pirmdiena, 2012. gada 24. decembris

Sveiciens 2012. gada Ziemsvētkos


Kristus mīļotie – gan tie, kas viņu jau sastapuši, gan tie, pie kuriem viņš vēl ir ceļā, vēlu jums gaišus, dziļus un svētītus Ziemsvētkus!

Interesants kalendārs mums šī gada nogalē – vispirms Advents, tad pasaules gals, tad Ziemsvētki un Jaunais gads. Tikai retais nesenās pasaules gala gaidas  uztvēra nopietni, taču šaubu kripatiņa mums sirdī varbūt iekrita – ja nu tiešām? Ko tad? Ir veselīgi apdomāt, ko es iesāktu, ja šī ierastā pasaule beigtos? Vai man ir vēl kas cits? Vai ir pasaule aiz pasaules, dzīve aiz dzīves? Vairums cilvēku, ja nezina, tad vismaz jūt, ka kaut kam jābūt. Nojausma, ka pasaule aiz pasaules Ziemsvētku laikā ir tuvu klāt pienākusi, liek sajust brīnuma gaidas. Nupat, nupat notiks kaut kas nozīmīgs un labs!

Vai vārdiem “Ziemsvētku brīnums” ir arī konkrēts saturs? Es neticu, ka Ziemsvētkos zirgi runā vai piepildās vēlēšanās. Bet tiešām brīnums, ka Dievs nepalika turpat kur bijis – savā debesu svētlaimē, pilnībā un harmonijā. Brīnums, ka viņš izlēma piedzimt pasaulē, lai dzīvotu tāpat kā mēs. Neviena dzīva būtne nevēlas atstāt svētlaimi un pilnību, lai dotos briesmās un mirtu. Kas Dievu dzina to darīt? Kas viņam nedeva miera? Kas manā dzīvē ir tāds, kas Dievam debesīs liek nodrebēt? Ko mēs tādu darām ar savu mūžu, ar savu zemi, ar pasauli, ka Dievs nevarēja izturēt un metās mūs glābt – no mums pašiem?

Tikai aptverot, no kāda likteņa mūs atpestī par cilvēku dzimušais Dievs, rodas jēga vārdiem par Ziemsvētku prieku. Var svinēt, var lustēties, bet priekam nav iemesla, ja dzīvē nenotiek nekas tāds, par ko priecāties. Ziemsvētkos ir par ko priecāties: pasaulē dzimušais Kristus cilvēku izvelk no grēka mēslubedres, nomazgā tīru un dod viņam iespēju dzīvot pēc Dieva tēla un līdzības. Un kad cilvēkam pienāk viņapasaules gals, tad savējiem Kristus palīdz nenonākt tiesā, bet no nāves ieiet dzīvībā. Par savējo Kristum var kļūt ikviens – lūk, tas tiešām ir brīnums un prieks.

Kristus piedzima kā patiess cilvēks un patiess Dievs. Viņš ņēma visu labo, kas ir cilvēka esībā un saveda to kopā jaunā sintēzē ar dievišķo. Arī mūs viņš aicina tajā iekļauties. Kā? Gluži ikdienišķi - esot citam priekš cita viņa Baznīcā. Baznīca nav celtne, organizācija vai biedrība. Baznīca ir cilvēki, kas dzird Kristus balsi un kristības sakramentā ir savienoti ar Viņu un savā starpā. “Nav labi cilvēkam būt vienam”, Dievs teica, un arī viņa Dēls savā mācībā ļoti uzsver kopību: ja vēlies būt ar mani, tad esi ar manējiem. Kopā jūs esat pat ne vienkārši mana Baznīca, bet mans ķermenis pasaulē. Ja vienam loceklim sāp, visi cieš līdzi, ja vienam loceklim prieks, priecājas visi. Un visi viņā ir dzīvi.

Nav jāpierāda, cik svarīgi tas ir gan Baznīcā, gan ģimenē, gan sabiedrībā. Ziemsvētki ir labākais laiks, kad sev blakus ieraudzīt otru cilvēku un, iepriecinot viņu, iepriecināt Dievu. Tieši tā Dievs grib, lai mēs viņu iepriecinām. Lai tas mums izdodas, cik vien mūsu spēkos un no mums atkarīgs! Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus!

Sirsnībā,

Jānis Vanags,
Rīgas arhibīskaps

1 komentāri:

otrdiena, 2012. gada 27. novembris

Viedoklis diskusijai par abortiem



Redzēt, dzirdēt, nenoklusēt: 


Kad mūsu ģimenē neplānoti pieteicās trešais bērns, mana sieva bija saņēmusi pamatīgu zāļu kursu. Zāļu toksiskums un blaknes lika ārstiem prognozēt, ka bērns piedzims nopietni slims. Vislabāko nodomu vadīti, viņi ieteica abortu – medicīnisku iemeslu dēļ. Mēs bijām maznodrošināta ģimene. Nesen biju zaudējis darbu. Ar diviem puikām dzīvojām slavenajos Piena ielas graustos, īrētā vienistabas dzīvoklītī – bez ērtībām, toties ar blaktīm. Stāvu augstāk, kaimiņiem bija slims puisītis. Redzējām, cik viņiem ir grūti. Mūsu pašu nākotne bija mums acu priekšā. Kurš būtu pārmetis, ja mēs izšķirtos par abortu? Maldās, kas domā, ka ticīgiem cilvēkiem tādā situācijā ir viegli saņemties paturēt grūtniecību. Tas bija ļoti, ļoti, ļoti grūti.

Mums piedzima vesels, skaists un priecīgs bērns, kam devām vārdu Elizabete, tulkojumā “mans Dievs ir apsolījis”. Vēl tagad reizēm paskatāmies uz viņu nodrebot – mēs taču varējām viņu abortēt! Pēc mūsu lēmuma viņai varēja noraut rokas, kājas un galvu, un utilizēt viņu pašu kā atkritumu. Starp mūsu bērnu un aborta rīkiem stāvēja tikai skaudrā Dieva realitāte.

Kopš tā laika abortu tēma mani interesē ne tikai principā, bet arī personīgi. Ar lielu interesi izlasīju Veselības ministrijas parlamentārās sekretāres Lienes Cipules Viedokli diskusijai par abortu, ko saīsināti pārpublicēja “Diena”. Nolēmu izteikt arī savas pārdomas.

Paldies Cipules kundzei, ka viņa apkopo argumentus, kas diskusijā  izskan no daudzām pusēm. Esmu pilnīgi vienisprātis ar autori un viņas domubiedriem, ka galvenajam darbam abortu novēršanā jābūt “pilnvērtīgai veselības izglītībai, pieejai kontracepcijai un sociālajiem atbalsta mehānismiem.” Tas ir tik saprotami, ka neprasa komentārus. Tādēļ savās pārdomās pievērsīšos tam, kas netika pateikts un tam, kam atļaujos ar cieņu nepiekrist. Ja arī tas brīžiem izskanēs kā polemika, tad ne ar L.Cipules kundzi personīgi, bet ar tipiskiem, bieži dzirdamiem viedokļiem, kas dažviet izskan arī viņas rakstā.


Par politiku bez morāles 


Kā viedokli es autores teikto būtu bez komentāriem pieņēmis zināšanai, ja ne pēdējie divi teikumi, kur filozofi, politiķi un garīdznieki ir attēloti kā fantasti, kas noņemas ar iluzorām lietām, kamēr viņa kā prātīgs cilvēks rēķinās ar dzīves īstenību:

“Lai filosofi, politiķi un garīdznieki strīdas – kas pareizākais ceļš – abortu veikšanas ierobežojumi, vai nevēlamu grūtniecību iestāšanās prevencija. Es izvēlos redzēt realitāti un respektēju to.”

Tas nav sacīts par atsevišķiem sapņainiem indivīdiem. Politkai un reliģijai tiek liegta saistība ar realitāti vispār:

“Attieksme pret abortu veselības aprūpē tiek balstīta realitātē, atrauti kā no reliģijas tā politikas.”

Pārnesīsim piedāvātos principus uz biznesa jomu: “Lai filozofi, politiķi un garīdznieki strīdas, vai ir pareizi maksāt algas aploksnēs. Es kā uzņēmējs izvēlos redzēt realitāti un respektēju to. Bizness ir balstīts realitātē, atrauti kā no reliģijas, tā no politikas.” Zinu, tūlīt kāds teiks, ka nav godīgi tā salīdzināt, jo ēnu ekonomika ir kaut kas slikts, bet aborts ir… nūū … ēēē… ja godīgi… tad kaut kas labs… Vai tiešām?

Veselības aprūpes nozares pozīciju autore nesaista arī ar ētiku: “Diskusiju par ētiskām vērtībām ārstiem šoreiz jāatstāj viedo garīdznieku un politiķu ziņā.” Droši vien es pārprotu raksta nolūku, taču, vienkārši lasot tekstu, redzu, ka tajā ir piedāvāts šķirt likumdošanu no morāles.

Izejas dati viedoklim


Autore un lasītāji noteikti saprot, cik bīstami ir šķirt politiku no morāles.  Kādēļ abortu jautājumā tomēr to vajadzētu darīt? Raksts atsaucas uz realitāti, kas prasa īpašu pieeju:

“Tas, kurš pats redzējis ārstu līdz elkoņiem asinīs, glābjot kādu aborta pašdarbnieci, kas redzējis, kādas metodes sievietes pielieto, lai atbrīvotos no nevēlama bērna, sapratīs…”

Nav ko piebilst. Spēcīgi, emocionāli, grafiski. Taču nevar neaizrādīt, ka autore izvēlas redzēt vienu daļu realitātes un nerespektēt otru. Noklusētā realitāte par abortu ir šī:

Abortē bērnu, kam pukst sirds, kas var kustināt savus mazos loceklīšus un savilkt dūrītes. Viņš jūt sāpes un vairās no aborta rīkiem. Daļu no šiem bērniem iznīcina ar vakuuma metodi. Apmēram 30 reižu spēcīgāks vakuums nekā putekļusūcējā sarausta viņu ķermeņus gabalos. Citus nonāvē ar cilpveidīgu kireti, izraujot viņus no mātes klēpja pa gabaliem.

Lietojot sāls metodi, daļu augļa ūdens aizstāj ar koncentrētu sāls šķīdumu. Pēc katra norīta malka un elpas vilciena bērns raustās konvulsijās. Viņa smadzenēs sākas asiņošana. Ādas virskārta nolobās, pārējā paliek jēla un saplaisājusi. Pēc dažām stundām var atnākt mokpilnā nāve, taču, kad pēc dažām dienām mātei sākas sāpes, gadās, ka pasaulē nāk vēl dzīvs, bet jau mirstošs bērns, kas ilgi ir cietis šausmīgas mokas.

Ja grūtniecības laiks šīm vai līdzīgām metodēm ir jau par lielu, paliek iespēja izdarīt histerotomiju – kaut ko līdzīgu ķeizargriezienam, kura mērķis ir nevis glābt bērnu, bet – viņu nogalināt. Ķirurģiski atverot mātes dzemdi, no tās gandrīz vienmēr izņem dzīvu bērnu. Varbūt viņš pat raud, taču viņu pamet nāvei. Dažus bērnus apzināti nosmacē, citus noslīcina vai nogalina līdzīgā veidā. Protams, katram atsevišķi asiņu nav tik daudz, lai ārsts notašķītos līdz elkoņiem, taču Latvijā tas notiek apmēram piecdesmit reižu dienā.

Ar ko abortējamais bērns atšķiras no aborta pašdarbnieces? Viņai ir sava griba un izvēle. Bērnam tās nav. Sieviete parasti izdzīvo. Bērns vienmēr mirst barbariskā nāvē. Lūk, īstenības otra puse.

Nav iespējams, vai trūkst realitātes izjūtas?


