otrdiena, 2012. gada 27. novembris

Viedoklis diskusijai par abortiem



Redzēt, dzirdēt, nenoklusēt: 


Kad mūsu ģimenē neplānoti pieteicās trešais bērns, mana sieva bija saņēmusi pamatīgu zāļu kursu. Zāļu toksiskums un blaknes lika ārstiem prognozēt, ka bērns piedzims nopietni slims. Vislabāko nodomu vadīti, viņi ieteica abortu – medicīnisku iemeslu dēļ. Mēs bijām maznodrošināta ģimene. Nesen biju zaudējis darbu. Ar diviem puikām dzīvojām slavenajos Piena ielas graustos, īrētā vienistabas dzīvoklītī – bez ērtībām, toties ar blaktīm. Stāvu augstāk, kaimiņiem bija slims puisītis. Redzējām, cik viņiem ir grūti. Mūsu pašu nākotne bija mums acu priekšā. Kurš būtu pārmetis, ja mēs izšķirtos par abortu? Maldās, kas domā, ka ticīgiem cilvēkiem tādā situācijā ir viegli saņemties paturēt grūtniecību. Tas bija ļoti, ļoti, ļoti grūti.

Mums piedzima vesels, skaists un priecīgs bērns, kam devām vārdu Elizabete, tulkojumā “mans Dievs ir apsolījis”. Vēl tagad reizēm paskatāmies uz viņu nodrebot – mēs taču varējām viņu abortēt! Pēc mūsu lēmuma viņai varēja noraut rokas, kājas un galvu, un utilizēt viņu pašu kā atkritumu. Starp mūsu bērnu un aborta rīkiem stāvēja tikai skaudrā Dieva realitāte.

Kopš tā laika abortu tēma mani interesē ne tikai principā, bet arī personīgi. Ar lielu interesi izlasīju Veselības ministrijas parlamentārās sekretāres Lienes Cipules Viedokli diskusijai par abortu, ko saīsināti pārpublicēja “Diena”. Nolēmu izteikt arī savas pārdomas.

Paldies Cipules kundzei, ka viņa apkopo argumentus, kas diskusijā  izskan no daudzām pusēm. Esmu pilnīgi vienisprātis ar autori un viņas domubiedriem, ka galvenajam darbam abortu novēršanā jābūt “pilnvērtīgai veselības izglītībai, pieejai kontracepcijai un sociālajiem atbalsta mehānismiem.” Tas ir tik saprotami, ka neprasa komentārus. Tādēļ savās pārdomās pievērsīšos tam, kas netika pateikts un tam, kam atļaujos ar cieņu nepiekrist. Ja arī tas brīžiem izskanēs kā polemika, tad ne ar L.Cipules kundzi personīgi, bet ar tipiskiem, bieži dzirdamiem viedokļiem, kas dažviet izskan arī viņas rakstā.


Par politiku bez morāles 


Kā viedokli es autores teikto būtu bez komentāriem pieņēmis zināšanai, ja ne pēdējie divi teikumi, kur filozofi, politiķi un garīdznieki ir attēloti kā fantasti, kas noņemas ar iluzorām lietām, kamēr viņa kā prātīgs cilvēks rēķinās ar dzīves īstenību:

“Lai filosofi, politiķi un garīdznieki strīdas – kas pareizākais ceļš – abortu veikšanas ierobežojumi, vai nevēlamu grūtniecību iestāšanās prevencija. Es izvēlos redzēt realitāti un respektēju to.”

Tas nav sacīts par atsevišķiem sapņainiem indivīdiem. Politkai un reliģijai tiek liegta saistība ar realitāti vispār:

“Attieksme pret abortu veselības aprūpē tiek balstīta realitātē, atrauti kā no reliģijas tā politikas.”

Pārnesīsim piedāvātos principus uz biznesa jomu: “Lai filozofi, politiķi un garīdznieki strīdas, vai ir pareizi maksāt algas aploksnēs. Es kā uzņēmējs izvēlos redzēt realitāti un respektēju to. Bizness ir balstīts realitātē, atrauti kā no reliģijas, tā no politikas.” Zinu, tūlīt kāds teiks, ka nav godīgi tā salīdzināt, jo ēnu ekonomika ir kaut kas slikts, bet aborts ir… nūū … ēēē… ja godīgi… tad kaut kas labs… Vai tiešām?

Veselības aprūpes nozares pozīciju autore nesaista arī ar ētiku: “Diskusiju par ētiskām vērtībām ārstiem šoreiz jāatstāj viedo garīdznieku un politiķu ziņā.” Droši vien es pārprotu raksta nolūku, taču, vienkārši lasot tekstu, redzu, ka tajā ir piedāvāts šķirt likumdošanu no morāles.

