trešdiena, 2020. gada 21. oktobris

Par pulcēšanās ierobežojumiem


Šodienas ziņu portālos būtu gribējies lasīt mazāk maldinošus virsrakstus nekā: “Uz dievkalpojumiem pulcēšanās ierobežojumi neattiecas”. Patiesības labad gan jāatzīst, ka situācijai ir grūti atrast vienkāršu skaidrojumu.

Pirmkārt, sabiedrībā ir liela neizpratne par baznīcas statusu. Postmodernajā domāšanas modelī daudziem izdodas kaut kā apvienot divus pretrunīgus uzskatus. Vieni un tie paši cilvēki dažbrīd uzsver, ka baznīca ir īpašā statusā, šķirta no valsts kā neviena cita kopiena, bet citā brīdī uzstāj, ka baznīca ir tieši tāda pati, kā jebkura deju studija, skola vai sporta komanda. Taču kūku nevar reizē apēst un paturēt. Baznīca vai nu ir īpašā statusā, vai arī tā nav šķirta no valsts. Pirms daudziem gadiem, skaidrojot baznīcas statusu, tolaik vēl tiesnesis Egils Levits atzina, ka baznīca ir sui generis – veidojums ar savu unikālu dabu, kurš nav līdzīgs citiem. Tādēļ arī risinājumi ne vienmēr būs tādi paši kā visur. Latvijas Republikas Satversme un 

Reliģisko organizāciju likums paredz, ka valstij nav tiesību iejaukties reliģisko organizāciju darbībā, tajā skaitā noteikt ierobežojumus dievkalpojumiem vai regulēt to norisi. Tikai apzinoties stāvokļa nopietnību, atzīstot valsts varas nolūku aizsargāt cilvēku veselību un solidarizējoties ar pārējo sabiedrību, baznīca brīvprātīgi un apzinīgi piedalās pasākumos pandēmijas ierobežošanai.

Otrkārt, tautā ir iesakņojies priekšstats par dievkalpojumu kā par publisku pasākumu uz kuru baznīca aicina visus cilvēkus. Normālos apstākļos tā tiešām ir, taču tagad ir izveidojušies neparasti apstākļi. Baznīcas ir vienojušās ar valsti Tieslietu ministrijas personā, ka laika posmos, kuros ir noteikti attiecīgi Covid-19 ierobežojošie pasākumi, baznīcas neaicina cilvēkus uz dievkalpojumiem, bet iesaka palikt mājās un sekot dievkalpojumiem tiešraidēs. Sakramenti tiek pasniegti individuāli. No otras puses, vairākās konfesijās garīdzniekiem ir pienākums dievkalpojumus noturēt neatkarīgi no tā, vai tajos kāds piedalās vai ne un viņi to dara baznīcā, parastajā laikā. Dažreiz dievnams vienkārši ir atvērts lūgšanai vai apskatei, dažreiz tajā skan mūzika, bet noteiktos laikos garīdznieks vada liturģiju. Baznīca ir sabiedriska telpa, kura nav slēgta apmeklētājiem. Cilvēki tajā drīkst ienākt, kad vien tā ir atvērta. Saprotu, ka ir neparasti tā raudzīties uz dievkalpojumu, taču mēs dzīvojam neparastā laikā.


Tur tad arī rodams izskaidrojums Tieslietu ministrijas paziņojumam, kas daudziem likās mulsinošs. Dievkalpojumi netiek organizēti, tādēļ tie nav ne publiski, ne privāti pasākumi. Tikai tādēļ uz tiem neattiecas šādiem pasākumiem paredzētie ierobežojumi. Taču tas nenozīmē, ka ierobežojumu nav vispār. Tādi ir un mēs tos apzinīgi pildām. Neatkarīgi no tā, vai dievnamā kas notiek vai nenotiek, ienākot tajā, cilvēkiem jāievēro vismaz 2m atstatums kā arī jālieto sejas maskas un dezinfekcijas līdzekļi. Ir noteikta pieļaujamā robeža, cik apmeklētāju tajā drīkst atrasties. Līdz 6. novembrim ir brīvdienas svētdienas skolām un draudžu koriem, izņemot ja dalībnieki dzīvo vienā saimniecībā. Tādēļ nav jāraizējas, ka to baznīcu dievkalpojumos, kuras piedalās šajā norunā un ievēro noteikumus, inficēšanās risks būtu lielāks nekā jebkur citur.