Šo realitāti parasti izvēlas neredzēt un nerespektēt. Reiz Latvijas radio klausījos diskusiju, kur viena no dalībniecēm mēģināja pastāstīt par aborta detaļām, bet viņu tūliņ skarbi apsauca, lai izbeidz runāt to, kas varētu kādu sievieti satraukt. Raidījuma sākumā gan tika nodudināta politkorektā nodeva konjunktūrai, ka visi taču saprot, ka aborts nav labi, mēs taču neviens neesam par abortu, taču mirkli vēlāk jau runāja par Anglijas „brīnišķīgo piemēru“, kur abortēt varot divreiz vecākus bērnus nekā Latvijā, un ka abortam jābūt viegli pieejamam, drošam un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Seksologs Artūrs Šulcs saka bez politkorektas dūdošanas: „Aborta procesam jānodrošina pozitīva emocionālā kvalitāte.”

Pilnīgi atbalstu autores viedokli, ka tad, ja abortu veic, tam „jābūt veiktam droši, ārstniecības iestādē un mazāk traumatiski.“  Atbalstu arī: „Cik vien iespējams, es mēģinātu sievietes atturēt no soļa veikt abortu.“ Gribētos tikai saprast, ko sevī ietver „cik vien iespējams“, ja saruna ar psihologu pirms operācijas jau atrodas aiz iespējamā robežām? Vai tur, kur vienā svaru kausā ir sievietes emocionālā labklājība un privātās dzīves neaizskaramība, bet otrā – bērna saplosīšana gabalos, bērns top svērts un par vieglu atrasts? Lai nu kā ar abortu aizliegumu, taču, aptverot brutālo, barbarisko un masveidīgo bērnu iznīcināšanu, ne ilgāks apdomāšanās laiks, ne psihologa konsultācija, ne sonogrāfijas attēlu aplūkošana vai bērna sirdspukstu paklausīšanās nešķiet pārspīlēti soļi – ja tiešām ir vēlēšanās „mēģināt atturēt, cik vien iespējams“. Vārdi taču nav gaisa tricināšana. Vārdiem ir jēga. Tādi soļi tikai palīdzētu pieņemt lēmumu, respektējot realitāti. Pat ja sieviete piedzīvo emocionālu diskomfortu - vai tas, ka gabalos tiek saplosīta trešā daļa bērnu, neizraisa nekādu diskomfortu? „Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat?” – reiz jautāja Jēzus.

Par ekspertiem un glābējsilīti


Abortu jautājumos vislielāko svaru mēdz piešķirt tieši veselības aprūpes darbinieku viedoklim. Jāvaicā, vai tas ir pareizi, ja viņi izvēlas to veidot atrauti no politikas, reliģijas un morālā ziņā katastrofālas realitātes? Rakstā ieskanas pat tāds kā lepnums par apzināti iešaurinātu viedokli. Labi, ka vismaz filozofi, politiķi un garīdznieki cenšas ņemt vērā visus izejas datus.

Es pārāk nepaļautos, ka sen pierādītas patiesības ir arī tās, ka abortu ierobežošana nesamazina abortu skaitu”. Jāsaprot, ka postmodernajā paradigmā, kas neatzīst, ka patiesība vispār varētu būt objektīva, ekspertu loma bieži nav rādīt patieso ainu, bet panākt kādas politiskas, ekonomiskas vai ideoloģiskas programmas īstenošanu. Kad Latvijai vajadzēja atcelt nāves sodu, lai iestātos Eiropas savienībā, eksperti klāstīja, ka sodu stingrība neietekmē noziedzības līmeni. Kad vajadzēja samazināt avāriju skaitu uz ceļiem, eksperti ieteica stingrākus sodus un vēl stingrākus sodus. Izrādījās, ka tie darbojas gan. Vieni un tie paši mediji izplatīja pretējas atziņas. Skaidrs, ka “sen pierādītās patiesības” sekmē pro-choice ideoloģijas programmu un nešaubos, ka tās ir balstītas uz nopietniem pētījumiem. Kad pie Jēkabpils gribēja celt celulozes fabriku, tika zinātniski pamatots tās neizteicamais labums Daugavas ekosistēmai. Es drīzāk aicinu ieklausīties katram sevī. Kā jums liekas? Mūsu ģimenes gadījumā morālais ierobežojums lika ļoti padomāt un papildu barjera, ko radīja ticība Dievam, bija izšķiroša. Cik labi, ka nevarējām nodarīt abortu ērti, vienkārši un bez sirdsapziņas pārmetumiem! Manuprāt jālieto “cik vien iespējams” viss, kas palīdz vecākiem apdomāties, pirms viņi liek saplosīt savu bērnu.

Arī es vēlos, lai visi bērni nāktu pasaulē gribēti un mīlēti, taču izjūtu krasu, emocionālu diskomfortu, kad par to runā kopsakarā ar „nevēlamo bērnu“  abortēšanu. Mūsu baznīcas ielu bērnu centros jūs sastapsit gan negribētus, gan maznodrošinātus bērnus un droši vien arī tādus, kas ir sisti un dezināti ar cigareti. Pavaicājiet viņiem, vai viņi grib dzīvot? Varbūt viņiem būs, ko jums atbildēt.  Labāk tomēr glābējsilītē, nekā urnā pie abortēto atliekām.

Esam tādi, kādus sevi padarām


Rēķināties vajadzētu ne tikai ar realitāti, bet arī ar to, ka paši esam tās veidotāji. Var piekrist autorei, ka ir par vēlu koncentrēties uz sievieti, kas jau ir stāvoklī. Taču viedokļu līderiem vajadzētu padomāt, kādu vēstījumu viņi sabiedrībai nes. Pozitīvu emocionālo kvalitāti abortam var piešķirt, tikai to atzīstot par morāli pozitīvu. Taču tas veido neplānotām grūtniecībām labvēlīgu vidi. Kāda skolotāja, universitātes absolvente atcerējās: „Manās aprindās visi gulēja ar visiem un, ja gadījās bērns, taisīja abortu. Arī es. Tā skaitījās normāli.“ Kāda ginekoloģe stāstīja par sešpadsmitgadīgu meiteni, kas nāca jau uz trešo abortu un gandrīz vai ar izbrīnu skaidroja: «Но доктор, я ведь на танцы хожу!» (Bet dakter, es taču eju uz dejām!) Ja esat kādreiz sabiedriskajā transportā pievērsuši uzmanību, kā jauni pieaugušie runā par savām lietām - nabadzība, slimība vai izvarošana nav bijusi ne tuvumā. Neplānotas grūtniecības gadās no nejaušas tuvības apreibuma brīdī, vai arī nāk neīstajā laikā, jo šobrīd ir citi plāni. Aborts ir laimīgais līdzeklis, kas ļauj tāpat vien braši soļot tālāk.

Par to runāt izvairās, vienmēr argumentējot ar izvarošanu, veselību vai trūcīgiem apstākļiem. Atceros, ka manas ģimenes materiālais stāvoklis toreiz bija grūts, dzīves apstākļi primitīvi, no daudz kā nācās atteikties, tomēr pietika, lai uzaudzinātu bērnu, kas būs prieks un atbalsts vecumā. Neuztiepju savu pieredzi par mērauklu visiem, taču pieļauju, ka daudzos gadījumos būtu līdzīgi, ja vien vecāki sadūšotos laist savu bērnu pasaulē. Viņiem būtu vieglāk neizbīties, ja vismaz no tribīnes nerunātu par abortu kā izeju no materiālajām grūtībām.

Kā galveno risinājumu uzsver pilnvērtīgu veselības izglītību, taču seksuālā izglītība bez dominējoša morālā aspekta drīzāk pie sociālām problēmām ved, nekā no tām pasargā. Izglītība, kas koncentrējas tikai uz pretapaugļošanos un slimību profilaksi, varbūt dod priekšstatu par „drošu seksu“, taču arī nostiprina pārliecību, ka sekss ir jūtu izpausme, kam nav nekā kopīga ar saistībām un atbildību, laulību pat nepieminot. Jo vairāk mūsu sabiedrība pieņems „Cosmopolitan“ vai „Sekss un lielpilsēta“ brīvības modeļus, jo Latvija veidosies par zemi, kur aborts ir pieprasīta kultūras sastāvdaļa un kuras jaunais pestītājs ir seksologs ar labo vēsti: „Atslābstiet un nodarbojieties ar seksu! Pozitīvi emocionāls aborts darīs jūs brīvus no bailēm par katru intīmāku apskāvienu! Neplānots bērns ir sociāls sastrutojums un kā strutojošu zobu viņu vajag izraut.“[1]

Šūnu kopojums un audu piciņa?


Abortu mēdz saistīt ar sievietes tiesībām izlemt, ko darīt ar savu ķermeni.  Vai tiešām vēl nepiedzimis bērns ir tikai šūnu kopojums, kas pieder mātes ķermenim? Tas ļautu uz abortu raudzīties tikai no veselības aprūpes viedokļa. Taču nedzimušais bērns ir autonoms organisms, kurš nevis pasīvi ļauj, lai māte viņu veido, bet pats aktīvi veido sevi par homo sapiens, sekojot programmai, kas ir ielikta viņā pašā. Organismam kas sevi veido ir tā pati vērtība un cieņa, kā tam, kas sevi jau izveidojis. Ja viņa darbību varmācīgi nepārtrauks, tas izveidos spējas, īpašības un talantus, ko cilvēkā cienām un sargājam.  Viens no lielākajiem latviešu embrioloģijas speciālistiem, Dr. Jānis Priedkalns saka: „Nevienā attīstības posmā no olšūnas apaugļošanas līdz cilvēka nāvei nevar novilkt svītru un teikt – šinī pusē tas ir cilvēks, bet otrā pusē nav cilvēka.“ Abortā netiek likvidēts audzējs, bet iznīcināts cilvēks.

Likumdošanas morālie aspekti


Mēs nevaram sev izsniegt lētu indulgenci un teikt, ka likumus pieņem 100 deputātu. Mēs esam viņus ievēlējuši un esam viņu lēmumos līdzi iesaistīti. Viņi ņem vērā sabiedrības noskaņojumu. Ne deputāti, bet nācija likumos izsaka savu attieksmi pret abortu. Šobrīd Latvijas Republikas likumi atļauj līdz noteiktam bērna vecumam neierobežoti veikt abortu jebkāda iemesla dēļ. Tas iesaista mūs morālā atbildībā par to, ka:
  • mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kurus nogalina pēc cita cilvēka brīvas izvēles un patvaļīga lēmuma. Nogalināšana notiek nežēlīgā, brutālā ceļā;
  • mēs pieļaujam un pat piespiežam, ka daļa sabiedrības locekļu (medicīnas personas) kļūst par profesionāliem cilvēku nonāvētājiem;
  • Piešķirot sievietei ekskluzīvas tiesības izšķirties par abortu, tiek diskriminēti vīrieši, liedzot viņiem iespēju aizstāvēt sava bērna dzīvību. 
Ja mēs tajā visā nesaskatām morālu problēmu, tad mums ar skubu vajadzētu slēgt Okupācijas muzeju, jo ne krustneši, ne fašisti ne komunisti mums nav nodarījuši neko tādu, ko mēs paši ik dienas nenodarītu saviem bērniem. Šobrīd, lai darām ko darīdami – svinam svētkus, dzeram rīta kafiju, ejam uz darbu vai staidzinām suni – mēs to darām kā tādi, kas nogalina savus bērnus.


Neslēpsimies aiz reliģijas


L.Cipules rakstā abortu kritika tiek piedēvēta kristiešiem un noraidīta tādēļ, ka mūsu valstī reliģija ir šķirta no valsts. Vispirms jāprecizē, ka Latvijā no valsts ir šķirta nevis reliģija, bet baznīca. Kristīgā reliģija ir ietekmējusi ne tikai mūsu likumus, bet visu Rietumu civilizāciju. Baznīcas un valsts šķirtība nozīmē tikai to, ka tās nav strukturāli vienotas un ka Latvijā nav valsts baznīcas vai oficiālās reliģijas. Tas nenozīmē, ka cilvēki ar reliģisku pārliecību nedrīkst piedalīties likumdošanas procesā. Ieteikt viņiem to nedarīt nozīmē  ierobežot viņu konstitucionālās tiesības.

