Pērnā gada nogalē Satversmes tiesa pasludināja spriedumu, uzdodot Saeimai pārveidot likumus tā, lai tiktu nodrošinātas līdzvērtīgas tiesības viena dzimuma partneru ģimenēm. Lai citai rezei paliek jautājumi, vai šāds “uzdevums” neaizskar Saeimas suverenitāti un kāds juridisks pamats ir saukt viena dzimuma attiecības par ģimeni. Manu uzmanību piesaistīja kristieši, kas šo virzību atbalsta. Piemēram, Teoloģijas fakultātes mācībspēki, vairāki LELBP (agrāk LELBāL) garīdznieki un divi mūsu mācītāji ir publicējuši vēstuli, kurā raksta, ka tādu specifiski kristīgu vērtību nemaz nav, ka Bībelē nevar atrast pamatojumu kārtībai, kurā ģimeni apraksta kā kopību, kura izaug no vīrieša un sievietes laulības. Bībele atspoguļojot ģimenes koncepta attīstību no poligāmijas uz monogāmiju. Tiek apgalvots, ka pilnīgi visi cilvēki pasaulē ir Dieva ģimenes locekļi. No tā var rasties iespaids, ka Bībele ir nesaprotams un uz mūsdienām maz attiecināms dokuments, tādēļ kristīgajā ticībā neko nevar skaidri zināt. Ka baznīca savos Rakstu skaidrojumos vienmēr ir maldījusies un Bībeles orākulu patieso nozīmī izprot tikai kāda akadēmiska elite. Ka pamatojums kristiešu nostājai drīzāk jāsmeļ nevis Bībelē, bet sava laika populārajās atziņās. Nepretendējot uz fundamentālu pētījumu, mēģināšu ieskatīties Rakstos un pārliecināties, vai tiešām tur viss ir tik neskaidrs un nesaprotams?

Vispirms jāprecizē temats. Nacionālās apvienības ierosinātais Satversmes 110. panta grozījums skan šādi: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, kas balstīta laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā (…). Tāda ģimenes definīcija ietver gan vecākus, kas vieni audzina bērnus, gan paplašinātās ģimenes, kur kopā dzīvo vairākas paaudzes, brāļi un māsas, brālēni un māsīcas, adoptētie bērni un ko vēl varētu iedomāties. Vienīgais, kas neiekļaujas šajā definīcijā ir savienības viena dzimuma partneru starpā. Tādēļ turpmāk aplūkošu tikai ar tām saistīto problemātiku. Es nemēģināšu diskutēt par jautājumu, kādēļ valsts likumdevējam būtu jāņem vērā Bībeles teksti. Taču man šķiet pats par sevi saprotams, ka tie jāņem vērā katram, kas sevi sauc par kristieti. Kristieša nostāja nedrīkstētu būt atklātā pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Turpmākais ir adresēts tiem, kuri domā, ka Bībelē par šo tematu ir teikts kas vairāk nekā tikai: “Dievs ir mīlestība”.

Pirms sākt, es gribu atgādināt sev un visiem kristiešiem, cik liels un nozīmīgs dzīves apgabals ir iemīlēšanās, romantika un attiecības. Lielākā daļa no mums nespētu savu dzīvi iedomāties bez tām. Mums no Dieva jāizlūdz spēja iejusties to cilvēku stāvoklī, kuri vēlas būt attiecībās ar Dievu caur Jēzu Kristu, taču alkst pēc tādas mīlestības un tādām romantiskām attiecībām, kas Dieva vārdā ir noraidītas. Viņu nasta ir ļoti smaga. Mēs nedrīkstam pret viņiem vērsties ar nievām, nedz viņus apsaukāt un pazemot, kā nereti var dzirdēt un lasīt kristiešus runājam. Viņiem būtu jāsniedz viss garīgais un emocionālais atbalsts, uz kādu esam spējīgi. Jāatzīst, ka tas biežāk tiek apliecināts vārdos nekā darbos. Taču nav cilvēku varā atcelt Dieva vārdu un likumu. Pat kristīgas tuvākmīlestības un iecietības dēļ mēs nedrīkstam savu tuvāko iedrošināt un svētīt uz to, ko Dievs noraida un kas apdraud dvēseles glābšanu. Lai Dievs mums to palīdz!

[1] Attiecību modelis Radīšanas stāstā

Pirmā Mozus jeb Radīšanas grāmata cilvēka radīšanu pēc Dieva tēla un līdzības cieši sasaista ar tā radīšanu par vīrieti un sievieti. Viņiem nav obligāti jāstājas seksuālās attiecībās, lai izpaustu savu Dieva līdzību. Cilvēkam Dieva tēls piemīt neatkarīgi no seksuālās aktivitātes. Taču, ja seksam jābūt, tad Dieva līdzība manifestējas vīrieša un sievietes savienībā. Baznīcas tradicionālais skaidrojums par laulību un attiecībām dzimumu starpā izriet no bibliskā priešstata par cilvēka seksualitātes mērķiem un uzdevumiem. 

"Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla viņš radīja to – vīrieti un sievieti viņš radīja!" (Gen.1:27)

Uz to atsaucas Kungs Jēzus: "Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu. Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti, un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa." (Mk. 10:6-9) 

Seksuālas savienības ir komplementāras jeb savstarpēji papildinošas. Viena no dimensijām ir dzimuma turpināšanas spēja. 

“Un Dievs viņus svētīja un teica: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un pakļaujiet to.” (Gen 1:22)

Seksualitāte nav tikai dzimuma turpināšanas līdzeklis, nedz arī tikai apgabals, kur piepildīt mīlestību. Tās mērķis ir divu personu pilnīga, holistiska savienošanās vienā miesā. Otrais radīšanas stāsts (Gen.2) pievieno pirmā stāsta lielajām līnijām sīkākas detaļas un vēl asāk uzsver nepieciešamību pēc vīrieša un sievietes komplementaritātes:

 

"Un cilvēks nosauca vārdā visus lopus, putnus un zvērus, bet viņš neatrada palīga kas viņam atbilstu." (2:20) Tādēļ Dievs radīja sievieti. Tad cilvēks sacīja: "Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Tādēļ vīrs pieķersies savai sievai un tie kļūs par vienu miesu." (Gen 2:24)

Šai stāstā teikts, ka Dievs radīja sievieti no Ādama ribas (צֵלָע - selā). Nekur citur vārds selā nav lietots cilvēka ķermeņa daļas apzīmēšanai. Parasti tas apzīmē kāda priekšmeta malu, sānu vai pusi (piem., debespusi). Otrajā radīšanas stāstā sniegtais tēls norāda uz vienas seksuāli nediferencētas būtnes sadalīšanu divos atšķirīgos partneros. Tur no cilvēka tapa ne tikai sieviete, bet arī vīrietis. Agrīnajā judaismā šo stāstu uztvēra pat visai grafiski. 3. gadsimta rabīns Samuels bar Nāmans raksta: "Kad Dievs radīja Ādamu, viņš to radīja tādu, kas skatījās uz abām pusēm; tad Viņš to pārzāģēja divās daļās un izveidoja abiem muguras." Bibliskā izpratnē kļūt par vienu miesu nozīmē vīrieša un sievietes atpakaļsavienošanos seksuālā veselumā, atjaunojot sākotnējo vienību. To darot, ne viens, ne otrs nevar apiet savu dzimuma identitāti. Dievs specifiski veidoja vīrieti un sievieti holistiskai atbilstībai. Tas attiecas gan uz anatomiju, gan psiholoģiju, gan raksturīgajiem stimulācijas modeļiem, gan uz to, ko katrs sagaida no attiecībām. Viena dzimuma cilvēku savienībā seksuālā atbilstība netiek piepildīta un katra dzimuma ekstrēmi netiek līdzsvaroti. Apustulis Pāvils šādas savienības apraksta kā para physin, kas latviski ir tulkots kā pretdabiskas, bet burtiski būtu tulkojamas kā "garām dabai". Kā zināms, viena no vārda "grēks" nozīmēm grieķu valodā ir "aiziet garām", jeb "netrāpīt mērķī". Lai atbalstītu homoerotiskas savienības, kristiešiem būtu vajadzīgs kāds cits Radīšanas stāsts, piemēram, no Platona “Dzīrēm”, kur atpakaļsavienošanos meklē sadalītas vīrietis-vīrietis, sieviete-sieviete un vīrietis-sieviete tipa būtnes. Bibliskā Radīšanas stāsta ietvaros tas nav iespējams.

Kristiešiem, protams, būs svarīgi, kā uz Radīšanas grāmatas pirmajām divām nodaļām raugās Kungs Jēzus. Radīšanas stāstu viņš uzlūko ne tikai kā normālā stāvokļa aprakstu, bet kā normu un priekšrakstu. Diskutējot ar rakstu mācītājiem par laulības šķiršanu, Jēzus Radīšanas stāsta nosacījumus nostāda pat pāri Mozus likumiem. 

