“Dievs licis visām tautām celties no vienām asinīm, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos viņu atrast, lai gan viņš nav tālu nevienam no mums. Jo viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam.”  (Apd. 17:26-28)

Nebija viegli izvēlēties Bībeles tekstu šim sprediķim, jo šis nav tipisks sprediķis, kurā mācītājs izskaidro draudzei kādu pantu no Svētajiem Rakstiem. Šī drīzāk ir uzruna, kurā apsveikt savu universitāti jubilejā un kaut ko novēlēt.

Pagājušajā gadā mūsu Latvijas Republika atzīmēja savu simtgadi. Šodien savu simtgadi svin Latvijas Universitāte. Laikiem mainoties, ir mainījies tās nosaukums – Latvijas valsts universitāte, kādu brīdi pat Pētera Stučkas un vēl ar Darba sarkanā karoga ordeni apbalvotā universitāte. Taču, Latvijai atgūstot brīvību, īsto vārdu atguva arī universitāte – Latvijas universitāte. Kādēļ tieši šis ir īstais nosaukums? Tādēļ, ka tas izsaka aicinājumu un misiju – būt par universitāti Latvijai.

Mūsu valsts un universitāte ir viena vecuma. Latvijas Republikai vienmēr ir bijusi universitāte. Šādās gadadienās man vienmēr gribas jautāt – priekš kam? Tas var šķist svētkos neiederīgi un aizskaroši. Bet patiešām – priekš kam Latvijai universitāte? Tas tomēr ir ļoti dārgs prieks.

Bībelē, Jaunajā Derībā, lasījām apustuļa Pāvila vārdus, ka arī latviešu tautai Dievs deva valstsgribu, laiku un robežas, kur tai dzīvot. Varētu likties, ka, robežas dalot, Dievs latviešus ir apdalījis. Citām tautām ir iekritušas zemes, no kurām var sūknēt naftu un gāzi, izrakt zeltu, dimantus un dažādas rūdas, tirgot to visu un dzīvot bez bēdu, kā nieres taukos Bet kas ir ticis mums? Ir latviešu tauta, akmens, māls un smilts - tā dziedāja “Līvi” padomju laikos aizliegtā dziesmā. Nu kāpēc tieši mums gadījās tā liesā daļa?!

Es nevaru apgalvot, ka tāds bija Dieva nolūks, bet naftas, zelta un dimantu trūkums mums ir licis skaidrāk apzināties, ka Latvijas galvenā bagātība ir cilvēki. Savdabīgā veidā te izpaužas Karla Junga no senajiem alķīmiķiem aizgūtā atziņa, ka to, kas tev visvairāk vajadzīgs tu atrodi tur, kur visvairāk negribi ielūkoties. Akmens, māls un smilts vairāk nekā nafta un zelts iemāca, ka cilvēki ir labākais un dārgākais, kas nācijai ir. Dabas resursu pārpilnība, nereti ar sakaudību uzlūkota, dažā labā valstī ir ļāvusi to aizmirst un padarījusi cilvēku par alkatības kāju pameslu. Lai Dievs Latviju no tā pasargā! Arī judeo-kristīgais jeb Bībeles vēstījums stāsta, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Tādēļ katrā cilvēkā iemīt liela, pat sakrāla vērtība.

Simt gadus Latvijai ir bijusi universitāte. Priekš kam? To pašu es reizēm esmu jautājis draudžu jubilejās. Jau vairāk nekā 800 gadus Rīgas vidū stāv šis Doms. Priekš kam? Tas ir svarīgs jautājums, jo, nenoformulējot mērķi, to arī nevar sasniegt.

Es domāju, ka baznīcai un universitātei ir kāds kopīgs mērķis un aicinājums. Lai arī pa dažādiem ceļiem, tās abas ir  aicinātas kalpot un gādāt, lai cilvēks varētu kļūt par to, kas viņš var būt. Kad Dievs atklāja sevi Mozum degošā krūmā un Mozus jautāja, kāds ir tavs vārds, Dievs atbildēja: “Es esmu, kas es esmu”. Tas ir viens no spilgtākajiem un nozīmīgākajiem paziņojumiem, kurā Dievs sevi atklāj. ES ESMU, KAS ES ESMU! 

Kad cilvēks var teikt par sevi: “Es esmu, kas es esmu”? Tad, kad viņš tiešām ir tas, kas var būt. Dažādos ceļos un dažādās jomās gan universitāte, gan baznīca ir sūtīta gādāt, lai cilvēks tiešām kļūtu par to, kas viņš, kas viņa var būt. Šis mērķis ir kopīgs. Tas arī nav pārsteigums, jo reiz universitātes sākotne bija baznīcā, tātad Dievā. 

Tas, protams, ir īsi un ļoti vispārīgi teikts, bet Baznīca kalpo tam, lai cilvēki varētu atklāt un piepildīt savu līdzību Dievam. Lai viņi piedalītos Dieva dzīvē, un Dievs dzīvotu viņos. Kam kalpo universitāte? Es droši vien neesmu tas, kurš var par to viskopmpetentāk runāt. Es varu tikai izteikt kādas domas un arī vēlējumus savai Alma Mater.

