trešdiena, 2014. gada 24. decembris
Kristus mīļotie, priecīgus Ziemsvētkus! Prieka pilnību Kristus
dzimšanas svētvakarā! Ziemsvētku laikā viens no visbiežāk teiktajiem vārdiem ir
– prieks! Visu caurstrāvo priecīgas nojausmas un brīnuma gaidas. Man gribētos
teikt, ka priecīgās Ziemsvētku izjūtas ir nevis izņēmums, bet normalitātes
pieredze. Mēs sajūtamies tā, kā ir normāli justies Dieva bērniem. „Redziet, cik
lielu mīlestību Tēvs mums ir dāvājis, ka tiekam saukti Dieva bērni un tādi arī
esam“, raksta Jānis, māceklis, ko Jēzus mīlēja. (1.Jn 3:1)
Sastrīdēties gadās arī vistuvākajiem cilvēkiem. Aiziet katram savā
istabā un aizvērt aiz sevis durvis. Taču, kad emociju bangas norimst, mēs jūtamies
nenormāli. Tuvība ir izjaukta. Mīlestība pagrūsta malā. Priekšplānā ir strīds,
kas liek justies šausmīgi. Cik dārgs tad ir mirklis, kad tas, kam sajauktās
attiecības sāp vairāk, sper pirmo soli un nāk ar izlīgumu. Cik dārgs ir
mirklis, kad viss atkal ir labi un saskaņa atjaunota! It kā tik vien ir kā
atgriezts normālais stāvoklis, bet cik laba ir sajūta, cik liels par to prieks!
Tā reiz sastrīdējās cilvēce ar Dievu. Aizcirta aiz sevis durvis. Arī
mēs katrs personīgi kādā brīdī esam Dievu apvainojuši un ievainojuši. Taču Kristus
ir dzimis. Viņš nāca pasauli nevis tiesāt, bet izglābt. Dievam izpostītās
attiecības ar cilvēkiem sāpēja vairāk un viņš spēra pirmo soli. Viņš nāca ar
izlīgumu, lai cilvēki varētu būt ar viņu kā bērni ap savu mīļo Tēvu.
Kad sajūtam Ziemsvētku prieku, mēs drusciņ nogaršojam, kādas būs attiecības
ar Dievu viņa valstībā. Lai cik neparasti neizklausītos, tas patiesībā ir
normālais stāvoklis, kam esam dzimuši un kura dēļ arī piedzima Jēzus. Kad vēlam
priecīgus Ziemsvētkus, mēs citiem vārdiem sakām: „Lai tev izdodas izlīgt ar
Dievu!“ No lūpām atskan: „Priecīgus ziemsvētkus!“, bet nozīmē: „Piedzīvo
dievbērnību!“
„Mīļotie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl
nav atklājies, kas mēs būsim. Zinām, ka tad, kad tas atklāsies, mēs būsim
līdzīgi viņam, jo mēs redzēsim viņu tādu, kāds viņš ir“, turpina Jānis. Kāds liels apsolījums! Kāds tūkstoškārt
pavairots, nebeidzams Ziemsvētku prieks tas būs visā mūžībā! Kristus piedzima
lai mums to dotu. Viņš mūsu vietā piepildīja bauslību un mūsu vietā maksāja par
grēkiem. Viņš deva savu labo vēsti Dieva vārdā un sakramentos, kur mums ir
grēku piedošana un dzīves svēttapšana. Viņš arī cēla pasaulē savu baznīcu – padomājiet
vien, kas tā par privilēģiju, ka mēs drīkstam tai pievienoties! Kas tai pieder,
tic un top kristīts, taps svēts!
Mums ir dots viss, lai ieietu sava Kunga
priekā. Nebūsim kā nelgas, kam daudz dots, bet nīkst nelietots. Nebūsim
nejēgas, kas palaiž vējā mūža lielo iespēju. Vēlot jums priecīgus Ziemsvētkus,
es īstenībā vēlu ticībā turēties pie Bētlemē dzimušā Kristus viņa ģimenē, viņa
Baznīcā. Ieejiet sava Kunga priekā! Viņš taču nāca, lai būtu ar mums ik dienas
līdz pasaules galam.
Sirsnībā,
+ Jānis Vanags
Rīgas Arhibīskaps
otrdiena, 2014. gada 18. novembris
Audio ierakstu var noklausīties šeit.
Mūsu mīļās Latvijas 96. dzimšanas diena. Laiks, kad cilvēki dalās ar citiem, par ko viņi ir lepni. Portāls „Delfi“ piedāvā 96 iemeslus, ar ko lepoties – vienu par katru gadu. Tur ir valoda, brīvība, tur ir mūsu kultūras grandi, zinātnieki un sportisti, pazīstami zīmoli un citi veiksmes stāsti. 96 īsti iemesli lepnumam, kuri apliecina dzīvi, ceļ sabiedrību un stiprina valsti. Stāsti par cilvēkiem kam Latvija vajadzīga un kuri vajadzīgi Latvijai. Lāčplēša dienas rītā mūsu bruņoto spēku komandieris sacīja: „Es esmu lepns pārstāvēt to sabiedrības daļu, kas ir gatava aizstāvēt savu valsti.“
Krasā pretstatā nesen uzdūros Facebook
profilam ar nosaukumu „Prom no Latvijas“. Dažos ierakstot izskan pat tāda kā
vilšanās, ka vēl tik daudzi dzīvo šeit, kaut gan ir iespēja pārcelties uz
labklājīgākām vietām. „Personīgi es Latvijai neesmu vajadzīgs un tādā gadījumā
mani Latvija arī ne sevišķi interesē“ - tur rakstīts.
Kā jauni, spēcīgi cilvēki var nonākt pie atziņas: „Es Latvijai neesmu
vajadzīgs?“ Kad latviešu zēni un vīri atgriezās no 1. Pasaules kara un Brīvības
cīņu frontēm, viņu acīm pavērās visizpostītākā zeme Eiropā. Dzimtie tīrumi līdz
apvārsnim tranšejām un šāviņu bedrēm izvagoti, dzeloņdrātīm pārstaipīti. To
redzot, viņi saprata – mēs esam Latvijai vajadzīgi. Tie 96 un vēl daudz vairāk
iemeslu lepoties – tie ir stāsti par cilvēkiem, kas īstajā brīdī sajuta – Es
esmu Latvijai vajadzīgs!