Taču tas neattiecas uz šo diskusiju. Es līdz šim brīdim neesmu lietojis nevienu reliģisku argumentu. Es nerunāju kā baznīcas pārstāvis, bet kā Latvijas pilsonis. Es apzināti atsakos piesaukt bērnu nemirstīgās dvēseles un Dieva baušļus, bet runāju tikai par vispārcilvēcisku morāli, kam vajadzētu būt vērtībai visiem cilvēkiem. Es runāju par to, ka bērniem ir jādzimst un jāuzaug nevis jātiek sarautiem gabalos vai noindētiem. Ar to vajadzētu pietikt. Ja mēs, tauta, kam Latvijā pieder suverēnā vara, liekam saviem priekšstāvjiem Saeimā ignorēt šo bērnu dzīvības – kā lai pēc tam pieprasām, lai viņi neignorētu mūsu intereses? Likumdošanu nedrīkst atraut no morāles nevienā lietā, bet abortu jautājums ar morāli ir saistīts visaugstākajā mērā. Morāle konkrētos brīžos mēdz būt neērta, taču ilgtermiņā atmaksājas.


Iedziļinoties, atbildīgi un respektējot pilnu realitāti


Protams, ka dzīvē viss nenotiek pēc līneāla. Protams, ka nākas meklēt kompromisus līdzīgi Mozum, kas deva likumus par laulības šķiršanu – cilvēku sirds cietības dēļ. Tomēr nepiekrītu L.Cipules kundzei, ka, rūpējoties uz vēl nepiedzimušo bērnu dzīvības aizsardzības rēķina par sievietes netraucētu emocionālo labklājību un privātās dzīves neaizskaramību, jau būtu sasniegts optimāls kompromiss. Es gribētu aicināt gan viņu, gan likumdevējus, gan mūsu visus vēlreiz pārskatīt, ko nozīmē „darīt visu iespējamo“ , lai izglābtu pēc iespējas vairāk bērnu. Es aicinātu tam pievērsties nevis ar iešaurinātu skatu, kā to liek priekšā veselības aprūpes pārstāvji, bet nopietni ņemot vērā arī ētiskos, filozofiskos un varbūt pat reliģiskos aspektus.

Ja L.Cipules kundzes rakstā izteiksmīguma labad bija piminētas karalienes, ubadzes, kritušas mūķenes un citi tēli, tad lai noslēgumā arī man ir ļauts uz mirkli pievērsties tēlu valodai. Bērni nāk no mūžības un dodas uz mūžību, mirkli parādoties redzamajā vēsturē, lai dzīvotu mūsu vidū. Kā mēs, 21. gadsimta apgaismotā Latvijas sabiedrība viņus sagaidām? Lūk, šādi. Vai nevajadzētu kaut ko mainīt? Lai Dievs apgaismo mūsu prātus un sirdis!



[1]  Sal. Arturs Šulcs, “Kāpēc abortu pretinieki neadoptē pamestos bērnus?”, mammamuntetiem.lv 

10 komentāri:

otrdiena, 2012. gada 20. novembris

Uzruna 18. novembrī

KRISTUS VĀRDĀ - CELIES UN STAIGĀ! 

Pārdomas 2012. gada 18. novembrī. 

Pēteris un Jānis gāja uz templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tobrīd tika nests kāds vīrs, kas bija kropls jau no mātes miesām. Viņu ik dienas nolika pie tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no ienācējiem templī. Viņš, ieraudzījis Pēteri un Jāni, kas gāja iekšā templī, lūdza žēlsirdības dāvanu. Bet Pēteris, viņu cieši uzlūkojis, sacīja reizē ar Jāni: “Paskaties uz mums.” Un tas uzlūkoja viņus, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. 

Tad Pēteris sacīja: “Zelta un sudraba man nav, bet es tev došu to, kas man ir: Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā – celies un staigā!” Viņš satvēra to pie labās rokas un piecēla; un tūlīt pēdas un locītavas tam kļuva stingras, viņš pielēca kājās un sāka staigāt un kopā ar viņiem iegāja templī, staigādams, lēkādams un slavēdams Dievu.     (Apustuļu darbi, 3:1-8)

Vai šajās dienās jums kāds jautāja: „Ar kādām izjūtām tu gaidi 18. novembri?“ Man vaicāja vairākkārt un kopš tā brīža es visu laiku mēģinu sevī izmanīt un satvert galveno. Ko es visvairāk izjūtu Latvijas valsts dzimšanas dienā? Par sevi man jāatbild – prieku, pateicību, cerību.

Vai kaut kas ir ļoti mainījies? Vai visas grūtības uzveiktas, vai problēmas atrisinātas? Nē, tādas lielas pārmaiņas, kas ļautu dzīvi ieraudzīt pavisam citādi, es neredzu. To pašu, ko šajā vietā teicu pagājušajā un aizpagājušajā gadā, es varētu teikt arī šogad. Īstenībā gadu no gada kļūst arvien grūtāk kaut ko piebilst pie jau pasacītā. Un vārdi no svētku tribīnes vai pat no kanceles jau nav burvju vārdi, kas mirklī visu izmaina. Tie ir domāti ikdienai un ilgam laikam.

Tad kādēļ no visa, kas sirdī sakustas, domājot par 18. Novembri, galvenais ir prieks, pateicība un cerība? Tādēļ, ka arī iepriekš bija tāpat. Arī atmodas gados, kad bija papilnam grūtību un nedrošības. Arī padomju laikos, kad Latvijas valsts nebija vispār. Toreiz un vienmēr 18. novembris bija priecīga, patriotiska diena. Ne tādēļ, ka svētkos uzliekam rozā brilles, bet tādēļ, ka valsts ir ilgtermiņa projekts, uz ko jāraugās kopumā, ne stopkadrā.

18. novembri Vilis Plūdons izsaka vārdos: „Tev mūžam dzīvot, Latvija!“.  „Mūžam“ – tas ir ļoti ilgi. Valsts patiešām ir „ilgtermiņa projekts“ ar virsotnēm, bedrēm un atkal virsotnēm. Valstis pastāv simtiem gadu, piedzīvo mēri, karu un iznīcību tā, ka nedzird vairs gaili dziedam vai suni rejam. Kad tas notiek, ir grūti saskatīt ko labu. Bet, kad tas brīdis vēsturē ir pagājis, tā pati valsts atkal uzplaukst. Vislielākajos posta brīžos tajā allaž ir potenciāls augšāmcelties, lai uz bērnu bērniem būtu savai nācijai par dzimtajām mājām. Mēs esam izredzēti starp tautām, ka mums ir sava valsts. „Pats Dievs sen senis svētīja še tavas āres mums par mājām“ – tā par Latviju Vilis Plūdons.

Kur ir tā gailošā ogle, kas ļauj piecelties? Kas ir dīgt spējīgā sēkla, kas politiski administratīvu veidojumu ar nosaukumu „valsts“ padara par dzimtajām mājām? Dažreiz liekas, ka Dievs mums ir kaut ko noskaudis. Ja mums zem kājām būtu naftas lauki kā kurdiem Irākā, tad gan mēs dzīvotu laimīgi. Atliktu tikai urbt un sūknēt no zemes laimi tīrā veidā. Tomēr gan kurdu, gan visas Irākas liktenis, gan senais notikums Jeruzalemē pie tempļa Krāšņajām durvīm vedina domāt ko citu.

„Pēteris, viņu cieši uzlūkojis, sacīja reizē ar Jāni: „Paskaties uz mums! Zelta un sudraba man nav, bet es tev došu to, kas man ir: Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā – celies un staigā!“

Slimības sakropļoto cilvēku piecēla vīri, kam nebija ne naftas, ne zelta, ne sudraba. Viņiem bija kas cits, kas lika vārgajām locītavām kļūt stingrām, tā ka viņš varēja pielēkt kājās un staigāt.

Vai tā nav bijis arī Latvijas vēsturē? Brīvības cīņu dalībniekiem nebija ne zelta ne sudraba, bet viņi deva to, kas tiem bija. Un Latvija cēlās. Vācu okupācijas laikā Konstantīns Čakste un citi pretestības kustības dalībnieki deva ne sudrabu, ne zeltu, bet to, kas viņiem bija. Tāpat padomju okupācijas laikā darīja Gunārs Astra un citi pretpadomju disidenti. Arī atmodas laikā Tautas fronte un „baltās beretes“ un visi barikāžu dalībnieki. Un Latvija atdzima Dieva noliktā laikā. Katru reizi kad Latvija ir cēlusies, lai staigātu, tas ir noticis tādēļ, ka bija cilvēki, kas deva no sevis. Tas nebija ne zelts ne sudrabs. Latvijas kritieniem un grimšanai gan iemesls it bieži ir bijis tas, ka domas pārlieku saistījās pie dārgiem metāliem un cietas valūtas.

Šodien Latvija tiek saukta par Eiropas veiksmes stāstu. Latvijas ekonomika ir visstraujāk augošā Eiropas savienībā. Mūsu premjeru slavē pasaulē un viņš dod padomus citu valstu vadītājiem. To ir prieks dzirdēt. Ne jau tikai nacionālas pašapziņas dēļ, kā tad, kad priecājamies, kad mūsējie plūc sporta laurus, pārspējot citu valstu komandas. Visvairāk prieks ir par cerību, ka ļaunākais jau aiz muguras, ka bija vērts, ka ceļš atkal sāk iet uz augšu. Mums vajadzētu to novērtēt un prast par to priecāties.

Taču ne tikai šo starptautisko lauru dēļ mūsu premjers līdzinās 3. gs. diakonam, svētajam Labrencim. „Laurentius“ latīniski nozīmē „lauriem vaiņagotais“. Kad imperatora Valeriāna kristiešu vajāšanu laikā Romas prefekts Labrencim pieprasīja atdot baznīcas dārgumus, tas augstā ierēdņa priekšā esot atvedis nabagus, slimus, aklus un kroplus, sakot – lūk, te būs - viņi ir mūsu dārgumi. Tas sabalsojas ar Latvijas veiksmes stāstu, kurš līdzinās brokastīm ar olu un bekonu. Vista tām dod zināmu ieguldījumu, bet cūkai tās maksā miesu un asinis. Burtiskā nozīmē. Valsts vadītāji Latvijas panākumos ir ieguldījuši zināšanas, apņēmību, darbu, bet uz sava skausta tos iznesa tauta – reizēm ar izmisumu, reizēm ar asarām un asins sviedriem. Tauta, kam nav ne zelta, ne sudraba, bet kas deva savu izpratni un nenogurstošu pacietību - unikālu visā Eiropā. Bez tās pat visprātīgākā valdīšana ātri atdurtos sienā. Arī viņai pienākas starptautiskās atzinības un uzslavas.

Taču to nedrīkst pārprast vai izmantot. Tautas pacietība nav brokastīm kaujams bekons. Kā leģendā par svēto Labrenci, gudrs vadītājs atzīst – lūk, kur valsts dārgums - tās ļaudis, tās tauta. Cilvēki bez zelta un sudraba, bet ar sūru patriotismu, kuru tie dod, lai Latvija izturētu un celtos. Bet ar dārgumiem apietas ar cieņu un saudzīgi, lai tos nesalauztu.

Virspusēji raugoties, varētu likties, ka viss saistīts ar naudu. Ja Latvijas demogrāfiskie rādītāji izraisa bažas, tad jāpiešķir papildu līdzekļi demogrāfijai. Ja raizes dara patriotisma zudums, tad jāfinansē patriotiskās audzināšanas programmas. Loģiski, taču tā ir tikai daļa patiesības. Pravietis Jeremija ļoti mūsdienīgi saka:

“Celiet namus un dzīvojiet tajos! Dēstiet dārzus un baudiet to augļus! Ņemiet sievas un dzemdiniet dēlus un meitas! Ņemiet arī saviem dēliem sievas un dodiet savām meitām vīrus, lai viņas kļūst par mātēm dēliem un meitām, ka jūs vairojaties un neejat mazumā!” (Jer.29:5-6)

Kas ir vajadzīgs, lai cilvēki uzdrošinātos to darīt? Māmiņu algas? Jā, tās palīdzēs. Laukos ir vajadzīgi ceļi, lai cilvēki gribētu tajos dzīvot un lauki nekļūtu pavisam tukši. Taču  pats svarīgākais ir kaut kas tāds, kas nav ne zelts, ne sudrabs, pat ne asfalts. Piemēram, pieredzē pārbaudāma pārliecība,

• ka tas, par ko Jeremija runā, patiešām ir Latvijas valsts dārgums.
• ka grūtības tiešām ir objektīvas un stāvoklis ir tāds, kāds tas ir, pēc tam, kad ir izdarīts viss iespējamais.
• ka Latvijas veiksmes stāsts un augošā ekonomika ir domāta visu labklājībai nevis dažu.



