Master, where dwellest thou?

(November 18, 2024)

 

John 1:35-39 “Again the next day after John stood, and two of his disciples; And looking upon Jesus as he walked, he saith, Behold the Lamb of God! And the two disciples heard him speak, and they followed Jesus. Then Jesus turned, and saw them following, and saith unto them, What seek ye? -- They said unto him, Master, where dwellest thou? He saith unto them, Come and see. They came and saw where he dwelt, and abode with him that day.”

Christ's beloved people of Latvia and dearly honored friends, partners and guests of our country - I greet all of us on the 106th anniversary of the Republic of Latvia! In the long centuries of our history, the period of freedom has been short. Let us thank God that we are chosen to live in it. Let's thank the previous generations who won a free Latvia in a difficult war of liberation and in an inspiring struggle of the Awakening [1]. Let's thank everyone who built it with hard work. Let's thank those who build Latvia in our days and protect it! Let's help them to the best of our ability and pray to God for them!

We start the celebration with a service in the Church of St. Mary's of Riga. This church is a symbolic center of crystallization of the Latvian nation. The presence of the Church of Christ contributed to the consolidation of the diverse and often conflicting Baltic and Livonian tribes into one Latvian nation in the Western cultural area. There are historians who think that gatherings of churches of Moravian Brethern were a place where Latvians learned to assemble in order to later decide for themselves about their lives in the Saeima of the Republic of Latvia. The great Latvian song festival grew from the singing festival in Dikli parish.

However, in our days, it is not entirely self-evident to start a national day with a church service. A different view of our life and world events has been voiced here. This is not possible in every country. This makes me feel joy and pride for our Latvia.

Because isn't that the freedom we fought for, that a person can have his own thoughts, which he can express openly? That we still have the opportunity to freely talk about different ideas? Freedom to think and talk is at the beginning of every freedom. The people interred Gunārs Astra with their bare hands in the hope that such a power would no longer come to Latvia, forcing people not to believe their eyes and ears and to remain silent. Let us protect freedom and use it for the glory of God and the good of our country.

Since independence, it has been my honor to address you on national holidays. This year is the last time I do it. From everything that I would wish to say, I have to choose the most important.

Have any of you heard Billie Holiday's "Fine and Mellow"? The captivating blues voice poignantly tells about a dysfunctional life. Then the saxophone joins in with a soft jazz melody. It is taken over by the trumpet - so light, so airy and beautiful that when listening, you can close your eyes, forget all your worries and let yourself be enthralled into a bittersweet world of hope. The blues is made to get over heartache and hopelessness.

It reminds me of modern society. We have allowed ourselves to be enthralled by the tune of hope that humanity is constantly progressing, growing in love and wisdom, and moving towards an ever more prosperous future where all will be equally included and in a reconciled diversity living in friendship, respect and love for one another. Accordingly, in education, culture, and media, we gradually created a living space for ourselves, which is suitable for life in prosperous and peaceful times where there is no real danger; where the only enemy is the dissenter who can hurt our feelings; where a person can afford to be a sensitive individual, whose priority is not to take responsibility, for example, to get married, raise children or protect his or her country, but to exercise their personal freedom and chosen identity as fully as possible. Because we live in the 21st century.

But this century has begun to sound not like a jazz trumpet, but rather like an angel's trumpet from the Book of Revelation, or the Apocalypse. It cannot be ignored, it requires immediate attention - wake up, look around! See if your choices are suitable for survival in the world that is coming upon you.

The war in Ukraine continues for a thousand days. The battles in the Holy Land and the Middle East continue for more than a year. Terrorists attack peaceful citizens. Countries attack their neighbours and exchange missiles. Cities are destroyed, and people are killed. We must embrace the reality that peace within our borders is not self-evident. Rather, it is a privilege to know that your house will not be destroyed tonight and your family will not be killed in sleep.

In the movie Gladiator, there's a scene where Maximus stands in the middle of the arena waiting for the battle and says to his comrades, "Whatever comes through that gate, we have a better chance of survival if we work together!" However, the Western world, including Latvia, is becoming more and more contradictory. We make it so with our choices.

There is another war, "The Front in Father's Backyard."[2] When there was an assassination attempt against President Donald Trump, historian and publicist Mark Solonin said that such events are moments when the cold war, which has been going on in the Western world for more than a decade, turns into a hot one for a moment. In our supposedly peaceful and safe society, every now and then there is a flash of violence and destruction, which indicate contradictions growing in the depths.

One of the most important events of the year was the opening ceremony of the Olympic Games, where millions of people around the world saw for a moment the scene of Leonardo da Vinci's "The Last Supper". Ghostly drag queens took the place of the Lord Jesus and the apostles at the table. In place of the sacramental wine cup, the blue and naked pagan god of wine, Dionysus. The resemblance was not photographic, however, we read the text easily even when the syllables are in a mixed order.

You might say, “It was just a show!” However, let's think again. It was the West's message to the world about the vision of the future. It did not arise by chance, but expressed the Zeitgeist.

Allegedly, the intention of the scene was to depict a celebration of inclusion, in which everyone is invited and participates. It's a beautiful idea that's easy to sell. However, in the symbolic scene among the participants of the celebration, did you also notice someone in, for example, blue jeans and a checkered shirt? There was no place for this at the feast of inclusivity.

This year, various elections were held both in Europe and America. The news about the results was received just like news from the front. Many felt overwhelmed and desperate. An alarming turn to the right is said to have occurred. What will happen now to Europe, to NATO, to Ukraine, to us? Politics is often like a pendulum. It moves left, right and back. It has always been so. Why such apocalyptic feelings now?

Let's think, isn't the turn so drastic because the ordinary person with his values, which were natural and understandable to previous generations, was not invited to the celebration of future inclusion? That the normal, healthy person no longer finds a place for himself in such a future and does not want such to be prepared for his children? Hasn't the path of Western democracy, which for many years served as an example for nations, become too extravagant, and they no longer see an attractive future in it?

The "Last Supper" scene in the Olympic Games is said to have been inspired by another work of art about the feast of the ancient gods. Seeing both paintings side by side, it is hard to tell which of them the scene resembled more. And that seemed to be the clearest message.

For two millennia, the Lord's Supper has been a way for Western society to build communion - bringing diversity into unity at the Lord's Supper, which is at the centre of the church, at the centre of the city, at the centre of the community and at the centre of Christian nations. It has been the Great Attractor of Western culture - as the centre of gravity in the universe towards which our Milky Way moves along with a hundred thousand other galaxies.

The festival of Dionysus has the opposite direction. Their element was "sparagmos" or tearing, where the participants of the feast tore into pieces an animal or even a person - like Orpheus, who was torn to pieces by raging bacchantes during the feast. The festival of Dionysus emphasizes the different, the ambiguous, the various.

If someone wants to fundamentally change Western society, dissolve the existing identity and create a new one - universal, non-binary, transhuman, where everything is uncertain and fluid, then it is clear why the Lord's Supper should be symbolically merged with the bacchanalia. That is why the unifying sacrament should be replaced by one that increases ambiguity, emphasizes difference and expands everything into a rainbow of diversity.

It can sound alluring like a jazz trumpet, albeit telling a story about a dysfunctional life. But the 21st century sounds more like the seventh angel's trumpet. Maximus said, “We will survive if we stick together.” Dionysus cannot unite. He is the god of diversity. Under his auspices, the civilization of death receives the mantle of freedom and rights. Dionysus cannot be Sauron's adversary, only prey. Is that the side that truly liberal people want to stand on?

Many Christians want to be on the opposite side, but where is it? It could seem natural to look for it in lands that resist all of it. In countries whose leaders say, "We are a Christian nation." We even know of a country where it is done, and many Western conservatives take it seriously. They see Russia as an ally in the cultural cold war and are willing to turn a blind eye to crimes in Ukraine and the trampling of freedom in Russia itself. But the Lord Jesus said: "Why do you call me Lord, Lord, but do not do what I tell you?"

