Covid un Lieldienas. Šie ir jau otrie Kristus Augšāmcelšanās svētki globālās pandēmijas zīmē. Kāda ir Jūsu personiskā pasaules, ticības un iekšējā Dieva sajūta šajās Lieldienās? 

Sajūta ir diezgan autentiska. Pēc Jēzus krustā sišanas mācekļi bailēs no vajāšanām slēpās pa mājām. Tagad draudzes, draudzības, ģimenes, darba, sporta, kultūras kolektīvi ir tādi kā izklīdināti. Visa pasaule ir izklīdināta. Attālinātie dievkalpojumi palīdz, taču normāli tas nav. Visvairāk biedē, ka tam neredz gala. Nāk arvien jauni viļņi un mutācijas. Šobrīd vēl nevar novērtēt, kā ir mainījusies un vēl mainīsies cilvēku uztvere, attiecības, rīcības modeļi. Kas visu savāks atkal kopā? Apustuļus sapulcināja augšāmceltā Kristus parādīšanās viņu vidū. No izkliedēta pulciņa viņi kļuva par efektīvu komandu, kas iestartēja pagāniskās pasaules pārveidošanu par kristīgu civilizāciju. Arī mums vajadzēs kaut ko, kādu vēstījumu, kas izārdīto spēs sašūt – nevis atpakaļ, bet jaunā, darbīgā veselumā. Tādēļ pandēmijas gadadienā es aicinu draudzes iekšēji tam gatavoties. Nepierast pie iziruma. Uzturēt sevī ilgas pulcēties ap dzīvo Kristu dzīvā mācekļu kopībā. Ja esam ap viņu, tad lai nāk kas nākdams. To pašu vajadzēs arī citām kopienām. Augšāmcelšanās vēsts būs ļoti vajadzīga. Īstā strupceļā nekas cits nelīdz.

Daļa sabiedrības jau ieradusi gaidīt Jūsu svētku uzrunas, kurās Jūs parasti pievēršaties arī būtisku sabiedrības procesu analīzei, ne tikai Evaņģēlija sludināšanai klasiskā veidā. Otra daļa pēc tam Jums dažkārt pārmet – Baznīca atkal jaucas valsts lietās! Kas Jūs mudina tomēr šo publisko analīzi veikt?

Valsts un baznīcas šķirtība nozīmē tikai to, ka Latvijā nav valsts baznīcas vai oficiālās reliģijas. Nav bīskapa valsts vai ordeņa valsts kā viduslaikos. Mēs pat nespējam tā domāt, tā šķirtība mums jau ir asinīs. Taču valsts un baznīca sadarbojas par labu visai sabiedrībai sociālajā darbā, pieminekļu aizsardzībā, laulību reģistrācijā, kapelānu dienestā un daudz kur citur. Svētku dievkalpojumi ir viena izpausme. Cilvēkiem varbūt šķiet, ka es tur runāju par politiku, taču es joprojām runāju par evaņģēliju, tikai cenšos konfrontēt dzīves aktualitātes ar kristīgo vēsti un skaidrāk izcelt tās izpausmes dzīvē. Nāciju rada kopīgas vērtības. Paaudze paaudzei vērtības nodod ar vēstījumiem. Pat ar tautas teikām un pasakām. Kristīgā vēsts ir viens no lielajiem naratīviem, kas ir veidojis un uzturējis Rietumu pasaules klasisko vērtību sistēmu, ko ne velti dēvē par kristīgo kultūru. Arī mēs tai piederam. Ikdienā pat nepamanām, cik dziļi kristietība visu caurauž – attiecības, ieražas un likumus. Kādēļ es tā runāju 18. novembrī? Tādēļ, ka esmu Latvijas pilsonis, kam viņa amats uzliek tādu pienākumu. Baznīcas atbildība tautas priekšā ir glabāt, uzturēt un atsvaidzināt šo vitāli svarīgo vēstījumu. 

Pēdējā laikā arī Latvijā sāk izpausties diezgan izteikta sabiedrības uzskatu polarizācija, kurai šķiet aizsākumi meklējami ASV – “progresīvie” pret “konservatīvajiem”. Vai Baznīcas un Kristus vēsts spēj šos it kā nesamierināmos uzskatus vienot? 

Baznīcā pašā ir savi konservatīvie un liberāļi. Piederību vieniem vai otriem lielā mērā nosaka cilvēka temperaments. Liela loma tur ir iedzimtībai. Konservatīvie ir apzinīgāki un piešķir lielāku vērtību kārtībai, principiem. Liberāļi ir radošāki, vairāk gatavi pārkāpt robežas un noteikumus. Tādēļ liberāļi labāk spēj apgūt jaunas jomas, bet konservatīvie – tās uzturēt un pārvaldīt. Ja organizācijā ir tikai konservatīvie, tai draud pārkaļķošanās. Ja tikai liberāļi, tā “aiziet pa pieskari”. Ir vajadzīga tāda kā deja, kurā vieni un otri piedalās ar savu stipro pusi, viens otru līdzsvarojot. Diemžēl mūsdienās līdzsvars arvien vairāk tiek izjaukts par labu liberāļiem, jo tie ir ņēmuši virsroku medijos un augstskolu mācībspēkos, kur sevi auglīgi atražo. Konservatīva, šķiet, ir palikusi baznīca un varbūt bruņotie spēki. Taču ir jānoskaidro termini. Klasiskie liberāļi mūsdienās izsktās visnotaļ konservatīvi. Tas, ko tagad dēvē par liberālismu, ir kreisums, “progresisms”, kā jūs to nosaucāt, vai īstajā vārdā – neomarksisms. Un marksisms nav diez ko ieinteresēts ar kādu vienoties. Tā gēnos ir cīņa un pasaules revolūcija, revolūcijas eksports. Tieši kā Jūs teicāt – no ASV pa visu pasauli. Ar kristietību marksismam ir īpašas attiecības. No Feierbaha līdz Sartram marksisti ir zvērināti ateisti. Ja runa ir par vienošanu, es neesmu optimists. Es drīzāk teiktu, ka Kristus vēsts ir viena no nedaudzajām, kas vēl uztur līdzsvaru sabiedrībā.

“Netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti”, ir Jēzus vārdi. Kā tas saskan ar aizvien lielāku popularitāti iemantojošo t.s. “izdzēšanas kultūru” (“cancel culture”)? Jūs pat iesaistījāties publiskajā polemikā, aizstāvot kādu jaunu meiteni vārdā Elīna Didrihsone, kura atļāvās intervijā izklāstīt savus uzskatus par ģimeni. Kur, jūsuprāt, slēpjas šī fenomena cēloņi – vai tiešām apspiesto sabiedrības grupu vēlmē pēc taisnīguma? 

Vismazāk “izdzēšanas kultūru” interesē taisnīgums. Tā ir pūļa līksma agresija pret cilvēku, kurš ir pārkāpis kādu nerakstītu un bieži sev nezināmu tabu. Tās mērķis ir viņu sociāli, morāli un ekonomiski izdzēst no kopienas dzīves. Disidentu iznīcināšana vēsturei nav sveša. 20. gadsimta marksisms ar to īpaši izcēlās. Taču mūsdienu “cancel culture” uzrāda zīmīgu pagriezienu. Manas “būmeru” un arī X paaudzes bērni socializējās pagalmā, skolas sarīkojumos vai ģimeņu viesībās. Ja vispār varēja runāt par virtuālo vidi, tā bija piedeva, kuru patērējām pasīvi – skatījāmies televizoru, gājām uz kino. Taču kādā brīdī par psiholoģiskās attīstības noteicošo vidi ir kļuvusi virtuālā pasaule, kuru tu vari veidot līdzi. Ko cilvēks dara, ja sociālajos tīklos kāds “uzkrīt uz nerviem”? Nomjūtē, izbano, nobloķē, ziņo administratoram. Feisbukā kāda kretīna izdzēšana no draugu loka un izraidīšana no burbuļa sniedz intensīvu gandarījumu. Kādēļ to pašu nedarīt reālajā pasaulē? Tā ir jauna domāšanas paradigma, kur reālā pasaule sāk šķist kā piedeva, uz kuru jāpārnes īstās, virtuālās pasaules likumi.

Ar teiktā dzēšanu vai negaidīti asu nosodīšanu nupat sastapušies arī divi izcili Latvijas kultūras dižgari – Alvis Hermanis un Māra Zālīte. Vienā gadījumā no liberāli progresīvo aktīvistu un sociālā tīkla  Facebook robotu, otrā – šķiet, ka tikai Facebook robotu puses. Par ko tas liecina? Vai sociālo tīklu un robotu laikmetā arī mūsu pasaules skatījums nekļūst robotizēts? 

Tā ir ļoti nopietna parādība, kuras mērogi un ietekme vēl nav īsti aptverta. Es par to sāku domāt, kad tika slēgts YouTube kanāls, kam sekoju. Kāds cilvēks tur bija veidojis savas lekcijas, ieguldījis gadus un intelektuālo potenciālu, sapulcinājis kopienu, faktiski izveidojis dzīvi. Un tad kāds anonīms tehnokrāts to izgaisināja ar peles klikšķi. Bezmaz vai dievišķa vara!  Kronis visam bija varenākās lielvalsts prezidenta izmešana no Tvitera. Neievēlēto un tautas nekontrolēto tehnogigantu vara kļūst neaptverama un draudīga. Algoritmus, kas kontrolē virtuālo vidi, arvien vairāk darbina mākslīgais intelekts. Ir taču zināms, ka vairumā gadījumu nevis cilvēki darbojas ar idejām, bet idejas darbina cilvēkus. Algoritmi mūs ar tām apgādā. Mēs nezinām, kādi tie ir un mūs nebrīdina, kad tie mainās. Mēs tīmeklī skatāmies veco filmu Matrix un nepamanām brīdi, kad mūs sāk darbināt mākslīgais intelekts. Nē, kristietība nav pagātnes palieka. Vajadzība pēc stabilas, racionāli un emocionāli sakņotas atskaites sistēmas kļūst aizvien akūtāka. Kristietība ir tāda sarkanā tablete.

Šī šobrīd aktuālā viļņošanās – geju, lesbiešu un neskaitāmu dzimšu (“gender”) tiesības, politkorektums, “izdzēšanas kultūra” un eksperimenti ar sabiedrības sociālo un psiholoģisku struktūru maiņu – vai tas tiešām ir paliekoši? Vai arī cilvēce pēc 100 gadiem uz to raudzīsies kā uz attīstītas globālās civilizācijas jaunības pārmērībām?

Arī tas ierakstās jaunajā paradigmā. Kādi ir virtuālās pasaules likumi? Es varu sevi pasniegt par ko vien gribu, izveidot kādu avataru vien vēlos. Es varu būt āfrikānis, sieviete, kentaurs vai kaķis. Kādu es sevi pasniedzu, tādu visiem mani jāpieņem. Kurš sāk iebilst, ka īstenībā es taču esmu baltais vīrietis, tas ir kretīns, kuru vajag izbanot. Par viņu jāziņo administratoram. Nē, labāk lai algoritms pats viņu izķer. Un vainīgais saņems paziņojumu, ka viņa izteikumi ir pārkāpuši kopienas politiku un principus, tādēļ profils tiek slēgts. Reālā pasaule pamazām tiek pielāgota šiem pricipiem. Ar masu gatavināšanu, konvencijām un tiesas spriedumiem tādas idejas pamazām tiek pārveidotas “kopienas politikā un principos”. Kad tie kļūs par likumiem, tad virtuālas izbanošanas vietā nāks pavisam reālas restes. Tā nav fantāzija, šur tur tas jau ir noticis. Grūti paredzēt, kas būs pēc simt gadiem, taču paaudžu maiņas ceļā politiskā vara arvien vairāk nonāks to rokās, kas uzauguši virtuālajā vidē. Ja necelsies kristīga atmoda kā Brāļu draudžu laikos vai kāds tai līdzīgs ideju pavērsiens, viss turpināsies uz priekšu un kļūs tikai radikālāks. Runājot par politkorektumu, tas manuprāt nokauj spēju domāt. Domāšana nenozīmē, ka man pa galvu klīst domas. Domāt nozīmē izvirzīt tēzi, un tad savā prātā to pārbaudīt, mēģinot apgāzt no dažādām pusēm. To spēj tikai retais un labi, ja savā specialitātē. Tādēļ domāšanas procesu cilvēki parasti pārceļ uz diskusijām, srunājoties cits ar citu. Politkorektums diskusijai atņem iespēju kļūdīties bez ļaunām sekām un līdz ar to arī domas patiesumu un brīvību. Kopumā tas notrulina un noplicina sabiedrību.

