svētdiena, 2013. gada 24. februāris

Kāpēc luterāņi ... trīs reizes nedēļā ... neapvienojas ar katoļiem?

Tāds virsraksts īstenībā pienāktos rakstam, kuru vēlos nedaudz komentēt. Lai gan vairākus gadus vecs, tas acīmredzot vēl šķiet gana aktuāls. Pirms dažām nedēļām kāda tvitera lietotāja uzvīteroja saiti uz šo rakstu kā uz „skatu no iekšpuses“, tātad kā uz zinātāja viedokli par luterāņu baznīcu. Turpat Tviterī tam sekoja neliela diskusija, kuras gaitā apsolīju uzrakstīt šīs pārdomas. Mans nolūks nav apkarot godājamo kolēģi, kura izteikumi rakstā citēti. Drīzāk varu būt pateicīgs, ka viņš vienuviet apkopojis tik daudz populāru klišeju, dodot iespēju tās komentēt. Tomēr konkrētu vērtējumu, kas izteikts par mūsu baznīcu, man nākas tikpat konkrēti izvērtēt.

E-mistērijas publikācijā  Dr. Juris Cālītis saka:

"Ja vērtējam godīgi un profesionāli, un šinī brīdī izteikšos kā Teoloģijas fakultātes mācībspēks, atšķirības starp Romas katoļu baznīcu un evaņģēliski luterisko baznīcu nepastāv. Neredzu, kāpēc vajadzētu būt divām tik līdzīgām konfesijām Latvijā. Lai abas apvienojas!”

Profesors uzskaita pazīmes, kas viņaprāt liecina par to, ka līdzība ir pilnīga un ir izpildīti visi priekšnoteikumi, lai Latvijā luterāņi un katoļi apvienotos:

“Teoloģiski, rituāli, ar ārējo greznību un pēc viedokļu, pozīcijas sakrišanas tas taču ir viens un tas pats. … Nupat luterāņi ievēlējuši divus jaunus bīskapus, tādējādi mainot līdzšinējo sistēmu, kad bija arhibīskaps un prāvesti. Visa vara baznīcā pārgājusi triju cilvēku rokās. … Un arī te ir katoļu sistēmas pielāgošana luterāņiem. Katoļiem tāda administrācija bijusi no laika gala, luterāņiem – pilnīgi no jauna."

 Visbeidzot viedokļa autors izsaka vērtējumu par sava aprādījuma visaptverošo mērogu:

“Man par to žēl. Latviešiem laupīta iespēja piedzīvot, pirmkārt, īstu protestantismu, otrkārt, vairs nav izvēles iespējas.”

Skartie temati ir nopietni un būtu pelnījuši dziļu, pamatīgu analīzi. Uz to šajā komentārā nepretendēju - galvenokārt tādēļ, ka arī godātā kolēģa izteikumus šoreiz nevērtēju kā dziļus un pamatīgus. Mēģināšu paskaidrot, kādēļ – un tas arī ir šī komentāra nolūks.


„Teoloģiski luterāņi un katoļi Latvijā ir viens un tas pats“


Kas ir teoloģija? Katrs zinās, ka tā ir mācība par Dievu. Kas raksturo luterāņu un katoļu teoloģiju? To varēs pateikt nedaudzi. Teoloģiskās attiecības ar Romu Luters iezīmē „Šmalkaldes artikulos“, kurus 1537. gadā sagatavoja plānotajam (bet nenotikušajam) koncilam Mantujā:

      1)   jautājumi, kuros ar Romu pretrunu nav – mācība par Trīsvienību un Kristu;

      2)    jautājumi, kuros nevar piekāpties – taisnošana tikai no ticības, mises upuris, klosteri, pāvesta vara;
      3)   citi jautājumi, “par kuriem var diskutēt ar mācītiem un saprātīgiem cilvēkiem“.

Liekot ķīlā savu godīgumu, profesionalitāti un Teoloģijas fakultātes mācībspēka reputāciju, Dr. Juris Cālītis apgalvo, ka luterāņi un katoļi Latvijā māca bez atšķirības vienu un to pašu ne tikai šajos, bet visos jautājumos! Katrs kaut cik informēts cilvēks, saprot, ka tāds apgalvojums ir nepatiess. Taču lasītājiem, kas ir tālu no teoloģijas, to būs grūti pārbaudīt. Iespējams, ka viņi paļausies uz piesaukto godīgumu, profesionalitāti un mācībspēka statusu. Viņus es aicinu padomāt loģiski. Baznīcas teoloģiskā identitāte vispirms izpaužas mācīšanā un sludināšanā. Visvairāk to dara garīdznieki, kas ir galvenie teoloģijas nesēji. Lielākā daļa LELB garīdznieku ir izglītoti Lutera akadēmijā, kas tika izveidota pēc tam, kad Teoloģijas fakultāte pārstāja būt luteriska mācību iestāde. Akadēmijas dibināšanas mērķis bija topošos mācītājus sagatavot par luteriskiem teologiem. Dogmatiku tajā pasniedza profesori Reinhards Slencka un Viljams Veinrihs, kuru luteriskums ir priekšzīmīgs pasaules mērogā. Nav iemesla apšaubīt arī vietējos pasniedzējus – Gunti Kalmi, Induli Paiču un citus. Kā jums pašiem šķiet – no veselā saprāta viedokļa – vai izcilu luterisko profesoru audzēkņi, mācītāji, kas ir mācīti konfesionāli luteriskā teoloģijā, var tā pēkšņi sākt visi kā viens sludināt Romas katoļu mācību? Neiespējami kaut vai tādēļ, ka viņi to tik labi nepārzina. Tad varbūt visi katoļu priesteri Latvijā pēkšņi ir sākuši mācīt luteriski? Tas ir tikpat maz ticams. Visticamākā iespēja ir tā, ka cienījamais eksperts nerunā taisnību.

