sestdiena, 2021. gada 25. decembris

Ziemsvētku konspirācija

 


Sprediķis Rīgas Domā, 2021. A.D.

(Noskatīties ierakstu Sākums  0:37:19)

 


Kristus mīļotie,  Ziemsvētkos bieži pieminam brīnumu. Mēs it kā jūtam, ka tepat visapkārt virmo noslēpums un ik brīdi var notikt kas neparasts. Patiesi, Kristus piedzimšana bija lielākais no brīnumiem. Visa dievišķā pilnība iemājoja bērniņā, kurš bija tik mazs un trausls, tomēr izmainīja visu pasauli. Tieši tā, kā senais pravietis Jesaja paredzēja – pēc septiņsimt verdzības gadiem grēkam un nāvei nāks Glābējs, kas atbrīvos cilvēci. “Redzi, jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņu sauks vārdā Immānū-Ēls, tulkojumā: Dievs ir ar mums.”


Vārdnīcā vārdu “brīnums” skaidro kā “ārkārtēju un apsveicamu notikumu, kas nav izskaidrojams ar dabas vai zinātnes likumiem un tāpēc tiek saistīts ar dievišķo darbību.” Kristus piedzimšana ir pilna ar neizskaidrojamiem notikumiem, kuros Dievs ne tikai darbojās, bet atklāja sevi. 
 
Ne jau bērns bez vīrieša līdzdalības te ir lielākais brīnums. Dzīvnieku pasaulē arī mūsdienu zinātne ir spējusi izraisīt kaut ko līdzīgu. Pa īstam pārsteidzošais ir tas, ka Dievs to vēlējās. Droši vien būsiet kaut kur redzējuši ainu, kur cilvēki spiežas tuvāk kādai slavenība, alkstot pieskarties vai vismaz ieraudzīt tuvumā, taču apsargi neļauj un stumj viņus atpakaļ – nenāciet par tuvu! Neapgrūtiniet! Neapdraudiet! Turpretī Dievs, pats meklēja tikšanos. Dievs pats gribēja pienākt klāt, ieraudzīt tuvumā un pieskarties. Dalīties ar mums dzīvē.
 
Lūk, labā vēsts visiem, kas savā dzīvē taujā dziļāk par - ko ēdīsim, ko dzersim, ar ko ģērbsimies? Tiem, kas jūt, kar ir kas vairāk. Tiem, kas meklē pilnību uz ko tiekties, ideālu, ar ko sevi mērot, jēgu, kas paceļ pāri grūtībām un pārbaudījumiem, svētumu, kura priekšā nodrebēt laimīgā bijībā. Tu pazīsti šīs ilgas. Lūk, Labā vēsts tiem, kas šīs ilgas jau nosaukuši vārdā – es meklēju Dievu! Lūk, labā vēsts –  Dievs meklē tevi un ir jau atradis! Dievs grib ieraudzīt tevi savā tuvumā, pieskarties tavai dzīvei. Tādēļ Betlēmē piedzima Kristus. Tādēļ viņš joprojām ir pasaulē.
 
Vēl lielāks brīnums ir tas, cik dziļi un pilnīgi viņš grib būt ar mums. Reiz man laimējās būt lielā misijas sanāksmē Filipīnās. Kāds misionārs mani aizveda uz posta vietu, kādu vēl nebiju redzējis. Izģinduši cilvēki tur dzīvoja vecās kastēs starp žurkām un atkritumiem.  To skatu es spilgti atceros pat pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Man bija ļoti žēl šo cilvēku, sevišķi bērnu. Taču es neapgūlos viņiem blakus starp žurkām. Es nedalījos ar viņiem dzīvē. Es neko nespēju palīdzēt. Es tikai kā tūrists uz mirkli atnācu, paskatījos un aizgāju. Jēzus neieradās pasaulē kā tūrists. Viņš atnāca, lai būtu viens no mums – līdz galam. Lai dalītos pilnīgi visā. Lai dotu mums pats sevi. “Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu.”
 
Pirms pāris nedēļām feisbukā pamanīju diskusiju par diviem attēliem ar Adventa sveicieniem. Vienā bija zeltā mirdzošs katedrāles altāris un skaists Adventa vainags ar tradicionālajām svecēm. Otrajā bija maza Betlēmes ainiņa, kur Jāzepu, Mariju un Jēzus bērniņu silītē kāds bija izlocījis no zili baltajām, ķirurģiskajām maskām. Cik augstākas ir debesis pār zemi, tik tālu šie attēli bija viens no otra. Taču abi vēstīja par vienu – par Kristus dzimšanu. Lielais kontrasts starp tiem rāda Ziemsvētku vērienu.
 
Reizēm baznīcām pārmet ārišķīgu greznību. Saka, ka zelts un izrotājumi nesader ar vienkāršību un pat nabadzību, kādā Jēzus pavadīja savus dzīves gadus. Diskusijā gan vairāk pārmetumu izpelnījās otrais attēls. Dažiem likās, ka maskas, kuras simbolizē visu pandēmijas atbaidošo slogu, ir slikts materiāls, lai attēlotu Kristus dzimšanu. Tik atšķirīgi attēli, taču, lai atklātu Ziemsvētku dziļumu un plašumu, viens nevar iztikt bez otra. Jo Betlēmē dzimušais ir reizē patiess cilvēks un patiess Dievs.
 
Mēs nespēsim novērtēt, cik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ja neredzēsim, ka silē dusošajā bērnā iemiesojās Vārds, kurš bija Dievs un kurš visu pasauli no nebūtības izsauca esamībā. Logoss, kurš no pirmatnējā haosa izveidoja labu un apdzīvojamu kārtību. Viņš nosprauda ceļu zvaigznēm un robežas jūrām. Viņš piepildīja pasauli ar dzīvību un radīja mūs pēc savas līdzības. Viņa godu lāso debesis un viņa taisnību izdod zeme. Viņa slavu dzied eņģeļi un viņa priekšā lokās visi ceļi debesīs, zemes virsū un pazemē. Visi vārdi liekas par sīku un seklu tam, kurš no Jaunavas Marijas ienāca mūsu pasaulē. Tādēļ nepasakāmo cilvēki ir centušies izteikt ar krāšņumu un spožumu sakrālajā mākslā, mūzikā arhitektūrā. Tas piederas Ziemsvētkiem.
 
Taču Kristus dzimšanas patiesais lielums paliks apslēpts bez tā, par ko vēstīja otrais attēls – tas ar maskām. Maskas ir kā zīme visam, kas mūs šajā piemeklējuma laikā laikā moka, biedē, smacē un sanaido. Tās var uzlūkot kā zīmi visam degošajam un sūrstošajam katrā dzīves laikā. Cilvēks, kurš no tām izveidoja Betlēmes ainiņu, ģeniāli izteica neaptveramo: Kristus, dzīvais Vārds, dievišķais Logoss, kam veltītas krāšņās katedrāles, ienāca pasaulē, lai dalītos ar mums arī viszemākajās vietās un brīžos. Lai pilnīgi ieaustos un iekustu mūsu realitātē un ienestu ienestu tajā dievišķo. Lai pat biedējošais un sāpīgais kalpo par materiālu viņa klātbūtnei. Nav pārāk grūti nomanīt Dieva klātbūtni skaistās altārgleznās un izrotātos altāros. Grūtāk, taču ļoti vajadzīgi ir viņu meklēt un atrast baiļu, šaubu un pamestības brīžos, dzīves traģiskajos brīžos. Mūsu Kungs piedzima kūtī un apgūlās silē, jo nāca, lai mēs viņu atrastu pat tumšākajā un garākajā naktī. Lai dotu mums jaunu jēgu, kas palīdz izturēt un uzvarēt.  Lūk, labā ziemsvētku vēsts! Lielais prieks, ko eņgeļi pasludina visiem cilvēkiem.
 
Patiešām, Ziemsvētkos visapkārt ir daudz prieka. Ir grūti paskaidrot kādēļ. Priecājas pat cilvēki, kas par Jēzu necik daudz nedomā. Savādā kārtā Ziemsvētku korāļi šķiet iederīgi veikalos un slidotavās. No kurienes tāds prieks? 
 
Dāvids bija lielākais no Bībeles ķēniņiem. Viņa mūža darbs bija Jeruzaleme. Ienaidnieka cietoksni viņš izveidoja par savu krāšņo galvaspilsētu. Lai padarītu savu darbu pilnīgu, viņš tajā atveda lielāko svētumu - Derības šķirstu, kurš nozīmēja Dieva klātbūtni tautas vidū. Ievedot šķirstu pilsētā, Dāvids gāja tam pa priekšu un dejoja aiz laimes. Dejoja cik spēka Kunga priekšā. Daži bija pārsteigti, redzot ķēniņu lēkājam, apjozušos tikai ar lina drānu. Bet Dāvids teica: “Es atsedzos Kunga priekšā, kurš mani izredzējis un paaugstinājis.”
 
Tūkstoš gadus vēlāk Marija, dzirdējusi erceņgeļa Gabriēla vēsti un jāvārdu sacījusi, steidzās pie savas māsīcas Elizabetes, kura bija gaidībās ar Jāni Kristītāju. Zem savas sirds Marija nesa Dieva dēlu. Toreiz Marija bija pilnīgais, nevainojamais Derības šķirsts, kurā mājoja Dieva klātbūtne. Kā Dāvids ieveda Derības šķirstu savā galvaspilsētā, tā Dievs ieveda Mariju pasaulē. Tikko Elizabete izdzirda Marijas sveicienu, bērniņš viņas miesās līksmībā salēcās. Jānis Kristītājs, Kristus priekšgājējs tur izpildīja savu Dāvida dejas versiju. Cik neticami poētisks ir Bībeles vēstījums!
 
Un tagad, vēl divus gadu tūkstošus pēc tam Dieva derības šķirsts, kurš pasaulē uztur Dieva klātbūtni, ir viņa Dēla svētā Baznīca. Tur viņu var dzirdēt vārdā un saņemt svētajos sakramentos. Baznīca ir Kristus iemiesošanās turpinājums, ķermenis, kurā viņš dzīvo mūsdienu pasaulē, mūsu vidū. Un mēs gaidām uz viņa otro atnākšanu godībā.
 
Tas ļauj nojaust citādi grūti izprotamo Ziemsvētku prieka noslēpumu. Kāds nāk un pasaule līksmojas viņa priekšā. Tādēļ Ziemsvētki ir tik priecīgi svētki, bieži ar dejām, dziesmām, spēlēm un rotaļām. Varbūt tas reizēm izpaužas veidos, kas nešķiet pietiekami godbijīgi. Arī Dāvida dejošana šokēja viņa paša sievu. Adventa tirdziņos vai Ziemsvētku vecīšu rosībā ne vienmēr var nolasīt bijību pret Dieva Dēla dzimšanu. Pieēšanās pie svētku galda var kaitēt veselībai.  Taču apzināti vai ne, cilvēks atsaucas Kristus nākšanas priekam. Mēs līksmībā dejojam pie sava Kunga kājām, viņam ienākot. Mēs atsedzamies sava labā, skaistā Kunga priekšā. Lūk, dzirkstošā Ziemsvētku prieka avots. Lūk, mūsu himnas rinda: “Kungs, laid mums tur laimē diet!”
 
Palūkosimies uz Jāzepu un Mariju. Arī viņu stāsts ir brīnums. Vai nav īsts brīnums, ka viņi no Nācaretes uz Betlēmi ceļoja kopā? Vai tas nav brīnums, ka viņi Jēzu sagaidīja un audzināja kopā? Iesākums taču bija tik sarežģīts. Eņģelis pavēstīja Marijai, ka viņai piedzims Dēls, kaut viņa bija jaunava. Jāzeps savu līgavu ieraudzīja gaidībās, kaut nebija bijis ar viņu kopā. Viņš gribēja Mariju atstāt. Tā bija īsta drāma. Ja viņi būtu raudzījušis tikai katrs uz savām interesēm, aizķērušies katrs savā sarūginājumā, viņi nepaliktu kopā. Ja tā būtu noticis, tad lai arī cik lieliskas mēbeles Jāzeps būtu gatavojis, mēs par viņu neko nezinātu. Ja Marija, bailēs par sevi būtu atteikusi eņģelim, tad varbūt būtu kļuvusi par labu māmiņu Jāzepa bērniem, bet mums viņa nebūtu nekas. Taču viņi neiestiga pašu sīkajās drāmās, bet atrada savu lomu lielajā Dieva drāmā. Tas ļāva viņiem palikt kopā un kopīgi piepildīt aicinājumu. Tādēļ mēs gadu no gada varam svinēt viņu dzīvi. Pieķeršanās tikai sev un saviem mērķiem cilvēkus atgrūž citu no cita. Atrodot savu vietu Dieva plānā, mēs tuvojamies gan viņam, gan cits citam. Tas mums jāmācās no Jāzepa un Marijas laikos, kas sašķeļ mūsu tautu un atsvešina cilvēkus.
 
Lai Kristus piedzimšanas svētku gaisma mums rāda, kā dzīvot tālāk. Daudzi ilgojas pēc iespējas drīz atgriezties bijušajā dzīvē. Taču vispirms būtu jāraugās uz priekšu un jāvaicā, ko mums no šī laika vajadzētu mācīties? Kas jāmaina dzīvesveidā, mērķos un gaidās, lai mūsu dzīve būtu labāk piemērota īstenībai, vairāk pagodinātu Dievu un kalpotu līdzcilvēkiem? Kas ir jādara citādi, vai, gluži otrādi, noteikti jāsaglabā, vai pat par jaunu jāatklāj? Kristus piedzimšanā Dievs rāda savu radikālo vēlmi tuvoties, ienākt mūsu dzīvē un kļūt par tās nozīmīgāko daļu. Ne tikai katra paša, bet mūsu  valsts nākotne var būt atkarīga no tā, vai paliksim iestrēguši savos ierakumos, vai atradīsim vietu Dieva vienojošajā plānā. 
 
Mūsu tautai un pat visai pasaulei šajos Ziemsvētkos es novēlētu īpašu dāvanu: vienu labu konspirācijas teoriju. Ne tādu par viltīgiem kombinatoriem, kas aizkulisēs diriģē pasauli uz visu ļaunu. Tās latviešu valodā būtu pareizāk saukt par sazvērestības teorijām. Vārds konspirācija ir cēlies no latīņu vārda respirare – elpot. Conspirare nozīmētu elpot kopā. Ja ievadīsim to Google tulkotājāmēs latviski dabūsim sadarboties! Izlūgsimies no Dieva Ziemsvētku dāvanā labu konspirācijas – ne tikai teoriju, bet praksi! Būt vienā elpā. Senajā Bībeles valodā vārds ruah, dvaša nozīmē arī gars. Sadarboties, esot vienā garā!
 
Sākt varam ar kaut ko vienkāršu un personīgu. Pēdējo gadu pretrunas ir ļoti sadalījušas sabiedrību. Ir pateikti skarbi vārdi. Domas daudziem par daudziem ir mainījušās uz ļaunu. Ar lielo sērgu saistītie jautājumi ir atsvešinājuši kolēģus draugus, un pat ģimenes. Palūkosimies katrs – vai tā ir noticis arī manā lokā? Ja ir, tad lūgsim no Dieva svētu amnēziju jeb atmiņas zudumu, lai aizmirstu to, kas pandēmijas dēļ ir sarunāts vai nodomāts un ir atsvešinājis no drauga, no ģimenes locekļa, no mīļa cilvēka vai autoritātes. Mēģināsim atjaunot apziņā to cilvēku, kurš bija pirms visiem izteiktajiem vārdiem vai neizteiktajiem spriedumiem. Tas pats cilvēks joprojām ir, tikai brilles, caur kurām uz viņu raugāmies, ir dusmās aizsvīdušas. Lai izdzīvotu un spētu pastāvēt līdzās citām nācijām, mums vajag sadarbību vienā elpā un vienā garā! 
 
Slavenajā Jāņa evaņgēlija prologā (iesākumā bija vārds) ir teikts, ka Kristus nāca, lai tiem, kas viņu pieņem, dotu varu būt par Dieva bērniem.  Grieķu vārdam ἐξουσία, exousia, kurš te tulkots kā vara, ir vairākas nozīmes, kas cita citu papildina. Tas nozīmē mentālu un fizisku spēju. Tas nozīmē iespēju vai brīvību izvēlēties. Vēl tas nozīmē tiesības vai privilēģiju – būt Dieva bērniem, kas kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva. Izmantojot šo privilēģiju un topot par Dieva bērniem, mēs kļūstam par brāļiem un māsām. Pieņemot Betlēmē dzmušo Kristu, mēs varam iegūt mentālu spēku tā citam uz citu raudzīties. Attiekties kā pret brāļiem un māsām. Varbūt pat fizisku spēju tā citam pret citu izturēties. Sadarboties vienā elpā.
 
Tuvosimies Dievam, kā viņš Ziemsvētkos ir tuvojies Mums! Lai tas kļūst par īsto brīnumu, par ārkārtējo, apsveicamo notikumu un aizraujošo piedzīvojumu, kurā topam par to, kas patiesībā esam. Atradīsim savu vietu viņa plānā, savu lomu viņa drāmā! Vienā elpā. Vienā garā. Vienā tautā. Es novēlu visiem priecīgus Kristus piedzimšanas svētkus un mūsu labā Dieva svētību Jaunajā gadā! Āmen!

 

0 komentāri:

otrdiena, 2021. gada 23. novembris

Juris Dambis: Rīgas Svētā Pētera baznīca




Tik labs un patiess LR Nacionālā Kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja vēstījums par Sv.Pētera baznīcu, ka ievietoju to šeit, savā blogā.

Arvien skaļāk publiskajā telpā sevi piesaka sakrālā mantojuma tēma. Apsveicami, ka diskusijās par Svētā Pētera baznīcas tālāko likteni sabiedrība nav vienaldzīga. Kas būs šī izcilā, Rīgai tik nozīmīgā kultūras pieminekļa nākamais saimnieks, ir satraucis baznīcu, Rīgas pašvaldību, kultūras mantojuma ekspertus, Saeimas politiķus, pat Valsts prezidentu. Uz izveidojušos situāciju vēlams paskatīties ar vēsu prātu. Atgūstot Latvijas valsts neatkarību, reliģiskajām organizācijām tika atgriezti to īpašumi, izņemot divi īpaši nozīmīgi kultūras pieminekļi – Doma baznīca un Pētera baznīca (LR Augstākās Padomes 12.05.1992. lēmums), kuru statusu paredzēja noteikt ar īpašiem likumiem. Izlemšanu atlikt uz vēlāku laiku bija pamatoti, jo Latvijai bija jāuzbūvē jauna tiesiskā sistēma, trūka iedziļināšanās un lemšanas kapacitātes. Rīgas Doma baznīcas un klostera ansambļa liktenis ar speciālu likumu tika izlemts 2005. gada 22. jūnijā un, atskatoties ar laika distanci, jāvērtē kā saprātīgs un pārdomāts solis. Unikālais kultūras piemineklis ir atguvis savu sākotnējo funkciju, rūpīgu un atbildīgu saimnieku. Tajā notiek aktīva darbība, paveikti nozīmīgi atjaunošanas darbi. Atceros, ka ne visi par šādu soli bija apmierināti, bet laiks visu ir nolicis savā vietā.

Pētera baznīcas īpašumtiesību sakārtošana ir sarežģītāka, tāpēc arī speciāla likuma pieņemšana ir krietni aizkavējusies. Pētera baznīca traģiski cieta Otrajā pasaules karā. Baznīcas atjaunošana bija padomju laika mantojuma speciālistu varoņdarbs, to nevar noliegt un nedrīkst aizmirst. Rīga atguva savu nozīmīgo vertikālo dominanti, bet laikmets neiztika bez aktīvāko speciālistu nosodījuma. Pilsēta atrada ēkai savam laikam piemērotu funkciju. Izpildīto darbu kvalitāte nebija slikta, tomēr atbilstoša padomju laika materiāliem, tehniskajām iespējām un risinājumiem. Rīgas Svētā Pētera baznīca (pirmo reizi minēta 1209.gadā) kā sena vēlās ķieģeļu gotikas un baroka laika celtne ar bagātu vēsturi, īpaši raksturīgu apjomu, telpisko struktūru, rietumu fasādes portālu plastiku, torņa smailes vizuālo tēlu Rīgas vēsturiskā centra siluetā, pārbūves un atjaunošanas procesiem, apzinātām un neskartām arheoloģiskām liecībām, saglabātiem ievērojamiem mākslas priekšmetiem un arhitektūras detaļām ir unikāla sakrālās arhitektūras vērtība Latvijā, kas liecina par būvkultūras augstākajiem sasniegumiem Ziemeļeiropā. 


Rīgas Svētā Pētera baznīca ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, kurā atrodas 28 mākslas pieminekļi (16. –19.gs portāli, kapenes, kapa plāksnes, epitāfijas, grandioza izmēra svečturis, skulptūra). Esmu neskaitāmas reizes šajā nozīmīgajā celtnē bijis, arī pasākumos un vienmēr man ir licies, ka kaut kā pietrūkst. Tā ir noskaņa, sajūtas, ko rada ēkas piepildījums, saimniekošana, ēkas gars. Atrodoties Parīzes Dievmātes katedrālē, Pētera katedrālē Vatikānā, vai vienkāršā Itālijas, Francijas, pat jebkuras Eiropas valsts, arī Latvijas lauku baznīcā, mani pārņem īpaša sajūta, materiālo un nemateriālo vērtību sakausējums, kaut kas tāds, ko var sniegt tikai sakrāla celtne ar tās patiesu piepildījumu. Jautājums jāuzdod mums pašiem sev – vai mēs gribam šādas sajūtas uzdāvināt Sv. Pētera baznīcai, vai nē? Vai mēs gribam baznīcas ēku veltīt baznīcai vai nē? Vai mēs novērtējam Eiropas sakrālā mantojuma fenomenu?


Es nenosodu Rīgas pašvaldību par vēlēšanos būt Pētera baznīcas saimniekam, bet redzu praktiskās iespējas, tik daudz darāma darba, trūkstošu naudu, nerealizētas ieceres. 2006.gada 6.jūlija naktī izdega Ziemeļblāzmas Zaļā skola – Rīgai simbolisks objekts, Eiropā viens no pirmajiem uzbūvētiem bērnudārziem (pirmskola), ar Augusta Dombrovska un Martas Rinkas vārdiem saistīta vietzīme. Solījumi to atjaunot, nav izpildīti. Tā ir pašvaldības atbildība, nenokārtots parāds pilsētai, Augustam Dombrovskim – kas gan to vairs atceras. Vai Pēterbaznīcas uzturēšana reliģiskai darbībai būtu pašvaldības uzdevums? To varētu darīt, ja viss cits būtu izdarīts, varētu censties pārsteigt sabiedrību ar izcilu profesionālu restaurāciju, autentiskuma izpratni, labāko praksi. Tomēr lai to sasniegtu vēl ir noejams garš attīstības ceļš. VEF kultūras pils, Ziemeļblāzmas kultūras pils un citu objektu atjaunošanā ir bijusi laba griba, centība, bet pietrūkst sajūtas ko dod patiess autentiskums, oriģinālu virsmu starojums, vēsturiskā patina, gaume, detaļu kvalitāte, mūsdienu labs dizains, tieši tas ko vajadzētu atgūt Sv. Pētera baznīcai. Vai tieši šajā objektā pašvaldībai tas izdosies? Sv. Pētera baznīcai nepieciešami nopietni, visaptveroši un apjomīgi atjaunošanas darbi. Pirms vairākiem gadiem baronese Fon Zasa vēlējās baznīcā atjaunot ērģeles, bet neizdevās vienoties ar pilsētu un atbalsts palika neizmantots. Pēc tam iniciatīvu uzņēmās Rīgas Svētā Pētera baznīcas ērģeļu fonds. Kopš neatkarības atgūšanas Pētera baznīca ir lietota, bet līdzekļi un darbs tās uzturēšanā ieguldīts tik minimāli, ka saglabātības stāvoklis pakāpeniski ir pasliktinājies. Ir pietrūkusi ikdienas rūpīga kopšana, nav atrisinātas ugunsdrošības prasības. Lai arī īpašumtiesību izlemšana bija pieļaujama tikai ar īpašu likumu, Rīgas dome bija pasteigusies nodalīt pieguļošo zemi tā, ka baznīcas pamatu, portālu, kāpņu un pat atsevišķās vietās ārsienu daļa ir nonākusi uz pašvaldības zemes. Šāda kļūme būtu jālabo, neizvirzot nekādas prasības no pašvaldības puses, bet vai tā būs?


Viens no iespējamiem variantiem ir Svētā Pētera baznīcu nodot Rīgas domei, ar likumu nosakot galveno lietošanas veidu – sakrālo darbību. Jaunā Rīgas dome ir nākusi ar labu apņēmību, bet darāmā ir tik daudz, pieredze vēl tikai veidojas, savukārt iespējas ierobežotas. Otrs variants ir Svēto Pētera baznīcu nodot Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas un Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīcas Vācu Svētā Pētera draudzes izveidotam nodibinājumam. Saņemta ticama informācija, ka šādā gadījumā baznīcas atjaunošanai nauda, 33 miljonu apmērā, tiktu saņemta no Vācijas. Saprotu, kāpēc Rīgas dome nevēlas baznīcu atdot citam saimniekam, pievilcīgs ir bijis skatu tornis, bet ilgtermiņā pamatjautājums jau ir par to, vai baznīcas ēku atdot Rīgas garīgajai dzīvei. Lēmumu pieņems Saeima un es ceru, ka tas būs pārdomāts un izsvērts. Rūpība ar kādu Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija cenšas radīt drošu normatīvo aktu Svētā Pētera baznīcas tālākajam liktenim ir cerīga.


Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas dievnamu atjaunošana ir pierādījusi tautas spēku. Tik daudz izpostītas un pazemotas celtnes ir atguvušas savu vietu kultūrainavā kā garīgas dominantes. Tas nav pašvaldību vai valdības nopelns, Valsts ir piedalījusies ar samērā nelielu finansējumu, veikusi galvenokārt kultūras mantojuma uzraudzības darbu, sniegusi padomus, konsultācijas. Ieguldītās enerģijas, ticības, ziedoto līdzekļu apjoms ir mūsu tautas spēka visspilgtākais apliecinājums. Garīgai būvei vislabāk der garīgs saturs, un baznīcai ir jābūt atdalītai no valsts. Tāpēc es iestājos par principu “baznīcu baznīcai”. Ne vienmēr dievnamu atjaunošanas darbi ir bijuši “gludi”, jo kultūras mantojuma speciālistu prasības nav vienkāršas, bet rezultāts un iegūtā pieredze dod uzticību dievnamu satura diktētai attieksmei un saimniekošanas kvalitātei arī turpmāk. Par laimi Latvijā vēl nav pienākusi situācija, kad būtu jādomā – ar kādām funkcijām piepildīt bijušus un masveidā pamestus dievnamus!


Juris Dambis

Dr. Arch.

 

0 komentāri:

svētdiena, 2021. gada 22. augusts

Satikties patiesībā (uzruna Latvijas valstiskuma atjaunošanas 30. gadadienai veltītajā ekumeniskajā dievkalpojumā)

 




                                                                                            (Video šeit, sākot no 23:55)

 

Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja viņam: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ. 8:30)

 

Trīs augusta dienas pirms trīsdesmit gadiem… Tām nepiemīt tāds spožums kā janvāra barikādēm. Tām nav sava rituāla kā 4. maijam ar baltajiem galdautiem. Droši vien tādēļ, ka tās bija daudz grūtākas un bīstamākas. Augstākās padomes deputāts Arvīds Ulme to dienu noskaņu aprakstīja kā nolemtības sajūtu. Es to atceros līdzīgi. Nebija publiskas sajūsmas. Dažs labs mutīgs varonis pamuka kā pele alā. Tiltus ieņēmušas padomju bruņumašīnas. Virs galvām kaujas helikopteri.  Radio māja ieņemta. Vēl redzējām Veltu Puriņu pēdējos kadros, un tad arī televīziju ieņēma OMONieši. Televizors, kas barikāžu dienās apziņoja, mobilizēja un iedvesmoja, nu rādīja tikai ļaunu vēstošo “Gulbju ezeru”. Pārmaiņu aizbildnis Gorbačovs internēts. Vara pār Latviju nodota padomju ģenerāļa Kuzmina rokās. Alfrēda Rubika zvaigžņu stunda, kurā viņš izslējās un draudēja – tas jums dārgi maksās!  Rīgas Centrā jau nošauts Raimonds Salmiņš. Ja galvaspilsētā cilvēki vēl pulcējās pie Brīvības pieminekļa vai Saeimas nama, tad provincē iestājās klusums un nomācoša neziņa. Latvijas brīvību alkstošie pēkšņi jutās izkaisīti. Iedvesmoti un vareni sajutās interfrontieši. Kā gan tieši šajās  bezcerīgajās augusta dienās Latvija kļuva par brīvu un neatkarīgu valsti?

 

Gribētos jau to pierakstīt mūsu drosmei un varonībai, taču to dienu liecinieki zina, ka tā nebūtu visa taisnība. Daudz kas nebija mūsu rokās.  Bībelē ir aprakstīti vairāki notikumi, kad tauta vai pilsēta ir nonākusi lielās briesmās. Ienaidnieka armija nāk ar lielu pārspēku. Pilsēta ir aplekta un to pamazām nomāc bads. Nav saskatāma nekāda izeja. Taču tad Dievs sūtīja apjukumu ienaidnieka nometnē un tas vai nu cieta sakāvi, vai pameta savu nometni un aizbēga. Lasot par šiem notikumiem Bībelē, var uznākt šaubas – vai nu tā tiešām varēja būt? Taču to pašu Dievs izdarīja mūsu labā. Kā citādi var izskaidrot, ka apvērsuma rīkotāji Maskavā, starp kuriem taču bija padomju varas struktūru augstākie pārstāvji, pinās savos plānos kā vistas pakulās? Viss viņiem krita no rokām. Nevienu nodomu viņi nespēja novest līdz galam. Televīzijas kameru priekšā viņi, ar vislielāko varu apveltītie, kuru rokās bija visi līdzekļi, sēdēja kā bariņš apjukušu cilvēku. Pa to laiku Rīgā, liktenīgā balsojuma brīdī, kad nekas vairs nevarēja atturēt OMONiešu bruņumašīnas no izlaušanās pie Saeimas nama, tās pārsteidzošā kārtā apgriezās un steidzās projām. Gluži kā psalmos teikts – Tu, Kungs, liec tiem griezties atpakaļ un bēgt. Bet varēja būt pilnīgi citādi. Ceļā uz brīvību Dievs bija ar mums. Par savas brīvības piepildīšanos mēs varam pateikties Dievam, kurš, gluži kā senajās dienās, meta apjukumu ienaidnieka nometnē. Nekad to neaizmirsīsim!

 

Cita izšķiroša lieta, kas nebija atkarīga no mums, bija tā, ka krievu karavīri Maskavā pie “Baltā nama” nebija ar mieru šaut uz krieviem. Varbūt viņu dvēselē ierunājās tautas pareizticīgās saknes. Viņi atteicās šaut uz savējiem un nostājās Jeļcina pusē. Viņi izvēlējās cilvēcīgu, tikumisku rīcību – un rīkojās pareizi. Ar tādu motivāciju nevar kļūdīties. Tā mums var būt svarīga mācību stunda – nevērsies pret savējiem kā pret ienaidniekiem! Runā patiesību, taču mīlestībā, kā to pamāca apustulis! Tad, taisnību meklējot, nepazaudēsi sevi un vēl izglābsi brāļus. Jo svarīgi ir ne tikai sasniegt mērķi, bet arī tas, par ko esam kļuvuši ceļā uz to. Par savu brīvību mēs varam pateikties arī kristīgā tradīcijā iesakņotai cilvēcībai.

 

Kas tad bija  mūsu pašu rokās? Tautas izvēlēto priekšstāvju rokās? Augstākā Padome izbeidza 4. maija deklarācijā noteikto pārejas laiku un pieņēma Konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusuLatvija kļuva par patstāvīgu, brīvu valsti. Varbūt viņi visu neizdarīja ideāli, taču izdarīja pareizi un laikā. Labāk izdarīt normāli un tagad, nekā ideāli un nekad. Kā dziesmā dziedam:

 

Drosmīgs lēmums likteņstundā saules rītu iezvanīs.

Izdevība nokavētā verdzībā un naktī dzīs.

 

Simt vienpadsmit deputātu nobalsoja “par”. Varbūt šodien tas liekas vienkārši. Taču ar uzglūnošo interfronti blakus un pretinieka specvienībām zem logiem tā tiešām bija drosme, tāpat kā stāvēšana dzīvajā vairogā pie Augstākās padomes vai Latvijas Radio pagrīdes raidītāja izveidošana  Salspilī. Pučam sekmējoties, rokudzelži un likvidējamo ģimeņu saraksti jau bija gatavībā. Bija vajadzīga attieksme, ko tolaik priekš sevis formulēja Dainis Īvāns: “Labāk mirt, nekā apkaunoties.” Labāk mirt, nekā apkaunoties… Lūk, kas ir nepieciešams katram, kurš mūsu dienās domā par augsto politiķa aicinājumu! Tikai tad var dzimt valsti ceļoša un tautu dziedinoša politika. Tieši tādēļ, ka trīsdesmit brīvības gados tādas attieksmes bieži ir trūcis, sabiedrību nu sadala tik liela sociālā plaisa, ka apdraud mūsu valsts drošību un pastāvēšanu.

 

Savu valsti mēs saņēmām no Dieva ieinteresētas labvēlības un no cilvēku drosmes un cilvēcības. Mums nu tā jānosargā. Gluži negaidīti stāvoklis ir kļuvis tikpat sarežģīts – varbūt pat sarežģītāks. Tolaik pretnostatījums bija skaidrs – mēs pret okupantu spēkiem un to lojālistiem. Tagad cits pret citu pavērsušies tie, kuri visi ir par Latviju. To, ka esam murgaini bīstamā vietā, es visasāk izjutu, lasot “Delfos”, ka mūsu mediķi par savu darbu saņem lāstus un draudus. Mediķi! Tie, kas patiešām par slimnieku dzīvībām cīnās ar attieksmi: “Labāk mirt nekā apkaunoties!” Ārsti un medicīnas māsas, ko vēl pirms gada cildinājām un ziedojām priekš siltām pusdienām! Ar mums acīmredzami kaut kas nav kārtībā! Es saku “ar mums”, jo šoreiz nav ārējā ienaidnieka. Mēs visi esam par Latvjiu.

 

Deviņdesmito gadu kulta filmā “The Matrix” ir epizode, kur pie Neo ierodas bariņš paziņu. Starp tiem meitene ar baltā truša attēlu uz pleca. “Vai tev kādreiz ir bijusi sajūta, kad neesi drošs, vai esi nomodā, vai vēl sapņo?”, Neo jautā paziņam, kurš atnācis nopirkt kaut ko nelegālu. Zīmīga detaļa, ka Neo to izņem no slēptuves, kas ierīkota grāmatā “Simulakri un Simulācija”. Tā ir franču filozofa Žana Bodrijāra slavenākā grāmata, kas arī iedvesmoja filmas ideju. Dažas Bodrijāra domas varbūt var palīdzēt izvērtēt šo laiku – vai esam nomodā vai sapņojam.

 

Savā ziņā mēs pļaujam to, ko paši sējām. Bodrijārs raksta, ka postmodernā doma pamazām izirdina cilvēku saiti ar universālajiem, vienojošiem vēstījumiem. Mēs esam iemācījušies būt skeptiski un pat ciniski pret kristīgo vēsti, patriotismu,  nacionālu valsti, ģimenes ideju, visu tradicionālo, uz kā līdz šim būvējām gan savu kopīgo, gan personīgo identitāti. Taču cilvēkam vajag vēstījumu, jo viņš ilgojas pēc dziļākas identitātes nekā tā, ko piedāvā lietas, kas viņam pieder. Un tad parādījās jauns, liels, visiem kopīgais vēstīums – kovidiāde! Jau otro gadu tā ir ziņu izlaidumu pirmajos virsrakstos. Teju katra Panorāma sākas ar saslimšanas un vakcinācijas skaitļiem. Šis vēstījums, šķiet, ir sācis mūs definēt. Paši dziļākie vārdi, ko cilvēks par sevi var teikt, ir: “Es esmu!” Pirms trīsdesmit gadiem tie simt vienpadsmit deputāti varbūt sev teica – es esmu Latvijas atbrīvotājs, līdzīgi kā pirms viņiem brīvības cīņu dalībnieki. Tagad mēs sakām: “Es esmu par vakcināciju!” vai “Es esmu pret vakcināciju!” Paraudzīsimies uz naidu, ar kādu cits pret citu vēršas it kā pretējās puses. Medicīniskas procedūras dēļ neviens otram tā neuzbrūk. Tā uzbrūk, izjūtot aizskārumu un draudus savai identitātei. 

 

Ko mēs esam izdarījuši, Kristus mīļotie!? Mēs esam sev darinājuši identitāti no kovida vakcīnām! Bet tā ir viltus identitāte! Sakot “es esmu”, mums vajadzētu teikt pavisam ko citu. Saistīt sevi ar pavisam citiem vēstījumiem. Es esmu Dieva radīta, garīga būtne. Es esmu ja arī ne vairs kristīgās ticības, tad vismaz kristīgās kultūras daļa. Es esmu latvietis, es esmu Latvijas valstspiederīgais, kam jāsargā un jāceļ sava tēvus zeme. Es esmu brālis un māsa starp brāļiem un māsām! Īstas identitātes trūkums mūs ir aizvedis bīstamā vietā. Mums tā no jauna ir jāatrod.

 

Diemžēl to būs grūti izdarīt. Te ir otra Bodrijāra doma, ko gribas pieminēt – hiperrealitāte. Bodrijāram realitāte bija tā, ko var nokopēt, atdarināt, simulēt. Taču kopijas kopijas kopija reizēm nemaz vairs nelīdzinās oriģinālam. Gadās, ka simulācija ir krāšņāka – varētu tiekt, reālāka – par realtitāti. “Mehāniskā apelsīna” autors Entonijs Bērdžess reiz teica: “Interesanti, ka reālās pasaules krāsas izskatās pa īstam reālas tikai tad, kad redzi tās uz ekrāna.” 

 

Bērnībā es krāju markas. Mana mīļākā sērija bija ar dinozauriem. Es domāju – redzēt īstu dinozauru gan būtu vienreizēji! Taču Stīvens Spīlbergs mums tos jau parādīja. Ja pēc Juras laikmeta parka noskatīšanās mēs ieraudzītu dzīvus dinozaurus, tie visticamāk neliktos tik briesmīgi un iespaidīgi kā kino. Simulācija, kas ir krāšņāka un aizraujošāka par realitāti. Realitātes pat var nebūt. Darbā “Līča kara nebija”, Bodrijārs apgalvo, ka tur armijas praktiski nesatikās. Irākas armiju nospieda ar milzīgu aviācijas pārsvaru un tikai televīzijas reportāžas lika tam izskatīties kā karam. Kāda līča kara veterāne tiešām teica, ka uz vietas tuksnešos viņa neesot redzējusi neko no tā, ko redzēja mājās, vīra ierakstos no televīzijas ziņām. Simulācijas bez realitātes Bodrijārs tad sauca par simulakriem. Arī tie ir kļuvušas par mūsu ikdienu.

 

Man nesen atsūtīja bildi, kurā pāvests Francisks skūpsta roku sirmam ēbrējam. Realitātē viņš Jeruzalemē apmeklēja holokausta muzeju un skūpstīja roku vienam no koncentrācijas nometnēs izdzīvojušajiem. Taču bildei pievienotais uzraksts to padarīja par spilgtāku, satraucošāku un daudz personīgāku hiperrealitāti: “Lūk, pasaules gals! Pāvests skūpsta roku Dāvidam Rokfelleram, aiz viņa Henrijs Kisindžers un Džons Rotšilds. Vai tagad saprotat, kas notiek pasaulē?” Tam, protams, bja jādemonstrē vispasaules “plāndēmijas” sazvērestības fakts. Ar to tas ienāk katra cilvēka dzīvē. Līdzīgus materiālus man piesūta regulāri un ne tikai man. Ir saprotami un pat neizbēgami, ka tik masīvi bombardēti, cilvēki no realitātes pāriet un sāk dzīvot hiperrealitātē un simulakru pasaulē. Tādā kā matriksā, kur nevari zināt, vai esi nomodā, vai sapņo. 

 

-       Vakcīnās ir formaldehīds! Tā pati inde, ko lieto līķu balzamēšanai! 

-   Jā, dažās ir, lai gan realitātē mēs vairāk formaldehīda uzņemam, apēdot vienu bumbieri. 

 

-       Vakcīnās ir alumīnijs! 

- Jā, dažās vakcīnās alumīnija hidroksīdu lieto kā imūnreakcijas pastiprinātāju. Taču bērns dienas laikā uzņem vairāk alumīnija ar zīdaiņu pārtiku – tāpat kā pieaugušais smagos metālus ar laša fileju. 

 

-       Cilvēkus slepus un uz visiem laikiem iezīmē ar 6.66 miligramiem luciferīna.

-   Jā, iezīmēšanas tehnoloģija tiek meklēta, bet tas ir aktuāli tikai kaut kur Āfrikas ciematos, kur nevienam nav ne potēšanās pases, ne citu dokumentu un vajag kaut kā atšķirt, kurš jau ir vakcinēts un kurš vēl jāvakcinē. Turklāt iezīmē ar vara mikroadatiņām un ne uz mūžu, bet uz kādiem pieciem gadiem. 

 

-   Vakcīnas izmaina mūsu DNS. Kad Kristus nāks, viņš vakcinētajos vairs neatpazīs savu radījumu. 

- Jā, Kristus gan atnāks, taču vakcīna neizmaina DNS, jo nenokļūst aizsargātajā šūnas kodolā. Un vai tad Kungs savējos pazīst pēc miesas? 

 

Šādus dialogus dzird bez gala un malas. No vienas puses un no otras. Pandēmija vai sazvērestība? Kas šajā visā ir realitāte un kas hiperrealitāte? 

 

The Matrix sākuma ainā datora ekrāns pat aizmigušam Neo bez mitas sviež sejā virsrakstu atspulgus. Tā mūs ikdienā pārpludina pretrunīga informācija, kuru bieži nespējam pārbaudīt. Ik brīdi izšķirot, kur ir realitāte un kur simulācija ir tik grūti, ka mums nevajadzētu citam uz citu skatīties ne ar izsmieklu, ne ar naidu, ne ar ļaunām aizdomām. Realitātē vai hiperrealitātē, taču šajās lietās cilvēki rīkojas nopietnas, dedzīgas pārliecības dēļ. Svētīgu risinājumu neatnesīs ne naids, ne izsmiekls, ne sodi, ne loterija. Kristus teica – patiesība jūs darīs brīvus!

 

Droši vien atceraties, ka Neo filmā norija sarkano tableti un no simulētās pasaules atmodās reālajā. Šīs ainas dēļ Bodrijārs pats no Matrix norobežojās, jo uzskatīja, ka atmošanās vairs nav iespējama. Mūsu drosme un cilvēcība šajās trīs augusta dienās būtu pierādīt, ka viņam nav taisnība. Ka mēs varam atmosties. Mums ir jāuzmeklē sarkanā tablete, lai cauri simulakriem un simulācijām ieraudzītu realitāti. Lai patiesība dara mūs brīvus. Jā, mēs visi esam pārliecināti, ka to jau redzam, un tādēļ tik nikni cits citu apkarojam. Taču, ja negribam sagraut savu sabiedrību uz ilgiem gadiem vai pat uz visiem laikiem (kas ir reāla iespēja), mums ir jābūt gataviem savu pārliecību pārbaudīt ar atvērtu prātu un sirdi. Bez dusmām un objektīvi. Un darīt to kopā.

 

Pilāts jautāja: “Kas ir patiesība?”  Kas ir patiesība mūsu situācijā? Patiesības atrašana nenotiek, pieliekot mīnusa zīmi priekšā tam, ko saka tie, kas mums nepatīk. Ja neuzticamies kādas nostājas paudējiem, tas pretējos uzskatus vēl nepadara par patiesību.  Cik dziedinoši būtu uzticēties zinātnei! Taču zinātniskā metode nav pieņemt par patiesību atsevišķas ziņas no portāliem un tur izteiktos pieļāvumus uztvert kā faktus.  Zinātniskā metode nav amatieriska ņemšanās ar statistikas datiem, izdarot steidzīgus secinājumus, kas apstiprina iepriekš emocionāli pieņetu nostāju. Zinātniskā metode ir skurpulozu, bieži vien apnicīgu, taču nepieciešamu soļu secība no novērojumiem līdz hipotēzei, līdz tās eksperimentālai pārbaudīšanai un pierādīšanai. Pēdējais solis ir savus secinājumus pirms publicēšanas nodot izvērtēšanai atzītām nozares autoritātēm. Tikai pēc tam var aicināt – uzticies zinātnei! Lielākā daļa cilvēku nav trenēti tā domāt. Bet tā ir vieta, kur mums vajadzētu satikties. Reālajā pasaulē, kur godprātīgi un saprotami tiek piedāvāta un pieņemta laba zinātne. Patiesība atbrīvo. 

 

Starp citu, var manīt tendenci zinātniekus šķirot uzpirktos un neuzpirktos atbilstoši tam, vai tie manus uzskatus apstiprina vai apgāž. Taču tā ir vairīšanās no patiesības. Varbūt kādu zinātnieku var uzpirkt. Visus nekad nevar uzpirkt. Zinātnes sabiedrības konsenss parasti ir pietiekami pamatots, lai to vismaz ņemtu nopietni.

 

Morālteoloģijā vispār ir princips, ka cilvēka rīcībai vispirms vajag meklēt labu izskaidrojumu, un ļauno pieļaut tikai tad, ja skaidri pierādījumi neatstāj citu iespēju. Mēs biežāk rīkojamies pretēji. Taču vajadzētu mēģināt palūkoties citam uz citu ar tādu skatienu, kurā tie, kas vakcinējas, uzreiz nepiedalās psihopātiskā globālistu plānā, lai iegūtu dividendes, bet dara to – kā rakstīja kāds Tvitera lietotājs – lai nenosprāgtu. Tie, kas nevakcinējas, tādēļ nesēž zem galdiem ar folijas cepurītēm galvā, ļaunprātīgi plānojot visus aplaist ar sērgu, lai veidotu pūļa imunitāti. Un tie, kas cenšas valstī vadīt šo krīzi tā, kā to saprot un redz, droši vien tiešām kādās lietās kļūdās un pārspīlē, tomēr necenšas veikt genocīdu pret savu tautu. Tādai vajadzētu būt sākuma attieksmei savējo vidū, kamēr neesam droši pārliecinājušies par pretējo. 

 

Ir daudz grūtu jautājumu, kurus vajadzēs izrunāt Šobrīd pats degošākais – par it kā piespiedu vakcināciju. Darba ņēmēju uztraukumu var saprast, jo viņi var zaudēt darbu un iztiku. Darba devēju raizes var saprast, jo viņi var zaudēt savu biznesu. Valdību var saprast, jo no viņiem prasīs atbildību par visu kopumā. Var saprast. Nu tad mēģināsim cits citu saprast! Bez dusmām, objektīvi, reālajā pasaulē, ar cieņu, runājot patiesību mīlestībā. Varbūt tā atradīsim izeju no stāvokļa, kur vieni risinājumu redz piespiedu līdzekļos un otri cīņā par brīvību - līdz akmens uz akmens nepaliek.

 

Es nerunāju par politiku. Es runāju par attiecībām. Agrāk vai vēlāk, ar lielākiem vai mazākiem upuriem pandēmija paies. Paliks attiecības – tādas, kādas būsim sev sagādājuši. Pašlaik atsvešinās draugi, sastrīdas ģimenes, sašķeļas tauta. Pirms trīsdesmit gadiem bija brīdis, kad gandrīz sašķēlās tautas fronte. Brīdis, kura dēļ varēja nebūt brīvās Latvijas. Toreiz piecēlās mācītājs Juris Rubenis un teica – lūdzu nešķelieties! Šis aicinājums ir dārgs akmens mūsu valsts pamatos, bez kura varbūt nebūtu arī valsts. Šis ir laiks, kad atkal jāsaka – lūdzu nešķelsimies! Nedosim vietu velnam! Darīsim, kas jādara, taču nevērsīsimies cits pret citu ar naidu un izsmieklu kā ienaidnieki. Nav lielākas greznības, kā cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem.

 

Kad vēlam saules mūžu Latvijai, gādāsim, lai tie nav tukši vārdi. Karš un pandēmija ir laiks, kas visskaidrāk parāda, ka nācija un valsts ir kas vairāk nekā zināms skaits cilvēku vienā teritorijā, kuri katrs cīnās par savu personīgo brīvību. “Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus likumu!”, raksta Sv. Pāvils galatiešiem. Tautas, kas to ir sapratušas, kurām tas ir viņu kultūrā, ir ilgtspējīgākas un izkonkurēs tās, kurām tā nav. Ilgi nedzīvo arī despotijas, kur valdnieki cilvēku brīvību ierobežo ļaunprātīgi un bez vajadzības, jo tā ir negantība Dieva acīs.

 

“Būdami Dieva mīļotie bērni, dariet tāpat kā viņš un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus mūs ir mīlējis un mūsu labā sevi atdevis Dievam par upurdāvanu” - tā līdz šim runāto apkopo apustulis Pāvils. Tā ir mūsu patiesā identitāte un mūsu dzīves realitāte. “Es esmu pasaules gaisma”, saka Kungs Jēzus Kristus. “Kas man seko, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” Kungs, rādi mums savu ceļu un liec mums gribēt pat to iet!

 

3 komentāri:

otrdiena, 2021. gada 13. aprīlis

Novēlu raudzīties uz Kristu! - Lieldienu intervija "Dienai"


Covid un Lieldienas. Šie ir jau otrie Kristus Augšāmcelšanās svētki globālās pandēmijas zīmē. Kāda ir Jūsu personiskā pasaules, ticības un iekšējā Dieva sajūta šajās Lieldienās? 

Sajūta ir diezgan autentiska. Pēc Jēzus krustā sišanas mācekļi bailēs no vajāšanām slēpās pa mājām. Tagad draudzes, draudzības, ģimenes, darba, sporta, kultūras kolektīvi ir tādi kā izklīdināti. Visa pasaule ir izklīdināta. Attālinātie dievkalpojumi palīdz, taču normāli tas nav. Visvairāk biedē, ka tam neredz gala. Nāk arvien jauni viļņi un mutācijas. Šobrīd vēl nevar novērtēt, kā ir mainījusies un vēl mainīsies cilvēku uztvere, attiecības, rīcības modeļi. Kas visu savāks atkal kopā? Apustuļus sapulcināja augšāmceltā Kristus parādīšanās viņu vidū. No izkliedēta pulciņa viņi kļuva par efektīvu komandu, kas iestartēja pagāniskās pasaules pārveidošanu par kristīgu civilizāciju. Arī mums vajadzēs kaut ko, kādu vēstījumu, kas izārdīto spēs sašūt – nevis atpakaļ, bet jaunā, darbīgā veselumā. Tādēļ pandēmijas gadadienā es aicinu draudzes iekšēji tam gatavoties. Nepierast pie iziruma. Uzturēt sevī ilgas pulcēties ap dzīvo Kristu dzīvā mācekļu kopībā. Ja esam ap viņu, tad lai nāk kas nākdams. To pašu vajadzēs arī citām kopienām. Augšāmcelšanās vēsts būs ļoti vajadzīga. Īstā strupceļā nekas cits nelīdz.

Daļa sabiedrības jau ieradusi gaidīt Jūsu svētku uzrunas, kurās Jūs parasti pievēršaties arī būtisku sabiedrības procesu analīzei, ne tikai Evaņģēlija sludināšanai klasiskā veidā. Otra daļa pēc tam Jums dažkārt pārmet – Baznīca atkal jaucas valsts lietās! Kas Jūs mudina tomēr šo publisko analīzi veikt?

Valsts un baznīcas šķirtība nozīmē tikai to, ka Latvijā nav valsts baznīcas vai oficiālās reliģijas. Nav bīskapa valsts vai ordeņa valsts kā viduslaikos. Mēs pat nespējam tā domāt, tā šķirtība mums jau ir asinīs. Taču valsts un baznīca sadarbojas par labu visai sabiedrībai sociālajā darbā, pieminekļu aizsardzībā, laulību reģistrācijā, kapelānu dienestā un daudz kur citur. Svētku dievkalpojumi ir viena izpausme. Cilvēkiem varbūt šķiet, ka es tur runāju par politiku, taču es joprojām runāju par evaņģēliju, tikai cenšos konfrontēt dzīves aktualitātes ar kristīgo vēsti un skaidrāk izcelt tās izpausmes dzīvē. Nāciju rada kopīgas vērtības. Paaudze paaudzei vērtības nodod ar vēstījumiem. Pat ar tautas teikām un pasakām. Kristīgā vēsts ir viens no lielajiem naratīviem, kas ir veidojis un uzturējis Rietumu pasaules klasisko vērtību sistēmu, ko ne velti dēvē par kristīgo kultūru. Arī mēs tai piederam. Ikdienā pat nepamanām, cik dziļi kristietība visu caurauž – attiecības, ieražas un likumus. Kādēļ es tā runāju 18. novembrī? Tādēļ, ka esmu Latvijas pilsonis, kam viņa amats uzliek tādu pienākumu. Baznīcas atbildība tautas priekšā ir glabāt, uzturēt un atsvaidzināt šo vitāli svarīgo vēstījumu. 

Pēdējā laikā arī Latvijā sāk izpausties diezgan izteikta sabiedrības uzskatu polarizācija, kurai šķiet aizsākumi meklējami ASV – “progresīvie” pret “konservatīvajiem”. Vai Baznīcas un Kristus vēsts spēj šos it kā nesamierināmos uzskatus vienot? 

Baznīcā pašā ir savi konservatīvie un liberāļi. Piederību vieniem vai otriem lielā mērā nosaka cilvēka temperaments. Liela loma tur ir iedzimtībai. Konservatīvie ir apzinīgāki un piešķir lielāku vērtību kārtībai, principiem. Liberāļi ir radošāki, vairāk gatavi pārkāpt robežas un noteikumus. Tādēļ liberāļi labāk spēj apgūt jaunas jomas, bet konservatīvie – tās uzturēt un pārvaldīt. Ja organizācijā ir tikai konservatīvie, tai draud pārkaļķošanās. Ja tikai liberāļi, tā “aiziet pa pieskari”. Ir vajadzīga tāda kā deja, kurā vieni un otri piedalās ar savu stipro pusi, viens otru līdzsvarojot. Diemžēl mūsdienās līdzsvars arvien vairāk tiek izjaukts par labu liberāļiem, jo tie ir ņēmuši virsroku medijos un augstskolu mācībspēkos, kur sevi auglīgi atražo. Konservatīva, šķiet, ir palikusi baznīca un varbūt bruņotie spēki. Taču ir jānoskaidro termini. Klasiskie liberāļi mūsdienās izsktās visnotaļ konservatīvi. Tas, ko tagad dēvē par liberālismu, ir kreisums, “progresisms”, kā jūs to nosaucāt, vai īstajā vārdā – neomarksisms. Un marksisms nav diez ko ieinteresēts ar kādu vienoties. Tā gēnos ir cīņa un pasaules revolūcija, revolūcijas eksports. Tieši kā Jūs teicāt – no ASV pa visu pasauli. Ar kristietību marksismam ir īpašas attiecības. No Feierbaha līdz Sartram marksisti ir zvērināti ateisti. Ja runa ir par vienošanu, es neesmu optimists. Es drīzāk teiktu, ka Kristus vēsts ir viena no nedaudzajām, kas vēl uztur līdzsvaru sabiedrībā.

“Netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti”, ir Jēzus vārdi. Kā tas saskan ar aizvien lielāku popularitāti iemantojošo t.s. “izdzēšanas kultūru” (“cancel culture”)? Jūs pat iesaistījāties publiskajā polemikā, aizstāvot kādu jaunu meiteni vārdā Elīna Didrihsone, kura atļāvās intervijā izklāstīt savus uzskatus par ģimeni. Kur, jūsuprāt, slēpjas šī fenomena cēloņi – vai tiešām apspiesto sabiedrības grupu vēlmē pēc taisnīguma? 

Vismazāk “izdzēšanas kultūru” interesē taisnīgums. Tā ir pūļa līksma agresija pret cilvēku, kurš ir pārkāpis kādu nerakstītu un bieži sev nezināmu tabu. Tās mērķis ir viņu sociāli, morāli un ekonomiski izdzēst no kopienas dzīves. Disidentu iznīcināšana vēsturei nav sveša. 20. gadsimta marksisms ar to īpaši izcēlās. Taču mūsdienu “cancel culture” uzrāda zīmīgu pagriezienu. Manas “būmeru” un arī X paaudzes bērni socializējās pagalmā, skolas sarīkojumos vai ģimeņu viesībās. Ja vispār varēja runāt par virtuālo vidi, tā bija piedeva, kuru patērējām pasīvi – skatījāmies televizoru, gājām uz kino. Taču kādā brīdī par psiholoģiskās attīstības noteicošo vidi ir kļuvusi virtuālā pasaule, kuru tu vari veidot līdzi. Ko cilvēks dara, ja sociālajos tīklos kāds “uzkrīt uz nerviem”? Nomjūtē, izbano, nobloķē, ziņo administratoram. Feisbukā kāda kretīna izdzēšana no draugu loka un izraidīšana no burbuļa sniedz intensīvu gandarījumu. Kādēļ to pašu nedarīt reālajā pasaulē? Tā ir jauna domāšanas paradigma, kur reālā pasaule sāk šķist kā piedeva, uz kuru jāpārnes īstās, virtuālās pasaules likumi.

Ar teiktā dzēšanu vai negaidīti asu nosodīšanu nupat sastapušies arī divi izcili Latvijas kultūras dižgari – Alvis Hermanis un Māra Zālīte. Vienā gadījumā no liberāli progresīvo aktīvistu un sociālā tīkla  Facebook robotu, otrā – šķiet, ka tikai Facebook robotu puses. Par ko tas liecina? Vai sociālo tīklu un robotu laikmetā arī mūsu pasaules skatījums nekļūst robotizēts? 

Tā ir ļoti nopietna parādība, kuras mērogi un ietekme vēl nav īsti aptverta. Es par to sāku domāt, kad tika slēgts YouTube kanāls, kam sekoju. Kāds cilvēks tur bija veidojis savas lekcijas, ieguldījis gadus un intelektuālo potenciālu, sapulcinājis kopienu, faktiski izveidojis dzīvi. Un tad kāds anonīms tehnokrāts to izgaisināja ar peles klikšķi. Bezmaz vai dievišķa vara!  Kronis visam bija varenākās lielvalsts prezidenta izmešana no Tvitera. Neievēlēto un tautas nekontrolēto tehnogigantu vara kļūst neaptverama un draudīga. Algoritmus, kas kontrolē virtuālo vidi, arvien vairāk darbina mākslīgais intelekts. Ir taču zināms, ka vairumā gadījumu nevis cilvēki darbojas ar idejām, bet idejas darbina cilvēkus. Algoritmi mūs ar tām apgādā. Mēs nezinām, kādi tie ir un mūs nebrīdina, kad tie mainās. Mēs tīmeklī skatāmies veco filmu Matrix un nepamanām brīdi, kad mūs sāk darbināt mākslīgais intelekts. Nē, kristietība nav pagātnes palieka. Vajadzība pēc stabilas, racionāli un emocionāli sakņotas atskaites sistēmas kļūst aizvien akūtāka. Kristietība ir tāda sarkanā tablete.

Šī šobrīd aktuālā viļņošanās – geju, lesbiešu un neskaitāmu dzimšu (“gender”) tiesības, politkorektums, “izdzēšanas kultūra” un eksperimenti ar sabiedrības sociālo un psiholoģisku struktūru maiņu – vai tas tiešām ir paliekoši? Vai arī cilvēce pēc 100 gadiem uz to raudzīsies kā uz attīstītas globālās civilizācijas jaunības pārmērībām?

Arī tas ierakstās jaunajā paradigmā. Kādi ir virtuālās pasaules likumi? Es varu sevi pasniegt par ko vien gribu, izveidot kādu avataru vien vēlos. Es varu būt āfrikānis, sieviete, kentaurs vai kaķis. Kādu es sevi pasniedzu, tādu visiem mani jāpieņem. Kurš sāk iebilst, ka īstenībā es taču esmu baltais vīrietis, tas ir kretīns, kuru vajag izbanot. Par viņu jāziņo administratoram. Nē, labāk lai algoritms pats viņu izķer. Un vainīgais saņems paziņojumu, ka viņa izteikumi ir pārkāpuši kopienas politiku un principus, tādēļ profils tiek slēgts. Reālā pasaule pamazām tiek pielāgota šiem pricipiem. Ar masu gatavināšanu, konvencijām un tiesas spriedumiem tādas idejas pamazām tiek pārveidotas “kopienas politikā un principos”. Kad tie kļūs par likumiem, tad virtuālas izbanošanas vietā nāks pavisam reālas restes. Tā nav fantāzija, šur tur tas jau ir noticis. Grūti paredzēt, kas būs pēc simt gadiem, taču paaudžu maiņas ceļā politiskā vara arvien vairāk nonāks to rokās, kas uzauguši virtuālajā vidē. Ja necelsies kristīga atmoda kā Brāļu draudžu laikos vai kāds tai līdzīgs ideju pavērsiens, viss turpināsies uz priekšu un kļūs tikai radikālāks. Runājot par politkorektumu, tas manuprāt nokauj spēju domāt. Domāšana nenozīmē, ka man pa galvu klīst domas. Domāt nozīmē izvirzīt tēzi, un tad savā prātā to pārbaudīt, mēģinot apgāzt no dažādām pusēm. To spēj tikai retais un labi, ja savā specialitātē. Tādēļ domāšanas procesu cilvēki parasti pārceļ uz diskusijām, srunājoties cits ar citu. Politkorektums diskusijai atņem iespēju kļūdīties bez ļaunām sekām un līdz ar to arī domas patiesumu un brīvību. Kopumā tas notrulina un noplicina sabiedrību.

 Vai šī izjūta, ka cilvēks kontrolē visu, savā veida nav saistīta arī ar eitanāzijas piekritēju aktivizēšanos Latvijā, mēģinot panākt būtiskas likumdošanas izmaiņas šajā jomā? Tajā pašā laikā - vai publiskajā diskusijā netiek jaukti cieņpilnas un nāves un asistētas pašnāvības jēdzieni? 

Cilvēkiem, kas no miršanas procesa baidās vairāk nekā no nāves, eitanāzija šķiet tik elegants risinājums, ka aptumšo visus citus apsvērumus. Pie mūsu paliatīvās aprūpes jaudas to var labi saprast. Tomēr dzīvības un nāves jautājumos nedrīkst rīkoties impulsīvi. Kristieši teiktu, ka tikai Dievs zina īsto brīdi un ka arī grūtu beigu mirkļi var būt dārgi cilvēka mūžības liktenī. Vai tas jāņem vērā likumdevējiem? Vai nav tā, ka kristīgie lai dara kā grib un neticīgie, kā atzīst par pareizu? Teorētiski es varētu piekrist. Ir starpība starp abortu, kur nogalina cilvēku, kurš nespēj lemt vai aizstāvēties, un eitanāziju, kur pieaudzis cilvēks pieņem apzinātu lēmumu. It kā. Bet vai tā vienmēr notiks? Sākot slīdēt pa nogāzi, ir grūti apstāties. Vai drīkst uzlikt ārstam pienākumu nogalināt? Vai eitanāzija valstij nekļūs par lētu aizstājēju paliatīvai aprūpei? Vai uz veciem cilvēkiem neizdarīs spiedienu nomirt, lai neapgrūtina jaunos? Vai eitanāziju reiz nepiedāvās kā līdzekli vienkārši nomāktības vai traģisku pārdzīvojumu brīdī? Vai tas neizvērsīsies par biznesu, varbūt pat saistītu ar orgānu tirdzniecību? Nesenā diskusija Saeimas komisijā varēja radīt iespaidu, ka eitanāzijas jautājumā notika izšķiršanās starp laicīgo un kristīgo viedokli. Protams, ka tas saniknoja neticīgos. Taču tā tas nebija un nav. Problēmu pietiek arī laicīgā skatījumā. Jālemj ir ļoti piesardzīgi. Taču pliks “nē” arī nav atbilde. Ir jāveltī pūles un līdzekļi cienīgas paliatīvās aprūpes nodrošināšanai. Jāsāk jau tagad, tūlīt.

 Ko ir mainījis Covid? Dēļ nemākulīga krīzes menedžmenta no valdības puses aizvien niknāka kļūst sabiedrība, ko rāda arī socioloģisko pētījumu dati. Šķiet, ka elite un tauta aizvien vairāk atsvešinās, nevis saliedējas, kas ir visbūtiskākais krīzes pārvarēšanā. 

Goda vārds, es pašlaik negribētu būt valdības vietā! Iepriekš nepiedzīvotā situācijā, kur dotie lielumi visu laiku mainās, tai jālīdzsvaro daudzas jomas ar pretējām vajadzībām. Tur nevar nekļūdīties un nevar piepildīt visas cerības. Būt par ministru un īpaši par premjeru pašlaik nozīmē nolikt galvu uz bluķa. Es varbūt nesaprotu visus lēmumus, daži noteikti ir neloģiski un par šo to ir nīgrums vai vīpsna, taču es nepavisam neesmu drošs, ka pats prastu lemt pareizāk. Ceru, ka šī krīze cilvēkiem, kuri domā doties politikā, liks novērtēt, cik superkvalificētam ir jābūt, lai uzdrīkstētos lemt par veselas tautas dzīvi, dzīvību un nākotni. Likmes ir tieši tik lielas. Es ceru, ka jauno paaudzi tas iedvesmos tiekties uz izcilību, lai spētu tādu atbildību uzņemties Es arī cenšos neļauties niknumam, kādu jūs aprakstāt. Dusmas izkropļo īstenības uztveri un grūž uz neapdomīgu rīcību. Tā savukārt rada ciešanas un briesmas kā dusmās pie stūres trakojot uz slidena ceļa. Šajā laikā ir vajadzīga savaldība un vēss prāts.

Šodien, tautas valodā Zaļajā ceturtdienā, kad svinam Jēzus pēdējās vakariņas ar iespējams viņa pēdējiem vārdiem saviem mācekļiem – “Mīliet, kā es Jūs esmu mīlējis!” – ko tas Jums nozīmē? 

Jēzus mācība par mīlestību ir mulsinoša. Mēdz būt grūti mīlēt pat savus vecākus vai bērnus, kur nu vēl ienaidniekus. Taču mīlestība, par kuru runā Jēzus, ne vienmēr nozīmē maigas jūtas. Ienaidnieka gadījumā tas būtu  pat kaut kā slimīgi. Mīlestība, kuru māca Jēzus, pirmkārt nozīmē vēlēt otram labu. Tādu mīlestību var apzināti izkopt pret visiem cilvēkiem. Tā mīlēt var pat ienaidnieku. Reizēm man ir uznākuši niknuma uzplūdi. Piemēram, dzirdot par teroristiem, kuri atkal kaut kur ir mocījuši un nogalinājuši cilvēkus. Ak, ja viņi tādā brīdī trāpītos manā varā, tad gan es… Taču pēc mirkļa nākas nomierināties un atcerēties Jēzus vārdus. Iedomāties, ka reiz arī viņi savām mātēm piedzima kā jauki bērneļi, bet velns viņus ir pievīlis un viņiem vajag pestīšanu. Tas neliedz stāties viņiem pretī, ja vajadzīgs, bet neliedz arī vēlēt tiem labu un nepadara mani viņiem līdzīgu. Tāda mīlestība neļauj vairoties tumsai pasaulē un ir augstāka pat par ticību un cerību. Dievs ir mīlestība, jo viņš bez cēloņa ārpus sevis, bez nosacījumiem un robežām vēl labu visiem.

Un ciešanu pilnā Lielā piektdiena, kad Jēzus tika piesists Krustā – tieši Jums? 

Kristus krusta nāves centrālā nozīme ir tā, ka viņš tur mani izpirka no manu grēku sekām. Par to esmu viņam bezgala pateicīgs. Taču līdzās tam ir vēl citas nozīmes. Viena no manām mīļākajām lūgšanām ir Anima Christi - Kristus dvēsele, svētdari mani! Bieži to lūdzot, katrai rindai ir izveidojies savs paplašinātais saturs. Viena no rindām ir: Kristus ciešanas, stipriniet mani! Kā tās var mani stiprināt? Man dzīvē ir bijuši sāpīgi pārbaudījumi un noteikti būs vēl. Kas zina, varbūt Dievs mani pārbaudīs pie maniem paša vārdiem par eitanāziju. No sāpēm un traģēdijām nevar izbēgt. Var tikai atrast veidu, kā pacelties tām pāri. Kristus ciešanas var mani stiprināt tad, ja savas sāpes piedzīvoju kā tuvību viņam, kā dalīšanos ar Jēzu viņa liktenī. Tad gan ir svarīgi, lai ciešanas es sev nebūtu sagādājis ar savu nekrietnību. Šo stiprinājumu nevar sev iestāstīt. Sāpes ir teju vienīgais, ko nav iespējams racionalizēt. Šo lūgšanas rindu var tikai pieredzēt dzīvās attiecībās. Vēl Lielā piektdiena man nozīmē ekumenisko Krusta ceļu, kas ir viena no skaistākajām vienojošas, kristīgas mīlestības izpausmēm.

Vēl viena ciešanu pilna diena – un Jēzus Kristus būs augšāmcēlies! Kristiešu sapratnē un pārliecībā. Ko Jūs Lieldienās  novēlētu viņiem un arī nekristiešiem vai nevienai formālai reliģijai nepiederošajiem  - ļaudīm, kuri pēc labākās sirdsapziņas dzīvo savas dzīves, mīl, tic savam iekšējam sirdsapziņas kompasam un bieži vien kādai Augstākajai varai?

Es novēlu raudzīties uz Kristu. Lasiet par viņu evaņģēlijos. Neatkarīgi no ticības tā ir vērtīga lasāmviela katram cilvēkam.  Vērojiet Jēzus personību. Tādā vērošanā uzdīgst mīlestības asni, kas cilvēku dara stiprāku. Lielajā piektdienā Pilāts norādīja uz Jēzu un teica: “Lūk, Cilvēks!”. Arī es varu tiekties būt Cilvēks, līdzinoties Jēzum. Brīži, kad nometos pie sava mājas altāra un raugos uz Kristus ikonu lūgšanā un apcerē, ir laimīgākie manā dienā.

0 komentāri:

svētdiena, 2021. gada 11. aprīlis

Jāvērtē katra nodzīvotā diena - intervija žurnālā "Ieva"

 


AGNESE: Tiekamies Lieldienu laikā. Vai augšāmcelšanās stāstu esat izjutis arī savā dzīvē? 

JĀNIS: Katrs Lieldienu dievkalpojums ir dalīšanās ar Kristu viņa augšāmcelšanās priekā. Patiesībā katrs dievkalpojums. Krieviski svētdienu sauc voskreseņije – augšāmcelšanās. Taču pēc augšāmcelšanās visvairāk ilgojas satricinājuma brīžos. 2008. gada ekonomikas krīze smagi skāra baznīcu. Attiecības saspīlējās. Tieši tajā laikā mēs zaudējām dēlu. Septiņus mēnešus nezinājām, kas ar viņu noticis. Bija tāds samezglojums, katra diena bija maza nāve. Domāju, ko man iesākt – palikt savā vietā, vai doties tālu prom, darīt kaut ko citu. Tādos brīžos palīdz tikai augšāmcelšanās. Man tā atnāca caur Garīgajiem vingrinājumiem. 

 

Kas ar jums šo vingrinājumu laikā notika? 

Trīsdesmit dienas es meditācijās raudzījos uz savu Kungu Jēzu Kristu. Piecas, septiņas stundas katru dienu. Izsūdzēju grēkus par visu dzīvi. Un tad viņš paraudzījās uz mani tā, ka viss izmainījās. Mana ticība, mana pasaule. Es no tās vairs nebaidījos. Viss kļuva gaišāks, mīlīgāks, apdzīvojams. Garīgie vingrinājumi ir ļoti gudri izveidota Svēto Rakstu apceres un meditāciju sērija, kas cauri šķīstīšanās un apgaismības procesam ved pie mērķa apzināšanās un pie mīlestības uz Dievu. Tā liek ielūkoties savā ellē un ieraudzīt savas debesis. Palīdz atraisīties no pieķeršanās tam, kas nav pakārtots tavas eksistences mērķim. Biju tā iedvesmots, ka pats apguvu vingrinājumu vadīšanu, lai varētu pavadīt citus. Tas deva jaunu saturu, jaunu jēgu.  Īstā augšāmcelšanās dzīvei, man šķiet, ir atbrīvošanās no bailēm.

 

Bailes jau gan dotas arī tāpēc, lai pasargātu mūs. 

Jā, protams, no neprātībām. Bet te ir runa drīzāk par raizēm, kas liek baidīties dzīvot, baidīties paraudzīties nākotnē. Bailes no zaudējumiem, pārbaudījumiem, pamestības. Neviens nevar izbēgt no ciešanām, jo tās ir dzīves daļa. Taču ir lietas, kuras ļauj pacelties pāri – nozīme un mīlestība. Nīče teica, ka cilvēks spēj izturēt gandrīz jebko, ja zina kādēļ. Jūs noteikti esat piedzīvojusi, ka dzīvot ir vieglāk tad, kad darāt kaut ko nozīmīgu. Bezjēdzība un dīkdienība nobeidz. Savukārt mīlestība… Kad kādu mīli, gribi būt ar viņu kopā, dalīties ar viņu visā. Kad iemīli Kristu, tad gribi piedalīties viņa dzīvē. Bet viņa dzīve veda cauri nodevībai, netaisnībai, ciešanām un nāvei. Kad savējā piedzīvojam to pašu, tad esam tur, kur ir viņš. Tas piešķir nozīmi arī bezjēdzīgām ciešanām. Garīgo vingrinājumu kulminācija ir tad, kad vari no sirds pateikt lūgšanu: “Pieņem, Kungs, visu, kas es esmu un kas man pieder. Dari ar to, ko gribi. Man dod tikai mīlestību uz tevi un savu žēlastību. Man ar to pietiek.” Šis “man ar to pietiek” piedzīvojums ir īstas brīvības brīdis. Pat ja nespēj tajā palikt vienmēr, ir bezgala svētīgi tur pabūt, lai zinātu, ka tas ir iespējams un lai vajadzības brīdī pie tā atgrieztos.

 

Daudz vieglāk ir cilvēkam, kas Dievam tic. Bet ko iesākt tādam, kas nemaz nesaprot, par ko jūs šobrīd runājat? 

Ziniet, pa īstam ticēt nebūt nav viegli. Lai piedzīvotu to, ko iepriekš teicu, man bija smagi jācīnās ar savu veco cilvēku un jālauž sava miesīgā daba. Bet jums taisnība, ticības motivācija ir pārpasaulīga un nav saprotama miesīgai loģikai. Man reizēm ir teikuši: mācītāj, nāciet un pasakiet spēka vārdus, kas mūs darīs stiprus. Taču man nav vārdu, kas darbotos kā burvju tabletīte – norij un pēkšņi viss pāriet. Evaņģēlija shēmu var izstāstīt diezgan ātri, piecās minūtēs. Bet padarīt to par savu, par to, no kā tu dzīvo un kas tev reāli palīdz... Tas nav tik vienkārši. Postmodernais laiks vispār neatzīst autoritātes un reti kurš ar godbijību kaut ko uzklausīs tādēļ vien, ka to saka bīskaps. Ar neticīgu cilvēku es varu dalīties savā pieredzē un teikt – redzi, ko esmu atradis! Pamēģini, varbūt palīdzēs arī tev. Pat ja tu domā, ka tā ir fikcija – ir tādas fikcijas, kurām sekojot, cilvēkam klājas labāk nekā nesekojot. Bet ja gribat paši piedzīvot, skatieties uz Kristu! Lasiet evaņģēliju un raugieties uz Viņa personību. Tādā vērošanā uzdīgst mīlestības asni. Tie dara cilvēku stipru. 

Šis ir laiks, kad daudzi, līdzīgi kā jūs savulaik, pieredz kāda tuva cilvēka zaudējumu. Viens ir cipars statistikā, pavisam kas cits, ja tas ir tavs cilvēks. 

Protams! Gan attiecībā uz dēlu, gan vecākiem man bija svarīgi, ka viņi bija izlīdzinājušies ar Dievu. Gan māmiņa, gan tētis pirms beigām izsūdzēja grēkus un saņēma sakramentu. Arī mūsu dēls Krists pirms nāves bija pastiprināti pievērsies baznīctēvu lasīšanai. Bet zaudējums un sēras jau nepazūd, tepat tās ir. Laiks kaut ko dziedē, bet ne pilnībā. Joprojām gribas vecākiem piezvanīt. Ģimenes kapu ierīkošana piešķir dzīvei jaunu krāsu tāpat kā rudens druvām un mežiem. Kasparam Dimiteram ir tāda dzejas rinda: «Cik aprēķināta dzīve ir slima, cik neiemīlēta nāve ir baiga». Iemīlēt nāvi nozīmē atrast savas mirstības nozīmi un nozīme ļauj pacelties pāri. Atkal jācitē Dimiters – dzīvība ir krātiņš, nāve – izspertas durvis… Lieldienām un Kristus augšāmcelšanās vēstījumam ir simboliska un psiholoģiska vērtība, taču tas ir arī vēsturisks notikums, kurā Dievs salauza nāves varu un atvēra cilvēkam mūžīgās dzīvības durvis.

Mēdz teikt – kad kāds aiziet, mēs raudam par sevi. Bet, manuprāt, tā īsti nav. Vecāki ir tie, kas bija pirms mums, un bērni ir tie, kam būtu jāpaliek pēc mums. 

Jā, mēs raudam par sevi, ja nāve ir bijusi tik dabiska un secīga, kā teicāt. Trūkst attiecību ar aizgājēju un grauž sirdsapziņa, ka nepateicām vai neizdarījām tā, kā vajadzēja. Par mirušajiem raudam, ja nāve ir bijusi pāragra, vardarbīga. Tad sāp viņu nenodzīvotie gadi, un piedzīvotās mokas. Gan tēvam, gan brālim bija nāves tuvuma pieredze, un abi teica vienu un to pašu – ja tāda ir tā miršana, tur nav ko baidīties. Pieņemu, ka neticīgs cilvēs mūža otrā pusē pret nāvi attieksies pat mierīgāk, domājot, ka aiz tās nekā nav. Kā aizmiegot anestēzijā uz operāciju galda. Pat nepamanīsi kā neatmodīsies. Tas arī iedvesmo vēlmi pēc eitanāzijas – cilvēki no miršanas procesa baidās vairāk nekā no pašas nāves. 

Ticīgam cilvēkam tas ir citādi? 

Ir tāda filma Sala, kurā tēvam Anatolijam jautā – vai nav bail mirt? Viņš atbildēja: Mirt nav bail. Bail būs stāvēt Dieva priekšā. Ticīgs cilvēks uz nāvi raugās mūžīgās dzīvības cerībā, taču arī apzinoties, ka būs jādod Dievam norēķins par savu dzīvi. Tāpēc mums vajadzīgs Pestītājs, kurš beznosacījumu mīlestībā ir izpircis un piedevis visu, par ko dvēsele ir nemierīga. Svēto, bezvainīgo dzīvi viņš nodzīvoja mūsu vietā un ietērpj tajā savējos, lai būtu ar ko stāvēt Dieva priekšā.

 

Kāda ir jūsu nostāja par eitanāziju? 

Tas ir sarežģīts jautājums. Luters pašnāvnieku uzlūkoja par cilvēku, kuru pārmācis un nokāvis velns. Vai tāds ir vairāk vainīgs par kādu, ko mežā nokāvis laupītājs? Dvēseli pazudina neticība nevis tas, ka neesi izsūdzējis visus grēkus. Visus tu tāpat nekad neatceries un neapzinies. No otras puses kristīgā baznīca cilvēkus vienmēr ir centusies atturēt no pašnāvības. Tam ir daudz iemeslu – kaut vai novērojumi, cik vērtīgi var būt grūto beigu mirkļi. Atceros mūsu izcilo mācītāju Robertu Feldmani. Padomju laikā viņš bija kā no citas planētas – veco laiku džentlmenis ar smalku valodu un manierēm. Ļoti zinošs, sirsnīgs, bet dažbrīd ironisks un ciets. Mūža beigās viņš zaudēja redzi un labu daļu no realitātes uztveres. Nespēja karoti trāpīt mutē. Kāds man taisni jautāja, vai viņam nebūtu labāk aiziet? Kādēļ Dievs pieļauj tādu sabrukumu? Taču, apmeklējot profesoru dažas dienas pirms nāves, es redzēju pārvērtību. Viņš bija norimis, gaišs un maigs, izlīdzinājies ar visu, pret ko bija turējis rūgtumu. Beidzot gatavs doties. Tikai Dievs zina īsto laiku – tāda būtu kristieša attieksme. Cits jautājums, vai no tās jāvadās likumdevējiem? Lai taču ticīgie dara kā grib, un ļauj neticīgjiem darīt tā, kā viņi grib? Viņu mūžības liktenis taču no tā vienalga nemainās? Tam es pat varu piekrist. Tomēr arī bez reliģiskajiem apsvērumiem ir virkne ētisku problēmu. Vai ārstam var uzlikt pienākumu nogalināt? Vai tas nav vienkāršs veids kā nerūpēties par paliatīvo aprūpi? Vai eitanāzija vienmēr būs brīvprātīga, pie pilnas apziņas? Vai uz vecajiem cilvēkiem netiks izdarīts spiediens, lai beidz sēdēt uz kakla un “pieņem šprici”? Vai eitanāzija nekļūs par biznesu, kas turklāt saistīts ar orgānu transplantāciju? Vesela slidena nogāze. Man šķiet pareizi, ka Saeima strauji nelēma šo jautājumu. Tas prasa dziļu un rūpīgu diskusiju.

 

Kad tuvs cilvēks aiziet, bieži ir sajūta – nepaspēju, nepaguvu. Kā paspēt? 

Diez vai var nodzīvot un šķirties tik ideāli,  ka nekas nekremt. Taču uz to var tiekties, ļaujot sevi veidot Dieva Garam, kura augļi ir mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Ar gribasspēku mēs spējam pieklājīgi uzvesties līdz kārtējam klupienam, bet īstas, iekšējas pārmaiņas spēj izraisīt tikai Dievs.

Ko teiktu jūsu tuvinieki - gara augļi jūsos jau iesakņojušies vai tomēr tas ir mūža darbs? 

Kaut kur jau tie ir (smejas). Garīgajos vingrinājumos, šķiet, ieguvu pavisam citu dzīves uztveri. Tā man pašam liekas, tā ir teikuši citi un arī attiecības pēc tam veidojās citādi. Ja atskatos, kā es pirms tam uzvedos un rīkojos… Es gan arī biju jaunāks, un jauniem cilvēkiem daudz kas ir citādi (smaida). Taču svēttapšana ir ceļš, kas jāiet visu mūžu. Palaižoties var notikt regress un beigas būs sliktākas nekā sākums. 

 

Šis laiks liedzis arī jūsu prieku – ceļošanu. Kā bez tās dzīvojat? 

Nedrīkstu žēloties, esmu priviliģētā situācijā. Dzīvoju mājā ar dārzu Rīgas nomalē, kur var staigāt gar Mārupīti. Man ir arī baznīca, kurp varu aiziet. Iztēles kontemplācijā varu staigāt pa Svēto zemi. Daudz smagāk ir ģimenei daudzdzīvokļu mājas vienā vai divās istabās. Protams, ceļojumi vilina. Agrāk priecājos par iespēju nokļūt eksotiskās zemēs, taču tagad gribētu vairāk apskatīt Eiropu, kamēr mums tā vēl ir.

 

Ko jūs gribat teikt ar vārdiem – kamēr vēl ir Eiropa? 

Eiropa strauji mainās. No vienas puses masu imigrācija un multikulturālisma eksperiments, kurš ienācējiem neprasa pielāgoties vietējiem tikumiem un kultūrai, bet drīzāk mudina palikt pie savām tradīcijām. Man liekas iracionāli savest vienuviet lielas cilvēku grupas bez vienojoša vēstījuma, un cerēt, ka viņi dzīvos mierā un saskaņā. Iepretī tam Eiropa ir apmulsusi pati savā identitātē. Neticība objektīvai patiesībai, skepse pret lielajiem vēstījumiem, tāda kā kaunēšanās no savām nacionālajām un reliģiskajām vērtībām… Tas nevieno cilvēkus un nedod nācijai mugurkaulu. Šādā izkārtojumā civilizāciju sadursme neatrisināsies par labu eiropiešiem un viņu kultūrai. Mēs vēl neesam gluži tur, kur “vecā Eiropa”, taču būsim, ja centīsimies to visā atdarināt.

 

Kuras ir tās kļūdas, kas mums jāņem vērā?

Eiropa šķiet pazaudējusi ideju, kura savulaik to padarīja tik izcilu. Viens no pamatelementiem tajā bija kristīgā vēsts. Mēs mēģinām ņemt atziņas, kas ir kristīgās idejas auglis, un likt tās jaunas morāles pamatos, nocērtot koku, kurš augļus ir nesis. Taču to zināja jau Nīče, ka, zaudējot kristīgo ticību, mēs nevarēsim paturēt vērtības, kas no tās ir izaugušas. Un paredzēja kreiso totalitārismu. Būsim pateicīgi pūļa imunitātei, kas padomju laika dēļ mums vēl ir pret marksisma atdzimšanu. Rietumos tā ir reāla problēma, kas atbalsojas arī šeit. Mums vēl nav vardarbīgu nemieru un pieminekļu demolēšanas, bet cenzūru sociālajos tīklos un izslēgšanas kultūras aizmetņus jau sākam novērot.

 

Atgriežoties pie ceļošanas – ko tā jums dod?

Ceļošanā es meklēju sastapšanos ar skaisto. Īpašs vaļasprieks man ir niršana zemūdens alās. Sevišķi krāšņas tās ir Meksikā. Desmitiem un simtiem kilometru gari labirinti, kam šur un tur ir iegruvuši griesti, izveidojot senotes jeb akas. Pa tām var iekļūt ar akvalangu, tur ir ļoti skaisti. Pats process rosina domāt, saprast un secināt.

 

Kā tas notiek? 

Reiz redzēju bīstamāko sporta veida sarakstu, kur alu niršana bija pirmajā vietā. Jā, alās ir gājuši bojā daudzi nirēji, bet pārsvarā tāpēc, ka devās tur bez apmācības un pienācīga aprīkojuma. Ievērojot protokolu, ieniršana alā var būt valdzinošs un relaksēts ceļojums. Galvenais ir neapmaldīties un zināt brīdi, kad jāgriežas atpakaļ. Gaiss balonos ir tavs atlikušais dzīves laiks. Trešdaļa peldēšanai iekšā, trešdaļa atceļam un trešdaļa rezervei, ja tev vai partnerim gadās kas neparedzēts. Nirēji, kas alu atklāja un izpētīja, tur novilka “zelta auklu”. Simbolisks nosaukums, lai gan iemesls tam ir praktisks – dzeltenā aukla savulaik bija vislētākā. Uz tās nirējs katrā krustojumā atstāj ceļa zīmes kā Ansītis un Grietiņa drupačiņas, lai vienmēr zinātu, ceļu atpakaļ. Ar zelta auklu ne uz mirkli nedrīkst zaudēt kontaktu. Man tas liekas līdzīgi garīgajai dzīvei. Arī tās mērķis ir ceļot tā, lai atrastu izeju, kur saules gaisma un bezgalīgi daudz dzīvības, ko elpot. Cilvēki saka – man nepatīk, ka baznīcā ir dogmas un skaidri nospraustas  mācības. Kur paliek mana izvēle, mana brīvība, mans radošums? Tas tev ir, taču savos meklējumos jāpaliek kontaktā ar zelta auklu. Dodoties kādā neizpētītā ejā, ir ir jāpiesien auklai sava spole, lai nekļūdīgi atgrieztos. Tā sauktās dogmas jeb baznīctēvu un iepriekšējo paaudžu pārbaudītie Dieva vārda skaidrojumi ir šī zelta aukla. Nav gudri nievāt to, kas rāda ceļu uz dzīvību.

 

Pieredzējuši nirēji dodas sānu ejās. Jūs arī esat tas pieredzējušais? 

Esmu apguvis pilnu alu niršanas kursu un saņēmis sertifikātus. Pagaidām gan nirstu kopā ar kādu pieredzējušāku nirēju. 

 

Adrenalīns, vēlme iekarot ir tāda vīriešu lieta. Atceros, salīdzinoši nesen sacījāt – vīrieša loma, vieta ir nonivelēta. Vīrieši kļuvuši izlietojami un izmetami. Ko jūs ar to domājāt? 

Pēdējās desmitgadēs feminisms Rietumos ir radījis noskaņojumu, kurā vīriešu pienesums sabiedrībā tiek uztverts kā nenozīmīgs – tāpat kā viņi paši. No katastrofām vai terora aktiem ziņo, ka upuru vidū ir sievietes un bērni. Vīrieši neskaitās. Ir daudz publikāciju par to, kā pandēmija skar sievietes un ko tur vajadzētu darīt, bet ne par to, kas būtu jādara pret to, ka no kovida pārsvarā mirst vīrieši. Tiek klusējot pieņemts, ka vīrieši dosies novērst avārijas Černobiļā vai Fukušimā, darīs smagākos, bīstamākos darbus un atdos sievietei vietu glābšanas laivā. Tajā pat laikā feministes publicē uzsaukumus: Vīrieši, jums no mums nekas nepienākas! Feminisms stāsta par vīriešu privilēģijām, lai gan lielākā daļa kara un slepkavību upuru ir vīrieši. Lielākā daļa bezpajumtnieku un atkarīgo ir vīrieši. Lielākā daļa pašnāvnieku ir vīrieši. Zēni atpaliek mācībās, jo mācību materiālus pārsvarā gatavo sievietes priekš meitenēm. Vīrieši par tiem pašiem noziegumiem saņem smagākus sodus. Taču ieminēties par vīriešu problēmām? Daudzas lasītājas šo uztvers ar smaidu, ja ne ar izsmieklu. 

 

Kas jums ir pret feminismu, kāpēc to uzskatāt par neatbalstāmu? Cīņa taču ir par sieviešu tiesībām, piemēram, par vienu un to pašu darbu saņemt tādu pašu algu kā vīrietim. 

Feminismam ir dažādas pakāpes un izpausmes, taču kopumā tā ir aizvainojuma ideoloģija. No aizvainojuma neizaug nekas labs. Un aizvainojumu izraisa, lūk, šādi stāsti par algas starpību starp dzimumiem par vienu un to pašu darbu. Vai tiešām par vienu un to pašu? Skaitli iegūst, salīdzinot vīriešu un sieviešu vidējo izpeļņu, neņemot vērā būtiskus apstākļus, piemēram, profesiju, amatu vai darba apstākļus. Visu izskaidro ar seksismu. Taču sievietes bieži izvēlas mazāk atalgotas profesijas, jo negrib strādāt uz naftas platformām Ziemeļjūrā. Cilvēces vēsturi feminisms attēlo kā sieviešu apspiešanu, lai gan īstenībā vīrieši un sievietes ir sadarbojušies, lai izdzīvotu skarbajos apstākļos. Vīrieši bieži iznesa smagāko daļu zaldātos un ogļu šahtās. Pret feminismu man ir tas, ka šī ideoloģija dzimumu savstarpējību aizstāj ar aizvainojumu un bailēm. Rietumos mācītāji pastorālas sarunas laikā ar sievieti mēdz atstāt durvis atvērtas, jo baidās tikt apsūdzēti uzmācībā.

 

Bet jūs taču negribēsiet teikt, ka sievietes melo par seksuālu vai emocionālu uzmākšanos?!

Protams, ne katra sieviete to darīs, taču tādi gadījumi arī nav retums un ir pat atzīti tiesā. #MeToo kustība sākās kā visnotaļ atbalstāma pretošanās sodāmai seksuālaja vardarbībai. Tāda pastāv un ir stingri jāapkaro. Taču aktīvisti arī labas lietas samaitā, novedot līdz galējībām. Nemitīgi paplašinot vardarbības jēdzienu un prasot bez pierādījumiem ticēt katrai apsūdzībai, radikālie feministi faktiski prasa piešķirt sievietēm varu ar vienu vārdu sagraut jebkura vīrieša dzīvi un iemest viņu cietumā. Attaisnojošs spriedums tiek nosodīts kā uzbrukums sieviešu tiesībām. Tas sēj bailes un vēlmi distancēties. Jebkuras civilizācijas izdzīvošanai ir vajadzīga vīriešu un sieviešu savstarpējība un sadarbība. Daudz ilgtspējīgākas attiecības piedāvā apustulis Pāvils – vīri, mīliet sievas tāpat kā Kristus savu draudzi. Sievas, cieniet vīrus. Kopā priekos un bēdās, laimē un nelaimē, līdz nāve mūs šķirs.

 

 

Un kāpēc sievietes nav vēlamas luterāņu baznīcā mācītājas amatā? 

Kādēļ tieši luterāņu? Sievietes neordinē ne katoļu, ne pareizticīgo, ne baptistu baznīcā. Varbūt kādreiz vajag pajautāt Zbigņevam Stankēvičam vai metropolītam Aleksandram, nevis vienmēr man. Šeit saduras divas pieejas, kur katrai sava taisnība. Neordinēt sievietes šķiet pretrunā vienlīdzīgo iespēju principam, kurš laicīgajā dzīvē ir taisnīgs un atbalstāms. Taču baznīca ne vienmēr var sekot pasaules loģikai. Tai ir jāseko Kristus priekšzīmei, un viņš par apustuļiem aicināja vīriešus. Baznīcai ir jāizpilda Svētie Raksti, kur iespēja ordinēt sievietes ir noraidīta gana skaidri. Nevajag to mērīt ar laicīgām mērauklām. Tieši tādēļ baznīca ir šķirta no valsts, lai savas iekšējās lietas varētu veidot atbilstoši “zelta auklai”. Dažas baznīcas rīkojas citādi, bet mēs nolēmām turēties autentiskajās pozīcijās.

 

Tas nozīmē – kamēr esat amatā, luteriskajā baznīcā nebūs sievietes mācītājas? 

Es amatā vairs nebūšu pārāk ilgi - man jāiet pensijā un es netaisos kā Putins mainīt satversmi, lai pagarinātu savu kalpošanas laiku (smejas). Bet lēmumu par sieviešu neordinēšanu jau pieņēma sinode. Par to nobalsoja trīs ceturtdaļas sinodāļu, no kuriem gandrīz puse bija sievietes. Lai kāds no maniem pēctečiem ordinētu sievietes, būs atkal jāiegūst trīs ceturtdaļu vairākums. Ja tas notiks, tā jau būs pavisam citāda baznīca. 

Mūsu dzīve dažkārt ir kā jūsu pieminētā pazemes ala. Ar dažādām blakusejām, kurās iemaldāmies un nezinām, kā tikt laukā. Kā orientēties, ja striķa nav? 

Mums ir sirdsapziņa un ir Dieva vārds. K.S. Lūiss dzīvi salīdzināja ar koku, nevis alu, bet princips jau tas pats. Ja ejam pa koku, tad var gadīties noiet pa kādu sānu zaru. Labā ziņa ir tā, ka var atgriezties. Bet nav cerību, ka zars ar laiku kļūs par stumbru, ka ļaunais ceļš attīstīsies par labo. Ir jāatgriežas tur, kur izdarīji nepareizo lēmumu un tālāk jāiet pareizi. Bet, lai varētu laikus atgriezties, jāvērtē katra nodzīvotā diena. 

2 komentāri:

Bloga veidne izstrādāta Clairvo