Naktī uz 16. jūniju no dzīves aizgāja pazīstamais advokāts un rakstnieks Andris Grūtups. Viens no iespējamiem nāves cēloņiem – pašnāvība. 21. jūnijā viņu izvadīja pēdējā gaitā no Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas. Par to saņēmu vēstuli ar jautājumu:
“Vai pašnāvību izdarījuša cilvēka izvadīšana no baznīcas ir normāla
kristīga prakse? Vai tas nemudinās arī pārējos ar vēzi un citādi sirgstošos
kristiešus iet šo ceļu paļāvībā, ka pēc nāves iestāšanās viss nokārtosies -
mācītājs gan jau par dvēseli parūpēsies un viss būs kārtībā. Taču vai patvarīga
savas dzīvības atņemšana nav ceļš pa taisno uz elles liesmām?”
Šis jautājums būs nodarbinājis daudzus. Ļaudis arī jautā, par kādiem
īpašiem nopelniem dažus mirušos izvada no baznīcas, kamēr citiem jāpietiek ar
ceremoniju kapličā? Ja mūžībā pavada ievērojamu cilvēku, izvadīšanai no
baznīcas var būt pavisam praktisks iemesls – neviena kapliča nespēs uzņemt
simtiem pavadītāju. Taču izvadīšanu no baznīcas nevajadzētu uzlūkot par īpašu godu
vai izņēmumu. Draudzes locekļu izvadīšanai no dievnama, pat ar pilnu dievgalda
dievkalpojumu vajadzētu būt normālajai kārtībai. Andri Grūtupu vai Imantu
Ziedoni izvadīja no baznīcas nevis tādēļ, ka viņi bija ievērojami cilvēki, bet
tādēļ, ka viņi bija draudzes locekļi.
Būtu maldīgi domāt, ka mācītājs bērēs parūpējas par dvēseles iekļūšanu
debesīs. Jebkuras izvadīšanas jēga, pirmkārt, ir dot cienīgu noslēgumu cilvēka
mūžam, pieminēt galvenos dzīves notikumus un veikumus. Otrkārt, mērķis ir
palīdzēt tuviniekiem pārdzīvot sēras. Kristīgas izvadīšanas īpašais mērķis
turklāt ir apliecināt ticību, pateikties Dievam un iepriecināt palicējus ar
mūžīgās dzīvības cerību. Taču nekāda izvadīšanas ceremonija nevar principiāli
izmainīt dvēseles likteni mūžībā. Izglābts top nevis tas, par kura bērēm
“parūpējas” mācītājs, bet tas kas ar savu muti apliecina Kristu par Kungu un
sirdī tic, ka Dievs viņu ir uzmodinājis no mirušiem. (Rom 10:9). Izglābts tiks
tas, kas tic un top kristīts. Pazudīs tas, kurš netic. (Mk 16:16)
Vai pašnāvība ir ceļš pa taisno uz elles liesmām? Bībelē ir aprakstīti pieci pašnāvības gadījumi: Sauls (1.Sam 31:4),
Saula ieroču nesējs (1.Sam 31:5), Ahītofels (2.Sam 17:23), Zimrī (1.Ķēn
16:15-20), un Jūda Iskariots (Mt 27:3-5). Daži tiem pieskaita arī Simsonu (Soģu
16:25-30), kamēr citi viņa nāvi drīzāk pielīdzina karavīram, kas sevi upurē
kaujā un Ebr 11:32 viņš ir nosaukts starp vīriem, kas ticībā guvuši uzvaru. Pieminētās
rakstu vietas stāsta par nelabiem notikumiem, taču nevienā no šīm rakstu
vietām, nedz arī kur citur nav norādīts, ka pašnāvības dēļ viņi ir pazudināti.
Jāņa 17:12 Kungs Jēzus runā par pazušanas dēlu, ar ko acīmredzot domāts Jūda
Iskariots, taču var saprast, ka viņa pazušanas cēlonis ir neticība Kristum,
tāpat kā viņa pašnāvības cēlonis ir neticība Dieva žēlastībai un piedošanai.
Kas netic, tiks pazudināts. (Mk 16:16)
Ir daudz iemeslu, kādēļ Baznīca nopietni cenšas atturēt cilvēkus
no pašnāvības. Apustuļu darbu grāmatā Pāvils aptur cietumsargu, kurš mēģina
sevi nonāvēt. (Apd 16:28) Pirmo vispārējo pašnāvības nosodījumu izteica Sv.