 Vai šī izjūta, ka cilvēks kontrolē visu, savā veida nav saistīta arī ar eitanāzijas piekritēju aktivizēšanos Latvijā, mēģinot panākt būtiskas likumdošanas izmaiņas šajā jomā? Tajā pašā laikā - vai publiskajā diskusijā netiek jaukti cieņpilnas un nāves un asistētas pašnāvības jēdzieni? 

Cilvēkiem, kas no miršanas procesa baidās vairāk nekā no nāves, eitanāzija šķiet tik elegants risinājums, ka aptumšo visus citus apsvērumus. Pie mūsu paliatīvās aprūpes jaudas to var labi saprast. Tomēr dzīvības un nāves jautājumos nedrīkst rīkoties impulsīvi. Kristieši teiktu, ka tikai Dievs zina īsto brīdi un ka arī grūtu beigu mirkļi var būt dārgi cilvēka mūžības liktenī. Vai tas jāņem vērā likumdevējiem? Vai nav tā, ka kristīgie lai dara kā grib un neticīgie, kā atzīst par pareizu? Teorētiski es varētu piekrist. Ir starpība starp abortu, kur nogalina cilvēku, kurš nespēj lemt vai aizstāvēties, un eitanāziju, kur pieaudzis cilvēks pieņem apzinātu lēmumu. It kā. Bet vai tā vienmēr notiks? Sākot slīdēt pa nogāzi, ir grūti apstāties. Vai drīkst uzlikt ārstam pienākumu nogalināt? Vai eitanāzija valstij nekļūs par lētu aizstājēju paliatīvai aprūpei? Vai uz veciem cilvēkiem neizdarīs spiedienu nomirt, lai neapgrūtina jaunos? Vai eitanāziju reiz nepiedāvās kā līdzekli vienkārši nomāktības vai traģisku pārdzīvojumu brīdī? Vai tas neizvērsīsies par biznesu, varbūt pat saistītu ar orgānu tirdzniecību? Nesenā diskusija Saeimas komisijā varēja radīt iespaidu, ka eitanāzijas jautājumā notika izšķiršanās starp laicīgo un kristīgo viedokli. Protams, ka tas saniknoja neticīgos. Taču tā tas nebija un nav. Problēmu pietiek arī laicīgā skatījumā. Jālemj ir ļoti piesardzīgi. Taču pliks “nē” arī nav atbilde. Ir jāveltī pūles un līdzekļi cienīgas paliatīvās aprūpes nodrošināšanai. Jāsāk jau tagad, tūlīt.

 Ko ir mainījis Covid? Dēļ nemākulīga krīzes menedžmenta no valdības puses aizvien niknāka kļūst sabiedrība, ko rāda arī socioloģisko pētījumu dati. Šķiet, ka elite un tauta aizvien vairāk atsvešinās, nevis saliedējas, kas ir visbūtiskākais krīzes pārvarēšanā. 

Goda vārds, es pašlaik negribētu būt valdības vietā! Iepriekš nepiedzīvotā situācijā, kur dotie lielumi visu laiku mainās, tai jālīdzsvaro daudzas jomas ar pretējām vajadzībām. Tur nevar nekļūdīties un nevar piepildīt visas cerības. Būt par ministru un īpaši par premjeru pašlaik nozīmē nolikt galvu uz bluķa. Es varbūt nesaprotu visus lēmumus, daži noteikti ir neloģiski un par šo to ir nīgrums vai vīpsna, taču es nepavisam neesmu drošs, ka pats prastu lemt pareizāk. Ceru, ka šī krīze cilvēkiem, kuri domā doties politikā, liks novērtēt, cik superkvalificētam ir jābūt, lai uzdrīkstētos lemt par veselas tautas dzīvi, dzīvību un nākotni. Likmes ir tieši tik lielas. Es ceru, ka jauno paaudzi tas iedvesmos tiekties uz izcilību, lai spētu tādu atbildību uzņemties Es arī cenšos neļauties niknumam, kādu jūs aprakstāt. Dusmas izkropļo īstenības uztveri un grūž uz neapdomīgu rīcību. Tā savukārt rada ciešanas un briesmas kā dusmās pie stūres trakojot uz slidena ceļa. Šajā laikā ir vajadzīga savaldība un vēss prāts.

Šodien, tautas valodā Zaļajā ceturtdienā, kad svinam Jēzus pēdējās vakariņas ar iespējams viņa pēdējiem vārdiem saviem mācekļiem – “Mīliet, kā es Jūs esmu mīlējis!” – ko tas Jums nozīmē? 

Jēzus mācība par mīlestību ir mulsinoša. Mēdz būt grūti mīlēt pat savus vecākus vai bērnus, kur nu vēl ienaidniekus. Taču mīlestība, par kuru runā Jēzus, ne vienmēr nozīmē maigas jūtas. Ienaidnieka gadījumā tas būtu  pat kaut kā slimīgi. Mīlestība, kuru māca Jēzus, pirmkārt nozīmē vēlēt otram labu. Tādu mīlestību var apzināti izkopt pret visiem cilvēkiem. Tā mīlēt var pat ienaidnieku. Reizēm man ir uznākuši niknuma uzplūdi. Piemēram, dzirdot par teroristiem, kuri atkal kaut kur ir mocījuši un nogalinājuši cilvēkus. Ak, ja viņi tādā brīdī trāpītos manā varā, tad gan es… Taču pēc mirkļa nākas nomierināties un atcerēties Jēzus vārdus. Iedomāties, ka reiz arī viņi savām mātēm piedzima kā jauki bērneļi, bet velns viņus ir pievīlis un viņiem vajag pestīšanu. Tas neliedz stāties viņiem pretī, ja vajadzīgs, bet neliedz arī vēlēt tiem labu un nepadara mani viņiem līdzīgu. Tāda mīlestība neļauj vairoties tumsai pasaulē un ir augstāka pat par ticību un cerību. Dievs ir mīlestība, jo viņš bez cēloņa ārpus sevis, bez nosacījumiem un robežām vēl labu visiem.

Un ciešanu pilnā Lielā piektdiena, kad Jēzus tika piesists Krustā – tieši Jums? 

Kristus krusta nāves centrālā nozīme ir tā, ka viņš tur mani izpirka no manu grēku sekām. Par to esmu viņam bezgala pateicīgs. Taču līdzās tam ir vēl citas nozīmes. Viena no manām mīļākajām lūgšanām ir Anima Christi - Kristus dvēsele, svētdari mani! Bieži to lūdzot, katrai rindai ir izveidojies savs paplašinātais saturs. Viena no rindām ir: Kristus ciešanas, stipriniet mani! Kā tās var mani stiprināt? Man dzīvē ir bijuši sāpīgi pārbaudījumi un noteikti būs vēl. Kas zina, varbūt Dievs mani pārbaudīs pie maniem paša vārdiem par eitanāziju. No sāpēm un traģēdijām nevar izbēgt. Var tikai atrast veidu, kā pacelties tām pāri. Kristus ciešanas var mani stiprināt tad, ja savas sāpes piedzīvoju kā tuvību viņam, kā dalīšanos ar Jēzu viņa liktenī. Tad gan ir svarīgi, lai ciešanas es sev nebūtu sagādājis ar savu nekrietnību. Šo stiprinājumu nevar sev iestāstīt. Sāpes ir teju vienīgais, ko nav iespējams racionalizēt. Šo lūgšanas rindu var tikai pieredzēt dzīvās attiecībās. Vēl Lielā piektdiena man nozīmē ekumenisko Krusta ceļu, kas ir viena no skaistākajām vienojošas, kristīgas mīlestības izpausmēm.

Vēl viena ciešanu pilna diena – un Jēzus Kristus būs augšāmcēlies! Kristiešu sapratnē un pārliecībā. Ko Jūs Lieldienās  novēlētu viņiem un arī nekristiešiem vai nevienai formālai reliģijai nepiederošajiem  - ļaudīm, kuri pēc labākās sirdsapziņas dzīvo savas dzīves, mīl, tic savam iekšējam sirdsapziņas kompasam un bieži vien kādai Augstākajai varai?

Es novēlu raudzīties uz Kristu. Lasiet par viņu evaņģēlijos. Neatkarīgi no ticības tā ir vērtīga lasāmviela katram cilvēkam.  Vērojiet Jēzus personību. Tādā vērošanā uzdīgst mīlestības asni, kas cilvēku dara stiprāku. Lielajā piektdienā Pilāts norādīja uz Jēzu un teica: “Lūk, Cilvēks!”. Arī es varu tiekties būt Cilvēks, līdzinoties Jēzum. Brīži, kad nometos pie sava mājas altāra un raugos uz Kristus ikonu lūgšanā un apcerē, ir laimīgākie manā dienā.

lasīt tālāk

 

AGNESE: Tiekamies Lieldienu laikā. Vai augšāmcelšanās stāstu esat izjutis arī savā dzīvē? 

JĀNIS: Katrs Lieldienu dievkalpojums ir dalīšanās ar Kristu viņa augšāmcelšanās priekā. Patiesībā katrs dievkalpojums. Krieviski svētdienu sauc voskreseņije – augšāmcelšanās. Taču pēc augšāmcelšanās visvairāk ilgojas satricinājuma brīžos. 2008. gada ekonomikas krīze smagi skāra baznīcu. Attiecības saspīlējās. Tieši tajā laikā mēs zaudējām dēlu. Septiņus mēnešus nezinājām, kas ar viņu noticis. Bija tāds samezglojums, katra diena bija maza nāve. Domāju, ko man iesākt – palikt savā vietā, vai doties tālu prom, darīt kaut ko citu. Tādos brīžos palīdz tikai augšāmcelšanās. Man tā atnāca caur Garīgajiem vingrinājumiem. 

 

Kas ar jums šo vingrinājumu laikā notika? 

Trīsdesmit dienas es meditācijās raudzījos uz savu Kungu Jēzu Kristu. Piecas, septiņas stundas katru dienu. Izsūdzēju grēkus par visu dzīvi. Un tad viņš paraudzījās uz mani tā, ka viss izmainījās. Mana ticība, mana pasaule. Es no tās vairs nebaidījos. Viss kļuva gaišāks, mīlīgāks, apdzīvojams. Garīgie vingrinājumi ir ļoti gudri izveidota Svēto Rakstu apceres un meditāciju sērija, kas cauri šķīstīšanās un apgaismības procesam ved pie mērķa apzināšanās un pie mīlestības uz Dievu. Tā liek ielūkoties savā ellē un ieraudzīt savas debesis. Palīdz atraisīties no pieķeršanās tam, kas nav pakārtots tavas eksistences mērķim. Biju tā iedvesmots, ka pats apguvu vingrinājumu vadīšanu, lai varētu pavadīt citus. Tas deva jaunu saturu, jaunu jēgu.  Īstā augšāmcelšanās dzīvei, man šķiet, ir atbrīvošanās no bailēm.

 

Bailes jau gan dotas arī tāpēc, lai pasargātu mūs. 

Jā, protams, no neprātībām. Bet te ir runa drīzāk par raizēm, kas liek baidīties dzīvot, baidīties paraudzīties nākotnē. Bailes no zaudējumiem, pārbaudījumiem, pamestības. Neviens nevar izbēgt no ciešanām, jo tās ir dzīves daļa. Taču ir lietas, kuras ļauj pacelties pāri – nozīme un mīlestība. Nīče teica, ka cilvēks spēj izturēt gandrīz jebko, ja zina kādēļ. Jūs noteikti esat piedzīvojusi, ka dzīvot ir vieglāk tad, kad darāt kaut ko nozīmīgu. Bezjēdzība un dīkdienība nobeidz. Savukārt mīlestība… Kad kādu mīli, gribi būt ar viņu kopā, dalīties ar viņu visā. Kad iemīli Kristu, tad gribi piedalīties viņa dzīvē. Bet viņa dzīve veda cauri nodevībai, netaisnībai, ciešanām un nāvei. Kad savējā piedzīvojam to pašu, tad esam tur, kur ir viņš. Tas piešķir nozīmi arī bezjēdzīgām ciešanām. Garīgo vingrinājumu kulminācija ir tad, kad vari no sirds pateikt lūgšanu: “Pieņem, Kungs, visu, kas es esmu un kas man pieder. Dari ar to, ko gribi. Man dod tikai mīlestību uz tevi un savu žēlastību. Man ar to pietiek.” Šis “man ar to pietiek” piedzīvojums ir īstas brīvības brīdis. Pat ja nespēj tajā palikt vienmēr, ir bezgala svētīgi tur pabūt, lai zinātu, ka tas ir iespējams un lai vajadzības brīdī pie tā atgrieztos.

