otrdiena, 2021. gada 23. novembris

Juris Dambis: Rīgas Svētā Pētera baznīca




Tik labs un patiess LR Nacionālā Kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja vēstījums par Sv.Pētera baznīcu, ka ievietoju to šeit, savā blogā.

Arvien skaļāk publiskajā telpā sevi piesaka sakrālā mantojuma tēma. Apsveicami, ka diskusijās par Svētā Pētera baznīcas tālāko likteni sabiedrība nav vienaldzīga. Kas būs šī izcilā, Rīgai tik nozīmīgā kultūras pieminekļa nākamais saimnieks, ir satraucis baznīcu, Rīgas pašvaldību, kultūras mantojuma ekspertus, Saeimas politiķus, pat Valsts prezidentu. Uz izveidojušos situāciju vēlams paskatīties ar vēsu prātu. Atgūstot Latvijas valsts neatkarību, reliģiskajām organizācijām tika atgriezti to īpašumi, izņemot divi īpaši nozīmīgi kultūras pieminekļi – Doma baznīca un Pētera baznīca (LR Augstākās Padomes 12.05.1992. lēmums), kuru statusu paredzēja noteikt ar īpašiem likumiem. Izlemšanu atlikt uz vēlāku laiku bija pamatoti, jo Latvijai bija jāuzbūvē jauna tiesiskā sistēma, trūka iedziļināšanās un lemšanas kapacitātes. Rīgas Doma baznīcas un klostera ansambļa liktenis ar speciālu likumu tika izlemts 2005. gada 22. jūnijā un, atskatoties ar laika distanci, jāvērtē kā saprātīgs un pārdomāts solis. Unikālais kultūras piemineklis ir atguvis savu sākotnējo funkciju, rūpīgu un atbildīgu saimnieku. Tajā notiek aktīva darbība, paveikti nozīmīgi atjaunošanas darbi. Atceros, ka ne visi par šādu soli bija apmierināti, bet laiks visu ir nolicis savā vietā.

Pētera baznīcas īpašumtiesību sakārtošana ir sarežģītāka, tāpēc arī speciāla likuma pieņemšana ir krietni aizkavējusies. Pētera baznīca traģiski cieta Otrajā pasaules karā. Baznīcas atjaunošana bija padomju laika mantojuma speciālistu varoņdarbs, to nevar noliegt un nedrīkst aizmirst. Rīga atguva savu nozīmīgo vertikālo dominanti, bet laikmets neiztika bez aktīvāko speciālistu nosodījuma. Pilsēta atrada ēkai savam laikam piemērotu funkciju. Izpildīto darbu kvalitāte nebija slikta, tomēr atbilstoša padomju laika materiāliem, tehniskajām iespējām un risinājumiem. Rīgas Svētā Pētera baznīca (pirmo reizi minēta 1209.gadā) kā sena vēlās ķieģeļu gotikas un baroka laika celtne ar bagātu vēsturi, īpaši raksturīgu apjomu, telpisko struktūru, rietumu fasādes portālu plastiku, torņa smailes vizuālo tēlu Rīgas vēsturiskā centra siluetā, pārbūves un atjaunošanas procesiem, apzinātām un neskartām arheoloģiskām liecībām, saglabātiem ievērojamiem mākslas priekšmetiem un arhitektūras detaļām ir unikāla sakrālās arhitektūras vērtība Latvijā, kas liecina par būvkultūras augstākajiem sasniegumiem Ziemeļeiropā. 


Rīgas Svētā Pētera baznīca ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, kurā atrodas 28 mākslas pieminekļi (16. –19.gs portāli, kapenes, kapa plāksnes, epitāfijas, grandioza izmēra svečturis, skulptūra). Esmu neskaitāmas reizes šajā nozīmīgajā celtnē bijis, arī pasākumos un vienmēr man ir licies, ka kaut kā pietrūkst. Tā ir noskaņa, sajūtas, ko rada ēkas piepildījums, saimniekošana, ēkas gars. Atrodoties Parīzes Dievmātes katedrālē, Pētera katedrālē Vatikānā, vai vienkāršā Itālijas, Francijas, pat jebkuras Eiropas valsts, arī Latvijas lauku baznīcā, mani pārņem īpaša sajūta, materiālo un nemateriālo vērtību sakausējums, kaut kas tāds, ko var sniegt tikai sakrāla celtne ar tās patiesu piepildījumu. Jautājums jāuzdod mums pašiem sev – vai mēs gribam šādas sajūtas uzdāvināt Sv. Pētera baznīcai, vai nē? Vai mēs gribam baznīcas ēku veltīt baznīcai vai nē? Vai mēs novērtējam Eiropas sakrālā mantojuma fenomenu?