“Vai jūs neesat lasījuši, ka Radītājs jau no iesākuma viņus radīja kā vīrieti un sievieti un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie divi būs viena miesa. – Tā ka tie vairs nav divi, bet viena miesa. Tādēļ, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” (Mt 19:4-6)

Šajā diskusijā Jēzum neapspriežams un pats par sevi saprotams priekšnoteikums ir tas, ka tie, kuri top viena miesa, ir vīrietis un sieviete. Tikai pēc tam var sākt runāt par citiem raksturlielumiem kā attiecību ilgums vai monogāmais raksturs, partneru skaits vai abpusēja piekrišana. Kaut arī kristīgā baznīca neatbalsta poligāmiju un laulības šķiršanu, tomēr izņēmuma apstākļos tās ir atļautas Vecajā un pat Jaunajā Derībā. Turpretī seksuāli akti viena dzimuma personu starpā tiek bez izņēmuma noraidīti, kad vien tādi Rakstos ir pieminēti. 

Jāatzīmē, ka attieksme pret homoseksuālām attiecībām nav balstīta uz dažiem Bībeles pantiem, kuru interpretācija ir neskaidra, vai uz atsevišķiem vārdiem, kuriem var būt trešās un ceturtās nozīmes. Baznīcas skatījums uz seksualitāti ir principiāli saistīts ar Radīšanas kārtību, ar no tās izrietošo seksualitātes mērķi un ar vīrieša un ar sievietes savietojamību, vienam otru papildinot papildinot savas "kārtas" ietvaros. Atsevišķie panti, kurus mēdz piesaukt, ir tikai šī pamatprincipa komentāri vai izpausmes konkrētos apstākļos. Pieskaršos dažiem no tiem.

[2]] Levītiskie aizliegumi

Trešajā Mozus jeb Levītu grāmatā ir izteikti konkrēti aizliegumi vairāku veidu seksuālajām attiecībām. Tie ir dzimumsakari ar dzīvniekiem, ar tuvākajiem radiniekiem – māti, pamāti, meitu, mazmeitu, māsu, u.tml. – un vīrietim ar vīrieti. 

"Ar vīrieti tev nebūs gulēt kopā, kā kopā guļ ar sievieti, - tā ir nešķīstība." (Lev.18:22)

"Ja vīrietis kopojas ar vīrieti kā tikai mēdz kopoties ar sievieti, tad tie abi ir izdarījuši nešķīstu apgānīšanos." (Lev.20:13)

Vēl šajās nodaļā ir aizliegts incests kā sekss savu miesu, un sakari ar dzīvniekiem. Arī šajos gadījmos strukturālās anomālijas līmenis ir tik augsts, ka nekādi izņēmumi nekādos apstākļos netiek pieļauti. Godīgi skaidrojot Rakstus, šos aizliegumus nav iespējams ne atspēkot, ne interpretēt citādi. Tos mēģina vienkārši apiet, saucot par seno jūdu rituāliajiem likumiem, kurus kristiešiem esot aizstājis mīlestības likums, kurš ietver homoseksuālu mīlestību. Taču šādam mēģinājumam ir trīs problēmas:

Pirmkārt, tad tas attiektos ne tikai uz homoseksuālu dzimumattiecību aizliegumu, bet uz visu 18. vai 20. nodaļu, ieskaitot zoofiliju, incestu un visu pārējo, kas tur uzskaitīts. Otrkārt, kristiešiem tiešām nav saistoši judaisma rituālie likumi par barības šķīstību, apģērba materiālu utt. Tomēr šeit aplūkotos aizliegumus par tādiem uzskatīt nav pamata. Tie drīzāk ir desmit baušļu komentāri un tos kristietība nav atmetusi. Treškārt, šie bauslības aizliegumi ir citēti un uzturēti spēkā arī Jaunajā Derībā. Piemēram, Pāvila 1. vēstulē Timotejam: "Bauslība ir laba, ja to lieto pareizi, atzīstot, ka tā nav dota taisnajam, bet netaisniem un nepaklausīgiem, bezdievīgiem un grēciniekim, negantiem un nesvētiem, tēva un mātes slepkavām, cilvēku kāvējiem, netikļiem, vīriešu piegulētājiem, cilvēku pārdevējiem, melkuļiem, zvēresta lauzējiem un ja kas vien vēl ir pretim veselīgai mācībai." (1.Tim. 1:8-10)

Levītiskie aizliegumi attiecībā uz vīrieša dzimumsakariem ar vīrieti ir absolūti un bez izņēmuma. Pēc analoģijas tas attiecas arī uz sakariem starp divām sievietēm. Pāvils šos aizliegumus citē apstiprinošā nozīmē, tādējādi pārnesot tos uz Jauno Derību. Jāsecina, ka arī Jaunā Derība uzskata viendzimuma seksu par nepieļaujamu. Tādēļ arī viena dzimuma ģimene ir neiedomājama.

[3] Pāvila vēstule romiešiem 1:23-27

"[Viņi] apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem." (Rom.1:23)

Tā ir nepārprotama paralēle ar radīšanas stāstu:

"Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības; tas lai valda pār zivīm jūrā un pār lopiem, pār putniem zem debess, pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." (Gen.1:26)

Šādā kontekstā Pāvils runā par viendzimuma sakariem.

"Tad nu Dievs viņus nodevis kauna pilnās kaislībās: Sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmesdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši pie sevis saņemdami pelnīto sodu par savu nomaldīšanos." (Rom.1:26-27)

Pāvils īpaši izceļ elkdievību un homoseksuālus sakarus, jo tas ir frontāls uzbrukums Radītāja darbam. Tā vietā lai apzinātos savu stāvokli starp Dievu, ko pielūgt un dzīvniekiem, pār ko valdīt, viņi pielūdza radību un kalpoja radībai nevis Radītājam. Apustulis raksta, ka tos, kas tā darīja, Dievs tādēļ nodeva kaislībām ar sava dzimuma pārstāvjiem, kurās viņi apkauno paši sevi. Homoseksuālas attiecības šeit minētas kontekstā ar elku pielūgšanu ne tādēļ, ka Pāvils runātu par kādu nosodāmu, kultisku homoseksuālu prostitūciju iepretī "normālām" homoseksuālām attiecībām. Šīs lietas te minētas kopā tādēļ, ka tās veido vienas parādības horizontālo un vertikālo dimensiju. Tie, kas apspieda radībā/dabā redzamo patiesību par Dievu, apspiež arī radībā/dabā redzamo patiesību par sevi pašiem. Dievs viņus radīja kā vīriešus un sievietes seksuālai vienībai un prokreācijai, bet cilvēki ignorēja dabā acīmredzamo komplememtaritāti, iesaistīdamies dzimumattiecībās ar sava dzimuma pārstāvjiem 

[4] Pāvila 1. vēstule korintiešiem, 6:9

"Nemaldiniet sevi! Nedz izvirtuļi, nedz elku kalpi, nedz laulības apgānītāji, nedz baudu kārie, nedz vīriešu piegulētāji, nedz zagļi, nedz alkatīgie, nedz dzērāji, nedz rupjību runātāji, nedz laupītāji Dieva valstību neiemantos." 

Arī šeit Pāvils levītiskos aizliegumus pārceļ Jaunajā Derībā. Kā oponenti mēģina tikt galā ar tik konkrētiem izteikumiem? Dažreiz tiek teikts, ka nevar droši zināt, ko Pāvils domā ar "baudu kārie" un "vīriešu piegulētāji", grieķiski μαλακός (malakos) un ἀρσενοκοίτης (arsenokoitēs). Nav šaubu, ka tādus Pāvils nosoda, bet varbūt ir iespējamas situācijas, kad vīrietis, iesaistoties seksuālās attiecībās ar citu vīrieti, nerīkojas kā “malakos” un “arsenokoitēs”? Vārds “malakos” (burt. mīksts) apzīmē zēnu vai vīrieti, kas dzīvo homoseksuālos sakaros. Vārds “arsēnokoitēs” nozīmē vīru, kurš guļ ar vīriem. Būtu jārada kāda tiešām ļoti viltīga vārdu vai domu konstrukcija, lai to apietu. Kurus gan cilvēkus, kas godina svešus dievus, Pāvils nesauktu par elku pielūdzējiem? Kurus precētus cilvēkus, kam ir sekss ar kādu citu, izņemot laulāto dzīvesbiedru, Pāvils nesauktu par laulības apgānītājiem? Kurus vīriešus, kas guļ ar vīriešiem, Pāvils nesauktu par vīriem, kas guļ ar vīriem? Varbūt tādus, kas nav vīrieši? Tas būtu kalambūrs. Iespējams, ka, ņemot palīgā vārdu trešās un ceturtās nozīmes un piesaucot ārkārtas apstākļus, var mēģināt mazliet izlocīties. Bet tam vairs nav sakara ar vēlmi izzināt Dieva prātu, bet drīzāk ar mēģinājumu pamatot vēlamo ar jebkuriem līdzekļiem. Pat izsmeļot visas ekseģētiskās un hermeneutiskās robežas, nevar izdarīt slēdzienus, kurš kaut kādā līmenī, pat kontekstuāli, atbalstītu homoseksuālu dzīvesveidu.