Vai mūsu dienās tas vēl ir būtiski? Latvija taču nav pēc kara. Krīzes
bedrei esam jau šajā pusē. Mūsdienīgai, demokrātiskai valstij raksturīgie
iekārtojumi ir izveidoti, nekas nav jāceļ no drupām.
Mani uzrunāja kāda valstsvīra teikti vārdi. Tālās Kazahstānas
prezidents Nazarbajevs nesen vērsās pie tautas ar ārkārtas vēstījumu. „Tuvākie gadi nebūs viegli mūsu valstij“,
viņš teica. „Mana lielā pieredze
vienkārši liek nojaust, ka tuvākie gadi pasaulē un arī mums būs globālu
pārbaudījumu gadi. Mainīsies pasaules arhitektūra. Ne visas valstis cienīgi
izies cauri šim sarežģītajam posmam. Šai robežai tiks pāri tikai stipras un
vienotas tautas un valstis.“
Mēs esam pieraduši, ka Latvija ir. Var dzīvot tālumā un teikt: „Mani
Latvija ne īpaši interesē.“ Var dzīvot Latvijā un to noniecināt – cilvēki to vienalga
dara, zemapziņā rēķinoties, ka Latvija ir un būs – tepat vai tālumā. Ja tās piepeši
vairs nebūtu, viss dramatiski mainītos. Mēs pēkšņi attaptos tekuļi un bēguļi
pasaulē. Cilvēki bez savas zemes, vēja dzenātas lapas.. To nedrīkst pieļaut.
Mēs esam Latvijai vajadzīgi.
Spēks un vienotība – par to runājam vai katros valstiskos svētkos. Taču
nekad kopš neatkarības atjaunošanas tas nav bijis tik skaudri pacelts jautājums
kā tagad. Tas ir viens no lielajiem izaicinājumiem. Kas darīs mūs stiprus un
vienotus?
Atceros kādu reklāmu – šķiet, tā reklamēja ātros kredītus. Uzklikšķini
tikai ar datora peli norādītajai saitei un nauda rokā! Reklāmas sauklis bija apmēram tāds: „Tavu
problēmu atrisinājums ir viena klikšķa attālumā!“ Man gribētos teikt – arī
spēks un vienotība, un daudzu mūsu problēmu atrisinājums ir viena klikšķa
attālumā. Šim klikšķim jānotiek galvā.
Nacionālais mīts
Ir novembris. Daudz kur pasaulē novembrī notiek romānu rakstīšanas
akcija. Dažādi cilvēki apņemas 30 novembra dienu laikā uzrakstīt 200 lappušu
garu nacionālo romānu. Arī latvieši piedalās, un varbūt drīz mūs iepriecinās
jauni oriģinālliteratūras izdevumi. Taču valsts svētku nedēļā mums vajadzētu
padomāt arī par nacinālā mīta rakstīšanu vai vismaz pārrakstīšanu.
Nacionālais mīts nav pasaka vai maldi. Tas ir vēstījums ar
svarīgākajiem simboliem un modeļiem, kas ļauj mums izskaidrot sevi kā nāciju.
Tas ietekmē mūsu zemapziņu, mūsu vērtības un ideālus un līdz ar to nosaka, kā
izturamies ikdienā un kādu veidojam savu nāciju.
Kā atzīst mūsu vēsturnieks Kaspars Kļaviņš aktuālajā rakstu sērijā,
kuru tiešām ir vērts izlasīt, „līdzās valodai kā racionālam elementam moderno
nāciju izveides pamatā ir nacionāls mīts.“ Tas ir arī nāciju veiksmes vai
neveiksmes pamatā.
Skat, piemēram Grieķija – gan etniskā sastāva, gan valodas ziņā visai
tālu no senās Grieķijas, tomēr, uzskatīdama sevi par diženās Hellēņu kultūras
vienīgo mantinieci, ar vienu soli pēc atdalīšanās no Osmaņu impērijas iekāpa
Eiropā.
Palūkosimies uz Lietuvu, kas sevi apzinās par lielvalsts mantinieci un
dzīvo bez kādiem mazvērtības kompleksiem.
Ko par savu nacionālo mītu esam izvēlējušies mēs? Ak, latvieši, nabaga
zemnieku tauta, kas 700 gadus vergojusie bargiem, svešiem kungiem. Mīts, ko
radīja Garlībs Merķelis un kas pat neatbilst vēstures patiesībai. Gan
jaunlatviešiem bija sava gudrība, kādēļ viņi konkrētajā brīdī no mūsu
vēstures destilēja un izcēla tieši šo aspektu, taču šodien mēs no tā smeļam
tikai grūtsirdību un nevarību –
Mēs maza tauta, bez lielas vēstures, mēs neko nespējam vieni paši pret
nikno pasauli, kur visi mūs moka un jāj.
Patiesībā Latvija (Livonija) atbrīvojās no dzimtbūšanas agrāk nekā
Vācija vai Austrija. Latviešu zemnieki bija labākā stāvoklī, nekā daudzi viņu
kārtas brāļi Eiropā un nebija nekādi bailīgi lauķi ar cepuri saujā. Ansis
Leitāns atceras tēva stāstus par kurzemniekiem, „kas siekiem dālderus no Rīgas
veduši mājās un valkājuši kamzoļus no sarkanas vadmalas un sieviešiem drānas
bija ar zelta un sudraba dzijām cauri austas.“
Latviešiem bija savi pilsētnieki, savi uzņēmēji, amatnieki, karavīri,
jūrasbraucēji un misionāri, kas darbojās Eiropā un pat Amerikā. Rīgā, senākā
pilsētā par Kēnigsbergu un Dancigu, dienas gaismu ieraudzīja Kanta un Vāgnera
darbi, un latvju dainas, ar kurām lepojamies, ir unikālas nevis tādēļ, ka citām
tautām nebija senu dziesmu, bet tādēļ, ka pie mums vidējais kultūras un inteliģences
līmenis bija tik augsts, ka tās tika vāktas un saglabātas.