 

Daudz vieglāk ir cilvēkam, kas Dievam tic. Bet ko iesākt tādam, kas nemaz nesaprot, par ko jūs šobrīd runājat? 

Ziniet, pa īstam ticēt nebūt nav viegli. Lai piedzīvotu to, ko iepriekš teicu, man bija smagi jācīnās ar savu veco cilvēku un jālauž sava miesīgā daba. Bet jums taisnība, ticības motivācija ir pārpasaulīga un nav saprotama miesīgai loģikai. Man reizēm ir teikuši: mācītāj, nāciet un pasakiet spēka vārdus, kas mūs darīs stiprus. Taču man nav vārdu, kas darbotos kā burvju tabletīte – norij un pēkšņi viss pāriet. Evaņģēlija shēmu var izstāstīt diezgan ātri, piecās minūtēs. Bet padarīt to par savu, par to, no kā tu dzīvo un kas tev reāli palīdz... Tas nav tik vienkārši. Postmodernais laiks vispār neatzīst autoritātes un reti kurš ar godbijību kaut ko uzklausīs tādēļ vien, ka to saka bīskaps. Ar neticīgu cilvēku es varu dalīties savā pieredzē un teikt – redzi, ko esmu atradis! Pamēģini, varbūt palīdzēs arī tev. Pat ja tu domā, ka tā ir fikcija – ir tādas fikcijas, kurām sekojot, cilvēkam klājas labāk nekā nesekojot. Bet ja gribat paši piedzīvot, skatieties uz Kristu! Lasiet evaņģēliju un raugieties uz Viņa personību. Tādā vērošanā uzdīgst mīlestības asni. Tie dara cilvēku stipru. 

Šis ir laiks, kad daudzi, līdzīgi kā jūs savulaik, pieredz kāda tuva cilvēka zaudējumu. Viens ir cipars statistikā, pavisam kas cits, ja tas ir tavs cilvēks. 

Protams! Gan attiecībā uz dēlu, gan vecākiem man bija svarīgi, ka viņi bija izlīdzinājušies ar Dievu. Gan māmiņa, gan tētis pirms beigām izsūdzēja grēkus un saņēma sakramentu. Arī mūsu dēls Krists pirms nāves bija pastiprināti pievērsies baznīctēvu lasīšanai. Bet zaudējums un sēras jau nepazūd, tepat tās ir. Laiks kaut ko dziedē, bet ne pilnībā. Joprojām gribas vecākiem piezvanīt. Ģimenes kapu ierīkošana piešķir dzīvei jaunu krāsu tāpat kā rudens druvām un mežiem. Kasparam Dimiteram ir tāda dzejas rinda: «Cik aprēķināta dzīve ir slima, cik neiemīlēta nāve ir baiga». Iemīlēt nāvi nozīmē atrast savas mirstības nozīmi un nozīme ļauj pacelties pāri. Atkal jācitē Dimiters – dzīvība ir krātiņš, nāve – izspertas durvis… Lieldienām un Kristus augšāmcelšanās vēstījumam ir simboliska un psiholoģiska vērtība, taču tas ir arī vēsturisks notikums, kurā Dievs salauza nāves varu un atvēra cilvēkam mūžīgās dzīvības durvis.

Mēdz teikt – kad kāds aiziet, mēs raudam par sevi. Bet, manuprāt, tā īsti nav. Vecāki ir tie, kas bija pirms mums, un bērni ir tie, kam būtu jāpaliek pēc mums. 

Jā, mēs raudam par sevi, ja nāve ir bijusi tik dabiska un secīga, kā teicāt. Trūkst attiecību ar aizgājēju un grauž sirdsapziņa, ka nepateicām vai neizdarījām tā, kā vajadzēja. Par mirušajiem raudam, ja nāve ir bijusi pāragra, vardarbīga. Tad sāp viņu nenodzīvotie gadi, un piedzīvotās mokas. Gan tēvam, gan brālim bija nāves tuvuma pieredze, un abi teica vienu un to pašu – ja tāda ir tā miršana, tur nav ko baidīties. Pieņemu, ka neticīgs cilvēs mūža otrā pusē pret nāvi attieksies pat mierīgāk, domājot, ka aiz tās nekā nav. Kā aizmiegot anestēzijā uz operāciju galda. Pat nepamanīsi kā neatmodīsies. Tas arī iedvesmo vēlmi pēc eitanāzijas – cilvēki no miršanas procesa baidās vairāk nekā no pašas nāves. 

Ticīgam cilvēkam tas ir citādi? 

Ir tāda filma Sala, kurā tēvam Anatolijam jautā – vai nav bail mirt? Viņš atbildēja: Mirt nav bail. Bail būs stāvēt Dieva priekšā. Ticīgs cilvēks uz nāvi raugās mūžīgās dzīvības cerībā, taču arī apzinoties, ka būs jādod Dievam norēķins par savu dzīvi. Tāpēc mums vajadzīgs Pestītājs, kurš beznosacījumu mīlestībā ir izpircis un piedevis visu, par ko dvēsele ir nemierīga. Svēto, bezvainīgo dzīvi viņš nodzīvoja mūsu vietā un ietērpj tajā savējos, lai būtu ar ko stāvēt Dieva priekšā.

 

Kāda ir jūsu nostāja par eitanāziju? 

Tas ir sarežģīts jautājums. Luters pašnāvnieku uzlūkoja par cilvēku, kuru pārmācis un nokāvis velns. Vai tāds ir vairāk vainīgs par kādu, ko mežā nokāvis laupītājs? Dvēseli pazudina neticība nevis tas, ka neesi izsūdzējis visus grēkus. Visus tu tāpat nekad neatceries un neapzinies. No otras puses kristīgā baznīca cilvēkus vienmēr ir centusies atturēt no pašnāvības. Tam ir daudz iemeslu – kaut vai novērojumi, cik vērtīgi var būt grūto beigu mirkļi. Atceros mūsu izcilo mācītāju Robertu Feldmani. Padomju laikā viņš bija kā no citas planētas – veco laiku džentlmenis ar smalku valodu un manierēm. Ļoti zinošs, sirsnīgs, bet dažbrīd ironisks un ciets. Mūža beigās viņš zaudēja redzi un labu daļu no realitātes uztveres. Nespēja karoti trāpīt mutē. Kāds man taisni jautāja, vai viņam nebūtu labāk aiziet? Kādēļ Dievs pieļauj tādu sabrukumu? Taču, apmeklējot profesoru dažas dienas pirms nāves, es redzēju pārvērtību. Viņš bija norimis, gaišs un maigs, izlīdzinājies ar visu, pret ko bija turējis rūgtumu. Beidzot gatavs doties. Tikai Dievs zina īsto laiku – tāda būtu kristieša attieksme. Cits jautājums, vai no tās jāvadās likumdevējiem? Lai taču ticīgie dara kā grib, un ļauj neticīgjiem darīt tā, kā viņi grib? Viņu mūžības liktenis taču no tā vienalga nemainās? Tam es pat varu piekrist. Tomēr arī bez reliģiskajiem apsvērumiem ir virkne ētisku problēmu. Vai ārstam var uzlikt pienākumu nogalināt? Vai tas nav vienkāršs veids kā nerūpēties par paliatīvo aprūpi? Vai eitanāzija vienmēr būs brīvprātīga, pie pilnas apziņas? Vai uz vecajiem cilvēkiem netiks izdarīts spiediens, lai beidz sēdēt uz kakla un “pieņem šprici”? Vai eitanāzija nekļūs par biznesu, kas turklāt saistīts ar orgānu transplantāciju? Vesela slidena nogāze. Man šķiet pareizi, ka Saeima strauji nelēma šo jautājumu. Tas prasa dziļu un rūpīgu diskusiju.

 

Kad tuvs cilvēks aiziet, bieži ir sajūta – nepaspēju, nepaguvu. Kā paspēt? 

Diez vai var nodzīvot un šķirties tik ideāli,  ka nekas nekremt. Taču uz to var tiekties, ļaujot sevi veidot Dieva Garam, kura augļi ir mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Ar gribasspēku mēs spējam pieklājīgi uzvesties līdz kārtējam klupienam, bet īstas, iekšējas pārmaiņas spēj izraisīt tikai Dievs.

Ko teiktu jūsu tuvinieki - gara augļi jūsos jau iesakņojušies vai tomēr tas ir mūža darbs? 

Kaut kur jau tie ir (smejas). Garīgajos vingrinājumos, šķiet, ieguvu pavisam citu dzīves uztveri. Tā man pašam liekas, tā ir teikuši citi un arī attiecības pēc tam veidojās citādi. Ja atskatos, kā es pirms tam uzvedos un rīkojos… Es gan arī biju jaunāks, un jauniem cilvēkiem daudz kas ir citādi (smaida). Taču svēttapšana ir ceļš, kas jāiet visu mūžu. Palaižoties var notikt regress un beigas būs sliktākas nekā sākums. 

 

Šis laiks liedzis arī jūsu prieku – ceļošanu. Kā bez tās dzīvojat? 

Nedrīkstu žēloties, esmu priviliģētā situācijā. Dzīvoju mājā ar dārzu Rīgas nomalē, kur var staigāt gar Mārupīti. Man ir arī baznīca, kurp varu aiziet. Iztēles kontemplācijā varu staigāt pa Svēto zemi. Daudz smagāk ir ģimenei daudzdzīvokļu mājas vienā vai divās istabās. Protams, ceļojumi vilina. Agrāk priecājos par iespēju nokļūt eksotiskās zemēs, taču tagad gribētu vairāk apskatīt Eiropu, kamēr mums tā vēl ir.

 

Ko jūs gribat teikt ar vārdiem – kamēr vēl ir Eiropa? 

Eiropa strauji mainās. No vienas puses masu imigrācija un multikulturālisma eksperiments, kurš ienācējiem neprasa pielāgoties vietējiem tikumiem un kultūrai, bet drīzāk mudina palikt pie savām tradīcijām. Man liekas iracionāli savest vienuviet lielas cilvēku grupas bez vienojoša vēstījuma, un cerēt, ka viņi dzīvos mierā un saskaņā. Iepretī tam Eiropa ir apmulsusi pati savā identitātē. Neticība objektīvai patiesībai, skepse pret lielajiem vēstījumiem, tāda kā kaunēšanās no savām nacionālajām un reliģiskajām vērtībām… Tas nevieno cilvēkus un nedod nācijai mugurkaulu. Šādā izkārtojumā civilizāciju sadursme neatrisināsies par labu eiropiešiem un viņu kultūrai. Mēs vēl neesam gluži tur, kur “vecā Eiropa”, taču būsim, ja centīsimies to visā atdarināt.

 

Kuras ir tās kļūdas, kas mums jāņem vērā?

Eiropa šķiet pazaudējusi ideju, kura savulaik to padarīja tik izcilu. Viens no pamatelementiem tajā bija kristīgā vēsts. Mēs mēģinām ņemt atziņas, kas ir kristīgās idejas auglis, un likt tās jaunas morāles pamatos, nocērtot koku, kurš augļus ir nesis. Taču to zināja jau Nīče, ka, zaudējot kristīgo ticību, mēs nevarēsim paturēt vērtības, kas no tās ir izaugušas. Un paredzēja kreiso totalitārismu. Būsim pateicīgi pūļa imunitātei, kas padomju laika dēļ mums vēl ir pret marksisma atdzimšanu. Rietumos tā ir reāla problēma, kas atbalsojas arī šeit. Mums vēl nav vardarbīgu nemieru un pieminekļu demolēšanas, bet cenzūru sociālajos tīklos un izslēgšanas kultūras aizmetņus jau sākam novērot.

 

Atgriežoties pie ceļošanas – ko tā jums dod?

Ceļošanā es meklēju sastapšanos ar skaisto. Īpašs vaļasprieks man ir niršana zemūdens alās. Sevišķi krāšņas tās ir Meksikā. Desmitiem un simtiem kilometru gari labirinti, kam šur un tur ir iegruvuši griesti, izveidojot senotes jeb akas. Pa tām var iekļūt ar akvalangu, tur ir ļoti skaisti. Pats process rosina domāt, saprast un secināt.

 

Kā tas notiek? 