Pie ideoloģijas, ne teoloģijas lauka pieder arī paņēmiens apgalvot, ka ikviens Bībeles stāsts, kurā minēta sirsnīga draudzība, pieķeršanās vai mīlestība viena dzimuma cilvēku starpā, liecina par viņu homoseksuālajām attiecībām. Tiek piesaukti Dāvids un Jonatāns, Rute un Naomi, Jēzus un māceklis, kuru viņš mīlēja. Tas ir patvaļīgs pieņēmums, kam Bībeles teksts nedod nekādu pamatu. Tāpat kā nav iemesla Jēzus vārdos "Tēvs mīl Dēlu" saskatīt incestu. Manuprāt, šādas tēzes vispār nav aplūkojamas teoloģiskā sarunā.

[5] Homoseksuālā orientācija un jaunās zināšanas

Tiek teikts, ka Bībele vienkārši nezina par tādu parādību, kā seksuālā orientācija. Pāvilam vai citiem bibliskajiem autoriem vienkārši neesot nācies novērot, ka dažiem cilvēkiem, ieskaitot ticīgos, varētu būt ilgstoša un dominējoša seksuāla pievilkšanās uz sava dzimuma personām. Tādēļ mūsdienās bazīcai esot jāatver jauni ceļi, pamatojoties uz jaunajām zināšanām. Tomēr "jaunās zināšanas" mūsu temata ietvaros nemaz nav tik jaunas, un to attālums no antīkajiem uzskatiem nemaz nav tik liels.

Grieķu – romiešu pasaulē bija daudz teoriju, kas gluži mūsdienīgi mācīja, ka vismaz dažas homoerotiskas vēlmes daļēji vai pilnīgi ceļas no bioloģisku un sociālu faktoru kombinācijas. Aristotelis "Nīkomaha ētikā" mācīja, ka ir vīrieši, kas vēlas, lai viņos iespiežas, un ir vīrieši, kas vēlas iespiesties, un ir arī tādi vīrieši, kas vēlas gan iespiesties, gan lai viņos iespiežas. Tas esot atkarīgs no sēklvadu novietojuma ķermenī. Citiem tas esot iesakņojies pieradums no patīkamām bērnības atmiņām par seksu ar pieaugušu vīrieti. Tas varot nostiprināties par cilvēka dabu sevišķi tad, ja viņš ir kārīgs un mīksts (malakos). Hipokrāts mācīja, ka vīrieša vai sievietes vīrišķīgumu vai sievišķīgumu nosaka attiecības, kādā sajaukušās vīrieša un sievietes spermas, un apstākļi, kādos viņš uzaug. Ovīdijs apraksta meiteni, kas tiek audzināta par zēnu un vēlāk nepārvarami iemīlas citā meitenē, un apraud savu kaisli, kas ir pret dabas un dievišķajiem likumiem. Efesas Sorans apraksta bioloģiskas un sociālas izcelsmes hronisku prāta vai dvēseles slimību, kas liek vīriešiem alkt, lai viņos iespiežas. Dažādi grieķu – romiešu astrologi homoerotiskas tieksmes saistīja ar īpašu debess ķermeņu izvietojumu dzimšanas brīdī. Mūsdienu valodā to visu sauktu par bioloģisku predispozīciju kombinācijā ar sociāliem faktoriem.

Ņemot vērā, cik daudz teoriju par homoerotisku pievilkšanos cirkulēja grieķu-romiešu pasaulē, ir droši ticams, ka Pāvils, izglītots un daudz ceļojis Romas pilsonis, zināja par iespēju, ka daži cilvēki bioloģisku un sociālu faktoru iespaidā varētu būt disponēti uz iemīlēšanos sava dzimuma pārstāvjos un uz seksu ar tiem, dažreiz tikai ar tiem. Taču pat mūsdienu dati nav parādījuši, ka homoerotiskas orientācijas galvenais cēlonis ir iedzimtības faktori, tādi kā gēni, hormonu ietekme embrija stadijā vai īpašas, homoseksuālas smadzenes. Tie drīzāk liecina, ka bioloģiskie faktori ir netieši un pakārtoti socializācijas iespaidam gan mikrokultūras, gan makrokultūras līmenī. Pat ja varētu konstatēt (lai gan to nevar konstatēt), ka Pāvilam iepriekš nav bijis ne jausmas par par homoseksuālu noslieču iespējamu saistību ar bioloģiskiem faktoriem, tas tomēr nebūtu mainījis viņa vērtējumu par homoseksuālu uzvedībau. Mūsdienu seksuālās orientācijas raksturojums būtībā sakrīt ar Pāvila uzskatiem par grēka dabu. Vēstulē Romiešiem (5. un 7.) Pāvils par grēku runā kā par:

1. iedzimtu impulsu, 

2. kas darbojas cilvēka miesās, 

3. ko viņš ir mantojis no senčiem, 

4. ko nespēj pilnībā kontrolēt.

Ja Pāvilu pārceltu uz 21. gadsimtu un teiktu, ka homoerotiskai nosliecei daļēji varētu būt sakars ar iedzimtību, viņš atbildētu: "Es taču sen to teicu." 

Iedzimti impulsi ir neuzticams Dieva gribas rādītājs. Pat, ja impulss ir iedzimts, tas nenozīmē, ka tas ir brīvs no grēka. Citiem vārdiem sakot, kādas rīcības morālo vērtējumu nenosaka tas, vai cilvēkam uz to ir iedzimta nosliece, vai varbūt tā ir "iegūta agrā bērnībā". Tas gan ietekmē nepieciešamo pastorālās iejūtības līmeni, taču uzvedības modeļu ētiskums nav atkarīgs no dzimumtieksmes, bet no Dieva liktajiem standartiem. Ir cilvēki, kam ir nosliece uz alkoholismu, vardarbību, poligāmu uzvedību un tamlīdzīgi. Vai viņi to ir izvēlējušies? Nē, bieži tur sava loma ir iedzimtībai un videi. Tomēr cilvēka atbildība ir ar šo savu noslieci kaut ko darīt. Ja par izšķirošo mērauklu kļūst iedzimti vai iemantoti impulsi, tad baušļi pārstāj būt baušļi jebkādā nozīmīgā veidā. Kungs vairs nav Jēzus Kristus, bet viņa vietā valda nosliece un orientācija.

Es neceru, ka pārstāstītos argumentus varētu ņemt vērā likumdevēji vai tiesas. Taču kristiešiem vajadzētu zināt, ko Svētie Raksti par šo jautājumu saka. No tā nevar atbrīvoties, vienkārši pasakot: “Dievs ir mīlestība!” Dievs IR mīlestība un tieši tādēļ mums ir devis daudz plašāku un detalizētāku atklāsmi Svētajos Rakstos, kuru mēs nedrīkstam ignorēt. Tas rada nopietnu jautājumu par atbildību, kad kristieši iestājas par to, lai viņu sabiedrība un viņu valsts iedibina viendzimuma ģimenes institūtu. Kādā pilnvarā mēs to drīkstam darīt? Kungs Jēzus savu publisko kalpošanu sāka ar vārdiem: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.” Mīlestībai noteikti jāizpaužas arī tā, ka savam tuvākajam palīdzam šo Jēzus mudinājumu sadzirdēt un piepildīt.

 

lasīt tālāk

Trijos vārdos - lasīt, studēt, meditēt. 

Lasīšana: 

Vispirms vajadzētu Bībeli vienkārši izlasīt. Kāds varbūt pasmaidīs par „vienkārši“, jo daudzi ir mēģinājuši un pametuši. Varu iedrošināt, ka tagad būs vieglāk. Jaunā tulkojuma valoda ir lakoniska, tieša, izteiksmīga. Vairs nav jālaužas pa Veco Derību pāri daudzvārdības celmiem, valoda pati nes uz priekšu. Man nešķiet, ka tā ir zaudējusi svinīgumu, tas tikai kļuvis citāds. Vecā Derība dažviet pat ieguvusi episku noskaņu, jo poētiskās daļas ir atdzejotas nevis vienkārši pārtulkotas. Nav jāraizējas, ka jaunajā tulkojumā kaut kas ir izmainīts (lasi – „sagrozīts“). Tulkotāju kolektīvā darbojās līdzi Latvijas labākie seno valodu speciālisti, neļaujot teologiem aizrauties ar interpretācijām, bet uzstājot, ka jātulko tieši tā, kā oriģinālā rakstīts. Ar jauno tulkojumu nav atcelti iepriekšējie. No vecajiem es ieteiktu 20.gs sākuma izdevumus, kas ir precīzāki nekā 1965. gada versija un arī senatnīgais svinīgums saglabājies krāšņāks.