    It kā sen zināmas lietas – brīvība, brālība, vienlīdzība – kas izriet pat ne no nacionālā kopprodukta, bet no attieksmes un gluži nemateriālām vērtībām. Tās ir lietas kas ceļ vairāk nekā dažu latu pielikums.

    Brīvība, brālība, vienlīdzība – to nespēj atļauties cilvēks, kas ir tik nabags, ka viss, kas viņam ir,  ir daži miljoni latu, eiro, dolāru. Tam vajadzīgs bagātāks cilvēks – tāds, kam ir aicinājums. Ko tas nozīmē, būt valstsvīram (un valstssievai) pēc aicinājuma?

    • Aicinājums ir tur, kur tavs dziļākais prieks sastop tautas dziļākās vajadzības.
    • Tu esi savā vietā, ja tavs dziļākais prieks sastopas ar līdzcilvēku dziļākajām vajadzībām.


      Ja izdarītu pētījumu, ko Latvija ļaudis izjūt kā savu dziļāko vajadzību, var gadīties, ka iznākums būtu izsakāms nevis ciparos un procentos, bet:

      • ka viņus ciena,
      • ka novērtē viņu nestos upurus,
      • ka pret viņiem izturas taisnīgi,
      • ka dalās ar viņiem liktenī, un dzīvo ar viņiem vienu dzīvi, kopā pa īstam – ar miesu un asinīm. Ar visdziļāko prieku. Kā atmodas laikā.



        Traģiski, ja nākas atbildēt: „Zelta un sudraba man ir daudz, taču nav tā, kas bija Pēterim un Jānim, tā kas piecēla saliekto vīru. Nav arī tā, kas reiz ļāva celties zemē notriektajai Latvijai.“ Būt unikāli pacietīgai tautai zem aprobežotas, savtīgas un iedomīgas valdīšanas būtu traģēdija, no kā lai Dievs mūs žēlīgi pasargā.

        Taču no otras puses – ko pašai tautai nozīmē tas, ka viņa ir dārgums? Ko vispār nozīmē tautai piederēt? Reiz kāds citvalstnieks internetā komentēja: „Latvieši paši sagraus savu valsti. Mums atliek tikai nopirkt popkornu.“ Tas nozīmē – apsēsties ērtāk kā kinoteātrī un noskatīties, kā viss iet uz paraušanu, un jo trakāk iet, jo lielāks šovs.  Skan gluži dabiski no citas, ne pārāk draudzīgas valsts piederīgaā mutes. Bet vai līdzīgu nostāju neesam ieņēmuši arī mēs paši – latvieši, Latvijas pilsoņi? Mēs sakām - Latvija? Patriotisms? Paldies, bez manis, es vairs ne. Es nopirkšu popkornu. Katram, kas tā jūtas, ir savs stāsts. Un tomēr – vai tā nav sveštautieša, citpavalstnieka nostāja? Vai, šādi apsēžoties malā, es vairs piederu tautai? Tai, kura ir valsts dārgums? Vai es neizdaru liktenīgu kļūdu, viena vēstures brīža dēļ atsakoties no savas valsts uz bērnu bērniem? Saprotot, ka bez Latvijas valsts drīz vairs nebūtu arī latviešu tautas?

        Tauta ir dārgums  vēl  arī citā nozīmē. Tauta ir avots, no kā tiek smelti tās līderi. Ja gaidām, ka mūsu vadītāji būs nesavtīgi ideālisti, taisnīgi un godīgi, vai ko nu vēl no viņiem prasām, tad mums, tautai ir jābūt videi, no kuras tādi var nākt. Cilvēks nepārvēršas par kaut ko citu, nonākot amata krēslā. Tur tikai leknāk saplaukst tas, kas viņā jau ir. Ideāli, ko vēlamies redzēt uz komandtiltiņa, vispirms ir jākultivē savā starpā kā nācijas vērtības.

        Kā ir attīstījusies mūsu nācijas vērtību sistēma divdesmit brīvības gados? Lai Dievs dod, ka es kļūdos, bet vai nav tā, ka mēs arvien vairāk ļaujam norietēt visiem citiem mērķiem, izņemot personīgo labsajūtu? „Es vēlos brīvību darīt visu, ko gribu“ – vai tas diezgan tuvu neizsaka šodien valdošo dzīves motto? Par ko tas var uzplaukt biznesā, politikā, valsts pārvaldē? Kā katrai brīvībai, arī tādai indivīda brīvībai ir cena. Mēs jau par to maksājam. Ar savu vēl nepiedzimušo bērnu dzīvībām. Ar to, ka lielākā daļa mūsu bērnu nāk pasaulē ārlaulībā, jo ģimene prasa kaut ko upurēt no personīgās brīvības. Maksājam ar skaidrību par to, kas labs vai slikts, atbalstāms vai nosodāms,  vīrietis vai sieviete. Dažās kaimiņvalstīs ir iets tālāk, atmetot arī vārdus „tēvs“ un „māte“, jo tie varot kādu aizvainot.

        Taču, lai arī provokatīvas, šīs ir tikai detaļas. Raugoties kopumā, valsts veidojas cilvēku attiecībās. Nācija, sabiedrība ģimene pastāv attiecībās. Visi desmit baušļi aizliedz graut attiecības – pirmie četri attiecības ar Dievu un pārējie seši attiecības ar cilvēkiem. Mēs zinām, ka to dara sociālās nevienlīdzības grēks, taču tieši tāpat arī radikāls, egoistisks individuālisms. Tas sadrumstalo sabiedrību un dara to par dzīvībai nelabvēlīgu vidi. Ja personīgā labklājība kļūst par vienīgo mērķi, tad arī saikne ar dzimteni kļūst visai trausla. Ja labklājības tajā nav, tad cilvēks nespēj justies laimīgs un sevi cienīt. Tad dabiski ir doties projām neatskatoties. Par indivīda labsajūtas mērķi mēs maksājam ar tautas dzīvības spēku un izdzīvošanas spēju.

        Un vēl kāds jautājums, galvenokārt pamatnācijai, latviešiem: Vai pēc mūsu domām tauta - tā, kas ir Latvijas valsts dārgums, tās vērtību glabātāja un līderu avots – ir ierobežojama tikai uz latviešiem, vai arī mēs esam gatavi par tādu atzīt arī šeit dzīvojošos cittautiešus? Vēl vairāk – varbūt mēs vēlamies viņus aicināt, pat ielūgt piedalīties Latvijas valsts tālākā celtniecībā? Uz ko mēs esam gatavi un uz ko ir gatavi viņi, lai to varētu darīt ne vairs kā „mēs“ un „viņi“, bet kopā, kā Latvijas pilsoņi un patrioti? Vai šāds mērķis mums šķiet vēlams? Vai iespējams? Uz kādiem noteikumiem?

        Es zinu, ka abās pusēs ir radikāli noskaņojumi. Ir tie, kas sapņo par Latviju, no kuras deportēti krievi un ir tie, kas Latvijā redz tikai uz brīdi aizmaldījušos Krievijas guberņu. Visradikālākie mērķi mēdz būt visskaļāk paustie, bet ar tādiem saruna nevar izdoties. Kas pie tādiem turas, lai pērk vien popkornu un gaida malā - vieni, kad pūcei aste ziedēs un otri, kad vēzis kalnā svilps. Taču starp šīm galējībām ir daudz saprātīgu cilvēku, kam tautību pretnostatījums šķiet aplams un postošs. Nesen Daugavpilī man skaidrā krievu valodā teica: „Tas, ka mēs ar Rīgu strīdamies ir mūsu darīšana, bet cauri Latgalei tanki uz Rīgu netiks.“

        Tad kādēļ mums ir tik grūti sarunāties? Tādēļ, ka neuzticamies. Mēs cits citam esam devuši daudz iemeslu neuzticēties un pieraduši skabargu meklēt tikai brāļa acī. Meklēt pamatu sarunai, kurā varētu veidoties vispirms uzticēšanās, tad izlīdzināšanās un ar Dieva palīgu arī saskaņa un vienotība (šo vārdu sākotnējā nozīmē) – to  uzsākt vajadzētu labas gribas cilvēkiem no visām tautībām, kas ir vienoti gatavībā nelaist tankus pāri Latvijas brīvībai. Viņiem  tikai vispirms citam citu jāatrod un jāsadzird.  Lūk, uzdevums, kurā veiksmes stāsts Latvijai ir vitāli nepieciešams.

        Kad vienlaicīgi sanāk kopā tik svarīgi uzdevumi, no kuru vairuma šķiet –debess satumst, ir svarīgi saprast, kurš ir galvenais. Kad atrisina to, risinās arī citi. Reiz bērnībā, Liepājā, kad kopā ar tēvu stāvējām pagalmā, kāds vīrs jautāja, vai mums nevajag abšnites. Tēvs teica, ka vajaga gan, bet man nebija ne jausmas, kas tās tādas – abšnites. Kad nu mums atveda veselu kravu ar abšnitēm, es ieraudzīju malku, nelīdzenas līstes, kas paliek pāri, kad apzāģē dēļus. Latviski tos sauc par nomaļiem. Tos var kurināt krāsnī, var uzsildīt ūdeni un nomazgāties tīrs pēc darba. Ar vārdu sakot, vajadzīga, noderīga lieta. Un tomēr tikai blakusprodukts. Galvenais, kas tika pagatavots, bija kokmateriāli, no kā celt mājas un gatvot mēbeles.

        Mums jākāpina ekonomikas izaugsme? Jāceļ sabiedrības labklājība? Mums jāpārvar daudz sociālās nevienlīdzības? Jāmazina plaisas starp varu un tautu? Jāglābj demogrāfiskā situācija? Jāmeklē pamats dialogam sabiedrības saliedēšanai ap valstiskām vērtībām? Jānostiprina vērtību domāšana vispār? Un, lai to paveiktu, mums jābūt profesionāļiem tautsaimniecībā, finansēs, sociālajos jautājumos, komunikācijā, diplomātijā? Jā, nenoliedzami, tam ir jābūt. Taču tas viss ir abšnites. Nomaļi. Labs, vajadzīgs blakusprodukts.

        Mūsu svarīgāko problēmu risinājums nesākas zināšanās vai profesionālismā. Tas sākas sirdī un prātā. Sirdsprātā un cilvēka garīgajā satvarā. Vispirms ir jāgādā par dēļiem, par brusēm, no kā mūsu garā, gribā un sirdsprātā var uzcelt garīgu namu Dievam par godu. Tad arī zināšanas un prasmes kā labi nomaļi sāks dot gaismu, siltumu un nomazgās visu tīru.

        „Pēteris, viņu cieši uzlūkojis sacīja: „Paskaties uz mums! Zelta un sudraba man nav, bet es tev došu to, kas man ir: Nācarieša, Jēzus Kristus, vārdā – celies un staigā!“

        Tas ir ļoti aktuāls vārds Latvijai un tās ļaudīm: „Kristus vārdā – celies un staigā!“ Mēs neko daudz nepaveiksim bez vēsts, kas spēj vienot un iedvesmot tā, kā Eiropu reiz veidoja un vienoja Kristus vēsts. Tā ir vēsts par Dieva beznosacījuma mīlestību. Par to, kā Dievs tapa cilvēks, lai mēs viņā atgūtu Dieva līdzību. Kā viņš uzņēmās sodu par mūsu grēkiem, lai mums tos piedotu. Kā viņš mira pie krusta, lai mēs varētu dzīvot pa īstam, gan Latvijā, gan Debesīs. Kā viņš augšāmcēlās, lai arī mēs varētu celties viņa vārdā.

