Jaunākie raksti

otrdiena, 2022. gada 14. jūnijs

 

“Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mt 28:18-19)

 


Kā jūs jūtaties šajā brīdī? Droši vien visatbilstošākāk būtu justies vēsturiski. Tieši pirms 500 gadiem, šajā pašā vietā – Rīgas Sv. Pētera baznīcā, tādā pašā 12. jūnija  dienā, varbūt pat tajā pašā stundā notika saruna. Viena no tām sarunām, kuras rada vēsturi. 


-   Saruna kā toreiz, kad Jēzus sacīja: “Es esmu dzimis un esmu pasaulē nācis tādēļ, lai liecinātu patiesību. Katrs, kas ir no patiesības, dzird manu balsi.” Un Pilāts atjautāja: “Kas ir patiesība?” 

 

-       Saruna, kā toreiz, kad Mārtiņam Luteram Vormsas Reihstāga priekšā ar draudiem jautāja, vai viņš atsauc darbus, kurus viņš sarakstījis. Un viņš atbildēja: “Es atsaukšu tikai, ja tikšu pārliecināts un pārspēts ar svēto Rakstu liecībām vai atklātiem, skaidriem un gaišiem pamatojumiem. (…) Mani ir pārliecinājuši Svēto Rakstu vārdi, (…) mana sirdsapziņa ir Dieva Vārda gūstā - es nevaru un negribu neko atsaukt, jo nav ne droši, ne ieteicami darīt kaut ko pret sirdsapziņu. Šeit es stāvu, es nevaru citādi. Dievs, palīdzi man! Āmen.”


Tikai gadu vēlāk šajā vietā, Sv. Pētera baznīcā satikās ticīgi vīri, lai ar skaidriem un gaišiem pamatojumiem runātu par Svēto Rakstu liecībām. Tas Rīgu padara unikālu kā vienu no pirmajām ja ne pašu pirmo Reformācijas galvaspilsētu pasaulē. Lūk, stāsts, kuru Rīgai vajadzētu par sevi stāstīt pasaulē! Šeit bija rātskungi, kas uzmanīgi klausījās. Šeit bija mūki, domājams, no franciskāņu ordeņa, lai sargātu sava laika baznīcā esošo stāvokli. Un šeit bija Rīgas un Livonijas Reformācijas apustulis Andreass Knopkens, lai atjaunotu ticību autentiskam Kristus evaņģēlijam – tīrai, ar cilvēku iedomām un paražām neapmiglotai Dieva mīlestības un žēlastības vēstij.  Viņa vārdi bija tik pārliecinoši un runa tik skaidra, tik pamatota, ka mūku delegācija atstāja šo dievnamu pavisam noklususi, savukārt dziļi iespaidotā Rīgas rāte ar Lielās un Mazās ģildes atbalstu drīz vien iecēla Knopkenu par Sv. Pētera baznīcas arhidiakonu (mācītāju), lai viņš tajā sludinātu atjaunotās ticības Labo vēsti.  Viņa līdzstrādnieks Silvestrs Tēgetmeijers kļuva par mācītāju Jēkaba baznīcā, kur divus gadus vēlāk izveidojās pirmā latviešu luterāņu draudze. Tā tas sākās.

 

Arī šodien mēs esam liecinieki vēstures tapšanai. Mēs esam sapulcējušies Pētera baznīcā, kad tā beidzot ir atguvusi savu Dieva nama statusu. Latvijas Republikas Saeima ir izbeigusi trīsdesmit gadus ilgušo pagaidu stāvokli un atjaunojusi vēsturisko taisnīgumu, atgriežot baznīcu Baznīcai. Vairs nebūs tā, ka draudze pulcējas muzejā, bet būs tā, ka kultūra un vēsture piemērotā un cienīgā veidā atradīs savu vietu dievnamā. Šodien varam pateikties Rīgas pilsētai un visiem darbiniekiem, kas šo namu uzturēja un apsaimniekoja līdz šim.

 

Sv. Pētera baznīcā atkal ieskanas vācu valoda kā tas bija pirms kara un okupācijas. Arī šajā ziņā te top vēsture, jo latviešu un vācu luterāņu baznīcas Latvijā ir nolēmušas atjaunot agrāko vienību. Pētera baznīcā turpmāk darbosies gan vācu, gan latviešu draudze.  Mēs ceram, ka šeit dzīs ievainojumi, kas savulaik tika nodarīti latviešu un vācbaltiešu attiecībās, un tiks aprūpēts vācbaltu kultūras mantojums, kas Latvijai ir nozīmīgs, jebšu novārtā atstāts. 

 

Un vēl – ja mūku delegācija pirms 500 gadiem atstāja šo namu bēdīga un nokaunējusies, tad tagad, kad ir augusi sadarbība un uzticēšanās starp konfesijām, Pētera baznīcā norunātā skaitā un laikos notiks svētku dievkalpojumi arī Romas katoļu baznīcai, ar kuru mēs veselu pustūkstoti gadu esam gājuši paralēlus, tomēr šķirtus ceļus. Lai tā ir liecība, ka Reformācijas mērķis nebija baznīcu sašķelt, bet atjaunot. Cilvēku nepilnība noveda pie šķelšanās. Lai Svētais Gars vada mūs tuvāk vienībai.

 

Ir svarīgi pamanīt, ka Reformācja sākās nevis no sacelšanās vai dumpja, bet no godīgas, prātīgas un argumentētas sarunas. Šī saruna Pētera baznīcā ir viens no svarīgākajiem notikumiem latviešu tautas un valsts vēsturē. Reformācija nebija kaut kāda iekšbaznīcpolitiska intriga. Tā pārveidoja daudzas dzīves jomas lielā daļā Eiropas un pat visā Rietumu kristīgajā pasaulē. Ir, piemēram, tāds jēdziens kā protestantu darba ētika, kas runā par to, kā Reformācija iespaidoja tautsaimniecību, ko parasti uztver kā jomu, kas ir tālu no reliģijas. 

 

Bībeles tulkojums latviešu valodai palīdzēja attīstīties no zemnieku valodas par Eiropas literāru valodu.  Dievkalpojumi tautas valodā mudināja radīt dziesmas un latviešu garīgo dzeju. Sprediķu krājumi bija teju pirmā latviešu proza. Brāļu draudžu kustība, latviešiem pulcējoties saiešanas namos, palīdzēja mūsu tautai sākt apzināties savu potenciālu būt ne tikai etniskai grupai, bet organizētai nācijai ar savu valstiskumu. Uzskaitīt varētu vēl un vēl. Reformācija atstāja ārkārtīgi dziļu iespaidu uz to, kas mēs šodien esam. Daudz ko no savas identitātes mēs pieņemam kā dabisku lietu, neatcerēdamies, ka šūpulis tai ir kārts šeit, Pētera baznīcā un garīgā sarunā.

 

Kā saruna spēj darīt tādas lielas lietas? Dievs visu pasauli veidoja, runājot vārdus: “Lai top! Lai top! Lai top!” Vārdiem ir spēks radīt un veidot. Runājot Vārdu, Dievs no tukša un neiztaisīta haosa izveidoja labu un apdzīvojamu kārtību. Ja nesam sevī Dieva tēlu un līdzību, tad mums vajag vismaz censties darīt līdzīgi. Runāt patiesības vārdus, lai veidotu labu un apdzīvojamu kārtību.
Patiesīgi runāts Dieva vārds vispirms veido cilvēka sirdi – no haosa par dzīvību uzturošu kārtību. Disputs par Andreasa Knopkena 24 tēzēm nepavisam nebija no realitātes atrauta spriedelēšana par senu ēbrēju vai grieķu tekstu pareizāku tulkošanu. Tā bija visdziļākā saruna par cilvēka dzīvi. 

 

Ieklausīsimies vārdā “Reformācija”. Tas skan kā pretstats vārdam “deformācija”. Re-formācija ir formas atdošana tam, kas zaudējis sākotnējo apveidu. Pēterbaznīcas sarunas mērķis bija runāt tīru Kristus patiesību. Tā necentās klausītājus pārliecināt par ražīgāku tautsaimniecību, taisnīgāku sabiedrisko iekārtu vai efektīvāku valsts pārvaldi. Tā ķērās pie pašām saknēm – pie cilvēka ticības, lai to atjaunotu veselīgā, dzīvību dodošā formā. No ticīgas sirds un patiesību satvēruša prāta aug gan taisnīgums sabiedrībā, gan kārtība sadzīvē. To vajadzētu pieminēt mūsu paaudzei, kad pašas pamatlietas sāk zaudēt savu sākotnējo apveidu. Kad mēs vairs skaidri neredzam, kas ir vīrietis un sieviete, kas ir laulība vai ģimene. Kad jēdzieni kļūst plūstoši un vērtības nenosakāmas. Deformāciju laikmetā re-formācija ir arvien aktuāla. Norise kura sākas tad, kad Dieva vārds uzrunā sirdi un rada ticību.

 

Baltijas Reformācijas 500. gadadiena sakrīt ar Trīsvienības svētkiem. Es esmu drusku priecīgs par to, jo ar labu iemeslu varu daudz runāt par vēsturi. Par Trīsvienību runāt ir daudz grūtāk. Trīsvienības svētki esot sprediķotāja murgs. Viens Dievs trīs personās, kuras nav sajaucamas, bet nav arī nodalāmas. Kas to spēj saprast? Kurš to spēj izskaidrot? Svētais Augustīns domāja, ka maldinoša ir ikviena valoda, ko lietojam, lai runātu par šo mistēriju. Viņš teica, ka mēs tās saucam par personām, lai mums būtu ko teikt, kad cilvēki jautā, kas tās ir.  Sv. Kenterberijas Anselms 11.gs teica, ka Svētā Trīsvienība ir trīs nescio quid – trīs “es nezinu, kas”. 