The Russian regime praises Christian values but instils hatred and aggression in its people. It extols Christian virtues but tortures, imprisons and kills opponents. It stands for family and traditional marriage but invades a neighbouring country to rob and rape. It supports Christian projects, but destroys churches in Ukraine, kills people on an industrial scale and destroys the future of millions of people. I recently saw a young man on a plane wearing a T-shirt with the words "Cannon fodder" written on it in Russian. Would that be the side where Christians and conservatives would want to stand? Sauron is not an ally. He is unable to create a free, Christian, life-sustaining society. He is the Lord of chains and darkness.

Latvia should not perceive itself as one that must choose between Dionysus or Sauron, but rather as Odysseus' ship, which must find its way home between Scylla and Charybdis. Then we could show it and recommend it to friends.

Discussing sensitive questions, we often hear the argument that we are behind, that other European countries have been doing this for a long time. However, we should think critically that maybe we are not behind, but we are trying to maintain balance and inner peace. Values ​​are not something that can be given away in a decision to others. If we don't stand up for our values, who else will? New ideas are needed, but we must be careful of the chaos they can cause.

The correct answer to one extreme is almost never the opposite extreme. When the ideological pendulum swings into the extreme positions, whether to the right or to the left, it splits and destroys many things, which are difficult to heal afterwards. Love fades in many and spitefulness, disrespect and alienation increase. In any case, Latvia does not have to walk along the entire path of the pendulum there and then back. It is more important for us to stay and act together. Every important step should be considered with such a yardstick.

Also, our beloved Latvian language should unite and not alienate. Both in the media and in private conversations, you can often hear the thought: "We are all different, each one has his own truth." It comes as easy and simple as “eerrmm”, which we use to fill the pauses. In fact, it should worry and frighten us. Is it really that bad? If we are each on our own, if we have nothing in common, how will we work together? How will we survive in the 21st century?

Christmas will soon be here and the usual phrases will be heard in the media: “Christian Christmas and Latvian Christmas. Christian customs and Latvian customs." With one sentence, the nation is divided into Latvians and Christians. Deliberately or thoughtlessly, Christians are being alienated from Latvianness. It was fitting to the occupying power, but does it fit to ourselves in the 21st century? Maybe we should say, for example, Christian and ethnographic customs, if we don't want to say "pagan"?

These may not be the most important examples, but language often thinks for us. We have to be attentive to the assumptions we live with daily.

We should also consider whether families are not alienated and generations are not disrupted when in schools and even in kindergartens attempts are made to circumvent the parents and to introduce ideas that are not acceptable in the family. Doesn't it increase bitterness towards the state and stir up the "cold war" at home? Is that really the priority in the days of the seventh angel's trumpet?

When some controversial law is passed, reproachful glances are directed towards the Saeima or the government. But decisions do not happen by chance. They come from the depths, where there are values, culture, media policy and most importantly - education. Education should form a foundation on which we can all stand. This is a security priority for the 21st century.

Many times I have had to say a prayer among people who are not regular churchgoers. Then I usually pray "Our Father" and I find that almost everyone says it along. It is a beautiful and unifying moment of togetherness. From a personal belief or from a cultural tradition, but there is something we all know and do together. Like singing folk songs. This is the very minimum of mental competence. Does the competence education that we have introduced provide it to the new generations of Latvia? Will they have something to say together?

During the Awakening it was simple. We, the different ones, had one common thought:

- We do not ask for freedom for the Motherland - we demand it!

- We do not ask for life for the Motherland - we demand it! [3]

We worked together, we survived, we won and we gained freedom. It's not simple anymore. We are no longer of the same mind. We have a front in our father's backyard and a great war on our borders. At that moment, a common principle and foundation is especially necessary.

Instead of mocking and demonizing each other, we should go to the sources with open hearts and minds to think through the basics without anger, objectively and together:

- What is humanity? Where does human dignity come from?

- What is freedom and how to implement it?

- What is community and how to live it?

- What is good, beautiful, true and holy?

- What brings and increases life and what is its purpose?

Sounds utopian. Under normal circumstances, people don't tend to do that. But we live in the 21st century, and that is a sufficient reason to do something unusual.

It is clear that facts cannot lead directly to values. There should always be a framework of interpretation in between. Where to get one? The Holy Scriptures, or the word of God, speak a lot about the basics. In Western culture, the biblical writings were the framework for interpretation during the centuries when it became a great civilization. Once they were put aside, it didn't take long for the West to start talking about its decline and questioning the legitimacy of its culture.

The misfortune from which many of our problems grow is that we hear and see God less and less. Just as in the reading about Samuel: "The word of the Lord was rare in those days, and revelations were not looked upon." This led to decline until Samuel heard God's voice and as a prophet led the people into the light.

One of the greatest assets of any nation is good leaders. Therefore, the church prays for our leaders and their service every Sunday. The Bible describes great leaders - Moses, Samuel, apostles Peter and Paul. They were different people in different times, but they had something in common. They heard God and led their people to the promised land or the nations of the world to the kingdom of God.

A child learns to speak from what he hears. A deaf child does not learn to pronounce sounds correctly. Here in Latvia, we carefully listen and quickly learn the language of the prosperous, secular world, but we hear God less and less. Many problems arise from that. 

British philosopher Roger Scruton writes in his book The Face of God that the culture of atheism seeks to escape the judging eye. Have you ever stood in front of an icon and felt the eyes of Christ judging and weighing you? Quite an unsettling feeling.

Society, accustomed to living in peace and abundance, shuns the judging eye and, therefore blotts out God's face with consumerism and pleasure-seeking. But people read each other's faces and perceive unspoken meanings. In the face of God, they read the signs of their identity, their vocation and their freedom. Blotting out God's face also tarnishes their face as human beings created in the image of God. This increases the feeling of emptiness and aimlessness.

There is no need to run away from God's gaze! It evaluates and weighs to heal and to edify. It was not God's desire to judge and punish that led Christ to the cross, but His desire to justify and save. God so loved the world that he gave his Son, that whoever believes in him should not perish but have eternal life. In your place, he lived a holy and blameless life to clothe you in it, to restore you to the likeness of God and bring you into eternal joy. The Latvian language is especially valuable to us because we can best understand the good news in it.

Why do you think people belong to church and go to church services, even though it is often cold there in winter? Is it because they believe in fairy tales or are they afraid of punishment? No, but because it makes them happy. They have been captivated by the beauty of Christ's personality. It is beautiful to live with God. It gives meaning to suffering and gives hope in loss. It is a great comfort to go through trials with the Risen Christ!

People are sometimes put off by words like "commandment" or "dogma". But it is called a conversation where I, the variable, converse with the unchanging and eternal, in whose likeness I am created. I am learning to participate in the life of the One who has called all things out of nothingness into existence. If I listen, the conversation is informative and interesting.

 

Now now I know who I am

Now I know why I live

Now I know what I have to do

And with God everything is possible.

This is really exciting. Therefore, people belong to the church - to live together with the saints and prophets in a thousand-year, continuous, spiritual and intellectual tradition. It is good to live with God.

The Lord Jesus once said to a deaf and dumb man: "Be opened!" and he began to hear and speak clearly. Turns out he had something to say! And he was understood! One word of Christ brought him to an unprecedented intimacy with his own. The word of Christ united the various tribes in the territory of modern Latvia into one nation. The word of Christ called people to a community, which is often called Christian civilisation, where people from different languages, races and climate zones understood each other in basic matters. This happens when people do not talk much about God and instead of God but hear the voice of Christ and follow it.

The English actor and writer Stephen Fry once said that Winston Churchill, with his character, heroism and power as prime minister, was blessed to go to the Queen once a week, bow and give a report. One does not have to look far to see how a ruler goes astray when he is accountable to no one, and the high priest comes to him to bow, flatter, and submit. The higher the position and the greater the power, the more important it is to hear the voice of the Most High and to feel the responsibility before him.

May Christ's word: "Be open!" come to us on Latvia's birthday! May it make us hear God so that we can speak clearly. As in the poem by Imants Ziedonis:

And even if some gateway

Will stink of iniquity

Cry out: I only have one heart!