Vai mēs zinām, kas notika 1502. pie Smoļinas ezera? Tur 5000 liels
latviešu, vācu un igauņu karaspēks sakāva 18 000 vīru lielu maskaviešu armiju,
nodrošinot 50 gadus miera un vēl izglābjot Lietuvas lielvalsti no okupācijas.
Šis vēsturiskais notikums varētu mums vairāk pateikt par mūsu eiropeisko
identitāti un sabiedrotajiem. Taču mūsu apziņu nodarbina literārā pasaka par
Lāčplēša cīņu ar Melno bruņinieku, kur beigās Daugavā iekrīt abi. Bēdīgākais,
ka domājot par piemērotu kandidātu, kuru Lāčplēsim reiz vajadzētu vienu pašu
slīcināt dzelmē, mēdzam saskatīt to savējo vidū, it kā tauta vēl būtu par maz
sašķelta.
Grūtus laikus cienīgi pārdzīvo stipras un vienotas nācijas, bet kura
nācija var būt stipra, kamēr pati sevi identificē ar mītu par savrupu, mūždien
apbižotu bauru un kalpu tautiņu, kuras vietā izlemj citi? Mēs tādi neesam
bijuši, neesam un nebūsim. Tam mūsu domāšanā ir jāmainās. Mēs varam un esam
vajadzīgi Latvijai.
Nenoniecināsim savu valsti par sīku un nenozīmīgu! Mums nav jājūtas kā
nonākušiem Eiropā pirms 10 gadiem aiz žēlastības. Latvija ir lielāka par
Dāniju, Nīderlandi, Beļģiju vai Šveici un ar lielāku pamatu valstiskumam nekā
daudzām Eiropas nācijām. Tādēļ mums ir pamats savai pašapzinīgai nostājai ES un
iemesls aizstāvēt savu nostāju un savas vērtības, ja vajadzīgs, nepārzīvojot,
ka „Eiropa mūs nesapratīs“. Mēs paši esam Eiropa.
Veiksmes stāsti
Mēs zinām, ir valstis, kam vārds „spēks“ nozīmē ieroču varenību un
vienotība nozīmē spēju visiem vērsties pret vienu. Tās cenšas savu spēku palielināt,
ieguldot bruņojumā un informācijas cīņās.
Ir arī nācijas, kas ar spēku un vienotību vispirms saprot gaisotni
valsts iekšienē, zinot, ka saimniecība plaukst tur, kur cilvēki ir priecīgi un
viņiem ir viegli un brīvi elpot. Tādas valstis iegulda izglītībā, zinātnē,
veselībā, sociālajā taisnīgumā. Tieši šī pieeja allaž ir arī mūsu valsts
solījumos, deklarācijās un rīcības plānos. Kam jānotiek, lai to reiz (kā mēdz
teikt) paņemtu un īstenotu?
Varbūt jāpaskatās citādi uz veiksmes stāstu? Es nerunāju par Latvijas
veiksmes stāstu. Lai gan fakts, ka tieši par mums eksperti pasaulē diskutē, ir
vai nav Latvija veiksmes stāsts, rāda, ka esam rīkojušies apņēmīgi un drosmīgi.
Nevērtēsim paši par zemu to, ko Latvija ir sasniegusi. Mēdz teikt, nevērtē
cilvēku pēc tā, kur viņš atrodas, jo tu nezini, cik garu ceļu viņš ir nogājis.
Drīz mēs būsim ES prezidējošā valsts. Ja kāds to būtu teicis padomju laikā?! Mums vajadzētu raudzīties uz to, kur Latvija
sāka un cik garu ceļu ir nogājusi, novērtēt to, un lepoties ar to, ko objektīvi
esam sasnieguši.
Taču mums vajadzētu citādi paskatīties uz personīgajiem veiksmes
stāstiem. Ko mūsu sabiedrībā uzskata par veiksmīgu cilvēku? Kam jābūt, lai mēs
teiktu, ka dzīve ir izdevusies? Vai mums ienāk prātā saukt par veiksminiekiem sociālos darbiniekus? Pedagogus? Glābējus? Lauku mācītājus? Ātrās palīdzības mediķus? Vai skolotāja, kas ik rītus brauc, teiksim, no Lielvircavas uz Rīgu
mācīt bērnus no sociālā riska ģimenēm un par to saņem 350 eiro, ir veiksmīgs
cilvēks? Tas, ka, pateicoties viņai, kādi no šiem bērniem izlaužas no savas
vides nolemtības jaunā dzīves pakāpē, ir vērtīgs veiksmes stāsts Latvijai. Tomēr
parasti aiz vārdiem „veiksmīgs cilvēks“ mēs iedomājamies kaut ko citu. Pavisam
ko citu.
Ekologs un rakstnieks Deivids Orrs kādā savā grāmatā raksta, ka
pasaulei nav vajadzīgs liels skaits veiksmīgu cilvēku. Domāju, ka viņam
taisnība. Pārmērīga fiksācija uz savu personīgo veiksmes stāstu cilvēku padara
par veiksmīgu sociopātu. Jūs zināt, sociopātija ir tad, kad cilvēkam nav ne
sirdsapziņas, ne spējas iejusties citu stāvoklī.
Tāds sociopātisks veiksminieks lūkojas caur mašīnas stiklu uz tautu un
redz kaut ko līdzīgu karpām lielveikalā. Tās tur skatās ar apaļām acīm no
stikla otras puses, plāta mutes, vārsta žaunas – it kā dzīvas, bet domātas
patēriņam.
