Jaunākie raksti

svētdiena, 2022. gada 13. marts

Krīze uz dzīvību

  


No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu.” (Apd. 17:24…)

 

Šos vārdus apustulis Pāvils saka Atēnu iedzīvotājiem, kuri savu laiku vislabprātāk pavada, klausoties jaunumus. Līdzīgi kā mēs šajās dienās. Un Pāvils viņiem pavēsta kaut ko jaunu: “No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas…” Tas nozīmē, ka Aicinājumam uz “brīvību, brālību, vienlīdzību” ir dabisks pamats, jo mēs visi esam vienādi radīti. Visi esam cilvēki ar radniecīgām ilgām un vajadzībām, tiesībām, vērtību un cieņu. Kad sakām “brāļi un māsas”, tam ir būtiskāks pamats nekā tikai siltas jūtas vai labi nodomi. Dievs mūs par tādiem radīja. Un Dievs uzlūkoja to, ko bija radījis – redzi, tas bija ļoti labs.

 

Taču jau no iesākuma brālībā parādās kaut kas dramatiski baiss. Pirmie pasaulē dzimušie, Kains un Ābels ir ne tikai līdzīgi kā brāļi, bet arī ļoti atšķirīgi. Ābels ir “labais puisis”. Dievs viņam smaida un visiem viņš patīk. Ābelam viss iet no rokas. Kad viņš savā dzīvē kaut ko upurē, šie upuri viņa dzīvi dara labāku. Kains gribētu būt kā Ābels, taču nav. Upuri, ko viņš nes, īsti nedarbojas. Viņš spriež, ka tā ir netaisnība no Dieva puses. Taču Dievs atbild – paraugies uz sevi! “Vai tu nebūtu uzlūkots, ja būtu darījis labi? Un ja slikti tu dari – grēks pie durvīm apmeties, tas tevi iekāros.”

 

Kad tev liekas, ka ar tevi apietas netaisnīgi, tad vismazāk vēlies dzirdēt, ka tavu neveiksmju avots ir tevī. Sevišķi grūti to dzirdēt, ja to tev saka Dievs, jo pret Dievu jau nepastrīdēsies. Kains nevis apdomāja Dieva teikto, bet kļuva rūgts, aizvainots, atriebīgs un slepkavīgs. Viņš cēlās pret savu brāli un viņu nokāva. Nogalināja savu ideālu. Iznīcināja to kāds gribēja būt pats.

 

Ilgi un uzstājīgi Krievijas vēstījums ir bijis tas, ka krievi un ukraiņi ir brāļu tautas. Tas ir tiesa pat dziļākā nozīmē nekā līdzīga valoda, kultūra un vēsture. No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas. Taču šajā patiesajā, brālīgajā vēstījumā ir ienācis kaut kas ļauns un baiss. Kains atkal ceļas pret Ābelu un meklē viņu nokaut. Mēs varam iztēloties drāmu savu acu priekšā: divi līderi. Viens, kuram visa pasaule smaida, kurš ir “labais puisis” un kura nestie upuri vairo viņa cieņu, iedvesmo uz cerību un nākotni. Un otrs, sevī un bunkurā noslēdzies, aizvainots, atriebīgs un sūta slepkavas nonāvēt to, kura vietā gribētu būt. Tāds, kurš upurē savu zēnu dzīvības un savas tautas nākotni, bet šie upuris tikai uzliek Kaina zīmi viņam un viņa valsti padara par pasaules tekuli un bēguli. 

 

Paaudžu paaudzēs cilvēce ir varējusi mācīties no pirmo brāļu traģēdijas un vēlas nepieļaut tās atkārtošanos. Arī mēs lūdzam un strādājam, lai Kains beidzot atstāj Ābelu mierā, savāc savus upurus un atgriežas savās teltīs. Tas mums kaut ko maksā, bet esam gatavi šo upuri nest, ticot, ka tas mūsu nākotni darīs labāku.

 

Taču biedējošais ir tas, ka Bībelē pēc vēstījuma par Kainu un Ābelu nāk stāsts par lielajiem plūdiem. Kad Kaina dvēseles stāvoklis kļūst pandēmisks, tad nāk lielas un iznīcinošas nelaimes. Ja plūdu stāsts Radīšanas grāmatā vēsta par pagātni, tad Atklāsmes grāmata jeb Apokalipse runā par nākotni: Tad izjāj cits – ugunīgs zirgs, un tam, kas sēž uz tā, tiek dota vara atņemt zemei mieru, ka cilvēki cits citu apkautu; un viņam tiek dots liels zobens. Un es ieraudzīju, redzi – bālganzaļš zirgs, uz tā kāds sēž, un viņa vārds ir nāve, un elle sekoja viņam, un tiem tika dota vara pār ceturto zemes daļu – nokaut ar zobenu un badu, un nāvi, un ar zemes zvēriem.” (Atkl. 6). Tas liek nodrebēt. Kas mums tagad jādara, lai pastāvētu? 

 

Paskatīsimies uz Ukrainu – tās spēks un izdzīvotspēja ir nācijas vienotībā. Pasaulē notiek tektoniska pārbīde un saskares līnija ir tieši mums blakus, varbūt pat zem mums. Lai izglābtos un pastāvētu, mums vairāk par visu vajag tādu vienotību kā Ukrainas nācijai. Liksim labi vērā likumsakarību, ka lielā iznīcība nāk tad, kad Kaina gars ir kļuvis pandēmisks. Kaina gars – tas ir iesīkstējis rūgtums, aizvainojums, nenovīdība un naids. 

 

Šī ir svarīga vēsts mums, Latvijā dzīvojošajiem. Atmetīsim fantāzijas: šīs ir mūsu mājas – citu mums nav un nebūs. Šie ir mūsu līdzcilvēki, mūsu tautieši – citu mums nav un nebūs.  Ja gribam pastāvēt, tad nav jēgas atkārtot kā mantru – dzīvosim draudzīgi un sirdī glabāt un lolot rūgtumu. Mums jāizlūdzas jauna sirds un jaunas acis, lai tiešām spējam cits citā saskatīt tos brāļus un māsas, kas mēs Dieva radīšanas nodomā bijām un tādēļ varam būt stipri vienotībā. Tas nav vienvirziena ceļš. No vienas puses mums jābeidz vainot savus krievu līdzcilvēkus par citu paaudžu nodarījumiem vai citas valsts valdības lēmumiem. No otras puses, krieviem un cittautiešiem ir jābeidz nēsāt veci aizvainojumi. Visiem un katram ir jāatsakās no impērisma un putinisma. Pat ja nespējam saprasties vēstures uztverē, patiesība par šodienu ir brīvi un bagātīgi pieejama. Brāļu asinis brēc uz debesīm. Neviens nevar aizbildināties, ka nezināja. Ikviens, kas atbalsta karu Ukrainā, ir līdzvainīgs un katrs, kurš to attaisno, ir līdzdalīgs. Simboliskais Z burts ir jaunā Kaina zīme. Neizdzēšama kauna zīme. Patiesība un cilvēcība atbrīvo. Lai mūs vieno patiesība un universāla cilvēcība. Lai mūs vieno tas, ka ar prātu atzīstam un ar sirdi pieņemam Latviju par savu vienīgo, kopīgo dzimteni. 

 

Tuvojas 16. marts un 9. maijs, kad notiek gājieni un sapulces ar gluži pretējiem lozungiem. Līdz šim tie ir padziļinājuši pretrunas un savstarpēju neuzticēšanos. Šogad abām dienām varētu būt vienādi lozungi:

 

Karam – nē! 

Latvijai – jā! 

Mūsu visu Latvijai – jā!

 

Tā ir iespēja pagriezienam no vājuma pretstāvē uz spēku vienībā. Tad krīze nevis tuvinās nāvi, bet vedīs uz dzīvību un labu nākotni. Lūgsim, lai Dievs izravē no mums Kaina garu un piepilda ar Svēto Garu, kas ir gaismas, patiesības, gudrības, miera un mīlestības gars!

lasīt tālāk

svētdiena, 2022. gada 6. marts

Akmeņi Goliātam

                                                    Apustuļa Sv. Pāvila važas


LR1 Svētrīts 06.03.2022

Ierakstu var noklausīties šeit


2.Kor 6:1-10 “            Mēs, Kristum līdzi darbodamies, aicinām jūs nebūt tādiem, kas velti saņēmuši Dieva žēlastību. Jo viņš saka: savas labvēlības laikā es tevi uzklausījuun glābšanas dienā es nācu tev palīgā. Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena. Mēs nekur neesam par iemeslu piedauzībai, lai mūsu kalpošana nesaņemtu pārmetumus, bet visur parādām sevi kā Dieva kalpus ar lielu izturību ciešanās, trūkumā un bezizejā, zem sitieniem, cietumos, nemieros un smagā darbā, bez miega un bez ēdiena, šķīstībā, ticības atziņā, pacietībā un krietnumā, Svētajā Garā un neliekuļotā mīlestībā, patiesības vārdā un Dieva spēkā ar taisnības ieročiem gan labajā, gan kreisajā rokā, ar pagodinājumu un apkaunojumu, ar apmelojumiem un slavinājumiem, kā tādi, kas maldina, tomēr ir patiesi, kā nepazīstami, tomēr labi zināmi, kā mirēji, bet redzi – vēl aizvien esam dzīvi, kā pārmācībai pakļauti, bet nenogalināmi, kā nobēdājušies, bet vienmēr priecīgi, kā nabagi, bet kas daudzus dara bagātus, kā tādi, kam nav nekā, bet kam ir viss.” – Tā Kunga vārds!

 

Svēto rakstu lasījumu vai sprediķi bieži noslēdz ar “āmen!” Un draudze atsaucas – āmen! Pirmskara Latvijā, daži mācītāji, kas vēlējās dievkalpojumus pilnīgi latviskot, āmen vietā teica – patiesi! “Āmen” nozīmē – jā, es piekrītu, tā tiešām ir.

 

Vai uz nupat nolasītajiem apustuļa Pāvila vārdiem mēs varam teikt savu “āmen”? Kad viņš saka: “Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena”, vai mēs teiksim: “Jā, es piekrītu, tā tiešām ir?” 

 

Ielūkojoties savās sirdīs pēdējo dienu laikā, daudzi drīzāk teiktu, Nē, es nepiekrītu, tā nu galīgi nav.” Paskatieties, kas notiek ar gāzes un degvielas cenām! Droši vien būs vēl ļaunāk. Sankcijas pret Krieviju skars arī mūs. Un, ja Ukraina kritīs, Putins nāks pēc mums. Daudzi tik jau ļoti dzīvo šajās domās, ka ne vairs miega, ne vairs darba – apziņa ir ļauno nojausmu gūstā. Kāds tur vēl Dieva labvēlības laiks?!

 

Taču mēģināsim vispirms palūkoties apkārt uz savu situāciju un tad pašķirt nākamās nodaļas 2. Korintiešu vēstulē, lai redzētu Pāvila situāciju, kurā viņš runā par glābšanas dienu. Viņš raksta:

 

“Es esmu smagā darbā – daudz vairāk nekā viņi, 

cietumos – daudz vairāk, 

šaustīts – pāri mēram,

nāves briesmās – tik bieži. 

