sestdiena, 2011. gada 24. decembris

Dvēsele nobriest ilgi

Mārtiņš Luters mācītāja amatu vērtēja augstāk 
par bīskapa amatu, jo mācītājam ir uzticēts 
pats galvenais uzdevums baznīcā – Dieva vārda pasludināšana. Prieks, ka JĀNIS VANAGS, nesdams bīskapa amata nastu, mācītāja talantu ne tikai nav pazaudējis, bet arī ļāvis tam uzplaukt.

Sprediķis ir īpašs žanrs, un Vanags ir izcils šā žanra meistars. Viņa vārdi uzrunā sirdi. Tāpēc Ziemsvētku priekšvakarā esmu aicinājusi viņu uz sarunu par to, kas notiek pasaulē un valstī. Un arī to, kā izdodas sprediķos sludināto īstenot baznīcas iekšienē un personiskajā dzīvē.

– Zemestrīces, vulkānu izvirdumi, katastrofas, politiskas un ekonomiskas krīzes. Cilvēki jūtas arvien neaizsargātāki. Tā vien šķiet, ka apokaliptiskie paredzējumi precīzi trāpa laiku, kurā dzīvojam. Ja tā – kur meklēt cerību un glābiņu?

– Neņemos paziņot, vai tās ir pasaules gala zīmes vai nav, toties katram no mums pasaules gals pienāks jebkurā gadījumā – tas nu gan ir fakts. Domas par nāvi cilvēki bieži cenšas izstumt no apziņas. Taču kā mēs jūtamies un ko darām, kad priekšā stāv ceļojums uz tālu zemi? Tad mēs priecīgā satraukumā gādājam vīzu, pētām karti, lasām ceļvežus, domājam, ko ņemsim līdzi. Ceļojumiem ir jāsagatavojas. Nāve ir dzīves lielākais ceļojums. Izjūtām un darbībām vajadzētu būt stipri līdzīgām.

– Jo ikviena cilvēka nāve jau patiesībā ir viņa pasaules gals. Un reizē jaunas pasaules sākums.

– Tieši tā. Ja to apcer, rodas virkne jautājumu: kur un kā es nokļūšu, kas man šeit jāiemācās, lai tur es būtu laimīgs? Galvenā lieta – ticība uz Kristu un kristības sakraments. Tā būtu tā vīza uz jauno miera un svētlaimes pasauli. Bet tālāk? Reizēm domāju, kā tur satiksies ticīgie kristītie, kas šajā dzīvē cits citu nevar ciest? Visi tie ticībā attaisnotie, kas šeit staigā uzpūtušies un dusmīgi, cits citu tiesādami? Tur visi būs spiesti būt kopā un tā sapulce nekad nebeigsies. Pat aizšmaukt no tās nevarēs. Vai tas izklausās pēc paradīzes? Brrr… Man šķiet, ka ne tikai jādomā, kā nokļūt debesīs, bet jau šeit jāmācās debesīs dzīvot.

To sauc par svēttapšanu. Tas nenozīmē – dari to, nedari šito. Tas nozīmē pieaugt dvēseles stāvoklī, kas neienīst, neskauž, netiesā, nerunā ļaunu, necenšas izcelties uz citu rēķina, bet tiecas iepriecināt, apgaismot, dziedināt. Reizēm es domāju: kādēļ dzīve ir tik nenormāli gara? Piecdesmit gados cilvēks jau ir bērnus uzaudzinājis, daudz darbu padarījis.

Nu kādēļ vēl tie 20 – 30? Bet svēttapšanai ir vajadzīgs laiks. Dvēsele nobriest ilgi.

Pārbaudījumi un nelaimes ir dvēseles nogatavināšanas līdzekļi. Dzīvojot labklājīgā pārpilnībā, cilvēks aizvien retāk sāk sev jautāt, kas paliek pāri, kad debess un zeme zūd vai nu pastardienā, vai paša nāves stundā. Bet pāri paliek garīgās lietas. It kā novalkāts termins, ar kuru saprotam visu ko, taču galu galā tas nozīmē mīlestību uz Dievu. Cilvēki varbūt gaida, ka Dievs viņu vietā sakārtos ārējos apstākļus tā, lai dzīve viņus nespiež.