Noslēgumā gribu izteikt pateicību tieslietu Ministrijai un īpaši Lailai Medinas un Olgai Zeiles kundzei par nopietno gatavību iedziļināties jautājumos, lai atrastu drošu un līdzsvarotu risinājumu.

0 komentāri:

otrdiena, 2020. gada 21. jūlijs

Zudusī, atrastā drahma


Lk 15:8-10   Vai ir kāda sieviete, kurai pieder desmit drahmas, ja tā vienu pazaudē, vai viņa neiededz lukturi un neizmēž māju, un rūpīgi nemeklē, līdz to atrod? Atradusi to, viņa sasauc draudzenes un kaimiņus un saka: priecājieties līdz ar mani, jo esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi. Es jums saku: tāpat ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu atgriezušos grēcinieku.”

Viena atziņa no šīs līdzības - tev ir kaut kas, ko var pazaudēt! 

Paklausieties vien, kā tas skan – Drahma! Šķiet, tas ir kaut kas noslēpumains, kas cilvēkam var piederēt, bet var arī pazust. To var izdoties atrast, bet var arī neatrast.

Šai sievietei par labu nāk tas, ka viņa pārzina savu īpašumu. Pataustot kabatā, viņa jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Drahmas vairs nav! Tā steidzami jāatrod. Cik daudzi cilvēki dzīvo pat nenojauzdami, ka vajadzētu kaut ko meklēt. Un jo ilgāks laiks kopš zudības paiet, jo mazāk izredžu atrast. 

1965. gada Bībeles tulkojumā rakstīts, ka Kungs Jēzus stāsta līdzību par pazudušo grasi. Jā, drahma ir sudraba monēta, kādu lietoja Jēzus laikā. Bet Jēzus šo līdzību stāsta mums, mūsu laikā. Kas ir mana drahma, kas jāatrod? Kas ir tavējā?

Ja šo jautājumu uzdod baznīcā, tad šķiet, ka ir tikai viena atbilde. Kas man jāatrod? Protams, ka Debesu valstība un mūžīgā dzīvība! Tomēr franciskāņu mūks un garīguma skolotājs Ričards Rors reiz trāpīgi aizrādīja, ka pārāk bieži mēs kristīgo ticību padarām par tādu kā izejas stratēģiju. Ka kristietība, šķiet, noder tikai tam, lai svētīgi aizietu no šīs pasaules. Taču pirms tam mums jānodzīvo vesels mūžs! Kas ir mūsu drahma nevis miršanai, bet dzīvei? Nevis tikai baznīcā, bet tur, kur pavadām lielāku daļu sava laika – mājās, ģimenē, darbavietā, draugu un paziņu lokā, savā pilsētā, valstī, tautā.

Šajā līdzībā ir runa par pazaudēšanu un atrašanu. Tas pats Ričards Rors raksta, ka praktiskajā reliģijā nekas nav svarīgāks, kā atklāt to sevi, kas jāpazaudē, un to sevi, kas jāatrod.

Kas būtu tas sudraba grasis, kas ir jāpazaudē? Vērtība,  no kuras jātiek vaļā? Katrs noteikti varētu nosaukt dažu labu lietu, gan domājot par sabiedrību, gan jo vairāk par sevi pašu. Lai izvēlētos vienu piemēru – varbūt tikai asociatīvi vai poētiski, atcerējos parunu par to, ka runāšana ir sudrabs, klusēšana – zelts.  
Varbūt sudrabs, kurš jāatrod, ir runāt patiesību? Taču bieži vien runāt patiesību ir liela, augsta lieta, ko nespējam pat gribēdami. Tad varbūt sākt ar sudrabu, kas jāpazaudē? Piemēram - beidz runāt lietas, par kurām tu zini, ka tie ir meli? Tas nav gluži tas pats, kas runāt patiesību. Jo bieži vien – ko gan mēs zinām par patiesību? Bet katrs var pārstāt runāt lietas, par  kurām zina, ka tā ir nepatiesība. 