 

Taču šī patiesība nepārprotami izriet gan no Kristus vārdiem, gan no apustuļu rakstiem. Jēzus saka: “Tēvs mani ir sūtījis”, bet arī: “Es un Tēvs esam viens. Kas redz mani, redz Tēvu.” Par Garu viņš saka, ka nāks cits Aizstāvis, taču Rakstos Gars ir tāds pats un dara to pašu ko Tēvs un Dēls. “Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā!”

 

Varbūt var palīdzēt līdzības. Arī mēs spējam aplūkot sevi vienlaicīgi kā divas personas. Mēs izsaucamies: “Ko gan es domāju!” Tajā brīdī mūsos ir it kā divas personas – viena, kas domā un otra, kas uz to noraugās un vērtē. Varbūt varam iedomāties, ka Dievs liek sevī dzimt pilnīgam sevis attēlam, kuru mēs saucam par Dēlu. Viņi ir vienādi būtībā. Viņi raugās un iemīl viens otru. Mēs varam iedomāties starp viņiem mīlestības nopūtu, ko saucam par Garu. Gars Vecās Derības valodā arī ir saukts ruah – dvaša. Trīs, kas ir no viena un viens. Visās tautās trīs ir īpašs skaitlis. Apzināti vai neapzināti tas izpauž To, no kura nāk visa esme. Arī viens ir labs skaitlis. Tajā mēs esam vienoti, esam viens. Ēnas puse ir tā, ka tas slēpj sevī apspiešanas briesmas. Visi ir vienādi, dara vienādi, domā vienādi. Divi arī ir labs skaitlis, jo tas nozīmē dialogu, attiecības, dažādību. Ēnas puse ir tā, ka tas nes līdzi konflikta iespēju. Trīs ir pilnīgais skaitlis, jo ir trešais – mīlestība. Trīs ir tur, kur divi ir vienoti mīlestībā. Tur ir pilnība.

 

Ja šāda līdzība kam der, tad tam, ka palīdz runāt par to, kas ir nozīmīgs Reformācijas gadadienai, kura iekrīt Trīsvienības svētkos. Evaņģēlija notikumos mēs redzam, ka Tēvs sūta Dēlu mūsu cilvēcīgajā īstenībā. Vispirms tas ir kaut kā, varētu teikt – normāli. Tēvs sūta Dēlu mācīt, sludināt, palīdzēt cilvēkiem. Tas šķiet dabiski un saprotami. Taču tad Tēvs sūta Dēlu līdz pašām cilvēcīgā posta galējām robežām – pazemojumos, ciešanās, nāvē. Saikne starp Tēvu un Dēlu tiek izstiepta līdz pat tādai kā pamestības izjūtai: “Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu mani esi atstājis?!” Kas viņus vēl satur kopā? Mīlestība, kuru mēs saucam par Svēto Garu. Kristus ir tur, uz galējās robežas – “uz kraujas rudzu laukā”, kā slavenajā Selindžera romānā, kura varonis iedomājas sevi glābjam bērnus, kuri skraida pa rudzu lauku kraujas malā, un noķer viņus, pirms tie iekrīt aizā. Kad mēs, radīti, lai būtu Dieva bērni, sekojam savai kaislību kārajai dabai un skrienam prom, tālu no Tēva, mēs ieskrienam Dēla atplestajās rokās. Un tad Tēvs Svētā Gara spēkā visus aizklīdušos velk pie sevis savā Dēlā.

 

Šī nepilnīgā līdzība ļauj ieraudzīt cilvēka pestīšanu kā grandiozu, kosmiska mēroga Dieva darbu. Cik dīvaini, nožēlojami un traģikomiski, kad mēs to cenšamies pārspēt un aizstāt ar saviem mazajiem veikumiem! Taču cilvēki atkal un atkal to dara, uzslāņojot dažādas pašu izdomātas tradīcijas. Cerot nopelnīt Debesis, sakrauj pienākumu nastas, kuras Dievs nav pavēlējis nest. Reformācijas rūpes bija vērst skatu no tā, ko cilvēki cenšas darīt Dievam, uz to, ko Dievs dara cilvēkā: “Tikai Kristus, tikai žēlastība, tikai ticība.” Kā teica Mārtiņš Luters: “In ipsa fide Christus adest” – pašā ticībā Kristus ir klātesošs. Kas redz viņu, redz Tēvu.

 

Ko tas cilvēkam dod? Brīvību. Sirdsmieru. Prieku tuvoties Dievam. Tavas dvēseles glābšanai Dieva žēlastības dēļ visu ir paveicis Kristus un dāvina tev, kurš viņam tici. Šī apziņa noveļ milzu nastu un aizdzen bailes. Dieva baušļi nedziedina dvēseli. Tie ir domāti, lai brīdinātu tā, kā klaburčūska brīdina, lai tu nekāp virsū savai nāvei. Bauslība sapurina un iztrūcina paviršībā, grēkos un garīgā slinkumā iegrimušos. Dvēseli dziedina tikai evaņģēlijs. Tikai Dieva mīlestības un piedošanas vēsts, kas dod cerību piecelties un sākt no jauna. Kopt tikumus un darīt labus darbus nevis ar bailēm, vai pietiks, lai iemantotu pestīšanu, bet pateicībā, lai iepriecinātu Dievu, savu Glābēju.

 

Viens no Reformācijas lielajiem uzsvariem bija Dieva vārds un dievkalpojums tautas valodā. Latīņu valodai tiešām bija savas priekšrocības. Tā baznīcu darīja patiešām universālu. Visās pasaules malā tai bija viena valoda. Taču to saprata tikai izglītotie. Kristus nāca, lai runātu ar visiem. Svētā Gara sūtīšanas dienā visi dzirdēja un saprata apustuļus kā savā dzimtajā valodā runājam.  Arī šajā ziņā bija vajadzīga sākotnējā apveida atdošana. Re-formācija. Lai cilvēki evaņģēliju satvertu kā savu Labo vēsti. Reformācjas 500 gadadienu mēs atzīmējam ne jau tikai lai atskatītos uz to, kas notika pirms daudziem gadiem. Mums vajag Reformāciju darīt par savu. Par savējo. Tas nenozīmē, ka mums katram jāpaveic tas pats, ko darīja Luters un Knopkens. Viņi ar Dieva palīgu savu padarīja un viņu darba augļi paliek līdz mūsu dienām. Mūsu aicinājums ir reformēt savu dzīvi. Lai tā iegūst Dieva sākotnēji iecerēto apveidu.

 

Re-formācija notiek, kad atgriežam uzmanības viduspunktā Dieva lielos darbus. Kad tos par jaunu satveram un darām par savējiem. Priekš atsevišķā cilvēka Dievs šim nolūkam ir devis žēlastības īdzekļus –  savu Vārdu, sakramentus, dievkalpojumu, baznīcu. Šajos ārējos līdzekļos Tēv mums pasniedz Svēto Garu, lai savā Dēlā mūs vilktu un turētu pie sevis. Ja pārstājam tos lietot, varam drīz vien nonākt tālajā rudzu laukā uz kraujas – un diemžēl arī nokrist.  Kad apzīmējam sevi ar krusta zīmi nedarīsim to vienkārši ieraduma pēc, bet atgādinot sev grandiozo, glābjošo darbu, ko manis dēļ veic trīsvienīgais Dievs – Tēvs un Dēls un Svētais Gars. Lai liktu sevī iekvēloties alkām piederēt šim darbam un atrast tajā savas dzīves lielo piedzīvojumu.

 

Bet pilsētas un valsts līmenī, joprojām ir vajadzīga godīga, argumentēta un garīga saruna. Mūsu dzīve notiek dažādos līmeņos. Mēs dzīvojam attiecībās ar saviem tuvākajiem ģimenē, starp radiem un draugiem. Mēs dzīvojam plašākā sabiedrībā, attiecībās ar savu darba devēju vai ar savu pašvaldību. Mēs dzīvojam attiecībās ar savu valsti un tās struktūrām. Visbeidzot mēs dzīvojam attiecībās ar Dievu. Īstenībā ne “visbeidzot”, bet pirmām kārtām. Ja kaut kas nav kārtībā mūsu attiecībās ģimenē vai darbā; ja kaut kas ir nekārtībā attiecībās, kas noris pašvaldības vai valsts līmenī, tad cēlonis visdrīzāk ir jāsāk meklēt attiecībās ar Dievu. Acīmredzot tur kaut kas nav kārtībā. Tur kaut kam vajag atdot pareizu apveidu. 

 

Lutera un Knopkena laikā turku karaspēks apdraudēja Eiropu, taču rīdziniekiem svarīgāka par to likās saruna, kurā meklēt Dieva patiesību. Mūsu dienās Eiropu apdraud Krievijas karapūļi, bet joprojām ir svarīga TĀ saruna, kurā lietas saskatīt to īstajā gaismā un nozīmē. Tāda saruna veido vēsturi. Pravietis Jeremija reiz rakstīja:

 

“Tā saka Tas Kungs: "Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei!” 

 

Lai Dieva Gars, gaismas un patiesības Gars mūs vada, lai savā Latvijā spējam šo pravieša padomu piepildīt!

lasīt tālāk

svētdiena, 2022. gada 13. marts

Krīze uz dzīvību

  


No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu.” (Apd. 17:24…)

 

Šos vārdus apustulis Pāvils saka Atēnu iedzīvotājiem, kuri savu laiku vislabprātāk pavada, klausoties jaunumus. Līdzīgi kā mēs šajās dienās. Un Pāvils viņiem pavēsta kaut ko jaunu: “No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas…” Tas nozīmē, ka Aicinājumam uz “brīvību, brālību, vienlīdzību” ir dabisks pamats, jo mēs visi esam vienādi radīti. Visi esam cilvēki ar radniecīgām ilgām un vajadzībām, tiesībām, vērtību un cieņu. Kad sakām “brāļi un māsas”, tam ir būtiskāks pamats nekā tikai siltas jūtas vai labi nodomi. Dievs mūs par tādiem radīja. Un Dievs uzlūkoja to, ko bija radījis – redzi, tas bija ļoti labs.