Izejas dati viedoklim


Autore un lasītāji noteikti saprot, cik bīstami ir šķirt politiku no morāles.  Kādēļ abortu jautājumā tomēr to vajadzētu darīt? Raksts atsaucas uz realitāti, kas prasa īpašu pieeju:

“Tas, kurš pats redzējis ārstu līdz elkoņiem asinīs, glābjot kādu aborta pašdarbnieci, kas redzējis, kādas metodes sievietes pielieto, lai atbrīvotos no nevēlama bērna, sapratīs…”

Nav ko piebilst. Spēcīgi, emocionāli, grafiski. Taču nevar neaizrādīt, ka autore izvēlas redzēt vienu daļu realitātes un nerespektēt otru. Noklusētā realitāte par abortu ir šī:

Abortē bērnu, kam pukst sirds, kas var kustināt savus mazos loceklīšus un savilkt dūrītes. Viņš jūt sāpes un vairās no aborta rīkiem. Daļu no šiem bērniem iznīcina ar vakuuma metodi. Apmēram 30 reižu spēcīgāks vakuums nekā putekļusūcējā sarausta viņu ķermeņus gabalos. Citus nonāvē ar cilpveidīgu kireti, izraujot viņus no mātes klēpja pa gabaliem.

Lietojot sāls metodi, daļu augļa ūdens aizstāj ar koncentrētu sāls šķīdumu. Pēc katra norīta malka un elpas vilciena bērns raustās konvulsijās. Viņa smadzenēs sākas asiņošana. Ādas virskārta nolobās, pārējā paliek jēla un saplaisājusi. Pēc dažām stundām var atnākt mokpilnā nāve, taču, kad pēc dažām dienām mātei sākas sāpes, gadās, ka pasaulē nāk vēl dzīvs, bet jau mirstošs bērns, kas ilgi ir cietis šausmīgas mokas.

Ja grūtniecības laiks šīm vai līdzīgām metodēm ir jau par lielu, paliek iespēja izdarīt histerotomiju – kaut ko līdzīgu ķeizargriezienam, kura mērķis ir nevis glābt bērnu, bet – viņu nogalināt. Ķirurģiski atverot mātes dzemdi, no tās gandrīz vienmēr izņem dzīvu bērnu. Varbūt viņš pat raud, taču viņu pamet nāvei. Dažus bērnus apzināti nosmacē, citus noslīcina vai nogalina līdzīgā veidā. Protams, katram atsevišķi asiņu nav tik daudz, lai ārsts notašķītos līdz elkoņiem, taču Latvijā tas notiek apmēram piecdesmit reižu dienā.

Ar ko abortējamais bērns atšķiras no aborta pašdarbnieces? Viņai ir sava griba un izvēle. Bērnam tās nav. Sieviete parasti izdzīvo. Bērns vienmēr mirst barbariskā nāvē. Lūk, īstenības otra puse.

Nav iespējams, vai trūkst realitātes izjūtas?


Šo realitāti parasti izvēlas neredzēt un nerespektēt. Reiz Latvijas radio klausījos diskusiju, kur viena no dalībniecēm mēģināja pastāstīt par aborta detaļām, bet viņu tūliņ skarbi apsauca, lai izbeidz runāt to, kas varētu kādu sievieti satraukt. Raidījuma sākumā gan tika nodudināta politkorektā nodeva konjunktūrai, ka visi taču saprot, ka aborts nav labi, mēs taču neviens neesam par abortu, taču mirkli vēlāk jau runāja par Anglijas „brīnišķīgo piemēru“, kur abortēt varot divreiz vecākus bērnus nekā Latvijā, un ka abortam jābūt viegli pieejamam, drošam un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Seksologs Artūrs Šulcs saka bez politkorektas dūdošanas: „Aborta procesam jānodrošina pozitīva emocionālā kvalitāte.”

Pilnīgi atbalstu autores viedokli, ka tad, ja abortu veic, tam „jābūt veiktam droši, ārstniecības iestādē un mazāk traumatiski.“  Atbalstu arī: „Cik vien iespējams, es mēģinātu sievietes atturēt no soļa veikt abortu.“ Gribētos tikai saprast, ko sevī ietver „cik vien iespējams“, ja saruna ar psihologu pirms operācijas jau atrodas aiz iespējamā robežām? Vai tur, kur vienā svaru kausā ir sievietes emocionālā labklājība un privātās dzīves neaizskaramība, bet otrā – bērna saplosīšana gabalos, bērns top svērts un par vieglu atrasts? Lai nu kā ar abortu aizliegumu, taču, aptverot brutālo, barbarisko un masveidīgo bērnu iznīcināšanu, ne ilgāks apdomāšanās laiks, ne psihologa konsultācija, ne sonogrāfijas attēlu aplūkošana vai bērna sirdspukstu paklausīšanās nešķiet pārspīlēti soļi – ja tiešām ir vēlēšanās „mēģināt atturēt, cik vien iespējams“. Vārdi taču nav gaisa tricināšana. Vārdiem ir jēga. Tādi soļi tikai palīdzētu pieņemt lēmumu, respektējot realitāti. Pat ja sieviete piedzīvo emocionālu diskomfortu - vai tas, ka gabalos tiek saplosīta trešā daļa bērnu, neizraisa nekādu diskomfortu? „Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat?” – reiz jautāja Jēzus.