Reiz redzēju bīstamāko sporta veida sarakstu, kur alu niršana bija pirmajā vietā. Jā, alās ir gājuši bojā daudzi nirēji, bet pārsvarā tāpēc, ka devās tur bez apmācības un pienācīga aprīkojuma. Ievērojot protokolu, ieniršana alā var būt valdzinošs un relaksēts ceļojums. Galvenais ir neapmaldīties un zināt brīdi, kad jāgriežas atpakaļ. Gaiss balonos ir tavs atlikušais dzīves laiks. Trešdaļa peldēšanai iekšā, trešdaļa atceļam un trešdaļa rezervei, ja tev vai partnerim gadās kas neparedzēts. Nirēji, kas alu atklāja un izpētīja, tur novilka “zelta auklu”. Simbolisks nosaukums, lai gan iemesls tam ir praktisks – dzeltenā aukla savulaik bija vislētākā. Uz tās nirējs katrā krustojumā atstāj ceļa zīmes kā Ansītis un Grietiņa drupačiņas, lai vienmēr zinātu, ceļu atpakaļ. Ar zelta auklu ne uz mirkli nedrīkst zaudēt kontaktu. Man tas liekas līdzīgi garīgajai dzīvei. Arī tās mērķis ir ceļot tā, lai atrastu izeju, kur saules gaisma un bezgalīgi daudz dzīvības, ko elpot. Cilvēki saka – man nepatīk, ka baznīcā ir dogmas un skaidri nospraustas  mācības. Kur paliek mana izvēle, mana brīvība, mans radošums? Tas tev ir, taču savos meklējumos jāpaliek kontaktā ar zelta auklu. Dodoties kādā neizpētītā ejā, ir ir jāpiesien auklai sava spole, lai nekļūdīgi atgrieztos. Tā sauktās dogmas jeb baznīctēvu un iepriekšējo paaudžu pārbaudītie Dieva vārda skaidrojumi ir šī zelta aukla. Nav gudri nievāt to, kas rāda ceļu uz dzīvību.

 

Pieredzējuši nirēji dodas sānu ejās. Jūs arī esat tas pieredzējušais? 

Esmu apguvis pilnu alu niršanas kursu un saņēmis sertifikātus. Pagaidām gan nirstu kopā ar kādu pieredzējušāku nirēju. 

 

Adrenalīns, vēlme iekarot ir tāda vīriešu lieta. Atceros, salīdzinoši nesen sacījāt – vīrieša loma, vieta ir nonivelēta. Vīrieši kļuvuši izlietojami un izmetami. Ko jūs ar to domājāt? 

Pēdējās desmitgadēs feminisms Rietumos ir radījis noskaņojumu, kurā vīriešu pienesums sabiedrībā tiek uztverts kā nenozīmīgs – tāpat kā viņi paši. No katastrofām vai terora aktiem ziņo, ka upuru vidū ir sievietes un bērni. Vīrieši neskaitās. Ir daudz publikāciju par to, kā pandēmija skar sievietes un ko tur vajadzētu darīt, bet ne par to, kas būtu jādara pret to, ka no kovida pārsvarā mirst vīrieši. Tiek klusējot pieņemts, ka vīrieši dosies novērst avārijas Černobiļā vai Fukušimā, darīs smagākos, bīstamākos darbus un atdos sievietei vietu glābšanas laivā. Tajā pat laikā feministes publicē uzsaukumus: Vīrieši, jums no mums nekas nepienākas! Feminisms stāsta par vīriešu privilēģijām, lai gan lielākā daļa kara un slepkavību upuru ir vīrieši. Lielākā daļa bezpajumtnieku un atkarīgo ir vīrieši. Lielākā daļa pašnāvnieku ir vīrieši. Zēni atpaliek mācībās, jo mācību materiālus pārsvarā gatavo sievietes priekš meitenēm. Vīrieši par tiem pašiem noziegumiem saņem smagākus sodus. Taču ieminēties par vīriešu problēmām? Daudzas lasītājas šo uztvers ar smaidu, ja ne ar izsmieklu. 

 

Kas jums ir pret feminismu, kāpēc to uzskatāt par neatbalstāmu? Cīņa taču ir par sieviešu tiesībām, piemēram, par vienu un to pašu darbu saņemt tādu pašu algu kā vīrietim. 

Feminismam ir dažādas pakāpes un izpausmes, taču kopumā tā ir aizvainojuma ideoloģija. No aizvainojuma neizaug nekas labs. Un aizvainojumu izraisa, lūk, šādi stāsti par algas starpību starp dzimumiem par vienu un to pašu darbu. Vai tiešām par vienu un to pašu? Skaitli iegūst, salīdzinot vīriešu un sieviešu vidējo izpeļņu, neņemot vērā būtiskus apstākļus, piemēram, profesiju, amatu vai darba apstākļus. Visu izskaidro ar seksismu. Taču sievietes bieži izvēlas mazāk atalgotas profesijas, jo negrib strādāt uz naftas platformām Ziemeļjūrā. Cilvēces vēsturi feminisms attēlo kā sieviešu apspiešanu, lai gan īstenībā vīrieši un sievietes ir sadarbojušies, lai izdzīvotu skarbajos apstākļos. Vīrieši bieži iznesa smagāko daļu zaldātos un ogļu šahtās. Pret feminismu man ir tas, ka šī ideoloģija dzimumu savstarpējību aizstāj ar aizvainojumu un bailēm. Rietumos mācītāji pastorālas sarunas laikā ar sievieti mēdz atstāt durvis atvērtas, jo baidās tikt apsūdzēti uzmācībā.

 

Bet jūs taču negribēsiet teikt, ka sievietes melo par seksuālu vai emocionālu uzmākšanos?!

Protams, ne katra sieviete to darīs, taču tādi gadījumi arī nav retums un ir pat atzīti tiesā. #MeToo kustība sākās kā visnotaļ atbalstāma pretošanās sodāmai seksuālaja vardarbībai. Tāda pastāv un ir stingri jāapkaro. Taču aktīvisti arī labas lietas samaitā, novedot līdz galējībām. Nemitīgi paplašinot vardarbības jēdzienu un prasot bez pierādījumiem ticēt katrai apsūdzībai, radikālie feministi faktiski prasa piešķirt sievietēm varu ar vienu vārdu sagraut jebkura vīrieša dzīvi un iemest viņu cietumā. Attaisnojošs spriedums tiek nosodīts kā uzbrukums sieviešu tiesībām. Tas sēj bailes un vēlmi distancēties. Jebkuras civilizācijas izdzīvošanai ir vajadzīga vīriešu un sieviešu savstarpējība un sadarbība. Daudz ilgtspējīgākas attiecības piedāvā apustulis Pāvils – vīri, mīliet sievas tāpat kā Kristus savu draudzi. Sievas, cieniet vīrus. Kopā priekos un bēdās, laimē un nelaimē, līdz nāve mūs šķirs.

 

 

Un kāpēc sievietes nav vēlamas luterāņu baznīcā mācītājas amatā? 

Kādēļ tieši luterāņu? Sievietes neordinē ne katoļu, ne pareizticīgo, ne baptistu baznīcā. Varbūt kādreiz vajag pajautāt Zbigņevam Stankēvičam vai metropolītam Aleksandram, nevis vienmēr man. Šeit saduras divas pieejas, kur katrai sava taisnība. Neordinēt sievietes šķiet pretrunā vienlīdzīgo iespēju principam, kurš laicīgajā dzīvē ir taisnīgs un atbalstāms. Taču baznīca ne vienmēr var sekot pasaules loģikai. Tai ir jāseko Kristus priekšzīmei, un viņš par apustuļiem aicināja vīriešus. Baznīcai ir jāizpilda Svētie Raksti, kur iespēja ordinēt sievietes ir noraidīta gana skaidri. Nevajag to mērīt ar laicīgām mērauklām. Tieši tādēļ baznīca ir šķirta no valsts, lai savas iekšējās lietas varētu veidot atbilstoši “zelta auklai”. Dažas baznīcas rīkojas citādi, bet mēs nolēmām turēties autentiskajās pozīcijās.

 

Tas nozīmē – kamēr esat amatā, luteriskajā baznīcā nebūs sievietes mācītājas? 

Es amatā vairs nebūšu pārāk ilgi - man jāiet pensijā un es netaisos kā Putins mainīt satversmi, lai pagarinātu savu kalpošanas laiku (smejas). Bet lēmumu par sieviešu neordinēšanu jau pieņēma sinode. Par to nobalsoja trīs ceturtdaļas sinodāļu, no kuriem gandrīz puse bija sievietes. Lai kāds no maniem pēctečiem ordinētu sievietes, būs atkal jāiegūst trīs ceturtdaļu vairākums. Ja tas notiks, tā jau būs pavisam citāda baznīca. 

Mūsu dzīve dažkārt ir kā jūsu pieminētā pazemes ala. Ar dažādām blakusejām, kurās iemaldāmies un nezinām, kā tikt laukā. Kā orientēties, ja striķa nav? 

Mums ir sirdsapziņa un ir Dieva vārds. K.S. Lūiss dzīvi salīdzināja ar koku, nevis alu, bet princips jau tas pats. Ja ejam pa koku, tad var gadīties noiet pa kādu sānu zaru. Labā ziņa ir tā, ka var atgriezties. Bet nav cerību, ka zars ar laiku kļūs par stumbru, ka ļaunais ceļš attīstīsies par labo. Ir jāatgriežas tur, kur izdarīji nepareizo lēmumu un tālāk jāiet pareizi. Bet, lai varētu laikus atgriezties, jāvērtē katra nodzīvotā diena. 

lasīt tālāk

Izskatās, ka Eiropā dažādu multikulturālisma un sekulārisma ideju dēļ iestājusies tāda kā identitātes krīze. Ja imigranti, kas pēdējā laikā ieceļo milzīgā skaitā, ir ar savu stingru vērtību un tradīciju sistēmu, no tās negrasās atteikties, tad eiropiešu galvenā vērtība nu ir, ka katram var būt savas vērtības un tradīcijas, bet skaidrs, ka tas nevar kalpot par pamatu integrācijai, drīzāk pretēji – dezintegrācijai. Kā jūs uz to raugāties?

Jūs precīzi aprakstījāt situāciju. Postmodernā domāšana neatzīst patiesības, kas derētu visiem. Tā balstās uz cilvēka personīgo izvēli un indivīda brīvību. Ir jumta jēdzieni kā politkorektums un tolerance, taču tie tikai apsedz reālo sadrumstalotību. Dzīve tādos brīvības apstākļos nav nepatīkama – kamēr vien politkorektums nekļūst represīvs. Taču sadrumstalota sabiedrība ir ievainojama. Tā izdzīvo drošos, labklājīgos apstākļos, kad nevajag kopā saucēja. Bet kopsaucēja mums īsti vairs nav. Mēs ne tikai zaudējam kopējo bildi, pēc kuras salikt sabiedrības puzli, bet mūsu kārbiņā ir gabaliņi no dažādām puzlēm. Komfortablajā, drošajā Eiropā tas var būt dzīvotspējīgs modelis, taču dzīve mainās.

Masveida imigrācija Eiropā piedzīvota arī iepriekš. Zinām, piemēram, turku blīvi apdzīvotas teritorijas Vācijā, kas pastāv teju vai kā valstis valstī. Vai nemācamies no pieredzes?

Tas ir dabiski. Mēs, latvieši, lepojamies, ka aizbraukušie vairākās paaudzēs saglabājuši savu latvietību, ka pasaulē ir latviešu skolas. Latviešu emigranti piederēja Rietumu civilizācijai un pēc dabas bija viensētnieki, tomēr gribēja turēties kopā, nezaudēt identitāti. Vēl vairāk to vēlas iebraucēji no Tuvajiem austrumiem, kur ir spēcīga ģimeņu un klanu sistēma. Vide tiem ir svešāka, nekā latviešiem, izceļojot uz Vāciju vai Ameriku. Tādēļ viņi turas kopā, veido anklāvus ar savu subkultūru.

Valstu, kuras uzņem iebraucējus, interesēs taču būtu, lai šie cilvēki iekļaujas vietējā sabiedrībā. Un tas ir ne tikai drošības jautājums, par ko terorisma kontekstā pēdējā laikā daudz runājam.

Tāpēc jau būtu valstiski gudri censties uzņemt bēgļus, kam ar mums ir vairāk kopīga, jo viņi vieglāk iekļausies. Kristiešu integrācija būtu daudz vienkāršāka. Daudzi mūsu sadzīves principi ir cēlušies no kristīgās idejas, pat ja ikdienā tiem nemeklējam reliģisku pamatojumu. Vienlīdzība, kas ir mūsdienu cilvēktiesību pamatā, nāk no judeokristīgās pārliecības par cilvēka līdzību Dievam un par to, ka ikvienā cilvēkā meklējams Kristus atspulgs, tāpēc viņš ir vērtība. Lieldienās sarīkotiais kristiešu slaktiņš Pakistānā liecina, ka Tuvajos austrumos, Ziemeļāfrikā un citur notiek kristiešu genocīds. Viņiem reāli nav citur kur glābties kā tikai Eiropā. Diemžēl sarunā Saeimas komisijā mudinājumu pēc iespējas uzņemt kristiešus bez lielām runām noslaucīja no galda, jo Latvijas valsts nevarot šķirot cilvēkus. Rīkoties saprātīgi un rīkoties politkorekti bieži nav savienojamas lietas.