Tvitera diskusijā tika ierosināts Dr. Cālīša izteikumu uztvert kā retorisku paņēmienu, lai norādītu, ka Latvijā luterāņi ir īpaši tuvu katoļiem. Taču, pirmkārt, pats autors uzsver, ka tā nav retorika, bet godīga, profesionāla un akadēmiska analīze. Otrkārt un galvenokārt – tieši no teoloģiskā viedokļa tā nav taisnība. Līdz šim lielākais teoloģiskās tuvināšanās sasniegums luterāņu un katoļu dialogā ir „Kopīgais paziņojums par taisnošanas mācību“, ko 1999. gadā parakstīja Romas katoļu baznīca un Pasaules Luterāņu federācija. Tas bija ievērojams solis tuvināšanās virzienā, taču šajā dokumentā ir atzīts, ka ir vēl daudz neatrisinātu jautājumu, kuri neļauj sasniegt pilnīgu vienību. Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca iekļaujas globālajā ekumeniskajā procesā ar visiem tā sasniegumiem un iebildēm.  Taisnīgi būtu teikt, ka Latvijā starp dažādām konfesijām valda neparasti draudzīgas, uzticēšanās pilnas attiecības, kas ir labs priekšnoteikums dialogam un sdarbībai, taču sacīt, ka luterāņi un katoļi Latvijā teoloģiski ir viens un tas pats, ir tīrā maldināšana.


„... rituāli – viens un tas pats“


Paralēles dievkalpojumu kārtībā tiešām var atrast un tam ir labs iemesls. Luterāņi līdzi ar katoļiem un anglikāņiem pieder kristietības Rietumu atzaram un viņiem ir 1500 gadu kopīgas vēstures. Kā raksta ievērojamais luterāņu teologs A.Pipkorns, luteriskās baznīcas dievkalpojums ir rietumu euharistiskais rits ar dažām vidēji vēlīnām viduslaiku iezīmēm. Ne tikai Latvijā, bet, kur vien pasaulē luterāņu baznīca ir saglabājusi tradicionālo liturģiju, tur dievkalpojuma daļas un to secība, kā arī teksti – introiti, graduāli, kolektas ir gandrīz vienas un tās pašas kā luterāņu, tā katoļu ritos. Tas arī saprotams. Pretēji populārām klišejām, reformācijas nolūks nebija to visu atmest. Lielais reformācijas teologs, Lutera līdzgaitnieks Filips Melanhtons raksta:

"Vispirms mums vēlreiz ir jāatkārto, ka „mēs neatmetām misi, bet ar dievbijību to paturam un aizstāvam. ... Tiek ievērota arī ierasto ceremoniju kārtība: Svēto Rakstu lasījumi, lūgšanas, mācītāju apģērbi un tamlīdzīgas lietas.“ (Ap.XXIV (XII): 1)

„Lielāko daļu seno rituālu mēs jo rūpīgi ievērojam. Katrā ziņā tā ir nepatiesa apsūdzība, ka mūsu draudzes atmetot visas ceremonijas, visus vecos kultiskos iekārtojumus.“ (CA XXIV:4)

Reformācija tikai vēlējās attīrīt dievkalpojumu no rituāliem, kas pēc reformatoru uzskatiem nav pamatoti Svētajos Rakstos un patiesi katoliskā tradīcijā:

 „Jau agrāk bija vispārēja žēlošanās par kaitīgām ieražām ierastajos baznīcas rituālos. Tā ka ar skaidru sirdsapziņu tās nevarēja atzīt par labām, tad tās ir daļēji labotas. (CA XXIV:5)

 Pārējais varēja palikt iepriekšējā veidā, „vienīgi vietām latīniskajiem dziedājumiem klāt ir nākušas vācu dziesmas, kas pievienotas ļaužu pamācīšanai.“ (CA XXIV:2) Ja kāds grib pārmest luterāņu baznīcai, ka tā nav izskaudusi līdzību ar dievkalpojuma formām, kādas pazīstamas arī katoļu baznīcā, tas pats rīkojas pretī luterisma garam un burtam.