Varētu gan iebilst, vai tad melošanu var salīdzināt ar sudrabu, kas tomēr ir kaut kāda vērtība? Taču cilvēki melošanā tiešām atrod parocīgu vērtību, lietošanas vērtību. Tā ļauj izvairīties no tūlītējām nepatikšanām. Tā īstermiņā ļauj kaut ko sasniegt, kaut ko iegūt. Un vislabāk būtu, ja ar to vēl tiek sveikā cauri. 

Taču ir viena patiesība, kuru varam zināt no pieredzes. Neviens, nekad ne ar ko netiek sveikā cauri. Mēs nevaram ar meliem vērpt un ļodzīt esmes struktūru bezgalīgi. Tā tieksies iztaisnoties un dos atsitienu. Ja ne citādi, tad padarot vāju. Ir lietas, kuras nostiprina tavu veselumu un ir lietas, kuras liek tam sairt. Nepatiesība sairdina no iekšpuses.  To var pat fiziski sajust un par to maksā ar savu miesīgo un psihisko veselību.

Cilvēks, kurš ir sevi ir aizvedis dzīves stāvoklī, kuru spēj uzturēt tikai ar meliem, stāv tumšā, bīstamā vietā, jo tā viņš samaitā dvēseles instrumentu ar kuru uztver pasauli. Pasaule viņam sāk atklāties savērpta un sagrozīta, tādēļ viņš nespēj pieņemt labus lēmumus. Tāds cilvēks ir kā narkotiku reibumā – bīstams sev un citiem. Lūk, runāšanas sudrabs, kas jāpazaudē.

Tas ir garš ceļš. Bet sākt tiešām var ar to, ka pārstāj teikt lietas, kas izvaro tavu sirdsapziņu. Beidz runāt un darīt lietas, kas liek sairt un justies vājam! Ej prom no stāvokļa, kurš jāuztur ar meliem. Sāc ar to, un tu zināsi nākamo soli. 

Bet kā ar to drahmu, kas jāatrod? Sudrabs, kas dzīvē jāatrod ir tas, kas tu vari būt.  Tas, kas ir vairāk nekā tu esi šodien. 

Cilvēki labprāt dodas svētceļojumos, lai pieskartos svētumam. Svētajā zemē katrs grib pielikt roku vietai, kur atradās Jēzus silīte vai krusts, vai Getsemanes klintij, uz kuras lūdzās Kristus. Tāpat cilvēki ar svētbijību ierodas vietās, kurās bijis, piemēram Asīzes Francisks vai kāds cits no lielajiem svētajiem.  Un projām dodas laimīgā pacilātībā, it kā svētums būtu drusku pārgājis arī uz viņiem pašiem.

Bet kādas izjūtas piepildītu, pašam kļūstot par tādu svēto? Dzīvojot tā, kā dzīvoja viņi? Tas būtu daudz vairāk nekā blakus pastāvēt. Vai nebūtu aizraujoši to izmēģināt? Tā būtu drahma, ko ir vērts meklēt un atrast!

Varbūt tas liekas un arī ir pārāk augstu un tālu. Kā gan es tā ņemšu un kļūšu par svēto? Tas liekas kā neaptverams kosmoss. Taču Jēzus līdzībā sieviete drahmas meklējumus sāka ar kaut ko nelielu un ikdienišķu. Viņa iztīrīja un sakārtoja savu istabu.

Šī mazā detaļa Jēzus līdzībā ir tiešām ģeniāla! Sāc meklēt savas dzīves sudrabu, sakārtojot savu istabu – burtiski!! Neviens nevar aptvert kosmosu, bet, ieejot savā istabā tev priekšā ir kosmosa daļa, kuru tu spēj aptvert un pārvaldīt.  

Cilvēki dodas politikā un piesaka revolucionārus sabiedrības uzlabošanas plānus, bet kā var uzlabot sabiedrību un kā var udzdrīkstēties kontrolēt citus cilvēkus, ja pašam iekšā ir jūklis? Ir ļoti grūti uzlabot lielas sistēmas kā sabiedrība, valsts vai baznīca. Padarīt tās ļaunākas ir pavisam viegli.  Ja gribi manīt pasauli – jāsāk no sevis sakārtošanas un jādarbojas uz āru. Tava istaba ir tavas iekšējās telpas ārēja izpausme. Pamēģini vispirms savest kārtībā to, lai tev ir vieta, uz kuru ir vērts doties nevis tāda, kur visapkārt kaut kas mētājas, un tu ienīsti savu dzīvi katru reizi, kad tajā ieej. Katram ir vajadzīga vieta, uz kuru ir vērts doties. Sakārto to, un tu zināsi nākamo soli!