 

No jūdiem pieckārt esmu saņēmis četrdesmit sitienus bez viena; trīskārt esmu pērts ar rīkstēm, vienreiz esmu nomētāts akmeņiem, trīskārt esmu cietis kuģa avārijā, diennakti pavadīju ūdenī atklātā jūrā. Bieži esmu bijis ceļa grūtībās, briesmās šķērsoju upes, laupītāju apdraudēts, savas paša tautas apdraudēts un pagānu apdraudēts, esmu bijis briesmās pilsētā, tuksnesī, uz jūras, esmu bijis briesmās, atrodoties starp viltus apustuļiem. Esmu bijis grūtībās un sūrā darbā, bieži bez miega, badā un slāpēs, gavēņos, aukstumā un kailumā. Bez visa cita vēl – ikdienas aizņemtība, rūpes par visām draudzēm.

 

Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena. Mjā…

 

Vēstulē filipiešiem Pāvils apraksta stāvokli sabiedrībā un pašapziņu kas viņam reiz bija. “Es varētu dižoties, ka esmu cēlies no Israēla, no Benjāmina cilts, ebrejs, cēlies no ebrejiem, pēc bauslības farizejs. Pēc bauslības taisnības biju nevainojams.” Taču tālāk viņš stāsta, ka visu to ir zaudēja: “Viss pārējais man ir zudis”, viņš raksta. Ja nu viņš būtu teicis – kāda nelaime, kas par katastrofu! – mēs varētu sacīt: “Āmen! Patiesi, tā tas ir!” Taču Pāvils, būdams važās un cietumā, raksta: “Visu, ko esmu zaudējis, es uzskatu par mēsliem. Priecājieties, es jums vēlreiz saku – priecājieties!”

 

Tas ir kaut kas tik neparasts, ka grūti pat aptvert. Taču tieši tad, kad prātā un sirdī sabiezē ļaunu nojautu tumsa, Pāvila spēja šādi uztvert savu stāvokli šķiet ne tikai neparasta, bet ļoti, ļoti vajadzīga. Tā iedrošina un dod cerību. Mēs ceram un lūdzam, lai karš neatnāk uz Latviju. Bet ja tomēr? Bet ja tomēr… Ko mēs iesāksim? Kā mēs to izturēsim? Kā es izturēšu? 

 

Pārsvarā jau mēs neesam varoņi, bet parasti cilvēki. Izcili varonības piemēri drīzāk liek nokaunēties nevis iedvesmo, jo sevī neatrodam tādu varonības avotu. Varbūt neticami, taču tādu sevī neatrod arī Pāvils. Lūk, kā viņš raksturo sevi un savus darbabiedrus:

 

“Mēs esam, kā nepazīstami, kā pārmācīti, kā nobēdājušies, kā nabagi, kā mirēji kā tādi, kam nav nekā.” 

 

Āmen! Tieši tāpat varētu justies mēs, domājot par milzīga ienaidnieku pārspēka iebrukumu. Karavīriem tas ir citādi, bet mierīgie iedzīvotāji? Taču palūkosimies uz Pāvilu un viņa darbabiedriem. Paši sevī viņi jūtas vāji un trausli. Viņi ir tādi. Nevis teiksmaini varoņi, kam jūra līdz ceļiem, bet tādi paši cilvēki kā mēs. Taču darbībā un bīstamos, naidīgos apstākļos viņi izpaužas pavisam citādi. Apkārtējie viņus redz citādus.

 

“Mēs esam labi zināmi, patiesi, vēl aizvien dzīvi un nenogalināmi, vienmēr priecīgi un tādi, kas daudzus dara bagātus, jo mums pieder viss.”

 

Ja mēs tā varētu… Vai mēs tā varētu? Teorētiski varētu. Pāvils un viņa darbabiedri nebija teiksmaini varoņi, bet vienkārši, īsti cilvēki. Tādi, kā mēs. Ja viņi tā varēja, tad teorētiski varam arī mēs. Jāatrod tikai viņu noslēpums, kā viņi to dara, vai ne?

 

Atslēgu varam meklēt Pāvila vārdos, kur viņš stāsta par to, ka ir visu zaudējis. Cilvēks nevar dzīvot, visu zaudējis, un turklāt vēl būt nenogalināms un priecīgs. Acīmredzot kaut kas viņam tomēr ir. Un viņš pastāsta, kas tas ir:

 

“Visu, kas toreiz man bija ieguvums, es Kristus dēļ vērtēju kā zaudējumu. Jā, patiesi, es visu iepriekšējo vērtēju kā zaudējumu tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana – viņa dēļ viss pārējais man ir zudis un es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu!”

 

Lūk! Viņi ir parasti cilvēki, kam sevī pašā nav nekā ārkārtēja, bet ir iemantojuši Kristu. Un tad viņi ne tikai paši kļūst dzīvi un priecīgi, bet vēl daudzus dara bagātus un laiku, ko citkārt uztvertu ka postu un nelaimi, viņi izdzīvo kā Dieva labvēlības laiku un glābšanas dienu.

 

Paga, paga – mēs teiksim, vai tad mums nav Kristus? Viņš taču ir tepat, viss visā! Mūsu kultūrā, mūsu tradīcijās. Viens mans vectēvs bija luterānis, viena mana vecmāmiņa bija katoliete. Es pats samērā bieži aizeju uz baznīcu. Vai ne? Nu labi, varbūt es drusku sabiezinu, taču jūs sapratāt mājienu. Jā, mums ir Kristus – tas pats, kas Pāvilam un viņa līdzstrādnieiem. Kādēļ tad neesam tādi kā viņš? Kādēļ nākotnes draudu priekšā nejūtamies tikpat droši un priecīgi?

 

Divi vārdi: komforts un mērenība. Cilvēks parasti cenšas izveidot sev komforta zonu. Tā var nebūt smalki labiekārtota vide, bet tāda, kurā var eksistēt bez lieliem izaicinājumiem un satricinājumiem. Kur nav jātērē daudz enerģijas. Tāda vide, kur nav nepieciešama izcilība. Tur ir labi tāpat. 

 

Izklausās tīri labi, taču slavenajai britu progresīvā roka grupai Pink Floyd ir dziesma “Comfortably Numb” jeb “ērti pamiris”. Cilvēks bez izaicinājumiem, bez vajadzības sasprindzināt spēkus, bez prasības pēc izcilības paliek tāds, kāds ir – komfortabli pamiris. 

 

Iepretī tam Pāvils apraksta vidi, kuru izvēlējās viņš: 

 

“smagā darbā, bez miega un bez ēdiena, šķīstībā, ticības atziņā, pacietībā un krietnumā, Svētajā Garā un neliekuļotā mīlestībā, patiesības vārdā un Dieva spēkā ar taisnības ieročiem gan labajā, gan kreisajā rokā, ar pagodinājumu un apkaunojumu, ar apmelojumiem un slavinājumiem.”

 

Iemantojis Kristu, viņš savu ieguvumu liek lietā pilnā mērā, un no viņa vārdiem var noprast, ka viņš pat nav atstājis savu komforta zonu – viņš to ir paplašinājis. Viņa komforta zona tagad tā ietver arī to, no kā cilvēki tā baidās, ka sastingst kā pelīte čūskas priekšā.

 

Ja mēs gribam justies tā kā viņš, tad arī mums jāsāk paplašināt savu komforta zonu. Kā to dara? Tiecoties pēc izcilības tajā, ko esam iemantojuši – Jēzū Kristū.

 

Nupat ir sācies lielais gavēnis. Īstais laiks, kad tiekties pēc garīgas izcilības. Lielais gavēnis ir gada desmitā tiesa, kura pienākas Dievam un kuru vajag mēģināt nodzīvot saskaņā ar saviem augstākajiem, kristīgajiem ideāliem. Iztēloties, kāda varētu būt mana ideālā svētdzīve. Varbūt pat atgādinājumam uzrakstīt to uz papīra un mēģināt tā dzīvot. Veidot tik tuvas un personīgas attiecības ar Dievu, cik vien spējam.

 

Ar ko sākt? Parasti visu sāk ar vietas sakopšanu, ar tīrīšanas darbiem. Ļoti noderīgs vingrinājums ir dienu noslēgt ar izvērtējumu. Atrast divdesmit minūtes mierā un vienatnē, lai Svētā Gara gaismā izstaigātu aizvadīto dienu. Kur es biju tuvāk savam ideālam? Kur manai dzīvei pieskārās Dievs? Ko es darīju tad, kad sajutu Dieva dzīvi ieplūstam manī? Tad pateikties Dievam un apņemties to darīt vairāk. Tad vēlreiz atcerēties dienu un pamanīt, ko es darīju brīžos, kad sajutos tālāk no Dieva. Ar ko viņu apbēdināju? Ar ko es pats sev neļāvu pilnīgāk iemantot Kristu? Par to izlūgties piedošanu un apņemties tā darīt mazāk. Ievingrinoties tā izmeklēt savu dienu, mēs līdzīgi varam izmeklēt pavadīto nedēļu, mēnesi, gadu – vai visu dzīvi un nest to Dieva priekšā, izsūdzot grēkus un saņemot absolūciju (grēku piedošanu). Kungs Jēzus savu kalpošanu uzsāka ar aicinājumu: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju!” Lielais gavēnis ir Dieva labvēlības laiks, kad izmeklēt un izlabot savu dzīvi.

 

Tālāk – lūgšana. Kura ir pati svarīgākā lūgšana? Kopīga lūgšana draudzes vidū svētdienas dievkalpojumā. Divus gadus mums nebija ļauts to darīt tik brīvi un daudz kā būtu gribējies. Varbūt pa šo laiku arī gribēšana kādam ir ērti pamirusi. Taču tagad stingrie ierobežojumi ir atcelti. Vairs nav ne iemesla, ne attaisnojuma svētdienā nedoties uz savu baznīcu. Dievam pienākas kopīgi pienests gods un mēs arī cits citam esam parādā kopību un sadraudzību. Kristus miesa tiek lauzta un pa gabaliņam pasniegta Svētajā vakarēdienā, lai mēs to atkal savestu kopā draudzes kopībā. Kopībā mazās lietas top stipras.

 

Atsvaidzināsim ikdienas lūgšanu praksi mājās, ģimenes lokā. Lai tad, kad gavēnis noslēgsies un mēs priecīgi gaidīsim Augšāmcelšanās svētkus, kopīga ikdienas lūgšana jau būtu kļuvusi par ģimenes tradīciju.

 

Tālāk Dieva vārda lasīšana, studēšana un apcere. Tas ir svarīgākais veids, kā iepazīt Dievu tā, lai lūgšanās varētu ar viņu veidot tuvas, paresonīgas attiecības. Tas ir aizraujošs un atklājumiem bagāts ceļš. Lai cik daudz mēs nebūtu Bībeli lasījuši, tā arvien spēj pārsteigt un pavērt kaut ko jaunu. Kad Dieva vārds saskaras ar mūsu dzīvi, tā iegūst citu dimensiju un atklājas jaunās nozīmēs. Tur piedzīvojam, ka varam būt kā nenogalināmie nabagi, kam tomēr pieder viss. Bībeles lasīšanai ir daudz metožu, veidu un palīglīdzekļu sākot no ikdienas lasīšanas plāna, līdz Lectio Divina jeb dievišķajai lasīšanai un rekolekcijām jeb retrītiem. Lielais gavēnis ir labvēlīgākais laiks, lai atrastu un praktizētu savējo.