Protams, kopš reformācijas laika luterāņu dievkalpojums ir mainījies ne reizi vien. Dažreiz ceremonijas tiešām tika vienkāršotas. Taču notika arī pretējais. Pēc liturģijas panīkuma racionālisma laikmetā, 19. gadsimta beigās sākās liturģiska atjaunotne. „Latvijas laika“ luterāņu dievkalpojums jau bija ievērojams solis ceremoniju bagātības atjaunošanā. Pēc Atmodas un neatkarības atgūšanas attīstība turpinājās. Tikai izveidots vēl viens, izvērstāks liturģijas variants. Taču tas ir luterāņu nevis katoļu dievkalpojums. Dr. Juris Cālītis piedalījās tā veidošanā, tādēļ labi zina, ka tajā nav atjaunots nedz mises upuris, nedz arī kādi citi specifiski katoļu mises elementi, kas nebūtu piederīgi luterāņu mācībai. Kādēļ viņam tagad par savu veikumu gribas teikt, ka rituālā ziņā luterāņi un katoļi ir viens un tas pats, man paliek mīkla.


„... ar ārējo greznību viens un tas pats“

Džordža Orvela „Dzīvnieku fermā“ aitām bija uzticēts svarīgs ideoloģisks uzdevums. Ja izšķīlās kāda domu dzirkstelīte, viņām to vajadzēja nomākt, blējot lozungu: „Četras kājas – labi! Divas kājas – slikti!“ Runājot par konfesionālo identitāti, lietpratīgu spriedumu bieži aizstāj ar lozungu: „Luterāņi – vienkārši! Katoļi – grezni!“ Taču tas drīzāk ir aizspriedums nekā patiesība. Palūkojieties uz šo foto:

















Diez vai būsit redzējuši kardinālu Pujatu, metropolītu Stankeviču vai pašu pāvestu tik greznā tērpā. Bet attēlā ir redzams Zviedrijas luterāņu arhibīskaps Andress Vejrīds. Aizbraucot uz Apriķiem, Nurmuižu vai Liepāju jūs atklāsit, ka greznākās baznīcas Latvijā pieder luterāņiem, turklāt tās ir celtas tieši kā luterāņu dievnami.

Apriķu baznīca
  
                    















                   


Par sevi man jāteic, ka liturģijas, tērpu un ceremoniju krāšņumu novērtēt es mācījos pie luterāņiem Zviedrijā, bet vienkāršības skaistumu iemīļoju pie jezuītiem Anglijā. Nevar noliegt, ka luterāņu mācītāja tēls pirmskara Latvijā un padomju laikos saistās ar melnu talāru. Tā ir godājama tradīcija, bet ne absolutizējama. Tā nav luterisma esence, bet tikai vietēja ieraža, jeb, kā reiz teica profesors Leons Taivāns, „mazā tradīcija“. Baltā alba ar stolu un kāzulu liturģiskajam laikam atbilstošās krāsās ir normāls luterāņu mācītāju ietērps visā pasaulē. Tā ir  „lielā tradīcija“ visā Rietumu baznīcā. Dibinot Latvijas luterisko baznīcu tika noteikts, ka bīskaps valkā īpašu tērpu. Mūsu pirmais bīskaps Kārlis Irbe tādā ir attēlots prof. Tilberga gleznotajā portretā. Viņam ir pat mežģīņu apkakle! Luters reformācijas laikā ir attēlots, valkājot „greznos katoļu tērpus“. Mācītāji tērpās dažādi līdz pat 19. gadsimtam, kad prūšu ķeizars Frīdrihs Vilhelms III noteica valkāt melnu talāru ar baltu befhenu  valsts ierēdņiem - tiesnešiem, mācītājiem un rabīniem.

            
        Pasaules Luterāņu federācijas                            Latvijas luterāņu baznīcas pirmais
     prezidents, Jeruzalemes bīskaps                                     bīskaps Dr. Kārlis Irbe
                 Munibs Junans

No sacītā vajadzētu secināt galveno – reformācija nebija banāls kašķis par ceremonijām vai par priesteru tualetēm. Tā bija skaidra evaņģēlija mācības atjaunošanas kustība, bez izšķirības, kas kuram mugurā. Profesionāli un akadēmiski baznīcas luteriskumu būtu vērtēt pēc mācības satura, nevis apelējot pie klišejām un aizspriedumiem.


„Latviešiem nolaupīts īsts protestantisms...“


Grūti pateikt, kas tieši ar to domāts, jo vispār šis teikums noslauka pagaldē arī baptistus, reformātus, anglikāņus, metodistus, vasarsvētku draudzes un citas Latvijas konfesijas, kuras ir pieņemts pieskaitīt protestantiem. Ja ar „īstu protestantismu“ saprot luterismu Kanādas latviešu izpausmē, tad Latvijā to tiešām būs grūtāk atrast. Diez vai šejienes latvieši pēc tā sevišķi kāro. Bet ja runa ir par klišeju, ka protestantiem visos jautājumos jābūt pretējam viedoklim nekā katoļiem, tad paši reformatori bija tālu no tādiem uzskatiem. Vārds protestantisms ir cēlies no pro-testare jeb „liecināt par“. Luterāņu galvenais teoloģiskais dokuments, Augsburgas ticības apliecība ir tāda „liecība par“, sarakstīta ar nolūku demonstrēt, ka reformatori nav ne ķeceri, ne šķeltnieki, jo nemāca neko citu, ko katoliskā baznīca ir mācījusi visos laikos:

„Mūsu sirdsapziņa šajā jautājumā ir tīra, jo mēs zinām, ka mūsu ticības apliecība ir patiesa, dievbijīga un katoliska.“ (Ap.XIV:3)

Viņi tikai vēlas attīrīt baznīcu no cilvēcīgiem jaunievedumiem, kas ir pretrunā Bībeles vēstij. Jā, tādos jautājumos nevar būt kompromisu vai neskaidrību. Galvenos no tiem jau minēju „Šmalkaldes artikulu“ sakarā. Taču, runājot par vispārcilvēciskiem morāles jautājumiem, viedokļi bieži sakritīs ne tikai protestantiem un katoļiem, bet arī ar pareizticīgajiem, ebrejiem, musulmaņiem, pagāniem un pat ateistiem.