Tas nav tik piezemēti, kā pirmajā brīdī var likties. Tavai istabai ir jābūt iekārtotai, atbilstoši taviem mērķiem, citādi tu tajā nejutīsies labi.  Iekārtojot istabu, nākas domāt – bet kāds tad irmans mērķis? 

Ja tev nav mērķa, tad tu esi bezmērķīgs. Tev jābūt uz kaut ko orientētam, citādi tu esi dezorientēts un haotiski riņķo apkārt, ciešot pats un liekot ciest citiem. Ja tev nav sava mērķa, tad tev to pasniegs uz paplātes un visdrīzāk padarīs par marioneti kāda cita mērķiem. Turklāt dzīvē nevar izbēgt no ciešanām.  Kāds būs tavs mērķis, kurš attaisnos tavas dzīves ciešanas? Iekārtojot savu kosmosa daļu, var savus mērķus pārdomāt un saplānot tiem laiku. Un tu zināsi nākamo soli.

Varbūt tu gribēsi ne tikai iekārtot istabu mērķtiecīgi, bet arī skaisti? Varbūt ienest kādu telpaugu, par ko rūpēties? Varbūt kādu gleznu – kaut vai reprodukciju, bet tādu, kas pa īstam patīk?  To darot kontemplatīvi un bez steigas, tu piedzīvosi kā atraisās un uzplaukst tava Dieva dāvātā gaume un skaistuma izjūta.

Turklāt ienest savā savā dzīves telpā ir skaisto ir uzdrīkstēšanās, jo katrs esam ar trūkumiem. Kāds gleznotājs teica – mēs gleznu liekam rāmī, jo negribam, lai skaistums no tās līst ārā pa visu māju. Ir jau ļauni diezgan, ka tas ir tur, pie sienas, un stāsta par to, kā visam vajadzētu būt, bet nav. Skaistums apkārtējā telpā liks saskatīt, kur paši neesam skaisti. Ideāls ir arī tiesnesis un liek nokaunēties. Taču tas iedvesmo un palīdz augt. Uzdrīksties savu istabu padarīt tik skaistu, cik vien spēj, un tu zināsi nākamo soli.

Jēzus teica, ka, drahmu meklējot, sieviete iededza lukturi, lai kliedētu tumsu un varētu redzēt. Ceļā uz svēto katram nepieciešamais solis būs –  savā kārtīgajā un skaistajā telpā iekārtot vietu lūgšanām un meditācijai. Papūlēties iekārtot to tik skaistu un iedvesmojošu, ka gribas turp steigties un ar prieku kavēties. Iegrimt Dieva vārda apcerē un sarunā ar Visuaugstāko. Bez tā daudz kas no cerētā neizdosies. No sarunām ar Dievu nāks skaidrība par patiesajiem un vērtīgajiem mērķiem. No Jēzus personas vērošanas nāks prieks nerunāt ērtos ikdienas melus. No stundām, kas pavadītas Dieva vārda apcerē, nāks viedums pazīt nepatiesību un – kas zina, varbūt pat zināt patiesību un katru nākamo soli. No turienes nāks spēks pārvarēt pretestību. 

Jā, pretestību. Kunga Jēzus stāstītajā līdzībā sieviete liekas nedaudz naiva un labticīga. Viņa sasauc draudzenes un kaimiņus, domājot, ka visi kopā ar viņu priecāsies par izmēzto istabu un atrasto drahmu. Taču, ja tur, kur tu sāc veidot savu pilnības saliņu, dzīvo citi cilvēki, kuri dzīvē atrodas zemā vietā, var gadīties, ka viņi par tevi nepriecāsies, bet centīsies vilkt atpakaļ. Jo, tev ceļoties, vieta, kurā viņi paliek, sāk likties vēl sliktāka. Un tad var nākties sadurties, tēlaini, vai pat burtiski runājot – ar dēmoniem, kas mīt tavā paša namā. Šiem “dēmoniem” var būt dinastijas vairākās paaudzēs un Dievs vien zina, ar ko var iznākt cīnīties, lai tos pārspētu. Taču rezultātā tu iegūsi atbrīvotu saimi un labāku “namu”. Tavā skaistajā lūgšanu vietā pavadītais laiks dos tam iekšēju drosmi un labvēlīgu izturību. 