Es nenosodu Rīgas pašvaldību par vēlēšanos būt Pētera baznīcas saimniekam, bet redzu praktiskās iespējas, tik daudz darāma darba, trūkstošu naudu, nerealizētas ieceres. 2006.gada 6.jūlija naktī izdega Ziemeļblāzmas Zaļā skola – Rīgai simbolisks objekts, Eiropā viens no pirmajiem uzbūvētiem bērnudārziem (pirmskola), ar Augusta Dombrovska un Martas Rinkas vārdiem saistīta vietzīme. Solījumi to atjaunot, nav izpildīti. Tā ir pašvaldības atbildība, nenokārtots parāds pilsētai, Augustam Dombrovskim – kas gan to vairs atceras. Vai Pēterbaznīcas uzturēšana reliģiskai darbībai būtu pašvaldības uzdevums? To varētu darīt, ja viss cits būtu izdarīts, varētu censties pārsteigt sabiedrību ar izcilu profesionālu restaurāciju, autentiskuma izpratni, labāko praksi. Tomēr lai to sasniegtu vēl ir noejams garš attīstības ceļš. VEF kultūras pils, Ziemeļblāzmas kultūras pils un citu objektu atjaunošanā ir bijusi laba griba, centība, bet pietrūkst sajūtas ko dod patiess autentiskums, oriģinālu virsmu starojums, vēsturiskā patina, gaume, detaļu kvalitāte, mūsdienu labs dizains, tieši tas ko vajadzētu atgūt Sv. Pētera baznīcai. Vai tieši šajā objektā pašvaldībai tas izdosies? Sv. Pētera baznīcai nepieciešami nopietni, visaptveroši un apjomīgi atjaunošanas darbi. Pirms vairākiem gadiem baronese Fon Zasa vēlējās baznīcā atjaunot ērģeles, bet neizdevās vienoties ar pilsētu un atbalsts palika neizmantots. Pēc tam iniciatīvu uzņēmās Rīgas Svētā Pētera baznīcas ērģeļu fonds. Kopš neatkarības atgūšanas Pētera baznīca ir lietota, bet līdzekļi un darbs tās uzturēšanā ieguldīts tik minimāli, ka saglabātības stāvoklis pakāpeniski ir pasliktinājies. Ir pietrūkusi ikdienas rūpīga kopšana, nav atrisinātas ugunsdrošības prasības. Lai arī īpašumtiesību izlemšana bija pieļaujama tikai ar īpašu likumu, Rīgas dome bija pasteigusies nodalīt pieguļošo zemi tā, ka baznīcas pamatu, portālu, kāpņu un pat atsevišķās vietās ārsienu daļa ir nonākusi uz pašvaldības zemes. Šāda kļūme būtu jālabo, neizvirzot nekādas prasības no pašvaldības puses, bet vai tā būs?


Viens no iespējamiem variantiem ir Svētā Pētera baznīcu nodot Rīgas domei, ar likumu nosakot galveno lietošanas veidu – sakrālo darbību. Jaunā Rīgas dome ir nākusi ar labu apņēmību, bet darāmā ir tik daudz, pieredze vēl tikai veidojas, savukārt iespējas ierobežotas. Otrs variants ir Svēto Pētera baznīcu nodot Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas un Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīcas Vācu Svētā Pētera draudzes izveidotam nodibinājumam. Saņemta ticama informācija, ka šādā gadījumā baznīcas atjaunošanai nauda, 33 miljonu apmērā, tiktu saņemta no Vācijas. Saprotu, kāpēc Rīgas dome nevēlas baznīcu atdot citam saimniekam, pievilcīgs ir bijis skatu tornis, bet ilgtermiņā pamatjautājums jau ir par to, vai baznīcas ēku atdot Rīgas garīgajai dzīvei. Lēmumu pieņems Saeima un es ceru, ka tas būs pārdomāts un izsvērts. Rūpība ar kādu Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija cenšas radīt drošu normatīvo aktu Svētā Pētera baznīcas tālākajam liktenim ir cerīga.


Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas dievnamu atjaunošana ir pierādījusi tautas spēku. Tik daudz izpostītas un pazemotas celtnes ir atguvušas savu vietu kultūrainavā kā garīgas dominantes. Tas nav pašvaldību vai valdības nopelns, Valsts ir piedalījusies ar samērā nelielu finansējumu, veikusi galvenokārt kultūras mantojuma uzraudzības darbu, sniegusi padomus, konsultācijas. Ieguldītās enerģijas, ticības, ziedoto līdzekļu apjoms ir mūsu tautas spēka visspilgtākais apliecinājums. Garīgai būvei vislabāk der garīgs saturs, un baznīcai ir jābūt atdalītai no valsts. Tāpēc es iestājos par principu “baznīcu baznīcai”. Ne vienmēr dievnamu atjaunošanas darbi ir bijuši “gludi”, jo kultūras mantojuma speciālistu prasības nav vienkāršas, bet rezultāts un iegūtā pieredze dod uzticību dievnamu satura diktētai attieksmei un saimniekošanas kvalitātei arī turpmāk. Par laimi Latvijā vēl nav pienākusi situācija, kad būtu jādomā – ar kādām funkcijām piepildīt bijušus un masveidā pamestus dievnamus!


Juris Dambis

Dr. Arch.

 

0 komentāri:

Bloga veidne izstrādāta Clairvo