        Mēs raizējamies par visu, kas jāpaveic? Tad jāsāk no tā, ka ļaujam Dievam mūs atrast. Ļaujam viņam mūs taisnot un svētdarīt – tā nopietni, bez ārišķības un skaļiem vārdiem, bet ieliekot garīgu, tikumisku mugurkaulu, kas nosaka mūsu ikdienas izvēles. Tad pārējais pašķirsies ar Dieva svētību un mūsu talanti un ambīcijas nesīs nevis sliktus, bet labus auglus. Nomaļi tiešām ir laba, noderīga lieta.

        Viena no skaistākajām latviešu brīvības dziesmām man šķiet Imanta Kalniņa „Mēs tie, kas ilgi tumsā dzīvojuši“.  Tā stāsta par laiku, kad dzīvojām nebrīves tumsībā bet dziedājām brīvu sauli debesīs. Pēdējais pants skan:

        Tā dziedājuši savu mīļo sauli
        Ka vēl ikvienā mazā dziesmā viz
        Ar gara gaismu apstarotas
        Tās mūsu tumšās debesis

        Nu mums ir brīvības gaisma par ko tumsā dziedājām, taču izrādījās, ka ar to nepietiek. Īstenība ir sarežģītāka un daudziem liekas, ka debesis atkal satumst no problēmu un uzdevumu daudzuma. Kurš ir pats svarīgākais? Mums jāatrod saule, gara gaismas saule, kas liek tautai iemirdzēties kā dārgumam. Mums Eiropā, 21. gadsimta Latvijā vairāk nekā jebkad ir vajadzīga Kristus vienojošā, svētdarošā vēsts. Mums vajadzīgs tas, ko saņemot, vārgais top spēcīgs un pie zemes noliektais ceļas augšā. „Kas man seko, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma“, saka Kristus. Pārējais ir abšnites.

        Mums tādēļ ir tāda zeme, ka esam pietiekami radoši un strādīgi, lai to apkoptu. Mums ir tāda vēsture tādēļ, ka esam gana gudri, lai ar to tiktu galā. Mums ir tāda dzīve tādēļ, ka esam pietiekam stipri, lai to dzīvotu. Lai Dievs svētī Latviju, ka atrodam un piepildām savas valsts dzīvības potenciālu. Kristus vārdā – celies un staigā!

        0 komentāri:

        sestdiena, 2012. gada 27. oktobris

        Ko iesākt ar jauno Bībeles tulkojumu?

        Trijos vārdos - lasīt, studēt, meditēt. 

        Lasīšana: 

        Vispirms vajadzētu Bībeli vienkārši izlasīt. Kāds varbūt pasmaidīs par „vienkārši“, jo daudzi ir mēģinājuši un pametuši. Varu iedrošināt, ka tagad būs vieglāk. Jaunā tulkojuma valoda ir lakoniska, tieša, izteiksmīga. Vairs nav jālaužas pa Veco Derību pāri daudzvārdības celmiem, valoda pati nes uz priekšu. Man nešķiet, ka tā ir zaudējusi svinīgumu, tas tikai kļuvis citāds. Vecā Derība dažviet pat ieguvusi episku noskaņu, jo poētiskās daļas ir atdzejotas nevis vienkārši pārtulkotas. Nav jāraizējas, ka jaunajā tulkojumā kaut kas ir izmainīts (lasi – „sagrozīts“). Tulkotāju kolektīvā darbojās līdzi Latvijas labākie seno valodu speciālisti, neļaujot teologiem aizrauties ar interpretācijām, bet uzstājot, ka jātulko tieši tā, kā oriģinālā rakstīts. Ar jauno tulkojumu nav atcelti iepriekšējie. No vecajiem es ieteiktu 20.gs sākuma izdevumus, kas ir precīzāki nekā 1965. gada versija un arī senatnīgais svinīgums saglabājies krāšņāks.

        Bībeles lasīšanā galvenais ir regularitāte. Divdesmit minūtes katru dienu ir labāk nekā divas stundas svētdienā. Pagūglējot „Bībeles lasīšanas plāns“, var atrast ieteikumus, kādas nodaļas kuru dienu lasīt, lai visu Bībeli izlasītu, piemēram, gada laikā.

        Studēšana:

        Bībele nav „Tūkstoš derīgu padomu“ grāmata, nedz arī Dieva lietošanas pamācība. Nevar vienkārši durt ar pirkstu lappusē un teikt: „Ahā, lūk, ko māca Svētie Raksti! Lūk, kam kristieši tic!“ Lai saprastu, ko Bībele māca, ir jāizpēta, kas par interesējošo tēmu teikts Bībelē kopumā. Turklāt ikviens sens dokuments jālasa trīs lasījumos:

        ·      Pirmajā jāmēģina saprast, kas ir rakstīts. Senu tekstu pareizi saprotam tad, ja vārdus un terminus tulkojam tādā pašā nozīmē, kādā tos lietoja dokumenta sarakstīšanas laikā. Ideāli būtu lasīt oriģinālvalodā.
        ·      Otrajā lasījumā jācenšas saprast, ko tas nozīmē, jeb izprast vēsti, ko autori ir gribējuši nest. Jāņem vērā, kam, kādos apstākļos un kādā nolūkā tas ir teikts.
        ·      Tikai trešajā lasījumā, var censties saprast, ko tas nozīmē man, jeb kā Bībeles vēsti attiecināt uz savu laiku un dzīves situāciju.

        Nereti lasītājs kļūdās, mēģinot Bībeli saprast uzreiz  trešajā lasījumā, neizdarot pirmos divus, un steidzas ar kritisku analīzi, pirms ir sapratis, kas tur rakstīts.

        Ne visiem ir tik daudz zināšanu un ne katrs var veltīt mūžu Bībeles pētniecībai. Toties ir daudz bībeles komentāru, teoloģijas vārdnīcu un grāmatu, kur apkopoti iepriekšējo paaudžu pūliņu augļi. Ir analītiskie materiāli, kas ļauj pārbaudīt katra Bībelē lietotā vārda iespējamās nozīmes oriģinālvalodās.  Gan pati Bībele, gan liels daudzums palīgmateriālu ir pieejami elektroniski. Latviešu lasītājiem var ieteikt OliveTree Bible Software, Inc. BibleReader vai Bible+ lietotnes. Šobrīd tur ir nopērkams gan 1965. gada, gan jaunais latviešu tulkojums. Var piepirkt klāt daudz palīglīdzekļu. Piemēram, ja gribas ko izpētīt tuvāk, atliek iezīmēt vārdu, un tas parādās ebreju vai grieķu valodā ar paskaidrojumiem. Vai arī tiek piedāvāta saite uz vārdnīcām un enciklopēdijām. Te gan nopietns aizrādījums: Ne katrs lasītājs spēs novērtēt komentāru kvalitāti, tādēļ jāpārbauda, no kādas tradīcijas tie nāk. Vispirms iesaku raudzīties pēc savas baznīcas atzītiem avotiem. Piemēram, luterāņiem standarta Bībeles izskaidrojums ir „Vienprātības grāmata“, kurā sakopoti galvenie Reformācijas dokumenti. Nopietnus komentārus ir izdevis Luterisma mantojuma fonds. Kam tā visa nav, vajag sameklēt kaut vai Lutera Mazo katehismu. Interesentiem, kas sevi nesaista ne ar vienu  konfesiju, iesaku raudzīties pēc tradīcijas, kas ir pazīstama Latvijā un ir pastāvējusi vismaz dažus simtus gadu.

        Bībeles studēšana prasa laiku. Ja nopietni gribi to iepazīt, mēģini iekārtot studiju rekolekcijas divu vai trīs dienu garumā. Atrodi vietu prom no mājām, kur dienišķās vajadzības neprasa daudz pūļu. Tas atbrīvo no ikdienas rūpēm un noskaņo uz mācīšanos. Izstrādā  laika plānu, tas disciplinē. Iesācējam nevajag pārpūlēties, lai neizdegtu, bet ar zināmām iemaņām studijām var veltīt 10 vai 12 stundu dienā.

        Vairumam vispirms vajadzētu vienkārši lasīt lielus gabalus no Bībeles. Var izvēlēties, piemēram, 1.Mozus vai Jeremijas grāmatu un izlasīt to no sākuma līdz beigām, pēc vajadzības lietojot komentārus un citus palīglīdzekļus. Pievērs uzmanību grāmatas struktūrai un plūdumam. Cita pieeja ir izvēlēties kādu mazāku grāmatu, piemēram, Pāvila vēstuli efeziešiem vai 1.Jāņa vēstuli un vienu mēnesi izlasīt to cauri katru dienu. Šis paņēmiens nostiprinās atmiņā grāmatas struktūru. Pieraksti domas un iespaidus. Atzīmē vietas, kuras šķiet grūtas, lai atgrieztos pie tām vēlāk. Daudzās garīgajās tradīcijās plaši lieto Dieva vārda akārtotu lasīšanu vai recitēšanu. 1.psalmā (jaunajā tulkojumā) teikts: „Svētīts, kas dudina Kunga bauslību dienu un nakti!“ Ar to patiešām ir domāta pastāvīga Bībeles tekstu atkārtošana pie sevis balsī.  Atkārtošana pat bez saprašanas spēj iespaidot domāšanu un izmainīt uzvedību. Tomēr atkārtošanai jānotiek nevis bezdomīgi, bet sakopojot prātu uz lasītā saturu. Atkārtota koncentrēšanās ved pie atskārtas – eureka!  Piepeši izgaismojas līdz šim nesaprotamais teksts vai notikums. Mēs tiekam it kā katapultēti jaunā izpratnes līmenī. Ar "grūtajām" Bībeles vietām bieži var tikt galā, vienkārši atgriežoties pie tām atkal un atkal. Rūpīgi sakopojot prātu, tas pielāgojas uzdevumam un iemācās kustēties noteiktā virzienā. Kad to dara regulāri, veidojas noderīgi domāšanas ieradumi. 

        Kad esam ko jaunu aptvēruši, to vajag daudz pārcilāt prātā. Tad šie atklājumi atradīs daudz kopsakaru ar mūsu dzīvi un līdz ar to arī plašāku pielietojumu. Jo plašāka ir cilvēka dzīves pieredze un lielākas vispārējās zināšanas, jo vairāk personīgu saskares punktu viņš atradīs ar Bībeles tekstu. Liela nozīme ir labām grāmatām, kas dzīvē lasītas. Iegūtās atziņas vajadzētu citiem nevis paziņot kā patiesību, bet pārrunāt labvēlīgā, nesacensīgā gaisotnē. Tad mūs bagātinās citu saprastais, bet mūsu secinājumi iegūs aprises un atradīs vietu mūsu līdzšinējo zināšanu sistēmā.

        Mācīties spējīgs gars nav savienojams ar augstprātību. Lasi, necenšoties visu uzreiz ielikt savu uzskatu plauktiņos. Studējot mēs esam mācekļi, ne skolotāji. Gatavojies uzklausīt jaunas lietas jaunos veidos. Ja studējam grāmatu, mums jāapņemas saklausīt, ko autors saka, nevis to, ko gribam, lai viņš teiktu. Un vēl - Bībeles studijas ir garīga disciplīna. Mēs studējam, nevis lai vienkārši uzkrātu informāciju, bet lai tiktu izmainīti.


        Meditācija: 

        Gan Rakstu studijas, gan Bībeles meditācija ir saistītas ar lasīšanu, taču tās veido atšķirīgas pieredzes. Studijās cilvēks uzzin, ko Bībeles teksts nozīmē vispār. Meditācijā viņš tiecas satvert, „ko tas nozīmē man“. Studijas ir analītiskas, meditācijai ir pielūgsmes raksturs. Studijas izskaidro vārdu, meditācija to izbauda un izgaršo. Studijas dod objektīvus ietvarus, kuros meditācija var sekmīgi darboties. Rakstot Bībeles grāmatas, autorus iedvesmoja Dieva Gars. Jēzus apsolīja, ka to pašu Garu Tēvs sūtīs, lai tas mājotu mūsos. Cilvēks to saņem kristības sakramentā. Tas ir Gars, kas ne tikai iedvesmoja Sv.Rakstu tekstu, bet inspirē arī mūsu lasīšanu: in-spirē, ie-dvesmo, iepūš dvašu, iedveš “nāsīs” dievišķā Runātāja dzīvo realitāti, lai rakstītais sāktu dzīvot.