Par ekspertiem un glābējsilīti


Abortu jautājumos vislielāko svaru mēdz piešķirt tieši veselības aprūpes darbinieku viedoklim. Jāvaicā, vai tas ir pareizi, ja viņi izvēlas to veidot atrauti no politikas, reliģijas un morālā ziņā katastrofālas realitātes? Rakstā ieskanas pat tāds kā lepnums par apzināti iešaurinātu viedokli. Labi, ka vismaz filozofi, politiķi un garīdznieki cenšas ņemt vērā visus izejas datus.

Es pārāk nepaļautos, ka sen pierādītas patiesības ir arī tās, ka abortu ierobežošana nesamazina abortu skaitu”. Jāsaprot, ka postmodernajā paradigmā, kas neatzīst, ka patiesība vispār varētu būt objektīva, ekspertu loma bieži nav rādīt patieso ainu, bet panākt kādas politiskas, ekonomiskas vai ideoloģiskas programmas īstenošanu. Kad Latvijai vajadzēja atcelt nāves sodu, lai iestātos Eiropas savienībā, eksperti klāstīja, ka sodu stingrība neietekmē noziedzības līmeni. Kad vajadzēja samazināt avāriju skaitu uz ceļiem, eksperti ieteica stingrākus sodus un vēl stingrākus sodus. Izrādījās, ka tie darbojas gan. Vieni un tie paši mediji izplatīja pretējas atziņas. Skaidrs, ka “sen pierādītās patiesības” sekmē pro-choice ideoloģijas programmu un nešaubos, ka tās ir balstītas uz nopietniem pētījumiem. Kad pie Jēkabpils gribēja celt celulozes fabriku, tika zinātniski pamatots tās neizteicamais labums Daugavas ekosistēmai. Es drīzāk aicinu ieklausīties katram sevī. Kā jums liekas? Mūsu ģimenes gadījumā morālais ierobežojums lika ļoti padomāt un papildu barjera, ko radīja ticība Dievam, bija izšķiroša. Cik labi, ka nevarējām nodarīt abortu ērti, vienkārši un bez sirdsapziņas pārmetumiem! Manuprāt jālieto “cik vien iespējams” viss, kas palīdz vecākiem apdomāties, pirms viņi liek saplosīt savu bērnu.

Arī es vēlos, lai visi bērni nāktu pasaulē gribēti un mīlēti, taču izjūtu krasu, emocionālu diskomfortu, kad par to runā kopsakarā ar „nevēlamo bērnu“  abortēšanu. Mūsu baznīcas ielu bērnu centros jūs sastapsit gan negribētus, gan maznodrošinātus bērnus un droši vien arī tādus, kas ir sisti un dezināti ar cigareti. Pavaicājiet viņiem, vai viņi grib dzīvot? Varbūt viņiem būs, ko jums atbildēt.  Labāk tomēr glābējsilītē, nekā urnā pie abortēto atliekām.

Esam tādi, kādus sevi padarām


Rēķināties vajadzētu ne tikai ar realitāti, bet arī ar to, ka paši esam tās veidotāji. Var piekrist autorei, ka ir par vēlu koncentrēties uz sievieti, kas jau ir stāvoklī. Taču viedokļu līderiem vajadzētu padomāt, kādu vēstījumu viņi sabiedrībai nes. Pozitīvu emocionālo kvalitāti abortam var piešķirt, tikai to atzīstot par morāli pozitīvu. Taču tas veido neplānotām grūtniecībām labvēlīgu vidi. Kāda skolotāja, universitātes absolvente atcerējās: „Manās aprindās visi gulēja ar visiem un, ja gadījās bērns, taisīja abortu. Arī es. Tā skaitījās normāli.“ Kāda ginekoloģe stāstīja par sešpadsmitgadīgu meiteni, kas nāca jau uz trešo abortu un gandrīz vai ar izbrīnu skaidroja: «Но доктор, я ведь на танцы хожу!» (Bet dakter, es taču eju uz dejām!) Ja esat kādreiz sabiedriskajā transportā pievērsuši uzmanību, kā jauni pieaugušie runā par savām lietām - nabadzība, slimība vai izvarošana nav bijusi ne tuvumā. Neplānotas grūtniecības gadās no nejaušas tuvības apreibuma brīdī, vai arī nāk neīstajā laikā, jo šobrīd ir citi plāni. Aborts ir laimīgais līdzeklis, kas ļauj tāpat vien braši soļot tālāk.