Dekarts reiz teica: “Es domāju, tātad esmu”. Tas ir viens veids, kā konkretizēt cilvēka “es esmu, kas es esmu”. Lai cilvēks piepildītu viņā mītošo potenciālu, ir nepieciešams domāt. Domāt nenozīmē vienkārši to, ka tev prātā ienāk domas. Lai domātu, cilvēkam vispirms nākas domu pamanīt. Pēc tam viņam tā jāaplūko vienlaicīgi no daudzām, pretrunīgām pusēm. Pašam jāuzstāda hipotēze un pašam tā jāizaicina un no dažādiem skatpunktiem pret to jācīnās. To sevī spēj tikai retais un arī tikai jomā, kurā specializējas. Pārējos gadījumos domu risina, runājot ar citiem, ar dažādu uzskatu pārstāvjiem. Tādēļ tik absolūti svarīga ir vārda brīvība. Vārda brīvība nav vienkārši kārtējās “tiesības”. Vārda brīvība ir mehānisms, kā cilvēce atrod patiesību. Savai universitātei simtgadē es gribētu vēlēt gudrību un mugurkaulu būt par vietu, kur cilvēki var diskutēt brīvi un nebaidoties. 

Kā vēl vienu mīļu provokāciju es gribētu savai universitātei novēlēt nebaidīties būt par muļķu mājām. Tas nudien var likties ģeķīgs novēlējums, taču Karls Jungs reiz teica, ka muļķis ir pestītāja priekštecis. Tiecoties būt par to, kas cilvēks var būt (un Junga uztverē tas nozīmē izglābšanu vai atbrīvošnu), nākas kāpt pāri savām robežām un kādās lietās sevi atkal darīt par iesācēju, tātad par muļķi, kurš var izgāzties, kurš var pateikt kaut ko neveiklu, aplamu vai politnekorektu. Universitāte var tādiem muļķa priekštečiem būt par mājām, kurās nebaidīties augt, meklējot un kļūdoties. Katram vajag mājas, kurās runāt brīvi.

Andreja Tarkovska slavenā filma “Spogulis” sākās ar ainu, kur puisītis, kas šausmīgi stostās, ir atvests pie logopēda. Ārste ar savu prasmi palīdz viņam bez stostīšanās izteikt: “Es varu runāt brīvi”. Padomju laikā šis viens teikums bija visas filmas vērts. Totālas cenzūras un izsekošanas apstākļos kaut vai dzirdēt no ekrāna vārdus: “Es varu runāt brīvi” bija tik magnētiski, ka cilvēki piepildīja kinozāles, kaut gan vispār filma bija grūti uztverama. Būtu traģiski brīvības laikos brīvību pazaudēt.

Es apzinos, ka tas varbūt izklausās neparasti no manis un kāds varētu teikt – sakārto vispirms savas mājas! Taisnība, arī baznīcai ir kur augt prasmē būt par vietu, kur var diskutēt brīvi un nebaidoties. Taču, pat ja tā, kādēļ lai universitāte nebūtu priekšzīme no kā gūt labas iedvesmas? Jo, neskatoties uz atšķirībām un reizēm prat pretrunām, universitātei un baznīcai ir kāds kopīgs mērķis – palīdzēt cilvēkam būt tam, kas viņš var būt.

Es apzinos, ka tas var izklausīties pēc sprediķošanas korim un pat ceru, ka tā ir, jo akadēmiskā brīvība taču universitātes pastāvēšanas dabisks priekšnoteikums, vai ne tā? Kādēļ simtgadē jārunā par kaut ko tik pašsaprotamu? Bet mēs taču sarosāmies, pamanot, ka Latvijā izzūd melnie stārķi vai zaļās vārnas? Pa īstam lietu vērtību sākam novērtēt, kad tās ir apdraudētas un var zust. Pasaulē jau daudzviet var novērot, kā universitātēs ideju un vārda brīvība vairs nebūt nav pašsaprotama lieta. Svarīgākas par par to kļūst tiesības netikt aizvainotam. Svarīgāka par ideju telpu kļūst t.s. “drošā telpa”, kam jaunais cilvēks taisni jāpasargā no idejām, kas varētu viņu izaicināt un apšaubīt viņa ideoloģisko nostāju. Šī drošība tiek sargāta ar sašutumu, sūdzēšanos un iebiedēšanu, un pat vardarbīgi, izjaucot pasākumus ar logu un durvju dauzīšanu un ugunsgrēka trauksmes iedarbināšanu. No studiju programmām izņem Šekspīru, Baironu un Po tādēļ, ka viņi esot “male, pale and stale”  (“vīrieši, baltie un sasmakuši”) un viņu vietā tiek iekļauti tiek neko neizsakoši autori, kuri pieder pareizajai rasei un dzimumam. Es negribu pārāk izvērst šo uzskaitījumu, kaut varētu. Gan jau virziens ir saprotams.

Cilvēks taču aug, saskaroties ar izaicinājumu. Jo lielāki ir izaicinājumi, kuros jāpastāv, jo vairāk atraisās tas, kas tu vari būt. Pat fizioloģiski, nonākot jaunos apstākļos, ieslēdzas jauni gēni, kodē jaunas olbaltumvielas un veido jaunas nervu struktūras – faktiski būvē jaunu tevi. Pa terapeitiski cilvēks kļūst drosmīgāks, nevis slēpjoties no savām bailēm, bet konfrontējoties ar tām pieaugošā intensitātē. Tas, ko tu visvairāk ir meklē, atrodas tur, kur tu vismazāk gribi ielūkoties. 

Karls Jungs arī teica, ka nevis cilvēkiem ir idejas, bet idejām ir cilvēki. Un tiešām, kad veselas sabiedrības pārņem kāda ideja, kā, piemēram, komunistu vai nacistu režīmos, tad nevar teikt, ka visiem cilvēku miljoniem bija šī ideja. Nē, viņibija tai idejai. Nevis viņi tā domāja, bet šī ideja domāja viņus. 