        Mārtiņš Luters teica, ka par teologu kļūst lūdzot, meditējot un agonizējoši piedzīvojot kārdinājumus (oratio, meditatio, tentatio). Mūsdienās par meditāciju sauc ļoti atšķirīgas lietas. Luters ar to saprata Bībeles apceri, ko viņa laikā pazina kā dievišķo lasīšanu jeb „lectio divina“. Viņš to salīdzina ar govi, kas atgremo barību:

        “Atgremot nozīmē uzņemt Vārdu ar prieku un meditēt ar vislielāko čaklību, lai neļautu tam kā sakāmvārdā pa vienu ausi ienākt un pa otru iziet, bet lai turētu to cieši sirdī, norītu un uzsūktu savās iekšās. Tev jāmeditē ne tikai iekšēji savā sirdī, bet arī ārēji, atkārtojot vārdus skaļi un saberzējot rakstīto vārdu kā saldi smaržīgu zāli, rūpīgi  un uzmanīgi un apcerīgi tos lasot un pārlasot, lai aptvertu, ko tie nozīmē.”

        Četrsimt gadu pirms Lutera Šartras priors Gvigo II nosauc četrus klasiskos lectio divina soļus:

        “Lasīšana ieliek riekstu mutē, meditācija to pārkož un sakošļā, lūgšana izvelk tā garšu un kontemplācija ir pats saldums, kas iepriecina un atsvaidzina.”

        Kā to dara?

          1)   Lasīšana: Es lasu izvēlēto Bībeles tekstu ļoti lēni, varbūt pat balsī. Es vēroju, vai kaut kas īpaši nepiesaista manu uzmanību. Varbūt kāds teikums, frāze vai vārds iznirst no pārējā teksta un mani īpaši uzrunā. Es pie tā apstājos un nelasu tālāk.

          2)   Meditācija: Es mēģinu izgaršot šo vārdu vai teikumu, to atkārtojot domās vai balsī un vienlaicīgi ieklausoties savā sirdī. Kā tas tur atbalsojas, kādas domas un sajūtas izraisa? Uzmanīgi sekoju līdzi savas dvēseles kustībām, jo pieskāriens parasti ir tik viegls, lai tam varētu ilgi ļauties, nepārpūlot ķermeni. Ja tomēr Dievs sūta ļoti intensīvu pārdzīvojumu tā, ka plūst asaras, es to pieņemu un turpinu, kamēr vien Dievs šo žēlastību dod. Taču es nedzenos pēc tā ar paša gribu un necenšos ar varu panākt varenus, sarežģītus pārdzīvojumus.

          3)   Lūgšana: Es ļauju savai dvēselei atsaukties, es runāju ar Dievu par meditācijā saņemto. Es runāju par savām attiecībām ar viņu, es runāju par to, kas attiecas uz mani, nevis to, kas būtu jādzird kādam citam. Es runāju ar Dievu par visu, nepaturot „aizliegtās zonas“. Es ļauju savai gribai apņemties kaut ko labu. Es gribu būt devīgs, ja Dievs no manis kaut ko prasa.

          4)   Kontemplācija: Kad Dievs ir klāt un sāk atbildēt, vārdi var kļūt lieki un izsīkt. Tad es viekārši klusēju viņa klātbūtnē bez vārdiem, domām un vēlmēm, izbaudot Kunga tuvumu. Mans prāts un sirds ir pie Kunga. Mana uzmanība ir pievērsta viņam.

        Kad esmu gatavs vai sāku kļūt izklaidīgs, es atgriežos pie lasīšanas un apstājos pie nākošā vārda, kas mani aizkustina vai uzrunā.

        Meditācijas pieredzē parasti nebūs skaidri nodalītu pakāpienu un nav jācenšas pie šīs secības turēties. Meditācijas soļi drīzāk ir četri momenti, kas izkārtoti gar riņķa līniju un arī tieši savienoti mijiedarbīgā modelī gan cits ar citu, gan ar centru, kas ir Dieva gars, kas caur tekstu runā  mūsu sirdīs. Pievērst uzmanību vienam no četriem momentiem nozīmē būt saskarē arī ar pārējiem. Bībeles apceri var sākt ar jebkuru “momentu” un virzīties pa apli pie nākošā, vai arī viegli pāriet no viena uz citu, kā Gars liek.

        Uzsākot meditāciju ir labi norimt un iztēloties, kā Dievs šajā pašā brīdī uz mani raugās ar neizmērojamu mīlestību un beznosacījumu labvēlību. Bez tā nebūs drosmes būt atklātam ar Dievu. Ir divi paņēmieni, kas var palīdzēt:

        • Domās atdodu Kristum manas rokas, lai darītu viņa darbu, manas kājas, ar ko iet ceļu, kuru viņš grib, lai es ietu, manas acis redzēt viņu visos cilvēkos; manu mēli runāt viņa miera vārdus; manu sirdi mīlēt tā, kā mīl viņš, manu prātu viņu pazīt un viņam kalpot, manu visu sevi lietot tā, kā viņš vēlas.

        • Apceru, ka tikai Dievs un es var šajā brīdī redzēt tieši to, ko redzu es, dzirdēt tieši to, ko dzirdu es, just tieši to pašu, ko jūtu es… Tātad Dievs ir manī un lūkojas ārā, nevis atrodas kaut kur tālu prom.

        Pirms ķerties pie lasīšanas, ir labi izteikt Dievam savas vēlmes, ko es vēlos iegūt šajā meditācijā, piemēram: “atsaukties Dievam ar nedalītu sirdi” vai “dziļi sirdī iepazīt Kristu, lai spētu viņu pilnīgāk mīlēt un viņam tuvāk sekot.” Meditāciju ir ieteicams noslēgt ar desmit minūšu kolokviju, kurā ar Dievu var runāt gan par meditācijā piedzīvoto, gan par visu, kas uz sirds. To pabeidz ar “Mūsu Tēvs debesīs”. Vislabāk meditācijai ir atvēlēt stundu, bet ne mazāk par 20 minūtēm.

        Meditēt var jebkurā pozā. Ērts krēsls būs droša izvēle. Var meditēt arī stāvus, uz ceļiem, guļus uz vaiga vai uz muguras, vai pat ejot. Vienīgais norādījums ir nemainīt lūgšanas pozu, kamēr Dievs kaut ko dod.

        Meditācijā cilvēks var piedzīvot emocionālu saviļņojumu un tā iespaidā pieņemt radikālus lēmumus. Ja šie lēmumi ir smagi un prasa upurus, nevajag steigties tos piepildīt, bet iepriekš parunāt ar kādu garīgi pieredzējušu cilvēku. Katram, kas vēlas praktizēt Bībeles meditāciju, vajadzētu atrast vadītāju, ieteicams tādu, kas ir apguvis atbilstošu garīgo līdzgaitniecību. Vislabāk to ir uzsākt rekolekciju vidē, kādu piedāvā arī LELB rekolekciju centrs Mazirbē.

        Labs ieteikums - lūdz tā, kā tu vari nevis tā, kā tu nevari.

        7 komentāri:

        piektdiena, 2012. gada 19. oktobris

        Dievs atbildēja: "Es neatceros"

        Intervija ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Rīgas un Latvijas arhibīskapu Jāni Vanagu: par brīvību izvēlēties, par latviešu un krievu attiecībām, par Rietumu civilizācijas mērķiem, par protestiem pret ievazātām „kultūrām”, par to, vai Jēzus Kristus bijis precējies.


        – Nupat dienasgaismu ieraudzījis jauns Bībeles tulkojums. Kāpēc bija nepieciešams jauns Bībeles teksts? Ar ko tas atšķiras no iepriekšējiem?

        – Līdz šim ir bijis tikai viens pats tulkojums – tas, ko 17.gs beigās veica Alūksnes mācītājs Ernsts Gliks. Ar to latvieši nostājās starp 50 izredzētām pasaules tautām, kuru valodās bija pārtulkota Bībele. Vēlākie izdevumi bija modernizēts Glika teksts. Pazīstamākais no tiem parādījās trimdā 1965. gadā. Tas nebija sevišķi veiksmīgs ne valodas, ne precizitātes ziņā. Ir pat gadījies, ka, vadot dievkalpojumu ārzemēs, lasu draudzei priekšā kādu Bībeles vietu angļu valodā un pēkšņi pa īstam saprotu to, ko no latviešu tulkojuma nebiju izlobījis. Šis turpretī ir pilnīgi jauns tulkojums no oriģinālvalodām. Atceroties, cik milzīgas kultūrvēsturiskas sekas bija Glika Bībelei, arī šis tulkojums latviešiem ir liels notikums. Man tas tiešām patīk. Lai arī neierasts, lai gan žēl “zelta pantu”, kurus zinu no galvas vecajā formā, šis tomēr ir daudz vieglāk lasāms, izteiksmīgāks, uzrunā emocionālāk. Liela daļa Vecās Derības ir dzeja un jaunajā tulkojumā tā ir nevis vienkārši pārtulkota, bet atdzejota. Ir arī apokrifu jeb deiterokanoniskās grāmatas, kuras kopš 19.gadsimta Bībelē nebija iekļautas. Skaidrs, ka vecie izdevumi ar to nav atcelti. Tos paralēli turpinās lietot.

        – Tas ir skaistais notikums. Bet mani vienmēr mocījis jautājums, uz kuru nerodu atbildi: ja Dievs ir tik žēlsirdīgs, tik mīlošs, kāpēc Viņš pieļauj tik daudz ciešanu?

        – Visvairāk ciešanu pasaulē ienes mūsu ikdienas lēmumi. Dievs varētu mūs savaldīt, taču zina, cik dārga cilvēkam ir brīvība. Nevienam nepatiktu, ja Dievs mūs aiz apkakles vilktu pa dzīvi pēc saviem ieskatiem. Tieši tāpēc, ka Viņš ir žēlsirdīgs un mīlošs, mums ir iespēja izvēlēties un kļūdīties. Tā nav gluži brīva brīva izvēle. To ierobežo tas, ka cilvēkā mīt dabīga nosliece uz ļauno. Teoloģijā to sauc par iedzimto grēku. Kad mēs tam klausām, tad labā vietā izšķiramies par ļauno. Dievs to zina, tomēr respektē mūsu brīvību, pat ja to tik slikti lietojam. Taču daudz taisnības ir arī K.S.Lūisam, kurš teica, ka Dievs mūs uzrunā ar mīlestības čukstiem. Ja nedzirdam, tad ar sirdsapziņas balsi. Ja arī to nedzirdam, tad ar ciešanu ruporu.

        – Gluži ikdienišķi to redzam, piemēram, interneta komentāros, kur ikviens var anonīmi uzgāzt svešam cilvēkam mēslu spaini uz galvas.

        – Gāžot mēslus, cilvēks izpauž to, kas viņš ir. Anonīmi internetā ir vieglāk būt tādam, kāds esi. Publiski tā vis neizkliegsies. Sabiedrībā pieņemtās normas tomēr ieliek kādos rāmjos. Taču ievērosim, ka par ceļu uz progresu tagad uzskata normu atmešanu un personīgo brīvību palielināšanu. Mēs lepojamies ar tabu laušanu. Jārēķinās, ka, ārējām robežām zūdot, bet pašsavaldības vēlmei līdzi nepieaugot, mēslu demonstrēšana arvien vairāk izpaudīsies arī publiski.

        – Kā to apturēt? Vai cilvēki nesaprot, ka, darot ļaunu citiem, viņi dara ļaunu sev?