 

Šajās dienās mūsu tauta ir iedegusies gatavībā palīdzēt Ukrainas tautai – ziedot naudu, dāvināt vajadzīgākās lietas un pat uzņemt bēgļus. Tādu motivāciju, tādu pacēlumu un arī vienotību neesam piedzīvojuši kopš atmodas laikiem. Un mēs jūtam, ka tajā paši kļūstam labāki. Mūsu dzīve iegūst jaunu elpu. Kalpošana tuvākajam atdzīvina un svētdara. Tā tas ir ne tikai lielu notikumu vai satricinājumu laikā. Klaivs Steiplzs Lūiss mudina palūkoties uz līdzcilvēkiem un ieraudzīt, ka līdzās Vissvētākajam sakramentam pati svētākā lieta ir tavs tuvākais, jo viņā mājo Kristus atspulgs. Kalpošana līdzcilvēkiem sākas ar aizlūgšanām un turpinās, piemēram, ar ziedošanu un ar anonīmu palīdzību lielākajās vajadzībās. Tās ir labākās ir zāles pret acu kārību, miesas kārību un dzīves lepnību, kura ir visa ērtā pamiruma māte. Tur kur tavs dziļākais prieks sastopas ar pasaules lielākajām vajadzībām, mājo tavas dzīves aicinājums.

 

Jēzus teica saviem mācekļiem: Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Jūs būsiet mani liecinieki līdz pat pasaules galam. Mēģināsim katrs to pa īstam aptvert – es drīkstu būt Kunga Jēzus kristus liecinieks un vēstnieks! Viņa labā vēsts, kas cilvēku aizved mūžīgajā dzīvībā, var izskanēt manā balsī! Viņš  man tik ļoti uzticas, ka ir gatavs cilvēkiem atklāties manā veidolā un manā dzīvē! No tāda pagodinājuma pat elpa aizraujas un sirds notrīs. Liekas absurdi un nejēdzīgi, ka mēs pret to varētu būt nevērīgi, laiski, neieinteresēti, taču diemžēl pārāk bieži tas tieši tā ir. Lielais gavēnis ir piemērotākais laiks, lai atklātu un izkoptu sevī Kristus liecinieku, kurš apliecina viņu ar vārdiem un ar dzīvi.

 

Atgriešanās no grēkiem / dievkalpojums un lūgšana / Dieva vārds un sakramenti / kalpošana tuvākajam / un Kunga Kristus apliecināšana – piecas lietas kā pieci akmeņi Dāvida lingā, ar kuru viņš izgāja pret Goliātu. Uz milzīgā filistieša lamām un draudiem Dāvids atbildēja: “Tu nāc pret mani ar zobenu, šķēpu un pīķi, bet es nāku pret tevi ar Dieva, vārdu, jo tu viņu esi izaicinājis.” Un Goliāts krita uz savas lāstu pilnās mutes zemē beigts. Cik piemērots vārds šim laikam.

 

Kristus mīļotie, šīs septiņas nedēļas līdz Lieldienām ir īpašs Dieva labvēlības laiks nebūt tādiem, kas velti saņēmuši Dieva žēlastību. Laiks, kad izrausties no ērtās mērenības dīvāna un kļūt vairāk tādiem kā apustulis Pāvils un viņa darba biedri. Svētā vakarēdiena liturģijā mācītājs dzied: “Paceliet savas sirdis!” un draudze atbild: “Mēs tās paceļam uz To Kungu!” Šis ir labvēlīgākais laiks, kad nevis tikai ar balsi, bet īstenībā, garā un patiesībā pacelt savas sirdis uz Kungu. Un tad varam būt droši, ka viņš pacels mūsējās tajā brīdī, kad tas būs visvairāk vajadzīgs. Slava Ukrainai! Pateicība Dievam!

 

lasīt tālāk

trešdiena, 2022. gada 2. marts

Pelnu diena kara septītajā dienā




Kara septītā diena. Pelnu diena. Ukrainas pilsētās ir tik daudz pelnu. Pieminēsim tos, saņemot šodien pelnu zīmi uz pieres. Kādreiz mūsu baznīcā Pelnu dienā turēja Lielo lūdzamo dienu. Neiesim šovakar pie miera, kamēr nebūsim dedzīgi un no sirds aizlūguši par Ukrainas tautu, cilvēkiem. Šodien ir pelnu diena un varbūt tavā draudzē vai tuvējā baznīcā vēl šovakar ir dievkalpojums? Aizej šovakar! Daudzas baznīcas, Kā Saulkrastos un Skultē būs vaļā no rīta līdz vakaram. Dievkalpojumi -

 

17:00 – Strenčos

18:00 – Vecajā Ģertrūdes, Jēzus un Lutera draudzēs Rīgā, Baltezerā, Ikšķilē un Valkā

18:30 – Rīgas sv. Jāņa

19:00 – Jaunajā Ģertrūdes draudzē Rīgā, Lielvārdē, Slokā, Baldonē

19:15 – Ogrē

 

Ar Pelnu dienu sākas Lielais gavēnis. Tas nozīmē, ka četrdesmit dienas līdz mūsu Kunga Augšāmcelšanās svētkiem mēs ar apņēmību un iekšēju disciplīnu tieksimies darīt to, ko dziedam dievgalda liturģijā: “Mēs savas sirdis paceļam uz Kungu!” Cilvēks parati cenšas izveidot sev komforta zonu. Tā var nebūt smalki labiekārtota vide, bet tāda, kurā var eksistēt bez lieliem izaicinājumiem un satricinājumiem. Kur nav jātērē daudz enerģijas. Tāda vide, kur nav nepieciešama izcilība. Tur ir labi tāpat. Taču slavenajai progresīvā roka grupai Pink Floyd ir dziesma “Comfortably Numb” jeb “Komfortabli pamiris”. Cilvēks bez izaicinājumiem, bez vajadzības sasprindzināt spēkus, bez dzinuļa uz izcilību pamazām tāds kļūst – komfortabli pamiris. Nereti tādi esam savā garīgajā dzīvē. Ja tā, tad Lielais gavēnis ir priekš mums. Gavēņa laika lūgšanu un atsacīšanās vingrinājumu mērķis ir pacelt sirdi pāri ērti notirpušajai ikdienai.

 

Pelnu zīme uz pieres iezīmē virzienu: “Piemini cilvēk, ka esi pīšļi un pīšļos tu atgriezīsies”.  Karš un nāves dzīres Ukrainā ir mūs satricinājušas. Cilvēki tur nespēja noticēt, ka ar viņiem tā varētu notikt, bet notiek. Un tas ir tik tuvu mums, tepat blakus! Tomēr, lai cik tuvu ir Harkova, Kijeva vai kodolkarš, mūsu dzīvības trauslums ir vēl daudz tuvāk. Tas ir pie mums ikdienas līdz mūža galam. Pelnu dienas vārdi par pīšļiem grib atgādināt, ka nejauši vai likumsakarīgi, bet mēs katrā nākamajā brīdī varam nomirt un stāties Radītāja priekšā. To zinot, ir gudri būt gatavībā un dzīvot modrībā. Dzīvot stratēģiski, apzinoties, ka varbūt laika nemaz tik daudz vairs nav.

 

Lielais gavēnis ir gada desmitā tiesa, kas pienākas Dievam un kuru vajag mēģināt nodzīvot saskaņā ar saviem augstākajiem kristīgajiem ideāliem. Tiekties pēc garīgas izcilības. Iztēloties, kāda varētu būt mana ideālā svētdzīve un mēģināt tādu dzīvot. Veidot tik tuvas un personīgas attiecības ar Dievu, cik vien spējam. Ar ko sākt? Ar tīrīšanas darbiem. Ar rūpīgu un godīgu sirdsapziņas izmeklēšanu, savas ēnas puses apzināšanos, nožēlu, grēksūdzi un atgriešanos. Dzīves izlabošanu. Stingrie ierobežojumi ir atcelti. Vairs nav šķēršļu un nav attaisnojuma nepiedalīties svētdienas dievkalpojumos. Atjaunosim sevī šo ieradumu. 

 

Tālāk - disciplīna. Kādai vajadzētu būt manas garīgās dzīves ikdienai? Cik daudz laika un kurās dienas stundās es turu dienišķās lūgšanas, lasu Rakstus un labas, garīgas grāmatas? Klausos garīgu mūziku? Ja neesam to darījuši, tad gavēņa laikā sakņosim sevī šo ieradumu! Divdesmit minūtes katru dienu ir labāk, nekā trīs stundas reizi nedēļā. Visbeidzot, domāsim par ticības darbiem. Kā es šodien varu kalpot Kungam un viņa draudzei? Ko labu es šodien varu izdarīt savam tuvākajam?

 

Tās ir garīgas dzīves dabiskās sastāvdaļas – grēksūdze, atgriešanās, draudze, personīgā lūgšanu dzīve un kalpošana. Kā pieci akmeņi Dāvida lingā pret Goliātu. Taču šis laiks no mums prasa vēl kaut ko specifisku. Daudzus uztrauc jautājums, ko tad, ja arī pie mums atnāks karš? Arī uz to atbild pelnu dienas zīme – sagatavoties, cik vien labi spējam. Viss iepriekš teiktais jau pieder pie gatavošanās, jo dara mūs garīgi stiprākus. Taču vajadzētu arī domāt par miesas spēku nostiprināšanu, par fiziskās formas uzlabošanu, par izdzīvošanas iemaņu attīstīšanu skarbos apstākļos. Par attiecību un sadarbības stiprināšanu ar ģimenes locekļiem, kaimiņiem, draugiem un līdzpilsoņiem.

 

Par līdzpilsoņiem te ir kas īpašs piebilstams. Lai Dievs pasargā, ka Ukrainas kara dēļ vēršamies pret saviem krievu līdzcilvēkiem tāpēc, ka viņi ir krievi. Ja kādam šķiet, ka visi krievi ir vainīgi, tad atcerēsimies kaut vai Borisu Ņemcovu vai Alekseju Navaļniju, kas ar dzīvību un brīvību maksāja par pretošanos tam, kas izraisīja Ukrainas traģēdiju. Pagātnē karus izraisīja imperiālisms, fašisms, staļinisms. Karu Ukrinā izraisīja putinisms. Tāpat kā brīvības ideja, tā arī putinisms ir sastopams gan krievu, gan latviešu valodā. Pat angļu un vācu valodā. Šī gada Lielā gavēņa prāta higiēnas un apziņas attīrīšanas mērķis varētu būt atbrīvošanās no putinisma paliekām, ja tādas noslēpušās kādā apziņas stūrī. Kad svētajā kristībā cilvēks tiek savienots ar Kristu un ar viņa baznīcu, viņš saka apmēram tā: Es atsakos no velna un viņa eņģeļiem, un no visiem viņa tumsības darbiem kas saceļas pret Dievu. Ar tādu atsacīšanos cilvēks var tikt kristīts un uzņemts svēto sadraudzē. Ukrainas spēks ienaidnieka priekšā ir tas, ka viņi ir stipra, vienota nācija. Latvijā mums tādas vēl nav. Ir latvieši, krievi un citu tautību cilvēki, kuri ir iemācījušies dzīvot līdzās samierinātā dažādībā, taču ar to nepietiek, lai pretotos nopietniem apdraudējumiem. Lai mums varētu būt vienota un stipra Latvijas nācijas sadraudze, mēs nevarēsim izvairīties no tā, ka ikvienam vajadzēs, lai arī kādā valodā, bet no sirds pateikt – Es atsakos no putinisma ideoloģijas un varas darbiem, kas saceļas pret Dievu un noziedzas pret cilvēkiem! Tā nav vienīgā ideoloģija, kas posta mūsu kopību, taču šobrīd ir iznākusi priekšplānā. Ir naivi daudzināt kā Runcim Leopoldam – zēni dzīvosim mierā! Ir jāpadzen šķelšanos un karu radītājs gars. Uzvaru Tev, erceņģeli Mihaēl, sātana satriecēj – cīnies par mums!