Vakar Delfos izlasīju, ka Bernes ielās izgājuši 60 tūkstoši demonstrantu, prasot, lai Šveice atsakās no oglēm, naftas un dabasgāzes. Lielākā daļa esot bijuši jaunieši. Līdzīgas demonstrācijas notika arī citviet. Iespējams, ka, pavaicājot demonstrantiem – varbūt pat ne tādu globālu jautājumu, kā tad īsti uzveikt pasaulē nabadzību,  bet pavism vienkārši – kā viņi plāno piegādāt savām pilsētām pārtiku un izvest atkritumus, varētu secināt, vai viņi paši domā, vai ideoloģija domā viņus. 

Man šķiet, ka jau daudzviet pasaulē var novērot virzību, kas ir pretrunā universitātes idejai un aicinājumam. Ir kas pretdabisks situācijā, kad universitāte kļūst nevis par ideju svētnīcu, bet par ideoloģiju spēkstaciju un gatavo nevis domājošas personības, bet aktīvistus. kuriem galvenais ir piederība sociālai grupai. Mums Latvijā jau ir bijusi dziļi personīga pieredze ar marksisma ideoloģiju. Droši vien mums nevar būt vienaldzīgi, no kurienes dīgst identitātes politika, kurā jau atkal svarīgāka par cilvēka paša identitāti ir viņa piederība kādai sociālai grupai, un kur pasaule tiek izprasta kā cīņa starp šīm grupām par varu un privilēģijām.

Lai nu pasaulē ir kā ir. Latvijas universitāte ir universitāte Latvijai. Tā mūsu valstij un sabiedrībai ir devusi izcilus darbiniekus. Tā ir bijusi bāze nozīmīgiem zinātniskiem sasniegumiem. Latvijas Republikas 100 gados universitāte bija viens no pašiem nozīmīgākajiem, sabiedrību veidojošajiem spēkiem. Tās nopelni Latvijas priekšā ir nenoliedzami. Tādēļ es savai universitātei simtgadē gribu novēlēt un pat lūgt arvien būt par īstas izcilības vietu un nekad nekļūt par aktīvisma inkubatoru, novelkot tajā līdzi savus studentus.

Es gribētu savai universitātei arī novēlēt paturēt dzīvu izjūtu par lielo vēstījumu nozīmi. Kur cilvēce atrod vērtības un kā tās nodod tālāk no paaudzes paaudzē? Stāstot stāstus. Ar arhetipiskajiem vēstījumiem. Ar vērtību palīdzību mēs izšķirojam, ko mums darīt vai nedarīt, ievērot vai ignorēt. Ar vērtību palīdzību mēs no visa esošā atlasām nozīmīgo un pieļaujamo, no kā veidojam pasaules modeli, kurā spējam darboties un gūt sekmes. Judeokristīgais jeb Bībeles vēstījums bija vērtību instrumens, ar kuru Eiropa un visa rietumu kultūra salika savu ārkārtīgi sekmīgo pasaules modeli, kurā joprojām dzīvojam, rosāmies un esam.

Šis vēstījums dzīvē izpaužas veidos, par ko pat neiedomājamies. Droši vien mēs nedomājam par Bībeli, kad dodamies, piemēram, vēlēt Saeimu? Taču tiesības vēlēt mums nepiešķir Satversme, bet gan vispirms atziņa par lielu un pat sakrālu vērtību, kas iemīt katrā indivīdā. Katrā, nevis tikai valdniekā vai augstajā priesterī. Lavijā balso pat cietumnieki! Ideja par katra cilvēka vērtību visspilgtāk ienāca ar kristietību. Šī ideja ir pamatā tam, ko uzskatām par neapšaubāmu sabierības iekārtas pamatu.

Bībele nav senu nostāstu krājums, bet arhetipisks naratīvs. Latviski sakot, tas ir stāsts, kurš visām paaudzēm atklāj labāko izdzīvošanas stratēģiju. Kristus ir arhetipiskais izdzīvotājs traģisma un ļaunprātības sagandētā, nāves apdraudētā pasaulē. 

• Viņš neslēpās, nemeklēja sev drošu telpu, bet labprātīgi pieņēma savu mirstību, proti, visu cilvēka dzīves grūtumu un netaisnības, un nekļuva tādēļ cinisks, aizvainots vai ļauns;

• Viņš uzņēmās atbildību par savu dzīvi un iespēju robežās arī par savu apkārtni – un tā nu bija nolikts, ka viņaiespēju robežās bija pasaule un visums, nāve un dzīvība, laiks un mūžība.

• viņš nedzinās pēc apmierinājuma un nesprauda prieku par dzīves mērķi. Viņš nedarīja to, kas ir ērti vai izdevīgi. Viņš darīja to, kam ir nozīme.

• Redzot mūs, kas nespējam un bieži pat negribam dzīvot nevainojami svēto dzīvi, kādu Dievs prasa no katra cilvēka, Kristus nāca un nodzīvoja to pats – mūsu vietā. Viņš uzņēmās vainu par visu pasaules ļaunprātību un samaksāja par to ar savu dzīvību. Viņš nāca, lai izglābtu katru grēcīgo un nepilnīgo cilvēku, kurš viņam uzticas kā glābējam. Lai tur, kur ir viņš, būtu arī mēs.

• Vai varat iztēloties, kā Kristus jutās augšāmcelšanās rītā iznākot no kapa?  Viņa jēgpilnais ceļš bija atnesis viņam vislielāko prieku un gandarījumu. Prieks nebija mērķis, pēc kā viņš dzinās, taču viņš labprāt izbaudīja augšāmcelšanās līksmi un nu aicina tajā piedalīties arī mūs.

• Ja gribam zināt, kas tās tādas – Eiropas vērtības, par kurām daudz runā – tad te tās ir. Kristus ir arhetipiskais eiropietis. Viņš teica, ka no sirds pilnības mute runā. Kad Eiropas sirds bija pilna ar Kristus vēstījumu, tai bija ko sacīt visai pasaulei. Labākais, ko cilvēce ir sasniegusi, ir noticis, sekojot Kristus priekšzīmei.