Kādi no šiem soļiem var likties tik sadzīviski, ka par tiem nebūtu jārunā svētrunā. Tomē arī tādi ir soļi uz svētumu. Sieviete atrada drahmu, kad bija izmēzusi un sakārtojusi istabu. Es tiešām apbrīnoju, cik dziļas un ģeniālas ir mūsu Kunga līdzības un cik daudz ir apslēpts – vai tieši otrādi, atklāts – dažos īsos vārdos. Un galvenais – konkrēti par šo varu teikt, ka tā darbojas. Es pārbaudīju.

Taču katrai monētai ir divas puses un tāpat arī  mūsu Kunga līdzībai par sudraba drahmu. Līdz šim runājām par to pusi, uz kuras ir mūsu attēls un uzraksts. Par to, ko varam un ko vajag darīt mums.

Otra puse ir tā, kas Dievam pieder. Kur Kristus Ģerbonis un Svētā Gara zīmogs virsū. Un tur mēs redzam Jēzus līdzības otru nozīmi, kas īstenībā ir pirmā un galvenā. Drahmas Dieva pusē pats Debesu Tēvs ir tā sieviete, ko urda nemiers, ka viņai ir pazudis kaut kas vērtīgs. Pats Kristus ir tas, kurš rūpīgi meklē, līdz zudušo atrod. Pats Svētais Gars ir tas, kas izgaismo, izmēž un sakārto. Un visbeidzot – pazudušais grasis grīdas šķirbā esmu es pats, vai tu, vai katrs cilvēks.

Grīdas šķirbā vai pagultē vēl ir labi. Vai jums ir gadījies pamanīt zemē monētu, kura ir tā saskrambāta, sabradāta un notriepta, ka jūs nepapūlaties noliekties, lai to paceltu? Bet ja paceļat, tad uzreiz nevarat noteikt tās vērtību – tik netīra un nodeldēta tā ir.

Tā mēdz notikt ar cilvēkiem. Īsā laikā mēs varam noklīst tik pamatīgi un nonākt tik nelāgās vietās, ka pēc laika neviens mūsos vairs neredzētu vērtību un nepastieptu roku. Tas parasti nāk kopā ar to, ka istabā ir juceklis, un nav vietas lūgšanām, uz kuru gribas steigties. 

Bieži vien tā pat nav cilvēka paša vaina. Mūsu baznīcai ir dienas centri, kas palīdz augsta sociālā riska ģimenēm. Ir tiešām baisi redzēt, kādos apstākļos bērni nāk pasaulē un kādās mājās viņi uzaug. Dienas centru darbinieki tad cenšas viņiem kaut dažas stundas dienā piedāvāt dzīvi sakārtotā vidē, lai dotu iespēju uzmirdzēt kaut kur dziļi apraktajai drahmai. Lai kāds to ieraudzītu šajos bērnos,  lai viņi paši to ieraudzītu un varētu atrasties. Taču itin bieži cilvēku arī no labvēlīgas vides līdz pašam dibenam noved viņa paša izvēļu virkne. Uz tiem apkārtējie raugās ar vēl mazāku līdzjūtību. Pats vainīgs, lupata tāds!

Tomēr apdomāsim, ka nodeldēto, nosmulēto grasi, 
-       ko neviens negrib pacelt, 
-       aiznesot uz banku, kura to ir izlaidusi – tam būs tāda pati vērtība, kā jaunai, spožai monētai.  Pilna vērtība. 
-       Tāpat cilvēkam Dieva acīs, kas viņu ir radījis.

Dievs izveidoja cilvēku, iedvešot viņā no sava gara. Katrā cilvēkā mīt dievišķs dāvinājums. Citos senajos mītos un kultūrās dievišķa vērtība bija tikai valdniekiem un augstajiem priesteriem. Turpretī Bībeles un īpaši Kristus vēsts ienāk pasaulē ar jaunu, pārsteidzošu patiesību, ka tāda vērtība piemīt katram cilvēkam. 