Par to runāt izvairās, vienmēr argumentējot ar izvarošanu, veselību vai trūcīgiem apstākļiem. Atceros, ka manas ģimenes materiālais stāvoklis toreiz bija grūts, dzīves apstākļi primitīvi, no daudz kā nācās atteikties, tomēr pietika, lai uzaudzinātu bērnu, kas būs prieks un atbalsts vecumā. Neuztiepju savu pieredzi par mērauklu visiem, taču pieļauju, ka daudzos gadījumos būtu līdzīgi, ja vien vecāki sadūšotos laist savu bērnu pasaulē. Viņiem būtu vieglāk neizbīties, ja vismaz no tribīnes nerunātu par abortu kā izeju no materiālajām grūtībām.

Kā galveno risinājumu uzsver pilnvērtīgu veselības izglītību, taču seksuālā izglītība bez dominējoša morālā aspekta drīzāk pie sociālām problēmām ved, nekā no tām pasargā. Izglītība, kas koncentrējas tikai uz pretapaugļošanos un slimību profilaksi, varbūt dod priekšstatu par „drošu seksu“, taču arī nostiprina pārliecību, ka sekss ir jūtu izpausme, kam nav nekā kopīga ar saistībām un atbildību, laulību pat nepieminot. Jo vairāk mūsu sabiedrība pieņems „Cosmopolitan“ vai „Sekss un lielpilsēta“ brīvības modeļus, jo Latvija veidosies par zemi, kur aborts ir pieprasīta kultūras sastāvdaļa un kuras jaunais pestītājs ir seksologs ar labo vēsti: „Atslābstiet un nodarbojieties ar seksu! Pozitīvi emocionāls aborts darīs jūs brīvus no bailēm par katru intīmāku apskāvienu! Neplānots bērns ir sociāls sastrutojums un kā strutojošu zobu viņu vajag izraut.“[1]

Šūnu kopojums un audu piciņa?


Abortu mēdz saistīt ar sievietes tiesībām izlemt, ko darīt ar savu ķermeni.  Vai tiešām vēl nepiedzimis bērns ir tikai šūnu kopojums, kas pieder mātes ķermenim? Tas ļautu uz abortu raudzīties tikai no veselības aprūpes viedokļa. Taču nedzimušais bērns ir autonoms organisms, kurš nevis pasīvi ļauj, lai māte viņu veido, bet pats aktīvi veido sevi par homo sapiens, sekojot programmai, kas ir ielikta viņā pašā. Organismam kas sevi veido ir tā pati vērtība un cieņa, kā tam, kas sevi jau izveidojis. Ja viņa darbību varmācīgi nepārtrauks, tas izveidos spējas, īpašības un talantus, ko cilvēkā cienām un sargājam.  Viens no lielākajiem latviešu embrioloģijas speciālistiem, Dr. Jānis Priedkalns saka: „Nevienā attīstības posmā no olšūnas apaugļošanas līdz cilvēka nāvei nevar novilkt svītru un teikt – šinī pusē tas ir cilvēks, bet otrā pusē nav cilvēka.“ Abortā netiek likvidēts audzējs, bet iznīcināts cilvēks.

Likumdošanas morālie aspekti


Mēs nevaram sev izsniegt lētu indulgenci un teikt, ka likumus pieņem 100 deputātu. Mēs esam viņus ievēlējuši un esam viņu lēmumos līdzi iesaistīti. Viņi ņem vērā sabiedrības noskaņojumu. Ne deputāti, bet nācija likumos izsaka savu attieksmi pret abortu. Šobrīd Latvijas Republikas likumi atļauj līdz noteiktam bērna vecumam neierobežoti veikt abortu jebkāda iemesla dēļ. Tas iesaista mūs morālā atbildībā par to, ka:
  • mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kurus nogalina pēc cita cilvēka brīvas izvēles un patvaļīga lēmuma. Nogalināšana notiek nežēlīgā, brutālā ceļā;
  • mēs pieļaujam un pat piespiežam, ka daļa sabiedrības locekļu (medicīnas personas) kļūst par profesionāliem cilvēku nonāvētājiem;
  • Piešķirot sievietei ekskluzīvas tiesības izšķirties par abortu, tiek diskriminēti vīrieši, liedzot viņiem iespēju aizstāvēt sava bērna dzīvību. 
Ja mēs tajā visā nesaskatām morālu problēmu, tad mums ar skubu vajadzētu slēgt Okupācijas muzeju, jo ne krustneši, ne fašisti ne komunisti mums nav nodarījuši neko tādu, ko mēs paši ik dienas nenodarītu saviem bērniem. Šobrīd, lai darām ko darīdami – svinam svētkus, dzeram rīta kafiju, ejam uz darbu vai staidzinām suni – mēs to darām kā tādi, kas nogalina savus bērnus.