Bet Jēzus domāja nopietni, kad teica: mana valstība nav no šīs pasaules. Viņš nenāk ar nolūku sakārtot mūsu ekonomiku vai politisko sistēmu. Viņš nāk, lai sakārtotu cilvēku. Tikai no sakārtota un apgaismota cilvēka var cerēt, ka viņš sakārtos dzīvi ap sevi. Diemžēl ne vienmēr tādi ir pie teikšanas. Biežāk nākas dzīvot pasaulē, ko visu laiku cenšas sadalīt un pārdalīt haizivju bars. Normālam cilvēkam ir grūti dzīvot plēsoņu orģijas vidū. Pārāk daudz kas aizdod dusmas, bet tās panest ir pat grūtāk nekā materiālās grūtības.

Reizēm domāju, kādēļ tagad daudzi dzīvi uztver drūmāk nekā padomju laikos, kad bija ar talonu zobos jāstāv rindā pēc cukura un ziepēm? Varbūt tādēļ, ka tad nēsājām piedurknē paslēptu kārti, ka vienreiz taču impērijai jābrūk un atkal būs brīva Latvija. Nu galvenais trumpis ir izspēlēts, taču tas neatnesa to, ko bijām gaidījuši. Vai tagad piedurknē vairs nav nekā, uz ko cerēt? Droši vien tāpēc daudzi brauc prom. Bezcerība salauž.

Mēs tiešām ļoti bieži nespējam mainīt situāciju ap sevi, taču Kristus spēj mainīt mūsu uztveri. Mēdz teikt, ka kopā ar mīļoto cilvēku pat būdiņā ir pils. Vēl jo vairāk tas tā ir kopā ar mīļoto Dievu. Ja dzīve man kaut ko atņem, ja mani apmelo, pazemo, sit krustā, tad man dara to pašu, ko darīja Kristum. Pārbaudījumi dara mani par Kristus ceļabiedru un ļauj dalīties viņa liktenī. Ja cilvēks mīl Kristu un grib būt viņam blakus, tad likstas un pārbaudījumi kļūst par mēslojumu, kur dvēselei uzziedēt. Grūti aptvert, ka tie spēj dot pat laimes sajūtu, bet tā ir. Turpretī tas, pēc kā esi tiecies materiālajā sfērā un beidzot arī sasniedzis, izrādās par traucēkli un nastu.

– Jūs pieminējāt mīlestību uz Dievu. Bet kā to atklāt? Kā izpaust? Manuprāt, Jēzus domāja nopietni arī tad, kad teica: "Ko jūs esat darījuši vienam no šiem saviem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat darījuši man." Jo kā vēl varam atklāt mīlestību, ja ne darbos?

– To ļoti skaidri pasaka apustulis Jēkabs: "Ticība bez darbiem pati par sevi ir nedzīva." Arī Jāņa vēstulē: "Kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis." Ne katram cilvēkam jābūt par māti Terēzi, tas ir īpašs aicinājums – ne tikai palīdzēt tuvākajam, bet arī iedvesmot uz to visu pasauli. Mēs nevaram uzņemties atbildību par citu dzīvi. Taču zināt, kā dzīvo tavs tuvākais, tavs kaimiņš, un palīdzēt tik, cik spēj, ar to, kas tev ir, – tas dara pasauli par labāku vietu, kur dzīvot.

– Krīzei ir arī gaišā pu
se: tā skaidri parādījusi, ka visdrošākais ieguldījuma veids ir nevis zelts, vērtspapīri vai īpašumi, bet attiecības un cilvēki.

– Katru gadu ir šīs lieliskās labdarības akcijas, kad cilvēki var aiziet uz norādītu vietu un ziedot kādam labam mērķim. Tā ir liela svētība gan saņēmējiem, gan devējiem. Taču tas ir vienkāršākais labdarības veids, jo neprasa ne attiecības, ne ilgtermiņa saistības.

Dot sevi ir daudz grūtāk, nekā dot dāvanu. Lai dotu sevi, ir vajadzīga liela iekšēja motivācija. Piemēram, Kristu, ko tu mīli, ieraudzīt otrā cilvēkā. Arī tas pieder pie mācīšanās dzīvot debesīs. Taču tiešām ir ļoti labs ieguldījums.