Es novēlu mūsu Latvijas universitātei visos daudzveidīgajos ceļos uz zināšanām vienmēr paturēt operatīvajā atmiņā Kristus personību, kurā ir atklājies, kāds ir cilvēks, kad viņš pilnā mērā ir tas, kas viņš var būt. Jo tas taču ir uzdevums, kura dēļ Latvijai jau simt gadus ir universitāte. Lai jums miers, prieks un gandarījums šajā cildenajā misijā.

Dziediet Kungam jaunu dziesmu

Dziedi Kungam, visa zeme! 

Izstāstiet tautās viņa godu

un visos ļaudīs viņa brīnumus.

(96. psalms)

Ar šiem psalma vārdiem sirsnīgi apsveicu Latvijas Mūzikas akadēmiju simtgadē. Un ne tikai Mūzikas akadēmiju, tās mācībspēkus, studentus un darbiniekus, bet arī arī pats sevi un visus Latvijas iedzīvotājus. Cik vispār pasaulē ir tautu, kurām 100 gadus ir bijusi pašām sava mūzikas akadēmija?

Tā nu es esmu nodomājis riskēt profesionāliem mūziķiem teikt kaut ko par mūziku, tikai baidos, ka tas man izdosies kā skolotājam, kurš lika  skolēniem risināt matemātikas uzdevumu – un tas nav joks:  “Orķestrim kurā bija 120 mūziķu, vajadzēja 80 minūtes, lai nospēlētu Bēthovena 9. simfoniju. Cik minūtēs to nospēlēs orķestris, kurā ir 60 mūziķu?” Prātīgs un praktisks domu gājiens. Tā gluži racionāli  var kaut ko noskaidrot par kartupeļu maisu iekraušanu vai izkraušanu. Daudziem racionālais šķiet sinonīms jēdzieniem “patiesais”, “reālais”, tas kam ir vērtība. Paviršā acu uzmetienā var paslīdēt garām, ka te darbojas cita loģika, citi likumi.

No racionālā viedokļa mūzikas mācīšanas praktiskumu varētu vērtēt skeptiski. Kādēļ, piemēram, atvēlēt līdzekļus skolām, kurās padziļināti māca mūziku? Mūziku mēdz saukt par skaņu mākslu. Kas ir skaņa? Gaisa vibrācija. Kāds ieguvums no skolas, kurā māca gaisu tricināt? Vai tā vietā nevajadzētu mācīt datorus un angļu valodu? Racionāli ņemot, skaistums ir greznība, bez kura var gluži labi iztikt. Palūkojieties kaut vai uz Ķengaragu!

Tiešām, skaistums ir noslēpumaina lieta. Nav vienkārši paskaidrot, kas tas ir un kāda tam ir vērtība. Nav viegli pateikt, kas skaistumā slēpjas, ka vienlaicīgi ir pievelk, iedvesmo, biedē un izaicina.  Ienest to savā mājā, savā dzīves telpā ir uzdrīkstēšanās. Sastapšanās ar skaistumu var būt biedējoša, jo katrs esam ar trūkumiem. Konfrontācija ar skaisto liek apzināties visu, kur neesam skaisti. Tā ir drosme – sastapties ar ideālu, kurš liek nokaunēties.

Kāds gleznotājs teica – mēs gleznu liekam rāmī, lai paturētu skaistumu tajā iekšā. Mēs negribam, lai skaistums līst ārā pa visu māju, radot nemieru. Ir jau ļauni diezgan, ka tas ir tur, pie sienas, un stāsta par to, kā viss varētu būt,  bet nav. Pietiek jau ar to, ka tas tur, acu priekšā tgādina, ka vajadzētu darīt daudz vairāk, bet tu nedari. 

Taču laba māksla pie sienas vai citur ir arī logs uz realitāti, kura ir ārpus tava paviršā skatiena. Mums lielākoties atliek laika tikai uzmest aci lietām, bet mākslinieks uz to ir skatījies atkal un atkal, un pie tā strādājis vēl un vēl. Kad tu skaties uz mākslas darbu, tas atgādina, ka viss ir tā vērts, lai uz to raudzīto dziļi, pat ja tev nav tam laika. Skaistums ir logs uz transcendento. Tas tevi ar to savieno. 

Vistiešāk cilvēki to piedzīvo, klausoties mūziku. Mūziku nevar ieslēgt rāmī. Tā plūst pāri un izplatās pa visu māju, pa visu dzīves telpu. No visām mākslām mūzika varbūt ir vistranscendentākā taču tai pat laikā neparasti pieejama. Gandrīz katram cilvēkam patīk mūzika. Gaumes ir dažādas, bet gandrīz katram ir žanrs, kurš viņam stāsta par skaisto, un tajā ir kaut kas intensīvi nozīmīgs, uzturošs un ceļošs.

Mēs to zinām no pieredzes. Mūzika deva balsi totalitārā režīmā Kur nevarēja runāt, varēja dziedāt un savējie saprata, ka dziesma ir kliedziens. Mūzika bija pretinde sāpīgai izolācijai. Dziesmā piedzīvojām, ka neesam vieni, bet vienoti, jo jūtam to pašu, ko daudzi. Tas varēja izaugt līdz ekstātiskai kolektīvai pieredze kā Dziesmu svētki. Mūzika aizpildīja tukšumu sabiedrībā, kurai bija nonāvēts Dievs. Dziesmotā revolūcija ļāva neizliet asinis.  