Cry out and you will be heard.

Søren Kierkegaard said - the saint is the one whose heart longs for only one thing. By that, he meant for God. It doesn't matter whether a statesman, a politician, an official, a bishop, an opinion leader, a Latvian or a Russian - a leader according to God's will is the one whose heart longs for only one thing. For "God bless Latvia!" There we can work together.

The disciples of John the Baptist asked Jesus: "Teacher, where do you live?" Jesus answered, "Come and see." And they stayed with him that day.

Beloved of Christ, today I address you for the last time on the national day and I want to remind you of the most important thing. We, like John's disciples, must always ask the Lord Jesus: " Master, where dwellest thou?" In the tension between Dionysus and Sauron, between Scylla and Charybdis, the right place to stay and build a home is where Christ dwells. Around him we can be together and thrive. Jesus said, "Come and see." Indeed, let's come and see how our lives will change. May God bless us! 

---

[1] The liberation movement in the late eighties and early nineties of the 20th century which led to the independence of Latvia

[2] Latvian film (1984) about events in a family shortly after the Soviet occupation. One brother joins the Soviet regime, while the other fights against it as a national partisan.

[3] A popular patriotic song from the time of liberation.

lasīt tālāk

  

“No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu.” (Apd. 17:24…)

 

Šos vārdus apustulis Pāvils saka Atēnu iedzīvotājiem, kuri savu laiku vislabprātāk pavada, klausoties jaunumus. Līdzīgi kā mēs šajās dienās. Un Pāvils viņiem pavēsta kaut ko jaunu: “No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas…” Tas nozīmē, ka Aicinājumam uz “brīvību, brālību, vienlīdzību” ir dabisks pamats, jo mēs visi esam vienādi radīti. Visi esam cilvēki ar radniecīgām ilgām un vajadzībām, tiesībām, vērtību un cieņu. Kad sakām “brāļi un māsas”, tam ir būtiskāks pamats nekā tikai siltas jūtas vai labi nodomi. Dievs mūs par tādiem radīja. Un Dievs uzlūkoja to, ko bija radījis – redzi, tas bija ļoti labs.

 

Taču jau no iesākuma brālībā parādās kaut kas dramatiski baiss. Pirmie pasaulē dzimušie, Kains un Ābels ir ne tikai līdzīgi kā brāļi, bet arī ļoti atšķirīgi. Ābels ir “labais puisis”. Dievs viņam smaida un visiem viņš patīk. Ābelam viss iet no rokas. Kad viņš savā dzīvē kaut ko upurē, šie upuri viņa dzīvi dara labāku. Kains gribētu būt kā Ābels, taču nav. Upuri, ko viņš nes, īsti nedarbojas. Viņš spriež, ka tā ir netaisnība no Dieva puses. Taču Dievs atbild – paraugies uz sevi! “Vai tu nebūtu uzlūkots, ja būtu darījis labi? Un ja slikti tu dari – grēks pie durvīm apmeties, tas tevi iekāros.”

 

Kad tev liekas, ka ar tevi apietas netaisnīgi, tad vismazāk vēlies dzirdēt, ka tavu neveiksmju avots ir tevī. Sevišķi grūti to dzirdēt, ja to tev saka Dievs, jo pret Dievu jau nepastrīdēsies. Kains nevis apdomāja Dieva teikto, bet kļuva rūgts, aizvainots, atriebīgs un slepkavīgs. Viņš cēlās pret savu brāli un viņu nokāva. Nogalināja savu ideālu. Iznīcināja to kāds gribēja būt pats.

 

Ilgi un uzstājīgi Krievijas vēstījums ir bijis tas, ka krievi un ukraiņi ir brāļu tautas. Tas ir tiesa pat dziļākā nozīmē nekā līdzīga valoda, kultūra un vēsture. No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas. Taču šajā patiesajā, brālīgajā vēstījumā ir ienācis kaut kas ļauns un baiss. Kains atkal ceļas pret Ābelu un meklē viņu nokaut. Mēs varam iztēloties drāmu savu acu priekšā: divi līderi. Viens, kuram visa pasaule smaida, kurš ir “labais puisis” un kura nestie upuri vairo viņa cieņu, iedvesmo uz cerību un nākotni. Un otrs, sevī un bunkurā noslēdzies, aizvainots, atriebīgs un sūta slepkavas nonāvēt to, kura vietā gribētu būt. Tāds, kurš upurē savu zēnu dzīvības un savas tautas nākotni, bet šie upuris tikai uzliek Kaina zīmi viņam un viņa valsti padara par pasaules tekuli un bēguli. 

 

Paaudžu paaudzēs cilvēce ir varējusi mācīties no pirmo brāļu traģēdijas un vēlas nepieļaut tās atkārtošanos. Arī mēs lūdzam un strādājam, lai Kains beidzot atstāj Ābelu mierā, savāc savus upurus un atgriežas savās teltīs. Tas mums kaut ko maksā, bet esam gatavi šo upuri nest, ticot, ka tas mūsu nākotni darīs labāku.

 

Taču biedējošais ir tas, ka Bībelē pēc vēstījuma par Kainu un Ābelu nāk stāsts par lielajiem plūdiem. Kad Kaina dvēseles stāvoklis kļūst pandēmisks, tad nāk lielas un iznīcinošas nelaimes. Ja plūdu stāsts Radīšanas grāmatā vēsta par pagātni, tad Atklāsmes grāmata jeb Apokalipse runā par nākotni: “Tad izjāj cits – ugunīgs zirgs, un tam, kas sēž uz tā, tiek dota vara atņemt zemei mieru, ka cilvēki cits citu apkautu; un viņam tiek dots liels zobens. Un es ieraudzīju, redzi – bālganzaļš zirgs, uz tā kāds sēž, un viņa vārds ir nāve, un elle sekoja viņam, un tiem tika dota vara pār ceturto zemes daļu – nokaut ar zobenu un badu, un nāvi, un ar zemes zvēriem.” (Atkl. 6). Tas liek nodrebēt. Kas mums tagad jādara, lai pastāvētu? 

 

Paskatīsimies uz Ukrainu – tās spēks un izdzīvotspēja ir nācijas vienotībā. Pasaulē notiek tektoniska pārbīde un saskares līnija ir tieši mums blakus, varbūt pat zem mums. Lai izglābtos un pastāvētu, mums vairāk par visu vajag tādu vienotību kā Ukrainas nācijai. Liksim labi vērā likumsakarību, ka lielā iznīcība nāk tad, kad Kaina gars ir kļuvis pandēmisks. Kaina gars – tas ir iesīkstējis rūgtums, aizvainojums, nenovīdība un naids. 

 

Šī ir svarīga vēsts mums, Latvijā dzīvojošajiem. Atmetīsim fantāzijas: šīs ir mūsu mājas – citu mums nav un nebūs. Šie ir mūsu līdzcilvēki, mūsu tautieši – citu mums nav un nebūs.  Ja gribam pastāvēt, tad nav jēgas atkārtot kā mantru – dzīvosim draudzīgi un sirdī glabāt un lolot rūgtumu. Mums jāizlūdzas jauna sirds un jaunas acis, lai tiešām spējam cits citā saskatīt tos brāļus un māsas, kas mēs Dieva radīšanas nodomā bijām un tādēļ varam būt stipri vienotībā. Tas nav vienvirziena ceļš. No vienas puses mums jābeidz vainot savus krievu līdzcilvēkus par citu paaudžu nodarījumiem vai citas valsts valdības lēmumiem. No otras puses, krieviem un cittautiešiem ir jābeidz nēsāt veci aizvainojumi. Visiem un katram ir jāatsakās no impērisma un putinisma. Pat ja nespējam saprasties vēstures uztverē, patiesība par šodienu ir brīvi un bagātīgi pieejama. Brāļu asinis brēc uz debesīm. Neviens nevar aizbildināties, ka nezināja. Ikviens, kas atbalsta karu Ukrainā, ir līdzvainīgs un katrs, kurš to attaisno, ir līdzdalīgs. Simboliskais Z burts ir jaunā Kaina zīme. Neizdzēšama kauna zīme. Patiesība un cilvēcība atbrīvo. Lai mūs vieno patiesība un universāla cilvēcība. Lai mūs vieno tas, ka ar prātu atzīstam un ar sirdi pieņemam Latviju par savu vienīgo, kopīgo dzimteni. 