Bībeles lasīšanā galvenais ir regularitāte. Divdesmit minūtes katru dienu ir labāk nekā divas stundas svētdienā. Pagūglējot „Bībeles lasīšanas plāns“, var atrast ieteikumus, kādas nodaļas kuru dienu lasīt, lai visu Bībeli izlasītu, piemēram, gada laikā.

Studēšana:

Bībele nav „Tūkstoš derīgu padomu“ grāmata, nedz arī Dieva lietošanas pamācība. Nevar vienkārši durt ar pirkstu lappusē un teikt: „Ahā, lūk, ko māca Svētie Raksti! Lūk, kam kristieši tic!“ Lai saprastu, ko Bībele māca, ir jāizpēta, kas par interesējošo tēmu teikts Bībelē kopumā. Turklāt ikviens sens dokuments jālasa trīs lasījumos:

·      Pirmajā jāmēģina saprast, kas ir rakstīts. Senu tekstu pareizi saprotam tad, ja vārdus un terminus tulkojam tādā pašā nozīmē, kādā tos lietoja dokumenta sarakstīšanas laikā. Ideāli būtu lasīt oriģinālvalodā.

·      Otrajā lasījumā jācenšas saprast, ko tas nozīmē, jeb izprast vēsti, ko autori ir gribējuši nest. Jāņem vērā, kam, kādos apstākļos un kādā nolūkā tas ir teikts.

·      Tikai trešajā lasījumā, var censties saprast, ko tas nozīmē man, jeb kā Bībeles vēsti attiecināt uz savu laiku un dzīves situāciju.

Nereti lasītājs kļūdās, mēģinot Bībeli saprast uzreiz  trešajā lasījumā, neizdarot pirmos divus, un steidzas ar kritisku analīzi, pirms ir sapratis, kas tur rakstīts.

Ne visiem ir tik daudz zināšanu un ne katrs var veltīt mūžu Bībeles pētniecībai. Toties ir daudz bībeles komentāru, teoloģijas vārdnīcu un grāmatu, kur apkopoti iepriekšējo paaudžu pūliņu augļi. Ir analītiskie materiāli, kas ļauj pārbaudīt katra Bībelē lietotā vārda iespējamās nozīmes oriģinālvalodās.  Gan pati Bībele, gan liels daudzums palīgmateriālu ir pieejami elektroniski. Latviešu lasītājiem var ieteikt OliveTree Bible Software, Inc. BibleReader vai Bible+ lietotnes. Šobrīd tur ir nopērkams gan 1965. gada, gan jaunais latviešu tulkojums. Var piepirkt klāt daudz palīglīdzekļu. Piemēram, ja gribas ko izpētīt tuvāk, atliek iezīmēt vārdu, un tas parādās ebreju vai grieķu valodā ar paskaidrojumiem. Vai arī tiek piedāvāta saite uz vārdnīcām un enciklopēdijām. Te gan nopietns aizrādījums: Ne katrs lasītājs spēs novērtēt komentāru kvalitāti, tādēļ jāpārbauda, no kādas tradīcijas tie nāk. Vispirms iesaku raudzīties pēc savas baznīcas atzītiem avotiem. Piemēram, luterāņiem standarta Bībeles izskaidrojums ir „Vienprātības grāmata“, kurā sakopoti galvenie Reformācijas dokumenti. Nopietnus komentārus ir izdevis Luterisma mantojuma fonds. Kam tā visa nav, vajag sameklēt kaut vai Lutera Mazo katehismu. Interesentiem, kas sevi nesaista ne ar vienu  konfesiju, iesaku raudzīties pēc tradīcijas, kas ir pazīstama Latvijā un ir pastāvējusi vismaz dažus simtus gadu.

Bībeles studēšana prasa laiku. Ja nopietni gribi to iepazīt, mēģini iekārtot studiju rekolekcijas divu vai trīs dienu garumā. Atrodi vietu prom no mājām, kur dienišķās vajadzības neprasa daudz pūļu. Tas atbrīvo no ikdienas rūpēm un noskaņo uz mācīšanos. Izstrādā  laika plānu, tas disciplinē. Iesācējam nevajag pārpūlēties, lai neizdegtu, bet ar zināmām iemaņām studijām var veltīt 10 vai 12 stundu dienā.

Vairumam vispirms vajadzētu vienkārši lasīt lielus gabalus no Bībeles. Var izvēlēties, piemēram, 1.Mozus vai Jeremijas grāmatu un izlasīt to no sākuma līdz beigām, pēc vajadzības lietojot komentārus un citus palīglīdzekļus. Pievērs uzmanību grāmatas struktūrai un plūdumam. Cita pieeja ir izvēlēties kādu mazāku grāmatu, piemēram, Pāvila vēstuli efeziešiem vai 1.Jāņa vēstuli un vienu mēnesi izlasīt to cauri katru dienu. Šis paņēmiens nostiprinās atmiņā grāmatas struktūru. Pieraksti domas un iespaidus. Atzīmē vietas, kuras šķiet grūtas, lai atgrieztos pie tām vēlāk. Daudzās garīgajās tradīcijās plaši lieto Dieva vārda akārtotu lasīšanu vai recitēšanu. 1.psalmā (jaunajā tulkojumā) teikts: „Svētīts, kas dudina Kunga bauslību dienu un nakti!“ Ar to patiešām ir domāta pastāvīga Bībeles tekstu atkārtošana pie sevis balsī.  Atkārtošana pat bez saprašanas spēj iespaidot domāšanu un izmainīt uzvedību. Tomēr atkārtošanai jānotiek nevis bezdomīgi, bet sakopojot prātu uz lasītā saturu. Atkārtota koncentrēšanās ved pie atskārtas – eureka!  Piepeši izgaismojas līdz šim nesaprotamais teksts vai notikums. Mēs tiekam it kā katapultēti jaunā izpratnes līmenī. Ar "grūtajām" Bībeles vietām bieži var tikt galā, vienkārši atgriežoties pie tām atkal un atkal. Rūpīgi sakopojot prātu, tas pielāgojas uzdevumam un iemācās kustēties noteiktā virzienā. Kad to dara regulāri, veidojas noderīgi domāšanas ieradumi. 

Kad esam ko jaunu aptvēruši, to vajag daudz pārcilāt prātā. Tad šie atklājumi atradīs daudz kopsakaru ar mūsu dzīvi un līdz ar to arī plašāku pielietojumu. Jo plašāka ir cilvēka dzīves pieredze un lielākas vispārējās zināšanas, jo vairāk personīgu saskares punktu viņš atradīs ar Bībeles tekstu. Liela nozīme ir labām grāmatām, kas dzīvē lasītas. Iegūtās atziņas vajadzētu citiem nevis paziņot kā patiesību, bet pārrunāt labvēlīgā, nesacensīgā gaisotnē. Tad mūs bagātinās citu saprastais, bet mūsu secinājumi iegūs aprises un atradīs vietu mūsu līdzšinējo zināšanu sistēmā.

Mācīties spējīgs gars nav savienojams ar augstprātību. Lasi, necenšoties visu uzreiz ielikt savu uzskatu plauktiņos. Studējot mēs esam mācekļi, ne skolotāji. Gatavojies uzklausīt jaunas lietas jaunos veidos. Ja studējam grāmatu, mums jāapņemas saklausīt, ko autors saka, nevis to, ko gribam, lai viņš teiktu. Un vēl - Bībeles studijas ir garīga disciplīna. Mēs studējam, nevis lai vienkārši uzkrātu informāciju, bet lai tiktu izmainīti.

Meditācija: 

Gan Rakstu studijas, gan Bībeles meditācija ir saistītas ar lasīšanu, taču tās veido atšķirīgas pieredzes. Studijās cilvēks uzzin, ko Bībeles teksts nozīmē vispār. Meditācijā viņš tiecas satvert, „ko tas nozīmē man“. Studijas ir analītiskas, meditācijai ir pielūgsmes raksturs. Studijas izskaidro vārdu, meditācija to izbauda un izgaršo. Studijas dod objektīvus ietvarus, kuros meditācija var sekmīgi darboties. Rakstot Bībeles grāmatas, autorus iedvesmoja Dieva Gars. Jēzus apsolīja, ka to pašu Garu Tēvs sūtīs, lai tas mājotu mūsos. Cilvēks to saņem kristības sakramentā. Tas ir Gars, kas ne tikai iedvesmoja Sv.Rakstu tekstu, bet inspirē arī mūsu lasīšanu: in-spirē, ie-dvesmo, iepūš dvašu, iedveš “nāsīs” dievišķā Runātāja dzīvo realitāti, lai rakstītais sāktu dzīvot.