Arī laikā, kas neprasa radikālu drosmi un saliedēšanos – mūzika palīdz bērniem pieaugt. Tā viņus iesakņo tautas kultūrā un katra paša subkultūrā. Mūzika ļoti palīdz atrast ceļu līdz dzīvesbiedram un turpināt dzimtu. Mūzika palīdz izstrādāt skumjas un pārdzīvot sēras. Mūzika komunicē nozīmi, kura nav aizsniedzama racionālai kritikai. Un realitāte nesastāv no matērijas, bet gan no tā, kam ir nozīme. 

Vai tu uzdrīksties mijiedarboties ar to, kas ir skaists? Skaistums ne tikai liek nokaunēties uzrādot nepilnības, bet motivē celties un augt. Ja tu uzdrīksties satvert mūzikas skaistumu un ļaut tam satvert tevi, tas liks sajust, ka esi savienots ar to, kas ir ārpus tavas saprašanas. Savā ziņā tas jau ir kā ielaist savā dzīvē Dievu un, ielūkojoties dziļāk par pirmo paviršo skatienu, tiešām ieraudzīt viņa klātbūtni. Ja tu spēj pasniegties tik augstu, lai to, kas ir tikai organizēts, funkcionāls, praktisks, paceltu nākošajā līmenī, tad tas transformē tavu dzīvi. Tas pieskaras apgabaliem, kurus neaizsniedz prāts un kas citādi paliks neatmodināti.

Ir zināms, ka ģenētika cilvēkam un cūkai saskan par 98%. Vai nu tie ir divi procenti gēnu vai Dieva līdzība, ar ko atšķiramies no cūkas, taču mums ir svarīgi, lai esam pacelti nākošajā līmenī. Tas ir Dieva brīnums, par kuru izstāstīt visām tautām. Un vislabāk to ir izstāstīt mūzikā. Cilvēce visdažādākajās kultūrās ir pārliecinājusies, ka piemērotākais veids, kā godināt Dievu ir mūzikā, īpaši liturģijā.

“Dievs cēlās raga skaņās!

Dziediet Dievam, Dziediet!

Jo visas zemes ķēniņš ir Dievs!

Dziediet Dziesmu! Dziediet slavu viņa vārdam, sataisiet ceļu!”

Arī tas mūs atšķir no zooloģijas un ļauj dzīvot citā, jaunā līmenī.

Mēs esam pateicīgi Dievam, ka 100 gadus mūsu tautai ir bijusi sava mūzikas akadēmija. Mēs esam pateicīgi, ka mums ir bijusi laimīgā iespēja būt dziedošai tautai. Ka mēs savā ceļā uz nāciju un valsti tik ievērojamā mērā  esam varējuši no vienkārši pratktiskā un funkcionālā pacelties citā līmenī. Mēs esam pateicīgi, ka esam tauta, kas prot dziedāt. Par to esam pateicīgi savai Mūzikas akadēmijai. Lai Dievs jūs svētī!

 (Audioierakstu var noklauslities šeit:  Radio Svētrīts, 05.01.2020) 

“Viņš, gaisma, bija pasaulē, un pasaule caur viņu radās, bet pasaule viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva.”  

(Jņ 1:10-13)

Ir sācies mūsu Kunga žēlastības 2020. gads. Tāds apaļš skaitlis. Divdesmit divdesmit. Šogad iekrīt vēl citi apaļi gadaskaitļi. Piemēram, pirms 130 gadiem mūžībā tika aizsaukts itāļu rakstnieks, žurnālists un humorists Karlo Lorencīni, kuru labāk pazīst ar pseidonīmu Karlo Kolodi. Desmit gadus iepriekš, t.i., pirms 140 gadiem viņš sāka rakstīt stāstu bērniem Storia di un burattino jeb stāsts par marioneti, kuru pirms 55 gadiem latviešu bērni saņēma Alekseja Tolstoja pārstāstā.  Šogad aprit arī 80 gadu, kopš stāstu par koka zēnu Volta Disneja studija ekranizēja animācijas filmā  Pinokio – tā savas pasakas tēlu bija saucis arī Kolodi.

Sakarā ar šīm gadadienām es filmu atkal noskatījos un nobrīnījos, cik dziļu nospiedumu mūsu kultūrā ir atstājuši senie vēstījumi, ja tie spēj izpausties pat caur politiskas satīras autora spalvu un Disneja zīmējumiem! Viens no filmas galvenajiem motīviem izskan runājošā circenīša dziesmā:

Kad tu kaut ko vēlies, raugoties uz zvaigzni,

Kā zibens no skaidrām debesīm

Par tevi iestāsies Liktenis

Un pie tevis atnāks viss, ko alkst tava sirds.

Arī mēs mēdzam kaut ko vēlēties, kad redzam krītošu zvaigzni. Zvaigzni, kura no tālā izplatījuma krīt uz mūsu zemi. Tas ir tāds ikdienišķs rituāls, gluži kā māņticība. Taču tā ir simboliska darbība, kurā var nolasīt dziļas saknes. Raudzīties uz zvaigzni nozīmē pacelt acis pāri savam apvārsnim. Pievērsties gaismai, kura spīd tumsībā. Mūsos mīt ar prātu nedz pierādāma, nedz atspēkojama nojausma, ka sakopojot uzmanību uz transcendento, uz gaismu, kas spīd tumsībā, tā spēs mūs izmainīt uz labu. 