 

Taču jau no iesākuma brālībā parādās kaut kas dramatiski baiss. Pirmie pasaulē dzimušie, Kains un Ābels ir ne tikai līdzīgi kā brāļi, bet arī ļoti atšķirīgi. Ābels ir “labais puisis”. Dievs viņam smaida un visiem viņš patīk. Ābelam viss iet no rokas. Kad viņš savā dzīvē kaut ko upurē, šie upuri viņa dzīvi dara labāku. Kains gribētu būt kā Ābels, taču nav. Upuri, ko viņš nes, īsti nedarbojas. Viņš spriež, ka tā ir netaisnība no Dieva puses. Taču Dievs atbild – paraugies uz sevi! “Vai tu nebūtu uzlūkots, ja būtu darījis labi? Un ja slikti tu dari – grēks pie durvīm apmeties, tas tevi iekāros.”

 

Kad tev liekas, ka ar tevi apietas netaisnīgi, tad vismazāk vēlies dzirdēt, ka tavu neveiksmju avots ir tevī. Sevišķi grūti to dzirdēt, ja to tev saka Dievs, jo pret Dievu jau nepastrīdēsies. Kains nevis apdomāja Dieva teikto, bet kļuva rūgts, aizvainots, atriebīgs un slepkavīgs. Viņš cēlās pret savu brāli un viņu nokāva. Nogalināja savu ideālu. Iznīcināja to kāds gribēja būt pats.

 

Ilgi un uzstājīgi Krievijas vēstījums ir bijis tas, ka krievi un ukraiņi ir brāļu tautas. Tas ir tiesa pat dziļākā nozīmē nekā līdzīga valoda, kultūra un vēsture. No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas. Taču šajā patiesajā, brālīgajā vēstījumā ir ienācis kaut kas ļauns un baiss. Kains atkal ceļas pret Ābelu un meklē viņu nokaut. Mēs varam iztēloties drāmu savu acu priekšā: divi līderi. Viens, kuram visa pasaule smaida, kurš ir “labais puisis” un kura nestie upuri vairo viņa cieņu, iedvesmo uz cerību un nākotni. Un otrs, sevī un bunkurā noslēdzies, aizvainots, atriebīgs un sūta slepkavas nonāvēt to, kura vietā gribētu būt. Tāds, kurš upurē savu zēnu dzīvības un savas tautas nākotni, bet šie upuris tikai uzliek Kaina zīmi viņam un viņa valsti padara par pasaules tekuli un bēguli. 

 

Paaudžu paaudzēs cilvēce ir varējusi mācīties no pirmo brāļu traģēdijas un vēlas nepieļaut tās atkārtošanos. Arī mēs lūdzam un strādājam, lai Kains beidzot atstāj Ābelu mierā, savāc savus upurus un atgriežas savās teltīs. Tas mums kaut ko maksā, bet esam gatavi šo upuri nest, ticot, ka tas mūsu nākotni darīs labāku.

 

Taču biedējošais ir tas, ka Bībelē pēc vēstījuma par Kainu un Ābelu nāk stāsts par lielajiem plūdiem. Kad Kaina dvēseles stāvoklis kļūst pandēmisks, tad nāk lielas un iznīcinošas nelaimes. Ja plūdu stāsts Radīšanas grāmatā vēsta par pagātni, tad Atklāsmes grāmata jeb Apokalipse runā par nākotni: Tad izjāj cits – ugunīgs zirgs, un tam, kas sēž uz tā, tiek dota vara atņemt zemei mieru, ka cilvēki cits citu apkautu; un viņam tiek dots liels zobens. Un es ieraudzīju, redzi – bālganzaļš zirgs, uz tā kāds sēž, un viņa vārds ir nāve, un elle sekoja viņam, un tiem tika dota vara pār ceturto zemes daļu – nokaut ar zobenu un badu, un nāvi, un ar zemes zvēriem.” (Atkl. 6). Tas liek nodrebēt. Kas mums tagad jādara, lai pastāvētu? 

 

Paskatīsimies uz Ukrainu – tās spēks un izdzīvotspēja ir nācijas vienotībā. Pasaulē notiek tektoniska pārbīde un saskares līnija ir tieši mums blakus, varbūt pat zem mums. Lai izglābtos un pastāvētu, mums vairāk par visu vajag tādu vienotību kā Ukrainas nācijai. Liksim labi vērā likumsakarību, ka lielā iznīcība nāk tad, kad Kaina gars ir kļuvis pandēmisks. Kaina gars – tas ir iesīkstējis rūgtums, aizvainojums, nenovīdība un naids. 

 

Šī ir svarīga vēsts mums, Latvijā dzīvojošajiem. Atmetīsim fantāzijas: šīs ir mūsu mājas – citu mums nav un nebūs. Šie ir mūsu līdzcilvēki, mūsu tautieši – citu mums nav un nebūs.  Ja gribam pastāvēt, tad nav jēgas atkārtot kā mantru – dzīvosim draudzīgi un sirdī glabāt un lolot rūgtumu. Mums jāizlūdzas jauna sirds un jaunas acis, lai tiešām spējam cits citā saskatīt tos brāļus un māsas, kas mēs Dieva radīšanas nodomā bijām un tādēļ varam būt stipri vienotībā. Tas nav vienvirziena ceļš. No vienas puses mums jābeidz vainot savus krievu līdzcilvēkus par citu paaudžu nodarījumiem vai citas valsts valdības lēmumiem. No otras puses, krieviem un cittautiešiem ir jābeidz nēsāt veci aizvainojumi. Visiem un katram ir jāatsakās no impērisma un putinisma. Pat ja nespējam saprasties vēstures uztverē, patiesība par šodienu ir brīvi un bagātīgi pieejama. Brāļu asinis brēc uz debesīm. Neviens nevar aizbildināties, ka nezināja. Ikviens, kas atbalsta karu Ukrainā, ir līdzvainīgs un katrs, kurš to attaisno, ir līdzdalīgs. Simboliskais Z burts ir jaunā Kaina zīme. Neizdzēšama kauna zīme. Patiesība un cilvēcība atbrīvo. Lai mūs vieno patiesība un universāla cilvēcība. Lai mūs vieno tas, ka ar prātu atzīstam un ar sirdi pieņemam Latviju par savu vienīgo, kopīgo dzimteni. 

 

Tuvojas 16. marts un 9. maijs, kad notiek gājieni un sapulces ar gluži pretējiem lozungiem. Līdz šim tie ir padziļinājuši pretrunas un savstarpēju neuzticēšanos. Šogad abām dienām varētu būt vienādi lozungi:

 

Karam – nē! 

Latvijai – jā! 

Mūsu visu Latvijai – jā!

 

Tā ir iespēja pagriezienam no vājuma pretstāvē uz spēku vienībā. Tad krīze nevis tuvinās nāvi, bet vedīs uz dzīvību un labu nākotni. Lūgsim, lai Dievs izravē no mums Kaina garu un piepilda ar Svēto Garu, kas ir gaismas, patiesības, gudrības, miera un mīlestības gars!

lasīt tālāk

svētdiena, 2022. gada 6. marts

Akmeņi Goliātam

                                                    Apustuļa Sv. Pāvila važas


LR1 Svētrīts 06.03.2022

Ierakstu var noklausīties šeit


2.Kor 6:1-10 “            Mēs, Kristum līdzi darbodamies, aicinām jūs nebūt tādiem, kas velti saņēmuši Dieva žēlastību. Jo viņš saka: savas labvēlības laikā es tevi uzklausījuun glābšanas dienā es nācu tev palīgā. Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena. Mēs nekur neesam par iemeslu piedauzībai, lai mūsu kalpošana nesaņemtu pārmetumus, bet visur parādām sevi kā Dieva kalpus ar lielu izturību ciešanās, trūkumā un bezizejā, zem sitieniem, cietumos, nemieros un smagā darbā, bez miega un bez ēdiena, šķīstībā, ticības atziņā, pacietībā un krietnumā, Svētajā Garā un neliekuļotā mīlestībā, patiesības vārdā un Dieva spēkā ar taisnības ieročiem gan labajā, gan kreisajā rokā, ar pagodinājumu un apkaunojumu, ar apmelojumiem un slavinājumiem, kā tādi, kas maldina, tomēr ir patiesi, kā nepazīstami, tomēr labi zināmi, kā mirēji, bet redzi – vēl aizvien esam dzīvi, kā pārmācībai pakļauti, bet nenogalināmi, kā nobēdājušies, bet vienmēr priecīgi, kā nabagi, bet kas daudzus dara bagātus, kā tādi, kam nav nekā, bet kam ir viss.” – Tā Kunga vārds!

 

Svēto rakstu lasījumu vai sprediķi bieži noslēdz ar “āmen!” Un draudze atsaucas – āmen! Pirmskara Latvijā, daži mācītāji, kas vēlējās dievkalpojumus pilnīgi latviskot, āmen vietā teica – patiesi! “Āmen” nozīmē – jā, es piekrītu, tā tiešām ir.

 

Vai uz nupat nolasītajiem apustuļa Pāvila vārdiem mēs varam teikt savu “āmen”? Kad viņš saka: “Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena”, vai mēs teiksim: “Jā, es piekrītu, tā tiešām ir?” 

 

Ielūkojoties savās sirdīs pēdējo dienu laikā, daudzi drīzāk teiktu, Nē, es nepiekrītu, tā nu galīgi nav.” Paskatieties, kas notiek ar gāzes un degvielas cenām! Droši vien būs vēl ļaunāk. Sankcijas pret Krieviju skars arī mūs. Un, ja Ukraina kritīs, Putins nāks pēc mums. Daudzi tik jau ļoti dzīvo šajās domās, ka ne vairs miega, ne vairs darba – apziņa ir ļauno nojausmu gūstā. Kāds tur vēl Dieva labvēlības laiks?!