Tas ir bēdīgs pārpratums, ja šādus veiksminiekus sauc par eliti, jo
viņi tieši nav gatavi darīt to, kas elitei jādara – kopā ar sabiedrību strādāt
valsts labumam. Pārstāvēt to sabiedrības daļu, kas ir gatava aizstāvēt valsti.
Varbūt ne vienmēr militārā ziņā, bet, piemēram, no pārnacionālo korporāciju
lienošajām interesēm. Tām nacionāla Latvijas valsts ar savu sociālo politiku un
prasībām šķiet nerentabls projekts, kas traucē biznesu.
Katrai tautai ir vajadzīga elite, bet lai būtu par īstu eliti, laikam
jāsadzird Deivida Orra vārdi: „Planētai nav vajadzīgi daudzi veiksmīgi cilvēki.
Planētai izmisīgi vajadzīgi miera nesēji, dziedinātāji, restauratori,
stāstnieki un mīlētāji. Planētai ir vajadzīgi cilvēki, ar ko ir labi kopā
dzīvot. Cilvēki ar morāli, kas gatavi iesaistīties cīņā par to, lai darītu
pasauli dzīvu un humānu.“
Kur lai atrod tādus cilvēkus? Mēs noteikti kādu no viņiem pazīstam. Tādi
darbojas dažādās jomās un ir starp tiem, ar kuriem lepojamies. Taču visvairāk
viņu ir viena klikšķa attālumā. Lai viņi rastos, klikšķim jānotiek mūsu galvās.
Lai piepildītos Latvijas veiksmes stāsts, vispirms elitei (dažādu jomu)
ir jāatraisās no ieciklēšanās uz savējiem personīgajiem veiksmes stāstiem. Arī
sevis pašu labad. Pat veiksminiekam sociopātam taču vajadzētu saprast, ka, piemēram,
tuberkulozes epidēmija privāto veiksmes stāstu noplicinātā tautā neapstājas pie
sociālās nevienlīdzības plaisas un aiz mašīnas stikla no tās nenoslēpsies. Un
galā ir arī Dieva tiesa, kuru nevar ne apvārdot, ne nopirkt.
Taču nebūtu taisnīgi runāt tikai par eliti. Tas pats attiecas uz
visiem. No paša kritizētākā līdz viskritiskāk noskaņotajam nebūs daudz tādu,
kam klikšķis smadzenēs nebūtu vajadzīgs.
Tautvaldība
Prezidents Ronalds Reigans atvadu runā stāstīja par apvērsumu domāšanā,
kas radīja Amerikas Savienotās valstis: „Mūsu revolūcija bija pirmā pasaules
vēsturē, kas patiesi apvērsa valsts pārvaldes gaitu ar diviem maziem vārdiem:
„Mēs, tauta“. Mēs, tauta sakām valdībai, kas jādara, nevis tā saka mums. Mēs,
tauta esam šoferis un valdība ir auto. Mēs izlemjam, kurp tam jādodas, pa kādu
ceļu un cik ātri.“
Droši vien mēs viņam labprāt piebalsotu – tieši tā! Tas pat ir ierakstīts
Latvijas Republikas Satversmes otrajā pantā: „Latvijas valsts suverēnā vara
pieder Latvijas tautai.“
Taču, lai vadītu auto, ir jānoliek eksāmens. Būt šoferim ir atbildīgs
un kvalificēts darbs, kur prasmi nevar aizstāt ar bravūru. Gandijs teica: „Mums
pašiem ir jākļūst par pārmaiņām, kuras gribam redzēt pasaulē.“
Cik dziļi vārdi: „Mums pašiem jākļūst par pārmaiņām, kuras gribam
redzēt Latvijā.“
Šofera darbs, kuru sauc par demokrātiju, tātad tautvaldību, sākas no pavisam ikdienišķām lietām, kas ir darāmas
tieši katram no mums:
- ka vispirmkārt ļaujam saviem bērniem piedzimt;
- ka neesam pret viņiem vardarbīgi ne fiziski, ne emocionāli, lai nenokautu viņos to potenciālu, ko Dievs ielicis;
- ka, audzinot, rūpējamies par viņu garīgo un ētisko satvaru; ka varbūt pieņemam, ja varam, savā ģimenē bāreni, kam nav māju;
- ka jaunietis saprot – mans patriotisms ir nepīpēt spaisu, bet iet uz skolu;
- ka mainās mūsu priekšstati par to, ko nozīmē būt veiksmīgam. Tas atbrīvotu mūs arī no grūtsirdības un cietsirdības, ko izraisa sakāpinātas gaidas no dzīves un nereālas laimes programmas.
Ar vārdu sakot, soli pa solim sevi
veidojot un uzturot par tautu, no kuras vidus nāk īsta elite, cienīgi priekšstāvji kas,
pirmkārt, ir kompetenti posteņiem, uz ko kandidē, un dodas uz tiem, nevis lai kļūtu par kārtējiem
veiksminiekiem, bet kā „cilvēki ar
morāli, gatavi iesaistīties cīņā, lai darītu Latviju dzīvu un humānu“.
Latvijas zeme nav ne maza, ne nabaga. Mūsu dārgais un dilstošais
resurss ir cilvēki. Slānis, no kura ir cerības sagaidīt uz tautvaldību spējīgas
sabiedrības atražošanos, kļūst arvien plānāks, turklāt tas ir arī sašķelts un
sarīdīts savā starpā. No kurienes lai ņem lieliskos cilvēkus, kas vajadzīgi
Latvijai? Taču radiet kaut kam visus apstākļus un tas sāks eksistēt. Par
sasniedzamu veiksmes stāstu, par rīcības programmu būtu neatliekami jānosauc
tas, lai pēc iespējas vairāk cilvēku, sevišķi bērni un jaunieši, varētu no
atstumtības un izslēgtības izlauzties jaunā dzīves pakāpē un realizēt savu
Dieva doto potenciālu. To gribētos novēlēt mūsu jaunievēlētajai Saeimai un valdībai.
Valsts svētki un trauksmainie datumi
Vēl atgriežoties pie domas par nacionālo mītu un par vienotu nāciju –
cik vērtīgi būtu, ja mūsu mūziķi un producenti drīzāk būtu radījuši mūziklu
„Novembris. Astoņpadsmitais novembris“.