– Rietumu civilizācija neatlaidīgi cenšas atbrīvoties no "reliģiskiem aizspriedumiem", lai varētu netraucēti piekopt morālisku "brīvību". Daudz jau to aizspriedumu nav – tik vien kā desmit Mozus baušļi un tie divi, ko deva mums Jēzus: mīli Dievu pāri pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu.

– Nesen viesojos kādā skolā. Kāds puisis man jautāja: kā tas ir – Dievs, neko man neprasot, noliek mani pasaulē, liek pildīt 10 baušļus un tad skatās, vai es tos izpildīšu, un, ja ne, tad viņš mani uz mūžu ieslodzīs ellē. Un skaitās, ka viņš mani mīl, ha-ha!

Tipisks piemērs, kā cilvēki izveido reliģijas karikatūras un pēc tam paši ar tām cīnās. Dievs pat ļāva sevi piesist krustā, lai izglābtu mūs no elles, uz kuru labprāt steidzamies. Un baušļus viņš deva ne jau sev par uzjautrinājumu, bet lai mēs nemocītu sevi un cits citu. Bībelē senais Israēls ir saukts par izredzēto tautu. Mums varbūt skauž, bet kā viņi paši saprata savu izredzētību? Tā, ka Dievs viņiem ir devis savus likumus. Viņi lepojās, ka visu tautu starpā Dievs tieši viņiem ir devis savu ceļa karti, kā kļūt par stipru un vitālu tautu. Mēs taču redzam, kas notiek ar tautām, kas pirmās sāka emancipāciju no Dieva likumiem.

Eiropa ir nāves civilizācija. "Brīvība" no Kristus ir tai nogriezusi dzīvības sakni. Mēs iznīkstam. Novecojam, maz bērnu, daudz vecu cilvēku. Strādniekus un nodokļu maksātājus importējam no islāma zemēm. Cik ilgi?

– Ar likumu jau arī viss nav tā viennozīmīgi. Jēzum bija jānāk, lai likumu piepildītu ar mīlestību. Lai mēs likumam sekotu nevis bailēs no soda, bet mīlestībā uz tā lēmēju. Cik lielu redzat pašas baznīcas atbildību par to, kas notiek ar Rietumu sabiedrību? Vai vismaz ar Latviju. Un ar ko islāms būtu dzīvāks nekā kristietība?

– Islāms kā reliģijas sistēma nav dzīvāks par kristietību. Jautājums ir tikai un vienīgi par to, cik lielā mērā cilvēks ļauj savai reliģiskajai tradīcijai ietekmēt ikdienas lēmumus. Islāma ticībā tas notiek daudz vairāk. Tie, kas tiešām dzīvo ar kristietību, ir gana vitāli, bet Eiropā viņu kļūst arvien mazāk. Arī tie, kas skaitās kristieši, bieži vien nedzīvo kā tādi. Kādēļ tā, un kur ir baznīcas vaina? Par okupācijas sekām baznīcu vainot nevar, bet par pašas skandāliem un kļūdām gan. Varētu nosaukt dažādas lietas, bet galvenajos vilcienos – draudzes aug un dievnami ir pilni tur, kur baznīca māca to, ko mācīja Jēzus, prot pavadīt cilvēku svēttapšanas ceļā un palīdzēt, kad vajadzīgs praktisks atbalsts.

Šajā ziņā baznīcai ļoti postošs bija 19. gadsimts, kas visu – gan Dieva atklāsmi, gan dvēseles dzīvi – pakļāva racionālā prāta diktātam. Nostiprinājās liberālisms teoloģijā, mistiskais aspekts tika nodots muzejā, baznīca atvēra savu mācību grozījumiem atbilstoši laika garam. Un tad notika kā vācu teicienā: "Wenn alles gleich gültig ist, dann wird alles gleichgültig." Proti: "Kad viss ir vienlīdz derīgs, tad drīz viss kļūst vienaldzīgs." Kad baznīca bija pielāgojusi savu mācību sabiedrības prasībām, tā kļuva sabiedrībai vienaldzīga. Tā bija liela maldīšanās, un tagad varam redzēt, ka baznīcas, kas šajā virzienā gājušas vistālāk, ir ar vistukšākajiem dievnamiem.