„vairs nav izvēles iespēju...“


Ar to acīmredzot ir gribēts pateikt, ka Latvijas luterāņu baznīca ir varmācīgi unificēta ārējā greznībā un ir tik monolīta „katoļu rituālos“, ka luterāņu cilvēkam vairs nav kur savu protestanta dūšu piesiet. Nekas nav tālāk no patiesības. Ceremoniālā greznība, par ko Dr.Cālītis runā, ne tuvu nav Latvijas luterāņu ikdiena. Tāda ir sastopama, taču katedrālēs, parasti lielajos svētkos – tas nozīmē, pāris reizes gadā. Nu, varbūt vēl šur vai tur, kur ir piemērots dievnams un liturģijā ieinteresēts mācītājs. Vēl retu reizi īpašos dievkalpojumos, piemēram iesvētot bīskapus. Bet caurmērā mūsu baznīcā dievkalpojumi ir tikpat grezni vai vienkārši, kādi tie allaž bijuši. To katrs varēja redzēt pats, noskatoties beidzamajās svētdienās dievkalpojumu pārraides.

Izvēles iespēja nav atņemta, gluži otrādi, tā ir radīta. Kad bija tikai viens dievkalpojuma veids un viens mācītāja tērps, tad gan nebija izvēles iespēju. Tieši tagad draudzes var izvēlēties, pēc kuras no pieņemtajām kārtībām turēt dievkalpojumu, un mācītājs var izvēlēties, ko vilkt mugurā. No Torņakalna līdz Biķerniekiem jūs atradīsit veselu spektru dažādu izvēļu un vēl vairāk ceļa gabalā no Liepājas līdz Daugavpilij. Esmu novērojis, ka lielākā daļa draudžu dievkalpojumus joprojām notur pēc vecās „Latvijas laiku“ kārtības, šur tur pat ar visu „mums tāds žēlīgs rādās“ un „viss ienaids jau pagalam“. Arī melnais talārs nekur nav zudis. Ir gan cita problēma: dažus ļaudis tāda izvēles iespēja apbēdina un kaitina. Tas ir jūtams arī Dr. Cālīša rakstā. Tomēr luterāņiem nevajadzētu ļaut sev nolaupīt brīvību, kāda ir  nostiprināta citā svarīgā reformācijas dokumentā – Konkordijas formulā:

"Mēs ticam un mācām, ka Dieva draudzei katrā vietā, katrā laikā atbilstoši apstākļiem ir vara mainīt ceremonijas tā, kā tas Dieva draudzei būtu visderīgāk un celsmīgāk." (Ep.X:4)

un

„Mēs noraidām un nosodām arī to, ka šādas adiaforas lietas tiek atceltas, tā, it kā tās nebūtu lietojamas Dieva draudzē brīvi, katrā laikā un vietā atbilstoši apstākļiem, tā kā tas baznicai kristīgā brīvībā, lietojot vienu vai vairākas no tām, ir visnoderīgāk.“ (PD.X:5)

Tiek prasīts tikai tas, lai ceremonijas būtu saturiski pamatotas, nevis ārišķīga māžošanās, un lai tās neradītu iespaidu, ka mēs piekrītam mācībām, ko luterāņu baznīca neatzīst.


„Visa vara baznīcā pārgājusi triju cilvēku rokās...“


Latvijas luteriskā baznīca ir dibināta ar „sinodāli episkopālu iekārtu“. Tas nozīmē, ka sava daļa pilnvaru ir demokrātiskiem orgāniem – sinodei, virsvaldei, dažādām sapulcēm, un sava daļa garīdznieku hierarhijai – mācītājiem, prāvestiem, bīskapiem. Par to, kādiem jābūt pilnvaru samēriem, ir diskutēts jau pirms kara un tiek diskutēts joprojām. Taču, runājot par faktiem, visa vara baznīcā nepieder trim cilvēkiem, ar ko acīmredzot ir domāta Bīskapu kolēģija. Augstākais lēmējorgāns joprojām ir sinode. Praktiski visus lēmumus pieņem koleģiāli – sinode, virsvalde, kapituls, atbilstoši satversmei iesaistot mācītāju konferenci, iecirkņu konventus utt.. Pretēji apgalvotajam, tieši tagad prāvesti patiešām ir iesaistīti baznīcas vadīšanā un kapitulā ne reizi vien ir pārbalsojuši bīskapus. Taisnība – ir ievēlēti vēl divi bīskapi un teikšana, kas līdz šim bija viena arhibīskapa rokās, tagad ir sadalīta koleģiāli trim bīskapiem, bet ja to sauc par centralizāciju, tad es laikam nezinu, ko šis vārds nozīmē. Arī Luters nebija pret bīskapu kolēģijām, jo Šmalkaldes artikulos raksta:

„Baznīca nekad nevar tikt labāk pārvaldīta un saglabāta kā tad, ja mēs visi dzīvojam Kristus kā vienas galvas pakļautībā un visi bīskapi, līdzīgi pēc amata (ja arī tie nebūtu līdzīgi pēc savām dāvanām) , cītīgi turas kopā vienotā mācībā, ticībā, sakramentos, lūgšanās, mīlestības darbos, utt.“ (IV,9)


“Un arī te ir katoļu sistēmas pielāgošana luterāņiem…”


Pašreizējā LELB satversme ir veidota nevis pielāgojot katoļu sistēmu, bet pēc Zviedrijas luterāņu baznīcas parauga, sākuma posmā piedaloties pat Zviedru baznīcas juristiem. Tas nebija nejauši.  Arī 20. gadsimta sākumā, kad līdz ar jauno Latvijas valsti no luterāņu draudzēm tika veidota Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca, mūsu dibinātāji tēvi priekšzīmi ņēma no zviedru luterāņiem. Sākumam izveidoja vienu diecēzi ar vienu bīskapu, bet padomā jau bija vairāku diecēžu veidošana. To aizkavēja Ulmaņa apvērsums, pēc kura sinode vairs nevarēja sapulcēties, un padomju okupācija, kad par to vairs nebija runas. Tomēr baznīcas vēstures zinātājs profesors R.Feldmanis nebeidza uz to mudināt. Izveidojot diecēzes, mūsu baznīca ir pabeigusi jau sen iecerēto.


“Katoļiem tāda administrācija bijusi no laika gala, luterāņiem – pilnīgi no jauna.”


Tas ir pilnīgi aplams apgalvojums. Pirmkārt, jāatceras, ka reformatoriem nebija nolūka mainīt baznīcas pārvaldi. Filips Melanhtons raksta:

“Mēs nopietni vēlamies saglabāt baznīcas pārvaldi un bīskapu amatu, kaut arī tie ir cilvēku ieviesti. Mēs zinām, ka baznīctēviem bija labi un pamatoti iemesli iedibināt garīgo disciplīnu draudzē, kas aprakstīta senajos kanonos. …  Mēs šeit no jauna gribam apliecināt savu vēlmi saglabāt baznīcas un kanonisko pārvaldi... Mūsu dziļākā vēlēšanās bija to paturēt.” (Ap.XIV:1,5)

Vārdos izteikto reformatori centās īstenot arī darbos. Sākumā luterāņu baznīcu mēģināja veidot, turpinot esošo kārtību, tikai ieceļot par bīskapiem evaņģēliskus vīrus, vai arī mēģinot esošos dabūt savā pusē. Vācijā tas īsti neizdevās, jo “bīskapi ir spieduši mūsu priesterus noraidīt un nosodīt to mācību, ko mēs apliecinām”, raksta Melanhtons. “Vecā stila” bīskapi nevēlējās reformācijas pusē pārgājušajās zemēs iesvētīt jaunus. Vācijā bīskapi vienlaicīgi bija arī savu valstu valdnieki, tādēļ šo amata nosaukumu luterāņiem lietot bija liegts. Tad viņi grieķu cilmes vārdu “bīskaps” pārtulkoja latīniski – “superintendents”, taču amats lielā mērā palika tas pats. Kas reformācijai neizdevās Vācijā, izdevās Zviedrijā. Tur saglabājās gan bīskapi apustuliskajā pēctecībā, gan diecēzes. Zviedru luterāņiem “tāda administrācija” nav nekas “pilnīgi no jauna”. Viņiem citas nekad nav bijis, tāpat kā daudzām luterāņu baznīcām pasaulē. Kā jau minēju, zviedru modelis kalpoja par priekšzīmi, veidojot Latvijas luterāņu baznīcu 20. gadsimta sākumā un arī vēlāk.

No luteriskā viedokļa pārvaldes modelis nepieder būtiskajām baznīcas pazīmēm. Katra baznīca to var veidot tā, kā uzskata par lietderīgu, un palikt luteriska. Karstais jautājums reformatoriem bija pāvesta pretenzija uz dievišķām tiesībām būt par visas kristietības galvu un par valdnieku pāri visiem bīskapiem un ķēniņiem. Taču pat par to Filips Melanhtons saka, parakstot Šmalkaldes artikulus:

“Par pāvestu es domāju: ja viņš atļautu sludināt Evaņģēliju, tad miera un to kristiešu, kas atrodas viņa pakļautībā un tajā varētu arī palikt, vispārējas vienprātības labad arī mēs no savas puses varētu atzīt, ka pēc cilvēku iedibinātiem likumiem viņam var būt vara pār bīskapiem, kas jau viņam tāpat ir.”