 

Tuvojas 16. marts un 9. maijs, kad notiek gājieni un sapulces ar gluži pretējiem lozungiem. Līdz šim tie ir padziļinājuši pretrunas un savstarpēju neuzticēšanos. Šogad abām dienām varētu būt vienādi lozungi:

 

Karam – nē! 

Latvijai – jā! 

Mūsu visu Latvijai – jā!

 

Tā ir iespēja pagriezienam no vājuma pretstāvē uz spēku vienībā. Tad krīze nevis tuvinās nāvi, bet vedīs uz dzīvību un labu nākotni. Lūgsim, lai Dievs izravē no mums Kaina garu un piepilda ar Svēto Garu, kas ir gaismas, patiesības, gudrības, miera un mīlestības gars!

lasīt tālāk

Kara septītā diena. Pelnu diena. Ukrainas pilsētās ir tik daudz pelnu. Pieminēsim tos, saņemot šodien pelnu zīmi uz pieres. Kādreiz mūsu baznīcā Pelnu dienā turēja Lielo lūdzamo dienu. Neiesim šovakar pie miera, kamēr nebūsim dedzīgi un no sirds aizlūguši par Ukrainas tautu, cilvēkiem. Šodien ir pelnu diena un varbūt tavā draudzē vai tuvējā baznīcā vēl šovakar ir dievkalpojums? Aizej šovakar! Daudzas baznīcas, Kā Saulkrastos un Skultē būs vaļā no rīta līdz vakaram. Dievkalpojumi -

 

17:00 – Strenčos

18:00 – Vecajā Ģertrūdes, Jēzus un Lutera draudzēs Rīgā, Baltezerā, Ikšķilē un Valkā

18:30 – Rīgas sv. Jāņa

19:00 – Jaunajā Ģertrūdes draudzē Rīgā, Lielvārdē, Slokā, Baldonē

19:15 – Ogrē

 

Ar Pelnu dienu sākas Lielais gavēnis. Tas nozīmē, ka četrdesmit dienas līdz mūsu Kunga Augšāmcelšanās svētkiem mēs ar apņēmību un iekšēju disciplīnu tieksimies darīt to, ko dziedam dievgalda liturģijā: “Mēs savas sirdis paceļam uz Kungu!” Cilvēks parati cenšas izveidot sev komforta zonu. Tā var nebūt smalki labiekārtota vide, bet tāda, kurā var eksistēt bez lieliem izaicinājumiem un satricinājumiem. Kur nav jātērē daudz enerģijas. Tāda vide, kur nav nepieciešama izcilība. Tur ir labi tāpat. Taču slavenajai progresīvā roka grupai Pink Floyd ir dziesma “Comfortably Numb” jeb “Komfortabli pamiris”. Cilvēks bez izaicinājumiem, bez vajadzības sasprindzināt spēkus, bez dzinuļa uz izcilību pamazām tāds kļūst – komfortabli pamiris. Nereti tādi esam savā garīgajā dzīvē. Ja tā, tad Lielais gavēnis ir priekš mums. Gavēņa laika lūgšanu un atsacīšanās vingrinājumu mērķis ir pacelt sirdi pāri ērti notirpušajai ikdienai.

 

Pelnu zīme uz pieres iezīmē virzienu: “Piemini cilvēk, ka esi pīšļi un pīšļos tu atgriezīsies”.  Karš un nāves dzīres Ukrainā ir mūs satricinājušas. Cilvēki tur nespēja noticēt, ka ar viņiem tā varētu notikt, bet notiek. Un tas ir tik tuvu mums, tepat blakus! Tomēr, lai cik tuvu ir Harkova, Kijeva vai kodolkarš, mūsu dzīvības trauslums ir vēl daudz tuvāk. Tas ir pie mums ikdienas līdz mūža galam. Pelnu dienas vārdi par pīšļiem grib atgādināt, ka nejauši vai likumsakarīgi, bet mēs katrā nākamajā brīdī varam nomirt un stāties Radītāja priekšā. To zinot, ir gudri būt gatavībā un dzīvot modrībā. Dzīvot stratēģiski, apzinoties, ka varbūt laika nemaz tik daudz vairs nav.

 

Lielais gavēnis ir gada desmitā tiesa, kas pienākas Dievam un kuru vajag mēģināt nodzīvot saskaņā ar saviem augstākajiem kristīgajiem ideāliem. Tiekties pēc garīgas izcilības. Iztēloties, kāda varētu būt mana ideālā svētdzīve un mēģināt tādu dzīvot. Veidot tik tuvas un personīgas attiecības ar Dievu, cik vien spējam. Ar ko sākt? Ar tīrīšanas darbiem. Ar rūpīgu un godīgu sirdsapziņas izmeklēšanu, savas ēnas puses apzināšanos, nožēlu, grēksūdzi un atgriešanos. Dzīves izlabošanu. Stingrie ierobežojumi ir atcelti. Vairs nav šķēršļu un nav attaisnojuma nepiedalīties svētdienas dievkalpojumos. Atjaunosim sevī šo ieradumu. 

 

Tālāk - disciplīna. Kādai vajadzētu būt manas garīgās dzīves ikdienai? Cik daudz laika un kurās dienas stundās es turu dienišķās lūgšanas, lasu Rakstus un labas, garīgas grāmatas? Klausos garīgu mūziku? Ja neesam to darījuši, tad gavēņa laikā sakņosim sevī šo ieradumu! Divdesmit minūtes katru dienu ir labāk, nekā trīs stundas reizi nedēļā. Visbeidzot, domāsim par ticības darbiem. Kā es šodien varu kalpot Kungam un viņa draudzei? Ko labu es šodien varu izdarīt savam tuvākajam?

 

Tās ir garīgas dzīves dabiskās sastāvdaļas – grēksūdze, atgriešanās, draudze, personīgā lūgšanu dzīve un kalpošana. Kā pieci akmeņi Dāvida lingā pret Goliātu. Taču šis laiks no mums prasa vēl kaut ko specifisku. Daudzus uztrauc jautājums, ko tad, ja arī pie mums atnāks karš? Arī uz to atbild pelnu dienas zīme – sagatavoties, cik vien labi spējam. Viss iepriekš teiktais jau pieder pie gatavošanās, jo dara mūs garīgi stiprākus. Taču vajadzētu arī domāt par miesas spēku nostiprināšanu, par fiziskās formas uzlabošanu, par izdzīvošanas iemaņu attīstīšanu skarbos apstākļos. Par attiecību un sadarbības stiprināšanu ar ģimenes locekļiem, kaimiņiem, draugiem un līdzpilsoņiem.