Patiesi, svētku diena. 18. novembris pelna lai to svinētu. Cauri
gadsimtiem mēs dažādos veidos mēs esam bijuši integrēti Eiropā, taču 18.
novembrī tas ieguva augstāko formu – nacionāla valsts, kas tika uzņemta Tautu
savienībā. Tieši 18. novembrim būtu jāiegūst daudz dziļāks iespaids uz mūsu
prātu un sirdi. Tam būtu jākļūst par īstajiem svētkiem un par nācijas stipruma
un saliedētības instrumentu.
Pagaidām 18. novembrim blakus un pat priekšā ir izvirzījušies citi
datumi, kas drīzāk mudina mums citam citu ienīst.
16. marts, leģionāru piemiņas diena. Vecie karavīri atceras savus cīņu
ceļus un piemin aizsaulē aizgājušos biedrus. Kamēr tā ir viņu piemiņas diena,
viss ir skaidrs. Tā ir mūsu tautas vēsture. Taču līdzās sirmajiem vīriem stājas
daudz lielāks pulks jaunu cilvēku un piedalīšanās gājienā gandrīz kļūst par rādītāju,
vai tu esi patriots un īsts latvietis. Tas ir kā iniciācijas rituāls, kur
latvieši saka: „mēs (nevis tēvi vai vectēvi, bet mēs) esam tie, kas cīnījās par
brīvību pret čekistiem un okupantiem. Un lai tad šo identitāti realizētu, ir
vajadzīgi čekisti un okupanti, pret kuriem cīnīties šeit un tagad. Tos bieži
bez izšķirības ierauga citas tautības līdzcilvēkos.
9. maijs. Tur pulcējas veterāni, kas cīnījās pretējā pusē. Arī viņi
piemin savas kara gaitas un cīņu biedrus. Kamēr tā ir uzvaras un kritušo piemiņas
diena, viss ir skaidrs. Tā ir mūsu vēsture. Taču līdzās veterāniem tur kā uz
iniciācijas rituālu pulcējas liels skaits jaunu cilvēku, kas apliecina: „Mēs
(nevis mūsu tēvi un vectēvi, bet mēs) esam tie, kas uzvarēja fašistus un
nacistus. Lai šo identitāti gandarītu, ir jāatrod fašisti un nacisti, ko
uzvarēt šeit un tagad. Un viņi tiek atrasti, bieži bez izšķirības – latviešu
tautības līdzcilvēkos.
Traģiskais ir nevis tas, ka cilvēki atzīmē
dažādas piemiņas dienas, bet tas, ka šādā veidā iniciēti cilvēki nespēj kopā
svinēt 18. novembri, lai gan dzīvojam tagad, nevis 70 gadu senā pagātnē un visi
sakām – Latvija ir mana dzimtene, mana tēvzeme. Man šodien gribas aicināt –
svinēsim 18. novembri kā visu mūsu tēvijas svētkus! Lai šī un ne citas dienas
ir iniciācijas rituāls, kur aptveram savu identitāti: “Mēs esam Latvijas
tauta!”
Dzejnieks Rainers Marija Rilke teica: “Tēvzeme
ir tur, kur mani draugi”. Lai bez liekuļošanas sauktu Latviju par tēvzemi,
mums, šeit dzīvojošiem būtu jābūt draugiem. Kad skatāmies uz to, kas notiek pie
pieminekļiem trauksmainajos datumos, tas šķiet neiespējami. Šī nespēja kādudien
var mums visiem dārgi maksāt – maksāt
valsti, jo grūtus laikus cienīgi izturēs vienotas nācijas.
Ar savstarpēju uzticēšanos un draudzību
var sasniegt to, ko nevar panākt ar uzstājību. Varbūt kāds cer uz zaļajiem
cilvēciņiem, taču karš ir traģēdija visiem, kas to piedzīvo, un kas zobenu ceļ,
tas no zobena krīt. Ir jāmēģina citādi.
Laba draudzība nerodas pati no sevis. Tā
veidojas procesā, kur ar nolūku atveramies, varbūt pat riskējam kļūt
ievainojami. Tā veidojas no iniciatīvas iet un meklēt saskari, meklēt dziļāku
sarunu. Tā veidojas atzīstot vienam otrā labo, vērtīgo, to izceļot un palīdzot
to attīstīt. Draudzība veidojas no prasmes novērtēt, kad dot padomu un kad padomu
uzklausīt. Vai esam gatavi šādam
procesam, domājot par saviem citu tautību līdzcilvēkiem? Tas nav jautājums
tikai latviešiem, bet visiem. Līdz šim mums nav pārāk sekmīgi veicies. Taču
sekmes ir viena klikšķa attālumā - un tam jānotiek galvās.
Šajā gadā Saeima paveica izcili nozīmīgu
darbu – pieņēma Satversmei preambulu. Tas nenotika bez pretrunām. Mūsu dažādu
tautību līdzcilvēki jūtīgi uztvēra Preambulas pirmos teikumus, kur sacīts:
“1918.
gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu
vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un
tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās
valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.”
Kaut gan šeit ir tikai konstatēti vēsturiski
fakti, tomēr viņi sajutās izslēgti un marģinalizēti. Man liekas, vajadzētu
pamanīt un novērtēt pozitīvo viņu vēlmē būt iekļautiem, taču mēs latvieši
sagaidām, ka visi sapratīs, ka šeit nav runa par citu tautību izslēgšanu un
atstumšanu. Vienkārši Latvija mums ir pēdējā robeža. Visiem kaut kur ir etniskā
dzimtene kurp doties, lai pasmeltu un uzpildītu sava etnosa kultūru. Latviešiem
nav kurp doties. Latviešiem šī ir tā vienīgā, pēdējā vieta, tādēļ latvieši
Latvijā ir principiāli atšķirīgā
situācijā nekā citi Latvijas tautai piederīgie. To nevar labi komunicēt no
uzstājības pozīcijām, bet varam cerēt, ka draudzīgā sarunā mūs dzirdēs un
sapratīs,
Taču draudzīga saruna paredz, ka arī
latvieši gribēs dzirdēt un saprast, un ņemt nopietni citu rūpes un to, kas
tālāk rakstīts preambulā: “Latvija
kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz
cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena
mazākumtautības.” Krievi tāpat kā latvieši grib runāt dzimtajā valodā, saglabāt
savu kultūru un sūtīt bērnus savās skolās. Nav ne gudri, ne valstiski to nedzirdēt.