 

Taču mēģināsim vispirms palūkoties apkārt uz savu situāciju un tad pašķirt nākamās nodaļas 2. Korintiešu vēstulē, lai redzētu Pāvila situāciju, kurā viņš runā par glābšanas dienu. Viņš raksta:

 

“Es esmu smagā darbā – daudz vairāk nekā viņi, 

cietumos – daudz vairāk, 

šaustīts – pāri mēram,

nāves briesmās – tik bieži. 

 

No jūdiem pieckārt esmu saņēmis četrdesmit sitienus bez viena; trīskārt esmu pērts ar rīkstēm, vienreiz esmu nomētāts akmeņiem, trīskārt esmu cietis kuģa avārijā, diennakti pavadīju ūdenī atklātā jūrā. Bieži esmu bijis ceļa grūtībās, briesmās šķērsoju upes, laupītāju apdraudēts, savas paša tautas apdraudēts un pagānu apdraudēts, esmu bijis briesmās pilsētā, tuksnesī, uz jūras, esmu bijis briesmās, atrodoties starp viltus apustuļiem. Esmu bijis grūtībās un sūrā darbā, bieži bez miega, badā un slāpēs, gavēņos, aukstumā un kailumā. Bez visa cita vēl – ikdienas aizņemtība, rūpes par visām draudzēm.

 

Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena. Mjā…

 

Vēstulē filipiešiem Pāvils apraksta stāvokli sabiedrībā un pašapziņu kas viņam reiz bija. “Es varētu dižoties, ka esmu cēlies no Israēla, no Benjāmina cilts, ebrejs, cēlies no ebrejiem, pēc bauslības farizejs. Pēc bauslības taisnības biju nevainojams.” Taču tālāk viņš stāsta, ka visu to ir zaudēja: “Viss pārējais man ir zudis”, viņš raksta. Ja nu viņš būtu teicis – kāda nelaime, kas par katastrofu! – mēs varētu sacīt: “Āmen! Patiesi, tā tas ir!” Taču Pāvils, būdams važās un cietumā, raksta: “Visu, ko esmu zaudējis, es uzskatu par mēsliem. Priecājieties, es jums vēlreiz saku – priecājieties!”

 

Tas ir kaut kas tik neparasts, ka grūti pat aptvert. Taču tieši tad, kad prātā un sirdī sabiezē ļaunu nojautu tumsa, Pāvila spēja šādi uztvert savu stāvokli šķiet ne tikai neparasta, bet ļoti, ļoti vajadzīga. Tā iedrošina un dod cerību. Mēs ceram un lūdzam, lai karš neatnāk uz Latviju. Bet ja tomēr? Bet ja tomēr… Ko mēs iesāksim? Kā mēs to izturēsim? Kā es izturēšu? 

 

Pārsvarā jau mēs neesam varoņi, bet parasti cilvēki. Izcili varonības piemēri drīzāk liek nokaunēties nevis iedvesmo, jo sevī neatrodam tādu varonības avotu. Varbūt neticami, taču tādu sevī neatrod arī Pāvils. Lūk, kā viņš raksturo sevi un savus darbabiedrus:

 

“Mēs esam, kā nepazīstami, kā pārmācīti, kā nobēdājušies, kā nabagi, kā mirēji kā tādi, kam nav nekā.” 

 

Āmen! Tieši tāpat varētu justies mēs, domājot par milzīga ienaidnieku pārspēka iebrukumu. Karavīriem tas ir citādi, bet mierīgie iedzīvotāji? Taču palūkosimies uz Pāvilu un viņa darbabiedriem. Paši sevī viņi jūtas vāji un trausli. Viņi ir tādi. Nevis teiksmaini varoņi, kam jūra līdz ceļiem, bet tādi paši cilvēki kā mēs. Taču darbībā un bīstamos, naidīgos apstākļos viņi izpaužas pavisam citādi. Apkārtējie viņus redz citādus.

 

“Mēs esam labi zināmi, patiesi, vēl aizvien dzīvi un nenogalināmi, vienmēr priecīgi un tādi, kas daudzus dara bagātus, jo mums pieder viss.”

 

Ja mēs tā varētu… Vai mēs tā varētu? Teorētiski varētu. Pāvils un viņa darbabiedri nebija teiksmaini varoņi, bet vienkārši, īsti cilvēki. Tādi, kā mēs. Ja viņi tā varēja, tad teorētiski varam arī mēs. Jāatrod tikai viņu noslēpums, kā viņi to dara, vai ne?

 

Atslēgu varam meklēt Pāvila vārdos, kur viņš stāsta par to, ka ir visu zaudējis. Cilvēks nevar dzīvot, visu zaudējis, un turklāt vēl būt nenogalināms un priecīgs. Acīmredzot kaut kas viņam tomēr ir. Un viņš pastāsta, kas tas ir:

 

“Visu, kas toreiz man bija ieguvums, es Kristus dēļ vērtēju kā zaudējumu. Jā, patiesi, es visu iepriekšējo vērtēju kā zaudējumu tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana – viņa dēļ viss pārējais man ir zudis un es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu!”

 

Lūk! Viņi ir parasti cilvēki, kam sevī pašā nav nekā ārkārtēja, bet ir iemantojuši Kristu. Un tad viņi ne tikai paši kļūst dzīvi un priecīgi, bet vēl daudzus dara bagātus un laiku, ko citkārt uztvertu ka postu un nelaimi, viņi izdzīvo kā Dieva labvēlības laiku un glābšanas dienu.

 

Paga, paga – mēs teiksim, vai tad mums nav Kristus? Viņš taču ir tepat, viss visā! Mūsu kultūrā, mūsu tradīcijās. Viens mans vectēvs bija luterānis, viena mana vecmāmiņa bija katoliete. Es pats samērā bieži aizeju uz baznīcu. Vai ne? Nu labi, varbūt es drusku sabiezinu, taču jūs sapratāt mājienu. Jā, mums ir Kristus – tas pats, kas Pāvilam un viņa līdzstrādnieiem. Kādēļ tad neesam tādi kā viņš? Kādēļ nākotnes draudu priekšā nejūtamies tikpat droši un priecīgi?

 

Divi vārdi: komforts un mērenība. Cilvēks parasti cenšas izveidot sev komforta zonu. Tā var nebūt smalki labiekārtota vide, bet tāda, kurā var eksistēt bez lieliem izaicinājumiem un satricinājumiem. Kur nav jātērē daudz enerģijas. Tāda vide, kur nav nepieciešama izcilība. Tur ir labi tāpat. 

 

Izklausās tīri labi, taču slavenajai britu progresīvā roka grupai Pink Floyd ir dziesma “Comfortably Numb” jeb “ērti pamiris”. Cilvēks bez izaicinājumiem, bez vajadzības sasprindzināt spēkus, bez prasības pēc izcilības paliek tāds, kāds ir – komfortabli pamiris. 

 

Iepretī tam Pāvils apraksta vidi, kuru izvēlējās viņš: 

 

“smagā darbā, bez miega un bez ēdiena, šķīstībā, ticības atziņā, pacietībā un krietnumā, Svētajā Garā un neliekuļotā mīlestībā, patiesības vārdā un Dieva spēkā ar taisnības ieročiem gan labajā, gan kreisajā rokā, ar pagodinājumu un apkaunojumu, ar apmelojumiem un slavinājumiem.”

 

Iemantojis Kristu, viņš savu ieguvumu liek lietā pilnā mērā, un no viņa vārdiem var noprast, ka viņš pat nav atstājis savu komforta zonu – viņš to ir paplašinājis. Viņa komforta zona tagad tā ietver arī to, no kā cilvēki tā baidās, ka sastingst kā pelīte čūskas priekšā.

 

Ja mēs gribam justies tā kā viņš, tad arī mums jāsāk paplašināt savu komforta zonu. Kā to dara? Tiecoties pēc izcilības tajā, ko esam iemantojuši – Jēzū Kristū.

 

Nupat ir sācies lielais gavēnis. Īstais laiks, kad tiekties pēc garīgas izcilības. Lielais gavēnis ir gada desmitā tiesa, kura pienākas Dievam un kuru vajag mēģināt nodzīvot saskaņā ar saviem augstākajiem, kristīgajiem ideāliem. Iztēloties, kāda varētu būt mana ideālā svētdzīve. Varbūt pat atgādinājumam uzrakstīt to uz papīra un mēģināt tā dzīvot. Veidot tik tuvas un personīgas attiecības ar Dievu, cik vien spējam.

 

Ar ko sākt? Parasti visu sāk ar vietas sakopšanu, ar tīrīšanas darbiem. Ļoti noderīgs vingrinājums ir dienu noslēgt ar izvērtējumu. Atrast divdesmit minūtes mierā un vienatnē, lai Svētā Gara gaismā izstaigātu aizvadīto dienu. Kur es biju tuvāk savam ideālam? Kur manai dzīvei pieskārās Dievs? Ko es darīju tad, kad sajutu Dieva dzīvi ieplūstam manī? Tad pateikties Dievam un apņemties to darīt vairāk. Tad vēlreiz atcerēties dienu un pamanīt, ko es darīju brīžos, kad sajutos tālāk no Dieva. Ar ko viņu apbēdināju? Ar ko es pats sev neļāvu pilnīgāk iemantot Kristu? Par to izlūgties piedošanu un apņemties tā darīt mazāk. Ievingrinoties tā izmeklēt savu dienu, mēs līdzīgi varam izmeklēt pavadīto nedēļu, mēnesi, gadu – vai visu dzīvi un nest to Dieva priekšā, izsūdzot grēkus un saņemot absolūciju (grēku piedošanu). Kungs Jēzus savu kalpošanu uzsāka ar aicinājumu: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju!” Lielais gavēnis ir Dieva labvēlības laiks, kad izmeklēt un izlabot savu dzīvi.