        – Domāju, ka viņi to nesaprot. Drīzāk jūtas lieliski, jo varēja mirkli būt saskaņā ar sevi. Jēzus teica, ka cilvēks mēdz būt kā nobalsināts kaps – balts krekls, šlipse, želeja matos, bet iekšā miroņa kauli un visāda nešķīstība. Izvēlēties būt iejūtīgam arī anonīmi, izvēlēties vairot labo, kad tevi uz to nespiež, ir pazīme, ka top tīrīta arī trauka iekšpuse. Cilvēks ir gājis soli prom no saviem dzīvnieka instinktiem. Tas jau ir kultūras sasniegums un pareizi saka, ka kultūra ir nokāpusi no altāra. Justies Dieva vaiga priekšā. Es neesmu viens pie datora, ar mani vienmēr kopā ir vēl kāds, kura priekšā man ir vismaz kauns. No vienas puses tas cilvēku ierobežo, bet no otras – atbrīvo labākai, drošākai, piepildītākai sadzīvei. Un tas vēl ir pats vienkāršākais līmenis. Augstāka pilotāža ir apzināti atvērties dievišķajam. Meklēt saskari ar Dieva garu, lai viņš pārveido tavu sirdi. Bet dabīgajam cilvēkam, par spīti izglītībai un kultūras uzslāņojumam, šķiet normāli ieiet nepazīstama cilvēka profilā un tāpat vien “uzbraukt”.

        – Zemiskāko instinktu apmierinājums?

        – Jā, varbūt arī tāds brutalitātes ieradums attiecībās. Feisbukā atradu jauku padomu: nekad nestrīdies ar idiotu, jo tad tev būs jānolaižas līdz viņa līmenim, kur viņš tevi nobeigs ar savu pieredzi. Publiskām personām īpaši nākas izkopt spēju nejusties nekā, lasot par sevi trulus un zemiskus komentārus. Viņi tikai vēl vairāk uztrenējas neklausīties, ko viņiem saka. Tas cilvēkus atsvešina un sairdina sabiedrību. Kad lasīju komentārus ap valodas referendumu, likās, ka latvieši ienīst krievus, krievi ienīst latviešus un kaimiņos dzīvo monstri, kas cits citu grib iznīcināt. Realitātē taču tā nav, bet lasot cilvēki ieļaunojas, aizveras cits pret citu. Posts ir mežonīgs.

        – Pieskārāties latviešu un krievu attiecībām. Cik dziļi varam atļauties integrāciju?

        – Man nav skaidrs, kas ir domāts ar to, ka krievi integrēsies latviešos. Viņi ir krievi un paliks krievi. Drīzāk jādomā, kā latviešiem un krieviem integrēties par vienu sabiedrību ar kopīgiem mērķiem, kopīgām vērtībām. Jo dziļāk, jo labāk. Starp kopīgajām vērtībām ir jābūt Latvijai kā Eiropas valstij, kur latviešu tautai ir visas iespējas lemt savu likteni un īstenot savu identitāti. Valsts valodai ir jābūt latviešu. Varbūt vēl ir dažas šādas lietas, no kā nevar atkāpties. Bet es nedomāju, ka var kļūt par vienu sabiedrību, ja arī krieviem nebūs godīgas iespējas paturēt to, kas viņiem svarīgs. Arī latviešiem jāmācās krievu valoda. Nevar izprast tautu, nezinot tās valodu. Bija kļūda to izņemt no skolu programmām. Jauni cilvēki to tagad mācās par naudu. Dažādajām tautībām jāgrib citai citu ne tikai paciest sev blakus, bet arī cienīt un atbalstīt. Runājot līdzībās - laulātajiem gadās, ka strīds beidzas katram savā guļamistabā. Ai, cik saldi tad ir atsaukt atmiņā visas pārestības vēl no laikiem pirms iepazīšanās un visu nakti veldzēties domās, cik tas otrs ir nekrietns. Taču, no rīta nākas izlemt, ko es gribu – turpināt apvainoties, vai normālu ģimeni. Un ja mērķis ir normāla dzīve, tad jāsāk normāli izturēties. Abiem! Mūsu kopienu attiecības ir līdzīgas tādai laulībai. Jā, tā varbūt nebija brīvprātīga, bet te nu mēs esam - kopā. Ir bijusi varmācība ģimenē, savstarpēji apvainojumi. Bet man liekas, ka ir pienācis rīts, kad jāizlemj ko mēs gribam – nēsāt sirdī pārestības vai normālu dzīvi normālā valstī. Abus reizē nevarēs. Var jau, protams, šķirties un precēt citu. Tas laikam būtu tas deokupācijas variants, par ko kādi sapņo. Visus krievus izdzīt un pēc tam ievest iedzīvotājus no Ziemeļāfrikas. Taču dramatiskas šķiršanās parasti beidzas ar pārdotu māju un zaudētiem bērniem. Varbūt tomēr izvēlēties normālu kopdzīvi?

        – Jārok dziļāk. Kāpēc tad tā notiek? Nevienā cilvēkā nav naida bez iemesla. Es arī nenaidojos. Bet tad, ja man acu priekšā vicina oranži melnās lentītes un Staļina ģīmetnes, ja man stāsta, ka krievi „atbrīvojuši” Latviju, tad manī gan dzimst naids.

        – Mani arī tas kaitina. Bet tiešām jārok dziļāk. Reiz runāju ar latvieti, kas uzaugusi Krievijā. Viņa saka: latvieši vienkārši nesaprot, ko krieviem nozīmē Ģeņ pobedi (Uzvaras diena – krievu val.). 9. maijā viņi nedomā par Latvijas vēsturi. Viņiem tā ir krievu tautas varonība, asinis un asaras, miljoni, kas nogūluši karā. Tas ir kas teju vai reliģiozs, tāpēc nevajag ķerties klāt šai dienai, jo tas ir viens no viņu identitātes stūrakmeņiem.

        – Domāju, ka nevis viens no, bet vienīgais. Nabadzīga, toties agresīva identitātes izpaušana.

        – Mums tas var patikt vai nepatikt, bet mēs nevaram to ignorēt. Varbūt varētu tā, ka latvieši apsveic krievus Uzvaras dienā, bet krievi respektē latviešus, aizvāc Staļina bildes un 9. maiju nosvin ar Latvijas nevis Krievijas vai PSRS karogiem? Šobrīd varbūt neviena no pusēm uz to nav gatava, bet ja tas būtu vajadzīgs normālai dzīvei normālā valstī – vai tas nebūtu tā vērts? Es bērnībā spiningoju, un toreiz nebija tādu spoļu kā tagad. To vajadzēja bremzēt ar pirkstu. Ja neizdevās, aukla samezglojās neattinamā mudžeklī. Tēvs man lika to mudžināt vaļā, bet es pa kluso nogriezu mudžekli, noslēpu un piesēju vizuli tur, kur sākās taisna aukla. Varēju atkal makšķerēt nevis piņķerēt. Tāda pieeja palīdz ģimenē un būtu labāk arī sabiedrībā: nogriezt mudžekli un nolikt malā. Atšķetināt to tāpat nevarēs. Mēs varam par visu mācīties vēstures stundās un Okupācijas muzejā, bet kamēr metīsim konkrētam kaimiņam sejā “okupants”, atpakaļ dabūsim “fašists” un nekāda izlīdzinājuma nebūs. Tertuliāns (romietis, Rietumu teoloģiskās tradīcijas dibinātājs – E.V.) reiz teica: „Ja gribi būt priecīgs uz brīdi – atriebies. Ja gribi būt priecīgs vienmēr – piedod.” Zinu, ka daudzi man nepiekritīs, bet – ir jāpiedod vai vismaz jāgrib piedot sarūgtinājumi un pāridarījumi, kas nākuši pār mums. Tie, kas to mums darīja, lielākoties vairs nav dzīvi, un Dievs viņiem tiesnesis. Ja turpināsim uzlikt kolektīvo vainu, sak, jūs esat no tiem pašiem, tad jau mēs varam asiņot bezgalīgi. Ir jāatrod Dievā spēks piedot, jo viņš arī mums ir sen piedevis. To pašu saku arī saviem krievu līdzcilvēkiem.

        – Piedošana mulsina pāridarītāju.

        – Piedošana vispirms atbrīvo pašu. Un tā ir brīvas izvēles akts. Piedot arī nozīmē nepieminēt ļaunu. Amerikāņu teologs Kenets Beilijs man stāstīja par sievieti, kas teica, ka varot sarunāties ar Dievu. Viņa atnāca pie bīskapa – lai tas novērtētu, vai šī dāvana ir īsta. Bīskaps tā ironiski ierosināja: ja tu vari sarunāties ar Dievu, tad pajautā, ko es Viņam teicu pēdējā grēksūdzē. Sieviete aizgāja, pēc laiciņa atgriezās un izstāstīja: jā, esot Dievam uzdevusi to jautājumu. Un ko tad Dievs teica? – pavaicāja bīskaps. Dievs teica: „Es neatceros.” Tā patiešām bija vienīgā īstā atbilde, jo – ja Dievs piedod, Viņš vairs neatceras.

        – Atgriezīsimies pie latviešu un krievu attiecībām. Reizēm šķiet, ka mēs esam pārāk sliktās domās par sevi, mēs baidāmies no jebkuru aktivitāšu izpausmēm, kas nāk no Krievijas puses. Tā, piemēram, daudzi baidās no Jaunā viļņa kā velns no krusta. Tiešām esam tik vāji, ka viens festivāls spēj sagraut mūsu latvietību?

        – Es negribu dot vieglprātīgus vērtējumus. Varbūt es nezinu visu? Varbūt tur tiešām ir kādi slēpti mērķi un aukliņas no kaimiņvalstu specdienestiem? Tad uztraukums būtu vietā. Bet ja tas ir tikai festivāls, kur cilvēki klausās krievu mūziku, nekādu triecienu latvietībai neredzu. Drīzāk kliedzošā bagātības izrādīšana, kas nāk līdzi – tā gan varētu būt trieciens labajai gaumei. Tā šķiet drusku snobiska un vārds “snobs” ir cēlies no latīņu sine nobilitate, bez dižciltības. Reiz man gadījās parunāt ar princi Čārlzu, un tur nu nebija ne miņas no izrādīšanās: prefekts džentlmenis ar atbruņojošu vienkāršību. Bet ja cilvēkiem Jaunais vilnis patīk, lai taču viļņo. Mums ir Dziesmu svētki un Imantdienas, vai ne?

        – Jūs sarunas sākumā teicāt, ka latviešu valoda ir jāzina. Vai, jūsuprāt, latviešu valoda Latvijā ir apdraudēta?

        – Apdraudējums, manuprāt, ir demogrāfiskajā situācijā: samazinās to cilvēku skaits, kas runā latviski. Mani aizķēra kāds krieviski rakstīts komentārs referenduma laikā: nu ko jūs te uztraucaties, mazliet pagaidiet – cik tad to latviešu ir, kāds pusotrs miljons, un vairāk nekā puse no viņiem ir vecāki par 40 gadiem. Vienkārši jāpaciešas. Ciniski, bet liek domāt. Un trauksme par demogrāfiju ir jau stingri nokavēta. Šobrīd ir jācīnās par to, lai katrā ģimenē būtu vismaz trīs bērni, bet pēc dažiem gadiem vajadzēs cīnīties par to, lai katrā ģimenē būtu vismaz četri vai pieci – citādi nevarēsim uzturēt latviešu tautas perspektīvu. Lūk, par to jādomā, nevis par brīnišķīgajām iespējām veikt abortus augļa lielākā vecumā.

        – Metropolīts Zbigņevs Stankevičs nesen izteicās, ka Latvijā jāveic seksuālā revolūcija, domājot par bērnu dzimstības līmeņa paaugstināšanu.