Cik daudz sarūgtinājuma un konfrontācijas jau ir cēlies ap šiem jautājumiem –
un vai tas ir nesis labus augļus?
Jā var teikt, ka Latviešiem ir darīts pāri 50
gadus. Nelatvieši krājuši rūgtumu 20 gadus. Un tagad mēdzam ieņemt pozu – viss
jau ir noticis, nekas nav piedodams, nekas nav labojams. Aci pret aci, zobu
pret zobu. Tā turpinot, drīz visa valsts būs akla un bez zobiem.
Tālāk preambulā konsekventi ir lietoti
vārdi “Latvijas tauta”, kas veido savu dzīvi ap tādām vērtībām kā “brīvība,
vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene, kas ir
saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un
sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām
paaudzēm, vidi un dabu.” Vai
mēs spējam kaut ko tādu iedomāties? Ka darām to visi kopā? Citādi jau to nemaz
nevar. Svinot 18. novembri, vajadzētu
kādā brīdī apsēsties, aizvērt acis un to iztēloties. Varbūt, ka notiek klikšķis
un mēs pēkšņi to ieraugām ne vien kā vēlamu, bet arī kā iespējamu. Un kad
mērķis ir ieraudzīts, atliek tikai doties.
Salikt "puzli"
Viskarstākās debates laikam tomēr
izraisīja tā preambulas daļa, kur teikts, ka “Latvijas identitāti Eiropas
kultūrtelpā kopš senlaikiem veido (…) kristīgās vērtības.” Taču atkal - ar to tiek tikai atzīts vēsturisks fakts. Eiropas pamatā ir stāsts, kurš to ir
veidojis.
- Tas ir stāsts par Dievu, kas atbrīvo savu tautu no verdzības un ved to uz apsolīto zemi.
- Tas ir stāsts par Dievu, kas cilvēkiem dod savus likumus, ko pazīstam kā 10 baušļus, un tauta šo baušļu zināšanas dēļ sauca sevi par izredzēto.
- Tas ir stāsts par to, ka Dievs ir pasauli tā mīlējis, ka Devis tai savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.
- Tas ir stāsts par to, kā visuaugstais Dievs izvēlējās solidarizēties ar mums un kļūt mums līdzīgs, lai kopā ar mums nestu cilvēciskās eksistences nastu.
- Tas ir stāsts par to, ka Kristus to darīja ne tikai kopā ar mums, bet mūsu vietā. Mūsu vietā viņš nodzīvoja pilnīgu, bezgrēcīgu dzīvi. Mūsu vietā viņš nesa mūsu grēku un noziegumu nastu un izpirka tos ar savu dzīvību pie krusta. Bez nopelna, bez samaksas viņš atdāvina savu nevainojamās dzīves nopelnu tiem, kas viņam tic un ir kristīti viņa vārdā. Lai mēs, no grēkiem attaisnoti un Kristus svētumā ietērpti reiz varētu paļāvīgi stāvēt Dieva priekšā.
Tas ir stāsts, kurš lika Eiropiešiem citam
citā saskatīt Dieva līdzību un tas ir likts mūsdienu cilvēktiesību pamatā. Tas
deva impulsu solidaritātei un sociālajai atbildībai, jo Kristus kalpoja
zemākajiem un neaizsargātajiem sabiedrības locekļiem. Tas lika Eiropai vienmēr
raisīties vaļā no katras verdzības un tiekties uz brīvības apsolījumu. Kristīgā
vēsts palīdzēja Eiropai kļūt par varenāko un auglīgāko civilizāciju pasaules
vēsturē. Latvija jau gadu simtus ir bijusi tās daļa un kristīgā vēsts patiesi
veido tās identitāti Eiropas kultūrtelpā. Ir simboliski un vēsturiski pareizi,
ka 18. novembra svinības sākas ar dievkalpojumu.
Taču tā nav tikai vēsture. Kad domājam,
cik dažādi esam un cik dažādi ir mūsu dzīves uzdevumi, prātā nāk spēle, ko
nelatviskā vārdā dēvē par puzli. Tur daudzi gabaliņi ir jāsaliek vienā bildē.
Līdzīgi mums katram ir no dažādiem gabaliņiem jāsaliek sava personība un sava dzīve.
No sevis pašiem kā no gabaliņiem mums jāsaliek sava sabiedrība, sava valsts.
Bet, lai saliktu puzli, ir vajadzīgs oriģinālais attēls, pēc kura vadīties. Bez
tā nekas neizdosies.
Kristus nav vēsture. Dieva vārda vēsts nav
vēsture. Tas ir oriģinālais attēls, pēc kura salikt savu dvēseli, savu dzīvi un
savu sabiedrību.
Tagad nereti saka, ka tas esot novecojis
stāsts un piedāvā citus stāstus. Piemēram, stāstu par bārdainu sievieti, kas
uzvar Eiropas dziesmu konkursā un saka: “Mūs nekas vairs neapturēs!”.
Nenoliedzami, krāšņš šovs, liels viena cilvēka veiksmes stāsts. Bet kādu dzīvi,
kādu sabiedrību un kādu dvēseli mēs varam salikt pēc šī stāsta. To neviens
nevar ne iztēloties. Kristus joprojām saka: “Nāciet pie manis, kas esat
iztvīkuši un nopūlējušies. Es jūs gribu atvieglināt” Es gribu atvieglot jūsu
neiespējamo misiju – salikt Latviju no šķietami nesaderīgiem gabaliņiem. Lūk,
ekumeniskais dievkalpojums, kur dažādu tautību un konfesiju piederīgie saskaņā
un sadraudzībā svin savas valsts jubileju. Kādēļ lai visi nevarētu tāpat?