Neslēpsimies aiz reliģijas


L.Cipules rakstā abortu kritika tiek piedēvēta kristiešiem un noraidīta tādēļ, ka mūsu valstī reliģija ir šķirta no valsts. Vispirms jāprecizē, ka Latvijā no valsts ir šķirta nevis reliģija, bet baznīca. Kristīgā reliģija ir ietekmējusi ne tikai mūsu likumus, bet visu Rietumu civilizāciju. Baznīcas un valsts šķirtība nozīmē tikai to, ka tās nav strukturāli vienotas un ka Latvijā nav valsts baznīcas vai oficiālās reliģijas. Tas nenozīmē, ka cilvēki ar reliģisku pārliecību nedrīkst piedalīties likumdošanas procesā. Ieteikt viņiem to nedarīt nozīmē  ierobežot viņu konstitucionālās tiesības.

Taču tas neattiecas uz šo diskusiju. Es līdz šim brīdim neesmu lietojis nevienu reliģisku argumentu. Es nerunāju kā baznīcas pārstāvis, bet kā Latvijas pilsonis. Es apzināti atsakos piesaukt bērnu nemirstīgās dvēseles un Dieva baušļus, bet runāju tikai par vispārcilvēcisku morāli, kam vajadzētu būt vērtībai visiem cilvēkiem. Es runāju par to, ka bērniem ir jādzimst un jāuzaug nevis jātiek sarautiem gabalos vai noindētiem. Ar to vajadzētu pietikt. Ja mēs, tauta, kam Latvijā pieder suverēnā vara, liekam saviem priekšstāvjiem Saeimā ignorēt šo bērnu dzīvības – kā lai pēc tam pieprasām, lai viņi neignorētu mūsu intereses? Likumdošanu nedrīkst atraut no morāles nevienā lietā, bet abortu jautājums ar morāli ir saistīts visaugstākajā mērā. Morāle konkrētos brīžos mēdz būt neērta, taču ilgtermiņā atmaksājas.


Iedziļinoties, atbildīgi un respektējot pilnu realitāti


Protams, ka dzīvē viss nenotiek pēc līneāla. Protams, ka nākas meklēt kompromisus līdzīgi Mozum, kas deva likumus par laulības šķiršanu – cilvēku sirds cietības dēļ. Tomēr nepiekrītu L.Cipules kundzei, ka, rūpējoties uz vēl nepiedzimušo bērnu dzīvības aizsardzības rēķina par sievietes netraucētu emocionālo labklājību un privātās dzīves neaizskaramību, jau būtu sasniegts optimāls kompromiss. Es gribētu aicināt gan viņu, gan likumdevējus, gan mūsu visus vēlreiz pārskatīt, ko nozīmē „darīt visu iespējamo“ , lai izglābtu pēc iespējas vairāk bērnu. Es aicinātu tam pievērsties nevis ar iešaurinātu skatu, kā to liek priekšā veselības aprūpes pārstāvji, bet nopietni ņemot vērā arī ētiskos, filozofiskos un varbūt pat reliģiskos aspektus.

Ja L.Cipules kundzes rakstā izteiksmīguma labad bija piminētas karalienes, ubadzes, kritušas mūķenes un citi tēli, tad lai noslēgumā arī man ir ļauts uz mirkli pievērsties tēlu valodai. Bērni nāk no mūžības un dodas uz mūžību, mirkli parādoties redzamajā vēsturē, lai dzīvotu mūsu vidū. Kā mēs, 21. gadsimta apgaismotā Latvijas sabiedrība viņus sagaidām? Lūk, šādi. Vai nevajadzētu kaut ko mainīt? Lai Dievs apgaismo mūsu prātus un sirdis!



[1]  Sal. Arturs Šulcs, “Kāpēc abortu pretinieki neadoptē pamestos bērnus?”, mammamuntetiem.lv 

10 comments:

  1. Par cilvēka mūža gājumu un cieņu...

    Tikai mēnesi atpakaļ, esot 1. grūtniecības trimestrī, ierados uz ikmēneša grūtnieces apsekošanu. Mani laipni ar smaidu sagaidīja vecmāte Anna, nosvēra, pastāstīja analīžu rezultātus, jautāja kā jūtos, un kā jau 1. trimestra beigās vizītē ienāk kāda jauna metode. Pirmo reiz klausīsimies mazuļa sirds toņus. Tomēr seko klusums, placenta darbojas, bet mazuļa sirdspuksti klusē. Nekavējoties tiek izsaukts ārsts, kas varētu mani apskatīt ar nopietnāku aparatūru, dodos uz blakus kabinetu veikt USG. Ienāk daktere, ko nepazīstu, bet esmu priecīga, ka viņa mani laipni pieņems. Viņa mani uzmundrina ar vārdiem, lai neuztraucos, apskatīsim mazulīti, lai nesasprindzinos. Seko jautājumi, par to, kad domāju grūtniecība iestājusies un citi dati. Redzu ekrānā mazo Irbīti. Viņai ir rociņas, kājiņas galviņa, redzu kā viņa čuč, tomēr nav nepieciešamo aktīvo kustību viņas vecumā. Ārste paliek nopietna un stingri man saka: Tavs bērniņš pirms kāda laika vairākām nedēļām jau ir miris un atbilst 8. grūtniecības nedēlai nevis 12./13. Daktere saka, ka varu doties pie cita speciālista, bet viņš apstiprināšot to pašu. Sirdī biju satraukusies, taču nebija jautājumu par mazo, jo sapratu, ka mana mazā Irbīte jau ir Dieva rokās.
    Sekoja, kas cits... daktere pēkšņi izmainījās. Viņa teica, ka man steidzami jādodas uz jebkuru slimnīcu un jāveic tīrīšanu. Tā kā man jau ir divas meitas, samulsu un jautāju - tas ir tā kā aborts? Viņa - protams, variet pieprasīt vakuuma metodi, tā būšot saudzīgāka man. Es vēl turpinu, jautāju: vai varēšu savu bērniņu apglabāt? Mēs šo bērniņu ļoti gaidījām, īpaši vīrs. Viņa man uzsit pa plecu un saka: " Jūs ko, tas taču šūnu pikucis, jums steidzami no tā jāatbrīvojas, un noteikti jums neko neatdos, jo ikviena medicīniska manipulācija ir jāapstiprina histoloģijas analīzēs, lai noteiktu iemeslu, kāpēc grūtniecība pārtraukta. Tad ienāca mana vecmāte Anna un apņēma mani, samīļoja un iedrošināja, ka tā arī gadoties, lai tuvākajā laikā nedomāju par jaunu grūtniecību bet gadu vismaz atpūšos. Nesapratu, kas 15 minūšu laikā lika dakterei mazo cilvēciņu vairs redzēt tikai kā šūnu pikuci, ne cilvēku, kas miris priekšlaicīgi. Esmu ticīga, uzticējos Dievam, Viņš dod, Viņš ņem, lai slavēts Viņa Vārds. Bet priekšā izšķiršanās. Cīņa ar protokolu, vai iespēja meklēt ceļu, kā varu savu gaidīto bērniņu ar godu aizvadīt, varbūt piedzemdēt, jo biju dzirdējusi, ka lielākā grūtniecības periodā mammas ir dzemdējušas un tēvi cīnījušies ar ārstiem par to, lai savu bērnu apglabātu, jo mamma paliek guļam, kur dzemdējusi, bet ārstiem savs protokols, kāda tur cieņa pret jauno dzīvību.

    AtbildētDzēst
  2. ...Zvanīju savam garīgam tēvam, arī viņš iedrošināja, ka ceļš jāmeklē, bet nevajag būt vieglprātīgai pret savu dzīvību, ja nepieciešams, tad ceļš ir tīrīšana.
    Saņēmusi iedrošinājumu un atbalstu ar vīru satiekos un izlemjam zvanīt uz krīzes grūtniecības centru, varbūt viņi zin kādu speciālistu, kas šādā situācijā var dot padomu. Jau no rīta dodoties pie vecmātes biju ļoti nogurusi, ja abas vecākās meitas bija ļoti saslimušas un klepoja visu nakti. "Ņēmu viņas klēpī un mierināju, saguru, nakti nebiju gulējusi, domāju, ka niecīgā smērēšanās ir mana pārpūle un nogurums." Centrā ieguvu 2 ārstu kontaktus un trešo iedeva māsa Kristū, kādu vecmāti, kas man mierināja, ka neesmu pirmā, kas nonākusi šādā situācijā, Tā gadoties itin bieži. Bet viņa man teica ko pavisam nedzirdētu. "Dievs dod dzīvību. Ikviens bērniņš, kas tiek ieņemts piedzimst, kaut arī gadās, ka viņa sirsniņa ir apstājusies. Un tas ka tev sākusies smērēšanās liecina, ka tev šorīt sākušās dzemdības. Tevi nenosodu, ka vari doties uz slimnīcu un saplosīt jau mirušo bērniņu, bet tu nebūsi pirmā, kas savu bērniņu varētu arī piedzemdēt. Sekojoši, viņa sīkumos un detaļās izstāstīja, kas pēc kā seko dzemdībās, gaita, sāpju raksturojums un arī visi tik maz saprotamies procesi, daudzumi, krāsas bīstamības un drošība, kas ar to saistīti. Nodomāju, ka šī gan traka. Un ja, Dievs nepalīdz velti te meklēju citus ceļus. Sazvanīju arī citu ārstu, pieredzējušu un arī viņa man saka, ka ja man nav nekas ārkārtējs, un ja jūtos normāli, kā pirms dzemdībām, lai neskrienu uz slimnīcu, bet pagaidu kādu dienu. Trešais speciālists teica, lai atlaižu domās mazo, atvados no mazā cilvēciņa un dodos uz slimnīcu. Šis vakars bij ļoti, ļoti, ļoti grūts, šaubu pilns un neskaidrs, kam lai uzticos. Ar vīru lūdzām, atvadījāmies un pēdējo reiz vīrs mazo svētīja apzīmējot ar krusta zīmi, kā jau ik vakaru. raudājām. Tad teicu, ja Dievs tu nepašķir šo ceļu mazajam piedzimt pašam, tad velti es te pretojos, Tev uzticos vienalga un sāku krāmēt mantas uz slimnīcu. Sarunāju 1. slimnīcas galveno dakteri pēc ieteikuma, ka esot laba. Norunājām pl.8.os no rīta, ārste mani gan norāja, ka 13. grūtniecības ned. taisos veikt abortu??? bet nu labi, lai braucot, pieņemšot, ko tur!
    Tas mani atkal satrieca. Sapratu, ka tur negribu.
    Visu nakti nevarēju aizmigt, lūdzos, domāju, cīnījos ar šaubām. Ko es te viena pret straumi. Nevienu nenosodu, kurš šai ellei gājis cauri, ari tētus, ka bijuši tam blakus. To neviens negaida. Pa nakti kā jau trakā un pieredzējusī ārste brīdināja sāpes auga augumā, jau plkst. 7os piecēlās vīrs. Rīta taisīšanās virpulī sajutu ļoti spēcīgas un neatlaidīgas sāpes, vīrs pienāca uzlika rokas uz muguras un aizlūdza. Nogāja ūdeņi, sākās dzemdību 2. fāze - izstumšana, mana mazā Irbīte piedzima ar visu oliņu, ka saka ārsti. Es priekā tā iesaucos. Piedzima!

    AtbildētDzēst
  3. ... Piedzimšanas prieks ir nenoliedzams. Teicu, lai vīrs atnes, kur mazo varam ielikt... zvanīju ārstiem, viņi mani konsultēja soli pa solim, notika viss kā jau raksturoja " trakā daktere". Dievs šo mazuli mums dāvāja šādi. Nu jau tagad nesen USG izmeklēšanā, ļoti pieredzējusi ārste speciāliste Biseniece apstiprināja, ka dzemdības noritējušas labi un ar mani kā dzemdējušu viss kārtībā un normas robežās, un papildus ķirurģiskas manipulācijas nav nepieciešamas.
    Sapratām, ka Dievs mums dāvājis ko neaptveramu un man nekad nedzirdētu. Tajā pat vakarā no mazās Irbītes atvadījāmies, apglabājām. Mūsu sirdīs ienāca piepildītība, miers un prieks Dievā. Jā sēras, ka laiks bija dots tik īss ar viņu. Viss tā pa īstam. Bijība. Cerība. Asaras. Vēlāk interesantas pārrunas ar vecāko meitu. Viņa jautāja, kāpēc mēs bebīti aizvedām? Teicu, kā jau citās bērēs... cilvēka sirsniņa pārstāja pukstēt, tagad viņas dvēsele ir pie Dieva. Tāpat kā vecpapam un citai tantei, ko pavadījām. Mazā meitene pārsteidzoši mani saprata un bija pārdomu pilna. Jaunākā tik pamāja ardievas ar rociņu.
    Nu jau mēnesi, kopš viss noticis. Rakstīju, jo sapratu, ka nevaru klusēt par Dieva vadību un apredzību šajā situācijā. Neapgalvoju, ka tas vienīgais un labākais ceļš šādā situācijā, bet piedzīvoju, ko nedzirdētu un man neiedomājami neaptveramu. Paldies visiem labas gribas cilvēkiem, vīram, ārstiem, un visiem lūdzējiem. Šī mazā cilvēka mūža gājums nu šai pasaulē noslēdzies!

    (Par cilvēka mūža gājumu un cieņu 3/3)

    AtbildētDzēst
  4. Argumenti ir labi, bet kā paliek ar gadījumiem, kur aborta neizdarīšana apdraud mātes dzīvību?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Cik no Latvijā veiktajiem mākslīgajiem abortiem iemesls ir bijis mātes dzīvības apdraudējums? Cik konkrēti?

      Dzēst
    2. Paldies. Vakar par šo tēmu reflektējot, sanāca, ka tādu gadījumu ir labi ja 1 %
      Tā kā atbalstu JV, ka jādara viss iespējamais, lai līdz abortam nenonāktu un viss būtu dabiski!