Bet veidojas tāda kā nemitīga kauja pašu mājās starp pilnīgiem kristietības noliedzējiem, kas iestājas arī pret Lieldienu un Ziemassvētku svinēšanu, un kristīgās tradīcijas aizstāvjiem. Rezultātā mēs vēl vairāk sevi novājinām.

Tverot plašāk, tā ir pretruna starp konservatīvi domājošo sabiedrības daļu un, teiksim, progresistiem. Ne vieni, ne otri nedomā ļaunu. Tie ir divi pasaules redzējumi. Konservatīvie cenšas saglabāt to, kas pagātnē nesis svētību. Tās ir vērtības, ko pieskaita kristīgajām taču arī tādas, kā piemēram, tauta, nacionāla valsts. Progresisti ir ieraudzījuši pilnīgi jaunu modeli nākotnes sabiedrībai un aizrautīgi to būvē. Es kā konservatīvs pilsonis viņiem liekos reakcionārs sprungulis progresa spieķos, bet man viņu modelis šķiet izdomāta konstrukcija, kas nevadās no pieredzes, realitātes un veselā saprāta. Fronte tēva pagalmā nāciju, protams, dara ievainojamāku sadursmē ar citādu civilizāciju.

Tas izskatās pēc totāla savas sabiedrības iznīcināšanas ceļa, jo īpaši situācijā, ja masveidā ieceļo cilvēki, kuri stingri respektē tradīcijas, dzimumu atšķirības. Tas ir ceļš uz to, lai pēc gadiem 50 šeit būtu islāma valsts, kā teica Roberts Klimovičs.

Atšķirība starp sabiedrības modeli, kādu imigranti pazina pirms ierašanās, un to, ko viņi atrod Rietumeiropā un Ziemeļvalstīs, ir milzīga. Pat daudzi rietumnieki vairs nesaprot, kurp viņu sabiedrība dodas. Piemēram, ASV skola pēc skolas, pašvaldība pēc pašvaldības izdod noteikumus, ka ir jādod brīva pieeja meiteņu tualetēm un dušām puišiem, kuri vienkārši pasaka, ka viņi ir meitenes. Atsevišķas labierīcības nedrīkst ierādīt. Pat aizkaru nedrīkst pielikt. Kādreiz feministes teica, ka par meiteni piedzimst, bet par sievieti kļūst, jo sabiedrība viņai uzspiež dzimuma lomu. Tagad vairs nepiedzimst, tagad arī bioloģija vairs neskaitās. Prominentas feministes nu netoleranti protestē, ka nepietiek vīrietim nogriezt orgānus un uzlikt parūku, lai viņš būtu sieviete. Taču viņās neklausās, viņas ir pagātne. Karavāna dodas tālāk un nepaliks Amerikā, bet būs pie mums ātrāk, nekā domājam. Pirmie kamieļi ar Kārļu un Karlīnu grāmatiņām jau ir ieradušies. Ja paši rietumnieki to nespēj sagremot, ko var prasīt no ieceļotājiem?  Vērtību sadursme ir neizbēgama un varam sev pajautāt, vai šīs vērtības tā iedvesmo, lai par tām cīnītos?  Turklāt, vai Rietumu sabiedrība zina, kā cīnīties? Kad Ķelnē imigrantu pūlis uzmācās sievietēm, Nīderlandē vīrieši uzvilka minisvārkus un izgāja atbalsta demonstrācijā.

To varēja saprast un tas varēja ietekmēt tikai vietējos, nevis iebraucējus.

Kāda žurnāliste komentēja, ka vīrieši tur rīkojās kā sievietes. Atklājās viņu apjukums identitātē un dzimumu lomās. Sievietes sāk atskārst, ka jaunajos apstākļos viņu vīrieši nepratīs viņas aizstāvēt. Gadu desmitiem ilgā postmodernisma un feminisma cīņa pret vīrietību nav bijusi bez panākumiem.

Pārmaiņas virza ideoloģija, kas 60., 70. gados attīstījās intelektuāļu vidē, tai skaitā universitātēs, kur mācījās topošie žurnālisti. Tādēļ virzība ir neticami strauja. Medijos ir daudz progresistu, bet mediji ir spēcīgs pārliecināšanas instruments. Ja kāds pauž pretējas idejas, tam jārēķinās ar uzbrukumiem, kas bieži ir vienkārši melnais PR, apsaukāšana un iebiedēšana.

Tad, atvainojiet, vienīgais, kas var vest pie prāta, ir terora akti?

Terora akti ir vēl lielāks neprāts, kas ved tikai uz iznīcību. Es labāk izvēlos dzīvot Eiropā ar visām progresa utopijām nekā Daēš kalifātā. Taču vai tiešām izvēle ir tikai starp galējībām? Vai normāla, dzīve ar veselīgiem ideāliem ir kļuvusi nevajadzīga? Baznīcai pārmet, ka tā cenšas atgriezt viduslaikus vai tamlīdzīgi. Es teiktu, ka baznīca drīzāk cenšas saglabāt normālu dzīvi un normālas, dabiskas attiecības starp cilvēkiem. Es nevēlos nodarboties ar vispārēju kritiku, tikai jautāju, cik utopija ir gatava reālajai pasaulei? Terora akti pieder reālajai pasaulei tāpat kā masu migrācija. Tas liek pārbaudīt miera laikam derīgās idejas. Vēl pirms Briseles uzbrukumiem Mosulas arhibīskaps Amels Šimons Nona, kura bīskapiju iznīcināja Islāma valsts, rakstīja eiropiešiem atklātā vēstulē: “Arī jums jāapdomā Tuvo austrumu pieredze. Arī jūs esat briesmās. Jums jāpieņem cieti un drosmīgi lēmumi, kaut arī tas jums maksātu nonākt pretrunā ar saviem principiem.” Pagaidām Eiropa tam nav gatava.

Kāda var būt mūsu sabiedrības nākotne?

Varam paņemt kalkulatoru un parēķināt nākotnes izredzes – latviešu pasaulē ir kāds pusotrs miljons, Latvijā palicis aptuveni miljons. No tiem bērnu radīšanas vecumā ir ap 40%. Cik no tiem ir regulārie bāriņtiesu klienti, kas dzīvo no pabalstiem? Mūsu baznīca daudz strādā ar sociālā riska ģimenēm un realitāte ir labi redzama. Arī ja pieskaitām nelatviešu minoritāti, aina būtiski neizmainās. Turklāt Latvijā ir tāda neveselīga, nesadarbīga pretimstāvēšana starp latviešiem un nelatviešiem, kādu ne vieni, ne otri patiesībā nevaram atļauties.

Vēl viena iekšējā šķelšanās, kas novārdzina?

Tieši tā. Mēģināsim mazliet saprast mērogus. Uz pasaules fona Latvijā iedzīvotāju pietiek vienai kārtīgai pilsētai. Kādi divi miljoni. Ķīnā ir 60 miljoni pianistu. Ja mēs nespējam vienoties kopīgam darbam savas valsts labā, tas ir fatāli. Jā, mums ir bijusi smaga, traģiska pagātne, taču, uzturot konfrontāciju, gudri nerīkojas ne latvietis, ne nelatvietis.

Jāņem vērā arī tas, ka postmoderna Rietumu sabiedrība ir demogrāfijai nedraudzīga vide. Laulība dekonstruēta. Ģimene plūstoša. Aborts ir neaizskaramas cilvēktiesības. Karjera un pašrealizācija vairāk atbalstīta nekā bērnu audzināšana. Latvijā demogrāfija ir viena no bēdīgākajām Eiropā. Konservatīvais pilsonis par to uztraucas, bet progresists saka – nav liela nelaime, jo pasaule jau ir pārapdzīvota, tuvajos austrumos ģimenēs ir 8-10 bērni, bet tauta un nacionāla valsts ir novecojuši priekšstati. Lai stāvoklis Latvijā mainītos, būtu kaut kas jāmaina dzīvesveidā, domāšanā. Jāatgriežas pie kristīgās reliģijas, jāstiprina tradicionālas ģimenes, jāpievēršas bērnu radīšanai un audzināšanai. Taču daudziem tas nozīmētu nonākt pretrunā ar eiropeiskajiem progresa principiem, uz ko viņi nav gatavi. Un tā ir apzināta izvēle.

Esam lasījuši, ka virknē terora aktu, kas pēdējā laikā notikuši Rietumvalstīs, galvenie izpildītāji bijuši nevis no islāma valstīm ieceļojušie, bet gan vietējie, kas pieņēmuši ticību. Tā dēvētie konvertīti.

Konvertītiem ir raksturīgi būt radikālākiem. Kad luteriskajai ticībai pievēršas kāds, kuram tā nav paaudzēs ģimenē praktizēta, viņam sava luteriskā identitāte jāmeklē pašam. Viņš ņem un lasa reformācijas dokumentus, kas tapa 16. gadsimtā, kad starp reformācijas piekritējiem un pretiniekiem notika pat kari. Katoļu baznīcai tur pa laikam veltīti ļoti asi izteikumi. Konvertīts to lasa kā svaigu tekstu un pārņem arī konfrontatīvo attieksmi, it kā simt gadu ekumeniskā dialoga nebūtu bijis.  Pieļauju, ka ar musulmaņu radikalizēšanos ir līdzīgi. Ekstrēmisti bieži nāk no imigrantiem otrajā, trešajā paaudzē. Iepriekš dzīvojuši pasaulīgu dzīvi, bet pievērsušies ticībai viņi iet pie pirmavotiem un pārnes uz mūsdienām attieksmes no 7. gadsimta Muhameda kariem, izlaižot iepriekšējo paaudžu eirointegrācijas procesu. Starp citu, tas parāda, cik riskanta ir vēlme izskaust kristīgo audzināšanu skolās, bet ģimenēs vecākiem sacīt – lai mans bērns pats izvēlas, kad izaugs. Vienmēr būs jaunieši, kas meklēs Dievu. Ja nebūs reliģiskās tradīcijas, viņi kļūs par konvertītiem.

Pirms šīs intervijas mēs abi piedalījāmies Latvijas Radio 4 raidījumā Darbojošās personas. Tur minējāt, ka migrācijas spiediens un pēdējā laika dramatiskie notikumi arī Eiropas līderiem tomēr likuši domāt par mūsu kopīgo kristīgo identitāti.

Jā, retorika ir nedaudz mainījusies. Politiķi sākuši runāt par kristīgo Eiropu, par savu valstu kristīgo identitāti. Citas vienojošas pozitīvās idejas jau nav. Deivids Kamerons televīzijas uzrunā teica, ka briti respektē piederību katrai vai nevienai reliģijai, taču Lielbritānija ir kristīga valsts. Pēc kristiešu slaktiņa Lahorā viņš aicināja visu ticību britus celties aizstāvēt kristīgās vērtības. Šajā ziņā svarīga bija mūsu Satversmes Preambulas pieņemšana, kur kristīgā ticība ir nosaukta par vienu no valsts identitātes avotiem. Vismaz kaut kā esam sevi definējuši.

Tas jo īpaši būtiski, ņemot vērā šābrīža jauno realitāti – masveida imigrāciju no Tuvajiem Austrumiem, Ziemeļāfrikas.

Mēdz atgādināt, ka viens no kristietības principiem ir pieņemt svešinieku. Tā ir taisnība. Bībelē ir priekšraksti, kā attiekties pret svešinieku. Viņu nedrīkst aplaupīt, apspiest, darīt pāri. Nenopļaut tīruma stūrus, lai svešinieks varētu salsasīt vārpas. Parasti tie bija ceļinieki vai tirgotāji, kas apmetās starp israēliešiem.

Runa ir par atsevišķiem cilvēkiem, nevis, kā tiek lēsts, pat līdz simts miljoniem, kas gaida, kad varētu pārvietoties uz Eiropu.

Tās varēja būt arī lielākas grupas – ģimenes, saimes. Bībelē teikts, ka svešiniekiem, kas ieradās, nebija jāpāriet Mozus ticībā, taču viņi nedrīkstēja upurēt citiem dieviem un viņiem bija jāievēro sabats.  Mūsdienu valodā, iebraucējiem bija jāievēro vietējie likumi, dzīves kārtība, tradīcijas. Vajadzētu tikai pašiem būt skaidrībā, kādas tās mums ir.

Mēs mierinām sevi ar domu, ka uz tik aukstu un nabadzīgu valsti jau nebrauks, gluži kā paši gribēdami, lai Latvija vienmēr būtu tik atpalikusi.