Rīt kristietības Rietumu tradīcijā mēs svinēsim Ziemsvētku divpadsmito dienu – Epifāniju jeb mūsu Kunga atspīdēšanu, ko tautā sauc arī par Zvaigznes dienu. Tanī dienā baznīcās lasa stāstu par trim gudrajiem ķēniņiem, Kasparu, Melhioru un Baltazāru, kuri, sekodami zvaigznei, no austrumu zemes nāk uz Bētlemi, lai pielūgtu jaundzimušo Jēzu. Īstenībā ne gluži tā. Evaņģēlijā nav teikts, ka tie bija ķēniņi. Tur ir vārds “màgoi”, kas var nozīmēt austrumzemju zinātniekus – astrologus, skolotājus, priesterus, dziedniekus, pareģus, sapņu tulkotājus un pat burvjus. 

Matejs nestāsta, cik viņu bija. Gudrie atnesa Jēzum zeltu, vīraku un mirres. Trīs dāvanas, tātad trīs dāvinātāji – tā varētu spriest. Tradīcija to tā ir pieņēmusi. Evaņģēlists nemin viņu vārdus. Sīriešu, Armēņu, etiopiešu kristieši viņus sauc dažādos vārdos, bet Rietumu tradīcijā kopš 6. gadsimta ir nostiprinājušies Kaspars, Melhiors un Baltazars – iespējams, ka pateicoties baznīcām, kuras imperators Justiniāns lika izrotāt un kur šie vārdi ir ierakstīti mozaīkās. Kas ar spalvu uzrakstīts, to ar cirvi neizcirst. Tā nu daudzi kristieši Zvaigznes dienā virs savām durvīm ar svētītu krītu raksta formulu, kas sastāv no gada skaitļa, krustiem un gudro ķēniņu iniciāļiem.

Visbeidzot, Matejs nestāsta, ka zvaigzne vadīja gudros vīrus visu ceļu. Ir rakstīts, ka viņi to vispirms ieraudzīja “austrumos” un pēc tam no jauna Betlēmē, par ko vareni nopriecājās.

Taču arī bez visām tradicionālajām detaļām šis stāsts pārsteidz. Austrumu gudrie ieraudzīja zvaigzni un devās ceļā. Tradīcija uzskata, ka viņi nāca no Persijas, no Etiopijas vai no abām vietām. Viņi nelidoja ar lidojošo paklāju.  No Persepoles Irānā vai no Etiopijas Meroē tagadējā Sudānā, ejot astoņas stundas dienā, līdz Bētlemei būtu jāceļo pusotru, divus mēnešus. Kādēļ viņi to darīja? Kādēļ tā nopūlēties gar attālas provinces jaundzimušu ķēniņu, kurš viņu dzīves laikā varbūt nemaz vēl nesēdīsies tronī? Savā zemē viņi bija cienījami pagānu civilizācijas gudrību adepti. Spriežot pēc atnestajām dāvanām, arī pārtikuši. Viņu dzīve bija izdevusies. Kas viņus dzina uz svešādo Jeruzalemi?

No vienas puses magu ceļojumā var saskatīt dievišķu providenci. Viņi saprata, ka jāiet uz Jeruzalemi. Taču zvaigzne viņiem nenorādīja ceļu tieši pie Kristus. Viņiem nācās jautāt jūdu priesteriem un rakstu mācītājiem. Tikai tā viņi noskaidroja, kur meklēt jaundzimušo. Un tadviņi atkal ieraudzīja zvaigzni un atrada bērnu kopā ar Mariju, viņa māti. Viņi metās ceļos, pielūdza un pienesa dāvanas.

Savukārt Hēroda sasauktie rakstu mācītāji varēja pateikt kur Kristum jādzimst, bet nezināja, ka viņš jau ir dzimis. Viņiem tas bija jāuzzin no austrumzemju magiem. Katram bija sava loma.

Gudro ceļojums miniatūrā iezīmē daudz lielāku vēsturisku norisi:

·      Pagānu tautām, kuras viņi pārstāvēja, Kristus bija jāatrod saskaņā ar Vecās Derības Dieva tautai doto atklāsmi un Rakstiem. Visas tautas uzzināja par Mesiju no tās tautas, kura pirmā saņēma Dieva aicinājumu.

·      Taču pēc tam šīs citas tautas kļuva par Kristus  pielūdzējām un galvenajām lieciniecēm. Tās pieņēma viņa mācību, sargāja to un veidoja pēc tās savu dzīvi, liekot lietā visas savas dāvanas. 

·      Tāpat kā magi atrada Jēzu kopā ar viņa māti, tā visas tautas joprojām atrod Kristu kopār ar māti Baznīcu, kuru Marija attēlo.

Jā tiešām, austrumu gudro vīru ceļš ir simbolisks notikums, kurā ir nolasāma dziļa vēsturiska jēga. Taču man liekas, ka viņu gājums attēlo ne tikai to, bet arī atsevišķā cilvēka ceļu. Kas tieši viņiem lika doties ceļā?

Es mēģinu likt lietā savu iztēles dāvanu un iejusties tāda austrumu gudrā tēlā. Ja es būtu viens no viņiem, tad, veicot savus astrologa un zīmju tulka pienākumus, es būtu bieži lūkojies debesīs, cenšoties izprast to vēstījumus. Un kādā brīdī robežā, kas šķir Dieva valstību no pasaules pavērās sprauga. Caur to es ieraudzīju vienu Dieva prāta sinapsi, kura kvēloja kā zvaigzne. Tajā bija nolasāms vēstījums. Kaut kas vai kāds kā bāka, kā miglas taure cauri debesu sfērām raidīja savu aicinājumu: 

·      Es esmu pasaules gaisma. Kas pie manis nāk, tas nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma. 

·      Kas pie manis nāk, to es patiesi neatstumšu.