lasīt tālāk

piektdiena, 2022. gada 25. februāris

Vienotībā mazās lietas top stipras

Kad rakstu šīs rindas, Ukrainas tauta ir izturējusi Krievijas iebrukuma pirmo diennakti. Erceņģeli Mihaēl, kas nogāzi sātanu no debesīm – cīnies par Ukrainu kopā ar saviem debesu pulkiem! Latviju NATO ietvaros sargā īpaša solidaritāte ar citām valstīm, bet tas nenozīmē, ka mierīgi stāvam maliņā. Mūs mēģina maldināt, kārdināt, biedēt un šķelt. Mūs piemeklēs kara un sankciju sekas. Dzīve būs grūtāka, trūcīgāka un bīstmāka. Mēs to nevaram novērst vai pagriezt atpakaļ, bet varam sagatavoties. Paredzot lielās bēdas, Kungs Jēzus saka – izslienieties un paceliet galvas, jo jūsu pestīšana ir tuvu. Nevis sūkstīties par mums tikko nolaupīto pasauli, bet klausīties Kristus balsī un apņemties – es pacelšu galvu un iztaisnošu plecus, lai kopā ar tevi, Kungs, visu izturētu kā nesalauzts, tev līdzīgs cilvēks! Ieslēgsim sirdī apustuļa Pāvila vārdus: “Es visu spēju viņā, kas man dod spēku. Un tomēr jūs darāt labi, būdami līdzdalīgi manās ciešanās.” (Fil. 4:13)

Trešdiena ir Pelnu diena. Sākas lielais 40 dienu gavēnis, kura laikā vingrināmies dzīvot lūgšanā, vienkāršībā un atturībā, atrodot gandarījumu gara uzvarās pār miesas vēlmēm un vajadzībām. Gavēnī mēs vērojam Jēzu un modinām sevī ilgas, lai mūsu dzīve vairāk līdzinātos viņējai. Tas vienmēr palīdz iekšējai izaugsmei, bet šajos īpašajos apstākļos sagatavos priekšā stāvošajam laikam, kurš visticamāk atņems to, no kā gavējot lapbrātīgi atturamies, un vēl vairāk. Dažām lietām mums jāpievēršas īpaši nopietni un dedzīgi.


- Lūgšanai: Lūgsim sirsnīgi, regulāri un neatlaidīgi par mieru Ukrainā, Latvijā un citās zemēs. Lai Dievs pasauli pasargā no vēl viena globāla kara. Lūgsim uzvaru taisnīgai lietai un sirdsprāta izmaiņu agresoriem, lai tie atgriežas no sava pazušanas ceļa. Izlūgsimies piedošanu par saviem grēkiem, īpaši par to, kur esam atsaluši ticībā un bijuši neatsaucīgi pret Dieva gara iedvesmām. Nupat tiks atcelti daudzi pulcēšanās ierobežojumi, tādēļ nekavēsimies, bet steigsimies uz savām baznīcām, lai vārdā, sakramentos un draudzes kopībā atkal piedzīvotu Dievu mūsu vidū! Ja tuvākajās dienās pulksten divpadsmitos jūs izdzirdēsiet baznīcu zvanus, tas būs atgādinājums uz brīdi apstāties, apzināties sevi Dieva priekšā un runāt ar viņu no sirds.


- Patiesībai: Informācijas telpa ir pilna ar apzinātiem meliem un neapzinātiem maldiem. Atcerēsimies, ka sātans ir melis un melu tēvs, kurš staigā starp mums kā rūcošs lauva, meklēdams, kuru varētu aprīt. Kara laiks ir viņa laiks. Nesabiedrosimies ar viņu, bet stāvēsim modri patiesības gaismā! Rūpīgi un savaldīgi pārbaudīsim vārdus, ko runājam un ziņas, ko izplatām. Informācijas kara apstākļos katrs esam atbildīgi, lai pat komentāri pie mūsu ierakstiem sociālajos tīklos nekļūst par naidīgas propagandas un dezinformācijas līdzekli. Par nelaimi šis ir arī priekšvēlēšanu cīņu laiks, kurš pat miera apstākļos mēdz izvērsties par nomelnošanas sacīksti. Krīzes brīžos nācijai ir svarīgi uzticēties savām institūcijām. Tādēļ turēsim demokrātisko procesu godīgu un tīru no savtības, kūdīšanas un meliem. Atcerēsimies, ka Dievs no haosa izveidoja labu un apdzīvojamu kārtību, runājot uz to patiesības Vārdu. Ja vēlam labu Latvijai, darīsim mēs tāpat.


- Solidaritātei: Labklājības līmenis neizbēgami kritīsies. Būsim vērīgi pret savu tuvāko, lai nevienam tas nekļūst miesīgi un garīgi nepanesams. Draudzēm, kaimiņiem, ģimenēm jāsaliedējas savstarpējā palīdzībā. Kam spēks un drosme, lai stājas Zemessardzē. Atcerēsimies, ka varam ziedot Ukrainai. Padomāsim, kā atbalstīt kara bēgļus. Lai Svētais Gars palīdz atrast sirds atbildi uz jautājumu, kādēļ kaut ko atraut sev, lai palīdzētu kādam citam. 


- Vienotībai: Šis nav krievu karš pret ukraiņiem vai latviešiem. Šis drīzāk ir imperiālistu karš pret tautu pašnoteikšanās tiesību aizstāvjiem. Totalitārisma karš pret brīvības ideju. Turklāt atcerēsimies, ka nevis cilvēkiem ir idejas, bet idejām ir cilvēki. Ne tautībā ir problēma. Krievijā varas orgāni ir aizturējuši simtiem krievu, kas, spītējot briesmām, izgāja pretkara demonstrācijās. Latvijas sociālajos tīklos ir simtiem komentāru, kuri skaidrā latviešu valodā izbauda Ukrainā notiekošo un sajūsminās par “krievu lāča” varenību. Ne pret miesu un asinīm ir īstā cīņa, bet pret “ļaunajiem gariem pasaules telpā”. Pret totalitārisma, imperiālisma un varmācības idejām. Ja kādus tās savaldzina un pieviļ, tad jācīnās visupirms ir pret to, kas pieviļ.


Mēs bieži daudzinām, ka esam maza tauta un maza valsts, taču vienprātībā mazās lietas pieaug spēkā. Diemžēl pēdējās desmitgadēs Rietumu cilvilizācija pati savām rokām ir ārdījusi lielos vēstījumus, kuri to radīja un vienoja. Tas ir izrādījies mūsu vājums, tur esam ievainojami. Mums vajag dzīvinošu ideju, kas iedvesmo, saliedē un, raugoties nākotnē, ļauj ne tikai izturēt, bet arī iztaisnot plecus un pacelt galvu. Skaistu ideju, kas pārliecina pat “lāča fanus”. Vēstījumu, kurā ir Dievs, ticība, solidaritāte, mīlestība, ģimene, tikums, bet nav impēriskās varmācības. Tā ir ideja, kuru nevajag izgudrot, bet atcerēties un atklāt. Kungs Jēzus teica: “Visupirms dzenieties pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” Tepat, mūsu brīvajā Latvijā. Nebūs viegli, bet Dievs mums palīdzēs!

 

lasīt tālāk

sestdiena, 2021. gada 25. decembris

Ziemsvētku konspirācija

 


Sprediķis Rīgas Domā, 2021. A.D.

(Noskatīties ierakstu Sākums  0:37:19)

 


Kristus mīļotie,  Ziemsvētkos bieži pieminam brīnumu. Mēs it kā jūtam, ka tepat visapkārt virmo noslēpums un ik brīdi var notikt kas neparasts. Patiesi, Kristus piedzimšana bija lielākais no brīnumiem. Visa dievišķā pilnība iemājoja bērniņā, kurš bija tik mazs un trausls, tomēr izmainīja visu pasauli. Tieši tā, kā senais pravietis Jesaja paredzēja – pēc septiņsimt verdzības gadiem grēkam un nāvei nāks Glābējs, kas atbrīvos cilvēci. “Redzi, jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņu sauks vārdā Immānū-Ēls, tulkojumā: Dievs ir ar mums.”


Vārdnīcā vārdu “brīnums” skaidro kā “ārkārtēju un apsveicamu notikumu, kas nav izskaidrojams ar dabas vai zinātnes likumiem un tāpēc tiek saistīts ar dievišķo darbību.” Kristus piedzimšana ir pilna ar neizskaidrojamiem notikumiem, kuros Dievs ne tikai darbojās, bet atklāja sevi. 
 
Ne jau bērns bez vīrieša līdzdalības te ir lielākais brīnums. Dzīvnieku pasaulē arī mūsdienu zinātne ir spējusi izraisīt kaut ko līdzīgu. Pa īstam pārsteidzošais ir tas, ka Dievs to vēlējās. Droši vien būsiet kaut kur redzējuši ainu, kur cilvēki spiežas tuvāk kādai slavenība, alkstot pieskarties vai vismaz ieraudzīt tuvumā, taču apsargi neļauj un stumj viņus atpakaļ – nenāciet par tuvu! Neapgrūtiniet! Neapdraudiet! Turpretī Dievs, pats meklēja tikšanos. Dievs pats gribēja pienākt klāt, ieraudzīt tuvumā un pieskarties. Dalīties ar mums dzīvē.
 
Lūk, labā vēsts visiem, kas savā dzīvē taujā dziļāk par - ko ēdīsim, ko dzersim, ar ko ģērbsimies? Tiem, kas jūt, kar ir kas vairāk. Tiem, kas meklē pilnību uz ko tiekties, ideālu, ar ko sevi mērot, jēgu, kas paceļ pāri grūtībām un pārbaudījumiem, svētumu, kura priekšā nodrebēt laimīgā bijībā. Tu pazīsti šīs ilgas. Lūk, Labā vēsts tiem, kas šīs ilgas jau nosaukuši vārdā – es meklēju Dievu! Lūk, labā vēsts –  Dievs meklē tevi un ir jau atradis! Dievs grib ieraudzīt tevi savā tuvumā, pieskarties tavai dzīvei. Tādēļ Betlēmē piedzima Kristus. Tādēļ viņš joprojām ir pasaulē.
 
Vēl lielāks brīnums ir tas, cik dziļi un pilnīgi viņš grib būt ar mums. Reiz man laimējās būt lielā misijas sanāksmē Filipīnās. Kāds misionārs mani aizveda uz posta vietu, kādu vēl nebiju redzējis. Izģinduši cilvēki tur dzīvoja vecās kastēs starp žurkām un atkritumiem.  To skatu es spilgti atceros pat pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Man bija ļoti žēl šo cilvēku, sevišķi bērnu. Taču es neapgūlos viņiem blakus starp žurkām. Es nedalījos ar viņiem dzīvē. Es neko nespēju palīdzēt. Es tikai kā tūrists uz mirkli atnācu, paskatījos un aizgāju. Jēzus neieradās pasaulē kā tūrists. Viņš atnāca, lai būtu viens no mums – līdz galam. Lai dalītos pilnīgi visā. Lai dotu mums pats sevi. “Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu.”
 
Pirms pāris nedēļām feisbukā pamanīju diskusiju par diviem attēliem ar Adventa sveicieniem. Vienā bija zeltā mirdzošs katedrāles altāris un skaists Adventa vainags ar tradicionālajām svecēm. Otrajā bija maza Betlēmes ainiņa, kur Jāzepu, Mariju un Jēzus bērniņu silītē kāds bija izlocījis no zili baltajām, ķirurģiskajām maskām. Cik augstākas ir debesis pār zemi, tik tālu šie attēli bija viens no otra. Taču abi vēstīja par vienu – par Kristus dzimšanu. Lielais kontrasts starp tiem rāda Ziemsvētku vērienu.
 
