garu, ko pasaule nespēj ne redzēt, ne saprast. Vasarsvētkos Dievs Baznīcu padarīja ekskluzīvu, pašos pamatos atšķirīgu no pasaules.

Šo dialektiku Baznīcai vajadzētu apzināties. Modernais protestantisms spiež uz inkluzivitāti. Visam jābūt inkluzīvam. Bībele tiek pārrakstīta inkluzīvā valodā. Tas viss, lai padarītu Baznīcu pasaulei saprotamāku un atvērtāku. Mērķis varbūt ir labs, taču jāapzinās, ka pasaule principā nespēj Baznīcu līdz galam saprast. Baznīcas vissvētākā vieta pasaulei paliek neizprotama mīkla, neuztverama īstenība. Savos inkluzivitātes centienos mēs nedrīkstam to profanēt un banalizēt līdz tam, ka Svētais Gars tur vairs nespēj uzturēties.

Tas robežu starp dzīvību un pazušanu, debesīm un elli, baznīcu un pasauli padara šķietami nepārkāpjamu.

Ja izglābšanās ir tikai ticībā uz Kristu,
ja ticība uz Kristu ir tikai Svētā Gara darbs cilvēkā un
ja Svētais Gars ir dots tikai Baznīcai,
kā gan lai cilvēks, kas ir “ārā”, nonāktu “iekšā”?

Rīgas Domam ir skaistas vitrāžas. Vakarā pēc saulrieta, kad baznīcā deg gaisma, tā cauri krāsainajam stiklam spīd laukumā, kur ir āra kafejnīcas un tirdziņš. Stāvot ārpusē, cilvēks redz, kas tajās attēlots. Tā arī Svētais Gars caur Baznīcas “logu” izstaro vēsti pasaules tirgus laukumā.

Ir kāda parādība, par ko mēdz runāt ar ironiju, bet uz ko būtu jāraugās gluži nopietni. Cilvēkam it kā viss ir. Viņš dzīvo labi nodrošinātu dzīvi. Un tomēr kaut kā trūkst. Viņš jūt ilgas pats nezin pēc kā. Pēc kaut kā “skaista, nezināma”. Par to nevajadzētu ironizēt. Cilvēks savā pieredzē uztver kaut kādus transcendences signālus, kaut kādas "baumas no eņģeļiem". Gars izstaro pasaulē. Pasaules gars dzen, bet Svētais Gars velk. Cilvēks jūt atšķirību un ilgojas pāri pasaulei uz kaut ko vairāk. Baznīcas vēsts gan ar sludināšanu gan ar dzīves piemēru var palīdzēt šīm ilgām iegūt konkrētu apveidu: Jēzu Kristu. Šis ir tas punkts, kur Svētais Gars saskaras un mijiedarbojas ar pasauli. Šī vieta ir pasaules cerība. Cilvēkam tā ir pāreja no ārpuses uz iekšpusi, no nāves uz dzīvību.

Baznīca ar saviem vārdiem un dzīves piemēru var palīdzēt. Bet var arī būt par šķērsli. Kādēļ tā notiek, ka vēstis no Baznīcas dzīves bieži cilvēkus vairāk atgrūž, nekā pievelk? Te mēs atgriežamies pie sākuma jautājuma: Kā tas var būt, ka Kristus aiziešana ir mums par labu?

Jēzus neaiziet kā tie, no kā šķiramies uz mūžu. Viņš attālinās vienā veidā, lai citā veidā kļūtu vēl tuvāks. Daudz dienu mācekļi vēroja Jēzu, klausījās viņu un mācījās. Tagad viņš tiem saka - šis mūsu kopīgā ceļa posms ir piepildīts un pabeigts. Jūsu labad ir jādodas tālāk. Jūs vairs nevarēsit mani redzēt un dzirdēt. Taču nāks Aizstāvis, Svētais Gars. Viņš ņems no tā, kas ir mans un darīs to zināmu jums. Viņš vadīs jūs visā patiesībā un ar to mani cels godā. Ir laiks, lai Svētais Gars ņemtu no tā, ko Tēvs devis Kristum, un dotu to mums. Jēzus skatījumā tas ir grand finale jeb visa vainagojums.