Noslēgumā vārds maniem līdzkristiešiem. Kad
stāvam veikalā pie plaukta un pērkam sieru, mēs rūpīgi raugāmies, lai tas
tiešām būtu siers nevis siera izstrādājums. Līdzīgi Dievs, kad stāv pie plaukta
ar uzrakstu “kristieši”, viņš meklē tajā kristiešus nevis kristiešu
izstrādājumus. Tie, kas esam kristieši, un mēs paši
aptaujās esam teikuši, ka esam apmēram puse tautas, mums jādzenas, lai būtu
kristieši pa īstam, ne tikai vārda pēc, kam uzkrāsoti pāris otas vilcieni
kristietības. Kristieša izstrādājumi. Pasaulīgi cilvēki, kam piemīt divas, trīs
kristīgas iezīmes. Ja sūdzamies, ka Latvija kļuvusi pārāk negarīga –
atcerēsimies Gandija vārdus: „Mums jākļūst par pārmaiņām, kuras gribam redzēt
savā tautā.“ Mums jābūt piciņai rauga, kas saraudzē visu mīklu. Mēs esam
Latvijai vajadzīgi.
18. novembrim nevajag būt dienai, kad viens pamāca citus vai cits uz
citu rāda ar pirkstu. Vienkārši vajadzētu katram – arhibīskapam, zemniekam,
ministram, karavīram, skolotājam – padomāt, kāds klikšķis manā galvā Latvijai
ir vajadzīgs.
Kāds skolnieks vaicāja skolotājam: „Vai ilgi vēl jāgaida, kamēr kaut
kas mainīsies uz labu?“ Skolotājs atbildēja: „Ja gaidīt, tad ilgi.“
Dievs Svētī Latviju!
sestdiena, 2014. gada 19. jūlijs
Naktī uz 16. jūniju no dzīves aizgāja pazīstamais advokāts un rakstnieks Andris Grūtups. Viens no iespējamiem nāves cēloņiem – pašnāvība. 21. jūnijā viņu izvadīja pēdējā gaitā no Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas. Par to saņēmu vēstuli ar jautājumu:
“Vai pašnāvību izdarījuša cilvēka izvadīšana no baznīcas ir normāla
kristīga prakse? Vai tas nemudinās arī pārējos ar vēzi un citādi sirgstošos
kristiešus iet šo ceļu paļāvībā, ka pēc nāves iestāšanās viss nokārtosies -
mācītājs gan jau par dvēseli parūpēsies un viss būs kārtībā. Taču vai patvarīga
savas dzīvības atņemšana nav ceļš pa taisno uz elles liesmām?”
Šis jautājums būs nodarbinājis daudzus. Ļaudis arī jautā, par kādiem
īpašiem nopelniem dažus mirušos izvada no baznīcas, kamēr citiem jāpietiek ar
ceremoniju kapličā? Ja mūžībā pavada ievērojamu cilvēku, izvadīšanai no
baznīcas var būt pavisam praktisks iemesls – neviena kapliča nespēs uzņemt
simtiem pavadītāju. Taču izvadīšanu no baznīcas nevajadzētu uzlūkot par īpašu godu
vai izņēmumu. Draudzes locekļu izvadīšanai no dievnama, pat ar pilnu dievgalda
dievkalpojumu vajadzētu būt normālajai kārtībai. Andri Grūtupu vai Imantu
Ziedoni izvadīja no baznīcas nevis tādēļ, ka viņi bija ievērojami cilvēki, bet
tādēļ, ka viņi bija draudzes locekļi.
Būtu maldīgi domāt, ka mācītājs bērēs parūpējas par dvēseles iekļūšanu
debesīs. Jebkuras izvadīšanas jēga, pirmkārt, ir dot cienīgu noslēgumu cilvēka
mūžam, pieminēt galvenos dzīves notikumus un veikumus. Otrkārt, mērķis ir
palīdzēt tuviniekiem pārdzīvot sēras. Kristīgas izvadīšanas īpašais mērķis
turklāt ir apliecināt ticību, pateikties Dievam un iepriecināt palicējus ar
mūžīgās dzīvības cerību. Taču nekāda izvadīšanas ceremonija nevar principiāli
izmainīt dvēseles likteni mūžībā. Izglābts top nevis tas, par kura bērēm
“parūpējas” mācītājs, bet tas kas ar savu muti apliecina Kristu par Kungu un
sirdī tic, ka Dievs viņu ir uzmodinājis no mirušiem. (Rom 10:9). Izglābts tiks
tas, kas tic un top kristīts. Pazudīs tas, kurš netic. (Mk 16:16)
Vai pašnāvība ir ceļš pa taisno uz elles liesmām? Bībelē ir aprakstīti pieci pašnāvības gadījumi: Sauls (1.Sam 31:4),
Saula ieroču nesējs (1.Sam 31:5), Ahītofels (2.Sam 17:23), Zimrī (1.Ķēn
16:15-20), un Jūda Iskariots (Mt 27:3-5). Daži tiem pieskaita arī Simsonu (Soģu
16:25-30), kamēr citi viņa nāvi drīzāk pielīdzina karavīram, kas sevi upurē
kaujā un Ebr 11:32 viņš ir nosaukts starp vīriem, kas ticībā guvuši uzvaru. Pieminētās
rakstu vietas stāsta par nelabiem notikumiem, taču nevienā no šīm rakstu
vietām, nedz arī kur citur nav norādīts, ka pašnāvības dēļ viņi ir pazudināti.
Jāņa 17:12 Kungs Jēzus runā par pazušanas dēlu, ar ko acīmredzot domāts Jūda
Iskariots, taču var saprast, ka viņa pazušanas cēlonis ir neticība Kristum,
tāpat kā viņa pašnāvības cēlonis ir neticība Dieva žēlastībai un piedošanai.