Un tomēr mēs dzīvojam brīnišķīgā zemē, kas ir auglīga, bagāta ar resursiem, kaut ne ar naftu. Teritorija ir lielāka nekā Šveicei, Nīderlandei, Beļģijai vai Dānijai,

taču vienlaikus arī vismazāk apdzīvotā Eiropā,  – cik ilgi tā stāvēs tukša pārapdzīvotā pasaulē, kā jums šķiet?...

lasīt tālāk

Šo interviju žurnāls “Sestdiena” man lūdza sakarā ar to, ka janvārī apritēja 20 gadu, kopš mūsu baznīcas sinode mani izraudzīja Arhibīskapa amatam. Lasot šo interviju, var rasties iespaids, ka divdesmit gadi pagājuši episkā cīņā pret liberālismu, homoseksuālismu un sieviešu ordināciju. Īstenībā  daudz nozīmīgāks darbs ir bijusi diakonijas attīstība, baznīcas un valsts attiecību veidošana, teoloģisko mācību iestāžu – Lutera akadēmijas un Sv.Gregora skolas dibināšana un uzturēšana, baznīcas vadības ikdienas pienākumi, sludināšana, mācīšana, sakramentu pasniegšana, draudžu apmeklēšana, ikdienas sarunas ar cilvēkiem. Tāpat arī starptautiskajā un ekumeniskajā jomā – darbošanās Pasaules Luterāņu Federācijas padomē un Projektu komitejā, Starptautiskajā luterāņu padomē un divpusējās attiecībās gan ar luterāņu, gan citu konfesiju baznīcām. Tomēr intervijās nākas atbildēt uz tādiem jautājumiem, kādus uzdod un šajā reizē “Sestdienas” žurnālistu Ģirtu Kasparānu atkal vairāk interesēja “karstie” punkti. Saruna bija interesanta un lūk, kas galā iznāca. :-)

Latvijas lielāko kristīgo konfesiju līderi nav vairījušies paust savu viedokli par sabiedriski politiskiem jautājumiem. Jūsuprāt, kur velkama robeža starp viedokļa paušanu un politikas ietekmēšanu? Piemēram, vai esat gatavs iesaistīties diskusijās par šobrīd aktuālo eiro ieviešanu?

Baznīcai jābūt šķirtai no valsts, arī es tā domāju, bet tas nenozīmē, ka Baznīcai jābūt izolētai no sabiedriskiem procesiem. Tas nenozīmē neko vairāk kā to, ka Latvijā nav valsts baznīcas vai oficiālās reliģijas. Baznīca drīkst ietekmēt arī politiskās norises, taču tai jāspēj labi izvērtēt, kādos gadījumos to darīt un kā. Manuprāt baznīcai nav jāiesaistās politikā, aģitējot vēlēšanās par kādu partiju, taču mēs varam atbalstīt labus mērķus vai kritizēt sliktus darbus. Jāapzinās arī, par ko esam kompetenti izteikties un par ko ne. Es, piemēram, neņemos izteikt viedokli par eiro ieviešanu, jo šajā jomā man nav ne zināšanu, ne atklāsmes no Dieva.

Biežāk izskanējis jūsu viedoklis par dažādiem sociāliem jautājumiem, piemēram, abortiem vai viendzimuma laulībām. Vai šajos jautājumos baznīcai ir lielāka komptence? Daudzas sievietes teiktu, ka jūs kā vīrietis neesat tiesīgs spriest par abortiem.

Nedomāju, ka esmu par abortiem vai homoseksuālismu izteicies biežāk, nekā par citiem sociāliem jautājumiem. Tas tikai ir piesaistījis vairāk uzmanības. Bet tā ir aplamība, teikt, ka aborts attiecas tikai uz sievieti. Ja bērns ir tikai sievietes darīšana, kādēļ no vīrieša prasa alimentus? Kopš alu laikmeta aizstāvēt bērna dzīvību ir viena no vīrieša pamatmisijām. Jautājumi par dzīvību un nāvi, par ģimeni, par sabiedrības morāli tieši ir mūsu “profesionālais lauciņš”. Skaidrs, ka baznīca par to izsakās biežāk nekā par kodolenerģiju.

Tomēr arī kristiešiem ir ļoti dažādi viedokļi par morāles un ētikas jautājumiem. Piemēram, Ziemeļvalstu luterāņu baznīcas atļāvušās svētīt arī viendzimuma laulības. Vai kaut kas tāds būtu iedomājams Latvijā?

Ziemeļvalstu luterāņu baznīcas ar to ir aizgājušas maldos. Jebkura normāla baznīca par savas dzīves un mācības pamatu atzīst Bībeli. Bībelē homoseksuāla aktivitāte ir skaidros vārdos nosaukta par grēku. Jā, grēks ir dzīves realitāte, arī baznīca ir pilna ar grēciniekiem. Taču katra normāla baznīca arī aicina grēkus nožēlot un no tiem atgriezties. Ja baznīca sāk grēkus svētīt, tā ir “aizgājusi pa pieskari”. Tādēļ arī attiecības ar Ziemeļvalstu kolēģiem mums ir stipri apsīkušas. Viena dzimuma pāru svētīšana šķeļ baznīcu visā pasaulē. Tas nav aiz naida pret homoseksuāliem cilvēkiem, bet tādēļ, ka šajā jautājumā iezīmējas robeža starp “veco” ticību, kas vēlas pakļauties Svētajiem Rakstiem kā Dieva autoritātei, un “jauno ticību”, ko varbūt iedvesmo postmodernā neticība objektīvai patiesībai, pat ja tā ir izteikta Bībelē. Būtībā tā ir plaisa starp diviem domāšanas modeļiem, divām ticības sistēmām.

Pašlaik mēs redzam, ka daudzi Latvijas kristieši tā sauktās «Rietumu vērtības» uztver kā draudu, jo raizējas, ka Rietumu dzīvesveida propaganda izraisa morāles pagrimumu. Vai tas nav zināms paradokss, jo bez Rietumu ietekmes mums Latvijā nebūtu arī kristietības un luteriskās baznīcas?

Nedomāju, ka kristieši iebilst pret Rietumu vērtībām kopumā. Rietumos ir daudz labu vērtību, kas nāk no Bībeles.  Piemēram, cieņa pret cilvēktiesībām un ideja par līdztiesību nāk no bibliskā priekšstata, ka visi esam vienlīdz radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Baznīca varbūt viskrasāk izjuta pāreju no padomju totalitārisma uz Rietumu brīvību. Mēs to protam novērtēt. Taču apustulis Pāvils teica – viss man ir atļauts, bet ne viss man der. “Rietumu vērtības” ir kā debesu valstība, ko Jēzus salīdzināja ar zvejnieka tīklu: tajā ir gan labās, gan puvušās zivis. Mēs cenšames labās paturēt un puvušās izmest.  Par draudu es uztveru piespiešanas metodes, lai neļautu mums tās zivis izšķirot pašiem. Kad ārvalstu vēstnieki maršē pa Rīgas centru praidā vai atbalsta šeit “eiropraida” sarīkošanu, tā savā ziņā ir vēršanās pret demokrātiju (tautvaldību), jo liek Latvijas politiķiem vairāk rēķināties ar citu valstu administrācijām nekā ar savu tautu. Dažreiz pamudinājums no ārpuses var būt uz kaut ko labu, taču, ja tas mūs stumj tuvāk nāves civilizācijai, tas noteikti ir drauds.

Katoļu pāvests Benedikts XVI arī nereti kritizējis mūsdienu pasaules «morālo relatīvismu», saskaņā ar kuru nav iespējams atšķirt labo no ļaunā.

Pāvests var likties vecmodīgs un morālais relatīvisms - pievilcīgs. Vai nav kruti, ja es pats varu izvēlēties, kas ir labs vai ļauns un neviens man nedrīkst uzspiest savas vērtības? Taču tas darbojas tikai tik ilgi, kamēr cilvēki kaut vai aiz inerces ievēro tos pašus desmit baušļus. Kad kāds izvēlas tādu morāli, pēc kuras ir labi ietriekt lidmašīnu augstceltnē, tas vairs nav cool. Pēkšņi visi aptver, ka labajam un ļaunajam ir arī objektīvas mērauklas. Labi, neargumentēsim ar ekstrēmiem, bet mēs taču redzam kā noveco un zaudē dzīvības spēku Eiropas sabiedrība, tai skaitā Latvija. Morālais relatīvisms izaug no tā, ka cilvēks  grib brīvību rēķināties tikai ar sevi. Zūd motivācija solidaritātei, kopīgai rīcībai.  Tāda vide nav labvēlīga dzīvībai. Mūsu misionāri nesen aizbrauca uz Indiju; viņi stāsta, ka ir neparasta sajūta dzīvot zemē, kur puse cilvēku ir jaunāka par 16 gadiem. Kā ir mums? Labi, ja divi bērni ģimenē.

Raugoties globālā mērogā, tā būtu katastrofa, ja katram pasaules iedzīvotājam būtu trīs bērni, jo mūsu planētas resursi neizturētu arvien straujāku iedzīvotāju skaita pieaugumu. Nedod Dievs, visa pasaule sāktu ievērot mākslīgo pretapaugļošanās līdzekļu aizliegumu, kas noteikts katoļu baznīcas doktrīnā...

Lai par to raizējas indieši un ķīnieši, kur tā ir problēma. Mums Latvijā ļoti derētu vairāk bērnu, citādi drīz nebūs, kas pelna mums pensiju un runā latviski. Luterāņi nav pret kontracepciju principā, tikai pret tādu, kas faktiski nozīmē agrīnu abortu.  Bet starp dzimstību un vērtībām ir tiešs sakars. BBC klausījos par kādu Japānā veiktu pētījumu: jo vairāk japāņu sieviešu pieņem Rietumu dzīvesveidu, jo mazāka ir dzimstība.

Kāds tad ir risinājums? Atgriezties pie XIX gadsimta uzskatiem par sievietes lomu sabiedrībā, tradicionālās kombinācijas Kinder, Küche, Kirche (bērni, virtuve, baznīca)?

Vēl bija arī Kleider – drēbes. Šo KKK bieži piesauc kā sinonīmu tumsonībai un atpalicībai, taču padomāsim, kāda ģimene ir bez bērniem, bez kopīgām maltītēm, bez kopīga garīguma? Būtu tikai pareizi, ja cilvēki labprāt rēķinātos, ka 15-20 gadus no dzīves vajadzēs veltīt bērnu radīšanai un audzināšanai. Protams, to nevar pieprasīt tikai no sievietes, vajag meklēt līdzsvaru. Taču, ja viens no vecākiem tiešām veltī dzīvi ģimenei uz savas izaugsmes un karjeras rēķina, tad ir svarīgi, ka otrs viņu pēc tam neuzmet, bet, kā baznīcas laulības solījumā: “apņemos tevi mīlēt un cienīt, nedz no tevis nedz novērsties, nedz šķirties, kamēr pats Dievs mūs šķirs laicīgā nāvē.” Vecmodīgi, bet labi. Kristīgu vērtību kompleksa iedzīvināšana būtu ļoti veselīga latviešu tautas dzīvībai.

Tomēr mēs redzam, ka kristīgās vērtības zaudē konkurences cīņā ar citiem uzskatiem, reliģijas loma mūsdienu sabiedrībā ir daudz mazāka. Jūsuprāt, kādi ir cēloņi un vai to iespējams apturēt?

Par sarūkošo reliģijas lomu nav iemesla runāt triumfējošā noskaņā. Kristus teica: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” Kad nogrima “Titāniks”, glābšanas laivās iekļuva salīdzinoši maz pasažieru. Lielākā daļa palika aiz borta. Diez vai skaitliskais pārsvars vairoja viņu labsajūtu. Bet par iemesliem – vai esat ievērojis, cik viegli lauki aizaug ar latvāņiem un cik grūti tam ir pretoties? Pēc otrā termodinamikas likuma, visam ir tieksme noārdīties, nonākt haosā. Būt kristietim nozīmē izrauties no vispārējās sairšanas tendences. Tas prasa nopietnu garīgu piepūli un daudzi tam nav gatavi.

Vai pirms 100 gadiem bija gatavāki? Vai arī svētdienā uz baznīcu gāja ieraduma dēļ, pēc principa «visi iet, tad es arī»?