Ar ko tad kristieši atšķiras no jebkura pasaulīga cilvēka? Daudzi ne ar ko lielu. Viņi vēlas to pašu un vairās no tā paša, spriež un cits pret citu izturas tāpat kā laicīgie ļaudis. Smejas par tiem pašiem jokiem, skatās tos pašus telekanālus, šķirsta tos pašus žurnālus. Uz notikumiem un dzīves izaicinājumiem reaģē tāpat kā visi citi. Vienīgā atšķirbas zīme ir stāsts par Jēzu Kristu, kas mājo viņu atmiņā. To viņi stāsta sev un cits citam, un var šai ziņā iedegties līdz strīdiem. Bet atšķirībai jābūt daudz dziļākai un redzamākai. Mēs taču esam kristīti – līdz ar Kristu aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus dzīvotu atjaunotā dzīvē. Mēs esam kristībā saņēmuši Aizstāvi, Svēto Garu. Nepieciešamajam turpinājumam ir jābūt svēttapšanai.

Mēs nespējam dzīvot kā kristieši vienkārši ar labu nodomu un apņēmību. Gribasspēkam piemīt tas pats trūkums, kas bauslim – tas spēj regulēt ārējas lietas, bet nespēj panākt iekšējas izmaiņas. Cilvēks, kas ar tikai ar gribasspēku un pareizās mācības zināšanu cenšas dzīvot kā kristietis, ir tīrījis tikai trauka ārpusi. Agri vai vēlu uz ārpusi parādīsies tas, kas krājas netīrītajā iekšpusē. No turienes arī rodas baznīcas skandāli un ziņas, kas cilvēkus atgrūž ne tikai no baznīcas, bet kristiešu dēļ arī no Kristus.

Ir vajadzīgas iekšējas pārmaiņas, bet tās spēj veikt tikai Dievs. Tikai svētais Gars, kas mums dots, spēj mūs pārveidot kā podnieks samīca greizu trauku un no tā izveido taisnu un skaistu. (Jer.18:4) Mūsu ekskluzīvā privilēģija ir ļaut Svētajam Garam mūs veidot. Ikdienā "ļaut veidot" nozīmē gremdēties Svēto Rakstu apcerē, meditācijā, lūgšanās. Lietot grēksūdzes un vakarētdiena sakramentus. Pulcēties brāļu un māsu sadraudzībā. Pielūgt Dievu viņa Baznīcā. Tas ir process, kad Kristus aiziet no tuva uz tuvāku. Stāsts par Jēzu Kristu no prāta nokāpj sirdī. No neauglīgām diskusijām uz Svētā Gara augļiem. Aizstāvis Gars ņem no Tēva to, kas pieder Kristum un sniedz to mūsu garam. Auglis ir: „Mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.”

Pasaulei tas dod ticamus lieciniekus un tā ir Dieva dziļa vēlēšanās, lai Baznīcā tādi būtu. Tas ir veids, kādā Baznīcai ir jābūt inkluzīvai – ar svētdarītu cilvēku dzīves liecību, kura velk un aicina tuvoties Kristum. Bet mums pašiem tas dod dziļu, garīgu prieku, kad jūtam, ka Svētā Kristība nav notecējusi kā pīlei ūdens, bet Dievs ir ienācis mūsu dzīvē un mūs ieaicinājis savējā. Nav lielāka prieka un ekskluzīvāka ieguvuma par to.

Tādēļ svarīgāk nekā zūdīties par pasaules ļaunumu ir apzināties, cik tālu vēl esam no pilnības un cik ļoti mums pašiem jātiecas pieaugt Garā. Lai Kungs Svētais Gars mūs svētī un pasargā, vadot visā patiesībā!