Tas liecina par samērā brīvu pieeju pārvaldes modeļa izvēlei. Tādēļ pasaulē ir sastopamas luterāņu baznīcas ar visdažādāko iekārtu, no tīri episkopālām (bīskapu vadītām) līdz pilnīgi kongregacionālām (katra draudze par sevi). Pieņēmums, ka ir kāda noteikta, luteriska baznīcas administrācija, ir principā kļūdains. Taču var sacīt, ka mēs Latvijas luterāņu baznīcā esam visai tuvu sekojuši luteriskajās apliecībās izteiktajām reformatoru vēlmēm.


Noslēgumam...


Apustulis Pāvils Kristus baznīcu sauc par Kristus ķermeni zemes virsū. Katra šķelšanās kristiešu starpā ir ievainojums Kristus miesā. Pats Jēzus lūdza Dievu par saviem mācekļiem: “Lai visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, manī un es tevī, lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis.” (Jņ.17:21) Ekumeniskais process ir ļoti nozīmīgs, nopietns un sarežģīts teoloģisks darbs. Tas ir globāls un atklāts process, kurā piedalās arī Latvijas luterāņu un katoļu baznīcas. Tādēļ baznīcas vienības tēmu nevajadzētu banalizēt. Nedz reformācija bija sadzīvisks strīds par ceremonijām un tērpiem, nedz baznīcām ir iespējams apvienoties, balstoties uz ārējām līdzībām. Tāpat kā ar tērpiem vai ceremonijām nav iespējams nodrošināt luterisku identitāti. Īsts protestantisms necentīsies cilvēku sirdsapziņu par jaunu iejūgt ārišķību jūgā, pat ne melna talāra vai reducētas liturģijas izskatā. 

No eksperta, kas izsaka viedokli par luterismu vai ekumenismu, tiešām gribētos sagaidīt godīgu, profesionālu un akadēmisku spriedumu. Sodīšanās par netīru bļodu vai nenotikušu apvienošanos labāk lai paliek studentu kopmītnēm. [1]


[1] Šeit un virsrakstā teiktais ir saistīts ar raksta tapšanas laikā populāru YouTube video. Studentu kopmītnē bija izcēlies strīds, kura gaitā viens no strīdniekiem ļoti emocionāli jautā: "kāpēc.. trīs reizes nedēļā ... bļoda ir netīra?!"

11 comments:

  1. Paldies, par kārtējo, labo un AKTUĀLO rakstu.

    P.S. "Īsts protestantisms necentīsies cilvēku sirdsapziņu par jaunu iejūgt ārišķību jūgā, pat ne melna talāra vai reducētas liturģijas izskatā. " tas man kā balzams dvēselei :)

    AtbildētDzēst
  2. Ļoti saturīgs un dziļi pamatots raksts. Cālīša spriedumi ir vien LELB naidīgs populisms.

    AtbildētDzēst
  3. J. Cālīša argumenti tā kā būtu atspēkoti, bet vai pēc būtības atbildēts,-- domāju, ka ne ...

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Ak, šī mistiskā, nepasakāmā, viņpus argumentiem esošā būtība...

      Dzēst
  4. Būtība par adiaforām lietām un ceremonijām slēpjas Konkordijas formulas vārdos: "Īstai, brīvai adiaforai nav pieskaitāmas ceremonijas , kuras (lai izvairītos no vajāšanām) rada iespaidu, it kā mūsu ticība un pāvestības ticība daudz neatšķirtos viena no otras un it kā mēs neiebilstu pret to. Adiaforas nav arī ceremonijas, kad tās tiek rīkotas, lai radītu ilūziju, ka līdz ar tām abas pretējās ticības ir samierinātas un darīta par vienu miesu (tas ir, par vienu baznīcu), nedz arī tādas ceremonijas, kuru ietekmē pamazām varētu sekot pievienošanās pavestībai un novēršanās no skaidrā Evaņģēlija mācības un patiesas ticības." (KF. X)

    Tātad ir DIVAS ticības: patiesā ticība un tai pretim stāvošā [pāvestiešu] ticība, abas tās ir pretrunā viena otrai. Jautājums ir: kā sadzīvot ar šādu luterisku tēzi?

    Gadījumā, kad J. Cālītis kaut ko pārmet, tad viņa pārmetums nav vērā ņemams, jo viņš pats ir klasificējams kā pretinieks patiesai kristīgai ticībai, līdzīgi kā augstākpieminētie pāvestieši, jo nav būtiskas atšķirības, kurā virzienā notiek novirze no patiesās ticības - vai nu reliģiskā ceremoniālismā, vai anticeremoniālā liberālismā. Un galu galā J. Cālīša mātes baznīca Amerikā, no kuras viņš atbraucis uz Latviju, pati ir pirmrindniece ekumenisma sarunās ar Romas Svēto Krēslu. Nezinu, kā viņš uzdrošinās, ko pārmest šai sakarā.

    Tāpēc, Tev, kas nes lielu daļu atbildības par to, kas notiek iekš LELB (un nevis Latvijas sabiedrībā kopumā), ir jābūt skaidrībai vai procesi LELB nerada ilūziju, ka pretējās ticības ir samierinātas.