      Dzēst
    3. Nu jā! Visticamāk ir ~1% un no tā viena procenta vēl ir procents, kad mātes savas dzīvības vietā izvēlas bērna dzīvību (piemēram vēža gadījumā atsakās no starošanas un ķīmiskās terapijas) un vēl ievērojamāks procents no šī viena 1%, ir kad ārsti saka, ka bērns apdraud mātes dzīvību, bet izrādās, ka ārsti ir kļūdījušies, piemēram, tā mana sieva nāca pasaulē. Paldies Dievam, par viņas drosmīgo māti, kura burtiski aizbēga no aborta operācijas... viņai ārsti vēl pakaļ kliedza, ka viņu atvedīšot baltās čībiņās. Bet neko, piedzima, gan mammai viss kārtībā, gan man ir skaista sievu ar kuru jau mums ir trīs bērniņi (viens gan ir mūžībā). Un tas viss ir pateicoties manas sievasmātes drosmīgajam lēmumam un tai sekojošai rīcībai pirms vairāk kā 30 gadiem.

      Vēl zīmīgi ir tas, ka tāda valsts kā Īrija, kurā aborti ir aizliegti, ir atzīta par visdraudzīgāko valsti bērniņa nākšanai pasaulē. Lai gan, tagad ir viens nelaimes gadījums, kad kāda grūtniece ir gājusi bojā, jo it kā esot bijis nepieciešams veikt abortu un ārsti to nav darījuši. Līdz ar to, aborta aizstāvji izmanto šo gadījumu, lai izcīnītu Īrijā aborta atļaušanu. Bet, pirmkārt, nav īsti skaidrs, vai aborts būtu izglābis sievietes dzīvību. Otrkārt, stipri šaubos ka tā sieviete, kura tagad ir stājusies Dieva priekšā, vēlētos to, ka viņas nāvi izmanto par ieganstu, lai pavērtu ceļu nedzimušu bērnu slepkavošanai Īrijā.

      Dzēst
  5. Salaspilī dzimušajam Denisam Vasiļenko, jeb Johnyboy arī ir kaut kas izteikti nereleģisks, ko pateikt pa šo tēmu http://www.youtube.com/watch?v=jruM457DI_8

    AtbildētDzēst
  6. Paldies, JV par argumentiem un viedokli! Es ka daudzbērnu māmmiņa tam pilnībā piekrītu.

    Liels,liels paldies Kārlim un Vinetai par savu dalīšanos pieredzē!

    Mūsu pirmais berniņš nu jau ir pie Dieva, jo gaidības 11.nedēļā notika spontānais aborts. Toreiz es nezināju, ka var būt arī savādāk. Sazvanot savu jauko ginekoloģi, viņa man ieteica braukt uz slimnīcu, pārbaudīties. Pēc diennakts pavadīšanas slimnīcā, jo tajā dienā visā Rīgā nebija pieejams USG aparāts (ticiet vai nē, bet tas bija kaut kas nedzirdēts, arī privātājās klīnikās, argumenti bija daudz un dažādi, pēkšņi ārsts saslimis, vai neieradies uz darbu, aparāts saplīsis, nav darbinieku, kas to veiktu, jāgaida rītdiena u.t.t.), man veica tirisanu, bet par laimi mehāniski nevajadzēja daudz iejaukties, jo viss jau bija sācis notikt dabiskā veidā, tikai es nezināju, ka var arī ļaut tam procesam notikt dabiski... sajūtas nebija ne emocionāli, ne arī fiziski tās labākās...JA es to zinātu, es arī gribētu savu bērniņu piedzemdēt un tad apglabāt. Tas ir sāpīgi un skumji, bet skaisti! Jo tieši tā arī ir, kā Jūs rakstījāt, ka Dievs dod un Dievs var arī ņemt dzīvību! Tā bija mana atziņa pēc savas pieredzes, ko es ieguvu izejot tam visam cauri!

    Tagad man ir fantastiski trīs dēli un viena meita :)
    Kaut gan sirdī man ir 5 bērni, jo pirmais jau ir Debesīs! Paldies, paldies, ka dalījāties!!!!

    AtbildētDzēst
  7. Paldies par šo lielisko rakstu, kas liek aizdomāties par to kādu mēs paši veidojam Latviju. Kā teica mana topošā sieva, tad garīdziniekus nosoda un apspļauda, bet kad pienāk kādi lieli svētki, tad tie paši žurnālisti aicina uz apbalovošanām un uzrunām. Tas jau vien parāda cik mēs divkosīgi esam un cik viegli ir padarīt "patiesību" par patiesību.

    AtbildētDzēst

Bloga veidne izstrādāta Clairvo