Mārtiņš Luters teica, ka par teologu kļūst lūdzot, meditējot un agonizējoši piedzīvojot kārdinājumus (oratio, meditatio, tentatio). Mūsdienās par meditāciju sauc ļoti atšķirīgas lietas. Luters ar to saprata Bībeles apceri, ko viņa laikā pazina kā dievišķo lasīšanu jeb „lectio divina“. Viņš to salīdzina ar govi, kas atgremo barību:

“Atgremot nozīmē uzņemt Vārdu ar prieku un meditēt ar vislielāko čaklību, lai neļautu tam kā sakāmvārdā pa vienu ausi ienākt un pa otru iziet, bet lai turētu to cieši sirdī, norītu un uzsūktu savās iekšās. Tev jāmeditē ne tikai iekšēji savā sirdī, bet arī ārēji, atkārtojot vārdus skaļi un saberzējot rakstīto vārdu kā saldi smaržīgu zāli, rūpīgi  un uzmanīgi un apcerīgi tos lasot un pārlasot, lai aptvertu, ko tie nozīmē.”

Četrsimt gadu pirms Lutera Šartras priors Gvigo II nosauc četrus klasiskos lectio divina soļus:

“Lasīšana ieliek riekstu mutē, meditācija to pārkož un sakošļā, lūgšana izvelk tā garšu un kontemplācija ir pats saldums, kas iepriecina un atsvaidzina.”

Kā to dara?

  1)   Lasīšana: Es lasu izvēlēto Bībeles tekstu ļoti lēni, varbūt pat balsī. Es vēroju, vai kaut kas īpaši nepiesaista manu uzmanību. Varbūt kāds teikums, frāze vai vārds iznirst no pārējā teksta un mani īpaši uzrunā. Es pie tā apstājos un nelasu tālāk.

  2)   Meditācija: Es mēģinu izgaršot šo vārdu vai teikumu, to atkārtojot domās vai balsī un vienlaicīgi ieklausoties savā sirdī. Kā tas tur atbalsojas, kādas domas un sajūtas izraisa? Uzmanīgi sekoju līdzi savas dvēseles kustībām, jo pieskāriens parasti ir tik viegls, lai tam varētu ilgi ļauties, nepārpūlot ķermeni. Ja tomēr Dievs sūta ļoti intensīvu pārdzīvojumu tā, ka plūst asaras, es to pieņemu un turpinu, kamēr vien Dievs šo žēlastību dod. Taču es nedzenos pēc tā ar paša gribu un necenšos ar varu panākt varenus, sarežģītus pārdzīvojumus.

  3)   Lūgšana: Es ļauju savai dvēselei atsaukties, es runāju ar Dievu par meditācijā saņemto. Es runāju par savām attiecībām ar viņu, es runāju par to, kas attiecas uz mani, nevis to, kas būtu jādzird kādam citam. Es runāju ar Dievu par visu, nepaturot „aizliegtās zonas“. Es ļauju savai gribai apņemties kaut ko labu. Es gribu būt devīgs, ja Dievs no manis kaut ko prasa.

  4)   Kontemplācija: Kad Dievs ir klāt un sāk atbildēt, vārdi var kļūt lieki un izsīkt. Tad es viekārši klusēju viņa klātbūtnē bez vārdiem, domām un vēlmēm, izbaudot Kunga tuvumu. Mans prāts un sirds ir pie Kunga. Mana uzmanība ir pievērsta viņam.

Kad esmu gatavs vai sāku kļūt izklaidīgs, es atgriežos pie lasīšanas un apstājos pie nākošā vārda, kas mani aizkustina vai uzrunā.

Meditācijas pieredzē parasti nebūs skaidri nodalītu pakāpienu un nav jācenšas pie šīs secības turēties. Meditācijas soļi drīzāk ir četri momenti, kas izkārtoti gar riņķa līniju un arī tieši savienoti mijiedarbīgā modelī gan cits ar citu, gan ar centru, kas ir Dieva gars, kas caur tekstu runā  mūsu sirdīs. Pievērst uzmanību vienam no četriem momentiem nozīmē būt saskarē arī ar pārējiem. Bībeles apceri var sākt ar jebkuru “momentu” un virzīties pa apli pie nākošā, vai arī viegli pāriet no viena uz citu, kā Gars liek.

Uzsākot meditāciju ir labi norimt un iztēloties, kā Dievs šajā pašā brīdī uz mani raugās ar neizmērojamu mīlestību un beznosacījumu labvēlību. Bez tā nebūs drosmes būt atklātam ar Dievu. Ir divi paņēmieni, kas var palīdzēt:

• Domās atdodu Kristum manas rokas, lai darītu viņa darbu, manas kājas, ar ko iet ceļu, kuru viņš grib, lai es ietu, manas acis redzēt viņu visos cilvēkos; manu mēli runāt viņa miera vārdus; manu sirdi mīlēt tā, kā mīl viņš, manu prātu viņu pazīt un viņam kalpot, manu visu sevi lietot tā, kā viņš vēlas.

• Apceru, ka tikai Dievs un es var šajā brīdī redzēt tieši to, ko redzu es, dzirdēt tieši to, ko dzirdu es, just tieši to pašu, ko jūtu es… Tātad Dievs ir manī un lūkojas ārā, nevis atrodas kaut kur tālu prom.

Pirms ķerties pie lasīšanas, ir labi izteikt Dievam savas vēlmes, ko es vēlos iegūt šajā meditācijā, piemēram: “atsaukties Dievam ar nedalītu sirdi” vai “dziļi sirdī iepazīt Kristu, lai spētu viņu pilnīgāk mīlēt un viņam tuvāk sekot.” Meditāciju ir ieteicams noslēgt ar desmit minūšu kolokviju, kurā ar Dievu var runāt gan par meditācijā piedzīvoto, gan par visu, kas uz sirds. To pabeidz ar “Mūsu Tēvs debesīs”. Vislabāk meditācijai ir atvēlēt stundu, bet ne mazāk par 20 minūtēm.

Meditēt var jebkurā pozā. Ērts krēsls būs droša izvēle. Var meditēt arī stāvus, uz ceļiem, guļus uz vaiga vai uz muguras, vai pat ejot. Vienīgais norādījums ir nemainīt lūgšanas pozu, kamēr Dievs kaut ko dod.

Meditācijā cilvēks var piedzīvot emocionālu saviļņojumu un tā iespaidā pieņemt radikālus lēmumus. Ja šie lēmumi ir smagi un prasa upurus, nevajag steigties tos piepildīt, bet iepriekš parunāt ar kādu garīgi pieredzējušu cilvēku. Katram, kas vēlas praktizēt Bībeles meditāciju, vajadzētu atrast vadītāju, ieteicams tādu, kas ir apguvis atbilstošu garīgo līdzgaitniecību. Vislabāk to ir uzsākt rekolekciju vidē, kādu piedāvā arī LELB rekolekciju centrs Mazirbē.

Labs ieteikums - lūdz tā, kā tu vari nevis tā, kā tu nevari.

lasīt tālāk

Intervija ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Rīgas un Latvijas arhibīskapu Jāni Vanagu: par brīvību izvēlēties, par latviešu un krievu attiecībām, par Rietumu civilizācijas mērķiem, par protestiem pret ievazātām „kultūrām”, par to, vai Jēzus Kristus bijis precējies.


– Nupat dienasgaismu ieraudzījis jauns Bībeles tulkojums. Kāpēc bija nepieciešams jauns Bībeles teksts? Ar ko tas atšķiras no iepriekšējiem?

– Līdz šim ir bijis tikai viens pats tulkojums – tas, ko 17.gs beigās veica Alūksnes mācītājs Ernsts Gliks. Ar to latvieši nostājās starp 50 izredzētām pasaules tautām, kuru valodās bija pārtulkota Bībele. Vēlākie izdevumi bija modernizēts Glika teksts. Pazīstamākais no tiem parādījās trimdā 1965. gadā. Tas nebija sevišķi veiksmīgs ne valodas, ne precizitātes ziņā. Ir pat gadījies, ka, vadot dievkalpojumu ārzemēs, lasu draudzei priekšā kādu Bībeles vietu angļu valodā un pēkšņi pa īstam saprotu to, ko no latviešu tulkojuma nebiju izlobījis. Šis turpretī ir pilnīgi jauns tulkojums no oriģinālvalodām. Atceroties, cik milzīgas kultūrvēsturiskas sekas bija Glika Bībelei, arī šis tulkojums latviešiem ir liels notikums. Man tas tiešām patīk. Lai arī neierasts, lai gan žēl “zelta pantu”, kurus zinu no galvas vecajā formā, šis tomēr ir daudz vieglāk lasāms, izteiksmīgāks, uzrunā emocionālāk. Liela daļa Vecās Derības ir dzeja un jaunajā tulkojumā tā ir nevis vienkārši pārtulkota, bet atdzejota. Ir arī apokrifu jeb deiterokanoniskās grāmatas, kuras kopš 19.gadsimta Bībelē nebija iekļautas. Skaidrs, ka vecie izdevumi ar to nav atcelti. Tos paralēli turpinās lietot.