 

Par līdzpilsoņiem te ir kas īpašs piebilstams. Lai Dievs pasargā, ka Ukrainas kara dēļ vēršamies pret saviem krievu līdzcilvēkiem tāpēc, ka viņi ir krievi. Ja kādam šķiet, ka visi krievi ir vainīgi, tad atcerēsimies kaut vai Borisu Ņemcovu vai Alekseju Navaļniju, kas ar dzīvību un brīvību maksāja par pretošanos tam, kas izraisīja Ukrainas traģēdiju. Pagātnē karus izraisīja imperiālisms, fašisms, staļinisms. Karu Ukrinā izraisīja putinisms. Tāpat kā brīvības ideja, tā arī putinisms ir sastopams gan krievu, gan latviešu valodā. Pat angļu un vācu valodā. Šī gada Lielā gavēņa prāta higiēnas un apziņas attīrīšanas mērķis varētu būt atbrīvošanās no putinisma paliekām, ja tādas noslēpušās kādā apziņas stūrī. Kad svētajā kristībā cilvēks tiek savienots ar Kristu un ar viņa baznīcu, viņš saka apmēram tā: Es atsakos no velna un viņa eņģeļiem, un no visiem viņa tumsības darbiem kas saceļas pret Dievu. Ar tādu atsacīšanos cilvēks var tikt kristīts un uzņemts svēto sadraudzē. Ukrainas spēks ienaidnieka priekšā ir tas, ka viņi ir stipra, vienota nācija. Latvijā mums tādas vēl nav. Ir latvieši, krievi un citu tautību cilvēki, kuri ir iemācījušies dzīvot līdzās samierinātā dažādībā, taču ar to nepietiek, lai pretotos nopietniem apdraudējumiem. Lai mums varētu būt vienota un stipra Latvijas nācijas sadraudze, mēs nevarēsim izvairīties no tā, ka ikvienam vajadzēs, lai arī kādā valodā, bet no sirds pateikt – Es atsakos no putinisma ideoloģijas un varas darbiem, kas saceļas pret Dievu un noziedzas pret cilvēkiem! Tā nav vienīgā ideoloģija, kas posta mūsu kopību, taču šobrīd ir iznākusi priekšplānā. Ir naivi daudzināt kā Runcim Leopoldam – zēni dzīvosim mierā! Ir jāpadzen šķelšanos un karu radītājs gars. Uzvaru Tev, erceņģeli Mihaēl, sātana satriecēj – cīnies par mums!

lasīt tālāk

Kad rakstu šīs rindas, Ukrainas tauta ir izturējusi Krievijas iebrukuma pirmo diennakti. Erceņģeli Mihaēl, kas nogāzi sātanu no debesīm – cīnies par Ukrainu kopā ar saviem debesu pulkiem! Latviju NATO ietvaros sargā īpaša solidaritāte ar citām valstīm, bet tas nenozīmē, ka mierīgi stāvam maliņā. Mūs mēģina maldināt, kārdināt, biedēt un šķelt. Mūs piemeklēs kara un sankciju sekas. Dzīve būs grūtāka, trūcīgāka un bīstmāka. Mēs to nevaram novērst vai pagriezt atpakaļ, bet varam sagatavoties. Paredzot lielās bēdas, Kungs Jēzus saka – izslienieties un paceliet galvas, jo jūsu pestīšana ir tuvu. Nevis sūkstīties par mums tikko nolaupīto pasauli, bet klausīties Kristus balsī un apņemties – es pacelšu galvu un iztaisnošu plecus, lai kopā ar tevi, Kungs, visu izturētu kā nesalauzts, tev līdzīgs cilvēks! Ieslēgsim sirdī apustuļa Pāvila vārdus: “Es visu spēju viņā, kas man dod spēku. Un tomēr jūs darāt labi, būdami līdzdalīgi manās ciešanās.” (Fil. 4:13)

Trešdiena ir Pelnu diena. Sākas lielais 40 dienu gavēnis, kura laikā vingrināmies dzīvot lūgšanā, vienkāršībā un atturībā, atrodot gandarījumu gara uzvarās pār miesas vēlmēm un vajadzībām. Gavēnī mēs vērojam Jēzu un modinām sevī ilgas, lai mūsu dzīve vairāk līdzinātos viņējai. Tas vienmēr palīdz iekšējai izaugsmei, bet šajos īpašajos apstākļos sagatavos priekšā stāvošajam laikam, kurš visticamāk atņems to, no kā gavējot lapbrātīgi atturamies, un vēl vairāk. Dažām lietām mums jāpievēršas īpaši nopietni un dedzīgi.

- Lūgšanai: Lūgsim sirsnīgi, regulāri un neatlaidīgi par mieru Ukrainā, Latvijā un citās zemēs. Lai Dievs pasauli pasargā no vēl viena globāla kara. Lūgsim uzvaru taisnīgai lietai un sirdsprāta izmaiņu agresoriem, lai tie atgriežas no sava pazušanas ceļa. Izlūgsimies piedošanu par saviem grēkiem, īpaši par to, kur esam atsaluši ticībā un bijuši neatsaucīgi pret Dieva gara iedvesmām. Nupat tiks atcelti daudzi pulcēšanās ierobežojumi, tādēļ nekavēsimies, bet steigsimies uz savām baznīcām, lai vārdā, sakramentos un draudzes kopībā atkal piedzīvotu Dievu mūsu vidū! Ja tuvākajās dienās pulksten divpadsmitos jūs izdzirdēsiet baznīcu zvanus, tas būs atgādinājums uz brīdi apstāties, apzināties sevi Dieva priekšā un runāt ar viņu no sirds.

- Patiesībai: Informācijas telpa ir pilna ar apzinātiem meliem un neapzinātiem maldiem. Atcerēsimies, ka sātans ir melis un melu tēvs, kurš staigā starp mums kā rūcošs lauva, meklēdams, kuru varētu aprīt. Kara laiks ir viņa laiks. Nesabiedrosimies ar viņu, bet stāvēsim modri patiesības gaismā! Rūpīgi un savaldīgi pārbaudīsim vārdus, ko runājam un ziņas, ko izplatām. Informācijas kara apstākļos katrs esam atbildīgi, lai pat komentāri pie mūsu ierakstiem sociālajos tīklos nekļūst par naidīgas propagandas un dezinformācijas līdzekli. Par nelaimi šis ir arī priekšvēlēšanu cīņu laiks, kurš pat miera apstākļos mēdz izvērsties par nomelnošanas sacīksti. Krīzes brīžos nācijai ir svarīgi uzticēties savām institūcijām. Tādēļ turēsim demokrātisko procesu godīgu un tīru no savtības, kūdīšanas un meliem. Atcerēsimies, ka Dievs no haosa izveidoja labu un apdzīvojamu kārtību, runājot uz to patiesības Vārdu. Ja vēlam labu Latvijai, darīsim mēs tāpat.

- Solidaritātei: Labklājības līmenis neizbēgami kritīsies. Būsim vērīgi pret savu tuvāko, lai nevienam tas nekļūst miesīgi un garīgi nepanesams. Draudzēm, kaimiņiem, ģimenēm jāsaliedējas savstarpējā palīdzībā. Kam spēks un drosme, lai stājas Zemessardzē. Atcerēsimies, ka varam ziedot Ukrainai. Padomāsim, kā atbalstīt kara bēgļus. Lai Svētais Gars palīdz atrast sirds atbildi uz jautājumu, kādēļ kaut ko atraut sev, lai palīdzētu kādam citam. 

- Vienotībai: Šis nav krievu karš pret ukraiņiem vai latviešiem. Šis drīzāk ir imperiālistu karš pret tautu pašnoteikšanās tiesību aizstāvjiem. Totalitārisma karš pret brīvības ideju. Turklāt atcerēsimies, ka nevis cilvēkiem ir idejas, bet idejām ir cilvēki. Ne tautībā ir problēma. Krievijā varas orgāni ir aizturējuši simtiem krievu, kas, spītējot briesmām, izgāja pretkara demonstrācijās. Latvijas sociālajos tīklos ir simtiem komentāru, kuri skaidrā latviešu valodā izbauda Ukrainā notiekošo un sajūsminās par “krievu lāča” varenību. Ne pret miesu un asinīm ir īstā cīņa, bet pret “ļaunajiem gariem pasaules telpā”. Pret totalitārisma, imperiālisma un varmācības idejām. Ja kādus tās savaldzina un pieviļ, tad jācīnās visupirms ir pret to, kas pieviļ.