Augustīns grāmatā “Dieva pilsēta” (De
Civitate Dei). Viņš salīdzina 5. bausli “Tev nebūs nokaut” ar 8. bausli “Tev
nebūs dot nepatiesu liecību pret savu tuvāko”. Pēc Augustīna domām, tas, ka 5.
bauslī nav konkretizējuma par “savu tuvāko”, norāda, ka arī sevi nokaut ir
grēks. Mūsdienās baznīcas noraidošo attieksmi pret pašnāvību pamato pirmkārt ar
to, ka dzīvība ir Dieva īpašums. Tā ir mums uzticēta, bet nepieder, tādēļ tā
jāglabā, jāsargā un jāizlieto Dievam par godu. Pašnāvība ir pretrunā ar bausli
mīlēt Dievu pāri visam un tuvāko kā sevi pašu. Nogalināt sevi nozīmē sagādāt
sirdssāpes Dievam, rīkoties krasā pretrunā ar mīlestību uz sevi, un sagādāt
daudz ciešanu tuviniekiem. Visbeidzot, pašnāvība var rādīt priekšzīmi citiem cilvēkiem viņu grūtībās,
kas pastiprina pašnāvnieka atbildību par viņa soli. Populārākais pamatojums domai,
ka pašnāvība ved pa taisno elles liesmās, laikam ir spriedums, ka pēc nāves šo
grēku vairs nav iespējams nožēlot un saņemt piedošanu.
Vēstures gaitā centieni atturēt cilvēkus no pašnāvības ir izpaudušies
visai radikālās formās. Pašnāvību ne tikai atzina par smagu grēku, bet pat par
kriminālnoziegumu. Neveiksmīgs pašnāvības mēģinājums varēja nozīmēt izslēgšanu
no Baznīcas ar visām civilajām sekām. Pašnāvniekam liedza apbedīšanu svētītajā
kapsētas zemē, bet viņa un ģimenes īpašumus konfiscēja. Kaut kas no tā vēl
atbalsojas mūsu baznīcā pazīstamajā ieražā, ka, izvadot pašnāvnieku, mācītājs
iet aiz zārka nevis tam pa priekšu. Labi domātie pasākumi, kam vajadzēja
atturēt cilvēkus no pašnāvības, palicējiem sagādāja vēl lielākas ciešana.
Šodien tiem vairs neliek apglabāt tuvinieku aiz kapsētas žoga, taču īpašā
attieksme pret cilvēku, kas pats atņēmis sev dzīvību, tuvinieku sirdis apkrauj
ar smagumu un ievaino vēl vairāk.
2003. gada filmā par Luteru ir aizkustinoša epizode, kur viņš pakārušos
zēnu pašrocīgi apglabā svētītajā zemē. Pārsteigtajam pūlim viņš jautā: “Vai jūs domājat ka šis zēns, kas, velna
pārmākts, sev izmisumā ir atņēmis dzīvību, ir vainojams vairāk nekā nevainīgs
vīrs, ko mežā nokāvis laupītājs?” Protams, tā ir tikai filma, taču visumā
korekti atspoguļo Reformācijas gaitu un uzskatus. Luters atzina, ka cilvēks
vienmēr mirst, neizsūdzējis un nenožēlojis visus grēkus kaut vai tādēļ, ka daudzus ne vien neatceras, bet pat neapzinās.
Dvēseles glābšana nav atkarīga no tā, vai cilvēks ir nožēlojis un izsūdzējis
visu līdz pēdējam, bet gan no ticības uz Dieva Jēru, kurš aiznes prom visus pasaules
grēkus.
Tikai Dievs zina, vai cilvēks ir atņēmis sev dzīvību neticībā un tādēļ
ies pazušanā. Tikai Dievs zina un saprot katra cilvēka ciešanu vai izmisuma
dziļumu, kas pat kristieti var pagrūst tā rīkoties. Vienā no savām Galda runām
M.Luters saka: “Es neuzskatu, ka pašnāvnieki katrā ziņā ir nolādēti. Es domāju,
ka viņi nevēlas sevi nogalināt, bet viņus ir pārmākusi velna vara.” Taču viņš
arī brīdina, lai viņa teikto nepārprot vai aplami nelieto, lai cilvēku prātos
mazinātu šī grēka nopietnību un briesmas.[1] Arī
Romas katoļu Baznīcas katehisms atzīst: “Mums nevajadzētu būt izmisušiem par to
cilvēku mūžīgo pestīšanu, kas ir atņēmuši sev dzīvību. Pa sev vien zināmiem
ceļiem Dievs var sagādāt glābjošas atgriešanās iespēju. Baznīca lūdz par
cilvēkiem, kas ir sev atņēmuši dzīvību.”
Tādēļ es nedomāju, ka baznīca rīkotos pareizi, liedzot saviem pašnāvībā
mirušajiem draudzes locekļiem izvadīšanu no dievnama vai vietu draudzes
kapsētā. Pašnāvību novēršanā daudz svarīgāk ir vērīgi lasīt zīmes savā
tuvākajā, lai pamanītu, kad viņam vajadzīga palīdzība, atbalsts un mierinājums,
pirms jau ir par vēlu. Bet par to, vai atļaut kādu mirušo izvadīt no dievnama
un ko sacīt sprediķī, mācītājam jāizšķiras, vadoties no tā, vai tas palīdz
īstenot kristīgās izvadīšanas mērķus – cienīgi noslēgt cilvēka mūža gājumu,
sniegt mierinājumu tuviniekiem, pasludināt Dieva vārdu un celt Viņa godu.
0 komentāri: