Cilvēks nepārbauda tilta nestspēju ik reizi, kad iet tam pāri. Viņš pieņem, ka tas izturēs. Tā tūkstoš lietās mēs ikdienā vadāmies no vesela pieņēmumu komplekta, ko nepārbaudām. Tas atvieglo dzīvi. Taču reizēm vajadzētu apdomāt, vai skatāmies uz lietām caur pareizām brillēm? No tā atkarīga secinājumu pareizība. 31. janvāra raidījums “Saknes debesīs” risināja sarunu par garīgumu ārpus baznīcas. Vai ticībai baznīca ir vajadzīga? Saruna par to nevar būt jēgpilna, nepadomājot par to, kas baznīca ir. Gan raidījuma viesu sarunā, gan brīvmācītāja monologā tika izteikti spriedumi, balstoties uz pieņēmumiem par baznīcas dabu un sūtību. Vai visi šie pieņēmumi bija pareizi? Gribu uz mirkli iesaistīties diskusijā.

Pirmkārt, vai nepareizi pieņēmumi vispār pastāv? Varēja manīt, ka saruna rēķinās ar postmodernā laika pārliecību, ka objektīvas patiesības nav. Tas izskanēja retoriskā jautājumā: “Kas definē, kā vajadzētu? Kas to pateiks?”[1] Postmodernisma ieskatā katram cilvēkam drīkst būt savs viedoklis. Kamēr tas nekonfliktē ar politkorektumu, tas ir līdztiesīgs visiem citiem uzskatiem. Iespēju laukā bez gala un malas iederas tikpat nenoteiktais vārds “garīgums”. Tāds “garīgums” ne tikai var pastāvēt ārpus baznīcas – tas pastāv tikai ārpus baznīcas. Baznīcā mājo kristīgā reliģija, konkrēta ticība uz Trīsvienīgo Dievu. Tajā ir gluži skaidrs, kas definē pamatpieņēmumus – Sv. Rakstos dotā Kristus un apustuļu mācība.

Nav citas baznīcas kā viena, svēta, kristīga un apustuliska Jēzus Kristus baznīca.  Nav pareizi sacīt “mormoņu baznīca” vai “Apvienošanās (Mūna) baznīca” un nepavisam ne “Ateistu megabaznīca”[2]. Šādu nosaukumu lietošana norāda uz kļūdainu pieņēmumu, ka baznīca ir reliģiska organizācija, kuru vienalga kādi ticīgie izveido, lai labāk apmierinātu savas reliģiskās vajadzības. “Cilvēks var definēt savu ticību un var pieturēties pie kaut kā, nebūdams baznīcas ietvaros, bet tiem, kas to nespēj, tiem ir ļoti vajadzīga kopiena” – izskanēja raidījumā. Kristietības avotos par baznīcu ir cits priekšstats. Baznīca ir Kristus ķermenis, kurā viņš pēc debesbraukšanas mājo zemes virsū, lai turpinātu savu darbu. Apustulis Pāvils to pasaka skaidriem vārdiem: “Bet jūs (t.i. – baznīca, ἐκκλησία, ekklēsia)  esat Kristus ķermenis un katrs par sevi tā locekļi.”  (1.Kor 12:27). Lai arī baznīcā jau no iesākuma ir pamanāma struktūra un organizācijas pazīmes, tā nav tikai kristīga biedrība. Lielais latviešu ekleziologs[3] Edgars Rumba savā disertācijā raksta: “Cilvēki, reliģiskos nolūkos sadodamies kopā, nespēj paši radīt baznīcu. To rada Dievs no augšas. Tā ir Dieva celtne, nevis tiesisks organisms. .. Tā ir pats Kristus, kristus miesa un (Jēra) līgava jeb sieva. Kristus ir baznīca un baznīca ir Kristus. .. Jēzus nevien reprezentē Dieva tautu un baznīcu, bet pats ir baznīca. .. Bez Kristus nav baznīcas, bet bez baznīcas nav arī Kristus. ” [4] No šī baznīcas dabas redzējuma Rumba izdara neizbēgamo secinājumu: nevar piederēt Kristum ārpus viņa ķermeņa. “Pestīšana nav iespējama bez pievienošanās baznīcai.”  Tādēļ kļūmīgs bija raidījuma diskusijā dažbrīd nomanāmais pieņēmums, ka nepiederēt baznīcai ir vienkārši mazliet tālāks solis nekā reti iet baznīcā. Nebūs arī gluži pareizi teikt: Cilvēki baznīcā smejas, joko, spēlē mūziku un savā būtībā ir tādi paši, kā cilvēki ārpus baznīcas. Tieši būtībā nevis ārējās izpausmēs atšķirība ir tikpat bezdibenīga kā starp bagāto vīru un nabaga Lācaru. “Iestāties baznīcā un kļūt atpestītam ir gluži tas pats”[5]  

Šeit E. Rumba atklātj vēl vienu kļūdainu pieņēmumu – ka baznīcas jēga ir mācīt cilvēkiem “turēšanos pie labas dzīves principiem un spēju atšķirt labu no ļauna un pārdomu procesā nonākt pie skaidrības, kā viņiem jārīkojas.” To cilvēks, protams, var mācīties arī citur. Ārpus baznīcas ir daudz dziļi domājošu, kulturālu un morāliski augstvērtīgu cilvēku. Taču ārpus baznīcas nevar iegūt izlīdzināšanos ar Dievu Jēzū Kristū un izglābšanos no pastarās tiesas. Ārpus baznīcas nav pestīšanas. (Kartāgas Kiprians, 3.gs) Tā ir galvenā baznīcas sūtība.

Lūk, ko par atšķiršanu no baznīcas jeb ekskomunikāciju raksta ievērojamais vācu teologs Edmunds Šlinks: “Tāpat kā absolūcija, arī ekskomunikācija ir paša Dieva balss, kas runā caur cilvēka – viņa pilnvarota kalpa muti. Kā šeit, virs zemes Dieva vārdā pasludināta absolūcija apliecina, ka grēki ir piedoti debesīs, t.i. pastarās tiesas spriedumā, tā ekskomunikācija no baznīcas nozīmē to, ka Dievs patur grēkus un patur arī viņa Dēls, nākot uz pastaro tiesu.”[6] Šo liktenīgo seku dēļ ekskomunikāciju lieto nevis kā sodu, bet kā pēdējo glābšanas līdzekli, kam cilvēku jāmotivē atgriezties no pašposta ceļiem. Tādas pašas sekas izraisa arī pašekskomunikācija jeb labprātīga izstāšanās no baznīcas.  Tādēļ Edgars Rumba var apgalvot: “Aiziet no baznīcas nozīmē zaudēt katru pestīšanas cerību. Grēku piedošana un mūžīgā dzīvība ārpus baznīcas nav atrodama.”

Tas tad izgaismo galveno problēmu “ticībā bez piederības” un rituālos “ārpus reliģiskajām organizācijām”, t.i. ārpus baznīcas. Tie neved uz pestīšanu. Sakraments ir Kristus iedibināta darbība, kurā ar vārdu un matērijas elementiem tiek pasniegtas garīgas žēlastības un galvenokārt grēku piedošana. Visu žēlastības un piedošanas pilnību Dievs pasniedza iemiesotajā Vārdā. Kristus ir pirmsakraments. Visi sakramenti ir no viņa un viņā. Ārpus viņa ķermeņa, ārpus baznīcas, tātad ārpus Kristus nav ne kristības, ne svētā vakarēdiena, ne absolūcijas, ne ordinācijas. Tikai ceremonijas bez satura un iedarbības. Jēzus teica: “Bez manis jūs nenieka nespējat darīt. Kas nepaliek manī, tas ir kā zars, kas tiek izmests ārā un sakalst. Tos savāc un met ugunī, un tie sadeg.” (Jņ 15:6)

Šo draudīgo īstenību nereti mēģina apiet, sakot: “Baznīca, kā zināms, ir redzamā un neredzamā. Es ticu neredzamās baznīcas realitātei un sevi pieskaitu pie tās.” Taču nav divu baznīcu – viena redzama un otra neredzama. Kristum ir tikai viena līgava,  viņa baznīca, kas ir gan redzama, gan neredzama. Edgars Rumba raksta: “Garīgā baznīca, dzīvības baznīca .. pārlaicīgā, preeksistentā, debešķīgā baznīca ir tā pati, kas pasaulē parādās redzamā veidā. .. Lai gan baznīcai ar pasauli nav nekā būtiski kopīga, tomēr baznīca ir pasaulē reālā un redzamā veidā kā Nōas šķirsts grēku plūdos.” Filips Melanhtons “Apoloģijā” skaidro, kas ir neredzamā baznīca – patiesi ticīgie, kuri ar ticīgu, paklausīgu sirdi pareizi pasniedz un saņem evaņģēliju un sakramentus. Neredzama tā ir tādēļ, ka līdzās ir arī liekuļi, kas ārēji pieder baznīcai, jo dzird evaņģēliju, iet pie dievgalda un pat pārstāv patieso apliecību. Taču viņi to dara bez ticības paklausības. Viņi nav Kristus locekļi, jo Kristus nedarbojas viņos. Viņi ir baznīcai piejaukušies, nevis tai pieder. Patiesi svēto klātbūtnes dēļ visu šo jaukto kopību sauc par baznīcu. Robeža starp vieniem un otriem ir saskatāma tikai Dievam. Cilvēkiem patiesās baznīcas aprises ir neredzamas. Taču piederība neredzamajai baznīcai vienmēr notiek caur piederību redzamajai kopībai. “Amerikāņu Luters” K.F.V. Valters raksta: “Redzamajā kopienā ir apslēpta neredzamā, patiesā, tā sauktā ticīgo, svēto un Dieva bērnu baznīca. Ārpus šīs [redzamās] aicināto kopienas izredzētie nav meklējami.”[7] Tādēļ atšķiršana/ās no redzamās baznīcas vienlaicīgi nozīmē atšķirtību arī no “neredzamās”.

Baznīca ir Kunga Jēzus valentīndienas dāvana. Mīlētāja dāvana. Tajā viņš pats dzīvo starp saviem ļaudīm. Tā ir ķermenis, kurā mājo Svētais Gars un ieplūst visos locekļos, lai tos svētdarītu un apbruņotu kalpošanai. Mēs esam šie locekļi. Mūsu labad  baznīcā jau divtūkstoš gadus bez mitas skan Dieva balss un plūst sakramentu dzīvais avots. Tur mums tiek pasniegts Svētais Gars. Uz dievkalpojumu mēs ejam pēc Svētā Gara. Jo biežāk ejam, jo vairāk saņemam, jo dzīvāki esam. Baznīca glabā neskaitāmu paaudžu ticības, lūgšanu, domu, pieredzes un kalpošanas krājumu – mēs varam pļaut, kur neesam sējuši un plūkt augļus, kur neesam strādājuši. Tā ir brāļu un māsu kopiena, kur saņemt un dot, kopā ceļojot uz Tēva mājām. Un īstenībā baznīca ir vienīgā vieta visumā, kur dzīvo un notiek kristīgā ticība, jo tāda ir tās daba – būt iemiesotai tāpat kā Kristus bija iemiesots. Jēzus ik dienas, līdz mūsu pēdējam elpas vilcienam aicina pievienoties, atgriezties un gūt atveldzi viņa debešķīgajā baznīcā. Kurš var parādīt labu iemeslu, lai viņa aicinājumu atraidītu? Lai dzīvotu ārpus viņa? Lai ticētu bez piederības? Tas būs man parādījis brīnumu.

---

[1] Šeit un turpmāk treknrakstā citāti no raidījuma

[2] https://youtu.be/y4syLS3-fdA

[3] Eklezioloģija – mācība par baznīcu. E. Rumba ir aizstāvējis doktora disertāciju ar nosaukumu “Baznīca un garīgais amats oikumeniski-luteriskā uztverē.”

[4] Edgars Rumba, Krājums “Viņpus aizspriedumiem, noliegumiem un ilūzijām”, Klints, 1994; Disertācijas faksimila 75., 76. lpp, krājuma otrajā daļā.

[5] Turpat, 77. lpp., arī sekojošie E.Rumbas citāti.

[6] Edmund Schlink, Theology of the Lutheran Confessions, Concordia Publishing House, Saint Louis, 215. lpp

[7] C.F.W. Walther, Church and Ministry, Concordia Publishing House, Saint Louis; 20. lpp, Thesis VI

lasīt tālāk

Naktī uz 16. jūniju no dzīves aizgāja pazīstamais advokāts un rakstnieks Andris Grūtups. Viens no iespējamiem nāves cēloņiem – pašnāvība. 21. jūnijā viņu izvadīja pēdējā gaitā no Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas. Par to saņēmu vēstuli ar jautājumu:

“Vai pašnāvību izdarījuša cilvēka izvadīšana no baznīcas ir normāla kristīga prakse? Vai tas nemudinās arī pārējos ar vēzi un citādi sirgstošos kristiešus iet šo ceļu paļāvībā, ka pēc nāves iestāšanās viss nokārtosies - mācītājs gan jau par dvēseli parūpēsies un viss būs kārtībā. Taču vai patvarīga savas dzīvības atņemšana nav ceļš pa taisno uz elles liesmām?”

Šis jautājums būs nodarbinājis daudzus. Ļaudis arī jautā, par kādiem īpašiem nopelniem dažus mirušos izvada no baznīcas, kamēr citiem jāpietiek ar ceremoniju kapličā? Ja mūžībā pavada ievērojamu cilvēku, izvadīšanai no baznīcas var būt pavisam praktisks iemesls – neviena kapliča nespēs uzņemt simtiem pavadītāju. Taču izvadīšanu no baznīcas nevajadzētu uzlūkot par īpašu godu vai izņēmumu. Draudzes locekļu izvadīšanai no dievnama, pat ar pilnu dievgalda dievkalpojumu vajadzētu būt normālajai kārtībai. Andri Grūtupu vai Imantu Ziedoni izvadīja no baznīcas nevis tādēļ, ka viņi bija ievērojami cilvēki, bet tādēļ, ka viņi bija draudzes locekļi.

Būtu maldīgi domāt, ka mācītājs bērēs parūpējas par dvēseles iekļūšanu debesīs. Jebkuras izvadīšanas jēga, pirmkārt, ir dot cienīgu noslēgumu cilvēka mūžam, pieminēt galvenos dzīves notikumus un veikumus. Otrkārt, mērķis ir palīdzēt tuviniekiem pārdzīvot sēras. Kristīgas izvadīšanas īpašais mērķis turklāt ir apliecināt ticību, pateikties Dievam un iepriecināt palicējus ar mūžīgās dzīvības cerību. Taču nekāda izvadīšanas ceremonija nevar principiāli izmainīt dvēseles likteni mūžībā. Izglābts top nevis tas, par kura bērēm “parūpējas” mācītājs, bet tas kas ar savu muti apliecina Kristu par Kungu un sirdī tic, ka Dievs viņu ir uzmodinājis no mirušiem. (Rom 10:9). Izglābts tiks tas, kas tic un top kristīts. Pazudīs tas, kurš netic. (Mk 16:16)

Vai pašnāvība ir ceļš pa taisno uz elles liesmām? Bībelē ir aprakstīti pieci pašnāvības gadījumi: Sauls (1.Sam 31:4), Saula ieroču nesējs (1.Sam 31:5), Ahītofels (2.Sam 17:23), Zimrī (1.Ķēn 16:15-20), un Jūda Iskariots (Mt 27:3-5). Daži tiem pieskaita arī Simsonu (Soģu 16:25-30), kamēr citi viņa nāvi drīzāk pielīdzina karavīram, kas sevi upurē kaujā un Ebr 11:32 viņš ir nosaukts starp vīriem, kas ticībā guvuši uzvaru. Pieminētās rakstu vietas stāsta par nelabiem notikumiem, taču nevienā no šīm rakstu vietām, nedz arī kur citur nav norādīts, ka pašnāvības dēļ viņi ir pazudināti. Jāņa 17:12 Kungs Jēzus runā par pazušanas dēlu, ar ko acīmredzot domāts Jūda Iskariots, taču var saprast, ka viņa pazušanas cēlonis ir neticība Kristum, tāpat kā viņa pašnāvības cēlonis ir neticība Dieva žēlastībai un piedošanai. Kas netic, tiks pazudināts. (Mk 16:16)

Ir daudz iemeslu, kādēļ Baznīca nopietni cenšas atturēt cilvēkus no pašnāvības. Apustuļu darbu grāmatā Pāvils aptur cietumsargu, kurš mēģina sevi nonāvēt. (Apd 16:28) Pirmo vispārējo pašnāvības nosodījumu izteica Sv. Augustīns grāmatā “Dieva pilsēta” (De Civitate Dei). Viņš salīdzina 5. bausli “Tev nebūs nokaut” ar 8. bausli “Tev nebūs dot nepatiesu liecību pret savu tuvāko”. Pēc Augustīna domām, tas, ka 5. bauslī nav konkretizējuma par “savu tuvāko”, norāda, ka arī sevi nokaut ir grēks. Mūsdienās baznīcas noraidošo attieksmi pret pašnāvību pamato pirmkārt ar to, ka dzīvība ir Dieva īpašums. Tā ir mums uzticēta, bet nepieder, tādēļ tā jāglabā, jāsargā un jāizlieto Dievam par godu. Pašnāvība ir pretrunā ar bausli mīlēt Dievu pāri visam un tuvāko kā sevi pašu. Nogalināt sevi nozīmē sagādāt sirdssāpes Dievam, rīkoties krasā pretrunā ar mīlestību uz sevi, un sagādāt daudz ciešanu tuviniekiem. Visbeidzot, pašnāvība var rādīt  priekšzīmi citiem cilvēkiem viņu grūtībās, kas pastiprina pašnāvnieka atbildību par viņa soli. Populārākais pamatojums domai, ka pašnāvība ved pa taisno elles liesmās, laikam ir spriedums, ka pēc nāves šo grēku vairs nav iespējams nožēlot un saņemt piedošanu.

Vēstures gaitā centieni atturēt cilvēkus no pašnāvības ir izpaudušies visai radikālās formās. Pašnāvību ne tikai atzina par smagu grēku, bet pat par kriminālnoziegumu. Neveiksmīgs pašnāvības mēģinājums varēja nozīmēt izslēgšanu no Baznīcas ar visām civilajām sekām. Pašnāvniekam liedza apbedīšanu svētītajā kapsētas zemē, bet viņa un ģimenes īpašumus konfiscēja. Kaut kas no tā vēl atbalsojas mūsu baznīcā pazīstamajā ieražā, ka, izvadot pašnāvnieku, mācītājs iet aiz zārka nevis tam pa priekšu. Labi domātie pasākumi, kam vajadzēja atturēt cilvēkus no pašnāvības, palicējiem sagādāja vēl lielākas ciešana. Šodien tiem vairs neliek apglabāt tuvinieku aiz kapsētas žoga, taču īpašā attieksme pret cilvēku, kas pats atņēmis sev dzīvību, tuvinieku sirdis apkrauj ar smagumu un ievaino vēl vairāk.

2003. gada filmā par Luteru ir aizkustinoša epizode, kur viņš pakārušos zēnu pašrocīgi apglabā svētītajā zemē. Pārsteigtajam pūlim viņš jautā: “Vai jūs domājat ka šis zēns, kas, velna pārmākts, sev izmisumā ir atņēmis dzīvību, ir vainojams vairāk nekā nevainīgs vīrs, ko mežā nokāvis laupītājs?” Protams, tā ir tikai filma, taču visumā korekti atspoguļo Reformācijas gaitu un uzskatus. Luters atzina, ka cilvēks vienmēr mirst, neizsūdzējis un nenožēlojis visus grēkus kaut vai tādēļ, ka  daudzus ne vien neatceras, bet pat neapzinās. Dvēseles glābšana nav atkarīga no tā, vai cilvēks ir nožēlojis un izsūdzējis visu līdz pēdējam, bet gan no ticības uz Dieva Jēru, kurš aiznes prom visus pasaules grēkus.

Tikai Dievs zina, vai cilvēks ir atņēmis sev dzīvību neticībā un tādēļ ies pazušanā. Tikai Dievs zina un saprot katra cilvēka ciešanu vai izmisuma dziļumu, kas pat kristieti var pagrūst tā rīkoties. Vienā no savām Galda runām M.Luters saka: “Es neuzskatu, ka pašnāvnieki katrā ziņā ir nolādēti. Es domāju, ka viņi nevēlas sevi nogalināt, bet viņus ir pārmākusi velna vara.” Taču viņš arī brīdina, lai viņa teikto nepārprot vai aplami nelieto, lai cilvēku prātos mazinātu šī grēka nopietnību un briesmas.[1] Arī Romas katoļu Baznīcas katehisms atzīst: “Mums nevajadzētu būt izmisušiem par to cilvēku mūžīgo pestīšanu, kas ir atņēmuši sev dzīvību. Pa sev vien zināmiem ceļiem Dievs var sagādāt glābjošas atgriešanās iespēju. Baznīca lūdz par cilvēkiem, kas ir sev atņēmuši dzīvību.”

Tādēļ es nedomāju, ka baznīca rīkotos pareizi, liedzot saviem pašnāvībā mirušajiem draudzes locekļiem izvadīšanu no dievnama vai vietu draudzes kapsētā. Pašnāvību novēršanā daudz svarīgāk ir vērīgi lasīt zīmes savā tuvākajā, lai pamanītu, kad viņam vajadzīga palīdzība, atbalsts un mierinājums, pirms jau ir par vēlu. Bet par to, vai atļaut kādu mirušo izvadīt no dievnama un ko sacīt sprediķī, mācītājam jāizšķiras, vadoties no tā, vai tas palīdz īstenot kristīgās izvadīšanas mērķus – cienīgi noslēgt cilvēka mūža gājumu, sniegt mierinājumu tuviniekiem, pasludināt Dieva vārdu un celt Viņa godu.

[1] Luther's Works, American Edition, Vol. 54, p. 29

lasīt tālāk

Pēc tam, kad 9. februārī archibīskaps Elmārs E. Rozītis Rīgā ordinēja mācītājas amatā Ievu Puriņu, esmu saņēmis gan mutiskus, gan rakstītus jautājumus, kādēļ patiešām sievietes nevarētu ordinēt? Kad otrdienas vakara raidījumā „Monopola viesis“ man šo jautājumu uzdeva ar radio starpniecību, sapratu, ka man ir pienākums jautātājiem atbildēt.

Nopietniem interesentiem parasti iesaku izlasīt Manfrēda Haukes disertāciju „Die Problematik um das Frauenpriestertum vor dem Hintergrund der Schöpfungs- und Erlösungsordnung“, kas angļu valodā izdota ar nosaukumu „Women In The Priesthood“.  Vienā īsā rakstā nevar sniegt izsmeļošu paskaidrojumu par visai plašo tematu. Tomēr šoreiz gribu tādu piedāvāt. To ir sagatavojis agrākais Misūri Sinodes Luterāņu Baznīcas prezidents Alvins L. Barijs. Misūri Sinode ir pazīstama ne tikai ar savu stingro turēšanos pie Bībeles, bet arī ar nelokāmo uzticību luteriskajai mācībai.  Tā ir viena no daudzmiljonu luterāņu baznīcām, kas nav ielaidusies viena dzimuma pāru laulāšanā un tamlīdzīgās mūsdienu negantībās. Tādēļ tieši luterāņiem ir visvairāk vērts tajā ieklausīties.

Sveicieni jums mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā! Daudzas denominācijas ordinē sievietes mācītāja amatam, pat dažas luterāņu baznīcas. Ir svarīgi, lai luterāņi spētu sniegt laipnu atbildi tiem, kas varētu uzdot jautājumus par mūsu nostāju. Mums ir iespēja runāt patiesību mīlestībā.

Ko Dievs saka par sievietēm, kas kalpo mācītāja amatā?

Kungs mums caur savu vārdu māca, ka sievietēm nav uzdota atbildība kalpot baznīcā par mācītājām. Mēs to lasām sekojošos paziņojumos:

„Kā tas parasts visās svēto draudzēs, sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē. Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts.“ (1.Kor 14:33-34,37)

„Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām. Sieva lai klusībā mācās visā padevībā; taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā.“ (1.Tim 2:8,11-12)

„Bīskapam ir jābūt bez vainas, vienas sievas vīram...“ (1.Tim 3:2)

„Es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu atlikušās lietas un ik pilsētā ieceltu presbiterus – kā es tev to pavēlēju – tam jābūt nevainojamam, vienas sievas vīram...“  (Tit 1:5-6)

Dievs savai Baznīcai ir devis daudz dāvanu. Starp tām ir publiskas, pastorālas kalpošanas amata dāvana. Mēs pieņemam to, ko Dievs dod un tā, kā Viņš to ir devis. Mēs nesakām Dievam, ka viņa dāvana mums nav pietiekami laba, vai ka mums nepatīk forma, kādā viņš to mums ir devis. Mēs ar pateicību pieņemam Dieva dāvanas tā, kā Viņš tās dod. Mēs priecājamies par iespējām, ko Dievs mums ir devis, kā viņš ir atbrīvojis cilvēkus Viņam kalpot baznīcā un ikdienas dzīvē. Baznīca, kas grib būt uzticīga Dieva vārdam, nevar pieļaut sieviešu ordinēšanu mācītāja amatā.

Bībele saka, ka mēs visi esam viens Kristū. Vai šie vārdi  nenozīmē, ka sievietes var kalpot par mācītājām?

Ir tādas baznīcas, kas domā, ka Sv. Pāvila vārdi vēstulē Galatiešiem 3:28 pilnvaro sievietes būt par mācītājām: „Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū.“ Taču šis pants nemāca, ka starp šīm dažādajām grupām nav atšķirības. Tas māca vienlīdzību pestīšanā, kas visiem kristiešiem ir Jēzū Kristū, mūsu Kungā. Pāvils grib, lai mēs zinātu, ka visi cilvēki ir vienlīdz grēcīgi un vienlīdz izglābti ar Dieva darbu Jēzū Kristū. Gal 3:28 nav pretrunā un neapgāž Pāvila teikto citās vietās. Šī Rakstu vieta nerunā par sieviešu ordinācijas jautājumu. Tā runā par vienlīdzību pestīšanā Kristū, par ko mēs slavējam Trīsvienīgo Dievu, bet tā pilnīgi noteikti nenozīmē, ka visi var kalpot par mācītājiem.

Ja vīriešiem un sievietēm ir vienādas tiesības, kādēļ sievietes nevar būt mācītājas?

Sieviešu ordinācija nav „cilvēktiesību jautājums“ vai „baznīcas tradīcija“, vai cilvēku uzskati, vai paražas. Tāpat tas nav sieviešu diskriminācijas jautājums. Dažādi sabiedrības reformētāji mūsu kultūrā grib likt mums noticēt, ka vīrieši un sievietes ir pilnībā atvietojami savā starpā un ka viņu Dieva dotajām atšķirībām nav vietas mūsdienu sabiedrības dzīvē šai pasaulē. Tas ne tikai runā pretī skaidrajai dabas liecībai, tas runā pretī arī Bībelei. Bībele māca citādu skatījumu uz Dieva radību.

Raksti māca, ka gan vīrieši, gan sievietes ir radīti Dieva līdzībā, bet ir divi atšķirīgi un īpaši Dieva radījumi. Mēs slavējam Dievu par gudrību, ar kādu viņš cilvēku radīja par vīrieti un sievieti.  Mēs ticam, ka Dievs ir apdāvinājis vīriešus un sievietes ar dažādām atbildībām un pienākumiem. Piemēram, vīriešus Dievs ir apdāvinājis būt par vīriem un tēviem, bet sievietes būt par sievām un mātēm. Tā arī baznīcā Dievs vīriešus un sievietes ir apdāvinājis ar dažādām, savstarpēji papildinošām kalpošanas iespējām un atbildībām.

Kāda ir vīriešu un sieviešu loma baznīcā?

Vīrieši un sievietes kopā kalpo savam Kungam un Glābējam Jēzum Kristum. Vīriem ir dievišķais pienākums būt par baznīcas garīgajiem vadītājiem. Sievietes ir aicinātas palīdzēt vīriem šai kapacitātē. To, ko mēs baznīcā darām, vada kalpošanas attieksme, nevis prasība pēc „tiesībām“ vai dziņa valdīt vienam pār otru. Mums ir viens Kungs un Meistars – Jēzus Kristus. Mēs kalpojam Viņam tā, kā Viņš to vēlas.

Dievs ir uzdevis atbildību kalpot par mācītājiem tikai atsevišķiem kvalificētiem vīriem. Baznīca šos vīrus aicina mācītāja amatā kalpot par Jēzus Kristus, Dieva Dēla reprezentantiem. Sievietes nav aicinātas kalpot šādā veidā tādēļ, ka Dievs  nav uzdevis šo atbildību sievietēm.