 

Tālāk – lūgšana. Kura ir pati svarīgākā lūgšana? Kopīga lūgšana draudzes vidū svētdienas dievkalpojumā. Divus gadus mums nebija ļauts to darīt tik brīvi un daudz kā būtu gribējies. Varbūt pa šo laiku arī gribēšana kādam ir ērti pamirusi. Taču tagad stingrie ierobežojumi ir atcelti. Vairs nav ne iemesla, ne attaisnojuma svētdienā nedoties uz savu baznīcu. Dievam pienākas kopīgi pienests gods un mēs arī cits citam esam parādā kopību un sadraudzību. Kristus miesa tiek lauzta un pa gabaliņam pasniegta Svētajā vakarēdienā, lai mēs to atkal savestu kopā draudzes kopībā. Kopībā mazās lietas top stipras.

 

Atsvaidzināsim ikdienas lūgšanu praksi mājās, ģimenes lokā. Lai tad, kad gavēnis noslēgsies un mēs priecīgi gaidīsim Augšāmcelšanās svētkus, kopīga ikdienas lūgšana jau būtu kļuvusi par ģimenes tradīciju.

 

Tālāk Dieva vārda lasīšana, studēšana un apcere. Tas ir svarīgākais veids, kā iepazīt Dievu tā, lai lūgšanās varētu ar viņu veidot tuvas, paresonīgas attiecības. Tas ir aizraujošs un atklājumiem bagāts ceļš. Lai cik daudz mēs nebūtu Bībeli lasījuši, tā arvien spēj pārsteigt un pavērt kaut ko jaunu. Kad Dieva vārds saskaras ar mūsu dzīvi, tā iegūst citu dimensiju un atklājas jaunās nozīmēs. Tur piedzīvojam, ka varam būt kā nenogalināmie nabagi, kam tomēr pieder viss. Bībeles lasīšanai ir daudz metožu, veidu un palīglīdzekļu sākot no ikdienas lasīšanas plāna, līdz Lectio Divina jeb dievišķajai lasīšanai un rekolekcijām jeb retrītiem. Lielais gavēnis ir labvēlīgākais laiks, lai atrastu un praktizētu savējo.

 

Šajās dienās mūsu tauta ir iedegusies gatavībā palīdzēt Ukrainas tautai – ziedot naudu, dāvināt vajadzīgākās lietas un pat uzņemt bēgļus. Tādu motivāciju, tādu pacēlumu un arī vienotību neesam piedzīvojuši kopš atmodas laikiem. Un mēs jūtam, ka tajā paši kļūstam labāki. Mūsu dzīve iegūst jaunu elpu. Kalpošana tuvākajam atdzīvina un svētdara. Tā tas ir ne tikai lielu notikumu vai satricinājumu laikā. Klaivs Steiplzs Lūiss mudina palūkoties uz līdzcilvēkiem un ieraudzīt, ka līdzās Vissvētākajam sakramentam pati svētākā lieta ir tavs tuvākais, jo viņā mājo Kristus atspulgs. Kalpošana līdzcilvēkiem sākas ar aizlūgšanām un turpinās, piemēram, ar ziedošanu un ar anonīmu palīdzību lielākajās vajadzībās. Tās ir labākās ir zāles pret acu kārību, miesas kārību un dzīves lepnību, kura ir visa ērtā pamiruma māte. Tur kur tavs dziļākais prieks sastopas ar pasaules lielākajām vajadzībām, mājo tavas dzīves aicinājums.

 

Jēzus teica saviem mācekļiem: Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Jūs būsiet mani liecinieki līdz pat pasaules galam. Mēģināsim katrs to pa īstam aptvert – es drīkstu būt Kunga Jēzus kristus liecinieks un vēstnieks! Viņa labā vēsts, kas cilvēku aizved mūžīgajā dzīvībā, var izskanēt manā balsī! Viņš  man tik ļoti uzticas, ka ir gatavs cilvēkiem atklāties manā veidolā un manā dzīvē! No tāda pagodinājuma pat elpa aizraujas un sirds notrīs. Liekas absurdi un nejēdzīgi, ka mēs pret to varētu būt nevērīgi, laiski, neieinteresēti, taču diemžēl pārāk bieži tas tieši tā ir. Lielais gavēnis ir piemērotākais laiks, lai atklātu un izkoptu sevī Kristus liecinieku, kurš apliecina viņu ar vārdiem un ar dzīvi.

 

Atgriešanās no grēkiem / dievkalpojums un lūgšana / Dieva vārds un sakramenti / kalpošana tuvākajam / un Kunga Kristus apliecināšana – piecas lietas kā pieci akmeņi Dāvida lingā, ar kuru viņš izgāja pret Goliātu. Uz milzīgā filistieša lamām un draudiem Dāvids atbildēja: “Tu nāc pret mani ar zobenu, šķēpu un pīķi, bet es nāku pret tevi ar Dieva, vārdu, jo tu viņu esi izaicinājis.” Un Goliāts krita uz savas lāstu pilnās mutes zemē beigts. Cik piemērots vārds šim laikam.

 

Kristus mīļotie, šīs septiņas nedēļas līdz Lieldienām ir īpašs Dieva labvēlības laiks nebūt tādiem, kas velti saņēmuši Dieva žēlastību. Laiks, kad izrausties no ērtās mērenības dīvāna un kļūt vairāk tādiem kā apustulis Pāvils un viņa darba biedri. Svētā vakarēdiena liturģijā mācītājs dzied: “Paceliet savas sirdis!” un draudze atbild: “Mēs tās paceļam uz To Kungu!” Šis ir labvēlīgākais laiks, kad nevis tikai ar balsi, bet īstenībā, garā un patiesībā pacelt savas sirdis uz Kungu. Un tad varam būt droši, ka viņš pacels mūsējās tajā brīdī, kad tas būs visvairāk vajadzīgs. Slava Ukrainai! Pateicība Dievam!

 

lasīt tālāk

trešdiena, 2022. gada 2. marts

Pelnu diena kara septītajā dienā




Kara septītā diena. Pelnu diena. Ukrainas pilsētās ir tik daudz pelnu. Pieminēsim tos, saņemot šodien pelnu zīmi uz pieres. Kādreiz mūsu baznīcā Pelnu dienā turēja Lielo lūdzamo dienu. Neiesim šovakar pie miera, kamēr nebūsim dedzīgi un no sirds aizlūguši par Ukrainas tautu, cilvēkiem. Šodien ir pelnu diena un varbūt tavā draudzē vai tuvējā baznīcā vēl šovakar ir dievkalpojums? Aizej šovakar! Daudzas baznīcas, Kā Saulkrastos un Skultē būs vaļā no rīta līdz vakaram. Dievkalpojumi -

 

17:00 – Strenčos

18:00 – Vecajā Ģertrūdes, Jēzus un Lutera draudzēs Rīgā, Baltezerā, Ikšķilē un Valkā

18:30 – Rīgas sv. Jāņa

19:00 – Jaunajā Ģertrūdes draudzē Rīgā, Lielvārdē, Slokā, Baldonē

19:15 – Ogrē

 

Ar Pelnu dienu sākas Lielais gavēnis. Tas nozīmē, ka četrdesmit dienas līdz mūsu Kunga Augšāmcelšanās svētkiem mēs ar apņēmību un iekšēju disciplīnu tieksimies darīt to, ko dziedam dievgalda liturģijā: “Mēs savas sirdis paceļam uz Kungu!” Cilvēks parati cenšas izveidot sev komforta zonu. Tā var nebūt smalki labiekārtota vide, bet tāda, kurā var eksistēt bez lieliem izaicinājumiem un satricinājumiem. Kur nav jātērē daudz enerģijas. Tāda vide, kur nav nepieciešama izcilība. Tur ir labi tāpat. Taču slavenajai progresīvā roka grupai Pink Floyd ir dziesma “Comfortably Numb” jeb “Komfortabli pamiris”. Cilvēks bez izaicinājumiem, bez vajadzības sasprindzināt spēkus, bez dzinuļa uz izcilību pamazām tāds kļūst – komfortabli pamiris. Nereti tādi esam savā garīgajā dzīvē. Ja tā, tad Lielais gavēnis ir priekš mums. Gavēņa laika lūgšanu un atsacīšanās vingrinājumu mērķis ir pacelt sirdi pāri ērti notirpušajai ikdienai.

 

Pelnu zīme uz pieres iezīmē virzienu: “Piemini cilvēk, ka esi pīšļi un pīšļos tu atgriezīsies”.  Karš un nāves dzīres Ukrainā ir mūs satricinājušas. Cilvēki tur nespēja noticēt, ka ar viņiem tā varētu notikt, bet notiek. Un tas ir tik tuvu mums, tepat blakus! Tomēr, lai cik tuvu ir Harkova, Kijeva vai kodolkarš, mūsu dzīvības trauslums ir vēl daudz tuvāk. Tas ir pie mums ikdienas līdz mūža galam. Pelnu dienas vārdi par pīšļiem grib atgādināt, ka nejauši vai likumsakarīgi, bet mēs katrā nākamajā brīdī varam nomirt un stāties Radītāja priekšā. To zinot, ir gudri būt gatavībā un dzīvot modrībā. Dzīvot stratēģiski, apzinoties, ka varbūt laika nemaz tik daudz vairs nav.