    Kā spilgtāko piemēru -- ceremonijām, kad tās tiek rīkotas, lai radītu ilūziju, ka līdz ar tām abas pretējās ticības ir samierinātas un darīta par vienu miesu -- minēšu iksvētku ekumeniskos dievkalpojumus.

    ac,
    +jean

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies par "būtības" konkretizējumu. Svētku ekumeniskie dievkalpojumi netiek rīkoti, lai radītu ilūziju, ka pretējās ticības ir samierinātas un tie arī nenotiek apstākļos, kur būtu jāizvairās no vajāšanām. Tātad pat šai ziņā mēs joprojām atrodamies "Īstu, brīvu adiaforu" apgabalā.

      LELB noteikumi paredz, ka mācības atšķirību dēļ mēs ar citu konfesiju kristiešiem nepraktizējam dievgalda kopību. Ekumeniskie dievkalpojumi vienmēr ir bez vakarēdiena. Tajos netiek lietoti liturģiskie mesas apģērbi. Ar to tiek uzskatāmi demonstrēts, ka visas domstarpības mācības jautājumos vēl nav atrisinātas un savienotas vienā miesā. No ekumeniskajiem dievkalpojumiem nolasīt ilūziju, ka "pretējās ticības ir samierinātas", visā Latvijā varētu varbūt kādi pāris simti luterāņu, kas turas pie "sadraudzības mācības", kura pieļauj kopā lūgt Dievu tikai kristiešiem, kuri ir absolūti vienoti visos ticības jautājumos. Bet tā tad ir viņu savdabība. LELB šādu mācību nekad nav atzinusi, tādēļ tās darbībās tāda vēsts nav jāietulko.

      Par "pretējām ticībām" būtu rūpīgi jāpaskatās avotos, vai šāds latviskais tulkojums neienes tekstā pārāk daudz. Varbūt vajāšanu laikā bija pamats "widerwärtige Religionen" tulkot kā "pretējas ticības", lai tas rada ilūziju, ka luterāņu un katoļu ticības ir pilnīgi pretējas. Mēs zinām, ka tas tā nav. Īstenību drīzāk atspoguļotu tāds latviskojums kā "pretimstāvošās ticības", jo adiaforu kontraverses laikā abu ticību sekotāji tiešām atradās pretimstāvēšanā. Mūsdienās būtu daudz kontekstuālāk raudzīties uz latīņu versiju: "dissentientes duae illae religiones" jeb divas reliģijas, kurām ir domstarpības. Kā luteriski jāapietas ar domstarpībām, jau ir pateikts Augsburgas apliecības priekšvārdā:"..lai ar šiem ticības jautājumiem saistītos dažādo partiju viedokļus un izteikumus varētu savā starpā mīlestībā, lēnprātībā un laipnībā abpusēji uzklausīt, apdomāt un apspriest, lai pēc tam, kad novērsts un izlabots tas, ko abas puses savos rakstos aprakstījušas un sapratušas atšķirīgi, šos [mācības artikulus] labi pamatotu un atgrieztu pie vienas vienkāršas patiesības un kristīgas vienprātības, lai mēs turpmāk varētu aptvert, paturēt un atbalstīt patieso reliģiju.”

      P.S. Ja +jean mani uzrunā uz "Tu", tad mēs droši vien esam labi pazīstami, tādēļ es būtu pateicīgs, ja vismaz šajā blogā viņš parakstītos ar savu vārdu. To pašu lūdzu arī visiem citiem komentētājiem. Paldies!

      Dzēst
  5. Paldies, LELB Arhibīskapa kungs, par atbildi! Mani priecē, ka Jūs esat apskatījies kā vārdu kopa "pretējās ticības" skan oriģināltekstos (jo es to nebiju izdarījis). Ja oriģinālteksts ir divās valodās, tad jūs zināt, ka tulkojot jāņem vērā, ka abi oriģināli ir vienlīdz pareizi. Kā redzu vārdnīcās, tad vācu "widerwärtig" ir diezgan "pretīgs" vārds (lūdzu, piedodiet par šā nepatīkamā vārda lietojumu), kuru pozitīvi iztulkot laikam ir neiespējami. Tomēr arī latīņu "dissentient" drīzāk būtu "pretrunīgs", jā, tātad pretrunīgas/pretīmstāvošas (jūsu piedāvātais "pretīmstāvošas" taču ir sinonīms vārdam "pretrunīgs", vai ne?) reliģijas, kurām ir nopietnas domstarpības, kā Jūs rakstāt.

    Kā Jūs zināt, tad Augsburgas ticības apliecība tapa 1530. gadā, t.i., pavisam drīz pēc Reformācijas iesākuma jeb laika posmā, kad vēl tikai formulējās pats luterisms un kad tiešām mūsu luterāņu baznīctēvi vēl cerēja, ka viņiem ir tikai domstarpības ar Romas katoļiem, kuras droši vien atrisinās vispārējs koncils, uz kura sasaukšanu luterāņi cerēja. Viņi taču vēl nevarēja iedomāties, ka baznīca var nostāties pret Svēto Rakstu mācību.