– Tas ir skaistais notikums. Bet mani vienmēr mocījis jautājums, uz kuru nerodu atbildi: ja Dievs ir tik žēlsirdīgs, tik mīlošs, kāpēc Viņš pieļauj tik daudz ciešanu?

– Visvairāk ciešanu pasaulē ienes mūsu ikdienas lēmumi. Dievs varētu mūs savaldīt, taču zina, cik dārga cilvēkam ir brīvība. Nevienam nepatiktu, ja Dievs mūs aiz apkakles vilktu pa dzīvi pēc saviem ieskatiem. Tieši tāpēc, ka Viņš ir žēlsirdīgs un mīlošs, mums ir iespēja izvēlēties un kļūdīties. Tā nav gluži brīva brīva izvēle. To ierobežo tas, ka cilvēkā mīt dabīga nosliece uz ļauno. Teoloģijā to sauc par iedzimto grēku. Kad mēs tam klausām, tad labā vietā izšķiramies par ļauno. Dievs to zina, tomēr respektē mūsu brīvību, pat ja to tik slikti lietojam. Taču daudz taisnības ir arī K.S.Lūisam, kurš teica, ka Dievs mūs uzrunā ar mīlestības čukstiem. Ja nedzirdam, tad ar sirdsapziņas balsi. Ja arī to nedzirdam, tad ar ciešanu ruporu.

– Gluži ikdienišķi to redzam, piemēram, interneta komentāros, kur ikviens var anonīmi uzgāzt svešam cilvēkam mēslu spaini uz galvas.

– Gāžot mēslus, cilvēks izpauž to, kas viņš ir. Anonīmi internetā ir vieglāk būt tādam, kāds esi. Publiski tā vis neizkliegsies. Sabiedrībā pieņemtās normas tomēr ieliek kādos rāmjos. Taču ievērosim, ka par ceļu uz progresu tagad uzskata normu atmešanu un personīgo brīvību palielināšanu. Mēs lepojamies ar tabu laušanu. Jārēķinās, ka, ārējām robežām zūdot, bet pašsavaldības vēlmei līdzi nepieaugot, mēslu demonstrēšana arvien vairāk izpaudīsies arī publiski.

– Kā to apturēt? Vai cilvēki nesaprot, ka, darot ļaunu citiem, viņi dara ļaunu sev?

– Domāju, ka viņi to nesaprot. Drīzāk jūtas lieliski, jo varēja mirkli būt saskaņā ar sevi. Jēzus teica, ka cilvēks mēdz būt kā nobalsināts kaps – balts krekls, šlipse, želeja matos, bet iekšā miroņa kauli un visāda nešķīstība. Izvēlēties būt iejūtīgam arī anonīmi, izvēlēties vairot labo, kad tevi uz to nespiež, ir pazīme, ka top tīrīta arī trauka iekšpuse. Cilvēks ir gājis soli prom no saviem dzīvnieka instinktiem. Tas jau ir kultūras sasniegums un pareizi saka, ka kultūra ir nokāpusi no altāra. Justies Dieva vaiga priekšā. Es neesmu viens pie datora, ar mani vienmēr kopā ir vēl kāds, kura priekšā man ir vismaz kauns. No vienas puses tas cilvēku ierobežo, bet no otras – atbrīvo labākai, drošākai, piepildītākai sadzīvei. Un tas vēl ir pats vienkāršākais līmenis. Augstāka pilotāža ir apzināti atvērties dievišķajam. Meklēt saskari ar Dieva garu, lai viņš pārveido tavu sirdi. Bet dabīgajam cilvēkam, par spīti izglītībai un kultūras uzslāņojumam, šķiet normāli ieiet nepazīstama cilvēka profilā un tāpat vien “uzbraukt”.

– Zemiskāko instinktu apmierinājums?

– Jā, varbūt arī tāds brutalitātes ieradums attiecībās. Feisbukā atradu jauku padomu: nekad nestrīdies ar idiotu, jo tad tev būs jānolaižas līdz viņa līmenim, kur viņš tevi nobeigs ar savu pieredzi. Publiskām personām īpaši nākas izkopt spēju nejusties nekā, lasot par sevi trulus un zemiskus komentārus. Viņi tikai vēl vairāk uztrenējas neklausīties, ko viņiem saka. Tas cilvēkus atsvešina un sairdina sabiedrību. Kad lasīju komentārus ap valodas referendumu, likās, ka latvieši ienīst krievus, krievi ienīst latviešus un kaimiņos dzīvo monstri, kas cits citu grib iznīcināt. Realitātē taču tā nav, bet lasot cilvēki ieļaunojas, aizveras cits pret citu. Posts ir mežonīgs.

– Pieskārāties latviešu un krievu attiecībām. Cik dziļi varam atļauties integrāciju?

– Man nav skaidrs, kas ir domāts ar to, ka krievi integrēsies latviešos. Viņi ir krievi un paliks krievi. Drīzāk jādomā, kā latviešiem un krieviem integrēties par vienu sabiedrību ar kopīgiem mērķiem, kopīgām vērtībām. Jo dziļāk, jo labāk. Starp kopīgajām vērtībām ir jābūt Latvijai kā Eiropas valstij, kur latviešu tautai ir visas iespējas lemt savu likteni un īstenot savu identitāti. Valsts valodai ir jābūt latviešu. Varbūt vēl ir dažas šādas lietas, no kā nevar atkāpties. Bet es nedomāju, ka var kļūt par vienu sabiedrību, ja arī krieviem nebūs godīgas iespējas paturēt to, kas viņiem svarīgs. Arī latviešiem jāmācās krievu valoda. Nevar izprast tautu, nezinot tās valodu. Bija kļūda to izņemt no skolu programmām. Jauni cilvēki to tagad mācās par naudu. Dažādajām tautībām jāgrib citai citu ne tikai paciest sev blakus, bet arī cienīt un atbalstīt. Runājot līdzībās - laulātajiem gadās, ka strīds beidzas katram savā guļamistabā. Ai, cik saldi tad ir atsaukt atmiņā visas pārestības vēl no laikiem pirms iepazīšanās un visu nakti veldzēties domās, cik tas otrs ir nekrietns. Taču, no rīta nākas izlemt, ko es gribu – turpināt apvainoties, vai normālu ģimeni. Un ja mērķis ir normāla dzīve, tad jāsāk normāli izturēties. Abiem! Mūsu kopienu attiecības ir līdzīgas tādai laulībai. Jā, tā varbūt nebija brīvprātīga, bet te nu mēs esam - kopā. Ir bijusi varmācība ģimenē, savstarpēji apvainojumi. Bet man liekas, ka ir pienācis rīts, kad jāizlemj ko mēs gribam – nēsāt sirdī pārestības vai normālu dzīvi normālā valstī. Abus reizē nevarēs. Var jau, protams, šķirties un precēt citu. Tas laikam būtu tas deokupācijas variants, par ko kādi sapņo. Visus krievus izdzīt un pēc tam ievest iedzīvotājus no Ziemeļāfrikas. Taču dramatiskas šķiršanās parasti beidzas ar pārdotu māju un zaudētiem bērniem. Varbūt tomēr izvēlēties normālu kopdzīvi?

– Jārok dziļāk. Kāpēc tad tā notiek? Nevienā cilvēkā nav naida bez iemesla. Es arī nenaidojos. Bet tad, ja man acu priekšā vicina oranži melnās lentītes un Staļina ģīmetnes, ja man stāsta, ka krievi „atbrīvojuši” Latviju, tad manī gan dzimst naids.

– Mani arī tas kaitina. Bet tiešām jārok dziļāk. Reiz runāju ar latvieti, kas uzaugusi Krievijā. Viņa saka: latvieši vienkārši nesaprot, ko krieviem nozīmē Ģeņ pobedi (Uzvaras diena – krievu val.). 9. maijā viņi nedomā par Latvijas vēsturi. Viņiem tā ir krievu tautas varonība, asinis un asaras, miljoni, kas nogūluši karā. Tas ir kas teju vai reliģiozs, tāpēc nevajag ķerties klāt šai dienai, jo tas ir viens no viņu identitātes stūrakmeņiem.

– Domāju, ka nevis viens no, bet vienīgais. Nabadzīga, toties agresīva identitātes izpaušana.