Mēs bieži daudzinām, ka esam maza tauta un maza valsts, taču vienprātībā mazās lietas pieaug spēkā. Diemžēl pēdējās desmitgadēs Rietumu cilvilizācija pati savām rokām ir ārdījusi lielos vēstījumus, kuri to radīja un vienoja. Tas ir izrādījies mūsu vājums, tur esam ievainojami. Mums vajag dzīvinošu ideju, kas iedvesmo, saliedē un, raugoties nākotnē, ļauj ne tikai izturēt, bet arī iztaisnot plecus un pacelt galvu. Skaistu ideju, kas pārliecina pat “lāča fanus”. Vēstījumu, kurā ir Dievs, ticība, solidaritāte, mīlestība, ģimene, tikums, bet nav impēriskās varmācības. Tā ir ideja, kuru nevajag izgudrot, bet atcerēties un atklāt. Kungs Jēzus teica: “Visupirms dzenieties pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” Tepat, mūsu brīvajā Latvijā. Nebūs viegli, bet Dievs mums palīdzēs!

 

lasīt tālāk

 

                                                                                            (Video šeit, sākot no 23:55)

 

Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja viņam: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ. 8:30)

 

Trīs augusta dienas pirms trīsdesmit gadiem… Tām nepiemīt tāds spožums kā janvāra barikādēm. Tām nav sava rituāla kā 4. maijam ar baltajiem galdautiem. Droši vien tādēļ, ka tās bija daudz grūtākas un bīstamākas. Augstākās padomes deputāts Arvīds Ulme to dienu noskaņu aprakstīja kā nolemtības sajūtu. Es to atceros līdzīgi. Nebija publiskas sajūsmas. Dažs labs mutīgs varonis pamuka kā pele alā. Tiltus ieņēmušas padomju bruņumašīnas. Virs galvām kaujas helikopteri.  Radio māja ieņemta. Vēl redzējām Veltu Puriņu pēdējos kadros, un tad arī televīziju ieņēma OMONieši. Televizors, kas barikāžu dienās apziņoja, mobilizēja un iedvesmoja, nu rādīja tikai ļaunu vēstošo “Gulbju ezeru”. Pārmaiņu aizbildnis Gorbačovs internēts. Vara pār Latviju nodota padomju ģenerāļa Kuzmina rokās. Alfrēda Rubika zvaigžņu stunda, kurā viņš izslējās un draudēja – tas jums dārgi maksās!  Rīgas Centrā jau nošauts Raimonds Salmiņš. Ja galvaspilsētā cilvēki vēl pulcējās pie Brīvības pieminekļa vai Saeimas nama, tad provincē iestājās klusums un nomācoša neziņa. Latvijas brīvību alkstošie pēkšņi jutās izkaisīti. Iedvesmoti un vareni sajutās interfrontieši. Kā gan tieši šajās  bezcerīgajās augusta dienās Latvija kļuva par brīvu un neatkarīgu valsti?

 

Gribētos jau to pierakstīt mūsu drosmei un varonībai, taču to dienu liecinieki zina, ka tā nebūtu visa taisnība. Daudz kas nebija mūsu rokās.  Bībelē ir aprakstīti vairāki notikumi, kad tauta vai pilsēta ir nonākusi lielās briesmās. Ienaidnieka armija nāk ar lielu pārspēku. Pilsēta ir aplekta un to pamazām nomāc bads. Nav saskatāma nekāda izeja. Taču tad Dievs sūtīja apjukumu ienaidnieka nometnē un tas vai nu cieta sakāvi, vai pameta savu nometni un aizbēga. Lasot par šiem notikumiem Bībelē, var uznākt šaubas – vai nu tā tiešām varēja būt? Taču to pašu Dievs izdarīja mūsu labā. Kā citādi var izskaidrot, ka apvērsuma rīkotāji Maskavā, starp kuriem taču bija padomju varas struktūru augstākie pārstāvji, pinās savos plānos kā vistas pakulās? Viss viņiem krita no rokām. Nevienu nodomu viņi nespēja novest līdz galam. Televīzijas kameru priekšā viņi, ar vislielāko varu apveltītie, kuru rokās bija visi līdzekļi, sēdēja kā bariņš apjukušu cilvēku. Pa to laiku Rīgā, liktenīgā balsojuma brīdī, kad nekas vairs nevarēja atturēt OMONiešu bruņumašīnas no izlaušanās pie Saeimas nama, tās pārsteidzošā kārtā apgriezās un steidzās projām. Gluži kā psalmos teikts – Tu, Kungs, liec tiem griezties atpakaļ un bēgt. Bet varēja būt pilnīgi citādi. Ceļā uz brīvību Dievs bija ar mums. Par savas brīvības piepildīšanos mēs varam pateikties Dievam, kurš, gluži kā senajās dienās, meta apjukumu ienaidnieka nometnē. Nekad to neaizmirsīsim!

 

Cita izšķiroša lieta, kas nebija atkarīga no mums, bija tā, ka krievu karavīri Maskavā pie “Baltā nama” nebija ar mieru šaut uz krieviem. Varbūt viņu dvēselē ierunājās tautas pareizticīgās saknes. Viņi atteicās šaut uz savējiem un nostājās Jeļcina pusē. Viņi izvēlējās cilvēcīgu, tikumisku rīcību – un rīkojās pareizi. Ar tādu motivāciju nevar kļūdīties. Tā mums var būt svarīga mācību stunda – nevērsies pret savējiem kā pret ienaidniekiem! Runā patiesību, taču mīlestībā, kā to pamāca apustulis! Tad, taisnību meklējot, nepazaudēsi sevi un vēl izglābsi brāļus. Jo svarīgi ir ne tikai sasniegt mērķi, bet arī tas, par ko esam kļuvuši ceļā uz to. Par savu brīvību mēs varam pateikties arī kristīgā tradīcijā iesakņotai cilvēcībai.

 

Kas tad bija  mūsu pašu rokās? Tautas izvēlēto priekšstāvju rokās? Augstākā Padome izbeidza 4. maija deklarācijā noteikto pārejas laiku un pieņēma Konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Latvija kļuva par patstāvīgu, brīvu valsti. Varbūt viņi visu neizdarīja ideāli, taču izdarīja pareizi un laikā. Labāk izdarīt normāli un tagad, nekā ideāli un nekad. Kā dziesmā dziedam:

 

Drosmīgs lēmums likteņstundā saules rītu iezvanīs.

Izdevība nokavētā verdzībā un naktī dzīs.

 

Simt vienpadsmit deputātu nobalsoja “par”. Varbūt šodien tas liekas vienkārši. Taču ar uzglūnošo interfronti blakus un pretinieka specvienībām zem logiem tā tiešām bija drosme, tāpat kā stāvēšana dzīvajā vairogā pie Augstākās padomes vai Latvijas Radio pagrīdes raidītāja izveidošana  Salspilī. Pučam sekmējoties, rokudzelži un likvidējamo ģimeņu saraksti jau bija gatavībā. Bija vajadzīga attieksme, ko tolaik priekš sevis formulēja Dainis Īvāns: “Labāk mirt, nekā apkaunoties.” Labāk mirt, nekā apkaunoties… Lūk, kas ir nepieciešams katram, kurš mūsu dienās domā par augsto politiķa aicinājumu! Tikai tad var dzimt valsti ceļoša un tautu dziedinoša politika. Tieši tādēļ, ka trīsdesmit brīvības gados tādas attieksmes bieži ir trūcis, sabiedrību nu sadala tik liela sociālā plaisa, ka apdraud mūsu valsts drošību un pastāvēšanu.

 

Savu valsti mēs saņēmām no Dieva ieinteresētas labvēlības un no cilvēku drosmes un cilvēcības. Mums nu tā jānosargā. Gluži negaidīti stāvoklis ir kļuvis tikpat sarežģīts – varbūt pat sarežģītāks. Tolaik pretnostatījums bija skaidrs – mēs pret okupantu spēkiem un to lojālistiem. Tagad cits pret citu pavērsušies tie, kuri visi ir par Latviju. To, ka esam murgaini bīstamā vietā, es visasāk izjutu, lasot “Delfos”, ka mūsu mediķi par savu darbu saņem lāstus un draudus. Mediķi! Tie, kas patiešām par slimnieku dzīvībām cīnās ar attieksmi: “Labāk mirt nekā apkaunoties!” Ārsti un medicīnas māsas, ko vēl pirms gada cildinājām un ziedojām priekš siltām pusdienām! Ar mums acīmredzami kaut kas nav kārtībā! Es saku “ar mums”, jo šoreiz nav ārējā ienaidnieka. Mēs visi esam par Latvjiu.