Jums taisnība, pirms simt vai piecsimt gadiem ārēju stimulu uz kristīgu dzīvi bija daudz vairāk. Viduslaikos valdīja uzskats, ka Dievs ir patiesība. Garīdznieki šo patiesību izskaidroja tautai. Dzīves centrā bija katedrāle no kuras nāca atziņa par labo un ļauno. Šodien valdošā atziņa ir, ka patiesības nav. Dzīves centrā ir tirgus, kura uzdevumā jaunie priesteri – dažādi eksperti – neesošo patiesību skaidro atbilstoši tam, ko kurā brīdī vajag panākt ietekmīgiem tirgus dalībniekiem. Patiesība ir tas, kas varenajiem nes peļņu vai ietekmi. Reliģija šādai sistēmai ir nevēlams šķērslis.

Varbūt mūsdienu cilvēka dzīve vienkārši kļuvusi pārāk laba un ērta, jo nav noslēpums, ka pie Dieva cilvēki parasti vēršas grūtā brīdī, nevis tad, kad klājas labi? Ja vēders ir pilns, Dieva jautājums vairs nav tik aktuāls.

Man tiešām ir nācies sastapt tikai divus cilvēkus, kas pie ticības Dievam nonākuši, prātojot par jautājumu: «Kādēļ man dzīvē tik labi klājas?» Kamēr cilvēks dzīvo komfortā, viņš nav sevišķi motivēts kaut ko mainīt. Taču tas vairāk attiecas uz Eiropu; pasaule kopumā kļūst arvien reliģiozāka. Kristietības centrs ir aizvirzījies no mūsu pasaules daļas; šobrīd lielākais kristiešu skaita pieaugums vērojams Āzijā un Āfrikā. Tur neviens nesūdzas, ka baznīcas kļūst tukšākas.  Tā ir Eiropa, kas ar savu individuālisma kultu zaudē gan reliģiju, gan dzīvotspēju. Tautas noveco un izčākst. Vajadzētu saprast, ka Eiropu savulaik par varenāko civilizāciju padarīja kristietība. Daba necieš tukšumu arī reliģijas jomā. Ja zaudēsim kristīgo identitāti, ar laiku mūs pārņems vitālākas civilizācijas, piemēram, islāms.

Vai islāms, jūsuprāt, uzskatāms par draudu?

Nedomāju, ka islāms apdraud kristīgo ticību, jo kristieši dzīvo arī Afganistānā, Irākā un citās musulmaņu valstīs. Atceros, kā bija būt kristietim padomju laikā – laba deva adrenalīna. Taču, ja islāms pārņemtu Latvijas teritoriju un šeit ieviestu stingrus šariata likumus, mēs zaudētu savu dzīvesveidu. No latviskuma nepaliktu ne miņas.

Tikpat labi dievturi varētu teikt, ka XIII gadsimtā šeit ienāca kristieši, iznīcināja iepriekšējo kārtību un uzspieda mums savus tikumus. Tad jau islāma kundzība būtu tikai jauna stadija Latvijas vēsturē...

Droši vien. Tikai jautājums, vai mēs to gribam?

Luteriskā baznīca savulaik dzima kā protests pret iepriekšējo sistēmu. Vai luterāņu baznīcā vēl ir saglabājies protesta gars? Tagad vairāk rodas iespaids, ka baznīca ir konservatīva, vērsta uz agrāko tradīciju saglabāšanu.

Latīņu valodā protestare nozīmē «liecināt par» nevis strīdēties pret. Arī mēs neesam pret, bet par – par skaidru, evaņģēlisku ticību. Re-formācija nozīmē formas atjaunošanu tam, kas bijis deformēts. Var teikt, ka luteriskā reformācija bija drīzāk reakcionāra nekā revolucionāra. Tās mērķis bija izmēzt cilvēcīgos jaunievedumus, piemēram, grēkatlaižu tirgošanu par naudu, un saukt baznīcu atpakaļ pie senajām apustuļu saknēm. Reformatoru mērķis nebija izstāties no Rietumu baznīcas un radīt jaunu, pareizāku baznīcu. Viņi neatšķēlās, viņus izslēdza, bet viņi aizstāvējās, protestējot – jeb liecinot par to, ka mēs nemācām neko citu, ko vienmēr ir mācījusi īstenā baznīca, mēs gribam saglabāt senās tradīcijas, ceremonijas, seno baznīcas kārtību, bet mēs nevaram pieņemt to, ko cilvēki no jauna ieveduši, atkāpjoties no Svētajiem Rakstiem. To pašu Luters teiktu par daudziem mūsdienu jaunievedumiem.

Drīz apritēs 500 gadu kopš Mārtiņš Luters pienagloja savas tēzes pie Vitenbergas baznīcas durvīm. Cik daudz mūsdienu luteriskā baznīca ir saglabājusi no Lutera mantojuma?

Pēc definīcijas “luterisks” nozīmē uzticīgs Bībelei un luteriskajām ticības apliecībām jeb Bībeles skaidrojumiem, kas ir apkopoti t.s. “Vienprātības grāmatā”. Tur nav nekā par melnajiem talāriem, vīraku, dievkalpojumu vienkāršību vai tamlīdzīgām lietām, pēc kā ir populāri spriest par luterismu. Centrālais jautājums ir par to, kā grēcīgais cilvēks tiek attaisnots Dieva tiesā, jeb kas ir vajadzīgs, lai izglābtu dvēseli mūžīgai dzīvībai. Drusku vienkāršoti sakot, mūsdienās ir luterāņi, kas vairāk vai mazāk strikti turas pie Bībeles un luteriskajām apliecībām. Tās mēdz saukt par konfesionālām baznīcām. Ir arī tādi luterāņi, kas uzskata, ka vajadzība būt laikmetīgiem un kontekstuāliem ir tik liela, ka drīkstam koriģēt Bībeles un reformatoru mācības atbilstoši mūsdienu domāšanas veidam. Latvijas luteriskā baznīca noteikti pieskaitāma pie konfesionālo baznīcu grupas, kaut gan cenšamies būt arī veselīgi kontekstuāli.

Vai baznīcai vajadzētu turēties pie tradicionālās liturģijas, vai arī nepieciešams «modernizēties», ieviešot mūsdienu cilvēkam tuvākas formas, piemēram, mūsdienu mūziku dievkalpojumu laikā?

Nemaināma ir tikai vēsts, ko esam saņēmuši no Kristus: Katrs cilvēks ir grēcinieks nevis tādēļ, ka grēko, bet gan grēko tādēļ, ka pēc dabas ir grēcinieks. Grēka alga ir nāve un elle, bet bezgrēcīgais Kristus, nāvi nepelnījis, mira pie krusta mūsu vietā, lai izpirktu no pazudināšanas tos, kas viņam tic. Tiem viņš bez nopelna dāvina savu svētumu un mūžīgo dzīvi. To mēs nevaram mainīt. Tāpat arī Dieva baušļus un citus principus, ko Kristus uzdevis mācīt. Pasaule bieži gaida, ka baznīca savu mācību, pielāgos sabiedrības ik brīža idejām. To mēs nevaram darīt. Tad mēs nodotu savu Kungu un pakļautu briesmām cilvēku dvēseles. Dievkalpojuma ārējās formas mainīt var, tikai jāskatās, cik tas ir lietderīgi. Popkultūras ienākšana baznīcā ir iespējama; arī pats Luters ņēma populāras tautas melodijas un pielika klāt kristīgu tekstu. Taču ar to jābūt uzmanīgiem. Arī tradīcijai ir liela nozīme. Piemēram, ja jums piedāvātu automašīnu un liktu izvēlēties starp divām markām – Volvo vai Mahindra. Kuru jūs ņemtu?

Droši vien Volvo. Par tādu Mahindra neko neesmu dzirdējis.

Tieši tā. Volvo ir vēsture, tradīcija, zīmols. Mahindra ir Indijā populāra automašīnu marka, bet mēs par to neko nezinām. Kristus aicināja apustuļus, tie ar roku uzlikšanu iesvētīja savus pēctečus, bīskapus. Tie savukārt nākošos bīskapus. Es esmu iesvētīts par bīskapu nepārtrauktā pēctecībā no pašiem Kristus apustuļiem un mācu to pašu ko viņi. To pašu, ko reformatori. Tas ir uzticams un pārbaudāms zīmols. Mūsu dievkalpojumam ir noteikta izcelsme un tradīcijas; rituāls un teksti ir noslīpēti gadsimtu gaitā. Baha mūzikai ir kvalitāte, pat ja tā nesapulcina tik daudz klausītāju kā Lady Gaga. Tomēr godīgi jāatzīst, ka šobrīd mēs pat nespētu plaši izmantot modernās formas, jo neesam pacentušies sasniegt izcilību popmūzikas laukā. Tur Aleksejs Ļeģajevs mūs pārpēj jebkurā nedēļas dienā. To varam no viņa mācīties.

Ko domājat par tādām kustībām kā Ļedajeva vadītā Jaunā paaudze, kas uz tradicionālo konfesiju fona izceļas ar alternatīvu piedāvājumu? Vai viņi vispār uzskatāmi par kristiešiem?

Protams, viņi ir kristieši. Man būtu grūtāk sadarboties ar tādām reliģiskām kopām kā Jehovas liecinieki vai mormoņi, kam jau mācības pamatos ir citi avoti, ne tikai Bībele. Jaunā paaudze apliecina Dieva vārdu un Kristus centrālo lomu. Protams, es nepiekrītu visam, ko dažādas jaunās kustības māca, piemēram, Labklājības evaņģēliju: ja pietiekami stipri ticēsi, tad būsi bagāts, vesels un veiksmīgs. Kristiešiem tas nekur nav apsolīts. Jēzus bija veiksmīgs savā misijā, taču nebija ne karjerists, ne bagāts, ne labklājīgs. Bet labāk, lai cilvēki apmeklē viņu dievkalpojumus, nekā kaut kur aiz stūra smēķē zālīti.

Jūs esat mēģinājis tuvināties arī ar katoļu baznīcu, uz ko daļa luterāņu raugās ar aizdomām. Vai tas neprasīs pārāk lielus kompromisus?

Luterisma centrālais teoloģiskais dokuments ir Augsburgas ticības apliecība. Tās priekšvārdā ir teikts, ar kādu mērķi tā ir sarakstīta: "lai ar ticības jautājumiem saistītos dažādo pušu viedokļus un izteikumus varētu savā starpā mīlestībā, lēnprātībā un laipnībā abpusēji uzklausīt, apdomāt un apspriest, lai ... atgrieztos pie vienas vienkāršas patiesības un kristīgas vienprātības, lai mēs turpmāk varētu aptvert, paturēt un atbalstīt vienu patieso reliģiju." Baznīcas vienotība uz Bībeles un apustuļu pamata ir luteriskās reformācijas mērķis. Īstenībā būt luterānim nozīmē arī būt ekumeniskam. Dialogs starp luterāņiem un katoļiem pasaulē notiek jau desmitiem gadu. Ir parakstīti kopīgi dokumenti, tiek gatavoti jauni. Tas ir nopietns, atklāts un globāls process. Latvijas baznīca ir šī dialoga daļa. Tādas ziņas kā viņgad De facto par Latvijas luterāņu baznīcas pievienošanos katoļiem pelna „Zelta aveni“ par kuriozāko paziņojumu LTV vēsturē. Tā lietas vienkārši nenotiek.

Nesen publicētā jaunā Bībeles tulkojuma sagatavošanu koordinēja mācītājs Juris Cālītis, kurš savulaik izslēgts no LELB. Līdzīgi notika ar Māri Santu. Kāda būtu jūsu atbilde kritiķiem, kas jums pārmet nevēlēšanos pieņemt atšķirīgus uzskatus?

Arī man ir žēl, ka mums nācās šķrties no Jura Cālīša. Viņš ir patīkams un gudrs vīrs un dara lielisku darbu ar bērniem “Zvanniekos”. Tomēr baznīcai ir sava iekšējā kārtība. Mūsu sinode ir lēmusi, ka neviens nevar ieņemt amatu, ja svētī viendzimuma savienības vai māca, ka homoseksuāla kopdzīve ir pieņemama alternatīva vīrieša un sievietes laulībai. Gan Juris Cālītis, gan Māris Sants apzināti gāja pret šo likumu. Sekas bija iepriekš paredzamas. Un tad vēl tā piedalīšanās mūnistu vīna ceremonijā. San Mjang Mūns māca, ka Jēzus “izgāza” savu misiju, tādēļ Dievs Jēzus vietā sūtīja citu mesiju – pašu Mūnu. Piedalīties vīna ceremonijā nozīmē atzīt Mūnu par Kungu un Jēzu par lūzeri. Tie vairs nav atšķirīgi uzskati, tā ir cita reliģija. Uzskatu dažādība var būt, bet tik ilgi, kamēr paliekam uz kopīga pamata. Ja jūs būtu piedalījies mūsu mācītāju konferencēs, tad redzētu, ka neviens netiek vajāts par atšķirīgiem uzskatiem vai pat skarbu kritiku.