    Savukārt, Konkordijas formula, kurā ir minētas "pretējās ticības" (jeb patiesībā - reliģijas), ir sarakstīta 50 gadus vēlāk, kad visas ilūzijas par koncilu bija izsapņotas, jo ilgi gaidītais koncils, kas noritēja Tridentā bez luterāņu līdzdalības, jau bija beidzies, un Mārtiņš Hemnics un viņa līdzgaitnieki jau bija iepazinušies ar šā koncila lēmumiem un teoloģiskajiem formulējumiem.

    Šo formulējumu nebija 1530. gadā, kad tapa Augsburgas ticības apliecība, un tāpēc tur vēl nebija šādu skaidri formulētu izteikumu, tas ir, ka luterāņu ticība un Romas katoļu ticība ir divas pretrunīgas/pretējas reliģijas!!!

    Jums kā luterāņu bīskapam ir jāņem vērā šī vēsturiskā realitāte, nemēģinot notušēt to, ko Romas katoļi paši Tridentā izpostīja.

    Vai esat dzirdējis no Romas katoļiem, ka viņi teiktu: mūsu priekštečiem tā nevajadzēja darīt Tridentā? Nē, manuprāt, viņi uzstāj: Romas baznīca nekļūdījās, šā koncila nosodījumi ir pamatoti, jo kļūdās luterāņi. Tādējādi arī viņi joprojām pastāv uz to, ka luterisms un Romas katolicisms ir divas dažādas ticības.

    Jūsu balss LELBā noteikti nav pēdējā attiecībā uz to vai LELB luterisms un Romas katolicisms ir pretējas vai arī tomēr draudzīgas ticības, vai ne tā?

    AtbildētDzēst
  6. Tiešām paldies par norādi uz kontekstualizācijas nepieciešamību. Tā ir, kā Jūs rakstāt - 1530. gadā reformatori Reformācijas nolūkus vēl izteica no tīras un nesarūgtinātas sirds. 1580. gadā jau bija noticis daudz kas tāds, kas attiecības sarežģīja un apgrūtināja. Tolaik par luterāņiem un katoļiem varēja runāt kā par baznīcām, kas ne tikai stāv pretī, bet viena otrai tiešām ir pretīgas. (Latīņu "dissentio" var iztulkot dažādi - atšķiras, izsaka atšķirīgus uzskatus, konfliktē, strīdas.) Ja 50 gadu līdz Konkordijas formulai ienesa tādas izmaiņas attiecībās, tad vai 400 gadiem pēc Konkordijas Formulas nevajadzētu nozīmēt vēl vairāk? Ir bijuši divi pasaules kari, divi koncili, ateisma impērijas sākums un gals. Simt gadu ekumeniskā dialoga. Dīvaini, ja galvā nekas nav mainījies, jo visapkār daudz kas ir mainījies. Kontekstualizācija ir vajadzīga. Mēģinot iejusties Reformācijas notikumos, mana attieksme formulējas tāpat kā tā laika apliecību rakstos. Bet šodien es LELB un RKB Latvijā uzskatu par divām draudzīgām baznīcām, kurām ir gan sīkākas gan arī būtiskas atšķirības uzskatos, bet kas kopā apliecina trīs ekumeniskās apliecības. Es arī domāju, ka Reformācijas piecsimtgades priekšvakarā mūsu attiecības ļauj mums no jauna ielūkoties Augsburgas apliecības mērķos un teoloģiskajos formulējumos. Kā nekā Augsburgas apliecība ir svarīgākaisis un Luterisma pamatu liekošais reformācijas dokuments. Mēģinājumus mazināt tās nozīmību es nepieņemu.

    Atļaušos teikt, ka Latvijā nav neviena paša, kurš labi pārzina luterāņu un katoļu dialogu, un to, kas tajā sasniegts. Jūsu teiktais par katoļu puses nostāju vairāk šķiet kā minējums.

    AtbildētDzēst
  7. Paldies par pārdomām un komentāriem.
    Domāju, ka Ortodoksā baznīca saturiski ir daudz tuvāka Luteriskajai nekā Romas Katoļu baznīca. Ja arī par daudziem taisnošanas jautājumiem, ilgi manevrējot, pie līdzīgas izpratnes varētu nonākt, bet Pāvesta statuss (Kristus vietnieciskums - Vicarius Christi) ir nepieņemams jebkurai Evaņģēliskās mācības ticīgo kopienai.

    AtbildētDzēst
  8. Ienācu tīri nejauši pēc 3 gadiem,kopš šis raksts tapa.Bija interesanti lasīt.Tikai šokēja,ka Luterāņi un Katoļi stādīja sevi kā divas pretīm stāvošas RELIĢIJAS ! Tas gan ir briesmīgi ! Viena Bībele,viens Kungs,bet 2 reliģijas ! Kas var būt vēl šausmīgāks par to ?!...

    AtbildētDzēst
  9. Noņēmu komentāru,jo neuzmanības dēļ iepriekšējai komentārs ielikās 2x.Bet pie izdevības vēl varu piemetināt,ka savietot Baznīcas izdosies tikai un vienīgi pa Vertikāli,nevis Horizontāli !

    AtbildētDzēst

Bloga veidne izstrādāta Clairvo