 

Lielais gavēnis ir gada desmitā tiesa, kas pienākas Dievam un kuru vajag mēģināt nodzīvot saskaņā ar saviem augstākajiem kristīgajiem ideāliem. Tiekties pēc garīgas izcilības. Iztēloties, kāda varētu būt mana ideālā svētdzīve un mēģināt tādu dzīvot. Veidot tik tuvas un personīgas attiecības ar Dievu, cik vien spējam. Ar ko sākt? Ar tīrīšanas darbiem. Ar rūpīgu un godīgu sirdsapziņas izmeklēšanu, savas ēnas puses apzināšanos, nožēlu, grēksūdzi un atgriešanos. Dzīves izlabošanu. Stingrie ierobežojumi ir atcelti. Vairs nav šķēršļu un nav attaisnojuma nepiedalīties svētdienas dievkalpojumos. Atjaunosim sevī šo ieradumu. 

 

Tālāk - disciplīna. Kādai vajadzētu būt manas garīgās dzīves ikdienai? Cik daudz laika un kurās dienas stundās es turu dienišķās lūgšanas, lasu Rakstus un labas, garīgas grāmatas? Klausos garīgu mūziku? Ja neesam to darījuši, tad gavēņa laikā sakņosim sevī šo ieradumu! Divdesmit minūtes katru dienu ir labāk, nekā trīs stundas reizi nedēļā. Visbeidzot, domāsim par ticības darbiem. Kā es šodien varu kalpot Kungam un viņa draudzei? Ko labu es šodien varu izdarīt savam tuvākajam?

 

Tās ir garīgas dzīves dabiskās sastāvdaļas – grēksūdze, atgriešanās, draudze, personīgā lūgšanu dzīve un kalpošana. Kā pieci akmeņi Dāvida lingā pret Goliātu. Taču šis laiks no mums prasa vēl kaut ko specifisku. Daudzus uztrauc jautājums, ko tad, ja arī pie mums atnāks karš? Arī uz to atbild pelnu dienas zīme – sagatavoties, cik vien labi spējam. Viss iepriekš teiktais jau pieder pie gatavošanās, jo dara mūs garīgi stiprākus. Taču vajadzētu arī domāt par miesas spēku nostiprināšanu, par fiziskās formas uzlabošanu, par izdzīvošanas iemaņu attīstīšanu skarbos apstākļos. Par attiecību un sadarbības stiprināšanu ar ģimenes locekļiem, kaimiņiem, draugiem un līdzpilsoņiem.

 

Par līdzpilsoņiem te ir kas īpašs piebilstams. Lai Dievs pasargā, ka Ukrainas kara dēļ vēršamies pret saviem krievu līdzcilvēkiem tāpēc, ka viņi ir krievi. Ja kādam šķiet, ka visi krievi ir vainīgi, tad atcerēsimies kaut vai Borisu Ņemcovu vai Alekseju Navaļniju, kas ar dzīvību un brīvību maksāja par pretošanos tam, kas izraisīja Ukrainas traģēdiju. Pagātnē karus izraisīja imperiālisms, fašisms, staļinisms. Karu Ukrinā izraisīja putinisms. Tāpat kā brīvības ideja, tā arī putinisms ir sastopams gan krievu, gan latviešu valodā. Pat angļu un vācu valodā. Šī gada Lielā gavēņa prāta higiēnas un apziņas attīrīšanas mērķis varētu būt atbrīvošanās no putinisma paliekām, ja tādas noslēpušās kādā apziņas stūrī. Kad svētajā kristībā cilvēks tiek savienots ar Kristu un ar viņa baznīcu, viņš saka apmēram tā: Es atsakos no velna un viņa eņģeļiem, un no visiem viņa tumsības darbiem kas saceļas pret Dievu. Ar tādu atsacīšanos cilvēks var tikt kristīts un uzņemts svēto sadraudzē. Ukrainas spēks ienaidnieka priekšā ir tas, ka viņi ir stipra, vienota nācija. Latvijā mums tādas vēl nav. Ir latvieši, krievi un citu tautību cilvēki, kuri ir iemācījušies dzīvot līdzās samierinātā dažādībā, taču ar to nepietiek, lai pretotos nopietniem apdraudējumiem. Lai mums varētu būt vienota un stipra Latvijas nācijas sadraudze, mēs nevarēsim izvairīties no tā, ka ikvienam vajadzēs, lai arī kādā valodā, bet no sirds pateikt – Es atsakos no putinisma ideoloģijas un varas darbiem, kas saceļas pret Dievu un noziedzas pret cilvēkiem! Tā nav vienīgā ideoloģija, kas posta mūsu kopību, taču šobrīd ir iznākusi priekšplānā. Ir naivi daudzināt kā Runcim Leopoldam – zēni dzīvosim mierā! Ir jāpadzen šķelšanos un karu radītājs gars. Uzvaru Tev, erceņģeli Mihaēl, sātana satriecēj – cīnies par mums!

lasīt tālāk

piektdiena, 2022. gada 25. februāris

Vienotībā mazās lietas top stipras

Kad rakstu šīs rindas, Ukrainas tauta ir izturējusi Krievijas iebrukuma pirmo diennakti. Erceņģeli Mihaēl, kas nogāzi sātanu no debesīm – cīnies par Ukrainu kopā ar saviem debesu pulkiem! Latviju NATO ietvaros sargā īpaša solidaritāte ar citām valstīm, bet tas nenozīmē, ka mierīgi stāvam maliņā. Mūs mēģina maldināt, kārdināt, biedēt un šķelt. Mūs piemeklēs kara un sankciju sekas. Dzīve būs grūtāka, trūcīgāka un bīstmāka. Mēs to nevaram novērst vai pagriezt atpakaļ, bet varam sagatavoties. Paredzot lielās bēdas, Kungs Jēzus saka – izslienieties un paceliet galvas, jo jūsu pestīšana ir tuvu. Nevis sūkstīties par mums tikko nolaupīto pasauli, bet klausīties Kristus balsī un apņemties – es pacelšu galvu un iztaisnošu plecus, lai kopā ar tevi, Kungs, visu izturētu kā nesalauzts, tev līdzīgs cilvēks! Ieslēgsim sirdī apustuļa Pāvila vārdus: “Es visu spēju viņā, kas man dod spēku. Un tomēr jūs darāt labi, būdami līdzdalīgi manās ciešanās.” (Fil. 4:13)

Trešdiena ir Pelnu diena. Sākas lielais 40 dienu gavēnis, kura laikā vingrināmies dzīvot lūgšanā, vienkāršībā un atturībā, atrodot gandarījumu gara uzvarās pār miesas vēlmēm un vajadzībām. Gavēnī mēs vērojam Jēzu un modinām sevī ilgas, lai mūsu dzīve vairāk līdzinātos viņējai. Tas vienmēr palīdz iekšējai izaugsmei, bet šajos īpašajos apstākļos sagatavos priekšā stāvošajam laikam, kurš visticamāk atņems to, no kā gavējot lapbrātīgi atturamies, un vēl vairāk. Dažām lietām mums jāpievēršas īpaši nopietni un dedzīgi.


- Lūgšanai: Lūgsim sirsnīgi, regulāri un neatlaidīgi par mieru Ukrainā, Latvijā un citās zemēs. Lai Dievs pasauli pasargā no vēl viena globāla kara. Lūgsim uzvaru taisnīgai lietai un sirdsprāta izmaiņu agresoriem, lai tie atgriežas no sava pazušanas ceļa. Izlūgsimies piedošanu par saviem grēkiem, īpaši par to, kur esam atsaluši ticībā un bijuši neatsaucīgi pret Dieva gara iedvesmām. Nupat tiks atcelti daudzi pulcēšanās ierobežojumi, tādēļ nekavēsimies, bet steigsimies uz savām baznīcām, lai vārdā, sakramentos un draudzes kopībā atkal piedzīvotu Dievu mūsu vidū! Ja tuvākajās dienās pulksten divpadsmitos jūs izdzirdēsiet baznīcu zvanus, tas būs atgādinājums uz brīdi apstāties, apzināties sevi Dieva priekšā un runāt ar viņu no sirds.


- Patiesībai: Informācijas telpa ir pilna ar apzinātiem meliem un neapzinātiem maldiem. Atcerēsimies, ka sātans ir melis un melu tēvs, kurš staigā starp mums kā rūcošs lauva, meklēdams, kuru varētu aprīt. Kara laiks ir viņa laiks. Nesabiedrosimies ar viņu, bet stāvēsim modri patiesības gaismā! Rūpīgi un savaldīgi pārbaudīsim vārdus, ko runājam un ziņas, ko izplatām. Informācijas kara apstākļos katrs esam atbildīgi, lai pat komentāri pie mūsu ierakstiem sociālajos tīklos nekļūst par naidīgas propagandas un dezinformācijas līdzekli. Par nelaimi šis ir arī priekšvēlēšanu cīņu laiks, kurš pat miera apstākļos mēdz izvērsties par nomelnošanas sacīksti. Krīzes brīžos nācijai ir svarīgi uzticēties savām institūcijām. Tādēļ turēsim demokrātisko procesu godīgu un tīru no savtības, kūdīšanas un meliem. Atcerēsimies, ka Dievs no haosa izveidoja labu un apdzīvojamu kārtību, runājot uz to patiesības Vārdu. Ja vēlam labu Latvijai, darīsim mēs tāpat.


- Solidaritātei: Labklājības līmenis neizbēgami kritīsies. Būsim vērīgi pret savu tuvāko, lai nevienam tas nekļūst miesīgi un garīgi nepanesams. Draudzēm, kaimiņiem, ģimenēm jāsaliedējas savstarpējā palīdzībā. Kam spēks un drosme, lai stājas Zemessardzē. Atcerēsimies, ka varam ziedot Ukrainai. Padomāsim, kā atbalstīt kara bēgļus. Lai Svētais Gars palīdz atrast sirds atbildi uz jautājumu, kādēļ kaut ko atraut sev, lai palīdzētu kādam citam. 