Kādēļ Jēzus neaicināja sievietes par apustulēm? Kādēļ Viņš caur apustuli Pāvilu sievietēm aizliedz kalpot par mācītājām baznīcā? Mums jāatstāj atbildes Dievam. Mēs paliekam ar to, ko Dievs mums ir devis savā vārdā. Dievs baznīcai nav devis iespēju aicināt un ordinēt par mācītājām sievietes. Mēs godājam un respektējam Dieva gribu šajā jautājumā un slavējam Viņu par daudzajām dāvanām, kuras Viņš mums ir devis, ieskaitot brīnišķīgās iespējas viņam kalpot, ko viņš dod gan vīriešiem, gan sievietēm.

Tad kādēļ dažas baznīcas ordinē sievietes?

Kā daudzos citos jautājumos, arī šeit atšķirības starp baznīcām ceļas no to dažādās attieksmes pret Bībeli. Mūsu baznīca apliecina, ka Svētie Raksti ir Dieva pilnīgā un nekļūdīgā atklāsme mums. Mēs pieņemam to, ko Dievs mums savā vārdā ir devis. Mēs neesam brīvi neredzēt šo vārdu, ignorēt to, aizinterpretēt to projām vai citādi neievērot to, ko Kungs ir atklājis caur apustuli Pāvilu. Baznīcas, kas ordinē sievietes, ir izvēlējušās Pāvila rakstus uzskatīt par viņa personīgo viedokli. Tādu nostāju ir grūti aizstāvēt, jo Sv.Pāvils vairāk nekā vienreiz atkārto, ka viņa pozīcijašajā jautājumā nav vienkārši viņa uzskati, bet Kunga pavēle.

Kā uzticīgi luterāņi var atbildēt uz sieviešu ordināciju?

Pirmkārt, mums šajā jautājumā nekad nevajadzētu kļūt agresīviem vai antagoniskiem. Tā vietā mums vajag vienkārši runāt patiesību mīlestībā, liecinot par mūsu ticību un saredzot tajā vēl vienu iespēju teikt: „Tā mēs ticam, mācām, apliecinām un darām.“ Otrkārt, mums vajag būt mīlošiem un maigiem pret cilvēkiem, kuri pieder baznīcām, kuras ordinē sievietes. Daudzos gadījumos viņi vienkārši nezina, kādēļ tas tiek darīts. Viņiem ir sniegta nepareiza informācija un viņiem nav skaidra Svēto Rakstu pamata, lai saprastu, kādēļ sieviešu ordinācija ir pretrunā Dieva Vārdam. Mums viņiem šie jautājumi jāizskaidro mīlestībā, ar laipnību un līdzcietību. Treškārt, ir svarīgi paskaidrot, kā sievietes var kalpot baznīcā. (...) Mēs pateicamies Dievam par daudzajām svētībām un dāvanām, kas baznīcā ienāk caur sieviešu kalpošanu. Mums jāuzsver iespējas, kādas Dievs ir devis mums visiem, gan vīriešiem, gan sievietēm, kalpot Viņam un Viņa valstībai.

Cik nelaimīgi būtu, ja mēs atļautu sevi savaņģot egocentriskām prasībām pēc „tiesībām“ un tā novērstu savu skatu no Kunga aicinājuma kalpot! Prasīt no Dieva to, ko viņš nav devis, ir pretēji tam, ko nozīmē būt Dieva bērniem. Kad mūsu uzmanības centrā ir mīlestība un kalpošana cits citam, mēs aptveram, ka darāmā ir vairāk nekā pietiekami priekš visiem. Mēs kalpojam cits citam mīlestībā, pieskaņojot mūsu kalpošanu Dieva vārdam. Neviens baznīcā nav aicināts būt par kungu kādam citam. Mācītāji ir Kristus kalpi, kas rūpējas par Dieva tautu ar vārdu un sakramentiem. Kungs Kristus, paklausot Tēva gribai,  pazemīgā un uzupurēšanās pilnā kalpošanā šajās dāvanās mums pasniedz pats sevi mūsu pestīšanai. Mēs esam priviliģēti, ka varam sekot Kristus priekšzīmei ar pateicību sirdī – sevišķi par piedošanas, dzīvības un pestīšanas dāvanām. Lai Dievs svētī mūsu kalpošanu Viņam mūsu Kunga Kristus evaņģēlija labad. lasīt tālāk