– Mums tas var patikt vai nepatikt, bet mēs nevaram to ignorēt. Varbūt varētu tā, ka latvieši apsveic krievus Uzvaras dienā, bet krievi respektē latviešus, aizvāc Staļina bildes un 9. maiju nosvin ar Latvijas nevis Krievijas vai PSRS karogiem? Šobrīd varbūt neviena no pusēm uz to nav gatava, bet ja tas būtu vajadzīgs normālai dzīvei normālā valstī – vai tas nebūtu tā vērts? Es bērnībā spiningoju, un toreiz nebija tādu spoļu kā tagad. To vajadzēja bremzēt ar pirkstu. Ja neizdevās, aukla samezglojās neattinamā mudžeklī. Tēvs man lika to mudžināt vaļā, bet es pa kluso nogriezu mudžekli, noslēpu un piesēju vizuli tur, kur sākās taisna aukla. Varēju atkal makšķerēt nevis piņķerēt. Tāda pieeja palīdz ģimenē un būtu labāk arī sabiedrībā: nogriezt mudžekli un nolikt malā. Atšķetināt to tāpat nevarēs. Mēs varam par visu mācīties vēstures stundās un Okupācijas muzejā, bet kamēr metīsim konkrētam kaimiņam sejā “okupants”, atpakaļ dabūsim “fašists” un nekāda izlīdzinājuma nebūs. Tertuliāns (romietis, Rietumu teoloģiskās tradīcijas dibinātājs – E.V.) reiz teica: „Ja gribi būt priecīgs uz brīdi – atriebies. Ja gribi būt priecīgs vienmēr – piedod.” Zinu, ka daudzi man nepiekritīs, bet – ir jāpiedod vai vismaz jāgrib piedot sarūgtinājumi un pāridarījumi, kas nākuši pār mums. Tie, kas to mums darīja, lielākoties vairs nav dzīvi, un Dievs viņiem tiesnesis. Ja turpināsim uzlikt kolektīvo vainu, sak, jūs esat no tiem pašiem, tad jau mēs varam asiņot bezgalīgi. Ir jāatrod Dievā spēks piedot, jo viņš arī mums ir sen piedevis. To pašu saku arī saviem krievu līdzcilvēkiem.

– Piedošana mulsina pāridarītāju.

– Piedošana vispirms atbrīvo pašu. Un tā ir brīvas izvēles akts. Piedot arī nozīmē nepieminēt ļaunu. Amerikāņu teologs Kenets Beilijs man stāstīja par sievieti, kas teica, ka varot sarunāties ar Dievu. Viņa atnāca pie bīskapa – lai tas novērtētu, vai šī dāvana ir īsta. Bīskaps tā ironiski ierosināja: ja tu vari sarunāties ar Dievu, tad pajautā, ko es Viņam teicu pēdējā grēksūdzē. Sieviete aizgāja, pēc laiciņa atgriezās un izstāstīja: jā, esot Dievam uzdevusi to jautājumu. Un ko tad Dievs teica? – pavaicāja bīskaps. Dievs teica: „Es neatceros.” Tā patiešām bija vienīgā īstā atbilde, jo – ja Dievs piedod, Viņš vairs neatceras.

– Atgriezīsimies pie latviešu un krievu attiecībām. Reizēm šķiet, ka mēs esam pārāk sliktās domās par sevi, mēs baidāmies no jebkuru aktivitāšu izpausmēm, kas nāk no Krievijas puses. Tā, piemēram, daudzi baidās no Jaunā viļņa kā velns no krusta. Tiešām esam tik vāji, ka viens festivāls spēj sagraut mūsu latvietību?

– Es negribu dot vieglprātīgus vērtējumus. Varbūt es nezinu visu? Varbūt tur tiešām ir kādi slēpti mērķi un aukliņas no kaimiņvalstu specdienestiem? Tad uztraukums būtu vietā. Bet ja tas ir tikai festivāls, kur cilvēki klausās krievu mūziku, nekādu triecienu latvietībai neredzu. Drīzāk kliedzošā bagātības izrādīšana, kas nāk līdzi – tā gan varētu būt trieciens labajai gaumei. Tā šķiet drusku snobiska un vārds “snobs” ir cēlies no latīņu sine nobilitate, bez dižciltības. Reiz man gadījās parunāt ar princi Čārlzu, un tur nu nebija ne miņas no izrādīšanās: prefekts džentlmenis ar atbruņojošu vienkāršību. Bet ja cilvēkiem Jaunais vilnis patīk, lai taču viļņo. Mums ir Dziesmu svētki un Imantdienas, vai ne?

– Jūs sarunas sākumā teicāt, ka latviešu valoda ir jāzina. Vai, jūsuprāt, latviešu valoda Latvijā ir apdraudēta?

– Apdraudējums, manuprāt, ir demogrāfiskajā situācijā: samazinās to cilvēku skaits, kas runā latviski. Mani aizķēra kāds krieviski rakstīts komentārs referenduma laikā: nu ko jūs te uztraucaties, mazliet pagaidiet – cik tad to latviešu ir, kāds pusotrs miljons, un vairāk nekā puse no viņiem ir vecāki par 40 gadiem. Vienkārši jāpaciešas. Ciniski, bet liek domāt. Un trauksme par demogrāfiju ir jau stingri nokavēta. Šobrīd ir jācīnās par to, lai katrā ģimenē būtu vismaz trīs bērni, bet pēc dažiem gadiem vajadzēs cīnīties par to, lai katrā ģimenē būtu vismaz četri vai pieci – citādi nevarēsim uzturēt latviešu tautas perspektīvu. Lūk, par to jādomā, nevis par brīnišķīgajām iespējām veikt abortus augļa lielākā vecumā.

– Metropolīts Zbigņevs Stankevičs nesen izteicās, ka Latvijā jāveic seksuālā revolūcija, domājot par bērnu dzimstības līmeņa paaugstināšanu.

– Viņam, protams, taisnība, ir jādomā par bērnu dzimšanu. Bet tā ir tikai viena puse. Jādomā par to, lai latvieši nebrauktu prom. Latviešu mātes taču nespēs piedzemdēt tik, cik Raianērs spēs izvest. Grūti ko pārmest tiem, kas aizbrauc. Mans brālis Uldis Vanags arī tagad dzīvo Vācijā. Un, ja aizbrauc tāds cilvēks kā viņš, kam labklājība nekad nebija mērķis, kas savu mūžu, savas izdevības nolika uz brīvības altāra... Bet šeit viņš nevarēja atrast darbu. Tagad Vācijā strādā ar cilvēkiem, kam nepieciešama rehabilitācija pēc ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā. Daudzi Atmodas laiku cīnītāji šodien nezina, ko Latvijā iesākt. Savu dzīvi viņi nolika par upuri brīvībai, bet brīvības ražu nopļāva citi. Tie, kas aizbrauca vienkārši naudu nopelnīt, gan jau atgriezīsies. Grūtāk būs ar tiem kas aizbrauca vilšanās un frustrācijas dēļ. Varu tikai iztēloties, ko viņi domā, dzirdot no Latvijas, ka te viss ir pretīgi un ka šī valsts pelna tikai izsmieklu un nicinājumu. Vārdiem ir spēks, tos jālieto ar apdomu. Latvija ir labāka nekā mēs par viņu runājam.

– Vai jūsos ir palikusi Atmodas laiku aizkustinājuma sajūta?

– Man to visspilgtāk atgādina Imanta Kalniņa dziesma Mēs, kas ilgi tumsā dzīvojuši. Nevaru to sausām acīm noklausīties. Padomju valstī brīvības gaismas gandrīz nebija. Un tomēr iekšēji daudzi cilvēki dzīvoja tā, it kā būtu gaismas lokā. Tagad esam gaismā, par ko toreiz dziedājām, bet izrādījās, ka ar to nepietiek, ka viss ir sarežģītāk. Rietumu civilizācijai šobrīd ir raksturīgs visu mērķu noriets izņemot labklājību. Ja tās Latvijā nav, tad atliek vai nu braukt prom, vai tomēr atrast sauli, par ko dziedāt tā, lai “ik mazā dziesmā viz gara gaismā mūsu tumšās debesis”.

– Pieskārāties abortu problēmai. Kāds ir Baznīcas viedoklis šajā jautājumā?

– Baznīcas viedoklis ir skaidrs. Jaunajā tulkojumā piektais bauslis – nenogalini! Bet personīgi mani šokē tas, kā pie mums runā par abortiem. Nesen radio Krustpunktā kaut kādas dzimumaudzināšanas biedrības priekšniece izteicās, ka Anglijā esot „brīnišķīgs piemērs” – tur abortu drīkstot veikt divreiz lielākā augļa vecumā nekā tas atļauts Latvijā. Kas tas ir? Vērtība un sasniegums? Dzīve, protams, neveidojas pēc lineāla, bet lielāko daļu abortu ir iespējams novērst ar elementāru paškontroli. Šodien ir visas iespējas. Bet nē, 21.gs apgaismotais pilsonis saka - es negribu sevi ierobežot, tādēļ dodiet man tiesības veikt abortu līdz devītajam mēnesim, un tad es vēl gribu, lai tas neatstāj ne fiziskas, ne emocionālas, ne garīgas sekas, es gribu, lai tas ir veselīgi un ar komfortu. Bet īstie aborta upuri, kas pelna iejūtību, ir nevis pieaugušie, kas to veic, bet bērni ko nogalina. Viņiem par abortiem ir cits viedoklis, tikai viņus neviens nelaiž pie vārda. Dakteris Jānis Priedkalns man teica, ka nevienā attīstības posmā, sākot no ieņemšanas, beidzot ar nāvi, nevar novilkt svītru un teikt – šajā pusē ir cilvēks, bet otrā vairs nav cilvēks. Aborts – lokies, kā gribi – ir cilvēka nogalināšana. Ja sakām, ka bez tā nevaram iztikt, ko tas par mums liecina?