 

Deviņdesmito gadu kulta filmā “The Matrix” ir epizode, kur pie Neo ierodas bariņš paziņu. Starp tiem meitene ar baltā truša attēlu uz pleca. “Vai tev kādreiz ir bijusi sajūta, kad neesi drošs, vai esi nomodā, vai vēl sapņo?”, Neo jautā paziņam, kurš atnācis nopirkt kaut ko nelegālu. Zīmīga detaļa, ka Neo to izņem no slēptuves, kas ierīkota grāmatā “Simulakri un Simulācija”. Tā ir franču filozofa Žana Bodrijāra slavenākā grāmata, kas arī iedvesmoja filmas ideju. Dažas Bodrijāra domas varbūt var palīdzēt izvērtēt šo laiku – vai esam nomodā vai sapņojam.

 

Savā ziņā mēs pļaujam to, ko paši sējām. Bodrijārs raksta, ka postmodernā doma pamazām izirdina cilvēku saiti ar universālajiem, vienojošiem vēstījumiem. Mēs esam iemācījušies būt skeptiski un pat ciniski pret kristīgo vēsti, patriotismu,  nacionālu valsti, ģimenes ideju, visu tradicionālo, uz kā līdz šim būvējām gan savu kopīgo, gan personīgo identitāti. Taču cilvēkam vajag vēstījumu, jo viņš ilgojas pēc dziļākas identitātes nekā tā, ko piedāvā lietas, kas viņam pieder. Un tad parādījās jauns, liels, visiem kopīgais vēstīums – kovidiāde! Jau otro gadu tā ir ziņu izlaidumu pirmajos virsrakstos. Teju katra Panorāma sākas ar saslimšanas un vakcinācijas skaitļiem. Šis vēstījums, šķiet, ir sācis mūs definēt. Paši dziļākie vārdi, ko cilvēks par sevi var teikt, ir: “Es esmu!” Pirms trīsdesmit gadiem tie simt vienpadsmit deputāti varbūt sev teica – es esmu Latvijas atbrīvotājs, līdzīgi kā pirms viņiem brīvības cīņu dalībnieki. Tagad mēs sakām: “Es esmu par vakcināciju!” vai “Es esmu pret vakcināciju!” Paraudzīsimies uz naidu, ar kādu cits pret citu vēršas it kā pretējās puses. Medicīniskas procedūras dēļ neviens otram tā neuzbrūk. Tā uzbrūk, izjūtot aizskārumu un draudus savai identitātei. 

 

Ko mēs esam izdarījuši, Kristus mīļotie!? Mēs esam sev darinājuši identitāti no kovida vakcīnām! Bet tā ir viltus identitāte! Sakot “es esmu”, mums vajadzētu teikt pavisam ko citu. Saistīt sevi ar pavisam citiem vēstījumiem. Es esmu Dieva radīta, garīga būtne. Es esmu ja arī ne vairs kristīgās ticības, tad vismaz kristīgās kultūras daļa. Es esmu latvietis, es esmu Latvijas valstspiederīgais, kam jāsargā un jāceļ sava tēvus zeme. Es esmu brālis un māsa starp brāļiem un māsām! Īstas identitātes trūkums mūs ir aizvedis bīstamā vietā. Mums tā no jauna ir jāatrod.

 

Diemžēl to būs grūti izdarīt. Te ir otra Bodrijāra doma, ko gribas pieminēt – hiperrealitāte. Bodrijāram realitāte bija tā, ko var nokopēt, atdarināt, simulēt. Taču kopijas kopijas kopija reizēm nemaz vairs nelīdzinās oriģinālam. Gadās, ka simulācija ir krāšņāka – varētu tiekt, reālāka – par realtitāti. “Mehāniskā apelsīna” autors Entonijs Bērdžess reiz teica: “Interesanti, ka reālās pasaules krāsas izskatās pa īstam reālas tikai tad, kad redzi tās uz ekrāna.” 

 

Bērnībā es krāju markas. Mana mīļākā sērija bija ar dinozauriem. Es domāju – redzēt īstu dinozauru gan būtu vienreizēji! Taču Stīvens Spīlbergs mums tos jau parādīja. Ja pēc Juras laikmeta parka noskatīšanās mēs ieraudzītu dzīvus dinozaurus, tie visticamāk neliktos tik briesmīgi un iespaidīgi kā kino. Simulācija, kas ir krāšņāka un aizraujošāka par realitāti. Realitātes pat var nebūt. Darbā “Līča kara nebija”, Bodrijārs apgalvo, ka tur armijas praktiski nesatikās. Irākas armiju nospieda ar milzīgu aviācijas pārsvaru un tikai televīzijas reportāžas lika tam izskatīties kā karam. Kāda līča kara veterāne tiešām teica, ka uz vietas tuksnešos viņa neesot redzējusi neko no tā, ko redzēja mājās, vīra ierakstos no televīzijas ziņām. Simulācijas bez realitātes Bodrijārs tad sauca par simulakriem. Arī tie ir kļuvušas par mūsu ikdienu.

 

Man nesen atsūtīja bildi, kurā pāvests Francisks skūpsta roku sirmam ēbrējam. Realitātē viņš Jeruzalemē apmeklēja holokausta muzeju un skūpstīja roku vienam no koncentrācijas nometnēs izdzīvojušajiem. Taču bildei pievienotais uzraksts to padarīja par spilgtāku, satraucošāku un daudz personīgāku hiperrealitāti: “Lūk, pasaules gals! Pāvests skūpsta roku Dāvidam Rokfelleram, aiz viņa Henrijs Kisindžers un Džons Rotšilds. Vai tagad saprotat, kas notiek pasaulē?” Tam, protams, bja jādemonstrē vispasaules “plāndēmijas” sazvērestības fakts. Ar to tas ienāk katra cilvēka dzīvē. Līdzīgus materiālus man piesūta regulāri un ne tikai man. Ir saprotami un pat neizbēgami, ka tik masīvi bombardēti, cilvēki no realitātes pāriet un sāk dzīvot hiperrealitātē un simulakru pasaulē. Tādā kā matriksā, kur nevari zināt, vai esi nomodā, vai sapņo. 

 

-       Vakcīnās ir formaldehīds! Tā pati inde, ko lieto līķu balzamēšanai! 

-   Jā, dažās ir, lai gan realitātē mēs vairāk formaldehīda uzņemam, apēdot vienu bumbieri. 

 

-       Vakcīnās ir alumīnijs! 

- Jā, dažās vakcīnās alumīnija hidroksīdu lieto kā imūnreakcijas pastiprinātāju. Taču bērns dienas laikā uzņem vairāk alumīnija ar zīdaiņu pārtiku – tāpat kā pieaugušais smagos metālus ar laša fileju. 

 

-       Cilvēkus slepus un uz visiem laikiem iezīmē ar 6.66 miligramiem luciferīna.

-   Jā, iezīmēšanas tehnoloģija tiek meklēta, bet tas ir aktuāli tikai kaut kur Āfrikas ciematos, kur nevienam nav ne potēšanās pases, ne citu dokumentu un vajag kaut kā atšķirt, kurš jau ir vakcinēts un kurš vēl jāvakcinē. Turklāt iezīmē ar vara mikroadatiņām un ne uz mūžu, bet uz kādiem pieciem gadiem. 

 

-   Vakcīnas izmaina mūsu DNS. Kad Kristus nāks, viņš vakcinētajos vairs neatpazīs savu radījumu. 

- Jā, Kristus gan atnāks, taču vakcīna neizmaina DNS, jo nenokļūst aizsargātajā šūnas kodolā. Un vai tad Kungs savējos pazīst pēc miesas? 