- Vienotībai: Šis nav krievu karš pret ukraiņiem vai latviešiem. Šis drīzāk ir imperiālistu karš pret tautu pašnoteikšanās tiesību aizstāvjiem. Totalitārisma karš pret brīvības ideju. Turklāt atcerēsimies, ka nevis cilvēkiem ir idejas, bet idejām ir cilvēki. Ne tautībā ir problēma. Krievijā varas orgāni ir aizturējuši simtiem krievu, kas, spītējot briesmām, izgāja pretkara demonstrācijās. Latvijas sociālajos tīklos ir simtiem komentāru, kuri skaidrā latviešu valodā izbauda Ukrainā notiekošo un sajūsminās par “krievu lāča” varenību. Ne pret miesu un asinīm ir īstā cīņa, bet pret “ļaunajiem gariem pasaules telpā”. Pret totalitārisma, imperiālisma un varmācības idejām. Ja kādus tās savaldzina un pieviļ, tad jācīnās visupirms ir pret to, kas pieviļ.


Mēs bieži daudzinām, ka esam maza tauta un maza valsts, taču vienprātībā mazās lietas pieaug spēkā. Diemžēl pēdējās desmitgadēs Rietumu cilvilizācija pati savām rokām ir ārdījusi lielos vēstījumus, kuri to radīja un vienoja. Tas ir izrādījies mūsu vājums, tur esam ievainojami. Mums vajag dzīvinošu ideju, kas iedvesmo, saliedē un, raugoties nākotnē, ļauj ne tikai izturēt, bet arī iztaisnot plecus un pacelt galvu. Skaistu ideju, kas pārliecina pat “lāča fanus”. Vēstījumu, kurā ir Dievs, ticība, solidaritāte, mīlestība, ģimene, tikums, bet nav impēriskās varmācības. Tā ir ideja, kuru nevajag izgudrot, bet atcerēties un atklāt. Kungs Jēzus teica: “Visupirms dzenieties pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” Tepat, mūsu brīvajā Latvijā. Nebūs viegli, bet Dievs mums palīdzēs!

 

lasīt tālāk

sestdiena, 2021. gada 25. decembris

Ziemsvētku konspirācija

 


Sprediķis Rīgas Domā, 2021. A.D.

(Noskatīties ierakstu Sākums  0:37:19)

 


Kristus mīļotie,  Ziemsvētkos bieži pieminam brīnumu. Mēs it kā jūtam, ka tepat visapkārt virmo noslēpums un ik brīdi var notikt kas neparasts. Patiesi, Kristus piedzimšana bija lielākais no brīnumiem. Visa dievišķā pilnība iemājoja bērniņā, kurš bija tik mazs un trausls, tomēr izmainīja visu pasauli. Tieši tā, kā senais pravietis Jesaja paredzēja – pēc septiņsimt verdzības gadiem grēkam un nāvei nāks Glābējs, kas atbrīvos cilvēci. “Redzi, jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņu sauks vārdā Immānū-Ēls, tulkojumā: Dievs ir ar mums.”


Vārdnīcā vārdu “brīnums” skaidro kā “ārkārtēju un apsveicamu notikumu, kas nav izskaidrojams ar dabas vai zinātnes likumiem un tāpēc tiek saistīts ar dievišķo darbību.” Kristus piedzimšana ir pilna ar neizskaidrojamiem notikumiem, kuros Dievs ne tikai darbojās, bet atklāja sevi. 
 
Ne jau bērns bez vīrieša līdzdalības te ir lielākais brīnums. Dzīvnieku pasaulē arī mūsdienu zinātne ir spējusi izraisīt kaut ko līdzīgu. Pa īstam pārsteidzošais ir tas, ka Dievs to vēlējās. Droši vien būsiet kaut kur redzējuši ainu, kur cilvēki spiežas tuvāk kādai slavenība, alkstot pieskarties vai vismaz ieraudzīt tuvumā, taču apsargi neļauj un stumj viņus atpakaļ – nenāciet par tuvu! Neapgrūtiniet! Neapdraudiet! Turpretī Dievs, pats meklēja tikšanos. Dievs pats gribēja pienākt klāt, ieraudzīt tuvumā un pieskarties. Dalīties ar mums dzīvē.
 
Lūk, labā vēsts visiem, kas savā dzīvē taujā dziļāk par - ko ēdīsim, ko dzersim, ar ko ģērbsimies? Tiem, kas jūt, kar ir kas vairāk. Tiem, kas meklē pilnību uz ko tiekties, ideālu, ar ko sevi mērot, jēgu, kas paceļ pāri grūtībām un pārbaudījumiem, svētumu, kura priekšā nodrebēt laimīgā bijībā. Tu pazīsti šīs ilgas. Lūk, Labā vēsts tiem, kas šīs ilgas jau nosaukuši vārdā – es meklēju Dievu! Lūk, labā vēsts –  Dievs meklē tevi un ir jau atradis! Dievs grib ieraudzīt tevi savā tuvumā, pieskarties tavai dzīvei. Tādēļ Betlēmē piedzima Kristus. Tādēļ viņš joprojām ir pasaulē.
 
Vēl lielāks brīnums ir tas, cik dziļi un pilnīgi viņš grib būt ar mums. Reiz man laimējās būt lielā misijas sanāksmē Filipīnās. Kāds misionārs mani aizveda uz posta vietu, kādu vēl nebiju redzējis. Izģinduši cilvēki tur dzīvoja vecās kastēs starp žurkām un atkritumiem.  To skatu es spilgti atceros pat pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Man bija ļoti žēl šo cilvēku, sevišķi bērnu. Taču es neapgūlos viņiem blakus starp žurkām. Es nedalījos ar viņiem dzīvē. Es neko nespēju palīdzēt. Es tikai kā tūrists uz mirkli atnācu, paskatījos un aizgāju. Jēzus neieradās pasaulē kā tūrists. Viņš atnāca, lai būtu viens no mums – līdz galam. Lai dalītos pilnīgi visā. Lai dotu mums pats sevi. “Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu.”
 
Pirms pāris nedēļām feisbukā pamanīju diskusiju par diviem attēliem ar Adventa sveicieniem. Vienā bija zeltā mirdzošs katedrāles altāris un skaists Adventa vainags ar tradicionālajām svecēm. Otrajā bija maza Betlēmes ainiņa, kur Jāzepu, Mariju un Jēzus bērniņu silītē kāds bija izlocījis no zili baltajām, ķirurģiskajām maskām. Cik augstākas ir debesis pār zemi, tik tālu šie attēli bija viens no otra. Taču abi vēstīja par vienu – par Kristus dzimšanu. Lielais kontrasts starp tiem rāda Ziemsvētku vērienu.
 
Reizēm baznīcām pārmet ārišķīgu greznību. Saka, ka zelts un izrotājumi nesader ar vienkāršību un pat nabadzību, kādā Jēzus pavadīja savus dzīves gadus. Diskusijā gan vairāk pārmetumu izpelnījās otrais attēls. Dažiem likās, ka maskas, kuras simbolizē visu pandēmijas atbaidošo slogu, ir slikts materiāls, lai attēlotu Kristus dzimšanu. Tik atšķirīgi attēli, taču, lai atklātu Ziemsvētku dziļumu un plašumu, viens nevar iztikt bez otra. Jo Betlēmē dzimušais ir reizē patiess cilvēks un patiess Dievs.
 
Mēs nespēsim novērtēt, cik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ja neredzēsim, ka silē dusošajā bērnā iemiesojās Vārds, kurš bija Dievs un kurš visu pasauli no nebūtības izsauca esamībā. Logoss, kurš no pirmatnējā haosa izveidoja labu un apdzīvojamu kārtību. Viņš nosprauda ceļu zvaigznēm un robežas jūrām. Viņš piepildīja pasauli ar dzīvību un radīja mūs pēc savas līdzības. Viņa godu lāso debesis un viņa taisnību izdod zeme. Viņa slavu dzied eņģeļi un viņa priekšā lokās visi ceļi debesīs, zemes virsū un pazemē. Visi vārdi liekas par sīku un seklu tam, kurš no Jaunavas Marijas ienāca mūsu pasaulē. Tādēļ nepasakāmo cilvēki ir centušies izteikt ar krāšņumu un spožumu sakrālajā mākslā, mūzikā arhitektūrā. Tas piederas Ziemsvētkiem.
 
Taču Kristus dzimšanas patiesais lielums paliks apslēpts bez tā, par ko vēstīja otrais attēls – tas ar maskām. Maskas ir kā zīme visam, kas mūs šajā piemeklējuma laikā laikā moka, biedē, smacē un sanaido. Tās var uzlūkot kā zīmi visam degošajam un sūrstošajam katrā dzīves laikā. Cilvēks, kurš no tām izveidoja Betlēmes ainiņu, ģeniāli izteica neaptveramo: Kristus, dzīvais Vārds, dievišķais Logoss, kam veltītas krāšņās katedrāles, ienāca pasaulē, lai dalītos ar mums arī viszemākajās vietās un brīžos. Lai pilnīgi ieaustos un iekustu mūsu realitātē un ienestu ienestu tajā dievišķo. Lai pat biedējošais un sāpīgais kalpo par materiālu viņa klātbūtnei. Nav pārāk grūti nomanīt Dieva klātbūtni skaistās altārgleznās un izrotātos altāros. Grūtāk, taču ļoti vajadzīgi ir viņu meklēt un atrast baiļu, šaubu un pamestības brīžos, dzīves traģiskajos brīžos. Mūsu Kungs piedzima kūtī un apgūlās silē, jo nāca, lai mēs viņu atrastu pat tumšākajā un garākajā naktī. Lai dotu mums jaunu jēgu, kas palīdz izturēt un uzvarēt.  Lūk, labā ziemsvētku vēsts! Lielais prieks, ko eņgeļi pasludina visiem cilvēkiem.
 