– Bet vai dievnamus piepildīt vajadzētu ar jebkuriem līdzekļiem? Rīgas Doms ir arhibīskapa katedrāle, ekumenisko dievkalpojumu norises vieta un kristietības simbols Latvijā. Nesen parādījās ziņa, ka šīs katedrāles draudzes vadība vēlētos sarīkot baznīcā kārtīgu rokkoncertu. Vai tas nav kārtējais reveranss tai pašai pasaulei, kuru jūs pilnīgi pamatoti kritizējat?

– Katru dīvainu avīžu ziņu der uztvert ar zināmu skepsi, jo ne vienmēr tā precīzi atspoguļo faktus. Es no draudzes vadības neko tādu neesmu dzirdējis. Ir kāda enerģiska un radoša sabiedriska organizācija "Ascendum", kurā darbojas cilvēki, kas ne vienmēr pieder draudzei, bet kam Doms ir svarīgs. Viņi grib, lai Doms kļūtu svarīgs arī citiem, tādēļ nāk ar dažādām idejām, kultūras projektiem, varbūt arī ar ideju par rokkoncertu. Taču Doma draudzē ir pietiekami saprātīga vadība, lai spētu izvērtēt, kas ir piemērots Domam, kas ne. Parasti viņi ir piesardzīgāki par mani.

Taču nekļūsim aizspriedumaini. Tradīcija ir tāda, ka katedrāle kalpo gan draudzei, gan visai pilsētai.

Rīgas Domā nesen kādi 500 bērni no klucīšiem būvēja savu baznīcu, zīmēja, veidoja, dziedāja. Draudzes vadība vēlas, lai Doms pēc iespējas daudziem kļūtu par "manu Domu". Lai cilvēki staigātu ar Domu sirdī. Protams, ir svarīgi sajust robežu, ko nedrīkst pārkāpt, lai nesāktos profanācija.

– Pirms dažiem gadiem jūsu ģimeni skāra nopietns pārbaudījums – dē
la nāve. Tajā sāpju un ciešanu laikā jūsu sprediķi bija īpaši dziļi un dzīvi. Un jūsu vaigs – īpaši apgarots. Kā tas ir – izdzīvot evaņģēliju personiskajā dzīvē? Vai vienmēr izdodas?

– Nezinu gan, cik apgarots mans vaigs varēja būt, jo tas laiks bija dzīve jēlā, asiņainā veidā. Nekā romantiska tur nebija. Taču tas deva vērtīgu pieredzi, kādas daudziem nav, tomēr maksa par to bija pārāk augsta. Droši vien mēs piedzīvojām visus atbalsta un mierināšanas veidus, ko cilvēks cilvēkam var sniegt. Par to esmu visiem ļoti pateicīgs.

Tomēr es pārliecinājos, ka mieru atnes tikai pārliecība, ka Dievs savu mīļoto cilvēku ikkatrā situācijā ved pa labāko no visiem iespējamiem ceļiem, lai cik briesmīgs tas tanī brīdī liktos. Lai apkārt notiktu kas notikdams, Kristus klātiene ņem tevi savrup no visām šausmām. Pie viņa ir patvērums, miera vieta. Ar viņu pietiek. Tu zini, ka viņš nepievils.

Dieva priekšā Tev nav jānostājas ar saviem labākiem vai sliktākiem darbiem, ko esi paspējis garākā vai īsākā mūžā, un jātrīc bailēs, ka varbūt to izrādīsies par maz. Nezinu, vai spēju vārdos attēlot to dzīves izjūtu, bet tas ir kaut kas intensīvs un īsts. Tanī ziņā visgrūtākie pārbaudījumi ir visdārgākie, jo spiež piedzīvot, cik dziļi un tālu Kristus miers var sniegties. Domāju gan, ka tas iespaidoja manus sprediķus. Ir jau tomēr starpība, vai cilvēks runā to, ko ir mācījies un cenšas iztēloties, vai arī to, ko ir pieredzējis.

– Kā var sniegt mierinājumu pašiem tuvākajiem – sievai, bērniem?

– Vienkārši esot klāt. Turoties kopā. Mēs visi cits citu balstījām un stiprinājām. Katram ģimenes loceklim tajā bija sava loma un savs pienesums, sākot no manis, beidzot ar suni.