Es vienmēr tiku meklējis apslēptu gudrību un atrodot juties laimīgs. Un te piepeši tāds vēstījums! Tajā ir jūtams debesu dziļums un autoritāte. Tas zaigo kā visdārgākā pērle visu līz šim atrasto vidū. Tas ir tik valdzinoši, ka es un mani brālības locekļi sākam pēc tā, pēc viņa ilgoties – un liels ir mūsu pārsteigums, kad no zīmēm saprotam, ka vēstījuma avots ir mazs bērns Jūdu zemē.

·      Nāciet pie manis visi, kas esat iztvīkuši un nopūlējušies, un es jūs atvieglināšu!

Mēs nākam. Kaut arī būtu kājām jāšķērso kalni un tuksneši. Mēs nespējam nenākt.

Nu, lūk - tā bija tikai neliela iztēles kontemplācija kas nepretendē būt par faktu, taču tā man ļāva personīgāk sajust, kas varēja pamudināt cienījamus gudros no pazīstamas lietu kārtības doties nezināmā ceļā pie bērna.

Tad es atceros pats sevi pusaudža gados – kas mani mudināja zem apģērba nēsāt krustiņu? Tas mani ievilka nepatikšanu virpulī, kad fizkultūras ģērbtuvē skolotāja to ieraudzīja. Kas mani mudināja glābt no makulatūras un nest mājās senas Bībeles? To dēļ es iekļuvu dažā labā strīdā ar vienaudžiem, kas mēģināja par tām pasmieties. Es taču neko nezināju ne par baušļiem, ne par evaņģēliju. Kādēļ tas man likās nepatikšanu vērts? Tas bija nenoformulēts, bet spēcīgs Jēzus personības valdzinājums. Mātes Baznīcas valdzinājums. Prātnieki par tādām lietām mēdz vīpsnāt – kur te saprāts un kāda gan te loģika?!

Tomēr šādiem dievišķiem pamudinājumiem ir vērts pievērst uzmanību. Tie nerodas tāpat vien. Vai esat novērojuši, ka, piemēram, klausoties kādu lekciju vai kaut vai šo pašu sprediķi, ir lietas, kuras vienkārši iet gar ausīm, bet tad pēkšķi kaut kas it kā noklikšķ un ieslēdzas uzmanība? Mēs nespējam interesi izraisīt ar piespiešanos. Mēs nespējam lietām vai idejām pavēlēt mūs valdzināt. Kā tad tas notiek?

Par to interesanti raksta pazīstamais psihologs Karls Jungs. Viņš runā par cilvēka īsto “es”, kas ir tāda kā pāri mums pašiem esoša realitāte. Cilvēka patiesais es ietver sevī ne tikai to, kas viņš bija un ir, bet arī to, kas viņš vēl būs – vai drīzāk to, par ko viņam jābūt. Kad tu saņem kā zīmi no debesīm, kas spēji savaldzina tavu interesi, tur tavs ārpus laika esošais “es” pieskaras mirklim, kurā tu dzīvo. Tur pie durvīm klauvē nākotne, par kuru tev jākļūst. 

Varbūt tā var izskaidrot gudro vīru došanos ceļā. Tā noteikti var izskaidrot aicinājumu, kas reiz mani pamudināja atstāt drošo un nenoliedzami vērtīgo skolotāja darbu, un doties garīdznieka ceļā. Padomju laikos tas bija solis no kārtības neparedzamā haosā. Taču šādā nozīmē haoss nav kaut kas ļauns. Tas ir nezināmais, kurā  kaut kas var tapt. Kā tukšais un neiztaisītais, uz ko Dievs saka: “Lai top”, un tas izveidojas par labu un apdzīvojamu pasauli. Nebaidīsimies spert gudro soli!

Taču gudro ceļš nebija akla mešanās tuksnesī. Gudrie bija saņēmuši zīmi no debesīm. Viņu tradīcija un līdzšinējās zināšanas ļāva to pareizi izskaidrot. Tādēļ viņu gājums bija mērķtiecīgs. Cilvēks nevar dzīvot pilnīgā nenoteiktībā, jo tad stress viņu sadedzinātu. Ir vajadzīga atskaites sistēma, kas palīdz noteikt virzienu. Raugoties pāri apvārsnim, ir vajadzīgs princips un pamats, uz kura stāvēt. 

Cilvēks arī nevar dzīvot tikai zināmo un izprasto lietu un kārtības laukā, jo tur dvēsele var pārkaļķoties un netop nekas jauns. Tur gaisma spīd tumsībā, bet cilvēks to negrib satvert. Katrs droši vien būs saticis tādus gudros, kuri visu ir redzējuši, visu zina un kam par visu ir skaidri formulēts viedoklis. Par to, kas tajā neierakstās, viņi pavīpsnā – un pat netaisās nekur doties. Zvaigznes dienas gudrie nav tādi. Viņi arvien pacēla acis pāri savam horizontam. Pievērsās gaismai, kura spīd tumsībā. To vajadzētu darīt arī mums.

Jaunajā Derībā var atrast izlobīt ieteikumu turēt pazīstamo un nezināmo, kārtību un potenciālu veselīgā līdzsvarā. Zināmo, kas ir nesis svētību, neatmest, un jauno, kas izaicina, tāpat vien nenoraidīt. Pārbaudīt visu un paturēt to, kas labs. Tas būtu gudrs veids, kā dzīvot pasaulē, kaut arī prasa piepūli un iedziļināšanos uz kuru ne katrs ir gatavs.