Reizēm baznīcām pārmet ārišķīgu greznību. Saka, ka zelts un izrotājumi nesader ar vienkāršību un pat nabadzību, kādā Jēzus pavadīja savus dzīves gadus. Diskusijā gan vairāk pārmetumu izpelnījās otrais attēls. Dažiem likās, ka maskas, kuras simbolizē visu pandēmijas atbaidošo slogu, ir slikts materiāls, lai attēlotu Kristus dzimšanu. Tik atšķirīgi attēli, taču, lai atklātu Ziemsvētku dziļumu un plašumu, viens nevar iztikt bez otra. Jo Betlēmē dzimušais ir reizē patiess cilvēks un patiess Dievs.
 
Mēs nespēsim novērtēt, cik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ja neredzēsim, ka silē dusošajā bērnā iemiesojās Vārds, kurš bija Dievs un kurš visu pasauli no nebūtības izsauca esamībā. Logoss, kurš no pirmatnējā haosa izveidoja labu un apdzīvojamu kārtību. Viņš nosprauda ceļu zvaigznēm un robežas jūrām. Viņš piepildīja pasauli ar dzīvību un radīja mūs pēc savas līdzības. Viņa godu lāso debesis un viņa taisnību izdod zeme. Viņa slavu dzied eņģeļi un viņa priekšā lokās visi ceļi debesīs, zemes virsū un pazemē. Visi vārdi liekas par sīku un seklu tam, kurš no Jaunavas Marijas ienāca mūsu pasaulē. Tādēļ nepasakāmo cilvēki ir centušies izteikt ar krāšņumu un spožumu sakrālajā mākslā, mūzikā arhitektūrā. Tas piederas Ziemsvētkiem.
 
Taču Kristus dzimšanas patiesais lielums paliks apslēpts bez tā, par ko vēstīja otrais attēls – tas ar maskām. Maskas ir kā zīme visam, kas mūs šajā piemeklējuma laikā laikā moka, biedē, smacē un sanaido. Tās var uzlūkot kā zīmi visam degošajam un sūrstošajam katrā dzīves laikā. Cilvēks, kurš no tām izveidoja Betlēmes ainiņu, ģeniāli izteica neaptveramo: Kristus, dzīvais Vārds, dievišķais Logoss, kam veltītas krāšņās katedrāles, ienāca pasaulē, lai dalītos ar mums arī viszemākajās vietās un brīžos. Lai pilnīgi ieaustos un iekustu mūsu realitātē un ienestu ienestu tajā dievišķo. Lai pat biedējošais un sāpīgais kalpo par materiālu viņa klātbūtnei. Nav pārāk grūti nomanīt Dieva klātbūtni skaistās altārgleznās un izrotātos altāros. Grūtāk, taču ļoti vajadzīgi ir viņu meklēt un atrast baiļu, šaubu un pamestības brīžos, dzīves traģiskajos brīžos. Mūsu Kungs piedzima kūtī un apgūlās silē, jo nāca, lai mēs viņu atrastu pat tumšākajā un garākajā naktī. Lai dotu mums jaunu jēgu, kas palīdz izturēt un uzvarēt.  Lūk, labā ziemsvētku vēsts! Lielais prieks, ko eņgeļi pasludina visiem cilvēkiem.
 
Patiešām, Ziemsvētkos visapkārt ir daudz prieka. Ir grūti paskaidrot kādēļ. Priecājas pat cilvēki, kas par Jēzu necik daudz nedomā. Savādā kārtā Ziemsvētku korāļi šķiet iederīgi veikalos un slidotavās. No kurienes tāds prieks? 
 
Dāvids bija lielākais no Bībeles ķēniņiem. Viņa mūža darbs bija Jeruzaleme. Ienaidnieka cietoksni viņš izveidoja par savu krāšņo galvaspilsētu. Lai padarītu savu darbu pilnīgu, viņš tajā atveda lielāko svētumu - Derības šķirstu, kurš nozīmēja Dieva klātbūtni tautas vidū. Ievedot šķirstu pilsētā, Dāvids gāja tam pa priekšu un dejoja aiz laimes. Dejoja cik spēka Kunga priekšā. Daži bija pārsteigti, redzot ķēniņu lēkājam, apjozušos tikai ar lina drānu. Bet Dāvids teica: “Es atsedzos Kunga priekšā, kurš mani izredzējis un paaugstinājis.”
 
Tūkstoš gadus vēlāk Marija, dzirdējusi erceņgeļa Gabriēla vēsti un jāvārdu sacījusi, steidzās pie savas māsīcas Elizabetes, kura bija gaidībās ar Jāni Kristītāju. Zem savas sirds Marija nesa Dieva dēlu. Toreiz Marija bija pilnīgais, nevainojamais Derības šķirsts, kurā mājoja Dieva klātbūtne. Kā Dāvids ieveda Derības šķirstu savā galvaspilsētā, tā Dievs ieveda Mariju pasaulē. Tikko Elizabete izdzirda Marijas sveicienu, bērniņš viņas miesās līksmībā salēcās. Jānis Kristītājs, Kristus priekšgājējs tur izpildīja savu Dāvida dejas versiju. Cik neticami poētisks ir Bībeles vēstījums!
 
Un tagad, vēl divus gadu tūkstošus pēc tam Dieva derības šķirsts, kurš pasaulē uztur Dieva klātbūtni, ir viņa Dēla svētā Baznīca. Tur viņu var dzirdēt vārdā un saņemt svētajos sakramentos. Baznīca ir Kristus iemiesošanās turpinājums, ķermenis, kurā viņš dzīvo mūsdienu pasaulē, mūsu vidū. Un mēs gaidām uz viņa otro atnākšanu godībā.
 
Tas ļauj nojaust citādi grūti izprotamo Ziemsvētku prieka noslēpumu. Kāds nāk un pasaule līksmojas viņa priekšā. Tādēļ Ziemsvētki ir tik priecīgi svētki, bieži ar dejām, dziesmām, spēlēm un rotaļām. Varbūt tas reizēm izpaužas veidos, kas nešķiet pietiekami godbijīgi. Arī Dāvida dejošana šokēja viņa paša sievu. Adventa tirdziņos vai Ziemsvētku vecīšu rosībā ne vienmēr var nolasīt bijību pret Dieva Dēla dzimšanu. Pieēšanās pie svētku galda var kaitēt veselībai.  Taču apzināti vai ne, cilvēks atsaucas Kristus nākšanas priekam. Mēs līksmībā dejojam pie sava Kunga kājām, viņam ienākot. Mēs atsedzamies sava labā, skaistā Kunga priekšā. Lūk, dzirkstošā Ziemsvētku prieka avots. Lūk, mūsu himnas rinda: “Kungs, laid mums tur laimē diet!”
 
Palūkosimies uz Jāzepu un Mariju. Arī viņu stāsts ir brīnums. Vai nav īsts brīnums, ka viņi no Nācaretes uz Betlēmi ceļoja kopā? Vai tas nav brīnums, ka viņi Jēzu sagaidīja un audzināja kopā? Iesākums taču bija tik sarežģīts. Eņģelis pavēstīja Marijai, ka viņai piedzims Dēls, kaut viņa bija jaunava. Jāzeps savu līgavu ieraudzīja gaidībās, kaut nebija bijis ar viņu kopā. Viņš gribēja Mariju atstāt. Tā bija īsta drāma. Ja viņi būtu raudzījušis tikai katrs uz savām interesēm, aizķērušies katrs savā sarūginājumā, viņi nepaliktu kopā. Ja tā būtu noticis, tad lai arī cik lieliskas mēbeles Jāzeps būtu gatavojis, mēs par viņu neko nezinātu. Ja Marija, bailēs par sevi būtu atteikusi eņģelim, tad varbūt būtu kļuvusi par labu māmiņu Jāzepa bērniem, bet mums viņa nebūtu nekas. Taču viņi neiestiga pašu sīkajās drāmās, bet atrada savu lomu lielajā Dieva drāmā. Tas ļāva viņiem palikt kopā un kopīgi piepildīt aicinājumu. Tādēļ mēs gadu no gada varam svinēt viņu dzīvi. Pieķeršanās tikai sev un saviem mērķiem cilvēkus atgrūž citu no cita. Atrodot savu vietu Dieva plānā, mēs tuvojamies gan viņam, gan cits citam. Tas mums jāmācās no Jāzepa un Marijas laikos, kas sašķeļ mūsu tautu un atsvešina cilvēkus.
 
Lai Kristus piedzimšanas svētku gaisma mums rāda, kā dzīvot tālāk. Daudzi ilgojas pēc iespējas drīz atgriezties bijušajā dzīvē. Taču vispirms būtu jāraugās uz priekšu un jāvaicā, ko mums no šī laika vajadzētu mācīties? Kas jāmaina dzīvesveidā, mērķos un gaidās, lai mūsu dzīve būtu labāk piemērota īstenībai, vairāk pagodinātu Dievu un kalpotu līdzcilvēkiem? Kas ir jādara citādi, vai, gluži otrādi, noteikti jāsaglabā, vai pat par jaunu jāatklāj? Kristus piedzimšanā Dievs rāda savu radikālo vēlmi tuvoties, ienākt mūsu dzīvē un kļūt par tās nozīmīgāko daļu. Ne tikai katra paša, bet mūsu  valsts nākotne var būt atkarīga no tā, vai paliksim iestrēguši savos ierakumos, vai atradīsim vietu Dieva vienojošajā plānā. 
 
Mūsu tautai un pat visai pasaulei šajos Ziemsvētkos es novēlētu īpašu dāvanu: vienu labu konspirācijas teoriju. Ne tādu par viltīgiem kombinatoriem, kas aizkulisēs diriģē pasauli uz visu ļaunu. Tās latviešu valodā būtu pareizāk saukt par sazvērestības teorijām. Vārds konspirācija ir cēlies no latīņu vārda respirare – elpot. Conspirare nozīmētu elpot kopā. Ja ievadīsim to Google tulkotājāmēs latviski dabūsim sadarboties! Izlūgsimies no Dieva Ziemsvētku dāvanā labu konspirācijas – ne tikai teoriju, bet praksi! Būt vienā elpā. Senajā Bībeles valodā vārds ruah, dvaša nozīmē arī gars. Sadarboties, esot vienā garā!
 
Sākt varam ar kaut ko vienkāršu un personīgu. Pēdējo gadu pretrunas ir ļoti sadalījušas sabiedrību. Ir pateikti skarbi vārdi. Domas daudziem par daudziem ir mainījušās uz ļaunu. Ar lielo sērgu saistītie jautājumi ir atsvešinājuši kolēģus draugus, un pat ģimenes. Palūkosimies katrs – vai tā ir noticis arī manā lokā? Ja ir, tad lūgsim no Dieva svētu amnēziju jeb atmiņas zudumu, lai aizmirstu to, kas pandēmijas dēļ ir sarunāts vai nodomāts un ir atsvešinājis no drauga, no ģimenes locekļa, no mīļa cilvēka vai autoritātes. Mēģināsim atjaunot apziņā to cilvēku, kurš bija pirms visiem izteiktajiem vārdiem vai neizteiktajiem spriedumiem. Tas pats cilvēks joprojām ir, tikai brilles, caur kurām uz viņu raugāmies, ir dusmās aizsvīdušas. Lai izdzīvotu un spētu pastāvēt līdzās citām nācijām, mums vajag sadarbību vienā elpā un vienā garā! 
 