Patiešām, Ziemsvētkos visapkārt ir daudz prieka. Ir grūti paskaidrot kādēļ. Priecājas pat cilvēki, kas par Jēzu necik daudz nedomā. Savādā kārtā Ziemsvētku korāļi šķiet iederīgi veikalos un slidotavās. No kurienes tāds prieks? 
 
Dāvids bija lielākais no Bībeles ķēniņiem. Viņa mūža darbs bija Jeruzaleme. Ienaidnieka cietoksni viņš izveidoja par savu krāšņo galvaspilsētu. Lai padarītu savu darbu pilnīgu, viņš tajā atveda lielāko svētumu - Derības šķirstu, kurš nozīmēja Dieva klātbūtni tautas vidū. Ievedot šķirstu pilsētā, Dāvids gāja tam pa priekšu un dejoja aiz laimes. Dejoja cik spēka Kunga priekšā. Daži bija pārsteigti, redzot ķēniņu lēkājam, apjozušos tikai ar lina drānu. Bet Dāvids teica: “Es atsedzos Kunga priekšā, kurš mani izredzējis un paaugstinājis.”
 
Tūkstoš gadus vēlāk Marija, dzirdējusi erceņgeļa Gabriēla vēsti un jāvārdu sacījusi, steidzās pie savas māsīcas Elizabetes, kura bija gaidībās ar Jāni Kristītāju. Zem savas sirds Marija nesa Dieva dēlu. Toreiz Marija bija pilnīgais, nevainojamais Derības šķirsts, kurā mājoja Dieva klātbūtne. Kā Dāvids ieveda Derības šķirstu savā galvaspilsētā, tā Dievs ieveda Mariju pasaulē. Tikko Elizabete izdzirda Marijas sveicienu, bērniņš viņas miesās līksmībā salēcās. Jānis Kristītājs, Kristus priekšgājējs tur izpildīja savu Dāvida dejas versiju. Cik neticami poētisks ir Bībeles vēstījums!
 
Un tagad, vēl divus gadu tūkstošus pēc tam Dieva derības šķirsts, kurš pasaulē uztur Dieva klātbūtni, ir viņa Dēla svētā Baznīca. Tur viņu var dzirdēt vārdā un saņemt svētajos sakramentos. Baznīca ir Kristus iemiesošanās turpinājums, ķermenis, kurā viņš dzīvo mūsdienu pasaulē, mūsu vidū. Un mēs gaidām uz viņa otro atnākšanu godībā.
 
Tas ļauj nojaust citādi grūti izprotamo Ziemsvētku prieka noslēpumu. Kāds nāk un pasaule līksmojas viņa priekšā. Tādēļ Ziemsvētki ir tik priecīgi svētki, bieži ar dejām, dziesmām, spēlēm un rotaļām. Varbūt tas reizēm izpaužas veidos, kas nešķiet pietiekami godbijīgi. Arī Dāvida dejošana šokēja viņa paša sievu. Adventa tirdziņos vai Ziemsvētku vecīšu rosībā ne vienmēr var nolasīt bijību pret Dieva Dēla dzimšanu. Pieēšanās pie svētku galda var kaitēt veselībai.  Taču apzināti vai ne, cilvēks atsaucas Kristus nākšanas priekam. Mēs līksmībā dejojam pie sava Kunga kājām, viņam ienākot. Mēs atsedzamies sava labā, skaistā Kunga priekšā. Lūk, dzirkstošā Ziemsvētku prieka avots. Lūk, mūsu himnas rinda: “Kungs, laid mums tur laimē diet!”
 
Palūkosimies uz Jāzepu un Mariju. Arī viņu stāsts ir brīnums. Vai nav īsts brīnums, ka viņi no Nācaretes uz Betlēmi ceļoja kopā? Vai tas nav brīnums, ka viņi Jēzu sagaidīja un audzināja kopā? Iesākums taču bija tik sarežģīts. Eņģelis pavēstīja Marijai, ka viņai piedzims Dēls, kaut viņa bija jaunava. Jāzeps savu līgavu ieraudzīja gaidībās, kaut nebija bijis ar viņu kopā. Viņš gribēja Mariju atstāt. Tā bija īsta drāma. Ja viņi būtu raudzījušis tikai katrs uz savām interesēm, aizķērušies katrs savā sarūginājumā, viņi nepaliktu kopā. Ja tā būtu noticis, tad lai arī cik lieliskas mēbeles Jāzeps būtu gatavojis, mēs par viņu neko nezinātu. Ja Marija, bailēs par sevi būtu atteikusi eņģelim, tad varbūt būtu kļuvusi par labu māmiņu Jāzepa bērniem, bet mums viņa nebūtu nekas. Taču viņi neiestiga pašu sīkajās drāmās, bet atrada savu lomu lielajā Dieva drāmā. Tas ļāva viņiem palikt kopā un kopīgi piepildīt aicinājumu. Tādēļ mēs gadu no gada varam svinēt viņu dzīvi. Pieķeršanās tikai sev un saviem mērķiem cilvēkus atgrūž citu no cita. Atrodot savu vietu Dieva plānā, mēs tuvojamies gan viņam, gan cits citam. Tas mums jāmācās no Jāzepa un Marijas laikos, kas sašķeļ mūsu tautu un atsvešina cilvēkus.
 
Lai Kristus piedzimšanas svētku gaisma mums rāda, kā dzīvot tālāk. Daudzi ilgojas pēc iespējas drīz atgriezties bijušajā dzīvē. Taču vispirms būtu jāraugās uz priekšu un jāvaicā, ko mums no šī laika vajadzētu mācīties? Kas jāmaina dzīvesveidā, mērķos un gaidās, lai mūsu dzīve būtu labāk piemērota īstenībai, vairāk pagodinātu Dievu un kalpotu līdzcilvēkiem? Kas ir jādara citādi, vai, gluži otrādi, noteikti jāsaglabā, vai pat par jaunu jāatklāj? Kristus piedzimšanā Dievs rāda savu radikālo vēlmi tuvoties, ienākt mūsu dzīvē un kļūt par tās nozīmīgāko daļu. Ne tikai katra paša, bet mūsu  valsts nākotne var būt atkarīga no tā, vai paliksim iestrēguši savos ierakumos, vai atradīsim vietu Dieva vienojošajā plānā. 
 
Mūsu tautai un pat visai pasaulei šajos Ziemsvētkos es novēlētu īpašu dāvanu: vienu labu konspirācijas teoriju. Ne tādu par viltīgiem kombinatoriem, kas aizkulisēs diriģē pasauli uz visu ļaunu. Tās latviešu valodā būtu pareizāk saukt par sazvērestības teorijām. Vārds konspirācija ir cēlies no latīņu vārda respirare – elpot. Conspirare nozīmētu elpot kopā. Ja ievadīsim to Google tulkotājāmēs latviski dabūsim sadarboties! Izlūgsimies no Dieva Ziemsvētku dāvanā labu konspirācijas – ne tikai teoriju, bet praksi! Būt vienā elpā. Senajā Bībeles valodā vārds ruah, dvaša nozīmē arī gars. Sadarboties, esot vienā garā!
 
Sākt varam ar kaut ko vienkāršu un personīgu. Pēdējo gadu pretrunas ir ļoti sadalījušas sabiedrību. Ir pateikti skarbi vārdi. Domas daudziem par daudziem ir mainījušās uz ļaunu. Ar lielo sērgu saistītie jautājumi ir atsvešinājuši kolēģus draugus, un pat ģimenes. Palūkosimies katrs – vai tā ir noticis arī manā lokā? Ja ir, tad lūgsim no Dieva svētu amnēziju jeb atmiņas zudumu, lai aizmirstu to, kas pandēmijas dēļ ir sarunāts vai nodomāts un ir atsvešinājis no drauga, no ģimenes locekļa, no mīļa cilvēka vai autoritātes. Mēģināsim atjaunot apziņā to cilvēku, kurš bija pirms visiem izteiktajiem vārdiem vai neizteiktajiem spriedumiem. Tas pats cilvēks joprojām ir, tikai brilles, caur kurām uz viņu raugāmies, ir dusmās aizsvīdušas. Lai izdzīvotu un spētu pastāvēt līdzās citām nācijām, mums vajag sadarbību vienā elpā un vienā garā! 
 
Slavenajā Jāņa evaņgēlija prologā (iesākumā bija vārds) ir teikts, ka Kristus nāca, lai tiem, kas viņu pieņem, dotu varu būt par Dieva bērniem.  Grieķu vārdam ἐξουσία, exousia, kurš te tulkots kā vara, ir vairākas nozīmes, kas cita citu papildina. Tas nozīmē mentālu un fizisku spēju. Tas nozīmē iespēju vai brīvību izvēlēties. Vēl tas nozīmē tiesības vai privilēģiju – būt Dieva bērniem, kas kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva. Izmantojot šo privilēģiju un topot par Dieva bērniem, mēs kļūstam par brāļiem un māsām. Pieņemot Betlēmē dzmušo Kristu, mēs varam iegūt mentālu spēku tā citam uz citu raudzīties. Attiekties kā pret brāļiem un māsām. Varbūt pat fizisku spēju tā citam pret citu izturēties. Sadarboties vienā elpā.
 
Tuvosimies Dievam, kā viņš Ziemsvētkos ir tuvojies Mums! Lai tas kļūst par īsto brīnumu, par ārkārtējo, apsveicamo notikumu un aizraujošo piedzīvojumu, kurā topam par to, kas patiesībā esam. Atradīsim savu vietu viņa plānā, savu lomu viņa drāmā! Vienā elpā. Vienā garā. Vienā tautā. Es novēlu visiem priecīgus Kristus piedzimšanas svētkus un mūsu labā Dieva svētību Jaunajā gadā! Āmen!

 

lasīt tālāk
Bloga veidne izstrādāta Clairvo