Protams, solis nezināmajā nav bez riska. Piemēram, Pinokio - viņš ir marionete, lelle, kuru aiz aukliņām vada kāds cits. Sākumā tas ir kokgriezējs Džepeto, kurš viņu izveidoja no koka. Taču, tikko Pinokio atdzīvojas un iegūst zināmu patstāvību, viņa aukliņas sāk raustīt dažādi blēdīgi tipi, kas viņu vedina kļūt te par meli, kas izliekas labāks nekā īstenībā, te par patērētāju un neirotisku upuri izpriecu salā, kur galu galā visi pārvēršas ēzeļos un vergo sālsraktuvēs. Kādā brīdī blēdīgie biedri paši pārbīstas, ieraugot baiso, ragaino būtni, kura savukārt rausta viņus. Gluži kā dzīvē, vai ne? Daudzi vecāki sapratīs, par ko ir runa.

Taču Pinokio glābj vairākas lietas. Pirmkārt, viņš pašā dzīves sākumā ir saņēmis ziņu, ka kļūs par īstu zēnu, ja būs drosmīgs, patiesīgs un nesavtīgs. Kaut arī viņš dara visu ko citu un nonāk nelāgās vietās, viņš tomēr ir dzirdējis un atceras bērnībā ielikto vēstījumu. Vēl svarīgāk – viņu visur pavada runājošais circenītis. Būtne, kura iedvesa Pinokio dzīvību, norīkoja circenīti būt par viņa oficiālo sirdsapziņu. Viņš vienmēr ir blakus kā saucēja balss, kas vada uz mērķi. Un te vēlreiz var pabrīnīties, cik dziļi mūsu kultūrā ir iesūkušies Jaunās Derības vēstījumi, ka izpaužas pat Disneja filmā!

Circenīša vārds ir Džimini Krikets. Līdzīgi kā latviešu teiciens “Mī un Žē” ir eifēmisms izsaucienam “Jēzus, Marija”, tā Jiminy Cricket! angļu sarunvalodā ir aizvietotājs izsaucienam Jesus Christ!” Marionetei, kuru aiz aukliņām rausta dažādi spēki, tapšanā par īstu būtni ir ceļabiedrs. Ir līdzās iedvesmotājs un padomdevējs, kurš runā sirdsapziņā un aicina uz patiesības ceļu. Jēzus Kristus. 

“Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav izgrebti no koka, un nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc vīra iegribas, bet no Dieva.”

Varbūt liekas savādi, ka es tik daudz runāju par bērnu filmu, taču šogad tā man palīdzēja Zvaigznes dienu ieraudzīt tādā aspektā, kā es to nebiju iedomājies, 35 gadus par to sprediķodams. Džepeto no savas guļvietas ierauga debesīs neparastu zvaigzni un var izteikt vēlēšanos. Kad vari vēlēties, ko vien vēlies, bet tikai vienu lietu, tad esi spiests saprast, kas tev ir pats svarīgākais. No tūkstoš lietām, Džepeto vēlas tikai vienu – lai viņa izveidotais Pinokio kļūtu par zēnu. Tas ierosina marionetes transformāciju par īstu būtni.

35 gadus es atspīdēšanas laikā lasīju un citiem stāstīju par zvaigzni – kā uz to raudzījās Gudrie, vai kā uz to skatīties mums. Džepeto ļāva man saprast, ka īstenībā tas, kurš pirmais raugās uz Betlēmes zvaigzni ir tavs Radītājs ar vienu vienīgu vēlēšanos – lai viņa radījums kļūtu par īstu cilvēku. Par īstu personību, kas ir apņēmusies iet attīstības ceļu, kas nes vislielāko labumu gan pašam, gan viņa ģimenei un sabiedrība. Dievs atsakās no visa šīs viena nodoma dēļ. Ne es, ne gudrie, bet debesu valstība līdzinās tirgonim, kas atdod visas pērles par vienu visdārgāko – mani!

Tādēļ, paceļot savas acis pāri pasaulīgo lietu apvārsnim uz gaismu, kas spīd tumsībā, uz Kristus atklāsmi, uz mūsu Kunga atspīdēšanu, tu vari zināt, ka tu un tavs radītājs raugāties uz vienu un to pašu. Tā ir brīnumainākā lieta pasaulē – jūs abi, Dievs un tu, redzat un vēlaties vienu un to pašu – tavu atbrīvošanos no visām nolādētajām aukliņām, lai taptu par īstu būtni, ne no koka, ne no iegribas, bet no Dieva.

Tā gan īsti nav nav luterāņu ieraža, tomēr man ir patīkami redzēt virs mājokļu namdurvīm formulu – jūs zināt: 20*K+M+B*20. Tikai tas nav jālasa “Kaspars, Melhiors, Baltazars”. Īstenībā tie ir pirmie burti no Christus Mansionem Benedicat – lai Kristus svētī šo namu. Lai Kristus svētī tavu ieiešanu un iziešanu, došanos ceļā un atgriešanos mājās.

Kā Sv. Patrika lūgšanā: 

Kristus ar mani,

Kristus manā priekšā,

Kristus aiz manis, 

Kristus manī,

Kristus zem manis, 

Kristus pār mani, 

Kristus pa kreisi, 

Kristus pa labi,

Kristus mājās, Kristus ceļā,

Kristus pie stūres un laivas priekšgalā.

Tur sākas pārdzimšana. Kristus atklāsmē. Gaisma spīd tumsībā. Pacelt acis pāri pasaules apvārsnim. Vērot viņu. Vēlēties viņu. Viņš pats ir iedvesmotājs, padomdevējs un darītājs. Tikai nenovērsties. 

Lūgsim:

Kungs Dievs visuvarenais, svētī mūsu namus, lai tajos mājo veselība, tikumība, spēks pastāvēt, pazemība, labestība un žēlsirdība, Tavu likumu pildīšana un pateicība Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam. Lai šī svētība Jaunajā gadā paliek uz mūsu mājām  un visiem, kas tur dzīvo. Caur Kristu mūsu Kungu. Amen