– Kā teiktu Zbigņevs Stankevičs – tā ir nāves kultūra un nāves civilizācija. Tā nāk no Rietumiem un lēnām pārņem Latviju. Kaut gan... Latvija turas pretim. Latvietis par laimi ir konservatīvs un nepieņem kaut kādus tur praidus un citas monstrozas izpriecas.

– Jā gan, tikai man nepatīk agresīvas akcijas pret praidu un tamlīdzīgi. Mēsli, ko met praidistam, trāpa Jēzum. Man gribētos, lai vismaz kristieši savu viedokli paustu tā, kā māca apustulis Pāvils: runājiet patiesību mīlestībā. Bet tas tad prasa, lai otra puse būtu gatava tādu valodu sadzirdēt.

– Bet kā tad ar konservatīvismu, kas patlaban vēl glābj latviešus?

– Jā, nupat Delfos lasīju SKDS pētījumu, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir konservatīvāki, nekā paši domā. Latvijai tā ir laba ziņa, īpaši domājot par demogrāfiju. Rietumu liberālās vērtības tiecas uz individuālismu: centrā ir cilvēka personīgā izvēle, brīvība un labsajūta. Tā nav labvēlīga vide dzīvībai. Jānis Pāvils II to enciklikā nosauca par nāves kultūru pretstatā dzīvības kultūrai. Vienā BBC programmā tiešām dzirdēju par novērojumu, ka tikko Japānas sievietes sāka pārņemt savu Rietumu māsu dzīves uzskatus, tā momentā samazinājās dzimstība. Ģimene, bērnu radīšana prasa uzupurēšanos. Arī tauta. Jāņa Streiča ģeniālajā filmā Cilvēka bērns latviešu tauta izskatās dzīvotspējīgāka nekā Kolka Cool. It kā no tā vajadzētu kaut ko secināt. Taču, kad reiz runāju ar jauniešiem par latviešu nākotni, viņi atbildēja ar jautājumu: vai tāda iluzora koncepta dēļ kā tauta viņiem būtu jāierobežo sava personīgā dzīve un izvēles? Grūti sarunāties, ja nevaram vienoties pat par pamatvērtībām. Konservatīvismu mēdz iztēlot kā kaut ko tumsonīgu. Taču veselīgs konservatīvisms nozīmē pārbaudīt, kuri ceļi pagātnē ir nesuši svētību, un pa tiem staigāt. Jo, ja nav nekā, kas mūs vienotu, ja nav kopīgu vērtību, bet ir tikai personīgās, tad nav arī nācijas. Tad latviešiem var prognozēt izšķīšanu Eiropā.

– Labklājības ministrijas paspārnē izdotās grāmatiņas par dzimuma identitātes maiņu, par pepijprinčiem un pirātprincesēm, kas izraisīja tik asu sabiedrības reakciju – vai tās spēj nodarīt ļaunumu?

– Ja skatām atsevišķi šīs grāmatiņas – vai tajās ir kas slikts? Nu, ne sevišķi, ja neskaita dažas tiešām slidenas vietas. Bet cilvēki jau protestē ne tik daudz pret tām, kā pret mērķi, ko viņi tajās saskata. Konkrētās grāmatiņas ir tikai pirmā pietura. Tā ir tāda taktika - neļaut ieraudzīt sakarības un tendences. Kad tiek runāts, piemēram, par viendzimuma laulībām, tad saka, nejauciet tur klāt neko citu. Tiešām, divi cilvēki grib dzīvot kopā, kas gan tur slikts, reģistrēsim viņu attiecības! Atrauti skatot, varētu arī likties, tā ir privāta lieta, kas nekā neietekmē citus. Bet tas ir tikai mezgliņš garā pavedienā uz radikālām pārmaiņām, viena pietura ceļā uz kaut ko...

– ... uz elli, piemēram.

– (Smaids). Tā ir tendence. Ir tāda trīs soļu stratēģija, lai ieviestu pašas neiedomājamākās pārmaiņas. Pirmais: vajag par to daudz runāt, lai cilvēku uztvere notrulinās. Kad sākās runas par viendzimuma laulībām, visiem uzmetās zosāda. Tagad šī tēma šķiet gluži ikdienišķa. Nākamais solis: tu pēkšņi aptver, ka ar savām vērtībām, ar kurām cilvēce dzīvojusi gadu simtus, tu esi nenormāls. Tieši tu mediju acīs esi nenormāls, ja uzskati, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti. Trešais solis: kad tevi par tavu konservatīvismu sāk represēt. Tas ir izsmalcināts mehānisms, ko darbina liela, starptautiska nauda un varena PR mašinērija. Pret to grūti cīnīties.

– Vai, ņemot vērā neoliberālisma graujošās tendences un sabiedrības vērtību izpratnes maiņu, Baznīca cenšas pielāgoties jaunajiem noteikumiem, cenšas kļūt moderna, lai ne tikai noturētos uz viļņa, bet spētu arī kaut ko ietekmēt?

– Grūti jau mums iet ar to modernizēšanos. Baznīca principā ir diezgan konservatīva institūcija. Taču Baznīcai ir jāņem vērā, ka vide ir stipri mainījusies. Cilvēku vairums vairs neasociē sevi ar piederību kādai baznīcai, daudziem pat nav nekādas informācijas par augstāko pasauli. Luterāņu teologs Peters Bergers teic, ka vienīgais garīgums ar ko daudzi cilvēki dzīvo, ir baumas par eņģeļiem jeb transcendences signāli viņu pieredzē. Ir sabrukusi vai mazinājusies uzticēšanās autoritātēm, un, kā jau teicu, ir norietējuši kādreiz svarīgi mērķi. Citāda vide prasa citādu pieeju, un Baznīca meklē iespējas, kā garīdznieks vislabāk var būt par līdzgaitnieku cilvēka garīgajos meklējumos. Bet labākais ir tas, ka Baznīcai ir milzīgi liela pieredze, kas iekrājusies pāris tūkstošos gadu. Tāpēc pat nevajag īpašu pārbūvi – ja nu vienīgi inventarizāciju.

– Vai zinātnieku pēkšņais atzinums, ka Jēzus Kristus bijis precējies un vispār bijis parasts cilvēks, arī kaut kādā veidā atbilst Baznīcas modernizācijas principiem?

– Uzreiz jautājumi: kādi zinātnieki, kas tas par aploksnes lieluma papirusa gabaliņu, uz kura kaut kas rakstīts par Jēzus sievu? Kāpēc pieņemt, ka tieši šajā papirusa gabaliņā ir īstā patiesība? Turklāt vismaz no luterāņu baznīcas viedokļa nav nekādas starpības – bija Jēzus precējies vai nebija. Tā ir viņa privāta lieta. Tas, ka Jēzus bija reāla persona, ir nopietni dokumentēts fakts. Par Jēzu ir vairāk vēstures liecību nekā par Jūliju Cēzaru. Un mēs taču nešaubāmies, ka Jūlijs Cēzars ir bijis, vai ne? Protams, Jēzus nebija parasts cilvēks, kaut arī jutās tāpat kā mēs, tika kārdināts visās tajās pašās lietās, kurās tiekam kārdināti, tikai viņš bija bez grēka. Viņš bija patiess Dievs, jo, kā rakstīja apustulis Pāvils: „Visai Dieva pilnībai labpatika iemājot viņā.” Kādā nolūkā? Ir tāds stāsts. Bijis kāds vīrs, kura ģimene bija reliģioza, bet pats ne visai varējis saprast, kāpēc vajag, piemēram, Ziemsvētkus svinēt. Un tā reiz viņa ģimene aizgājusi uz Ziemsvētku dievkalpojumu, bet viņš palika mājās. Sākās ledains lietus, un tas notrieca pilnu pagalmu ar putniem, kuri tur lēnām gāja bojā. Vīrs domāja: kā es viņus varētu paglābt? Viņš nolēma atvērt šķūni, kur tie varētu paglābties no ledainā lietus. Vīrs šķūnī izbēra graudus, iededza gaismu, bet putni tikai vairījās. Vīrs izmisumā domāja: kaut es uz brīdi varētu kļūt par vienu no viņiem un pateikt, kas viņiem vajadzīgs, lai viņi izglābtos! Tajā brīdī sāka zvanīt zvani baznīcā, uz kuru bija aizgājusi viņa ģimene. Tad vīram atausa izpratne par to, kāpēc Kristus piedzima pasaulē. Tā ir galvenā vēsts: Dievs kļuva par cilvēku, lai mūs ieganītu tajā šķūnī, kur glābiņš un gaisma.



19.10.2012.
Elita Veidemane, Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai
Foto: f64 lasīt tālāk