        – Viņam, protams, taisnība, ir jādomā par bērnu dzimšanu. Bet tā ir tikai viena puse. Jādomā par to, lai latvieši nebrauktu prom. Latviešu mātes taču nespēs piedzemdēt tik, cik Raianērs spēs izvest. Grūti ko pārmest tiem, kas aizbrauc. Mans brālis Uldis Vanags arī tagad dzīvo Vācijā. Un, ja aizbrauc tāds cilvēks kā viņš, kam labklājība nekad nebija mērķis, kas savu mūžu, savas izdevības nolika uz brīvības altāra... Bet šeit viņš nevarēja atrast darbu. Tagad Vācijā strādā ar cilvēkiem, kam nepieciešama rehabilitācija pēc ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā. Daudzi Atmodas laiku cīnītāji šodien nezina, ko Latvijā iesākt. Savu dzīvi viņi nolika par upuri brīvībai, bet brīvības ražu nopļāva citi. Tie, kas aizbrauca vienkārši naudu nopelnīt, gan jau atgriezīsies. Grūtāk būs ar tiem kas aizbrauca vilšanās un frustrācijas dēļ. Varu tikai iztēloties, ko viņi domā, dzirdot no Latvijas, ka te viss ir pretīgi un ka šī valsts pelna tikai izsmieklu un nicinājumu. Vārdiem ir spēks, tos jālieto ar apdomu. Latvija ir labāka nekā mēs par viņu runājam.

        – Vai jūsos ir palikusi Atmodas laiku aizkustinājuma sajūta?

        – Man to visspilgtāk atgādina Imanta Kalniņa dziesma Mēs, kas ilgi tumsā dzīvojuši. Nevaru to sausām acīm noklausīties. Padomju valstī brīvības gaismas gandrīz nebija. Un tomēr iekšēji daudzi cilvēki dzīvoja tā, it kā būtu gaismas lokā. Tagad esam gaismā, par ko toreiz dziedājām, bet izrādījās, ka ar to nepietiek, ka viss ir sarežģītāk. Rietumu civilizācijai šobrīd ir raksturīgs visu mērķu noriets izņemot labklājību. Ja tās Latvijā nav, tad atliek vai nu braukt prom, vai tomēr atrast sauli, par ko dziedāt tā, lai “ik mazā dziesmā viz gara gaismā mūsu tumšās debesis”.

        – Pieskārāties abortu problēmai. Kāds ir Baznīcas viedoklis šajā jautājumā?

        – Baznīcas viedoklis ir skaidrs. Jaunajā tulkojumā piektais bauslis – nenogalini! Bet personīgi mani šokē tas, pie mums runā par abortiem. Nesen radio Krustpunktā kaut kādas dzimumaudzināšanas biedrības priekšniece izteicās, ka Anglijā esot „brīnišķīgs piemērs” – tur abortu drīkstot veikt divreiz lielākā augļa vecumā nekā tas atļauts Latvijā. Kas tas ir? Vērtība un sasniegums? Dzīve, protams, neveidojas pēc lineāla, bet lielāko daļu abortu ir iespējams novērst ar elementāru paškontroli. Šodien ir visas iespējas. Bet nē, 21.gs apgaismotais pilsonis saka - es negribu sevi ierobežot, tādēļ dodiet man tiesības veikt abortu līdz devītajam mēnesim, un tad es vēl gribu, lai tas neatstāj ne fiziskas, ne emocionālas, ne garīgas sekas, es gribu, lai tas ir veselīgi un ar komfortu. Bet īstie aborta upuri, kas pelna iejūtību, ir nevis pieaugušie, kas to veic, bet bērni ko nogalina. Viņiem par abortiem ir cits viedoklis, tikai viņus neviens nelaiž pie vārda. Dakteris Jānis Priedkalns man teica, ka nevienā attīstības posmā, sākot no ieņemšanas, beidzot ar nāvi, nevar novilkt svītru un teikt – šajā pusē ir cilvēks, bet otrā vairs nav cilvēks. Aborts – lokies, kā gribi – ir cilvēka nogalināšana. Ja sakām, ka bez tā nevaram iztikt, ko tas par mums liecina?

        – Kā teiktu Zbigņevs Stankevičs – tā ir nāves kultūra un nāves civilizācija. Tā nāk no Rietumiem un lēnām pārņem Latviju. Kaut gan... Latvija turas pretim. Latvietis par laimi ir konservatīvs un nepieņem kaut kādus tur praidus un citas monstrozas izpriecas.

        – Jā gan, tikai man nepatīk agresīvas akcijas pret praidu un tamlīdzīgi. Mēsli, ko met praidistam, trāpa Jēzum. Man gribētos, lai vismaz kristieši savu viedokli paustu tā, kā māca apustulis Pāvils: runājiet patiesību mīlestībā. Bet tas tad prasa, lai otra puse būtu gatava tādu valodu sadzirdēt.

        – Bet kā tad ar konservatīvismu, kas patlaban vēl glābj latviešus?

        – Jā, nupat Delfos lasīju SKDS pētījumu, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir konservatīvāki, nekā paši domā. Latvijai tā ir laba ziņa, īpaši domājot par demogrāfiju. Rietumu liberālās vērtības tiecas uz individuālismu: centrā ir cilvēka personīgā izvēle, brīvība un labsajūta. Tā nav labvēlīga vide dzīvībai. Jānis Pāvils II to enciklikā nosauca par nāves kultūru pretstatā dzīvības kultūrai. Vienā BBC programmā tiešām dzirdēju par novērojumu, ka tikko Japānas sievietes sāka pārņemt savu Rietumu māsu dzīves uzskatus, tā momentā samazinājās dzimstība. Ģimene, bērnu radīšana prasa uzupurēšanos. Arī tauta. Jāņa Streiča ģeniālajā filmā Cilvēka bērns latviešu tauta izskatās dzīvotspējīgāka nekā Kolka Cool. It kā no tā vajadzētu kaut ko secināt. Taču, kad reiz runāju ar jauniešiem par latviešu nākotni, viņi atbildēja ar jautājumu: vai tāda iluzora koncepta dēļ kā tauta viņiem būtu jāierobežo sava personīgā dzīve un izvēles? Grūti sarunāties, ja nevaram vienoties pat par pamatvērtībām. Konservatīvismu mēdz iztēlot kā kaut ko tumsonīgu. Taču veselīgs konservatīvisms nozīmē pārbaudīt, kuri ceļi pagātnē ir nesuši svētību, un pa tiem staigāt. Jo, ja nav nekā, kas mūs vienotu, ja nav kopīgu vērtību, bet ir tikai personīgās, tad nav arī nācijas. Tad latviešiem var prognozēt izšķīšanu Eiropā.

        – Labklājības ministrijas paspārnē izdotās grāmatiņas par dzimuma identitātes maiņu, par pepijprinčiem un pirātprincesēm, kas izraisīja tik asu sabiedrības reakciju – vai tās spēj nodarīt ļaunumu?

        – Ja skatām atsevišķi šīs grāmatiņas – vai tajās ir kas slikts? Nu, ne sevišķi, ja neskaita dažas tiešām slidenas vietas. Bet cilvēki jau protestē ne tik daudz pret tām, kā pret mērķi, ko viņi tajās saskata. Konkrētās grāmatiņas ir tikai pirmā pietura. Tā ir tāda taktika - neļaut ieraudzīt sakarības un tendences. Kad tiek runāts, piemēram, par viendzimuma laulībām, tad saka, nejauciet tur klāt neko citu. Tiešām, divi cilvēki grib dzīvot kopā, kas gan tur slikts, reģistrēsim viņu attiecības! Atrauti skatot, varētu arī likties, tā ir privāta lieta, kas nekā neietekmē citus. Bet tas ir tikai mezgliņš garā pavedienā uz radikālām pārmaiņām, viena pietura ceļā uz kaut ko...

        – ... uz elli, piemēram.

        – (Smaids). Tā ir tendence. Ir tāda trīs soļu stratēģija, lai ieviestu pašas neiedomājamākās pārmaiņas. Pirmais: vajag par to daudz runāt, lai cilvēku uztvere notrulinās. Kad sākās runas par viendzimuma laulībām, visiem uzmetās zosāda. Tagad šī tēma šķiet gluži ikdienišķa. Nākamais solis: tu pēkšņi aptver, ka ar savām vērtībām, ar kurām cilvēce dzīvojusi gadu simtus, tu esi nenormāls. Tieši tu mediju acīs esi nenormāls, ja uzskati, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti. Trešais solis: kad tevi par tavu konservatīvismu sāk represēt. Tas ir izsmalcināts mehānisms, ko darbina liela, starptautiska nauda un varena PR mašinērija. Pret to grūti cīnīties.

        – Vai, ņemot vērā neoliberālisma graujošās tendences un sabiedrības vērtību izpratnes maiņu, Baznīca cenšas pielāgoties jaunajiem noteikumiem, cenšas kļūt moderna, lai ne tikai noturētos uz viļņa, bet spētu arī kaut ko ietekmēt?

        – Grūti jau mums iet ar to modernizēšanos. Baznīca principā ir diezgan konservatīva institūcija. Taču Baznīcai ir jāņem vērā, ka vide ir stipri mainījusies. Cilvēku vairums vairs neasociē sevi ar piederību kādai baznīcai, daudziem pat nav nekādas informācijas par augstāko pasauli. Luterāņu teologs Peters Bergers teic, ka vienīgais garīgums ar ko daudzi cilvēki dzīvo, ir baumas par eņģeļiem jeb transcendences signāli viņu pieredzē. Ir sabrukusi vai mazinājusies uzticēšanās autoritātēm, un, kā jau teicu, ir norietējuši kādreiz svarīgi mērķi. Citāda vide prasa citādu pieeju, un Baznīca meklē iespējas, kā garīdznieks vislabāk var būt par līdzgaitnieku cilvēka garīgajos meklējumos. Bet labākais ir tas, ka Baznīcai ir milzīgi liela pieredze, kas iekrājusies pāris tūkstošos gadu. Tāpēc pat nevajag īpašu pārbūvi – ja nu vienīgi inventarizāciju.

        – Vai zinātnieku pēkšņais atzinums, ka Jēzus Kristus bijis precējies un vispār bijis parasts cilvēks, arī kaut kādā veidā atbilst Baznīcas modernizācijas principiem?

        – Uzreiz jautājumi: kādi zinātnieki, kas tas par aploksnes lieluma papirusa gabaliņu, uz kura kaut kas rakstīts par Jēzus sievu? Kāpēc pieņemt, ka tieši šajā papirusa gabaliņā ir īstā patiesība? Turklāt vismaz no luterāņu baznīcas viedokļa nav nekādas starpības – bija Jēzus precējies vai nebija. Tā ir viņa privāta lieta. Tas, ka Jēzus bija reāla persona, ir nopietni dokumentēts fakts. Par Jēzu ir vairāk vēstures liecību nekā par Jūliju Cēzaru. Un mēs taču nešaubāmies, ka Jūlijs Cēzars ir bijis, vai ne? Protams, Jēzus nebija parasts cilvēks, kaut arī jutās tāpat kā mēs, tika kārdināts visās tajās pašās lietās, kurās tiekam kārdināti, tikai viņš bija bez grēka. Viņš bija patiess Dievs, jo, kā rakstīja apustulis Pāvils: „Visai Dieva pilnībai labpatika iemājot viņā.” Kādā nolūkā? Ir tāds stāsts. Bijis kāds vīrs, kura ģimene bija reliģioza, bet pats ne visai varējis saprast, kāpēc vajag, piemēram, Ziemsvētkus svinēt. Un tā reiz viņa ģimene aizgājusi uz Ziemsvētku dievkalpojumu, bet viņš palika mājās. Sākās ledains lietus, un tas notrieca pilnu pagalmu ar putniem, kuri tur lēnām gāja bojā. Vīrs domāja: kā es viņus varētu paglābt? Viņš nolēma atvērt šķūni, kur tie varētu paglābties no ledainā lietus. Vīrs šķūnī izbēra graudus, iededza gaismu, bet putni tikai vairījās. Vīrs izmisumā domāja: kaut es uz brīdi varētu kļūt par vienu no viņiem un pateikt, kas viņiem vajadzīgs, lai viņi izglābtos! Tajā brīdī sāka zvanīt zvani baznīcā, uz kuru bija aizgājusi viņa ģimene. Tad vīram atausa izpratne par to, kāpēc Kristus piedzima pasaulē. Tā ir galvenā vēsts: Dievs kļuva par cilvēku, lai mūs ieganītu tajā šķūnī, kur glābiņš un gaisma.



        19.10.2012.
        Elita Veidemane, Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai
        Foto: f64

        0 komentāri:

        Bloga veidne izstrādāta Clairvo