Kas netic, tiks pazudināts. (Mk 16:16)
Ir daudz iemeslu, kādēļ Baznīca nopietni cenšas atturēt cilvēkus
no pašnāvības. Apustuļu darbu grāmatā Pāvils aptur cietumsargu, kurš mēģina
sevi nonāvēt. (Apd 16:28) Pirmo vispārējo pašnāvības nosodījumu izteica Sv.
Augustīns grāmatā “Dieva pilsēta” (De
Civitate Dei). Viņš salīdzina 5. bausli “Tev nebūs nokaut” ar 8. bausli “Tev
nebūs dot nepatiesu liecību pret savu tuvāko”. Pēc Augustīna domām, tas, ka 5.
bauslī nav konkretizējuma par “savu tuvāko”, norāda, ka arī sevi nokaut ir
grēks. Mūsdienās baznīcas noraidošo attieksmi pret pašnāvību pamato pirmkārt ar
to, ka dzīvība ir Dieva īpašums. Tā ir mums uzticēta, bet nepieder, tādēļ tā
jāglabā, jāsargā un jāizlieto Dievam par godu. Pašnāvība ir pretrunā ar bausli
mīlēt Dievu pāri visam un tuvāko kā sevi pašu. Nogalināt sevi nozīmē sagādāt
sirdssāpes Dievam, rīkoties krasā pretrunā ar mīlestību uz sevi, un sagādāt
daudz ciešanu tuviniekiem. Visbeidzot, pašnāvība var rādīt priekšzīmi citiem cilvēkiem viņu grūtībās,
kas pastiprina pašnāvnieka atbildību par viņa soli. Populārākais pamatojums domai,
ka pašnāvība ved pa taisno elles liesmās, laikam ir spriedums, ka pēc nāves šo
grēku vairs nav iespējams nožēlot un saņemt piedošanu.
Vēstures gaitā centieni atturēt cilvēkus no pašnāvības ir izpaudušies
visai radikālās formās. Pašnāvību ne tikai atzina par smagu grēku, bet pat par
kriminālnoziegumu. Neveiksmīgs pašnāvības mēģinājums varēja nozīmēt izslēgšanu
no Baznīcas ar visām civilajām sekām. Pašnāvniekam liedza apbedīšanu svētītajā
kapsētas zemē, bet viņa un ģimenes īpašumus konfiscēja. Kaut kas no tā vēl
atbalsojas mūsu baznīcā pazīstamajā ieražā, ka, izvadot pašnāvnieku, mācītājs
iet aiz zārka nevis tam pa priekšu. Labi domātie pasākumi, kam vajadzēja
atturēt cilvēkus no pašnāvības, palicējiem sagādāja vēl lielākas ciešana.
Šodien tiem vairs neliek apglabāt tuvinieku aiz kapsētas žoga, taču īpašā
attieksme pret cilvēku, kas pats atņēmis sev dzīvību, tuvinieku sirdis apkrauj
ar smagumu un ievaino vēl vairāk.
2003. gada filmā par Luteru ir aizkustinoša epizode, kur viņš pakārušos
zēnu pašrocīgi apglabā svētītajā zemē. Pārsteigtajam pūlim viņš jautā: “Vai jūs domājat ka šis zēns, kas, velna
pārmākts, sev izmisumā ir atņēmis dzīvību, ir vainojams vairāk nekā nevainīgs
vīrs, ko mežā nokāvis laupītājs?” Protams, tā ir tikai filma, taču visumā
korekti atspoguļo Reformācijas gaitu un uzskatus. Luters atzina, ka cilvēks
vienmēr mirst, neizsūdzējis un nenožēlojis visus grēkus kaut vai tādēļ, ka daudzus ne vien neatceras, bet pat neapzinās.
Dvēseles glābšana nav atkarīga no tā, vai cilvēks ir nožēlojis un izsūdzējis
visu līdz pēdējam, bet gan no ticības uz Dieva Jēru, kurš aiznes prom visus pasaules
grēkus.
Tikai Dievs zina, vai cilvēks ir atņēmis sev dzīvību neticībā un tādēļ
ies pazušanā. Tikai Dievs zina un saprot katra cilvēka ciešanu vai izmisuma
dziļumu, kas pat kristieti var pagrūst tā rīkoties. Vienā no savām Galda runām
M.Luters saka: “Es neuzskatu, ka pašnāvnieki katrā ziņā ir nolādēti. Es domāju,
ka viņi nevēlas sevi nogalināt, bet viņus ir pārmākusi velna vara.” Taču viņš
arī brīdina, lai viņa teikto nepārprot vai aplami nelieto, lai cilvēku prātos
mazinātu šī grēka nopietnību un briesmas.[1] Arī
Romas katoļu Baznīcas katehisms atzīst: “Mums nevajadzētu būt izmisušiem par to
cilvēku mūžīgo pestīšanu, kas ir atņēmuši sev dzīvību. Pa sev vien zināmiem
ceļiem Dievs var sagādāt glābjošas atgriešanās iespēju. Baznīca lūdz par
cilvēkiem, kas ir sev atņēmuši dzīvību.”
Tādēļ es nedomāju, ka baznīca rīkotos pareizi, liedzot saviem pašnāvībā
mirušajiem draudzes locekļiem izvadīšanu no dievnama vai vietu draudzes
kapsētā. Pašnāvību novēršanā daudz svarīgāk ir vērīgi lasīt zīmes savā
tuvākajā, lai pamanītu, kad viņam vajadzīga palīdzība, atbalsts un mierinājums,
pirms jau ir par vēlu. Bet par to, vai atļaut kādu mirušo izvadīt no dievnama
un ko sacīt sprediķī, mācītājam jāizšķiras, vadoties no tā, vai tas palīdz
īstenot kristīgās izvadīšanas mērķus – cienīgi noslēgt cilvēka mūža gājumu,
sniegt mierinājumu tuviniekiem, pasludināt Dieva vārdu un celt Viņa godu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
1 komentāri: