"Svētrīts" Noklausīties Latvijas Radio arhīvā

“Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu.” (Mt 3:13) Viens teikums. Pusteikums. Vai kādreiz esam pie tā pakavējušies? Droši vien biežāk esam ar acīm pārskrējuši pāri, steidzoties pie īstajiem notikumi. Taču aiz šī īsā teikuma ir vesela pasaule. Pat vairāk nekā pasaule. Ja šos dažus vārdus lasām uzmanīgi un ar dzīves pieredzes acīm, tie kļūst par logu, pa kuru ieraudzīt Kristus diženumu un debesu Tēva sirdi. 

Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu. Mēs esam lasījuši, kas tur notika. Jānis kristīja Jēzu Jordānas upē. Debesis atvērās. Svētais Gars nolaidās pār Jēzu un balss no debesīm teica: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” Pēc tam Gars aizveda Jēzu tuksnesī, lai viņš tiktu velna kārdināts. Tie mums šķiet īstie notikumi, pie kuriem, lasot, steidzamies. Bet kas notika Galilejā? Kas notika Nācaretē? Par to rakstīts nav gandrīz nekas. Taču mēs no pieredzes zinām, kā cilvēka bērns pieaug no mazuļa par puiku, no puikas par pusaudzi un no pusaudža par jaunieti. Jēzus bija patiess cilvēks. Pazīstot cilvēka dzīvi, mēs varam svētītā iztēlē apcerēt arī Jēzus apslēptos gadus, kuri nav aprakstīti. Savukārt, kontemplējot viņa dzīves cilvēcīgos notikumus, varam meklēt dievišķo jēgu, kas tajos atklāta, jo Jēzus ir arī patiess Dievs.

Kopš pašas dzimšanas Jēzus pildīja kādu misiju. Varētu domāt – kāda tur vēl misija? Zīdainis taču pats neko nespēj. Taču tieši mazuļa nespēkā Jēzus veica uzdevumu, kas mums ir tik svarīgs.  Vēstulē ēbrējiem ir vārdi, kas sniedz lielu mierinājumu: “Mums augstais priesteris nav tāds, kas nevar just līdzi mūsu nespēkam. Viņš, tāpat kā mēs, ir visādi kārdināts.” 

Mans brālis kā zemessardzes bataljona komandieris reiz bija iesaukts mācībās, kur viņam līdzi ar citiem komandieriem lika rakt ierakumus. Virsnieki sāka iebilst, kādēļ viņiem liek rakt, ja viņi labi zina, kādam jābūt ierakumam? Instruktors, kurš bija no ārzemju latviešiem, atbildēja – mazliet mīkstinot viņa vārdus: “Tādēļ, lai jūs, sarkanie komunistu kuces bērni, zinātu, cik tas laika prasa.” Un tiešām, ir liela atšķirība starp zināt, kāds ir pareizs ierakums, un pašam to izrakt, pakļaujoties ārzemniekam, kurš tevi, brīvās Latvijas virsnieku, sauc par komunistu un tavu māti par kuci.

Dievs zina, pēc kādiem principiem mēs darbojamies, jo pats ir mūs radījis. Bet viņš nolēma arī piedzīvot, kā tas ir – uzaugt kā zēnam vienkāršā namā, okupētā zemē, kur svešzemnieki raugās uz tevi kā uz suni, un pat savējo elite viebjas – vai no Nācaretes var nākt kas labs? Dievs vēlējās tevi iepazīt tik dziļi, ka nāca rakt ierakumu kopā ar tevi. Tas, kurš nosprauda ceļu planētām, zvaigznēm un galaktikām, nu mācījās staigāt, turoties pie mēbelēm un vecāku rokām. Tas, kurš radīja atomus un organismus, kazuārus un kvazārus, nu mācījās ēst ar karoti un izgatavot ķeblīti. Mūžīgais Logoss sevi apslēpa tik dziļi cilvēka veidolā, ka viss viņam bija jāmācās no jauna, kā bērnam. “Berešīt barā Elohīm ēt hašamaīm veēt haēres.”  Tas nozīmē: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi”. Tas, kurš to paveica, tagad mācījās to izrunāt ar neveiklu bērna muti. 

Jaunais Jēzus mācījās cilvēcību. Viņš atklāja un iegaumēja, kā cilvēks jūtas vienā vai citā situācijā – kas ievaino un kas dziedina. Savas tautas vidū viņš mācījās pildīt likumus, kurus pats tai caur Mozu bija devis. No aizmūžiem viņš bija viens ar Tēvu un Garu, bet tagad lūgt Dievu viņam varēja būt drusku kā sarunāties ar sevi caur spilvenu vai aizvērtu logu. 

Jaunais Jēzus rādīja cilvēcību. Visu zināšanu avots, pat apslēpts, nav mēms. Jēzus ir arī patiess Dievs. “Tāpat kā mēs, visādi kārdināts - bet bez grēka”, tā par viņu teikts rakstos. Raugoties uz Jēzu,  apkārtējie varēja vērot un mācīties, kā kārdinājumu brīžos izturas patiesa, grēka nenomākta cilvēcība. Zēnu rotaļās viņš piedalījās aizrautīgi, taču nespēlēja netīri, lai uzvarētu par katru cenu. Kā visiem jaunekļiem, viņam patika meitenes un viņu uzmanība, kuru viņš necentās savtīgi izmantot. Jādomā, ka viņš jau apzinājās savu likteni, neplānoja ģimeni un arī nevienai meitenei nedeva cerības. Viņa dabā nebija atbildēt ar dusmām uz dusmām un ar ļaunu uz ļaunu. Ja kāds uz Jēzu apskaitās un teica: “Tu esi muļķis”, varu iedomāties Jēzu pasmaidām un sakām: “Jā, reizēm es esmu rīkojies diezgan muļķīgi.” Droši, ka viņš bija viens no laipnajiem, atklātajiem, jaunajiem vīriešiem, kuru klātbūtnē jūties reizē labi un neveikli – un nokaunies par netīru joku. Tāds, kuram līdzās gribas būt, tam kas tu vari būt.

Te varētu jautāt – kāda jēga no tādas iztēles, ja mēs nezinām, vai bija tieši tā vai citādi? Bet, lasot Rakstus, mēs  notikumus neizbēgami iztēlojamies, un tas, ko iztēlojamies, mēdz būt tālu no realitāes. Atceros, pirms gadiem trīsdesmit es sprediķī runāju par Jēzu, kurš nesa krustu uz golgātu – cēli, stalti, kā varonis, bez neviena vaida vai asaras. Ko gan es toreiz biju iedomājies – ka Jēzum nesāpēja, kad viņu sita? Ka viņam neplūda asinis, kad viņu ievainoja? Ka viņš nejutās salauzts, pazemots un nāves baiļu nomākts? Ka viņš nebija cilvēks kā mēs visi? Aizstājot īstu cilvēku ar teiksmu varoni, mēs zaudējam īstenības izjūtu un neaptveram Jēzus personības dziļumu un rakstura lielumu. Mēs nenovērtējam, ko viņam maksāja būt tam, kas viņš ir. Turpretī, izjūtot mūsu Kunga patieso cilvēcību, mēs ieraudzīsim, ko sevī nes pat īsais pusteikums: “Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu.”

Galileja bija viņa bērnības un jaunības zeme. Nācarete bija viņa mājas. Trīsdesmit gadus Jēzus tur bija mācījies būt cilvēks.  Iziet uz Jardānu viņam nebija kā jaunietiem pēc vidusskolas doties uz galvaspilsētu, baudīt studenta dzīvi un brīvdienās braukt mājās, pie vecākiem. Jēzum tas nozīmēja aiziet, lai 40 dienas gavētu un stātos pretī velnam tuksnesī. Aiziet, lai mirtu pie krusta, apkrautam ar pasaules grēkiem. Izejot pa vārtiem, Jēzus zināja, ka dodas uz nāvi, lai neatgrieztos. Mūsu labad.

Rūpīga un Gara vadīta iztēle palīdz emocionāli tuvoties Jēzus pieredzei, viņam stāvot uz izšķiršanās robežas starp mierīgo dzīvi ģimenē un šaušalīgo cīņu ar velnu, grēku un nāvi. Jēzus taču varēja palikt. Ar šo domu viņam bija jātiek galā. Viņam bija neskaitāmi iemesli palikt. Varam iztēloties Jēzu ieejam darbnīcā un pārlaižot roku amata rīkiem, viņa delnām tik pazīstamiem. Kā viņš apsēdās savā gultā un pēdējo reizi lūkojās pa logu uz ainavu, kas bija mīļa kopš bērnības. Varbūt viņš pabužināja suni, kas ar viņu bija devies pastaigās un tagad vēdināja asti, neko nenojausdams, vai gluži otrādi – nojausdams šķiršanos.

Atvadīties bija sanākuši radi, draugi, kaimiņi. Jēzus spieda tiem roku, ielūkojās acīs, atceroties kopīgās lietas. Lielāko daļu no tiem viņš vairs nekad šādi nesatiks. Nākošajā reizē Nācaretes vīri viņu izdzīs no pilsētas un mēģinās nogrūst no kraujas. Jēzus, piegāja pie savas mātes, atvadoties apskāva viņu un Marija juta, kā sirdī duras Sīmeāna pareģotais zobens. Kad Jēzus izies pa vārtiem, viņa vairs neredzēs savu puisēnu. Ja vēl satiks Jēzu, tad ne vairs kā dēlu, bet kā pasaules Pestītāju. “Sieviete, redzi, tavs dēls!” – jau drīz viņš no krusta norādīs uz Jāni. Tanī brīdī viņa bija pieredzē vienota ar Debesu Tēvu, kurš pirms trīsdesmit gadiem tā pavadīja savu Dēlu pa mūžības vārtiem pasaulē.

Jēzus stāvēja vārtos. Vienā pusē bija viss, kas viņam līdz šim bija nozīmīgs un dārgs. Otrā pusē – pasaule, kura viņu ienīdīs, vajās un nogalinās, taču kura viņam jāizpērk ar savām asinīm. Jēzus varēja palikt. Viņam bija tūkstoš iemeslu palikt. Vai viņam bija kāds iemesls doties? Viņš nāca pasaulē piepildīt Tēva gribu. Nu viņš izgāja pa vārtiem piepildīt Tēva gribu. Doties ceļā uz to, kas patiesībā esi, atnes mierinājumu, drosmi un līdzsvaru, pat ja tas prasa atstāt kaut ko dārga. Kā cilvēkam, kas ar prieku iet un pārdod visu, kas tam ir, lai iegūtu tīrumu, kurā ir apslēpts dārgums. Jēzus aizvēra vārtus aiz sevis. No klusās skaņas nodrebēja elle un iekaucās dēmoni. Tas bija sācies! Un krusts vairs nebija atturams.

Par Romas senatoru Katonu, kurš dzīvoja 200 gadu pirms Jēzus, stāsta, ka viņš katru runu par jebkuru tematu noslēdza ar vārdiem: “Es uzskatu, ka Kartāga ir jānoposta.” Viņam iebilda ietekmīgais senators Korkuls, kurš domāja, ka ārējs ienaidnieks uztur Romas tautu vienotu. Katru savu runu viņš noslēdza ar vārdiem: “Kartāga ir jāsaglabā.” Kopš brīža, kad Jēzus aiz sevis aizvēra vārtus, lai dotos uz Jardānu, viss, ko viņš kādā lieta teica vai darīja, nesa vienu vēsti: “Velna valstība ir jānoposta. Dieva valstība ir jāsaglabā.” Atrauti no tā, nevar pilnībā saprast ne Jēzus vārdus un darbus, ne gavēni, kurš nupat ir iesācies.

Jā, šī ir pirmā svētdiena Lielajā gavēnī. Īpatā kārtā tieši gavēnis mēdz piesaistīt plašākas sabiedrības interesi. Arī neiebaznīciskoti cilvēki tajā atrod kaut ko savu. Piemēram, vegānisms ir stilīgs. Ja cilvēki neēstu gaļu, rastos mazāk siltumnīcas gāzu. Nabadzīgās tautas varētu lētāk iepirkt labību, ja to neizbarotu lopiem. Gavēnī var nomest svaru, pasaudzēt aknas no alkohola un izniekot mazāk laika spēlītēm. Tam visam ir vieta un vērtība. Taču baznīcas gavēņa jēgu nevar saprast atrautībā no Jēzus vēstījuma: “Velna valstība ir jānoposta. Dieva valstība ir jāsaglabā.” Īstā gavēnī viss, ko darām vai nedarām, ir pakārtots šim mērķim.

40 dienās pirms Lieldienām baznīca uzlūko Kunga Jēzus dzīves skaudro pusi. Iedziļinās viņa pārbaudījumos. Gremdējas viņa ciešanu stāstā. Kontemplē viņa nāvi. Gavēņa laika atslēgas vārds ir līdzcietība. Nevis žēlums, bet līdz-cietība. Ciest līdzi Jēzum, kopā ar viņu. Kādēļ Jēzum to vajag un ko tas viņam palīdz? Pat ja nevaram palīdzēt, mēs sēžam mirstoša tuvinieka gultas, lai būtu klāt un lai viņam nebūtu jāmirst vientulībā. Klātbūtne garā un gavēnī no mūsu puses izpauž draudzību. Pat ja Jēzum to nevajag, tad es tik ļoti vēlos, lai Jēzus dzīves patiesība būtu pilnīgi arī manējā, ka, žēlastības iedvesmā, atrodu sevī vēlēšanos viņam sekot tik personīgā vienībā, kāda vien ir iespējama – kad viņa pieredzētais atspoguļojas manā pieredzē. Tur es atrodu savu iepriecinājumu. 

Tur es atrodu savu iepriecinājumu… Kādā reizē Jēzus teica: “Kad gavē, tad nerādi drūmu vaigu, bet sakopies un mazgā savu seju.” Jā, tas bija brīdinājums pret liekulīgu izrādīšanos, bet ir vēl kas vairāk. Gavēnī vingrinātā spēja uzņemties ierobežojumus un atrast tajos iepriecinājumu, ļauj ne tikai paciest izsalkumu, bet panest savu eksistenci. Varbūt to ir grūti iztēloties, taču pati mūsu esamība ir cēlusies no ierobežojumiem. Iedomājieties sarunu, kad kāds saka: “Uzspēlēsim spēli!” Tu atbildi: “Labi, spēlēsim!” Tad viņš saka: “Tu sāc!”  Labi, bet ko – sākt? Kas man jādara? Kamēr es varu darīt jebko, nekas neiznāk. Lai rastos spēle, ir vajadzīgi noteikumi. Iespēju klāsts ir jāierobežo. Un tā tas ir ar visu esamību. Neierobežots ir tikai Dievs un viņš ir viens vienīgs. Cilvēks rodas, dievišķo ierobežojot laikā, telpā, vielā un iespējās.

Arī pieaugšana saistās ar ierobežojumiem un upuri. Nule piedzimis bērns ir tikai bezgalīgs potenciāls. Viņš var būt jebkas, taču vēl nav nekas.  Viņš var kļūt par izcilu svarcēlāju, bet tad nekļūs ne par baletdejotāju, ne par neiroķirurgu. Vienmēr nākas izvēlēties. Lai par kaut ko taptu, viņam no sava potenciāla nākas upurēt lielāko daļu. Jā, gadās, ka bērns pieaug un negrib atlaist bērnību. Tas ir stāsts par Pīteru Penu, par zēnu, kurš negrib pieaugt – un rezultātā kļūst par pazudušo puiku vadoni Nekurzemē. Varbūt šajā pasaku tēlā ir kaut kas romantisks. Pīteram nav nākotnes ar Vendiju, kura ir ar mieru pieaugt un vēlas īstu ģimeni, tomēr viņam vismaz ir feja Skārdulīte. Taču fejas dzīvo Nekurzemē. Reālajā dzīvē tur nekā romantiska nav. Ir infantils, teiksim, gadus 40 vecs, bērns, kuram fejas vietā par draudzeni ir pornogrāfija internetā. Labāk ir pašam izvēlēties savu pieaugšanas upuri, iekāms to uzspiež laiks. Jo izbēgt nav iespējams. Pītera Pena stāstā kapteini Ķeksi vajāja krokodils ar pulksteni vēderā un jau bija dabūjis vienu gabalu – viņa roku. Katram no mums dzenas pakaļ laika krokodils un nokož pa gabalam mācīties spējas, veselības, miesīgā spēka un skaistuma. Labāk ir viņu apsteigt un ierobežot sevi mērķtiecīgi. Upurēt to, kas esi šodien, lai paspētu kļūt par kaut ko īstu, kas vari būt.

Varbūt tas izklausās skumji. Bieži dzirdam vēlējumu nepazaudēt sevī bērnu. Taču Karls Jungs teica, ka, pareizi pieaugot, cilvēks dzīves otrajā pusē no jauna atklāj sevī bērnu, kuru māceklības laikā pameta. Kļūstot par kaut ko īstu, cilvēkam priekšā atveras jauna pasaule ar bezgalīgu potenciālu. Varbūt dzīve lika aizmirst bērnības sapni būt par pasaules apceļotāju. Tā vietā tu kļuvi, par dārznieci vai par automehāniķi. Taču labam  amatniekam apkārt veidojas vesela pasaule. Labs santehniķis vai skolotājs var kļūt par savas kopienas balstu un dvēseli – ja pats mīl cilvēkus un ir dvēselē bagāts. Tā cilvēks var reizē upurēt savu potenciālu un to paturēt.

Pareizi pieaugot, cilvēks no jauna sevī atklāj bērnu, kuru atstāja māceklības laikā.  Varbūt tas ļauj dziļāk izprast, ko mūsu Kungs domāja ar to, ka nav neviena, kurš, kaut ko atstāj Dieva valstības dēļ un nesaņem pretī daudz vairāk – pat mūžīgo dzīvību. Ko Jēzus domāja ar līdzību par cilvēku, kurš pārdodot visu, iegūst tīrumu ar apslēptu bagātību. Un vārdus, ka ka Dieva valstību nedabū tas, kurš  tajā neieiet kā bērniņš. Dievbērnība nenozīmē 40 gadus būt infantilam kristietim. Piedzimt no augšienes drīzāk nozīmē nonākt jaunu iespēju pasaulē, kura atklājas, kad vairāk par visu iemīlam vienu – Kristu. 

Iemīlēt Kristu ir lielākais dārgums arī tādēļ, ka dzīvē tas noder vairāk nekā jebkas cits. Cilvēka esamība izriet no ierobežotības, bet ierobežotība atnes ciešanas. Ierobežotība veselībā un dzīvildzē. Ierobežotība iespējās un līdzekļos. Ierobežotība prātā un pievilcībā. Tas viss sagādā ciešanas. Vai atceraties kā sauca vienu no pirmajiem meksikāņu seriāliem Atmodas laikā? “Bagātie arī raud”! Un tā ir taisnība. Kādēļ baznīcas gadā ir Kristus ciešanu piemiņas laiks? Kādēļ mūsu Kungs cieta? Tādēļ, ka viņš tapa cilvēks un dzīvoja cilvēka dzīvi. Būt nozīmē ciest. Tas ir fakts, par kuru katrs savā reizē pārliecināmies.

Varētu teikt – ja tā, tad labāk lai tādas esamības vispār nav. Ir cilvēki kas tā arī dara.  Viņi cenšas iespītēt tādai esībai, kļūst aizvainoti un ciniski, posta sevi un apkārtni. Galējā izpausmē viņi sarīkojo apšaudi kādā skolā un pēc tam nošaujas. 

Cits ceļš, dzīvības ceļš ir atrast iespēju, kā pieņemt faktu, ka esamība nozīmē arī ciešanas un tās pārspēt.  Mīlestība uz Kristu ir tāda iespēja. Ja kādu mīlam, tad gribam būt tuvu un visā ar viņu dalīties. Bet Dītrihs Bonhēfers teica – tu nevari būt tuvu Jēzum, ja atsakies iet turp, kur viņš ir. Arī pie krusta. Iemīlot Kristu, es spēju pieņemt, ka viņa pieredzētais atspoguļojas arī manā pieredzē. Varbūt žēlastības iedvesmā pat sāku ilgoties, lai viņa dzīve būtu manējā. Piedzīvojot eksistences ierobežojumu skaudrumu, traģēdiju un pat saskaroties ar apzinātu ļaunprātību, es zinu, ka piedalos Kristus dzīvē un eju ceļu, ko gāja viņš.  Tur es atrodu savu iepriecinājumu.

Tādēļ gavējot nerādi sadrūmušu vaigu! Gavēnī mēs sākam ar to, ka panesam nelielu izsalkumu, lai kaut nedaudz dalītos dzīvē ar izsalkušo Kristu. Varbūt pamazām spēsim līdzīgi uztvert arī nabadzību, atraidījumu, pazemojumus, sitienus vai ko nu esamība nesīs. Ja ar Svētās Trīsvienības otro personu tā apgājās manis dēļ un viņš to pieņēma, tad es mīlestībā gribu atdarīt ar to pašu. Tur es atrodu savu iepriecinājumu. 

Mēdz gan teikt, ka sirdij nevar pavēlēt. Traģikomisks likās lugas nosaukums: “Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini!” Kā lai piespiež sevi mīlēt Kristu? Var likties, ka tas pat nav mūsu varā. Taču mēs varam viņu vērot. Meditēt viņu. Pirmkārt tas nozīmē uzmanīgi un ar lūgšanu lasīt un apdomāt viņa vārdus un darbus. Varam mēģināt viņa dzīves notikumus lasīt un izdzīvot tā, it kā paši būtu tur klāt. Kristus vērošana liks uzaugt mīlestības asniem. Atņemot laiku citām nodarbēm lai kontemplētu  Kristus dzīvi, mēs pārdodam neauglīgos tīrumus, lai iegūtu vienīgo, kurā ir apslēpta dzīvības pilnība.

Lielajā gavēnī  nostāsimies blakus Jēzum vārtos starp Galileju un Jardānu. Kas man vēl jātstāj, lai es vairāk ieietu dievbērnības iespēju pasaulē? Kas mani traucē iemīlēt viņu un dalīties ar viņu dzīvē? Kas mani biedē sekot viņa aicinājumam? Ne vienmēr tas būs  kaut kas slikts vai netīrs. Arī pieņemamas un labas lietas var nostāties starp mani un Kristu, starp mani šodien un mani, kas es varu būt. Priekšā ir sešas gavēņa nedēļas, lai kopā ar Jēzu mēģinātu to skaidrāk ieraudzīt un aizvērtu aiz sevis vārtus. Lai Svētais Gars palīdz, ka to klusais klaudziens atbalsojas mūsos: “Tas ir sācies! Velna valstība manī jānoposta. Dieva valstība jāceļ. Es eju ar Kristu būt par to, kas patiesībā esmu. Es vairs negriezīšos atpakaļ.”

Lūgsim: Kungs Dievs, Tu, kas ik gadus skaidro savu Baznīcu četrdesmit dienu gavēnī – dod, ka tas, ko Tavi ļaudis paļāvībā no Tevis gaida, parādās viņu labajos darbos. To lūdzam caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, Tavu Dēlu, kas ar Tevi Svētā Gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību. Āmen.

lasīt tālāk

Drīz upēm skaidru ledu acīs liks.

Kad gulbji aizlaižas, tad trešā dienā snigs.

Bet grūtākās mums būs šīs dienas trīs

Bez gulbjiem un bez sniega debesīs.

Šis Imanta Ziedoņa dzejolis ir kā par desmit dienām Baznīcas gadā starp mūsu Kunga debesbraukšanu un Svētā Gara sūtīšanas svētkiem jeb Vasarsvētkiem. Mācekļu acu priekšā Jēzus ir pacelts debesīs un nozudis aiz mākoņa. Viņš solīja, ka sūtīs viņiem aizstāvi un mierinātāju Svēto Garu, kad būs nonācis galā, taču tajās dienās nekāds gars vēl nav nācis. Mācekļiem atliek tikai gaidīt. Kas ar viņu tur notika tur, aukstā un naidīgā visumā? Apustuļu pārbaudījums bija dienas šīs – bez Kristus un bez Gara debesīs.

Tas man atgādina niršanu uz vrakiem Baltijas jūrā. Kad esam izbraukuši gumijas laiviņā kādus 20 kilometrus no krasta, uz visām pusēm līdz apvārsnim ir tikai viļņi. Cauri ūdens virsmai redzēt neko nevar un tikai eholota pīkstieni stāsta, ka tur, lejā ir “Nordmarks” vai “Beverīna".  Baltijas jūra nav kā Sarkanā jūra ar siltu, dzidru ūdeni līdz pašam dibenam. Doties lejā ir kā nogrimt saltā, biezā, zaļā miglā. Straume var aiznest prom un, vraku neatradis, vari uznirt tālu no laivas. Tad atliek tikai cerēt, ka laivā tevi pamanīs starp viļņiem un izglābs. Tādēļ kapteinis vispirms izmet boju, ap kuru aptīta aukla, kuras galā ir smags dzelzs gabals. Kad tas ir sasniedzis dibenu un boja beigusi griezties, pār bortam dodas pirmais nirēju pāris. Viņu uzdevums ir atrast vraku un piesiet tam bojas auklu. Pārējiem atliek skatīties uz boju gaidīt. Nez, kā viņiem tur lejā iet? Vai atradīs? Vai viss būs kārtībā? Un tad boju sāk raustīt kā makšķeres pludiņu. Tas ir signāls! Viss kārtībā, viņiem ir izdevies! Vraks ir atrasts un mēs varam droši doties pāri bortam. Mums ir vadaukla, kas ļaus droši nogrimt dziļumā un arī pacelties virs ūdens tur, kur ir laiva un dzīvība. 

Dienās starp Debesbraukšanas dienu un Vasarsvētkiem mācekļiem arī neatlika nekas vairāk kā gaidīt. Vai Jēzum izdosies? Vai varbūt viņu tur ķēris meteorīts vai iesūcis kāds melnais caurums? Bet tad nāk signāls, bojas aukla tiek paraustīta. Atskan rūkoņa un Gars kā liesmu mēles nolaižas pār apustuļiem. Ja viņi būtu nirēji, viņi iesauktos: “Yesssss!” Jēzum ir izdevies. Viņš ir nonācis galā un sēdies pie Dieva Tēva labās rokas. Viss, ko viņš teica, ir taisnība. Mēs varam viņam sekot. Mums ir iezīmēts ceļš. Mums ir aukla, kurai sekojot varēsim vispirms – jā – nogrimt dziļumos. Mēs kļūsim vecāki, slimāki un beidzot apgulsimies kapā tāpat kā Jēzus. Taču, sekojot viņam, zinām, ka izdarīsim to pareizi. Un pēc tam varēsim pacelties tur, kur ir Viņš, kur debesis un kur mūžīgā dzīvība.

Visbiežāk nirēji uz vrakiem dodas no Liepājas Karostas. Kad daivi beigušies, ir jātiek malā. Citur atrast ceļu varētu tikai ar navigācijas ierīcēm, taču šeit ir kas īpašs. Pēcpusdienas saule atspīd Karostas katedrāles zeltītajos kupolos un tie mirdz pie horizonta kā spoža dzirkstele. Atliek tikai kuģot turp un atradīsi mājas. Vasarsvētkus sauc par Baznīcas dzimšanas dienu. Dievs tai dāvināja savu mierinātāju, aizstāvi Garu. Nekur citur to nevar atrast. Novēlu jums  ceļā uz mājām sekot viņa spožajai gaismai Kristus Baznīcas kupolos!

lasīt tālāk

31. oktobris ir diena ar daudzslāņainu nozīmi. Nepretendējot uz nopietnu analīzi, var vienkārši pieminēt, ka senie ķelti šajā dienā atzīmēja ražas vākšanas beigas un ziemas sezonas sākumu. Viņi dedzināja ugunskurus, lai atvairītu nāves un sairšanas spēkus un ar cienastu  pielabināja ziemas un tumsas garus, kas citādi varēja ar viņiem izspēlēt kādu ļaunu joku.  Sākot no 8. gadsimta kristīgā baznīca 1. novembrī svin Visu svēto dienu, pieminot asinslieciniekus, kas atdeva dzīvību par ticību uz Kristu. 31. oktobri sauca par All Hallow’s Evening no kā arī cēlies vārds Helovīns. Tas bija vakars, kad svinēt Dieva vārda apsolījumu, ka ticībā tiks uzveikts arī pēdējais no ienaidniekiem - nāve.

Pirms teju 500 gadiem 31. oktobris ieguva vēl kādu nozīmi. Var teikt, ka ar āmura palīdzību. 1517. gada Helovīna svētvakarā doktors Mārtiņš Luters pienagloja pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm 95 tēzes, kurās izteica  savus teologa uzskatus par izplatīto indulgenču jeb grēkatlaižu tirgošanu. Tas bija ierastais veids, kā ierosināt akadēmisku disputu, taču Lutera tēzes iekūra teoloģisku ugunskuru, kas izplatījās visā Eiropā. Mēdz teikt, ka viņa āmura klaudzieni atbalsojās pat Romā un uz visiem laikiem izmainīja Rietumu civilizāciju.

Indulgenču sākotnējā ideja nebija gluži tik brutāla kā grēku piedošanas pārdošana par naudu.   Romas katoļu baznīca mācīja, ka Kristus upura nopelns ir nesalīdzināmi lielāks, nekā bija vajadzīgs pasaules grēku izpirkšanai. Pārpalikums līdz ar svēto nopelniem veido neizsmeļamu nopelnu un tikumu krājumu, ko pārvaldīt Kristus ir uzticējis baznīcai. Pāvests tos ar zināmiem noteikumiem var cilvēkiem izdalīt atlaižu veidā. Ar indulgenci pārdeva nevis grēku piedošanu - tā joprojām bija jāiegūst grēksūdzes sakramentā - bet atbrīvošanu no laicīgā soda, kas cilvēkam par grēkiem tomēr jāizcieš. To varēja izciest vai nu dzīves laikā, labprātīgi lūdzoties, gavējot un gandarot, vai arī šķīstītavas ugunīs. Taču, samaksājot par indulgenci, varēja sevi vai kādu mirušu tuvinieku no soda izciešanas izpirkt. Lai gan prāts var izsekot šīs konstrukcijas loģikai, tomēr tā arī rada jautājumus. Piemēram, tika vaicāts - ja pāvestam tiešām ir vara un līdzekļi atbrīvot dvēseles no šķīstītavas mokām, kādēļ viņš to nedara ar visiem? Kādēļ Kristus vietnieks neizrauj dvēseles no ciešanām tikpat žēlsirdīgi, cik žēlsirdīgi Kristus par tām izlēja savas asinis, neprasot samaksu?

Tomēr īstenība bija vēl ļaunāka. Atšķirībā no pašreizējā pāvesta Franciska, kurš, amatā stājoties, paziņoja, ka “karnevāls ir beidzies” un atlaida no amata bīskapu, kas sev bija ierīkojis rezidenci par trīsdesmit miljoniem, viduslaiku pāvesti dzīvoja visai ekstravaganti. Viņiem vajadzēja finansēt gan dižu dievnamu celšanu, gan antīko skulptūru kolekcijas un citas aizraušanās. Lielus līdzekļus prasīja krusta kari. Vajadzību bija daudz un atlaižu pārdošana kļuva par ievērojamu Romas baznīcas ienākumu avotu. Lutera laika pāvests Leons X centās pārspēt visus citus galmus. Kā varenības simbolu viņam vajadzēja pabeigt diženāko no dievnamiem, Sv.Pētera Baziliku. Pārsteidzošā celtne un mākslas darbi, kas joprojām sajūsmina apmeklētājus, bija iegūstami par dārgu maksu. Lai vāktu līdzekļus, pa Vāciju ceļoja dominikāņu mūks Johans Tecels, pārdeva indulgences un īpaši necentās zemniekiem izskaidrot teoloģiskos smalkumus. Viņš skandināja pantiņu:

“Tiklīdz nauda lādē krīt,

Dvēs’le debesīs tūlīt.”

Luters to sauca par “ticīgu cilvēku dievbijīgu krāpšanu”, kas aizvilina kristiešus no patiesas grēku nožēlas un patiesi labiem darbiem. Viņam piekrita Erasms un citi izglītoti prāti, bet vācu firsti to sauca vienkārši par “Romas assinsūkšanu”. Zīmīgi, ka publicēt tēzes Luteru mudināja ne tikai raizes par dvēseļu labklājību, bet arī bažas par baznīcas un pāvesta autoritāti izglītotu cilvēku acīs.

Iesākusies par atlaižu tēmu, reformatoriskā diskusija turpināja izvētīt visu baznīcas dzīvi un paražas.  Trīspadsmit gadus vēlāk galvenās atziņas tika izteiktas svarīgākajā Reformācijas dokumentā - Augsburgas ticības apliecībā. Iztēlosimies, kā uz Tecela komerciālo panākumu  fona izskan tās svarīgākie artikuli:

“Cilvēki netiek attaisnoti Dieva priekšā ar saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet viņi bez maksas Kristus dēļ tiek attaisnoti ticībā, kad viņi tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kas ar savu nāvi ir gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs pieņem kā taisnību savā priekšā.”

“Tādai ticībai ir jānes labi augļi un jādara Dieva pavēlēti labi darbi Dieva gribas dēļ, nevis paļaujoties, ka ar šādiem darbiem nopelnām attaisnošanu Dieva priekšā. ... Tā tas ir Dieva iedibināts, ka tas, kas tic uz Kristu, top izglābts bez darbiem, saņemdams grēku piedošanu bez maksas - vienīgi ticībā.”

Reformācijas notikumi noveda ne tikai pie luterāņu baznīcas izkristalizēšanās. Tie arī izveidoja labāku Romas katoļu baznīcu, liekot tai skaidrāk formulēt savu teoloģiju. Lielākā daļa no reformatoru aicinājumiem šodien ir atraduši vietu katoļu baznīcas mācībā un dzīvē.  Diemžēl tajā laikā baznīca neatrada sevī spēku pārdzīvot ticības un paražu auditu sev par svētību un nesašķelties. Viens no iemesliem manuprāt bija tas, ka Lutera kritika grāva Tecela biznesu un apdraudēja varenu cilvēku lielus plānus. Tādēļ Luteru centās nevis uzklausīt, bet apklusināt. Viņam uzdeva tikai divus jautājumus - vai šie teoloģiskie sacerējumi ir viņa un vai viņš ir gatavs tos atsaukt. Tāda ultimāta priekšā Luters tad saka pazīstamos vārdus: “Ja vien man neuzrāda un mani nepārliecina ar Svēto Rakstu liecību vai neslēptiem, skaidriem un noteiktiem iemesliem un spriedumiem - un mana sirdsapziņa ir Dieva vārda gūstā -, es nevaru atteikties un to nedarīšu, jo rīkoties pret sirdsapziņu ir bīstami un negudri.” Un tad piebida: “Te es stāvu un citādi nevaru. Dievs, palīdzi man! Amen.”

Lai cik traģiski tas neliktos, otrs iemesls varēja būt nesaprašanās valodas lietojumā. Mūsdienu ekumeniskie teologi, pētot Reformācijas laika dokumentus, nāk pie secinājuma, ka teoloģiskajos disputos pāvesta pārstāvji un reformu aizstāvji ir dažādi izpratuši pašu galveno atslēgas terminu “ticība”. Pāvesta teologi to saprata kā intelektuālu piekrišanu kādām patiesībām, tādēļ Lutera tēze, par to cilvēks top izglābts vienīgi ticībā, viņiem šķita kliedzoša aplamība. Kur tad paliek mīlestība uz Dievu, sirds satriektība un atgriešanās, bez kuras cilvēks nevar izglābties? Luters, runājot par ticību, ietvēra tajā gan mīlestību, gan nožēlu, gan atgriešanos. Politiskais saspīlējums neveicināja to, lai viņi cits citu sadzirdētu. Bez šaubām, bija arī citi iemesli, bet šos ir vērts pamanīt.

Mums šodien paliek atvērts Augsburgas apliecības priekšvārdā izteiktais nolūks: “lai ar šiem ticības jautājumiem saistītos dažādo partiju viedokļus un izteikumus varētu savā starpā mīlestībā, lēnprātībā un laipnībā abpusēji uzklausīt, apdomāt un apspriest, lai pēc tam, kad novērsts un izlabots tas, ko abas puses savos rakstos aprakstījušas un sapratušas atšķirīgi, šos [mācības artikulus] labi pamatotu un atgrieztu pie vienas vienkāršas patiesības un kristīgas vienprātības, lai mēs turpmāk varētu aptvert, paturēt un atbalstīt patieso reliģiju.” Tā ir vienkārša, skaidra un galvenais - luteriska ceļa karte ekumeniskajam procesam pasaulē un arī Latvijā.

Droši vien tēžu publicēšanai Luters izvēlējās Visu svēto dienas priekvakaru tādēļ, ka uzskatīja savu soli par autentiskas ticības apliecināšanu Dieva mīlestībai un Kristus nopelnam, kas atbrīvo cilvēka sirdsapziņu un ļauj priecīgi svinēt dzīvības uzvaru pār nāvi. Kopš tā laika miljoniem cilvēku 31. oktobris ir Reformācijas diena jeb ticības atjaunošanas svētki. Ir viegli aizmirst, par ko esam pateicību parādā reformatoru drosmei pirms 500 gadiem. Reformācijas sociālās sekas bija milzīgas. Bībeles tulkojums tautas valodā darīja to pieejamu vienkāršajai tautai un deva nenovērtējamu ieguldījumu valodas attīstībā, lasītprasmē un vispārējā izglītībā. Protestantu uzsvars uz visu kristīto ticīgo priesterību vēlāk veda pie koncepcijas par demokrātiskām pārvaldes formām. Reformācija veicināja ticības un sirdsapziņas brīvību, kas tālāk vadīja pie vārda brīvības, preses brīvības, pulcēšanās brīvības un citām politiskās un sociālās brīvības formām.

Uhh, nupat durvju zvans džinkstēja kā traks, pēc tam no kaimiņu mājas atskanēja logā iesviesta priekšmeta blīkšķis un suņu rejas.Varbūt nedaudz ironiski, ka šīs pašas brīvības mums šodien ļauj atzīmēt Helovīnu tik dažādi? Mūsu atbrīvotajai apziņai ir ļauts brīvi izvēlēties, kurā no šī vakara saturiskajiem slāņiem gribam atrast savu vietu. Kurp prasās mūsu sirds? Kurp gribam vest savus bērnus?

- Vai tur, kur, noslēdzot ražas vākšanas sezonu, dedzina ugunskurus un ar cienastu pielabina ziemas un tumsas garus?

- Vai tur, kur Kristus izpirktais un viņa piedošanā šķīstītais cilvēks ticībā svin dzīvības uzvaru pār nāvi?

Vai arī tur, kur paši pārģērbjamies par mošķiem un tumsas gariem, ko cilvēki cienā ar saldumiem, baidoties, ka citādi nāksies piedzīvot kādu ļaunu joku?

Lai jums Gara apgaismota izvēle un priecīgs Helovīna svētvakars!

lasīt tālāk

Vasarsvētki ir vieni no trim lielajiem Baznīcas svētkiem. Ja Lieldienās un Ziemsvētkos uzsvars ir uz vārda „lielie“, tad Vasarsvētkos tas ir uz vārda „Baznīcas“. Tos sauc pat par Baznīcas dzimšanas dienu. Vasarsvētki ir neparasti un pretrunīgi svētki.

Pirms apcietināšanas Kungs Jēzus mācekļiem saka kaut ko grūti aptveramu:

„Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeimu.“ (Jņ.16:7)

Mīļais Jēzu, kā man var būt par labu, tas ka Tu aizej no manis?! Mēs taču iedrošinām sevi, rakstot virs altāriem, ka Jēzus ir klāt ikdienas līdz pasaules galam. Kā Jēzus aiziešana var būt man par labu?

Ja aiziet kāds tuvinieks un atstāj mums mantojumu, kas atrisina mūsu grūtības un visu dzīvi paceļ jaunā līmenī, mēs taču varētu - varbūt ne skaļi - ar pateicību sacīt, ka man viņa aiziešana nāca par labu? Kāds ir Jēzus mantojums?

Savu garu viņš atdeva Tēvam;
Savu ķermeni viņš nodeva Arimatijas Jāzepam guldīšanai kapā.
Kareivjiem tika viņa drēbes.
Savu māti viņš uzticēja apustulim Jānim;
Bet ko Jēzus atstāja mācekļiem, kas, viņam sekodami, bija atstājuši visu?

„Aizstāvi, patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc, ka viņa to neredz un nepazīst.“ (Jņ.14:16,17) Tas ir ekskluzīvs mantojums.

Dzirdot vārdu “ekskluzīvs” daudziem ielīksmojas sirds. Tas šķiet sinonīms vārdam “lielisks”, “izcils”, “ļoti labs”. Ekskluzīvs auto, ekskluzīvi dzīvokļi, ekskluzīvas mēbeles. Rīgā ir pat ekskluzīvu dzērienu veikals.

Taču ne vienmēr ienāk prātā, ka šis vārds nozīmē “izslēdzošs”, nepieejams, tāds, kura augstā cena vai ierobežotā pieejamība vienkāršo cilvēku atstāj ārpus ieguvēju loka.

Jēzus saviem mācekļiem atstāj patiesi ekskluzīvu mantojumu – abās izpratnēs. Tas ir kaut kas izcili labs un vērtīgs un tai pat laikā pieejams ne visiem.

Kas Jēzus mantojumā ir tik izcils? Arimatijas Jāzepam tika vienīgi Jēzus mirušās miesas, bet pat tas viņu padarīja par vienu no visvairāk pieminētajiem vīriem pasaules vēsturē. Kas tad vēl notiek ar tiem, kas ir saņēmuši Aizstāvi Garu?


Vai atceraties Holivudas filmu “Spoks?” Galvenais varonis vārdā Sems ir mūsdienīgs bankas darbinieks, kurš nekad nav domājis ne par Dievu, ne mūžību un nav pat papūlējies apprecēt savu meiteni. Tad viņu noslepkavo un viņš ir ārkārtīgi pārsteigts, atklājot, ka dzīvo ārpus ķermeņa kā gars. Filmas gaitā viņš iedzen nāvē savus pāridarītājus un, skaistai mūzikai skanot, ieiet gaismas būtņu lokā debesīs, kamēr slepkavnieku dvēseles velni ievelk pazemē.

Vai tas neattēlo sabiedrības populāro uzskatu? Tu vari pilnīgi neinteresēties par Dievu, bet mūža galā tev no viņa pienākas paradīze par to, ka esi dzīvojis vairāk vai mazāk atbilstoši sava laika sabiedrības standartiem. Atstāt neticīgos ārpus debesu svētlaimes būtu diskriminācija. Tas pārkāptu viņu cilvēktiesības. Tomēr, ja Svētos Rakstus uztveram nopietni, visdrīzāk Sems nonāktu turpat, kur viņa nāvētāji. Nav nekādas automātiskas mūžīgās dzīvības. Debesu svētlaime nav cilvēka tiesības. Mūžīgā dzīvība ir ekskluzīvs Kristus mantojums, ko saņem tikai viņa tuvinieki.

Vārds tapa miesa. Dievs tapa cilvēks.
Cilvēku vietā viņš nodzīvoja nevainojamu dzīvi.
Ne savu, bet mūsu sodu viņš saņēma pie krusta.
Ne savu, bet mūsu nāvi viņš mira, lai mēs varētu dzīvot mūžīgi.
Augšāmceļoties no kapa Kristus atņēma nāvei varu pār mums.

Neko no tā, kas sagādā mūžību, neizdara cilvēks. Visu paveic Dievs un dod to, kam gribēdams. Nekas no tā, kas ir Dieva valstībai, nav iegūstams ar to, kas ir no pasaules. Tālab nevienam cilvēkam nav tiesību to saņemt. Katram cilvēkam ir iespēja to iegūt.

Kā iegūt? To Jēzus pasaka vienā no saviem pazīstamākajiem teikumiem: „Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.“ (Jņ.3:16)

Nav nozīmes tam, ka Sems puslīdz piedienīgi izskatījās un uzvedās, lai gan pasaules acīs tieši tas viņam dod tiesības uz vietu paradīzē. Savukārt ticība Kristum, kas pasaulei šķiet nenozīmīga un pilnīgi privāta lieta, izrādās neatņemams priekšnoteikums. Un arī šī glābjošā ticība izrādās nevis cilvēka paša izvēle vai nopelns, bet Dieva dāvana. Svētais Gars dod grēka atziņu un modina ticību.

Un šeit ir tā mulsinošā ekskluzivitāte: Vasarsvētku dienā Svētais Gars netiek izliets pār visu Israēlu, bet pār Jēzus mācekļiem. Mūsdienu pasaulē Svētais Gars nav dots visiem. Tas ir dots Baznīcai. Tā nav tehniska kļūme vai pārpratums, bet Dieva nodoms no aizlaikiem. 3.Mozus grāmatā 14:17 varam lasīt kādu mīklainu norādījumu:

“No atlikušās eļļas, kas ir priestera saujā, lai viņš ziež uz šķīstāmā cilvēka labās auss skripstiņas un uz viņa labās rokas īkšķa un uz labās kājas lielā pirksta virs vainas izpirkšanas upura asinīm.”
Ko te var saprast? Svaidāmā eļļa, ir Gara simbols, un to Dievs pavēlēja likt virs vainas izpirkšanas upura asinīm. Tas zīmju valodā un laikam pa priekšu atklāj, ka Svētais Gars tiks likts ekskluzīvi uz tiem, kas ir šķīstīti ar Augstā Priestera Kristus upura asinīm. Tātad uz tiem, kas ir Kristus mācekļi, viņa Baznīcas locekļi.

Vēl vairāk: pasaule Svēto Garu nevis vienkārši nesaņem. Tā viņu nevar saņemt. Jēzus saka – „Pasaule Svēto Garu neredz un nepazīst.“ Jo pasaule ir opozīcijā Tēvam. Apustulis Jānis Raksta: „Viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – nav no Tēva.“ (1.Jņ. 2:16)

Vai tik traki ir? Lielveikalā, pie kases stāvot, pašķirstiet kādu no žurnāliem. Kaut vai Cosmopolitan, kas jaunām sievietēm esot Bībeles vietā. Miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība katrā lappusē. Opozīcija Tēvam no pirmā vāka līdz pēdējam. Lūkojoties dziļāk par populāriem žurnāliem, ir jāatzīst, ka pasaule kopumā opozīciju Tēvam izvēlas par savu vērtību, ko aizstāvēt un ko uzspiest visiem. Tad kā gan lai pasaule varētu saņemt Svēto Garu? Arī Pāvils piebalso vēstulē Korintiešiem: „Miesīgais cilvēks nesatver un nesaprot to, kas nāk no Gara.“ (1.Kor.2:14) Bet saviem ticīgajiem, kas atdzimuši caur ūdeni un Garu, Jēzus saka: „Jūs pazīstat Garu, viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.“ Tādēļ nav pārsteigums, ka Vasarsvētkus nesvin tik publiski kā Ziemsvētkus, bet tos svin galvenokārt Baznīcā.

Te ir tā kā pretruna un spriedze: Kungs Kristus sūtīja mācekļus pasaulē nest viņa sagādāto izlīdzināšanos ar Dievu visiem cilvēkiem. Šis uzdevums bija absolūti inkluzīvs. Sludiniet Labo Vēsti visai radībai! Taču šim uzdevumam Kungs Baznīcu apģērba ar spēku no augšienes, dāvājot tai Garu, ko pasaule nespēj ne redzēt, ne saprast. Vasarsvētkos Dievs Baznīcu padarīja ekskluzīvu, pašos pamatos atšķirīgu no pasaules.

Šo dialektiku Baznīcai vajadzētu apzināties. Modernais protestantisms spiež uz inkluzivitāti. Visam jābūt inkluzīvam. Bībele tiek pārrakstīta inkluzīvā valodā. Tas viss, lai padarītu Baznīcu pasaulei saprotamāku un atvērtāku. Mērķis varbūt ir labs, taču jāapzinās, ka pasaule principā nespēj Baznīcu līdz galam saprast. Baznīcas vissvētākā vieta pasaulei paliek neizprotama mīkla, neuztverama īstenība. Savos inkluzivitātes centienos mēs nedrīkstam to profanēt un banalizēt līdz tam, ka Svētais Gars tur vairs nespēj uzturēties.

Tas robežu starp dzīvību un pazušanu, debesīm un elli, baznīcu un pasauli padara šķietami nepārkāpjamu.

Ja izglābšanās ir tikai ticībā uz Kristu,
ja ticība uz Kristu ir tikai Svētā Gara darbs cilvēkā un
ja Svētais Gars ir dots tikai Baznīcai,
kā gan lai cilvēks, kas ir “ārā”, nonāktu “iekšā”?

Rīgas Domam ir skaistas vitrāžas. Vakarā pēc saulrieta, kad baznīcā deg gaisma, tā cauri krāsainajam stiklam spīd laukumā, kur ir āra kafejnīcas un tirdziņš. Stāvot ārpusē, cilvēks redz, kas tajās attēlots. Tā arī Svētais Gars caur Baznīcas “logu” izstaro vēsti pasaules tirgus laukumā.

Ir kāda parādība, par ko mēdz runāt ar ironiju, bet uz ko būtu jāraugās gluži nopietni. Cilvēkam it kā viss ir. Viņš dzīvo labi nodrošinātu dzīvi. Un tomēr kaut kā trūkst. Viņš jūt ilgas pats nezin pēc kā. Pēc kaut kā “skaista, nezināma”. Par to nevajadzētu ironizēt. Cilvēks savā pieredzē uztver kaut kādus transcendences signālus, kaut kādas "baumas no eņģeļiem". Gars izstaro pasaulē. Pasaules gars dzen, bet Svētais Gars velk. Cilvēks jūt atšķirību un ilgojas pāri pasaulei uz kaut ko vairāk. Baznīcas vēsts gan ar sludināšanu gan ar dzīves piemēru var palīdzēt šīm ilgām iegūt konkrētu apveidu: Jēzu Kristu. Šis ir tas punkts, kur Svētais Gars saskaras un mijiedarbojas ar pasauli. Šī vieta ir pasaules cerība. Cilvēkam tā ir pāreja no ārpuses uz iekšpusi, no nāves uz dzīvību.

Baznīca ar saviem vārdiem un dzīves piemēru var palīdzēt. Bet var arī būt par šķērsli. Kādēļ tā notiek, ka vēstis no Baznīcas dzīves bieži cilvēkus vairāk atgrūž, nekā pievelk? Te mēs atgriežamies pie sākuma jautājuma: Kā tas var būt, ka Kristus aiziešana ir mums par labu?

Jēzus neaiziet kā tie, no kā šķiramies uz mūžu. Viņš attālinās vienā veidā, lai citā veidā kļūtu vēl tuvāks. Daudz dienu mācekļi vēroja Jēzu, klausījās viņu un mācījās. Tagad viņš tiem saka - šis mūsu kopīgā ceļa posms ir piepildīts un pabeigts. Jūsu labad ir jādodas tālāk. Jūs vairs nevarēsit mani redzēt un dzirdēt. Taču nāks Aizstāvis, Svētais Gars. Viņš ņems no tā, kas ir mans un darīs to zināmu jums. Viņš vadīs jūs visā patiesībā un ar to mani cels godā. Ir laiks, lai Svētais Gars ņemtu no tā, ko Tēvs devis Kristum, un dotu to mums. Jēzus skatījumā tas ir grand finale jeb visa vainagojums.

Ar ko tad kristieši atšķiras no jebkura pasaulīga cilvēka? Daudzi ne ar ko lielu. Viņi vēlas to pašu un vairās no tā paša, spriež un cits pret citu izturas tāpat kā laicīgie ļaudis. Smejas par tiem pašiem jokiem, skatās tos pašus telekanālus, šķirsta tos pašus žurnālus. Uz notikumiem un dzīves izaicinājumiem reaģē tāpat kā visi citi. Vienīgā atšķirbas zīme ir stāsts par Jēzu Kristu, kas mājo viņu atmiņā. To viņi stāsta sev un cits citam, un var šai ziņā iedegties līdz strīdiem. Bet atšķirībai jābūt daudz dziļākai un redzamākai. Mēs taču esam kristīti – līdz ar Kristu aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus dzīvotu atjaunotā dzīvē. Mēs esam kristībā saņēmuši Aizstāvi, Svēto Garu. Nepieciešamajam turpinājumam ir jābūt svēttapšanai.

Mēs nespējam dzīvot kā kristieši vienkārši ar labu nodomu un apņēmību. Gribasspēkam piemīt tas pats trūkums, kas bauslim – tas spēj regulēt ārējas lietas, bet nespēj panākt iekšējas izmaiņas. Cilvēks, kas ar tikai ar gribasspēku un pareizās mācības zināšanu cenšas dzīvot kā kristietis, ir tīrījis tikai trauka ārpusi. Agri vai vēlu uz ārpusi parādīsies tas, kas krājas netīrītajā iekšpusē. No turienes arī rodas baznīcas skandāli un ziņas, kas cilvēkus atgrūž ne tikai no baznīcas, bet kristiešu dēļ arī no Kristus.

Ir vajadzīgas iekšējas pārmaiņas, bet tās spēj veikt tikai Dievs. Tikai svētais Gars, kas mums dots, spēj mūs pārveidot kā podnieks samīca greizu trauku un no tā izveido taisnu un skaistu. (Jer.18:4) Mūsu ekskluzīvā privilēģija ir ļaut Svētajam Garam mūs veidot. Ikdienā "ļaut veidot" nozīmē gremdēties Svēto Rakstu apcerē, meditācijā, lūgšanās. Lietot grēksūdzes un vakarētdiena sakramentus. Pulcēties brāļu un māsu sadraudzībā. Pielūgt Dievu viņa Baznīcā. Tas ir process, kad Kristus aiziet no tuva uz tuvāku. Stāsts par Jēzu Kristu no prāta nokāpj sirdī. No neauglīgām diskusijām uz Svētā Gara augļiem. Aizstāvis Gars ņem no Tēva to, kas pieder Kristum un sniedz to mūsu garam. Auglis ir: „Mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.”

Pasaulei tas dod ticamus lieciniekus un tā ir Dieva dziļa vēlēšanās, lai Baznīcā tādi būtu. Tas ir veids, kādā Baznīcai ir jābūt inkluzīvai – ar svētdarītu cilvēku dzīves liecību, kura velk un aicina tuvoties Kristum. Bet mums pašiem tas dod dziļu, garīgu prieku, kad jūtam, ka Svētā Kristība nav notecējusi kā pīlei ūdens, bet Dievs ir ienācis mūsu dzīvē un mūs ieaicinājis savējā. Nav lielāka prieka un ekskluzīvāka ieguvuma par to.

Tādēļ svarīgāk nekā zūdīties par pasaules ļaunumu ir apzināties, cik tālu vēl esam no pilnības un cik ļoti mums pašiem jātiecas pieaugt Garā. Lai Kungs Svētais Gars mūs svētī un pasargā, vadot visā patiesībā!

lasīt tālāk

(Sprediķis Rīgas Domā 2013. gada Lieldienās) 

Cilvēki Bībelē mēdz meklēt padomu. Svētajos Rakstos mēs lūkojamies pēc kādas labas pamācības dzīvei. Varbūt paradoksāli, ka viens no labākajiem padomiem Bībelē nāk no gluži negaidītas puses – no Poncija Pilāta. Viņš norāda uz Jēzu un saka: „Redzi, cilvēks!“ Nezinu, vai viņš pats to tā bija domājis, taču viņa padoms ir šāds: „Lūk cilvēks! Skaties uz Jēzu, un tu redzēsi, kādam jābūt īstam cilvēkam.“ 

Tiešām, lūkosimies uz augšāmcelto Kristu! Viņā var redzēt daudz no mūsu pašu dzīves, jo Dievs piedzima pasaulē tieši ar tādu nolūku – lai dzīvotu tāpat kā mēs. Taču Kristus personā mēs varam redzēt dzīves pilnību. Cilvēka dzīvi paša Dieva izpildījumā. Jēzus dzīve nebija atvaļinājums dienvidu kūrortā. Dievs izvēlējās pasaulē dzīvot īstu, izaicinājumiem un pārbaudījumiem pilnu dzīvi. Viņu apmeloja, nodeva, sagūstīja, mocīja un sita krustā. Viņš mira agonijā un pat kapā nebija atdusas – viņš nokāpa ellē un skatīja pekles šausmas. Raugoties uz Jēzu, mēs viņa mūžā varam ieraudzīt daudz ko no savējā. Pat ja mums nav gluži jānokāpj ellē, taču reizēm varbūt jūtamies tieši tā. 

Viena lieta Jēzum noteikti bija kopīga ar mums – arī viņš juta tuvojamies galu. Es to tā pa īstam sāku izjust, kad man bija gadu 15 vai 16. Manā istabā par laikrādi bija šaha pulkstenis, kas skaļi tikšķēja. Man likās, ka tā ir giljotīna, kas ar katru tikšķi nocērt manai dzīvei vienu sekundi un tuvina mani kapam. Tad vēl ik pa stundai nokrita karodziņš, par zīmi, ka laiks iztecējis. Beigās nevarēju vairs izturēt un apturēju pulksteni, bet laiku jau apturēt nevar. Jēzus zināja, kas viņu gaida. Visu mūžu viņš dzīvoja krusta ēnā. Jo tuvāk tas nāca, jo skaudrāk tas kļuva, līdz kamēr Ģetsemanes dārzā jau viņš drebēja un svīda asins sviedrus, redzot cilvēces grēku kalnu, kas viņam jāizpērk pie krusta. Viņš mēģināja to apturēt: „Tēvs, ja tu gribi, ņem šo biķeri no manis!“ Taču laiku nevar apturēt, un Jūdass ar gūstītājiem jau bija ceļā. Varbūt arī mūsu dzīvē ir kāda liktenīga ēna, kāda stigma, kas apzīmogo katru mūsu mirkli? Pilāts saka: „Skaties uz Jēzu!“ Un tu redzēsi, kā viss atrisinās.

Lieldienu rītā viss bija beidzies. Mēģināsim iejusties Jēzus vietā - viņš iznāca no kapa, ieraudzīja saullēktu, ieelpoja spirgto rīta gaisu, satika draugus, satika savu māti, debesu Tēvs atkal bija ar viņu. Lieldienas Jēzum bija neaprakstāmi laimīgs rīts. Pat krusts, kas Ģetsemanes dārzā biedināja līdz asins sviedriem, nu bija prom uz visiem laikiem. Nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju. Tikai dzīvības pilnība! Lūkosimies uz augšāmcelto Kristu – kā viņš izbauda to, ka ir dzīvs! Kā viņš izbauda mirkli, kuru dzīvo, nepieminēdams pagātni: lai Dievs piedod tiem, kas nezināja ko dara; un neraizēdamies par nākotni: jā, priekšā daudz kas jāpaveic, taču neko nevar nokavēt, viņa rīcībā ir visa mūžība. Un galvenais – viņš ir pilnīgā vienībā ar Debesu Tēvu. Tad nekas nevar noiet greizi. Dzīvot šo mirkli vienībā ar Dievu – tā ir dzīves pilnība. Raugies uz Jēzu un „redzi – cilvēks!“ Bet Jēzus saka: „Es dzīvoju un arī jūs dzīvosit.“ 

Augšāmceltā Kristus sakarā tas varbūt pārsteidz. Vai tad arī mēs varam piedzīvot tādu prieku, kā iznākot no kapa? Vai arī mums, mirstīgiem, trausliem cilvēkiem ir iespējama augšāmceltas dzīves laimīgais miers un pilnība? Tāds tiešām ir Dieva nodoms. Varbūt tad vispirms jāsaprot, kur ir tas kaps, no kura varam iziet. Kur mēs esam kapam līdzīgā vietā? Par aizliegto augli Dievs teica: „Kad tu no tā ēdīsi, tu mirtin mirsi.“ Brīdinājums vispirms attiecas uz mūžības lietām. Tiešām, grēka sekas ir nāve. Cilvēks mirst tādēļ, ka grēko. Un grēko cilvēks tādēļ, ka nespēj negrēkot, jo pēc dabas ir grēcinieks. To varam it labi sajust pie sevis. Varam teikt līdz ar apustuli Pāvilu: „Es gan varu gribēt labu, bet piepildīt nevaru. Gars ir apņēmīgs, bet miesa vāja.“ 

Taču Ēdenes brīdinājumam ir arī ikdienas izpausme. Iekožot grēka auglī, mēs piedzīvojam, kā sirdsapziņa mirtin mirst. Tu palūkojies uz savu dzīvi un saproti, ka esi nodevis pats savus principus, apgānījis pats savus ideālus un ka ir neērti rādīties Dieva priekšā, kauns skatīties acīs cilvēkiem un arī nespēj cienīt pats sevi. Tas ir tā, kā dzīvojot mirt. Traģiski, ka ar to atkārtojam Ēzava kļūdu, kurš izsalkuma brīdī savu pirmdzimtību pārdeva par lēcu virumu. Kaut gan vajadzēja tika nedaudz paciesties līdz pusdienām. Arī mēs, kad rīkojamies pretēji sirdsapziņai un Dieva aicinājumam, esam pēc kaut kā izsalkuši, varbūt ceram uz lielu un vērtīgu ieguvumu. Bet pēc tam, kad esi to ieguvis, lēcu virums izrādās plāns. Guvums iztek kā smiltis caur pirkstiem, tas ir kā Leprikonu zelts varavīksnes galā, kas dienas gaismā pārvēršas par sausām lapām, bet tu par to esi pārdevis dvēseli. Lūk, tas ir tā kā iekrist kapā. Un ļaunākais apziņa, ka padarīts ir padarīts. „Ko tu esi darījusi?!“ Dievs jautā Ievai. Ko tu esi darījis – Dievs jautā man. Dažreiz es varbūt pat varu izlabot savas rīcības sekas, bet nevaru padarīt par nebijušu tās faktu. Tas ir galīgs un neatsaucams. Tas nodod liecību par mani. Kā kapam uzvelts akmens. 

Mūsu augšāmceltais Kungs ir novēlis akmeni. Viņš neieradās pasaulē, kā daždien tūristi dodas uz Liepāju, lai pavadītu nakti cietumā. Ne jau īstā, bet meklējot asus pārdzīvojumus. Jēzum viss bija nopietni un viņa mērķis bija piedošana. Lūkojies uz Kristu, krustā sisto! Visus Ēzava maldus, visu mūsu grēku un kaunu viņš ir uzņēmis sevī, lai pienaglotu pie krusta un iznīcinātu. Pieceļoties no kapa, viņš to visu pameta zudībai un aizmirstībai. Tā vairs nava. Izpērkot cilvēces grēkus, viņš ir sagādājis piedošanu. 