Tas ir mūsdienu cilvēktiesību idejas avots. Dieva ieliktās vērtības dēļ mums ir tiesības vēlēt Saeimu. Valsts Satversme tās mums nepiešķir, bet tikai konstatē. Varbūt ir negaidīti ieraudzīt Bībeles vēstījuma sekas tik dziļi politikā un jurisprudencē, taču patiešām – uz tā ir būvēta visa kristīgā civilizācija.


Īpašā veidā šo izpratni apliecina tas, ka vēlēšanās balso arī ieslodzītie. Viņi lielākoties nav cienījami pilsoņi, kam rūp sabiedrības intereses. Ir daudz labu iemeslu, kādēļ būtu prātīgi tiem neļaut balsot. Un ir tikai viens iemesls, kura dēļ to atļaut – kaut vai uz sabiedrības labuma rēķina. Lai cik noskrambāta nebūtu drahma, tai tomēr ir vesela drahma. Lai cik pagrimis nebūtu cilvēks, Dieva acīs viņam ir pilna vērtība.

Tādēļ Dievs meklē un glābj visus pazudušos. Arī tos, no kuriem cilvēki ir novērsušies. Farizeji un rakstu mācītāji kurn, ka Jēzus pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem un viņš atbildei tiem stāsta līdzību par pazudušo drahmu.

Tā patiesi ir labā vēsts katram no mums, kas savus grēku dēļ cieš sirdsapziņas mokas. Tā ir labā vēsts katram, kas jūtas pārāk netīrs un necienīgs, lai Dievs viņu pieņemtu. Tieši šī iemesla dēļ Kristus nāca pasaulē – meklēt un glābt pazudušo. Jēzum nav lielāka prieka par to kā viņu pacelt, notīrīt un likt iemirdzēties pilnā, neaptumšotā vērtībā.

Nonākt Jēzus rokās nozīmē būt izglābtam un dzīvot. Visa mūsu netīrība paliek uz tām. Labākais, ko mēs savā dzīvē varam darīt ir censties palīdzēt Jēzum mūs atrast vai vismaz neslēpties. Kad mums mājās jāatrod, piemēram, maks vai mašīnas atslēgas, mēs vispirms meklējam parastajās, loģiskajās vietās. Ja to tur nav, tad meklēšana var ievilkties. Jēzus jau tāpat mūs arvien no jauna atrod, tomēr ir labāk, ja cenšamies biežāk uzturēties tajās vietās, kur būtu loģiski meklēt kristīgu cilvēku. Piemēram, draudzes baznīcā. Piemēram, savā skaisti iekārtotajā lūgšanu vietā. Piemēram, darot Kristus darbu pasaulē.   

 Āmen!


Lūgsim! Kungs Dievs, kas esi sargs tiem, kuri cer uz Tevi, valdi pār mums ar tavu apžēlošanos, lai mēs dzīves gaitā lietojam laicīgos labumus tā, ka nepazaudējam mūžīgos. Liec, lai svētums, kuru tavas žēlastības dēļ saņemam, dara mūs dzīvus un sagatavo mūžīgajai dzīvei. To lūdzam caur mūsu Kungu, Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda Dievs no mūžības uz mūžību! Āmen!

0 komentāri:

pirmdiena, 2020. gada 4. maijs

Neatkarības deklarācijai 30 gadu



                                                 Kristus ir augšāmcēlies!

Dārgie tautieši, es jūs sirsnīgi sveicu Latvijas neatkarības atjaunošanas 30. gadadienā! Ticiet vai ne, bet es atceros to dienu! Augstākās padomes deputāti atradās sēžu zālē un ārā liels ļaužu pulks ar radioaparātiem klausījās, kas iekšā notiek. Daudziem rokās bija sarkanbaltsarkanie karogi, bet citiem Padomju Latvijas karogi. Kad atskanēja paziņojums: “Par nobalsojuši 138 Latvijas tautas deputāti, vienam atturoties”, mūsos kā laipna gaisma ielija apziņa, ka tas ir noticis. Daļa deputātu pameta ar nolaistām acīm, bet tie, kas balsoja “par”, plati smaidīja un spieda cits citam roku. Tauta viņus sveica ar gavilēm un viņi atbildēja ar uzvaras žestu. Tas bija laimīga saviļņojuma brīdis. Neviens nezināja, kas tagad būs. Tauta bija sastapusi Lielo Nezināmo. Taču visi bija priecīgi pacilāti, jo cilvēks taču dzīvo ar vēstījumiem un Atmodas laikā mums bija vēstījums par brīvu un nepadomisku Latviju, kurā viss būs citādi. Tas ļāva raudzīties ar gaišu cerību. Īss, bet dziļš bija Daiņa Īvāna vēlējums: “Mana tauta, nu vienreiz tu esi brīva! Tad nu dzīvo un rīkojies kā pienākas brīviem cilvēkiem.” 