– Reiz teicāt, ka jūs neviens cilvēks netika tieši mudinājis vērt dievnama durvis, tomēr jūs allaž esot gribējis ieiet baznīcā, ar interesi sekojis katoļu dievkalpojuma norisei, nesaprotot ne vārda. Bet kā ir ar jūsu paša bērniem? Vai viņu garīgo izvēli nav iespaidojusi tēva autoritāte?

– Ziniet, to labāk jautāt viņiem pašiem. Viņi ir personības paši par sevi, kas meklē savu ceļu. Kopš bērnības viņi ir pāri mēram cietuši no tā, ka par viņiem domā un spriež tikai kontekstā ar tēva autoritāti. Tie, kam es patiku, gaidīja, ka bērni būs mans samazinātais dublikāts, bet tie, kam kaut kas bija pret mani, savu attieksmi izgāza pār viņiem. Vēl labāk vaicājiet pēc gadiem desmit vai divdesmit. Apraksti par jauniem cilvēkiem vienmēr ir kā momentuzņēmums ar zibspuldzi tumsā. Šodien viņš ir tāds, bet pēc dažiem gadiem pavisam cits.

– Kā tas ir – būt arhibīskapam? Viena lieta – staigāt Dieva acu priekšā, cita – zināt, ka ik brīdi tev pievērsti pasaules skati, katrs tavs solis un katrs 
tavs vārds tiek svērts un vērtēts. Cik viegla ir amata nasta?

– Ar atpazīstamību nenomokos. Man joprojām ir sajūta, ka neviens mani nepazīst, varu mierīgi iejukt burzmā. Tādēļ pārlieku nerūpējos, vai vienmēr esmu smuki saģērbies, kā tad es tāds iešu uz tirgu un pirkšu kartupeļus un kāpostus…

– Jūs pats iepērkaties?

– Protams, kurš tad cits!

– Ko darāt kopā ar bērniem, ģimeni?

– Ar bērniem mēs vairs netiekamies katru dienu, bet, kad esam kopā, runājam, izbaudām mirkļus. Kad neesam, sazvanāmies. Kā jau visi cilvēki dzīvo, nekā īpaša.

– Kur ir tā vieta, kur baudāt mieru un klusumu?

– Varbūt no manis tas izklausās kā profesionāla frāze, taču pats dārgākais miera un spēka avots ir Dieva vārds, Svētie raksti.

Ja tikai cilvēki zinātu, kāds dārgums ir Bībele – tik pieejams, turpat pa rokai! Tikai jāiemācās to lietot. Luters ir teicis, ka Dieva vārdu vajag atgremot kā govij. Vajag to kā pļavas zāli sa
berzt pirkstos un sajust, kā tā smaržo. Viņš runā par viduslaikos tik pazīstamo un 19. gadsimtā pamatīgi aizmirsto Bībeles dievišķo jeb meditatīvo lasīšanu.

Tas ir, kad to lasa ļoti lēni, varbūt pat balsī, visu laiku ieklausoties savā sirdī. Ja kāds vārds vai teikums liek ievibrēties dvēselei, tad apstāties pie tā un izgaršot no visām pusēm. Reizēm tas dod mierinājumu un tādu kā bezcēloņa laimes sajūtu, reizēm arī sirds satriektību un asaras, bet nekad nav garlaicīgi, jo uzrunā arī jūtas un gribu, nobriedinot dvēseli.

Pat ja kādu laiku to nedaru, mani iepriecina tikai doma vien, ka atkal varēšu to darīt. Tas neko nemaksā un tomēr spēj piepildīt dzīvi. Gandarījuma brīžus sniedz arī kalpošana. Ja sprediķī esi varējis pateikt ko tādu, kas cilvēkiem palīdz, iedvesmo viņus iet dziļumā, tuvoties Kristum.

Bet mierinājums un veldze ir ne tikai klusumā. Nesen pirmo reizi izdarīju pirkumu "iTunes" veikalā – iegādājos Pētera Plakiža mūzikas albumu. Es jau kopš agras jaunības zināju, ka viņš ir ģeniāls, bet tagad to atklāju no jauna. Vakarā uzlieku austiņas un aizklausos dziļā naktī. Viņš izvadā pa takām un taciņām. Neko labāku latviešu mūzikā neesmu dzirdējis. Līdzvērtīgu varbūt, bet labāku ne.