Varbūt šie vārdi ir pārāk lieli. Reizēm gadās, ka desmit latu naudas zīme neko nelīdz, kad vajag samaksāt par autostāvvietu, bet nav monētu. Tā arī ar lieliem vārdiem un augstām patiesībām. Piemēram, „Lieldienu prieks“ vai „Kristus augšāmcelšanās“. Ko lai ar to iesāk? Kā lai to pārtulko ikdienas valodā? Ko tas nozīmē ikdienas dzīvē?  Kristus ir samainījis savas augšāmcelšanās bagātību dārgās zelta monētās. Viņš to ir sagatavojis ikdienā lietojamā veidā un liek mūsu rokās kā grēksūdzes sakramentu. Patiesa grēkapziņa un nožēla ir rūgta kā nāve. Svētā absolūcija jeb atraisīšana ir kā augšāmcelšanās. „Tavi grēki tev ir piedoti.“ Tie ir vārdi, kas vainas apziņas šaustītu dvēseli izceļ no kapa, ka tā ierauga sauli, jo ir izkliedēta tumsa, kas ap to tinās. Cilvēks ieelpo ar pilnu krūti, jo smagums ir novelts no krūtīm. Viņš satiek draugus, viņš var atjaunot samezglotās attiecības. Viņš jūt, ka debesu Tēvs viņu uzlūko beznosacījumu mīlestībā. Dievs gan nekad nebija novērsies, taču tagad dvēsele to atkal spēj sajust. Tas ir laimīgs brīdis. Cik labi ir dzīvot, kad tev ir piedots! Kāda liela svētība, ka Dievs savai baznīcai ir devis pilnvaru sacīt: „Kristus vārdā es tevi atraisu no taviem grēkiem.“ Tās ir Lieldienas ikdienā. Tie ir vārdi, kas nevis liek skatīties atpakaļ, bet ļauj dzīvot uz priekšu. Tā ir iespēja mēģināt veidot dzīvi no jauna – saskaņā ar ticības ideālu, Svētā Gara vadībā. 

Attiecības ar veco grēku apgriežas pretēji. Bez piedošanas grēks ir nāves slazds, kas velk bezdibenī. Piedota grēka pieredze ir mācība censties otrreiz nekļūdīties. Tā arī māca labāk saprast citus cilvēkus viņu kļūdās un maldos. Uz otra grēkiem raudzīties kā uz savējiem. Cilvēks kas tiesā otru, vēl nav īsti sapratis, cik daudz un par kādu cenu ir piedots viņam pašam. 

Var gadīties, ka cilvēki neaizmirsīs un nepiedos. Ja cilvēkam jāizcieš sods par noziegumu, tad grēksūdze un absolūcija viņu no cietuma neatbrīvos. Tā nenodrošinās līdzcilvēku labu attieksmi. Tomēr cilvēkam, kuram vissvarīgākais ir Dieva viedoklis un kuram Dievs ir mūža mīlestība, Kristus piedošana ir bezgala svarīga. Dievs nepiemin. Dievs pat neatceras. Piedod arī tu pats sev, nemoki sevi vairs, bet celies, ej un negrēko vairs. Tāda ir augšāmcelšanās ikdienā. 

Dieva beznosacījumu labvēlības piedzīvojums ir drosmes avots. Mainīt dzīvi pamatos, sākt dzīvot ar jaunu, garīgu motivāciju var būt biedējoši. Tas ir kā iebraukt līkumā, kur tu neredzi, kas būs aiz tā. Kas ar mani notiks, ja es atlaidīšos no tā, kas varbūt bija slikti, taču līdz šim nodrošināja panākumus? Vai man vēl patiks mana dzīve, ja atteikšos no tā, kas dod kaut grēcīgu, taču apmierinājumu? Dieva vārds apsola, ka ne bēdas, ne nelaimes, ne vajāšanas, ne bads, ne kailums, ne briesmas vai zobens mūs nešķirs no Kristus mīlestības. Tādēļ apustulis Jānis saka, ka bailēs ir mokas, bet pilnīga mīlestība aizdzen bailes. Jo pilnīgāka ir mīlestība uz Kristu, jo laimīgāka jūtas dvēsele, kad ir tuvu viņam un saskaņā pati ar sevi. Absolūcijas brīdī pēc labas grēksūdzes Kristus ir ļoti tuvu, un šo tuvumu neviens nevar atņemt. Jo kā saka apustulis Pāvils:

“vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā.” 

Nupat tviterī izlasīju skaistu atziņu: „80% no cilvēka organisma ir ūdens. Ja dzīvē nav ne sapņu, ne mērķu, principā viņš ir vertikāla peļķe.” Un tad es domāju – cik brīumains ir Kristības sakraments! Uz šiem 80% ūdens vēl virsū nedaudz ūdens, kas savienots ar Dieva vārdu un saņemts ticībā, un vertikāla peļķe top par cilvēku, kas savienots ar Kristu un kam ir potenciāls augt Dieva līdzībā, lai augšāmceltos atjaunotai dzīvei un savā laikā arī mūžīgajai dzīvībai kopā ar Dievu! Vai nav brīnišķīgi, ka Lieldienu naktī kristījām desmit jaunus, skaistus cilvēkus un rīt iesvētīsim vēl divpadsmit! „Redzi, top cilvēks!“ Augšāmceltais, piedošanas atdzīvinātais, ko Dieva mīlestības piedzīvojums iedrošina nebaidīties dzīvot pēc ticības. Tur mēs ieraugām savas dzīves pilnību. 

Taču mēs varam būt ne tikai piedošanas augšāmceltie. Mēs paši varam piecelt no kapa citus. No kāda kapa? No nepiedošanas kapa, kurā esam viņus aprakuši un izslēguši no savas dzīves. Kad izjūtam pārestību, mēs reaģējam. Miesīgi motivēts cilvēks atriebjas, dažreiz pat nogalina pāridarītāju. Mazliet izsmalcinātāks, „garīgāks“ cilvēks arī nogalina, bet „garīgāk“, savā sirdī. Viņš apglabā otru aizvainojuma un nepiedošanas kapā. Viņš saka – pasaulē ir tik daudz cilvēku, kas viens otru nepazīst un lieliski iztiek viens bez otra. Kādēļ gan arī mēs turpmāk nevarētu būt starp tiem? Tas viņam sagādā tādu kā nevardarbīgu atriebes saldmi. Taču tad gribas atcerēties Talmuda mācību par to, ka ikviens, kurš iznīcina vienu dvēseli, iznīcina veselu pasauli. Līdz ar katru cilvēku, mēs zaudējam viņa pasauli. Mēs vairs neko neiegūstam no viņa pieredzes vai gudrības un nevaram neko dot, lai palīdzētu viņam augt. Mūsu pasaule ir kļuvusi nabagāka un atsvešinātāka. 

Apzinoties, cik daudz mums ir piedots – bez nopelna, tikai žēlastības dēļ, mēs, kā no kapa iznākušie varam teikt: „Es tev piedodu pārestību, ko nevar atsaukt. Es tevi atraisu no sava aizvainojuma, sarūgtinājuma un novēršanās. Kā Dievs man ir Kristus dēļ piedevis, tā arī es no sirds Tev piedodu, un no savas puses izlūdzos tev piedošanu par visu.“ Cik labi ir dzīvot, kad esi piedevis! Kā ieelpot spirgto Lieldienu rītu. Raugies uz viņu un redzi – cilvēks! Trausls un vājš savā cilvēcībā, bet līdzi man ietverts Dieva mīlestībā. Piedošana dara bagātu, jo, atgūstot vienu cilvēku, tu atgūsti veselu pasauli. Tā atbrīvo arī mani pašu, jo nav taču viegli nēsāt sevī tādu aizvainojuma un nepiedošanas kapu. 

Piedošana ir Lieldienu viduspunkts, jo atraisa grēka mezglus, liek nokrist nāves važām un visu dara jaunu. Lieldienas tiešām pārvērš pasauli, darot to par labāku vietu, kur dzīvot. Taču augšāmcelšanās ir kā Debesu valstība, ko Jēzus salīdzina ar raugu, “ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, iekāms viss sarūga." Mīklas rūgšana līdz gatavībai ir pakāpenisks process un vēl nav galā. Ne manī, ne jūsos, ne pasaulē. Tam jānotiek atkal un atkal, dienu no dienas, varbūt klūpot un krītot, bet atkal ceļoties un mācoties staigāt Garā ar Dievu. Kā sacīja Sv. Jānis no Krusta – ceļu apgaismo tikai slāpes. Es mums visiem Lieldienās novēlu nepazaudēt slāpes pēc Dieva, pēc Kristus tuvuma, pēc augšāmcelšanās!

Nebaidīsimies ielūkoties sevī un nosaukt lietas īstajos vārdos. Satverot piedošanu un dodot to citiem, paļāvībā uz Dievu, izbaudīsim dzīvi dzīvā ticībā! Tā mēs rūgstam Dieva valstībai un gatavojamies lielajai dienai, kad mūs patiešām guldīs kapā zem akmens ar Kristus apsolījumu: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas man tic, dzīvos kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam!“ Lai mums visiem priecīgas Lieldienas! 

Kristus mīlestībā, 

+ Jānis 

Rīgas arhibīskaps

lasīt tālāk