Latvijas 30 gados sasniegto mēdz ilustrēt dažādi. Dalība Eiropas savienībā un NATO ceļ pašapziņu. Sasniegumi kultūrā un sportā ielīksmo. Tomēr nereti cilvēkam tas šķiet pārāk tālu no reālās dzīves. 

Bet palūkosimies uz to, kas ir svarīgs katram – uz vidējo mūža ilgumu. Latvijā tas ir aptuveni 73 gadi. Šis rādītājs ir saistīts ar sabiedrības labklājību. Zem zināma turības sliekšņa tas samazinās strauji un būtiski. Grūti aptvert, bet ir valstis, kurās vidējais mūža ilgums nesasniedz pat 40 gadus! Latvija nav pati bagātākā valsts, taču atrodas tādā labklājības līknes apgabalā, virs kura mūža ilgums vairs būtiski nepieaug. Pēc 30 brīvības gadiem mēs šajā katram svarīgajā jomā esam sasnieguši visu, ko par naudu var nopirkt. 

Varētu teikt – tad ko var mūžīgi čīkstēt?!  Latvijā nevalda nekāda “absolūtā nabadzība”. Mēs dzīvojam daudz labāk nekā padomju laikos! Taču ir arī tāds rādītājs kā relatīvā nabadzība, proti nevienlīdzība starp bagātajiem un trūcīgajiem. Nē, mūsu tauta nav izlepuši un nepateicīgi čīkstētāji. Izrādās, ka cilvēks ir fizioloģiski tā iekārtots, ka hormonu sistēma reaģē uz viņa statusu sabiedrībā. Atrodoties pat ne objektīvi, bet tikai salīdzinoši zemā turības pakāpē, smadzenes apkārtni uztver kā bīstamu. Pastiprināti izdalās trauksmes hormons, kas maitā ne tikai paša, bet visas sabiedrības veselību.  

Ir tāds indekss, kurš veidojas no tādām parādībām kā noziedzība, ieslodzīto daudzums, atkarības, bērnu mirstība, psihiskās slimības, pašnāvības, nepilngadīgo grūtniecība un tamlīdzīgām lietām. Vissliktākais tas ir nevis nabadzīgākajās valstīs, bet tajās, kur ir lielākā nevienlīdzība. Zemes, kur cilvēki dzīvo visilgāk, ir arī tās, kurās ir vislielākā vienlīdzība uz cienīgas dzīves iespēju. Izrādās, ka valstīs ar lielu nevienlīdzību arī bgātie mirst jaunāki, jo dzīvo stresā no tā, ka pastāvīgi sevi jāaizsargā. Viena no pazīmēm ir iežogotu ciematu vai kvartālu veidošana ar sargiem un barjerām pie ieejas, lai pārējo tautu turētu no sevis pa gabalu. Vai Latvijā to var novērot? Tā būtu zīme ka vienlīdzīgu iespēju jomā mums vēl jāsāk dzīvot pa īstam kā brīviem cilvēkiem.

Kad pēc 50 trimdas gadiem Dievs savu tautu izveda brīvībā, viņš pavēlēja tiem neko neņemt līdzi no Bābeles uz apsolīto zemi. Tāpat arī mēs pēc 50 okupācijas gadiem gribējām atbrīvoties no visa padomju Bābeles mantojuma. Laikam visnīstākās padomju reālijas bija slēgtās robežas, totālā izsekošana un stučīšana, neefektīvā ekonomika ar privātā biznesa aizliegumu, reliģijas apspiešana un reālas demokrātijas neesamība. Viss darbaļaužu interesēs, humānu ideju vārdā, aiztāvoties pret Amerikas imperiālismu.