– Kad gaisā virmo piparkūku, mandarīnu un sku-
ju smarža, mēs klusībā gaidām brīnumu, kaut ko 
īpašu, neparasti labu. Tādu, kas pasauli paglābs no globālās sasilšanas, ekonomiku – no atdzišanas, bet sirdi – no vientulības. Ko varat novēlēt mūsu lasītājiem?

– Vēlējums ir grūts žanrs, jo tam it kā būtu jābūt burvju vārdiņam, kas acumirklī uzlabos dzīvi. Taču māksla dzīvot labāk ir ilgtermiņa projekts. Ja tomēr jāsaka kāds vēlējums, tad es gribētu novēlēt spēju ieraudzīt Dieva klātieni visās lietās. Arī sīkos, ikdienišķos priekos, arī pārbaudījumu brīžos, visā savā dzīvē. Mums apkārt ir ļoti daudz laba un skaista, pilnīgi par brīvu. Kaut arī tās ne vienmēr ir izteikti reliģiskas lietas, par tām visām jāpateicas Dievam, jo viņš tās rada mums un tajās sniedz dāvanā pats sevi. Dieva pilnīgā atklāsme ir cilvēka miesā nākušais Kristus.

Jāņa vēstulē ir tādi dziļi vārdi: "Bailēs ir mokas. Kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā. Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes." Pagāja diezgan ilgs laiks, iekāms es sapratu, ko Jānis ar to domā. Kad mīlestība uz Kristu ir pilnīga, neviens man nevar atņemt neko, ko es pats nevēlētos atdot. Viņš labprāt atdeva visu manis dēļ, un katrs zaudējums mani tuvina viņam. Ar viņa tuvumu pietiek. Kā 73. psalmā teikts: "Kungs, ja tu esi mans, man nevajag ne debesis, ne zemi!" To nevar piedzīvot kristietības demo versijā. To nevar saprast ar prātu. To piedzīvot ļauj tikai mīlestība.

Katrs kristietis zina, ka uz tādu mīlestības pilnību vienmēr ir ceļš priekšā. Parasti tie ir mirkļi, kuros jācenšas atgriezties biežāk un kavēties ilgāk, lai ar Dieva palīgu tie kļūst par visas dzīves noskaņu. Sevišķi jau tādos laikos, kad pasaule to vien tik dara, kā konsolidē, griež un ņem. Tieši tādā laikā Dievs vēl jo vairāk dod. Jāmācās tikai gribēt to, ko Dievs dod bagātīgi, bez maksas un neko nepārmezdams.

Tāpēc varu novēlēt Ziemsvētkus pieņemt kā dāvanu, kā Dievs to sniedz – lai mēs Kristū saņemtu piedošanu, 
atgūtu pazaudēto dievbērnību un ļautu Dieva Garam mūža garumā sagatavot mūsu iekšējo cilvēku svētlaimīgai dzīvei debesīs. Tad būs arī miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.


Jānis Vanags
• Dzimis 1958. gada 25. maijā Liepājā.
• 1982. gadā absolvējis LVU Ķīmijas fakultāti.
• No 1982. līdz 1985. gadam ķīmijas skolotājs Rīgas V. Lāča 31. vidusskolā.
• 1984. gadā iestājies Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Teoloģijas seminārā, ko absolvējis 1989. gadā.
• 1985. gadā ordinēts par mācītāju.
• No 1985. līdz 1993. gadam mācītājs Saldus Svētā Jāņa draudzē, arī Saldus M. Lutera, Skrundas, Gaiķu un Lutriņu draudzē.
• 1993. gadā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas sinodē ievēlēts par arhibīskapu.
• 1997. gada maijā no Misūri sinodes (ASV) Fortveinas teoloģijas semināra saņēmis goda doktora grādu par luteriskās teoloģijas apliecinājumu pasaulei.
• Precējies, sieva Baiba, bērni Gatis, Elizabete un nelaiķis Krists.
• Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Igaunijas Republikas "Terra Mariana" krustu.




23.12.2011.
Vija Beinerte, Latvijas Avīze
Foto - Anda Krauze

0 komentāri:

Bloga veidne izstrādāta Clairvo