 

Šādus dialogus dzird bez gala un malas. No vienas puses un no otras. Pandēmija vai sazvērestība? Kas šajā visā ir realitāte un kas hiperrealitāte? 

 

The Matrix sākuma ainā datora ekrāns pat aizmigušam Neo bez mitas sviež sejā virsrakstu atspulgus. Tā mūs ikdienā pārpludina pretrunīga informācija, kuru bieži nespējam pārbaudīt. Ik brīdi izšķirot, kur ir realitāte un kur simulācija ir tik grūti, ka mums nevajadzētu citam uz citu skatīties ne ar izsmieklu, ne ar naidu, ne ar ļaunām aizdomām. Realitātē vai hiperrealitātē, taču šajās lietās cilvēki rīkojas nopietnas, dedzīgas pārliecības dēļ. Svētīgu risinājumu neatnesīs ne naids, ne izsmiekls, ne sodi, ne loterija. Kristus teica – patiesība jūs darīs brīvus!

 

Droši vien atceraties, ka Neo filmā norija sarkano tableti un no simulētās pasaules atmodās reālajā. Šīs ainas dēļ Bodrijārs pats no Matrix norobežojās, jo uzskatīja, ka atmošanās vairs nav iespējama. Mūsu drosme un cilvēcība šajās trīs augusta dienās būtu pierādīt, ka viņam nav taisnība. Ka mēs varam atmosties. Mums ir jāuzmeklē sarkanā tablete, lai cauri simulakriem un simulācijām ieraudzītu realitāti. Lai patiesība dara mūs brīvus. Jā, mēs visi esam pārliecināti, ka to jau redzam, un tādēļ tik nikni cits citu apkarojam. Taču, ja negribam sagraut savu sabiedrību uz ilgiem gadiem vai pat uz visiem laikiem (kas ir reāla iespēja), mums ir jābūt gataviem savu pārliecību pārbaudīt ar atvērtu prātu un sirdi. Bez dusmām un objektīvi. Un darīt to kopā.

 

Pilāts jautāja: “Kas ir patiesība?”  Kas ir patiesība mūsu situācijā? Patiesības atrašana nenotiek, pieliekot mīnusa zīmi priekšā tam, ko saka tie, kas mums nepatīk. Ja neuzticamies kādas nostājas paudējiem, tas pretējos uzskatus vēl nepadara par patiesību.  Cik dziedinoši būtu uzticēties zinātnei! Taču zinātniskā metode nav pieņemt par patiesību atsevišķas ziņas no portāliem un tur izteiktos pieļāvumus uztvert kā faktus.  Zinātniskā metode nav amatieriska ņemšanās ar statistikas datiem, izdarot steidzīgus secinājumus, kas apstiprina iepriekš emocionāli pieņetu nostāju. Zinātniskā metode ir skurpulozu, bieži vien apnicīgu, taču nepieciešamu soļu secība no novērojumiem līdz hipotēzei, līdz tās eksperimentālai pārbaudīšanai un pierādīšanai. Pēdējais solis ir savus secinājumus pirms publicēšanas nodot izvērtēšanai atzītām nozares autoritātēm. Tikai pēc tam var aicināt – uzticies zinātnei! Lielākā daļa cilvēku nav trenēti tā domāt. Bet tā ir vieta, kur mums vajadzētu satikties. Reālajā pasaulē, kur godprātīgi un saprotami tiek piedāvāta un pieņemta laba zinātne. Patiesība atbrīvo. 

 

Starp citu, var manīt tendenci zinātniekus šķirot uzpirktos un neuzpirktos atbilstoši tam, vai tie manus uzskatus apstiprina vai apgāž. Taču tā ir vairīšanās no patiesības. Varbūt kādu zinātnieku var uzpirkt. Visus nekad nevar uzpirkt. Zinātnes sabiedrības konsenss parasti ir pietiekami pamatots, lai to vismaz ņemtu nopietni.

 

Morālteoloģijā vispār ir princips, ka cilvēka rīcībai vispirms vajag meklēt labu izskaidrojumu, un ļauno pieļaut tikai tad, ja skaidri pierādījumi neatstāj citu iespēju. Mēs biežāk rīkojamies pretēji. Taču vajadzētu mēģināt palūkoties citam uz citu ar tādu skatienu, kurā tie, kas vakcinējas, uzreiz nepiedalās psihopātiskā globālistu plānā, lai iegūtu dividendes, bet dara to – kā rakstīja kāds Tvitera lietotājs – lai nenosprāgtu. Tie, kas nevakcinējas, tādēļ nesēž zem galdiem ar folijas cepurītēm galvā, ļaunprātīgi plānojot visus aplaist ar sērgu, lai veidotu pūļa imunitāti. Un tie, kas cenšas valstī vadīt šo krīzi tā, kā to saprot un redz, droši vien tiešām kādās lietās kļūdās un pārspīlē, tomēr necenšas veikt genocīdu pret savu tautu. Tādai vajadzētu būt sākuma attieksmei savējo vidū, kamēr neesam droši pārliecinājušies par pretējo. 

 

Ir daudz grūtu jautājumu, kurus vajadzēs izrunāt Šobrīd pats degošākais – par it kā piespiedu vakcināciju. Darba ņēmēju uztraukumu var saprast, jo viņi var zaudēt darbu un iztiku. Darba devēju raizes var saprast, jo viņi var zaudēt savu biznesu. Valdību var saprast, jo no viņiem prasīs atbildību par visu kopumā. Var saprast. Nu tad mēģināsim cits citu saprast! Bez dusmām, objektīvi, reālajā pasaulē, ar cieņu, runājot patiesību mīlestībā. Varbūt tā atradīsim izeju no stāvokļa, kur vieni risinājumu redz piespiedu līdzekļos un otri cīņā par brīvību - līdz akmens uz akmens nepaliek.

 

Es nerunāju par politiku. Es runāju par attiecībām. Agrāk vai vēlāk, ar lielākiem vai mazākiem upuriem pandēmija paies. Paliks attiecības – tādas, kādas būsim sev sagādājuši. Pašlaik atsvešinās draugi, sastrīdas ģimenes, sašķeļas tauta. Pirms trīsdesmit gadiem bija brīdis, kad gandrīz sašķēlās tautas fronte. Brīdis, kura dēļ varēja nebūt brīvās Latvijas. Toreiz piecēlās mācītājs Juris Rubenis un teica – lūdzu nešķelieties! Šis aicinājums ir dārgs akmens mūsu valsts pamatos, bez kura varbūt nebūtu arī valsts. Šis ir laiks, kad atkal jāsaka – lūdzu nešķelsimies! Nedosim vietu velnam! Darīsim, kas jādara, taču nevērsīsimies cits pret citu ar naidu un izsmieklu kā ienaidnieki. Nav lielākas greznības, kā cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem.

 

Kad vēlam saules mūžu Latvijai, gādāsim, lai tie nav tukši vārdi. Karš un pandēmija ir laiks, kas visskaidrāk parāda, ka nācija un valsts ir kas vairāk nekā zināms skaits cilvēku vienā teritorijā, kuri katrs cīnās par savu personīgo brīvību. “Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus likumu!”, raksta Sv. Pāvils galatiešiem. Tautas, kas to ir sapratušas, kurām tas ir viņu kultūrā, ir ilgtspējīgākas un izkonkurēs tās, kurām tā nav. Ilgi nedzīvo arī despotijas, kur valdnieki cilvēku brīvību ierobežo ļaunprātīgi un bez vajadzības, jo tā ir negantība Dieva acīs.

 

“Būdami Dieva mīļotie bērni, dariet tāpat kā viņš un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus mūs ir mīlējis un mūsu labā sevi atdevis Dievam par upurdāvanu” - tā līdz šim runāto apkopo apustulis Pāvils. Tā ir mūsu patiesā identitāte un mūsu dzīves realitāte. “Es esmu pasaules gaisma”, saka Kungs Jēzus Kristus. “Kas man seko, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” Kungs, rādi mums savu ceļu un liec mums gribēt pat to iet!

 

lasīt tālāk