Ko tad jūs ieteiktu darīt cilvēkiem, kas izjūt homoseksuālas tieksmes? Vispār atturēties no seksuālās dzīves, vai arī mēģināt «izārstēties» un atrast pretējā dzimuma partneri?

Es viņiem teiktu: “Welcome to the club!” Dievam jūs esat tikpat mīļi, kā mēs visi pārējie grēcinieki. Mēs visi cīnāmies ar savām grēcīgajām tieksmēm. Krītam un ceļamies augšā visa mūža garumā. Nožēlojam grēkus un ticam uz Kristu. Pūlamies ar Dieva palīgu izlabot savu dzīvi. Ir liecības, ka ticība ir palīdzējusi homoseksuāļiem mainīt savu orientāciju. Ja arī ne, tad, saskaņā ar pirmo no Lutera tēzēm, cīnīties ar grēku ir visa kristieša dzīve. Taču vēlēšanās savam grēkam saņemt Dieva svētību un baznīcas akceptu, samaitā gan baznīcu, gan paša dvēseli. Tas arī atver galu nepārredzamam maisam. Attaisnojumus, ko lieto, lai leģitimētu vai pat svētītu homoseksuālu dzīvesveidu, tikpat labi var attiecināt uz pedofīliem. Galu galā, arī pedofīli neizvēlas savu orientāciju, bet ir tādi piedzimuši.

Pedofili seksuāli izmanto nepilngadīgus bērnus. Tas, ko guļamistabā dara pieauguši geji vai lezbietes, ir viņu pašu darīšana.

Tas ir mūsu šī brīža pieņēmums. Antīkajā sabiedrībā teica, ka tas, ko pedofīls dara savā guļamistabā ir viņa darīšana. Pavisam nesen arī homoseksuālisms bija kaut kas nosodāms. Masu mediji īsā laikā izmainīja oficiālo uzskatu par homoseksualitāti. Ja neturamies pie Bībeles vadlīnijām, tad, pie attiecīga pasūtījuma un aktīva lobija, tikpat viegli un ātri izmainīs arī uzskatus par pedofiliju, incestu un visu pārējo. Mēs neviens nevaram izvēlēties savas noslieces, bet mūsu atbildība ir tās turēt grožos.

Vai sabiedrības normām vienmēr jāpaliek nemainīgām? Pirms pusgadsimta Amerikā melnādainais nedrīkstēja precēties ar balto; mūsdienās šādu likumu uzskatītu par nosodāmu rasisma izpausmi.

Normas pastāvīgi mainās. Reizēm tām pat vajag mainīties uz labu. Tomēr nav labi mainīt to, ko Dievs ir noteicis ar gudru ziņu. Galu galā, viņš ir mūs radījis, tādēļ pazīst caurcaurēm. Viņš zina, kas mums nāk par labu. Baušļi ir doti cilvēku labklājībai, ne mocīšanai. Ja to ignorējam, tad kaitējam sev un visai sabiedrībai.  Rasu segregācija nav Bībelē pavēlēta. Cilvēki to ieviesa un cilvēki atmeta. Citādi ir ar homoseksuālismu, laulības pārkāpšanu, zagšanu vai melošanu. Šo lietu legalizācija sabiedrībai kaitētu, bet Dievu darītu par nejēgu un meli.

Vai tikmēr, kamēr esat Latvijas luterāņu vadītājs, sieviešu ordinācijas jautājums ir pilnībā noņemts no dienaskārtības?

Tieši pašlaik diskusija ir atjaunojusies, lai gan no negaidītas puses. Divi baznīcas iecirkņi ierosināja ierakstīt baznīcas satversmē, ka ordinēt drīkst tikai vīriešus. Noteikumi paredz to pārrunāt. Kad kandidēju uz bīskapa amatu, brīdināju, ka sievietes neordinēšu. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ mani vispār ievēlēja. Pieņemu, ka arī tagad šo nostāju atbalsta vairākums mūsu garīdznieku un nedomāju, ka mans pēctecis būs liberālāks par mani. Tā nav sieviešu noniecināšana, viņas dara lielu un vērtīgu kalpošanu daudzās baznīcas darba jomās. Tomēr tā ir no Bībeles gana skaidri secināma pārliecība, pie kā turas gandrīz visas baznīcas Latvijā. Esam par to daudz diskutējuši ar vācu kolēģiem. Domāju, ka mūsu atšķirīgā nostāja tāpat izpauž atšķirību starp “veco” un “jauno” ticību.

Kāds ir jūsu viedoklis par mācītāja Jura Rubeņa praktizēto kristīgo meditāciju? Vai šī prakse ir atbilstoša LELB vadlīnijām?

Man liekas zīmīgi, ka visas vietas viņa rekolekciju namā ir aizņemtas pusgadu uz priekšu. Tātad interese par kristīgo reliģiju  arī Latvijā nekur nav pazudusi. Vienkārši cilvēkus sāk interesēt citi kristietības aspekti. 19. gadsimtā bija cieņā racionāli skaidrojumi un ētiskas pamācības. Tagad cilvēkus daudz vairāk interesē personīgs Dieva piedzīvojums, dvēseles ceļš. No baznīcas gaida līdzgaitniecibu iekšējā izaugsmē. Vai tas ir kas jauns? Īstenībā, nē. Baznīcai gadu simtos par to ir uzkrāts daudz zināšanu un liela pieredze. Tā tikai jāaktualizē un jāliek lietā. Juris Rubenis ir izvēlējies meditācijas skolu, kas vairāk saistās ar tā saukto apofātisko teoloģiju, saskaņā ar kuru Dievs ir neizzināms, tādēļ jāatraisās no visiem priekšstatiem par Viņu. Ir arī citas meditācijas un rekolekciju formas, kuras vadīt esmu mācījies gan es pats, gan arvien vairāk mūsu mācītāju. Katrā ziņā rekolekciju kustībai es redzu labu perspektīvu.

Vai Rubenim nedraud mācītāja Cālīša liktenis?

Juri Rubeni es pazīstu jau 30 gadus; viņš vienmēr ir bijis meklētājs ar plašu skatu, taču nekad nav novērsies no Kristus un ir bijis lojāls savai baznīcai. Amata brāļi viņa jauno kalpošanu tiešām vērtē dažādi. Jautājumu un arī kritikas ir gana daudz, jo tas ir kaut kas visai neierasts luterāņu baznīcai. No otras puses, bieži vien tieši neparastais ir nesis labus augļus. Visvairāk piesardzību izraisa paralēles ar meditāciju Austrumu reliģijās.  Tas nozīmē, ka šīs lietas vēl savā starpā pamatīgi jāizrunā. Taču es gribu uzsvērt kaut ko būtisku: meditācija neatceļ ne baznīcas mācību, ne dievkalpojumus ne citas lūgšanas. Gluži pretēji – katram, kas grib meditēt vajadzētu vēl labāk pārzināt savas baznīcas uzskatus, jo tas ļauj interpretēt meditācijā iegūto pieredzi.  Meditācija arī nerisina jautājumu par dvēseles pestīšanu, bet par cilvēka kristīgu ikdienas dzīvi. Tiem, kas meditē, joprojām ir spēkā tas pats Dieva likums un evaņģēlijs.

Tieslietu ministrijas pārskats pērn vēstīja, ka Latvijā ir vairāk nekā 700 000 luterāņu. Jūsuprāt, vai pie luterāņiem var pieskaitīt arī cilvēkus, kas baznīcā parādās labākajā gadījumā pāris reižu gadā?

Šis skaitlis ir aptuvens, bet arī nav gluži patvaļīgs. Tas ņemts no SKDS pētījuma, cik cilvēku Latvijā sevi atzīst par luterāņiem. Ar precīziem skaitļiem ir grūti, jo 50 padomju gadu laikā kristītos bieži nereģistrēja, mājās slepeni nokristīja un viss. Ir konfesijas, kas savus locekļus nereģistrē vispār, tikai lēš, cik tādu varētu būt. Šajā kontekstā mums nākas nosaukt kādu skaitli. Stingri ņemot, par ticīgu var saukt cilvēku, kas atbilstoši ticībai pieņem lēmumus un izdara savas ikdienas izvēles. Pēc šādas mērauklas luterāņu Latvijā ir daudz mazāk nekā rāda aptaujas. Taču mēs arī nevēlamies būt ekskluzīvs klubs. Mūsu baznīca ir atvērta un pieejama visiem, kas sevi sauc par luterāņiem.

Pirms dažiem gadiem ekonomikas krīze diezgan smagi skāra arī LELB, jums bija nopietnas finansiālās problēmas. Vai šobrīd tās ir atrisinātas?

Mēs tiešām nepratām prognozēt nekustamā īpašuma tirgus sabrukumu. Varbūt varam sevi mierināt, ka  nebijām vienīgie tādi ne Latvijā, ne pasaulē. Īpašumu mums ir diezgan daudz. Redzot, kā to vērtība kāpj debesīs, domājām – kādēļ mums to neizmantot, lai strauji attīstītu baznīcas darba nozares un pieliktu algas mācītājiem, no kuriem daudzi bija starp trūcīgākajiem sabiedrības locekļiem? Tā arī izdarījām. Taču īpašumu vērtības kritums Latvijā bija otrais lielākais pasaulē. Ja tas skāra visu valsti, būtu dīvaini, ja tas nebūtu trāpījis arī mums. Nācās pat pārdot vairākus namus, lai atalgojuma kritums nebūtu tik krass un sāpīgs. Cilvēki tomēr svarīgāki par namiem. Stāvoklis ir stabilizējies, lai gan viegli nav arī tagad. Runas par baznīcas bankrotu gan bija liekas, jo pat dziļākajā krīzes punktā mūsu īpašumu vērtība pārsniedza parādsaistības.

Vai šo 20 gadu laikā jums nekad nav bijušas šaubas par izraudzītā kursa pareizumu?

Viegli ir turēties pie uzskatiem, ja tie skar tikai tevi. Kad tavi uzskati ietekmē citu cilvēku dzīvi, piemēram, jautājumā par sieviešu ordināciju, tad vienmēr ir ja ne šaubas, tad vismaz dzinulis savu nostāju atkal un atkal pārbaudīt. Šī paša iemesla dēļ man nepatīk monarha vara. Apmēram zinu, ko par manu autoritārismu runā ārpusē, taču īstenībā es ļoti paļaujos uz kopīgiem lēmumiem. Manu priekšteču vadības stils bija daudz vienpersoniskāks – arī laiks bija tāds. Kopš stāšanās amatā esmu baznīcas vadības procesu padarījis koleģiālāku, jo augstu vērtēju savu amata brāļu padomu.

Vai pēc ievēlēšanas par arhibīskapu izdevās saglabāt agrākos draugus?

Ziniet, ir tāds joks: «Kādā klosterī pusdienlaikā pienāk ziņa, ka viens no brāļiem iecelts par bīskapu. Blakus sēdošais mūks pieliecas viņam pie auss un saka: «Apsveicu, tēvs, turpmāk jūs vairs nekad nesaņemsiet sliktu ēdienu vai patiesu vārdu!»» Šajā jokā ieskanas dzīves pieredze. Nonākot priekšnieka lomā, attiecības vienmēr mainās. Par saviem draugiem uzskatīju gan Juri Cālīti, gan Māri Santu, bet pienāk brīdis, kad ir pienākums nolikt draugu būšanu malā. Taču nav jau tik traki. Daudzus savus kolēģus izjūtu kā draugus, un tādi man ir arī ārpus baznīcas.

Par savu ticību Dievam nekad neesat šaubījies?

Paldies Dievam, nē. Lai arī kas ir bijis jāpiedzīvo, nekad nav radušās šaubas par Dieva labestību.

Pat grūtākajos dzīves brīžos?

Tieši grūtākajos brīžos mīloša Dieva klātbūtne bija spēka avots, kas palīdzēja piešķirt jēgu tam, kas notiek. Drošība par Dieva labestību ļāva saglabāt cerību un atrast ceļu tālāk. Kristietība jau nav baušļu skaldīšana vai dogmu iekalšana, kristietība ir mīlestība uz Dievu, dzīve kopā ar Viņu. Skatos uz XIII gadsimta svēto Asīzes Francisku, kurš bija daudz nabadzīgāks par ikvienu mūsdienu Latvijas iedzīvotāju, bet rakstīja fantastiski priecīgu dzeju. Viņš jutās saskaņā ar Dievu. Tā ir neaprakstāma sajūta, un brīdī, kad to izdodas sasniegt, cilvēks patiešām ir laimīgs.

01.02.2013.

Ģirts Kasparāns, Sestdiena

Foto: Matīss Markovskis

lasīt tālāk