Neparastā kārtā Latvijas brīvības atjaunošanas 30. gadadienu sagaidām ar ārkārtas stāvokli. Robežas ir slēgtas, bizness piespiedu dīkstāvē, draudzes nedrīkst pulcēties, Saeimas darbība ir ierobežota, tiek meklēti elektroniski izsekošanas līdzekļi un skaļruņi veikalos mudina ziņot par nepaklausīgajiem. Skaidrs, ka viss notiek cilvēku interesēs, ar labu nolūku, aizstāvoties pret Ķīnas vīrusu, tomēr ir nedaudz biedējoši vērot, kā brīžiem pat aizrautīgi pieņemam kādas lietas, kuras izpaužas līdzīgi tam, pret ko pirms 30 gadiem stājāmies uz barikādēm. Kā tas beigsies? Vai tas beigsies? Kas būs tālāk? Par ko mēs būsim kļuvuši? Mēs atkal esam saskārušies ar Lielo Nezināmo

Kāds deputāts, kurš pirms 30 gadiem balsoja par neatkarību, teica, ka tāds iespēja gadās tikai reizi mūžā. Taču atkal ir pienācis brīdis, kad tautai ir vajadzīgs vēstījums, kas ļauj raudzīties nākotnē ar drošu cerību. Vēstījums par to, ka slēgtas robežas, izsekošana un nosūdzēšana, iztukšoti dievnami, biznesa un demokrātijas dīkstāve varbūt ir vajadzīgi pasākumi ārkārtas brīdī, bet nekad nekļūs par jauno normalitāti. 

Ir vajadzīga droša zīme, ka mēs nespēlējam playoff jeb izslēgšanas turnīrā, no kura zaudētājam jāizstājas, bet ka visiem būs iespēja atkal piedalīties.  Ka brīvā māte Latvija  bet būs dāsna un kaut kādu knauzerīgu kritēriju dēļ  neatstās lietū stāvam tos savus bērnus, kam  viņu dzīve pēkšņi sabrukusi.

Ļoti iespējams, ka tieši šī brīža un šīs vajadzības dēļ mūsu pašreizējie tautas vadītāji un ierēdņi ir nākuši savā vietā un godā – lai pēc 30 gadiem atkal dotu cerības gaismu tuneļa galā.

Dokumetālajā filmā par tā laika notikumiem ir zīmīgs kadrs, kad skats no Saeimas nama pārslīd cilvēku pulkam un pavēršas uz augšu, kur baznīcas tornis rāda uz debesīm un uz debesu vēstījumu.: “Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla viņš radīja to!”  Tas ir pamatā katrai morālei un sabiedriskajai iekārtai, kurā Lielais Nezināmais var izveidoties par kaut ko priecīgas pacilātības vērtu. 


-       Pirmkārt, tas ir vēstījums par varas avotiem un pamatu. Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, tādēļ viņam piemīt vērtība un cieņa. No tā ceļas viņa demokrātiskās tiesības, kuras valsts viņam nedz piešķir, nedz drīkst atņemt. 

-       Otrkārt, tas ir vēstījums par visu pēc Dieva tēla radīto cilvēku vienlīdzību Dieva priekšā, kurai arī zemes virsū jāatspoguļojas vienlīdzīgās iespējās. Valstij jārūpējas ne tikai par nabadzības, bet arī par nevienlīdzības izskaušanu. 

-       Treškārt un galvenokārt, tas ir vēstījums par mūsu aicinājumu uz svēttapšanu. Mēs esam radīti pēc Dieva tēla. Mēs zinām, ar ko katrs esam aptraipījušies. Krīze ir īstais laiks savus grēkus apzināties, nožēlot,  atgriezties un izlabot savu dzīvi. Pārbaudījumu laiki aicina katru no jauna iemirdzēties Dieva līdzībā. Tad arī mūsu apkārtne un nākotne iemirdzēsies.

Kad dziedam “Dievs, svētī Latviju”, dziedāsim to kā sirsnīgu lūgšanu! Taču negaidīsim, ka Dievs darīs to, kas jādara cilvēkiem. Jēzus piecēla Jaīra meitiņu no nāves un teica: “Dodiet jūs viņai ēst!” Tāpat Dievs piecēla padomju jūgā pamirušo Latviju un teica: “Pabarojiet jūs viņu!” Tas nozīmē – dzīvojiet un rīkojieties kā cilvēki, kam dārga viņu brīvība. 




0 komentāri:

Bloga veidne izstrādāta Clairvo