Slavenajā Jāņa evaņgēlija prologā (iesākumā bija vārds) ir teikts, ka Kristus nāca, lai tiem, kas viņu pieņem, dotu varu būt par Dieva bērniem.  Grieķu vārdam ἐξουσία, exousia, kurš te tulkots kā vara, ir vairākas nozīmes, kas cita citu papildina. Tas nozīmē mentālu un fizisku spēju. Tas nozīmē iespēju vai brīvību izvēlēties. Vēl tas nozīmē tiesības vai privilēģiju – būt Dieva bērniem, kas kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva. Izmantojot šo privilēģiju un topot par Dieva bērniem, mēs kļūstam par brāļiem un māsām. Pieņemot Betlēmē dzmušo Kristu, mēs varam iegūt mentālu spēku tā citam uz citu raudzīties. Attiekties kā pret brāļiem un māsām. Varbūt pat fizisku spēju tā citam pret citu izturēties. Sadarboties vienā elpā.
 
Tuvosimies Dievam, kā viņš Ziemsvētkos ir tuvojies Mums! Lai tas kļūst par īsto brīnumu, par ārkārtējo, apsveicamo notikumu un aizraujošo piedzīvojumu, kurā topam par to, kas patiesībā esam. Atradīsim savu vietu viņa plānā, savu lomu viņa drāmā! Vienā elpā. Vienā garā. Vienā tautā. Es novēlu visiem priecīgus Kristus piedzimšanas svētkus un mūsu labā Dieva svētību Jaunajā gadā! Āmen!

 

lasīt tālāk

otrdiena, 2021. gada 23. novembris

Juris Dambis: Rīgas Svētā Pētera baznīca




Tik labs un patiess LR Nacionālā Kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja vēstījums par Sv.Pētera baznīcu, ka ievietoju to šeit, savā blogā.

Arvien skaļāk publiskajā telpā sevi piesaka sakrālā mantojuma tēma. Apsveicami, ka diskusijās par Svētā Pētera baznīcas tālāko likteni sabiedrība nav vienaldzīga. Kas būs šī izcilā, Rīgai tik nozīmīgā kultūras pieminekļa nākamais saimnieks, ir satraucis baznīcu, Rīgas pašvaldību, kultūras mantojuma ekspertus, Saeimas politiķus, pat Valsts prezidentu. Uz izveidojušos situāciju vēlams paskatīties ar vēsu prātu. Atgūstot Latvijas valsts neatkarību, reliģiskajām organizācijām tika atgriezti to īpašumi, izņemot divi īpaši nozīmīgi kultūras pieminekļi – Doma baznīca un Pētera baznīca (LR Augstākās Padomes 12.05.1992. lēmums), kuru statusu paredzēja noteikt ar īpašiem likumiem. Izlemšanu atlikt uz vēlāku laiku bija pamatoti, jo Latvijai bija jāuzbūvē jauna tiesiskā sistēma, trūka iedziļināšanās un lemšanas kapacitātes. Rīgas Doma baznīcas un klostera ansambļa liktenis ar speciālu likumu tika izlemts 2005. gada 22. jūnijā un, atskatoties ar laika distanci, jāvērtē kā saprātīgs un pārdomāts solis. Unikālais kultūras piemineklis ir atguvis savu sākotnējo funkciju, rūpīgu un atbildīgu saimnieku. Tajā notiek aktīva darbība, paveikti nozīmīgi atjaunošanas darbi. Atceros, ka ne visi par šādu soli bija apmierināti, bet laiks visu ir nolicis savā vietā.

Pētera baznīcas īpašumtiesību sakārtošana ir sarežģītāka, tāpēc arī speciāla likuma pieņemšana ir krietni aizkavējusies. Pētera baznīca traģiski cieta Otrajā pasaules karā. Baznīcas atjaunošana bija padomju laika mantojuma speciālistu varoņdarbs, to nevar noliegt un nedrīkst aizmirst. Rīga atguva savu nozīmīgo vertikālo dominanti, bet laikmets neiztika bez aktīvāko speciālistu nosodījuma. Pilsēta atrada ēkai savam laikam piemērotu funkciju. Izpildīto darbu kvalitāte nebija slikta, tomēr atbilstoša padomju laika materiāliem, tehniskajām iespējām un risinājumiem. Rīgas Svētā Pētera baznīca (pirmo reizi minēta 1209.gadā) kā sena vēlās ķieģeļu gotikas un baroka laika celtne ar bagātu vēsturi, īpaši raksturīgu apjomu, telpisko struktūru, rietumu fasādes portālu plastiku, torņa smailes vizuālo tēlu Rīgas vēsturiskā centra siluetā, pārbūves un atjaunošanas procesiem, apzinātām un neskartām arheoloģiskām liecībām, saglabātiem ievērojamiem mākslas priekšmetiem un arhitektūras detaļām ir unikāla sakrālās arhitektūras vērtība Latvijā, kas liecina par būvkultūras augstākajiem sasniegumiem Ziemeļeiropā. 


Rīgas Svētā Pētera baznīca ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, kurā atrodas 28 mākslas pieminekļi (16. –19.gs portāli, kapenes, kapa plāksnes, epitāfijas, grandioza izmēra svečturis, skulptūra). Esmu neskaitāmas reizes šajā nozīmīgajā celtnē bijis, arī pasākumos un vienmēr man ir licies, ka kaut kā pietrūkst. Tā ir noskaņa, sajūtas, ko rada ēkas piepildījums, saimniekošana, ēkas gars. Atrodoties Parīzes Dievmātes katedrālē, Pētera katedrālē Vatikānā, vai vienkāršā Itālijas, Francijas, pat jebkuras Eiropas valsts, arī Latvijas lauku baznīcā, mani pārņem īpaša sajūta, materiālo un nemateriālo vērtību sakausējums, kaut kas tāds, ko var sniegt tikai sakrāla celtne ar tās patiesu piepildījumu. Jautājums jāuzdod mums pašiem sev – vai mēs gribam šādas sajūtas uzdāvināt Sv. Pētera baznīcai, vai nē? Vai mēs gribam baznīcas ēku veltīt baznīcai vai nē? Vai mēs novērtējam Eiropas sakrālā mantojuma fenomenu?


Es nenosodu Rīgas pašvaldību par vēlēšanos būt Pētera baznīcas saimniekam, bet redzu praktiskās iespējas, tik daudz darāma darba, trūkstošu naudu, nerealizētas ieceres. 2006.gada 6.jūlija naktī izdega Ziemeļblāzmas Zaļā skola – Rīgai simbolisks objekts, Eiropā viens no pirmajiem uzbūvētiem bērnudārziem (pirmskola), ar Augusta Dombrovska un Martas Rinkas vārdiem saistīta vietzīme. Solījumi to atjaunot, nav izpildīti. Tā ir pašvaldības atbildība, nenokārtots parāds pilsētai, Augustam Dombrovskim – kas gan to vairs atceras. Vai Pēterbaznīcas uzturēšana reliģiskai darbībai būtu pašvaldības uzdevums? To varētu darīt, ja viss cits būtu izdarīts, varētu censties pārsteigt sabiedrību ar izcilu profesionālu restaurāciju, autentiskuma izpratni, labāko praksi. Tomēr lai to sasniegtu vēl ir noejams garš attīstības ceļš. VEF kultūras pils, Ziemeļblāzmas kultūras pils un citu objektu atjaunošanā ir bijusi laba griba, centība, bet pietrūkst sajūtas ko dod patiess autentiskums, oriģinālu virsmu starojums, vēsturiskā patina, gaume, detaļu kvalitāte, mūsdienu labs dizains, tieši tas ko vajadzētu atgūt Sv. Pētera baznīcai. Vai tieši šajā objektā pašvaldībai tas izdosies? Sv. Pētera baznīcai nepieciešami nopietni, visaptveroši un apjomīgi atjaunošanas darbi. Pirms vairākiem gadiem baronese Fon Zasa vēlējās baznīcā atjaunot ērģeles, bet neizdevās vienoties ar pilsētu un atbalsts palika neizmantots. Pēc tam iniciatīvu uzņēmās Rīgas Svētā Pētera baznīcas ērģeļu fonds. Kopš neatkarības atgūšanas Pētera baznīca ir lietota, bet līdzekļi un darbs tās uzturēšanā ieguldīts tik minimāli, ka saglabātības stāvoklis pakāpeniski ir pasliktinājies. Ir pietrūkusi ikdienas rūpīga kopšana, nav atrisinātas ugunsdrošības prasības. Lai arī īpašumtiesību izlemšana bija pieļaujama tikai ar īpašu likumu, Rīgas dome bija pasteigusies nodalīt pieguļošo zemi tā, ka baznīcas pamatu, portālu, kāpņu un pat atsevišķās vietās ārsienu daļa ir nonākusi uz pašvaldības zemes. Šāda kļūme būtu jālabo, neizvirzot nekādas prasības no pašvaldības puses, bet vai tā būs?


Viens no iespējamiem variantiem ir Svētā Pētera baznīcu nodot Rīgas domei, ar likumu nosakot galveno lietošanas veidu – sakrālo darbību. Jaunā Rīgas dome ir nākusi ar labu apņēmību, bet darāmā ir tik daudz, pieredze vēl tikai veidojas, savukārt iespējas ierobežotas. Otrs variants ir Svēto Pētera baznīcu nodot Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas un Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīcas Vācu Svētā Pētera draudzes izveidotam nodibinājumam. Saņemta ticama informācija, ka šādā gadījumā baznīcas atjaunošanai nauda, 33 miljonu apmērā, tiktu saņemta no Vācijas. Saprotu, kāpēc Rīgas dome nevēlas baznīcu atdot citam saimniekam, pievilcīgs ir bijis skatu tornis, bet ilgtermiņā pamatjautājums jau ir par to, vai baznīcas ēku atdot Rīgas garīgajai dzīvei. Lēmumu pieņems Saeima un es ceru, ka tas būs pārdomāts un izsvērts. Rūpība ar kādu Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija cenšas radīt drošu normatīvo aktu Svētā Pētera baznīcas tālākajam liktenim ir cerīga.


Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas dievnamu atjaunošana ir pierādījusi tautas spēku. Tik daudz izpostītas un pazemotas celtnes ir atguvušas savu vietu kultūrainavā kā garīgas dominantes. Tas nav pašvaldību vai valdības nopelns, Valsts ir piedalījusies ar samērā nelielu finansējumu, veikusi galvenokārt kultūras mantojuma uzraudzības darbu, sniegusi padomus, konsultācijas. Ieguldītās enerģijas, ticības, ziedoto līdzekļu apjoms ir mūsu tautas spēka visspilgtākais apliecinājums. Garīgai būvei vislabāk der garīgs saturs, un baznīcai ir jābūt atdalītai no valsts. Tāpēc es iestājos par principu “baznīcu baznīcai”. Ne vienmēr dievnamu atjaunošanas darbi ir bijuši “gludi”, jo kultūras mantojuma speciālistu prasības nav vienkāršas, bet rezultāts un iegūtā pieredze dod uzticību dievnamu satura diktētai attieksmei un saimniekošanas kvalitātei arī turpmāk. Par laimi Latvijā vēl nav pienākusi situācija, kad būtu jādomā – ar kādām funkcijām piepildīt bijušus un masveidā pamestus dievnamus!


Juris Dambis

Dr. Arch.

 

lasīt tālāk

svētdiena, 2021. gada 22. augusts

Satikties patiesībā (uzruna Latvijas valstiskuma atjaunošanas 30. gadadienai veltītajā ekumeniskajā dievkalpojumā)

 




                                                                                            (Video šeit, sākot no 23:55)

 

Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja viņam: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ. 8:30)

 

Trīs augusta dienas pirms trīsdesmit gadiem… Tām nepiemīt tāds spožums kā janvāra barikādēm. Tām nav sava rituāla kā 4. maijam ar baltajiem galdautiem. Droši vien tādēļ, ka tās bija daudz grūtākas un bīstamākas. Augstākās padomes deputāts Arvīds Ulme to dienu noskaņu aprakstīja kā nolemtības sajūtu. Es to atceros līdzīgi. Nebija publiskas sajūsmas. Dažs labs mutīgs varonis pamuka kā pele alā. Tiltus ieņēmušas padomju bruņumašīnas. Virs galvām kaujas helikopteri.  Radio māja ieņemta. Vēl redzējām Veltu Puriņu pēdējos kadros, un tad arī televīziju ieņēma OMONieši. Televizors, kas barikāžu dienās apziņoja, mobilizēja un iedvesmoja, nu rādīja tikai ļaunu vēstošo “Gulbju ezeru”. Pārmaiņu aizbildnis Gorbačovs internēts. Vara pār Latviju nodota padomju ģenerāļa Kuzmina rokās. Alfrēda Rubika zvaigžņu stunda, kurā viņš izslējās un draudēja – tas jums dārgi maksās!  Rīgas Centrā jau nošauts Raimonds Salmiņš. Ja galvaspilsētā cilvēki vēl pulcējās pie Brīvības pieminekļa vai Saeimas nama, tad provincē iestājās klusums un nomācoša neziņa. Latvijas brīvību alkstošie pēkšņi jutās izkaisīti. Iedvesmoti un vareni sajutās interfrontieši. Kā gan tieši šajās  bezcerīgajās augusta dienās Latvija kļuva par brīvu un neatkarīgu valsti?

 

Gribētos jau to pierakstīt mūsu drosmei un varonībai, taču to dienu liecinieki zina, ka tā nebūtu visa taisnība. Daudz kas nebija mūsu rokās.  Bībelē ir aprakstīti vairāki notikumi, kad tauta vai pilsēta ir nonākusi lielās briesmās. Ienaidnieka armija nāk ar lielu pārspēku. Pilsēta ir aplekta un to pamazām nomāc bads. Nav saskatāma nekāda izeja. Taču tad Dievs sūtīja apjukumu ienaidnieka nometnē un tas vai nu cieta sakāvi, vai pameta savu nometni un aizbēga. Lasot par šiem notikumiem Bībelē, var uznākt šaubas – vai nu tā tiešām varēja būt? Taču to pašu Dievs izdarīja mūsu labā. Kā citādi var izskaidrot, ka apvērsuma rīkotāji Maskavā, starp kuriem taču bija padomju varas struktūru augstākie pārstāvji, pinās savos plānos kā vistas pakulās? Viss viņiem krita no rokām. Nevienu nodomu viņi nespēja novest līdz galam. Televīzijas kameru priekšā viņi, ar vislielāko varu apveltītie, kuru rokās bija visi līdzekļi, sēdēja kā bariņš apjukušu cilvēku. Pa to laiku Rīgā, liktenīgā balsojuma brīdī, kad nekas vairs nevarēja atturēt OMONiešu bruņumašīnas no izlaušanās pie Saeimas nama, tās pārsteidzošā kārtā apgriezās un steidzās projām. Gluži kā psalmos teikts – Tu, Kungs, liec tiem griezties atpakaļ un bēgt. Bet varēja būt pilnīgi citādi. Ceļā uz brīvību Dievs bija ar mums. Par savas brīvības piepildīšanos mēs varam pateikties Dievam, kurš, gluži kā senajās dienās, meta apjukumu ienaidnieka nometnē. Nekad to neaizmirsīsim!

 

Cita izšķiroša lieta, kas nebija atkarīga no mums, bija tā, ka krievu karavīri Maskavā pie “Baltā nama” nebija ar mieru šaut uz krieviem. Varbūt viņu dvēselē ierunājās tautas pareizticīgās saknes. Viņi atteicās šaut uz savējiem un nostājās Jeļcina pusē. Viņi izvēlējās cilvēcīgu, tikumisku rīcību – un rīkojās pareizi. Ar tādu motivāciju nevar kļūdīties. Tā mums var būt svarīga mācību stunda – nevērsies pret savējiem kā pret ienaidniekiem! Runā patiesību, taču mīlestībā, kā to pamāca apustulis! Tad, taisnību meklējot, nepazaudēsi sevi un vēl izglābsi brāļus. Jo svarīgi ir ne tikai sasniegt mērķi, bet arī tas, par ko esam kļuvuši ceļā uz to. Par savu brīvību mēs varam pateikties arī kristīgā tradīcijā iesakņotai cilvēcībai.

 

Kas tad bija  mūsu pašu rokās? Tautas izvēlēto priekšstāvju rokās? Augstākā Padome izbeidza 4. maija deklarācijā noteikto pārejas laiku un pieņēma Konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusuLatvija kļuva par patstāvīgu, brīvu valsti. Varbūt viņi visu neizdarīja ideāli, taču izdarīja pareizi un laikā. Labāk izdarīt normāli un tagad, nekā ideāli un nekad. Kā dziesmā dziedam:

 

Drosmīgs lēmums likteņstundā saules rītu iezvanīs.

Izdevība nokavētā verdzībā un naktī dzīs.

 

Simt vienpadsmit deputātu nobalsoja “par”. Varbūt šodien tas liekas vienkārši. Taču ar uzglūnošo interfronti blakus un pretinieka specvienībām zem logiem tā tiešām bija drosme, tāpat kā stāvēšana dzīvajā vairogā pie Augstākās padomes vai Latvijas Radio pagrīdes raidītāja izveidošana  Salspilī. Pučam sekmējoties, rokudzelži un likvidējamo ģimeņu saraksti jau bija gatavībā. Bija vajadzīga attieksme, ko tolaik priekš sevis formulēja Dainis Īvāns: “Labāk mirt, nekā apkaunoties.” Labāk mirt, nekā apkaunoties… Lūk, kas ir nepieciešams katram, kurš mūsu dienās domā par augsto politiķa aicinājumu! Tikai tad var dzimt valsti ceļoša un tautu dziedinoša politika. Tieši tādēļ, ka trīsdesmit brīvības gados tādas attieksmes bieži ir trūcis, sabiedrību nu sadala tik liela sociālā plaisa, ka apdraud mūsu valsts drošību un pastāvēšanu.

 

Savu valsti mēs saņēmām no Dieva ieinteresētas labvēlības un no cilvēku drosmes un cilvēcības. Mums nu tā jānosargā. Gluži negaidīti stāvoklis ir kļuvis tikpat sarežģīts – varbūt pat sarežģītāks. Tolaik pretnostatījums bija skaidrs – mēs pret okupantu spēkiem un to lojālistiem. Tagad cits pret citu pavērsušies tie, kuri visi ir par Latviju. To, ka esam murgaini bīstamā vietā, es visasāk izjutu, lasot “Delfos”, ka mūsu mediķi par savu darbu saņem lāstus un draudus. Mediķi! Tie, kas patiešām par slimnieku dzīvībām cīnās ar attieksmi: “Labāk mirt nekā apkaunoties!” Ārsti un medicīnas māsas, ko vēl pirms gada cildinājām un ziedojām priekš siltām pusdienām! Ar mums acīmredzami kaut kas nav kārtībā! Es saku “ar mums”, jo šoreiz nav ārējā ienaidnieka. Mēs visi esam par Latvjiu.

 

Deviņdesmito gadu kulta filmā “The Matrix” ir epizode, kur pie Neo ierodas bariņš paziņu. Starp tiem meitene ar baltā truša attēlu uz pleca. “Vai tev kādreiz ir bijusi sajūta, kad neesi drošs, vai esi nomodā, vai vēl sapņo?”, Neo jautā paziņam, kurš atnācis nopirkt kaut ko nelegālu. Zīmīga detaļa, ka Neo to izņem no slēptuves, kas ierīkota grāmatā “Simulakri un Simulācija”. Tā ir franču filozofa Žana Bodrijāra slavenākā grāmata, kas arī iedvesmoja filmas ideju. Dažas Bodrijāra domas varbūt var palīdzēt izvērtēt šo laiku – vai esam nomodā vai sapņojam.

 

Savā ziņā mēs pļaujam to, ko paši sējām. Bodrijārs raksta, ka postmodernā doma pamazām izirdina cilvēku saiti ar universālajiem, vienojošiem vēstījumiem. Mēs esam iemācījušies būt skeptiski un pat ciniski pret kristīgo vēsti, patriotismu,  nacionālu valsti, ģimenes ideju, visu tradicionālo, uz kā līdz šim būvējām gan savu kopīgo, gan personīgo identitāti. Taču cilvēkam vajag vēstījumu, jo viņš ilgojas pēc dziļākas identitātes nekā tā, ko piedāvā lietas, kas viņam pieder. Un tad parādījās jauns, liels, visiem kopīgais vēstīums – kovidiāde! Jau otro gadu tā ir ziņu izlaidumu pirmajos virsrakstos. Teju katra Panorāma sākas ar saslimšanas un vakcinācijas skaitļiem. Šis vēstījums, šķiet, ir sācis mūs definēt. Paši dziļākie vārdi, ko cilvēks par sevi var teikt, ir: “Es esmu!” Pirms trīsdesmit gadiem tie simt vienpadsmit deputāti varbūt sev teica – es esmu Latvijas atbrīvotājs, līdzīgi kā pirms viņiem brīvības cīņu dalībnieki. Tagad mēs sakām: “Es esmu par vakcināciju!” vai “Es esmu pret vakcināciju!” Paraudzīsimies uz naidu, ar kādu cits pret citu vēršas it kā pretējās puses. Medicīniskas procedūras dēļ neviens otram tā neuzbrūk. Tā uzbrūk, izjūtot aizskārumu un draudus savai identitātei. 

 

Ko mēs esam izdarījuši, Kristus mīļotie!? Mēs esam sev darinājuši identitāti no kovida vakcīnām! Bet tā ir viltus identitāte! Sakot “es esmu”, mums vajadzētu teikt pavisam ko citu. Saistīt sevi ar pavisam citiem vēstījumiem. Es esmu Dieva radīta, garīga būtne. Es esmu ja arī ne vairs kristīgās ticības, tad vismaz kristīgās kultūras daļa. Es esmu latvietis, es esmu Latvijas valstspiederīgais, kam jāsargā un jāceļ sava tēvus zeme. Es esmu brālis un māsa starp brāļiem un māsām! Īstas identitātes trūkums mūs ir aizvedis bīstamā vietā. Mums tā no jauna ir jāatrod.

 

Diemžēl to būs grūti izdarīt. Te ir otra Bodrijāra doma, ko gribas pieminēt – hiperrealitāte. Bodrijāram realitāte bija tā, ko var nokopēt, atdarināt, simulēt. Taču kopijas kopijas kopija reizēm nemaz vairs nelīdzinās oriģinālam. Gadās, ka simulācija ir krāšņāka – varētu tiekt, reālāka – par realtitāti. “Mehāniskā apelsīna” autors Entonijs Bērdžess reiz teica: “Interesanti, ka reālās pasaules krāsas izskatās pa īstam reālas tikai tad, kad redzi tās uz ekrāna.” 

 

Bērnībā es krāju markas. Mana mīļākā sērija bija ar dinozauriem. Es domāju – redzēt īstu dinozauru gan būtu vienreizēji! Taču Stīvens Spīlbergs mums tos jau parādīja. Ja pēc Juras laikmeta parka noskatīšanās mēs ieraudzītu dzīvus dinozaurus, tie visticamāk neliktos tik briesmīgi un iespaidīgi kā kino. Simulācija, kas ir krāšņāka un aizraujošāka par realitāti. Realitātes pat var nebūt. Darbā “Līča kara nebija”, Bodrijārs apgalvo, ka tur armijas praktiski nesatikās. Irākas armiju nospieda ar milzīgu aviācijas pārsvaru un tikai televīzijas reportāžas lika tam izskatīties kā karam. Kāda līča kara veterāne tiešām teica, ka uz vietas tuksnešos viņa neesot redzējusi neko no tā, ko redzēja mājās, vīra ierakstos no televīzijas ziņām. Simulācijas bez realitātes Bodrijārs tad sauca par simulakriem. Arī tie ir kļuvušas par mūsu ikdienu.

 

Man nesen atsūtīja bildi, kurā pāvests Francisks skūpsta roku sirmam ēbrējam. Realitātē viņš Jeruzalemē apmeklēja holokausta muzeju un skūpstīja roku vienam no koncentrācijas nometnēs izdzīvojušajiem. Taču bildei pievienotais uzraksts to padarīja par spilgtāku, satraucošāku un daudz personīgāku hiperrealitāti: “Lūk, pasaules gals! Pāvests skūpsta roku Dāvidam Rokfelleram, aiz viņa Henrijs Kisindžers un Džons Rotšilds. Vai tagad saprotat, kas notiek pasaulē?” Tam, protams, bja jādemonstrē vispasaules “plāndēmijas” sazvērestības fakts. Ar to tas ienāk katra cilvēka dzīvē. Līdzīgus materiālus man piesūta regulāri un ne tikai man. Ir saprotami un pat neizbēgami, ka tik masīvi bombardēti, cilvēki no realitātes pāriet un sāk dzīvot hiperrealitātē un simulakru pasaulē. Tādā kā matriksā, kur nevari zināt, vai esi nomodā, vai sapņo. 

 

-       Vakcīnās ir formaldehīds! Tā pati inde, ko lieto līķu balzamēšanai! 

-   Jā, dažās ir, lai gan realitātē mēs vairāk formaldehīda uzņemam, apēdot vienu bumbieri. 

 

-       Vakcīnās ir alumīnijs! 

- Jā, dažās vakcīnās alumīnija hidroksīdu lieto kā imūnreakcijas pastiprinātāju. Taču bērns dienas laikā uzņem vairāk alumīnija ar zīdaiņu pārtiku – tāpat kā pieaugušais smagos metālus ar laša fileju. 

 

-       Cilvēkus slepus un uz visiem laikiem iezīmē ar 6.66 miligramiem luciferīna.

-   Jā, iezīmēšanas tehnoloģija tiek meklēta, bet tas ir aktuāli tikai kaut kur Āfrikas ciematos, kur nevienam nav ne potēšanās pases, ne citu dokumentu un vajag kaut kā atšķirt, kurš jau ir vakcinēts un kurš vēl jāvakcinē. Turklāt iezīmē ar vara mikroadatiņām un ne uz mūžu, bet uz kādiem pieciem gadiem. 

 

-   Vakcīnas izmaina mūsu DNS. Kad Kristus nāks, viņš vakcinētajos vairs neatpazīs savu radījumu. 

- Jā, Kristus gan atnāks, taču vakcīna neizmaina DNS, jo nenokļūst aizsargātajā šūnas kodolā. Un vai tad Kungs savējos pazīst pēc miesas? 

 

Šādus dialogus dzird bez gala un malas. No vienas puses un no otras. Pandēmija vai sazvērestība? Kas šajā visā ir realitāte un kas hiperrealitāte? 

 

The Matrix sākuma ainā datora ekrāns pat aizmigušam Neo bez mitas sviež sejā virsrakstu atspulgus. Tā mūs ikdienā pārpludina pretrunīga informācija, kuru bieži nespējam pārbaudīt. Ik brīdi izšķirot, kur ir realitāte un kur simulācija ir tik grūti, ka mums nevajadzētu citam uz citu skatīties ne ar izsmieklu, ne ar naidu, ne ar ļaunām aizdomām. Realitātē vai hiperrealitātē, taču šajās lietās cilvēki rīkojas nopietnas, dedzīgas pārliecības dēļ. Svētīgu risinājumu neatnesīs ne naids, ne izsmiekls, ne sodi, ne loterija. Kristus teica – patiesība jūs darīs brīvus!

 

Droši vien atceraties, ka Neo filmā norija sarkano tableti un no simulētās pasaules atmodās reālajā. Šīs ainas dēļ Bodrijārs pats no Matrix norobežojās, jo uzskatīja, ka atmošanās vairs nav iespējama. Mūsu drosme un cilvēcība šajās trīs augusta dienās būtu pierādīt, ka viņam nav taisnība. Ka mēs varam atmosties. Mums ir jāuzmeklē sarkanā tablete, lai cauri simulakriem un simulācijām ieraudzītu realitāti. Lai patiesība dara mūs brīvus. Jā, mēs visi esam pārliecināti, ka to jau redzam, un tādēļ tik nikni cits citu apkarojam. Taču, ja negribam sagraut savu sabiedrību uz ilgiem gadiem vai pat uz visiem laikiem (kas ir reāla iespēja), mums ir jābūt gataviem savu pārliecību pārbaudīt ar atvērtu prātu un sirdi. Bez dusmām un objektīvi. Un darīt to kopā.

 

Pilāts jautāja: “Kas ir patiesība?”  Kas ir patiesība mūsu situācijā? Patiesības atrašana nenotiek, pieliekot mīnusa zīmi priekšā tam, ko saka tie, kas mums nepatīk. Ja neuzticamies kādas nostājas paudējiem, tas pretējos uzskatus vēl nepadara par patiesību.  Cik dziedinoši būtu uzticēties zinātnei! Taču zinātniskā metode nav pieņemt par patiesību atsevišķas ziņas no portāliem un tur izteiktos pieļāvumus uztvert kā faktus.  Zinātniskā metode nav amatieriska ņemšanās ar statistikas datiem, izdarot steidzīgus secinājumus, kas apstiprina iepriekš emocionāli pieņetu nostāju. Zinātniskā metode ir skurpulozu, bieži vien apnicīgu, taču nepieciešamu soļu secība no novērojumiem līdz hipotēzei, līdz tās eksperimentālai pārbaudīšanai un pierādīšanai. Pēdējais solis ir savus secinājumus pirms publicēšanas nodot izvērtēšanai atzītām nozares autoritātēm. Tikai pēc tam var aicināt – uzticies zinātnei! Lielākā daļa cilvēku nav trenēti tā domāt. Bet tā ir vieta, kur mums vajadzētu satikties. Reālajā pasaulē, kur godprātīgi un saprotami tiek piedāvāta un pieņemta laba zinātne. Patiesība atbrīvo. 

 

Starp citu, var manīt tendenci zinātniekus šķirot uzpirktos un neuzpirktos atbilstoši tam, vai tie manus uzskatus apstiprina vai apgāž. Taču tā ir vairīšanās no patiesības. Varbūt kādu zinātnieku var uzpirkt. Visus nekad nevar uzpirkt. Zinātnes sabiedrības konsenss parasti ir pietiekami pamatots, lai to vismaz ņemtu nopietni.

 

Morālteoloģijā vispār ir princips, ka cilvēka rīcībai vispirms vajag meklēt labu izskaidrojumu, un ļauno pieļaut tikai tad, ja skaidri pierādījumi neatstāj citu iespēju. Mēs biežāk rīkojamies pretēji. Taču vajadzētu mēģināt palūkoties citam uz citu ar tādu skatienu, kurā tie, kas vakcinējas, uzreiz nepiedalās psihopātiskā globālistu plānā, lai iegūtu dividendes, bet dara to – kā rakstīja kāds Tvitera lietotājs – lai nenosprāgtu. Tie, kas nevakcinējas, tādēļ nesēž zem galdiem ar folijas cepurītēm galvā, ļaunprātīgi plānojot visus aplaist ar sērgu, lai veidotu pūļa imunitāti. Un tie, kas cenšas valstī vadīt šo krīzi tā, kā to saprot un redz, droši vien tiešām kādās lietās kļūdās un pārspīlē, tomēr necenšas veikt genocīdu pret savu tautu. Tādai vajadzētu būt sākuma attieksmei savējo vidū, kamēr neesam droši pārliecinājušies par pretējo. 

 

Ir daudz grūtu jautājumu, kurus vajadzēs izrunāt Šobrīd pats degošākais – par it kā piespiedu vakcināciju. Darba ņēmēju uztraukumu var saprast, jo viņi var zaudēt darbu un iztiku. Darba devēju raizes var saprast, jo viņi var zaudēt savu biznesu. Valdību var saprast, jo no viņiem prasīs atbildību par visu kopumā. Var saprast. Nu tad mēģināsim cits citu saprast! Bez dusmām, objektīvi, reālajā pasaulē, ar cieņu, runājot patiesību mīlestībā. Varbūt tā atradīsim izeju no stāvokļa, kur vieni risinājumu redz piespiedu līdzekļos un otri cīņā par brīvību - līdz akmens uz akmens nepaliek.

 

Es nerunāju par politiku. Es runāju par attiecībām. Agrāk vai vēlāk, ar lielākiem vai mazākiem upuriem pandēmija paies. Paliks attiecības – tādas, kādas būsim sev sagādājuši. Pašlaik atsvešinās draugi, sastrīdas ģimenes, sašķeļas tauta. Pirms trīsdesmit gadiem bija brīdis, kad gandrīz sašķēlās tautas fronte. Brīdis, kura dēļ varēja nebūt brīvās Latvijas. Toreiz piecēlās mācītājs Juris Rubenis un teica – lūdzu nešķelieties! Šis aicinājums ir dārgs akmens mūsu valsts pamatos, bez kura varbūt nebūtu arī valsts. Šis ir laiks, kad atkal jāsaka – lūdzu nešķelsimies! Nedosim vietu velnam! Darīsim, kas jādara, taču nevērsīsimies cits pret citu ar naidu un izsmieklu kā ienaidnieki. Nav lielākas greznības, kā cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem.

 

Kad vēlam saules mūžu Latvijai, gādāsim, lai tie nav tukši vārdi. Karš un pandēmija ir laiks, kas visskaidrāk parāda, ka nācija un valsts ir kas vairāk nekā zināms skaits cilvēku vienā teritorijā, kuri katrs cīnās par savu personīgo brīvību. “Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus likumu!”, raksta Sv. Pāvils galatiešiem. Tautas, kas to ir sapratušas, kurām tas ir viņu kultūrā, ir ilgtspējīgākas un izkonkurēs tās, kurām tā nav. Ilgi nedzīvo arī despotijas, kur valdnieki cilvēku brīvību ierobežo ļaunprātīgi un bez vajadzības, jo tā ir negantība Dieva acīs.

 

“Būdami Dieva mīļotie bērni, dariet tāpat kā viņš un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus mūs ir mīlējis un mūsu labā sevi atdevis Dievam par upurdāvanu” - tā līdz šim runāto apkopo apustulis Pāvils. Tā ir mūsu patiesā identitāte un mūsu dzīves realitāte. “Es esmu pasaules gaisma”, saka Kungs Jēzus Kristus. “Kas man seko, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” Kungs, rādi mums savu ceļu un liec mums gribēt pat to iet!

 

lasīt tālāk
Bloga veidne izstrādāta Clairvo